Pēdējais orks

Divdesmit devītā nodaļa

Rite turpināja cerēt, turpināja gaidīt: ka viņš piecelsies, atdzīvosies.

Viņš taču prata sadziedēt citu ievainojumus.

Viņš sadziedēs arī savējos. Kuru katru brīdi viņš atkal piecelsies.

Nekas nenotika.

Rite turpināja gaidīt. Tas droši vien bija tikai viltīgs paņēmiens. Tas nevarēja būt nekas cits. Tikai viltīgs paņēmiens. Brīdī, kad viņi to vis­mazāk gaidīs, Joršs piecelsies kājās un nospiedīs viņus visus uz ceļiem.

Viņš bija viņš.

Rite atcerējās pirmo reizi, kad bija satikusi Joršu: toreiz viņš izārstēja Kaļas sakropļoto rociņu.

Viņam pa spēkam bija viss.

Viņš bija apturējis Erīnijas.

Un tolaik, kad viņi iepazinās, Joršs mēdza jāt uz pūķa.

Tagad tas noteikti ir tikai kāds viltīgs paņēmiens.

Joršs aizvien gulēja pie Enstrīla kājām asiņu peļķē, kas pletās arvien lielāka un kuras malās sāka plaukt tūkstošiem sīku margrietiņu.

— Ei, skatieties, —kāds ierunājās, — margrietiņas!

— Margrietiņas! — atkārtoja kāds cits. — Arī toreiz, kad galu da­būja pūķis, te visur saplauka margrietiņas. Tas nozīmē, ka šitais ir pa īstam beigts.

Ritei sareiba galva — viņa pirmoreiz pieļāva domu, ka varbūt patie­šām viss ir pagalam.

Viņa stāvēja apstulbusi un neticīga, un viņai šķita, ka viņa gāžas ne­esamības bezdibenī.

Tikai ar pārcilvēciskām pūlēm viņai izdevās noturēties stāvus.

Viņa gribēja tikai vienu: nokrist ceļos un raudāt, raudāt līdz nāvei. Taču to viņa nedarīs. Viņu priekšā ne.

Gluži kā sapnī viņa redzēja, kā Tiesneša kareivji sakrauj bēru sārtu un uzliek uz tā viņas mīļotā vīra ķermeni. Viņa redzēja lāpu, kas pielaida sārtam uguni. Redzēja liesmas, kas cēlās augšup.

Daligarieši gribēja būt droši, ka nekādas burvestības, nekādas viltības vairs nemūžam nespēs atdzīvināt pēdējo no elfu cilts.

Dūmi kāpa augstu vārajā rītausmas gaismā, tie kāpa līdz pašām de­besīm, kas joprojām palika mēmas un slēgtas.

Un joprojām par spīti jebkādiem loģikas apsvērumiem Rite turpi­nāja gaidīt, ka tūlīt kaut kas notiks un pārtrauks šo ļauno murgu, viņa joprojām gaidīja, ka tūlīt izdzirdēs Jorša balsi, ieraudzīs viņu pieceļa­mies starp liesmām.

Rite gaidīja, ka debesis atvērsies un aprīs zemi, taču arī tas nenotika.

Sārts lēni dega. Saule uzlēca un pamazām uzkāpa augstu virs zemes. Visu dienu Rite palika nekustīgi stāvam kājās, lai gan viņu mocīja slā­pes un gaidāmā bērna smagums spieda lejup kā dzirnakmens.

Kāds žēlsirdīgi padzirdīja Erbrovu un ļāva viņai arī izkustināt kājas, pēc tam meiteni atkal satvēra bende. Sakņupis zemē, Jastrins klusi un nebeidzami raudāja.

Sadedzinājusi visu, ko vien iespējams sadedzināt, uguns izdzisa.

Viss bija cauri.

Nekas nebija noticis.

Rite juta, kā uzmācas nelabums, un baidījās pakrist.

Kāds no Tiesneša vīriem nolika Jorša zobenu uz pamatīga klintsbluķa un trieca pa to ar milzīgu karacirvi. Akmens bluķis pāršķēlās, cirvis sašķīda gabalos. Uz zobena nebija redzama pat vissīkākā skramba, un tā ledainais mirdzums iedzalkstījās spožāk. Līdzīgi notika ar seno kroni, kuru mēģināja sadragāt ar smagu veseri: arī kronis pat neieliecās, veseris sa­drupa gabalos, un zilie efeju raksti turpināja maigi zaigot gluži kā pirmās zvaigznes vasaras vakarā. Neveiksmīgais zobena un kroņa iznīcinātājs vainīgi uzlūkoja Tiesnesi. Jorša zobens un Rites kronis palika guļam uz akmens.

