Pēdējais orks

Divdesmit ceturta nodaļa

Lizentrails izklepoja asiņu un putu kunkuli.

Sieviete zaļajos svārkos pārstāja raudāt.

— Vai viņš ir dzīvs? — viņa piesardzīgi apvaicājās. — Vai viņš dzī­vos? Kundze, viņš ir dzīvs?

Austra neatbildēja. Bāla un sviedriem noplūdusi, viņa bija pārāk aizņemta, šujot ciet brūci.

— Ei, algotni, viņš ir dzīvs vai miris? — vēlreiz jautāja sieviete.

— Dzīvs viņš ir, taču ne pārāk dzīvs, — piesardzīgi atbildēja Trak­rails. — Bet arī pavisam miris nav.

Austra joprojām šuva kopā kārtu pēc kārtas.

— Ja mēs brūcē ieliksim mazliet beladonnas, viņam nepiemetīsies drudzis. Man ir daži ziediņi, es tos tūlīt sakošļāšu.

— Ja diegi ir tīri, drudzis ir maz ticams, — nepiekāpās Austra. — Uz­skatu, ka būs labāk, ja mēs pēdējo šuvi apziedīsim ar dažiem pilieniem ehinācijas ekstrakta, un es negribu, lai brūcēs tiktu likts jebkas sakošļāts.

Lizentrails atkal ieklepojās. Viņa elpa kļuva spēcīgāka un vienmē­rīgāka.

Kad ievainojums uz krūtīm bija aizšūts, Austra noņēma apmetni, kas joprojām sedza Lizentraila kājas. Viņa ievaidējās.

— Kas tur ir, kundze? Viņš mirst? — jautāja sieviete.

— Kājas ir sadragātas, — atbildēja Trakrails, kas piepeši šķita pie­kusis līdz nāvei.

— Tur ir ļoti smagi lūzumi, — vēl vairāk nobālējusi, paskaidroja Austra. Viņas balss bija tikko saklausāma.

— Un tas nozīmē, ka viņš mirs?

— Varbūt nemirs, taču, ja arī viņš paliks dzīvs, tad nevarēs vairs staigāt. Un arī ar zirgu jāt nevarēs.

— Bet dzīvs viņš paliks?

— Varbūt izdzīvos, bet kājas nav glābjamas.

— Kundze, tas nav svarīgi, tas nekas, ka viņš vairs nevarēs paiet, tu tikai izglāb viņu. Tas nekas, vīrietis ir vīrietis arī tad, ja visu laiku sēž. Kundze, tas nekas, tu tikai viņu izglāb. Tu saki, ka viņš nevarēs paiet, — nu, labi, viņš nekur neies, un visur, kur vajadzīgs, aizies mūsu bērni. Vī­rieti jau var padarīt laimīgu arī tad, ja paiet viņš vairs nevar. Ja tu man viņu izglābsi, es viņu apprecēšu, un mūsu bērni staigās. Kundze, neļauj viņam nomirt. Izglāb viņu priekš manis. Gan jau es parūpēšos, lai viņš būtu laimīgs. Tas nekas, ka viņš vairs nevarēs jāt zirgā. Tā ir pat labāk: viņš vairs nederēs par karavīru un paliks mājās pie manis.

Kaprālis Lizentrails noklepojās vēlreiz un atvēra acis, kas kādu brīdi slīdēja pār apkārtējo sejām tukšas un neko neredzošas.

— Kaptein, — ierunājās Austra, — baidos, ka par zemu esmu no­vērtējusi to, kā šis skats iespaidos mazo princesi. Viņa izskatās pārguruši un dreb pie visām miesām. Parcijas palīdzība man vajadzīga, lai pārsietu brūces. Lūdzu, aizvediet jūs meiteni pie mātes.

Kapteinis pamāja. Viņš pieliecās pie Austras un satvēra Erbrovu, kura bija tik piekususi, ka pat nespēja noturēt galvu taisni.

— Es tevi tūlīt aiznesīšu projām no šejienes, — Kapteinis nočukstēja, atkal piecēlies kājās.

