Pēdējais orks

Trīspadsmitā nodaļa

Viņi patvērās zem darbarīku namiņa nojumes — šī ēka nepārpro­tami bija vecāka par citām stūrainajām un neglītajām būvēm, jo te vēl bija gan arkas, gan kolonnas, kuru dēļ krēslainais portiks nedaudz atgā­dināja apburtu mežu.

Paslēpušies no lietus, viņi ērti apsēdās uz kolonnu pamatnēm.

Rankstrails ķērās pie truša sagriešanas. Tad no tarbas izvilka sālnīcu — mazu raga kārbiņu, kas bija viena no viņa visvērtīgākajām mantām, īsts dārgums tāpat kā uguns šķiļamie akmeņi, un bez tādiem piederumiem ne soli nespertu neviens karavīrs vai mednieks, kas ir šī vārda cienīgs. Truša gaļas gabalus viņš salika uz lielām dadžu lapām, kas noderēja par šķīvjiem, un citu pēc cita apsālīja.

— Vai atļausiet uzdot jums vēl vienu jautājumu, kungs? — vaicāja Austra.

— Protams, kundze, — atbildēja Rankstrails, izmisīgi cerēdams, ka jautājums būs par atšķirībām starp loku un arbaletu vai arī par kurkuļu pārtapšanu pieaugušās vardēs.

— Netīras ciešanas ir tad, ja tas, kas mums sagādā sāpes, ir kaut kas, pie kā vainīgi esam mēs paši, vai ne? Netīras ciešanas ir tādas, ko esam izraisījuši mēs paši, kaut arī mums nemaz nav bijis tāda nodoma? Tīšām tas nav darīts, tomēr noticis kaut kas šausmīgs, vai tā?

— Jūs gribat teikt: tās reizes, kad netīšām esat nosmērējusi drēbes vai ļāvusi bizēm izsprukt no tā… nu, no tā tīkliņa vai kā nu to sauc… Vai jūs salauzāt šūpoles? — jautāja Rankstrails, savilkdams seju labvē­līgā smaidiņā kā saprotošs pieaugušais, kas grib nomierināt meitenīti, kura jūtas vainīga par nez kādām bērnišķīgām blēņām. — Tā jau var gadīties katram!

— Nē, kungs, es domāju atbildību par cilvēka nāvi tad, kad mūsu vainas dēļ kāds ir nogalināts.

Smaids Rankstraila sejā sadrupa. Atkal šķita, ka zem kājām ir plūs­tošas smiltis. Viņš domāja ilgi, līdz uzdrošinājās atbildēt.

— Reiz Augstklintē es kādu nepieredzējušu kareivi aizsūtīju izlūkos. Biju pārliecināts, ka nekādu briesmu nav. Taču viņu sagūstīja, un es dzir­dēju, kā viņš kliedza, kad viņu galināja nost. Es pats viņu nenogalināju, un nav zināms, vai pieredzējušam kareivim būtu klājies labāk. Šī puiša nāve palīdzēja izglābt no slazdiem visu pārējo nodaļu, pavisam četr­desmit divus vīrus. To visu es zinu, taču tik un tā vakaros, kad laižos miegā, es atkal dzirdu tos kliedzienus. Domāju, ka tāsjr netīras cieša­nas. Kas ir cilvēks, par kura nāvi jūs jūtaties atbildīga, kundze?

— Sardzes priekšnieks, — nočukstēja Austra.

— Kā gan jūs izraisījāt viņa nāvi?

Austra vairākas reizes krampjaini norija siekalas. Viņas zaļās acis pie­plūda asarām, taču skatiens nepazuda nekurienē.

— Viņa sieva bija atnākusi apliecināt man cieņu. Viņai ap kaklu bija zelta ķēdīte. Patiesībā tā pat nebija īpaši skaista, bet es redzēju, ka viņai tā ir ļoti dārga. Pati nemanīdama, viņa ik pa laikam kaklarotai pieskārās. Es sapratu, cik viņai tā rota ir svarīga un cik ļoti viņa vēlas, lai es to ievērotu, vai saprotat? Parasti visas dāmas, kuras ierodas ar mani sasveicināties, ir ļoti satrauktas, ikviena viņu kustība pauž nemieru un vēlēšanos, kaut es pamanītu viņu tērpus, labākos, kas viņām pieder un kas bieži vien darināti mēnešiem ilgi un prasījuši īstus upurus. Taču šī sieviete izturējās citādi. Viņa ļoti gribēja, lai es pamanu tieši kaklarotu. Vai saprotat? — jautāja Austra.