Troksnis atmodināja Riti. Nelabums atkāpās. Viņu piepildīja nik­nums. Niknums viņu balstīja.

Viņa tos iznīcinās.

Viņas dusmas milža arvien lielākas.

Viņa tos iznīcinās visus kā vienu — viņus un arī viņu draugus orkus.

Viņa tos iznīdēs.

Viņa tos iznīdēs visus kā vienu, bet viņu lūgumus pēc žēlastības uz­klausīs tikai tāpēc, lai varētu par tiem pasmieties.

— Es jūs nolādu, — Rite lēni teica. Viņas balss skanēja ledaini salta. Tā krita klusumā. — Es, Rītausma, Ardvina pēctece, saku, ka jūs visi esat nolādēti. Jūsu miesa nokritīs no kauliem, jūsu domas satrups, šausmu izkaltētas. Jūsu kauli mētāties neapglabāti un suņu apgrauzti.

Rite ar skatienu ilgi meklēja Moronu, līdz atrada to slēpjamies ēnā pie klintīm, kas slēdza aizu austrumpusē.

— Es nezinu, vai ir kāds dievs, kuram tu tici. Ja tāds pastāv, tad lū­dzies, lai viņš tev palīdz aizbēgt un laupa dzīvību, iekams tevi rokā būšu dabūjusi es, — viņa tam ieteica.

Beidzot viņa pagriezās pret Tiesnesi un aizvien tikpat mierīgā balsī sacīja:

— Es tevi nolādu. Tu mirsi, šaušalu sagrābts. Tavi pēcnācēji mirs sāpēs: tie lūgs žēlastību, bet to nesaņems, tāpat kā šodien to nesaņēma mana meita…

Erbrova klusi ievaidējās. Rite apklusa, novērsa skatienu no Tiesneša un uzlūkoja meitu. Vajadzēja nomierināties. Vajadzēja rūpēties par Erbrovu.

— Esi nu prātīga, sieviete, — teica Tiesnesis. — Ar šādiem vārdiem tu nepamudināsi mani būt žēlsirdīgam un saudzēt tavu dzīvību.

— Tu nevienu pašu brīdi neesi domājis saudzēt manu dzīvību, gļē­vulīgais nelieti. Ja tevi nosauktu par neģēli, šis vārds tiktu apgānīts, no­saucot tevi par tārpu, vārds tiktu aptraipīts dubļiem, bet, nodēvējot tevi par nešķīstu cūku, šis apzīmējums sašmurgātos mēslos.

— Es esmu visvarenākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis uz zemes, mī­lošs miera laikā un briesmīgs karā, diženumā salīdzināms vienīgi pats ar sevi, — aizkaitināts norēja Tiesnesis, bet jau nākamajā mirklī atguva savaldību. — Bet es atzīstu, ka man patiesi nav bijis nodoma atstāt tevi dzīvu. Ne tevi, ne tavu sīko skuķi. Tu pēc dabas neesi no pakļāvīgajām, turklāt, ja es tevi saudzētu, pēc dažām nedēļām mums uzrastos vēl viens radījums no cilts, ko tu esi iedibinājusi kopā ar elfu, vai ne? Cik man zināms, ciešanas iznīcina elfu spējas, tāpēc tava meita, redzējusi visu, ko viņai nācās redzēt, tagad visu savu burvju varu ir zaudējusi, tomēr es nevēlos riskēt. Pasaule lieliski var iztikt bez tāda jaukteņa — sevišķi, ja puse asiņu nākusi no tevis, bet otra puse no elfa.

— Šāds salikums tomēr ir labāks par tavējo: daļa no žurkas, daļa no uts, bet pārējais no ērcēm, mēsluvabolēm un tārpiem.

Gluži kā sapnī Rite dzirdēja, ka Tiesnesis dod pavēli nogalināt gan viņu, gan Erbrovu. Taču viņa nejuta bailes. Aizverot acis, aiz aizdarīta­jiem plakstiņiem neveidojās nekādas nākotnes ainas, taču tik un tā no bailēm nebija ne vēsts. Ritei nebija ne jausmas, kas notiks tālāk, tomēr viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka ne viņa pati, ne viņas meita nemirs šajā dienā. Rite sev vēlreiz atkārtoja, ka ir Ardvina pēctece un gaišre­dzīgais ķēniņš taču nebūtu licis iekalt akmenī savu pareģojumu, jatauri laikiem būtu saskatījis tikai līķus.