Erbrovai nebija spēka atbildēt, taču viņa papurināja galvu un pa­plēta plaukstiņu. Kapteinis saprata, ka viņa vēlas te palikt. Erbrova no­rādīja uz pārējiem ķermeņiem, kas bija noguldīti visapkārt akai. Tagad, kad bažas par kaprāļa dzīvību bija pierimušas, Kapteinis izdzirda sie­viešu raudas.

Mazās princeses skatiens bija nopietns un ciešs. Viņa neraudāja, viņa lūkojās uz mirušajiem. Viņa vēlreiz pamāja, lai Kapteinis pagaida, un viņš saprata: visi šie vīri pēc Kapteiņa pavēles bija zaudējuši dzīvību, lai izglābtu Erbrovu.

Tagad viņiem abiem vajadzēja tos pieminēt un godināt — tas bija viņu abu pienākums, viņiem bija jāpaliek te, nevairoties ne no mirušo, ne no dzīvo skatieniem.

Arkris, Rusols, Zēlails, Rouīls, Rokstoils, Daverkails un Vorkails vairs nekad nepiecelsies. Nometusies ceļos līdzās Zēlailam, tupēja meitene rozītēm izšūtos gaišzilos svārkos, kas nu bija notriepti dubļiem un asi­nīm. Viņa bija noguldījusi galvu Zēlailam uz krūtīm un lēja asaras, ko tas vairs nekad nesajutīs. Blakus Rouīlam tupēja ubadze pelēcīgi mel­nās drānās, un viņas raudas bija tik tikko saklausāmas. Pie Rusola līķa šņukstēja kāda jauna sieviete, kura droši vien bija atraitne, jo viņai bla­kus bija arī gadus sešus veca meitenīte. Bet līdzās Rokstoilam raudāja meitene, kuras balto, saplēsto priekšautu asinis bija iekrāsojušas līdzīgu Daligaras karogiem. Viņa to noraisīja un pārsedza nogalināto. Blakus Arkrim zemē sēdēja Rasa, un viņas seja bija stinga kā akmenī kalta, — neviens kunksts nesatricināja viņas krūtis un neviena asara nenoritēja pār vaigiem. Sapnis, ka viņa tomēr nav lemta mūžīgai vientulībai, bija sabirzis drumslās, un Kapteinis nodomāja, ka grotā ieslodzītā vilcene būs Rasas vienīgā mierinātāja.

Kapteinis jau bija apglabājis daudzus no saviem vīriem, taču tad tie visi bija algotņi: nevienu nāvē nepavadīja raudoša sieviete. Valdītājs un Tiesnesis bija pieņēmis daudz absurdu un nežēlīgu likumu, un var­būt vienīgi tam, kurš algotņiem aizliedza precēties, piemita kāda loģika, lai arī cik greiza tā būtu. Sāpes, kas skanēja šais raudās, bija neizturamas.

Ap mirušajiem bija sanācis neliels pūlis. Pilsētnieku ģimenes pama­zām sakopa kritušos, lai nogādātu tos kapsētā. Kapteinis zināja, ka šai pilsētā ikvienai ģimenei pieder neliels, ziedošiem krūmiem apaudzis kapu laukumiņš, kur apglabāt savus mirušos. Nogalinātie algotņi gulēs tur, kur vieta viņiem pienāktos, ja viņi būtu paguvuši apprecēt sievietes, kas nu raudāja līdzās līķiem; viņus pieņems ģimenes, par kuru piederīgajiem viņi nepaguva kļūt.

Otro reizi pēc savas mātes nāves Rankstrailam uzmācās raudiens. Vai varbūt tas bija nelabums — viņš īsti nespēja tos atšķirt vienu no otra. Nogalināto acis, kas raudzījās tukšumā, pamazām kļuva nespod­ras. Rankstrails domāja par visu, ko būtu gribējis šiem vīriem teikt un nekad nebija pateicis, allaž atlikdams sakāmo uz nākamo dienu, bū­dams pārliecināts, ka nākamā diena pienāks vēl un vēlreiz. Citu pēc cita pilsētnieki aiznesa projām Rusolu, Zēlailu, Rouīlu un Rokstoilu, un tos pavadīja skaļas raudas.