— Protams, — meloja Rankstrails.

— Tāpēc es viņai teicu, ka viņas kaklarota ir ļoti skaista, un viņa, to dzirdot, bija tik laimīga! Viņa man pastāstīja, ka tai dienā, kad viņa iz­gājusi pie vīra, šo ķēdīti viņai uzdāvinājuši vecāki. Savukārt vīrs atzīmē­jis katra bērna piedzimšanu, dāvinot viņai pa zīles formas piekariņam. Es vēlreiz teicu, ka rota man šķiet brīnišķīga, un tā bija taisnība — ķēdīte ar piekariņiem viņai izskatījās brīnišķīgi. Viņai, saprotat? — jau­tāja Austra, un viņas acis bija šausmu un asaru pilnas, un tagad gan skatiens aizklīda neesamībā. Rankstrails pat uzdrīkstējās meitenei pieskarties: viņš to saņēma aiz apakšdelma un vieglītēm sapurināja, at­saukdams īstenībā.

— Stāstiet tālāk, — viņš klusi teica. —Ja gribat, raudiet, bet stāstiet tālāk.

Austra paslēpa seju plaukstās un iešņukstējās. Viņas tikko dzirdamās elsas saplūda ar lietus šalkām un pakšķiem, tam blīvi lāsojot ziedošajā dārzā, zīmējot neskaitāmus aplīšus uz nelielā dīķa virsmas un saceļot milzumu burbuļu. Rankstrails noraizējies raudzījās lietū: tas tūdaļ darīs galu svinībām, un kuru katru brīdi šurp atsteigsies vesels bars galma dāmu, pāžu un sulaiņu, kas ieraudzīs Austras saraudāto seju un metīsies meitenei virsū ar pārmetumiem.

— Es gribēju teikt, ka šī kaklarota tik brīnišķīgi izskatījās viņai, jo tajā bija ietverta visa viņas dzīve. Un es pateicu, ka arī es priecātos, ja man būtu tāda ķēdīte, un ar to es domāju rotaslietu, kurā ik gabaliņš saistītos ar kādu, kurš mīlējis mani vai kuru esmu mīlējusi es. Taču es negribēju teikt, ka vēlos iegūt savā īpašumā viņas ķēdīti. Es laikam iz­teicos pārāk neskaidri, saprotat?

— Saprotu, stāstiet tālāk, — viņš klusi atbildēja. Austras pleci bija salīkuši, it kā tos lejup spiestu smaga nasta. — Lai arī kas tas būtu, stās­tiet: pēc tam mēs šo smagumu varēsim nest divatā.

Austrai ap apakšdelmu joprojām bija apsieta viņa tunikas piedurkne. Rankstrails to noraisīja un sniedza viņai, lai būtu kur slaucīt asaras un izšņaukt degunu.

Meitene ieslidinājas roku sava samta virstērpa dziļajā kabatā un kaut ko no tās izvilka. Kad viņa pavēra sauju, Rankstrails ieraudzīja smalku ķēdīti ar divām sīkām zelta ozolzīlēm.

Viņš lūkojās uz rotaslietu apjucis.

— Kungs, vai tiešām jūs vēl neesat sapratis? — Austra elsodama jautāja.

— Nē, — godīgi atbildēja Kapteinis.