Kāds vecs, sirmbārdains bruņinieks ar smagu, no zelta plāksnītēm da­rinātu rotu uz krūtīm tuvojās Ritei. Viņš saņēma to aiz elkoņa, pagrieza pret sevi un piepeši pārcirta virves, kas saistīja kopā viņas rokas. Tad pielika sava zobena smaili pie kakla bendem, kurš tūdaļ palaida vaļā Erbrovu. Rite metās pie meitas un beidzot varēja to apskaut. Meitene drebēja kā apšu lapiņa, taču arī tagad spēja apspiest asaras.

Vecais bruņinieks nostājās starp Riti un pārējiem.

Atkal ieskanējās Tiesneša skarbā balss. Taču tagad savaldība un miers to bija pametuši. N

— Follij, Daligaras grāf, manuprāt, jūs mazliet par vēlu esat atcerē­jies, ka esat nodevējs! — viņš iesaucās vienlaikus saniknots un izbiedēts.

— Vēlu gan, to es nevaru noliegt, — apstiprināja sirmgalvis. — Pārāk vēlu. Noziedzīgi vēlu. Apkaunojoši vēlu. Mana dvēsele jau ir pazudināta tāpat kā mans gods, tāpēc dzīvības zaudēšana man nāks kā atpestījums — es zaudēšu dzīvi, kuru jūs esat pārvērtuši dubļu un nevainīgu asiņu upē. Katra jauna diena, pārtapdama tagadnē, nenes cerības un apsolījumus, tā tikai tuvina nāvi. Ieslīdzis stingā vienaldzībā un gļēvumā, es ļāvos muļķīgām ilūzijām, ka palīdzu novērst vēl lielāku ļaunumu, ka līdz ar citiem veidoju labāku pasauli, kur beigu beigās parādīsies arī kāds nieks taisnīguma, un tā es neiejaukdamies noraudzījos, kā jūs pastrādājat no­ziegumu pēc nozieguma. Es redzēju, kā jūs pastrādājat ļaundarības, un biju jūsu līdzzinātājs. Sekodams jums, arī es iegrimu dubļos un asinīs, un, jo dziļāk es grimu, jo grūtāk bija apstāties. Lai nevajadzētu sev pašam atzīties, ka esmu noziedznieka sabiedrotais, es iedvesu sev pārliecību, ka jāturpina jums ticēt, un tā meli sekoja meliem, ārprātīgas izrīcības citām tikpat ārprātīgām. Es redzēju, kā jūs nelietīgi noslepkavojat pēdējo no elfiem, taču nedarīju neko, lai jūs apturētu, jo, noliedzot elfu cilts ļau­numu, man vajadzētu atzīt pašam savējo — man vajadzētu atzīt, ka esmu bijis ļaundaris, palīdzēdams jums elfus iznīdēt. Taču tagad es vairs mie­rīgi nenoraudzīšos, kā jūs nogalējat grūtu sievieti un bērnu, kas vēl nav sasniedzis trīs, gadu vecumu.

— Droši vien uz šādām neldzībām tevi pamudināja raganas izrunā­tais Ardvina vārds, vai ne?

Sirmgalvis mirkli apdomājās un tikai tad atbildēja:

— Jā, tas bija Ardvina vārds.

— Vai tiešām jūs ticat, ka viņa varētu būt tā pēctece?

— Nekas cits man nav šķitis ticamāk, bet arī ja tā nebūtu patiesība, pietiek dzirdēt pieminam godavīra vārdu, lai atcerētos, ka gods pastāv, — ar to pietiek, lai atcerētos, ka varonība un vīrišķība nav tikai pasaci­ņas, ko stāstīt, vakaros midzinot bērnus. Izrunāts godavīra vārds atgā,dina, ka krietnums nav tikai naivas iedomas un iemesls izsmieklam. Es izglābšu šo sievieti un viņas meitu vai arī miršu, mēģinādams viņas .glābt.

Gaisu pāršķēla bulta: tas pats bruņinieks ar daudzkrāsaino spalvu cekulu, kas bija nogalinājis Joršu, atkal bija izšāvis. Bulta ietriecās grā­fam kaklā. Viņš saļima Ritei pie kājām, un viņa paguva satvert ievai­notā vīra zobenu. Atšķirībā no Jorša ieroča šis bija ļoti smags. Rite bija stāvējusi kājās visu dienu, un tagad viņai vēl vajadzēja noturēt gan Er­brovu, gan smago zobenu.