Zemē guļam savās asinīs palika vienīgi Arkris no rūķu cilts, Daverkails un Vorkails.

— Šos neviens negrib, Kaptein, — teica Rasa. — Šos galīgi neviens negrib. Tos, kam nav ģimenes, Daligarā gaida kopīga kapa bedre. Ja tu man iedosi palīgos dažus vīrus, es viņus līdz turienei nogādāšu.

Kapteinis brīdi vilcinājās, tad teica:

— Mēs viņiem sagādāsim viņu cienīgu kapu. Es taču viņiem nekad pat paldies īsti nepasacīju.

Rankstrails izmisīgi vēlējās, kaut jel reiz būtu tiem no sirds patenci­nājis. Visu savu mūžu, visus ilgos gadus cauri dubļiem, cauri visam viņš bija lauzies uz priekšu, zinot, ka šie vīri viņu vienmēr droši piesegs. Tagad tas viss bija beidzies. No šiem vīriem pāri palicis bija vien kādā akmenī iegravēts vārds.

— Vais nava aua. Tētis, pūis, — nočukstēja Erbrova, taču līdzās ne­bija Trakraila, kas to varētu iztulkot, un Rankstrails nesaprata.

Rankstrails ilgāk vairs nespēja. Viņš devās prom no laukuma. Ja dievi pastāvēja, viņš tiem no visas sirds novēlēja nekad negadīties viņam ceļā, jo, pat ja tas nozīmētu, ka atlikusī mūžība jāpavada peklē, Rankstrails vi­ņiem pateiktu, ko par tiem domā. Taču tad viņš atcerējās Lizentrailu, kurš bija atguvis elpu, un vairs neuzdrošinājās domāt par dieviem itin neko.

Meitene viņa rokās drebēja.

— To izdarīji tu, vai ne? — Kapteinis viņai klusi jautāja, ejot pa ielām, kur gājēji pašķīrās, veltot viņam pateicības vārdus un svētības vēlēju­mus. — To izdarījāt jūs trijatā, vai ne? Jūs tur bijāt divas raganas un raganas dēls, un tikai tāpēc Lizentrails vēl ir dzīvs, ja?Tāpēc jūs esat tik ļoti piekusuši? Arī pārējie divi ir pārguruši. Lizentrails bija vairāk miris nekā dzīvs, bet tagad viņš ir vairāk dzīvs, un ne jau tikai tāpēc, ka viņu aizšuva kārtu pa kārtai un brūcē neko nespļāva, vai ne? Tā bija tāda kā buršanās: jūs cilvēkus ārstējat ar pieskārieniem un pēc tam esat pārgu­ruši. Tāpēc Austra un Trakrails ir tik labi dziednieki — viņi zina ne tikai to, ko māk kurš katrs bārddzinis. Viņiem ir arī burvju spējas. Tev vaja­dzēja Lizentrailam pieskarties, vai ne? Austra negribēja, lai es tevi nesu projām, kaut arī… kaut arī zināja, ka tu tik ļoti piekusīsi. Paldies tev. Lizentrails ir krietns cilvēks, tieši viņš tevi izglāba no orkiem. Viņš ir krietns cilvēks, labs un godīgs. Trakrails tagad, kad brūce ir aizšūta, vairs nespēj nostāvēt kājās, bet viņš ir pieaugušais. Tev droši vien ir vēl grūtāk. Tu esi maza. Maza, drosmīga un brīnišķīga. Tie divi, Austra un Trakrails, daudz un skaļi strīdējās par šūšanu, diegiem un lapu košļāšanu, tāpēc visi pievērsa uzmanību tikai viņiem. Var jau būt, ka šie strīdējās arī pa īstam, bet galvenais ir tas, ka neviens nepievērsa uzmanību tev. Ne­viens nepamanīja, ka tu spēj… nu, ka tu to spēj. Nestāsti nevienam par savām spējām. Slēp to no visiem, jo citādi jau pirmajā reizē, kad tu kādu nespēsi izglābt, cilvēki teiks, ka tu esi vainīga, un ienīdīs tevi.