— Manam tēva kungam tika atstāstīts manis teiktais. Viņam ziņoja, ka es esot atzinusi kaklarotu par ļoti skaistu. Viņam teica, ka es to vēlo­ties iegūt sev. Šķiet, nekad agrāk es neko nebiju nosaukusi par skaistu — vismaz tā teica mans tēva kungs. Viņš allaž grib man izpatikt, taču viņa vēlmes nevar piepildīties, jo es nekad neko nevēlos. Skaidrs, ka šo iespēju viņš nevarēja laist garām. Manam tēva kungam šķita ārkārtīgi svarīgi apliecināt man savu milzīgo mīlestību, sagādājot man šo kaklarotu. Tāpēc viņš apsūdzēja sardzes priekšnieku nodevībā. Šo virsnieku pakāra, viņa bērni palika bez tēva, un sieva zaudēja vīru. Visus viņa īpa­šumus konfiscēja — visus, ieskaitot šo zelta ķēdīti, kura tagad ir manā īpašumā un plosa mani vairāk nekā tad, ja būtu darināta no nokaitē­tiem ērkšķiem. Sieviete, kurai tā patiesībā pieder, ir vientuļa, izmisusi un trūcīga. Bērniem bija jānoskatās, kā tēvam izpilda nāvessodu, un tagad viņi cieš badu. Vīrietis, kurš zeltkalim lika izkalt mazās zelta zīlī­tes, lai atzīmētu savu bērnu piedzimšanu, nekad neredzēs, kā tie izaug lieli. Saprotat? Pie tā visa esmu un vienmēr būšu vainīga es. Tēva kungs man pats atklāja, ka nekādas nodevības nemaz nav bijis… ka viss ir ticis darīts tikai tāpēc, lai viņš varētu man paust savu mīlestību un mani iepriecināt…

Tālākais pagaisa šņukstos, bet tie pagaisa lietus šalkoņā.

Rankstrails jutās savādi — it kā pakrūtē būtu izveidojies savāds tukšums.

Ja kāds uzzinās par šo sarunu, viņu ne tikai vienkārši atdos bendem, bet vēl piekodinās, lai tas kādu brīdi papriecājas un tikai tad nobeidz Rankstrailu pavisam. Briesmas bija skaidri sajūtamas, taču daudz sma­gāk par tām gluži kā akmens viņu spieda šausmas. Šajās nedaudzajās die­nās, ko Rankstrails bija pavadījis Daligarā, viņš jau bija dzirdējis runājam par sardzes kapteini šķiet, to sauca Mandrails —, kuru pirms diviem gadiem apsūdzējuši valsts nodevībā un sodījuši ar nāvi. Ja nodevība bija tikai izdomājums, tad nāvessods liecināja, ka šai pilsētā valda nešķīsts un noziedzīgs ārprāts. Savukārt pieņemot, ka nodevība patiešām notikusi un Mandrails bijis vainīgs, par nešķīstu, nežēlīgu un ārprātīgu nozie­gumu ir jāatzīst tas, ka drausmīgais stāsts izstāstīts meitenei.

Abos gadījumos bija tikai viens izskaidrojums: Valdītājs un Tiesne­sis, kurš patlaban bija noteicējs pār Rankstraila dzīvību un zobenu, bija pilnīgi un galīgi jucis. Varbūt Trakais Rakstvedis nemaz nebija tik traks. Žēl gan, ka viņš jau miris: tagad gan būtu derējis viņu izjautāt par šādiem tādiem senākas un nesenākas pagātnes notikumiem.

Jau atkal Rankstrails nolaidās uz viena ceļa, lai ieskatītos Austrai acīs.

— Klausieties labi uzmanīgi, kundze, un vienmēr atcerieties to, ko es jums tagad teikšu. Ikviens ir atbildīgs par savu rīcību un tikai un vienīgi par savu rīcību. Tai dienā, kad jūsu zobena asmens iegriezīsies kāda cilvēka kaklā, tad un tikai tad jūs būsiet atbildīga par viņa nāvi. Tai dienā, kad jūs nosūdzēsiet kādu cilvēku, pati sagudrodama nodevību, ko viņš nekad nav pastrādājis, tad un tikai tad jūs būsiet atbildīga par viņa sodīšanu ar nāvi. Nenēsājiet vairs šo ķēdīti kabatā, bet noglabājiet kādā drošā vietā. Agrāk vai vēlāk jūs to atdosiet tās īstenajai īpašniecei un darīsiet visu, kas būs jūsu spēkos, lai labotu nodarīto netaisnību, vai arī darīsiet visu, kas būs jūsu spēkos, lai notikušais vairs nekad nevarētu atkārtoties. Tam būs vajadzīgi visi jūsu spēki, tāpēc tagad rimstiet raudāt un ķerieties pie ēšanas. Neviens labs kareivis karā nedodas ar tukšu vēderu, bet jums ir jāizcīna smags karš: sāciet jau tagad. Šodien jūs bū­siet iemācījusies ēst trusi. Šajā dārzā trušu ir papilnam. Vardes var cept tāpat kā trusi, tikai to pagatavošanai vajadzīgs daudz īsāks laiks. Kurku­ļus pietiek uzlikt uz saules nokaitēta akmens, un tie drīz vien ir ēdami, tikai jāuzmanās, lai tos jums neaprij skudras. Bet galu galā arī skudras savu reizi var ēst, — ja nav nekā cita, ēdiet tās. Pēc kāda mēneša nogata­vosies valrieksti, un jums nemaz nevajadzēs kāpt kokā, jo tie nokritīs paši…