Tiesnesis iecirta papēžus zirgam sānos, lai mestos virsū Ritei. Viņa pacēla ieroci un saprata, ka nepietiks spēka, lai atvairītu Tiesneša zo­bena cirtienu.

Dīvaini, taču arī tagad baiļu nebija.

Piepeši debesis mainīja krāsu, tajās uzņirbēja kaut kas zili balts. Pir­majā mirklī Rite pat nesaprata, ka Tiesnesim uzbrucis jūras ērglis. Bei­dzot bija atlidojis Angkēls.

Ērglēns acīmredzot bija pietiekami labi apguvis lidošanas mākslu un beidzot meties pa pēdām Erbrovai, savam acu gaišumam, savai lielajai mīlestībai. Rite redzēja, kā Tiesneša seja noplūst asinīm, un no visas sirds cerēja, ka Angkēls izknābs viņam acis, taču ērglēns nebija diezko pieredzējis lidotājs, un Tiesnesim ar divu savu vīru palīdzību izdevās no putna atkauties.

Tālumā atskanēja baismīgas, zvēriskas klaigas un izbrēcieni.

Pakalnu aprises satumsa.

Jorša pareģotie orku karapūļi bija klāt.

Nešķita, ka orki joprojām turētos pie pārliecības, ka Tiesnesis ir viņu sabiedrotais. Milzīga bruņota orda traucās šurpu pie salīdzinoši nelielā bruņinieku pulka.

Tiesnesis deva pavēli bēgt, nevilcinoties ne mirkli. Viņš piecirta pie­šus savam brīnišķīgajam dūmu pelēkajam zirgam pie sāniem, lai brāztos projām — tālāk no orkiem, tālāk no ērgļa, kurš pat nedomāja viņu vajāt, bet notupās uz pleca Ritei, kas rokās aizvien vēl turēja Erbrovu. Zibens ātrumā visi Daligaras kareivji salēca zirgos un aulekšiem laidās prom.

— Uz ziemeļiem, — uzsauca Tiesnesis.

— Uz ziemeļiem? — kāds pārvaicāja. — Vai tad mēs nejāsim uz Da­ligaru?

— Pārāk riskanti. Jābēg uz ziemeļiem. Dosimies kalnos uz Aljilu. Tā ir nepieejama. Pilsēta, kas līdzīga vanagam. Mana meita Austra jau ir tur, drošībā. Gan jau Daligara pati tiks galā. Vēlāk, kad atkal būs iespēja­mas diplomātiskas sarunas ar orkiem, mēģināsim pilsētu atgūt. Atbrī­vodams Varilu, Nolādētais elfs ir uzrīdījis orkus mums… Lai viens no jums, visjaunākais, jāj uz Daligaru un brīdina galmu un atlikušo kara­spēku. Lai visi ievērojamākie pilsoņi nekavējoties pamet pilsētu un stei­dzas uz Aljilu.

Tiesneša balss izdzisa tālumā.

Rite izlaida no rokām pārāk smago Daligaras grāfa zobenu. Viņa no­liecās pār ievainoto sirmgalvi. Jastrins steidzās apskaut Erbrovu. Angkēls priecīgi sita spārnus.

— Ak tu, muļķa vista, — nočukstēja Rite, iedzīdama dziļāk dusmu un sāpju asaras, kas atkal riesās acīs. — Vai tad tu nevarēji atlidot agrāk?

Tas bija muļķīgs pārmetums. Angkēls nebūtu spējis izglābt Joršu. Taču tas bija izglābis viņu. Rite norija asaras un noglāstīja jaunā ērgļa galvu. Angkēla ierašanās bija nomierinājusi Erbrovu, kas no visa spēka apskāva savu draugu, bet tad, raudzīdamās uz Riti, rādīja neizprotamas zīmes: vispirms pieskārās Angkēla spārniem, bet tad pamāja uz apkār­tējiem pakalniem. Šo žestu viņa atkartoja vairākas reizes.