Erbrova klusēja, sarāvusies čokuriņā un piespiedusies cieši, cieši Kap­teinim, kurš viņu bija apskāvis, kā sargādams no aukstuma. Kapteinis pielieca galvu un noskūpstīja meitenītes melnās cirtas.

Erbrova pārstāja drebēt. > — Mammu, — viņa teica klusītēm, tomēr viņas balss atkal skanēja dzidri.

— Protams, — drošināja Kapteinis. — Tagad es tevi aiznesīšu pie tavas mammas.

Valdniece sēdēja pils pagalmā uz akmens kāpņu zemākā pakāpiena, paslēpusi seju plaukstās. Turpat līdzās valdniecei bija noguldīts miris zēns — tas, kurš daudz runāja un lēni staigāja. Tas gulēja uz zeltā izšūtā auduma, ar kuru vēl ņesen bija iztapsēta siena mazajā troņa zālē.

Ķēniņiene pacēla skatienu un ieraudzīja Rankstrailu. Viņas acis bija sausas, taču, ja tās būtu raudājušas, izmisums tajās varbūt nebūtu izska­tījies tik melns. Viņa ieraudzīja arī meiteni.

— Nē, — ķēniņiene teica, — nesiet viņu prom. Es negribu, lai viņa redz. Es taču jau liku aizvest Erbrovu projām. Viņai tas nav jāredz.

Pirmo reizi Rankstrailu pārņēma maigums pret šo sievieti. Cieņa, ko viņš juta pret elfa sievu, bija tik liela, ka tā viņu nebija pametusi pat tais brīžos, kad viņš to no visas sirds ienīda. Viņš vienmēr bija atzinis ķēniņienes varu. Rankstrails bija gatavs mirt, pildot viņas pavēles un sargājot viņas dzīvību. Taču nekad agrāk nebija jutis maigumu.

— Mana kundze! — viņš klusi iebilda, ielikdams meiteni viņai klēpī. Erbrova nekavējoties apvija rokas mātei ap kaklu. — Mana kundze! Piedodiet. Jūsu meita grib būt kopā ar jums. Viņa grib izdzīvot šo brīdi kopā ar jums. Nedzeniet viņu projām.

Ķēniņiene uzlūkoja Kapteini un no visa spēka piekļāva meitu pie krūtīm.

Beidzot viņa ieraudājās.

Un Erbrova, apvijusi rokas mātei ap kaklu, raudāja kopā ar viņu.

— Jastrins paspēja noskandināt zvanu, un orki viņam atriebās. Līdz zvanam tikt Jastrins paspēja, bet aizbēgt vairs nevarēja. Viņa kājas nebija… tik ātras kā citiem. Man būtu vajadzējis rūpēties par viņu tā, it kā viņš būtu viens no maniem bērniem! — ķēniņiene teica, un viņas balss drebēja.

— Jūs to darījāt, mana kundze! — atbildēja Rankstrails. —Jūs rem­dējāt viņa izsalkumu, jūs par viņu cīnījāties, jūs mierinājāt viņu, kad viņš bija izmisis, un jūs iemācījāt viņam drosmi. Tieši tā rūpējas par sa­viem bērniem.

— Man būtu vajadzējis nosargāt viņu no nāves.

— Nē, mana kundze. Jūsu varā nav nevienu nosargāt no paša izvē­les. Nevienu. Arī jūsu bērnus ne. Jastrins izvēlējās cīnīties un mira cīno­ties. Ja viņš laikus nebūtu sācis dimdināt zvanu, mēs būtu zaudējuši jūsu meitu un droši vien arī jūs. Mūs atkal aplenktu. Un pilsēta kristu. Izmantojot jūsu meitu, orki būtu iznīcinājuši jūs, bet pēc tam pilsētas nāve būtu tikai laika jautājums. Jastrins izdarīja izvēli. Viņam bija tie­sības izvēlēties. Bet tagad, mana kundze, pavēliet rīkoties tā, kā rīkoties jūs pavēlētu, ja nogalinātais būtu jūsu pašas dzemdēts bērns. Lieciet atvērt ķēniņu kriptu un apglabājiet tur Jastrinu ar godu, kas pienākas princim, kura dzīslās plūst karaliskas asinis. Apglabājiet viņu tā, kā pie­klājas apglabāt Daligaras valdnieces dēlu.