— Neuztraucieties, kungs, es jau protu rāpties.

— Tiešām?

— Protams, kungs. Es to daru naktīs, kad tumsa mani paslēpj un kad man mugurā nav visu šo traucējošo drēbju. Ziniet, tas ir pavisam viegli: vajag tikai iztēloties, ka esi vāvere vai kaķis!

— Labi. Tā jūs varēsiet sagādāt vēl vairāk valriekstu, tikai uzmanie­ties, jo tie atstāj traipus…

— Vai valriekstus tiešām var ēst?

— Jūs tos nekad neesat ēdusi ? Skaidrs, ka tos var ēst. Tikai uzmanie­ties, jo ārējā zaļā miza nopleķo rokas melnas, un kāds varētu to ievērot. Lietojiet nazi un dakšiņu un zaļo kārtu nekad neaiztieciet plikām rokām. Bet, ja jūs protat rāpties, skatieties: no darbarīku namiņa jumta var tikt līdz tam izvirzījumam, no turienes līdz riekstkoka zaram, bet no turie­nes var sasniegt virtuves logus…

— Nē, tikai ne to! — nobijusies viņu pārtrauca Austra. — Tas ir pārāk bīstami. Ja virtuvē pamanīs, ka kaut kas pazudis, kādu noteikti apsūdzēs zādzībā un sodīs. Tad jau labāk es ēdīšu skudras.

— Lai būtu skudras. Bet tagad saņemieties un apēdiet gabalu truša.

Austra vilcinājās.

— Vai drīkstu jums uzdot vēl vienu jautājumu, kungs?

— Protams, — maigi atbildēja Rankstrails, izmisīgi cerēdams, ka se­kos jautājums par kurkuļiem, vardēm vai viņa ģimeni, tomēr būdams pil­nīgi drošs, ka nu jau viņu nekas vairs nevarētu pārsteigt.

— Ja es to apēdīšu, vai bailes pāries?

Rankstrails sev nosolījās vairs nekad neko necerēt un nebūt ne par ko pārliecināts.

— Jā, — viņš teica maigi un nešaubīgi. — Ja ēdīsiet, bailes pāries.

Austra apēda ceturto daļu mazā truša. Viņa košļāja pavisam lēni, sakoncentrējusies, kā pildīdama pienākumu. Rankstrails gribēja atstāt viņai savu sālnīcu un uguns šķiļamos akmeņus, taču viņa atteicās: ja sos priekšmetus pie viņas atradīs, Rankstrailu sodīs ar nāvi. Uguni viņa mācēšot iegūt no allaž — pat gaišā dienas laikā — aizdegtajām svecēm, bet sāls uz viņas pusdienu galda nekad netrūkstot. Viņa Rankstrailam zvē­rēja, ka ik dienas nomedīs sev nepieciešamo ēdiena tiesu, bet tik un tā lūdza, lai to, kas atlicis no truša, viņš aiznesot izbadušiem bērniem, lai šī būtu svētku diena vēl kādam.