Grāfs vēl bija dzīvs. Par spīti dziļajai brūcei un zaudētajām asinīm, viņš vēl spēja runāt. \

— Kundze, es jums lūdzu piedošanu… Lūdzu, piedodiet man… Lūdzu… Ja varat… Jūs… Ardvina pēctece… Izglābiet Daligaru… izglābiet manu pilsētu. Šie noziedznieki, šie neprātīgie ir to pametuši… Daligara, tāpat kā es, ir aptraipījusies ar gļēvulību, taču tā nav pelnījusi nāvi… Ņe­miet, aplieciet manu kaklarotu… Tas ir grāfistes varas simbols… Ar zelta rotu ļaudīm būs vieglāk jūs pazīt…

Vecais vīrs pameta šo pasauli. Rite aizspieda viņam acis. Jau atkal uzmācās kārdinājums sākt raudāt, raudāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, raudāt līdz nāvei, bet arī šoreiz viņa kārdinājumu padzina. Viņa neraudās.

Tagad viņas pienākums bija glābt savus bērnus.

Gan jau kādreiz būs laiks arī asarām. Varbūt vēlāk. Kad karš būs bei­dzies.

Līdz tam laikam viņas acis paliks sausas un viņas dvēsele būs cieta kā akmens.

Tagad vajadzēja atgriezties Erbrovā, savā ciemā. Vajadzēja atgriez­ties savās mājās piekrastē, kur viļņu šalkoņa saplūdīs ar atmiņām par Joršu. Bet arī tur nedrīkstēs raudāt. Varbūt vēlāk. Kad karš būs beidzies.

Vajadzēja atgūt spēkus, laist pasaulē bērnu un tad gatavoties savam karam.

Viņa cīnīsies. Viņa atkaros pasauli, lai viņas bērniem būtu vieta, kur dzīvot. Un viņa mainīs šīs pasaules likumus, lai viņas bērni tajā netiktu vajāti. Viņa nebūs žēlsirdīga. Joršs žēlsirdību nepieredzēja.

Žēlsirdība bija gājusi bojā reizē ar elfu cilti.

— Rite, — iečinkstējās Jastrins, — iesim mājās?

Rite pacēla skatienu. Orku karaspēks bija nogriezies uz rietumu pusi, un viens no milzu ordas flangiem jau bija nonācis pārāk tuvu ieejai Astridas aizā.

Viņas pārgurusī sirds šausmās sagrīļojās.

Uz šo pusi bēgt vairs nevarēja, tur ceļš bija pārāk atklāts — tā būtu pašnāvība. Vienīgais veids, kā nemanāmi un bez vajātājiem iekļūt aizā, bija rāpties taisni augšā pa stāvumu, tumsā slapstoties starp klintīm, un tad nogriezties sāņus pa pašu kori, taču nebija ko domāt, ka viņa ar savu lielo vēderu varētu atgriezties mājās pa šo ceļu. Vēl jo nepiee­jamāks nogāzes stāvums bija mazajai Erbrovai, nemaz nerunājot par Jastrinu un viņa slimajām kājām. Turklāt kā gan iespējams palikt nepa­manītiem, ja pāris sprīžu virs galvas nemitīgus lokus met ērglis.

Viņa nevarēja atgriezties mājās.

Šie vārdi viņas prātā uzsāka mokošu riņķojumu: mājās atgriezties nevar.

Rite paraudzījās visapkārt. Vienīgā iespēja bija bēgt uz austrumiem: uz Daligaru. Cita ceļa nebija — tikai uz Daligaru, uz nīstamo pilsētu. Uz pilsētu, kur bija pakārti Rites vecāki, kur par mata tiesu no nāves bija paglābusies viņa pati. Ja visu līdzenumu savā varā sagrābs orki, viņu, Erbrovu un Jastrinu pasargāt varētu vienīgi Daligaras mūri.

Galu galā Tiesnesis pilsētu bija pametis un nevarēs pavēlēt, lai viņu un viņas bērnus nogalina.

Varbūt viņu tomēr pazīs un nogalēs, bet vismaz bērni paliks dzīvi.

— Mēs tagad nevaram atgriezties mājās, — Rite klusi atbildēja Jas­trinam. — Starp mums un mājām ir orki. Gan jau agrāk vai vēlāk mēs atgriezīsimies. Bet tagad es tevi un Erbrovu uzsēdināšu zirgā. Tu pieskati Erbrovu, es pieskatīšu tevi, un gan jau mēs tiksim galā.

Rite pat neuzlūkoja bēru sārta atliekas. Raudāt viņa nedrīkstēja, un kārdinājums būtu pārāk spēcīgs. Gluži kā zobens iedūrās doma, ka viņa vairs nekad nedzirdēs Jorša balsi, vairs nekad neaizmigs, jūtot viņa elpu, vairs nekad nesastaps viņa acis.