Ķēniņiene ilgi raudzījās uz Kapteini un beidzot pamāja.

— Protams, — viņa klusi teica. — Viņš būs visu bāreņu simbols. Ik­viens, kurš nezina, kas ir viņa vecāki, iztēlojas, ka ir piederīgs kāda ķē­niņa dzimtai. Ikvienam, kuru kā zīdaini atstājuši svešu durvju priekšā, uzmācas šaubas, vai tikai viņš nav princis vai drīzāk kāda dieva dēls, jo dievi taču reizēm pametot savu pasauli un iegriežoties mūsējā. Kaptein, es darīšu, kā jūs teicāt.

Rankstrails joprojām stāvēja kā zemē iemiets un pat nedomāja at­vadīties un iet prom.

— Vai ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos ar mani apspriest? — ķēniņiene jautāja.

— Jā, mana kundze. Arkri, Rusolu, Zēlailu, Rouīlu, Rokstoilu, Daverkailu un Vorkailu nogalināja, kad viņi veica manevrus, kas ļāva atbrīvot jūsu meitu. Trīs no viņiem ir paredzēts apbedīt kopīgajā kapu bedrē, jo neviena no daligariešu ģimenēm nav gribējusi atvēlēt viņiem vietu savās kapenēs. Varbūt jūs viņus atminaties: Arkris piederēja pie rūķu cilts, viņš bija viens no tiem, ko ļaudis mēdz saukāt par pundu­riem; viņš bija visvecākais rūķu ciltī, vienīgais, kurš vēl atcerējās tos laikus, kad rūķi vēl nebija pieredzējuši pazemojumus, un savā ziņā mēs Arkri varētu uzskatīt par rūķu cilts ķēniņu. Pārējie divi — Daverkails un Vorkails — bija milzīga auguma vīri, ko izķēmoja šaušalīgas rētas. Viņu sejas uzticēšanos nevienam neiedvesa. Abi bija zaudējuši ne vienu vien pirkstu un lielāko daļu zobu: tas bija benžu nopelns. Algotņu kara­spēkā, raujot zobus un cērtot nost pirkstus, ir pieņemts sodīt par zādzī­bām. Gan Daverkails, gan Vorkails bija dzimuši vistālākajā Piemalē, pie pašām Nezināmo zemju robežām, un neviens nekad nav zinājis, kā sauc viņu tēvus, bet jūsu vīrs, kad cīnījāmies Varilas līdzenumā, man skaidroja, ka tie bērni, kam nav tēva, esot pašas dzīves vai dievu bērni.

— Tā kā nav izdibināms, kas bijis viņu tēvs, mēs nevaram atmest iespēju, ka viņi ir piederīgi kādai karaliskai dzimtai, — pabeidza ķēni­ņiene, un viņas lūpās parādījās viegls smaids, lai gan skumjas no acīm nekur nepazuda, — vai pat dievu saimei.

— Patiešām, tādu iespēju atmest mēs nevaram, — turpināja Rank­strails. — Un es nācu lūgt, lai jūs vieglās kavalērijas algotņus Arkri, Daverkailu un Vorkailu, kuri pēdējā laikā dienēja Daligaras kavalērijā, atļaujat apbedīt ķēniņu kriptā.

Rankstrails apklusa.

Arī ķēniņiene kādu brīdi klusēja, iekams atbildēja:

— Pilsētai tas būs liels gods, — viņa apņēmīgi teica. — Sameklējiet senešalu un sakiet, lai viņš parūpējas par bērēm. Tās notiks rīt. Apbedīsim visus reizē un ar lielu godu. Bet vispirms sadaliet gabalos šo audumu — es gribu, lai ikvienam no mirušajiem tas kļūst par sēru pārklāju.

Rankstrails papurināja galvu.

— Nevaru, mana kundze. Man nav zobena, — viņš teica, noplātī­dams rokas.

— Arī šis pārlūza?

— Jā, pārlūza gan, kundze.