— Ja atļausiet, kurigs, man būtu vēl viens jautājums, — Austra pie­bilda. — Redziet, ir kāda lieta, un es zinu, ka nevarēšu no tās izvairīties. Vienmēr esmu zinājusi, ka man tas būs jādara, un es nekad neuzdroši­nātos domāt, ka varētu to nedarīt… taču, kad mani vairs nemāc ne izsalkums, ne vaina, ne bailes, tad gluži iespējama man šķiet neprātīga drosme vairs nevēlēties to darīt…

— Es jūs klausos, kundze, — atbildēja Rankstrails. Un atkal pavi­sam skaidri sajuta briesmas. Jau atkal viņš savu dzīvību ielika desmit­gadīgas meitenes rokās.

— Ne jau tagad, protams, bet pēc astoņiem gadiem, kad sasniegšu piln­gadību, man būs jāsalaulājas ar vīru… kuru… kā lai to pasaka…

— Kuru jūs negribat.

— Kuru es negribu.

— Nu, tas ir pavisam viegli atrisināms. Jums ir trīs iespējas: vai nu jūs pārliecināt šo vīrieti apprecēt kādu citu…

— Neiespējami, — noskaldīja Austra.

— Neiespējami? Itin nekādi?

— Redzat, viņš ir… ir tā, itin kā viņš būtu… vispār viņu varētu uz­skatīt par ķēniņu, un viņš pats apgalvo, ka esot visvarenākais ķēniņš, kāds jebkad valdījis uz zemes, — mīlošs miera laikā un briesmīgs karā, diženumā salīdzināms vienīgi pats ar sevi. Teiksim, ka viņš nevar precēt meiteni, kas būtu mazāk skaista par viņa pirmo sievu, kura bija grāfis­tes visdaiļākā līgava, un tās aprakstam atbilstu vienīgi es.

— Kundze, es negribu nevienu apvainot, taču man tās šķiet pilnīgas muļķības. Ja nu jums izsitīsies augoņi? Ja pakritīsiet un salauzīsiet de­gunu? Ja jūsu topošais līgavainis vēlāk ieraudzīs savu līgavu ar augoņu nosētu seju un greizu degunu, un šī meitene vēl piedevām jautri ķiķinās brīžos, kad viņu māks skumjas, varbūt tad viņam tā nemaz vairs nelik­sies tik daiļa? Pie augoņiem var tikt pavisam viegli, arī degunu var sa­lauzt, un jūs vairs nebūsiet grāfistes visdaiļākā meitene! Redziet, kundze, viegli var noteikt, kurš visātrāk skrien, tāpat var izmērīt, kurš ir visga­rākais un kurš — visīsākais. Izmērāms ir pat tas, kurš ir spējīgs apēst visvairāk desiņu: visi pasaules badmiras ar vislielāko prieku piedalītos šādās sacīkstēs. Taču nav iespējams noteikt, kura ir visskaistākā. Tādas vienas visskaistākās nemaz nav. Katrs vīrietis sirdī ir ieslēdzis tās sievietes seju, kura viņam ir visskaistākā, tāpat kā ikviena sieviete labi zina, kādu vīrieti mīl, pat ja bende to ir padarījis klibu vai karš — kroplu. Zināt, kundze, man vienmēr ļoti skaista ir šķitusi mana māte, kaut arī viņai sejā bija apdeguma rēta.

— Un jūsu tēvs mīlēja jūsu māti?

— Protams, kundze, no visas sirds un dvēseles.

— Kā jūsu māte to rētu ieguva?

— Es īsti nezinu, viņai bija sāpīgi par to runāt. Zinu tikai, ka tas noticis vēl pirms manas dzimšanas.

— Kā jūsu māti sauca? Un, kungs, tikai nupat es sapratu, ka vēl ne­zinu arī jūsu vārdu.

Jaunie, baiļu māktie aristokrāti, kuri bija pierunājuši Rankstrailu šim darbam, bija devuši viņam neskaitāmus padomus, bet visstingrāk un draudīgāk daudzas reizes tika atkārtots piekodinājums turēt muti ciet un neizpaust savu vārdu — taču tagad visu briesmu robeža bija pār­kāpta tiktāl, ka dižcilšu draudi šķita smieklīgi.

— Mani sauc Rankstrails, bet mana māte bija Aharthraila. Mūsu pusē ir pieņemts dot tādus vārdus. Domāju, ka tie neko nenozīmē, tie ir tikai skaņu virknējumi.