Šie divi vārdi — vairs nel

Viņa aplika ap kaklu Daligaras grāfa zelta rotu. Viņa gribēja arī pie­liekties, noglāstīt zāli, kur dzīvība bija pametusi viņas vīru, un izraut velēnas kumšķi ar sīkajām margrietiņām, kuru ziedlapas asinis bija no­krāsojušas tumši sārtas, — to varētu paslēpt tērpa dziļajā, slepenajā kabatā, kur glabājās arī linga, ko viņai bērnībā bija pagatavojis tēvs un kas viņai ne reizi vien bija izglābusi dzīvību. Tomēr Rite neuzdrošinā­jās. Sārtās ziedlapas atkal tuvinātu asaras. Bet viņa nedrīkstēja raudāt.

Nedrīkstēja. Ja viņa ļausies izmisumam, tas viņu pārskalos un noslīci­nās, un viņas bērni ies bojā.

Rītausma paņēma Jorša zobenu. Sajūtot saujā tā rokturi, viņa atguva drosmi. Šo ieroci viņa rokās bija turējusi bieži: galu galā tā asmeņa iegropēs viņa mēdza cept kulteni no kaiju olām —, garas, smalkas, zel­tainas un gardas kulteņa strēmeles. Zobenu viņa bija izmantojusi ari, lai skaldītu malku pavardam un sašķeltu akmeņus, būvējot māju. Zo­bens nenomelnēja, nesaskrambājās — tā zaigums tikai pieņēmās spēkā.

Droši vien tas lepojās, ka var cīnīties ar mūžsenajiem ienaidniekiem — aukstumu un izsalkumu, jo šī cīņa nebija vieglāka vai mazsvarīgāka par stāšanos pretī bruņotiem naidniekiem.

Rite pūlējās saprast, kā aplikt sev zobena siksnu, lai tā nespiestu lielo vēderu. Vispirms viņa mēģināja to sasprādzēt pavēderē, taču tā nošļuka zemē. Tad viņa mēģināja to saņemt kopā zem krūtīm, taču nu bija grūti elpot. Visbeidzot Rite atklāja, ka vislabāk ir aizdarīt sprādzi uz labā pleca, laižot siksnu slīpi pāri krūtīm un ļaujot makstij karāties pie kreisajiem sāniem, — nu itin nekas nespieda apaļo vēderu un netraucēja elpot.

Kroni viņa uzlika galvā: ne tikai tāpēc, ka slepenā kabata bija pārāk maza, bet ari tāpēc, ka kailā, atbaidoši noskūtā galva, ko vairs nesargāja biezās, melnās matu cirtas, neierasti sala.

Turpat netālu viņus gaidīja Enstrīls, nelikdamies ne zinis par orku brēcieniem, tāpat kā iepriekš gluži vienaldzīgi bija nolūkojies daligariešu kavalērijas auļos. Rite piegāja pie zirga, uzcēla tam mugurā Er­brovu, pēc tam Jastrinu, un visbeidzot ar neaprakstāmām pūlēm, kas izvilināja pār lūpām klusu vaidu, uzsēdās arī pati. Angkēls notupās pašā priekšā zirgam uz skausta un piespiedās pie Erbrovas.

— Iesim nu, labiņais, iesim uz austrumiem. Saņemies, — Rite mu­dināja zirgu. — Ja mēs tiksim uz priekšu pietiekami ātri, ja turēsimies kastaņkoku aizsegā, orki mūs nepamanīs. Viņi paši ir bez zirgiem. Mums izdosies. Rīt mēs vēl būsim dzīvi un parīt arī.

Zirgs īsu brīdi vēl stāvēja nekustīgi, cieši raudzīdamies sārta pelnos, tad lēnām sakustējās.

Rite ar skatienu pārmeklēja ēnas, taču vairs nespēja atrast Moronu. Viņš nevarēja būt aizbēdzis uz ziemeļiem kopā ar Tiesnesi — viņš taču bija kājnieks. Droši vien Morons tepat vien bija un slēpās kāda klintsbluķa pietiekami melnajā ēnā. Skaidri un skaļi izrunādama katru vārdu, lai Morons tos labi sadzirdētu, Rite viņam novēlēja labi drīz nonākt orku rokās. Un atgādināja, ka tikšanās ar orkiem noteikti būtu patīka­māka nekā vēlāka sastapšanās ar viņu, Riti.

Tad viņa devās uz Daligaru.