Valdniece ne vārda neteica. Viņa piecēlās un, neizlaizdama no ro­kām meiteni, izvilka savu smalko, garo, aso zobenu ar efejrakstiem rotāto spalu. Rankstrails pacēla no zemes izšūto audumu un turēja to nosprie­gotu, kamēr ķēniņiene nošķēla no tā gabalu Jastrinam. Pārējo viņa at­deva Kapteinim.

— Tētis, — klusi noteica Erbrova, kas arī vairs neraudāja.

Rite noliecās pār savu meitu un ilgi raudzījās uz viņu. Pagalmā bija sa­nākuši ļaudis — daligarieši gribēja izrādīt godu Jastrinam — zēnam, kurš bija sacēlis trauksmi un ziedojis savu dzīvību. Daudzi raudāja par saviem kritušajiem tuviniekiem. Daudzi raudāja par nogalētajiem algotņiem.

Ķēniņiene vēl ilgi lūkojās uz savu meitu, tad iztaisnoja muguru un pievērsās Kapteinim un sanākušajam pūlim.

— Brāļi, — viņa teica skanīgā balsī. — Māsas. Daligaras tauta. Tagad mēs apraudam savus mirušos. Mēs raudam par tiem, kuru te vairs nav un nekad nebūs. Mēs šodien raudam, jo skumstam. Skumstam tāpēc, ka turp­māk mums vajadzēs dzīvot bez viņiem. Bet mēs neraudam, žēlojot viņus, jo viņi tagad ir nokļuvuši otrpus vējam, kur vairs nav nekādu sāpju, pat ne to, kuras pārņem, ilgojoties pēc vismīļākajiem cilvēkiem. Tie, kuri mūs pameta, Nāves valstībā nav vientuļi, jo tur viņus sagaida un mie­rina visi mūsu senči, un tai brīdī, kad ari mēs dosimies otrpus vējam, mēs viņus atkal satiksim — viņi mūs gaidīs bezgalīgās pļavās zem neiz­mērojamām debesīm, kur zvaigznes mirdz arī saulei spīdot. Neļausimies izmisumam, viņus pieminot. Mēs viņus atcerēsimies un pieminēsim, un katru gadu viņu nāves dienā nesīsim gaismekļus turp, kur viņi sa­tika nāvi. Tur mēs visi kopā viņus pieminēsim, jo vislielākais apkauno­jums ir zudušas atmiņas. Daligaras tauta, es esmu tikai trausla sieviete, bet man ir ķēniņa sirds. Rs cīnījos par jums un kopā ar jums. Daligaras tauta, es esmu tikai ķēniņiene, taču man ir mātes sirds, un ikvienam, kurš uzdrošināsies pacelt roku pret maniem bērniem vai manu tautu, būs jāiepazīst mans zobens un manas dusmas. Ikreiz, kad mana tauta un mani bērni raudās, mana sirds raudās kopā ar viņiem. Es cīnīšos par saviem bērniem un par Daligaru ikreiz, kad tas būs nepieciešams, un es nebaidīšos nekā, lai tikai mani bērni un mana tauta dzīvotu.

Kapteinis klausījās un klusībā sprieda, ka ķēniņiene Ragana ir di­žena valdniece. To nevarēja noliegt. Viņa bija dzimusi valdniece. Nē, par īstu valdnieci viņa bija kļuvusi pamazām, palēnām dienu pēc dienas. Uzkrājot un apvienojot drosmi, žēlsirdību, taisnīgumu, netaisnības, izdomu, barbariskumu, nojausmas un kļūdas, viņa bija iemācījusies vadīt tautu, viņa bija iemācījusies to mīlēt, sargāt no briesmām, dot tai drosmi izmisuma brīžos, mierināt to nāves izraisītās sāpēs. Viņa bija dižena ķē­niņiene. Viena no tiem ķēniņiem, par kuriem atmiņas pārmanto no paaudzes paaudzē, lai tajās atkal pasmeltos drosmi brīžos, kad atgriežas tumsa.

Dažs klausītājs pārstāja raudāt, dažs ieraudājās. Ķēniņiene zemu pa­klanījās savai tautai un tās asarām, ar galvas mājienu atvadījās no Kap­teiņa, pagriezās un ar savu meitu rokās uzsteidzās augšā pa pils kāpnēm.