— Ikvienam vārdam ir nozīme, Kaptein, pat ja mums šī nozīme nav zināma. Senelfu valodā par Aharthrailu sauca pēdējo zvaigzni, to, kura rītos spīd visilgāk un izved pasauli no tumsas, lai atdotu austras sta­riem. Esmu pārliecināta, ka senatnē nozīme bijusi arī jūsu vārdam, no senelfu valodas to varētu tulkot kā žēlastības skartais. Bet manu māti sauca Transkilija, kas senatnē nozīmēja tā, kura dzīvo mežos, un šis vārds bija ļoti izplatīts starp el… es gribēju teikt… starp ļaudīm, kas mīl mežus. Man ļoti pietrūkst manas mātes, kungs. Man viņas šausmīgi pietrūkst katru brīdi. Viņas nāve ir absolūtas sāpes. Šī ir pirmā reize, kad es to saku. Mums jau gadiem ilgi vairs nebija atļauts vienai otru apskaut, bet mēs vismaz drīkstējām sarunāties. Man tik ļoti pietrūkst manas mātes, un es neprecēšos ar… ar to, kuru man būtu jāprec. Es nevaru jums to izskaid­rot, taču runa nav tikai par skaistumu. Viņam vajag… Viņš grib appre­cēt kādu, kam būtu manas asinis… kā lai to paskaidro… Kādu, kam būtu tās pašas asinis, kas viņa pirmajai sievai.

— Vēl ir otra iespēja: jūs varat viņu nogalināt.

Meitenes acis piepildīja šausmas.

— Kungs! — viņa izdvesa. — Kungs! — viņa atkārtoja. — Kā jūs va­rat… kaut vai tikai iedomāties… pat šī doma… Kungs, atvainojiet, taču jūs pats neapjēdzat, ko tikko pateicāt… nekas tāds nav iespējams pat domās.

— Nav iespējams pat domās? Tiešām? Žēl gan, — nežēlīgi atcirta Kap­teinis. Jau tāpat bālā princeses seja nobālēja vēl vairāk, taču viņš neli­kās par to ne zinis. — Vīrietis, kas uzspiež precības sievietei, kura viņu negrib, vīrietis, kas stiepj savas rokas pēc sievietes, kura viņu atraida, — tāds vīrietis ir pelnījis nāvi. Nedariet .neko, lai šo nāvi izraisītu, ja jau šāda rīcība varētu kaitēt jūsu dvēselei, taču vienmēr atcerieties, ka šis vīrietis, lai arī kas viņš būtu, ir pelnījis nāvi.

— Kungs, neviens nevar būt pelnījis nāvi.

— Tad vismaz veltiet viņam savu nicinājumu! Labi, jums ir atlikusi tikai trešā iespēja: bēgšana.

Meitene pacēla rokas un norādīja uz augstajiem mūriem, kas ieskāva dārzu.

— Bēgt? Bēgt? Bet kā?

— Tas nemaz nebūtu tik grūti. Lai neradītu aizdomas, jums gadu pēc gada jāizliekas, ka piekrītat šīm laulībām. Pašās beigās neilgi pirms precībām jums jāpalūdz kāzu dāvana un jāpaziņo, ka neprecēsieties, iekams nebūsiet to saņēmusi.

— Taču, ja es izlikšos, ka gribu precēties, nebūs loģiski, ja piepeši nezin ko pieprasīšu kā balvu par precībām, kuras pati šķietami vēlos.

— Patiešām, kundze. Šī prasība nemaz nedrīkst būt loģiska. Jums jā­rada iespaids, ka tas ir untums, nepārvarama iegriba. Jūs neprecēsieties, ja no sava līgavaiņa nesaņemsiet mīlestības pierādījumus, bet mīles­tību viņš varēs pierādīt tikai un vienīgi ar dāvanām.

— Un kādas dāvanas man vajadzētu prasīt?

— Vispirms pieprasiet zirgu: ātru kā vējš un nenogurdināmu kā dus­mas. Visātrāko zirgu visā valstī. Zirgu skrējiena ātrums ir izmērāms, tāpēc noteikti atrodams kāds zirgs, kurš ir ātrāks par visiem citiem. Tam, kurš nolēmis bēgt, ir noderīgi tikt pie vislabākā zirga. Tas, protams, negarantē uzvaru, tomēr vairo izredzes uz veiksmīgu iznākumu.

— Manuprāt, saprātīgs padoms. Un tālāk?

— Pieprasiet visabsurdāko tērpu, kādu vien varat iedomāties. Kaut ko tādu, kā izgatavošanai būtu nepieciešams daudz naudas, laika un spēku. Un, kamēr visi būs aizņemti ar tērpa darināšanu, jūs sagatavo­jieties bēgšanai.

Austra domīgi pamāja.

— Prasiet kaut ko, kas būtu miglas vai tumsas krāsā, kaut ko, kas izskatītos kā dūmi vai nakts, prasiet tērpu, kas reizē būtu sievišķīgs un vīrišķīgs… galvenais, kaut ko sarežģītu, lai varētu novilcināt laiku, bet vienlaikus tādu, kas jums noderētu un palīdzētu kļūt nepamanāmai bēg­šanas laikā.

Austra pasmaidīja un pārliecināti pamāja. Viņa ar to tikšot galā.

— Ziniet, kungs, pirms manu māti… tas ir, es gribēju teikt, pirms mana māte nomira, viņa vēl paguva man pateikt, ka visu savu mīles­tību atdod ne tikai man, bet arī tam, kurš spēs man parādīt ceļu… ceļu uz…

Viņa aprāvās, iegrimusi domās, bet vienlaikus līksma, gandrīz eifo­rijas pārņemta. Tad viņas sejā atkal pavīdēja satrauktas bažas. Viņa uz­lūkoja Rankstrailu.

— Man ir vēl viens jautājums, kungs, bet šis patiešām būs pēdējais. Vai jūs savā sirdī jau esat ieslēdzis kādas dāmas seju?

— Manā sirdī ieslēgta ir tikai manas mātes seja, — nešaubīdamies atbildēja Kapteinis.

Austra sāka smieties. Šoreiz viņa vairs necēla plaukstas pie lūpām un nebaidījās.

Lietus pamazām pierima, vien pilieni pakšķēja no caurcaurēm iz­mērcētajām koku lapotnēm. Viņpus sienas arvien vairāk tuvojās balsis un trokšņi, kas nepārprotami liecināja, ka galminieku spiets tūdaļ at­griezīsies.

Rankstrails un Austra piecēlās, lai atgrieztos pie šūpolēm, un tikai tagad pamanīja, ka visapkārt darbarīku namiņam lietus ūdeņi izveido­juši dubļu tērci.

— Viņi nedrīkst zināt, ka esmu bijusi šeit, — stingri noteica meitene.

Vispirms Rankstrails gribēja viņu paņemt rokās un pārnest pāri peļ­ķei, kā būtu nesis Liesmu, tomēr tā rīkoties viņš neuzdrošinājās. Viņš novilka savu brūngano kreklu un paklāja to dubļos, lai Austra varētu tiem pārbrist, nesasmērējot kājas. Tūdaļ pēc tam viņš kreklu uzrāva at­pakaļ mugurā, bet tam pāri aplika bruņas. Pagriezies pret meiteni, viņš ieraudzīja, ka tā piespiedusi roku pie mutes un iepletusi acis.

— Kungs, kurš jums to nodarīja? — viņa jautāja.

Rankstrails saprata.

— Tas nav nekas, — viņš teica. — Kad biju puika un gāju malumedībās, mani vienreiz pieķēra un nopēra.

Viņš pastāstīja Austrai arī to, kā šo pātagas cirtienu pēdas slēpis no visiem, kā krekls piekaltis neviena neapkoptajām brūcēm un kā viņš gaidījis, līdz tās pašas pārstās sāpēt, jo kauns bijis tik liels, ka viņš neko nestāstījis un palīdzību nelūdzis pat savai māsai Liesmai. Austra bija pirmā, kura ieraudzījusi šīs rētas un jūt viņam līdzi.

— Nemaz tik ļoti nesāpēja, — viņš piebilda, melodams, lai mierinātu meiteni, kuras acis bija pieriesušās asarām.

Trokšņi tuvojās.

Vārti atvērās.

Rankstrails atcerejas, ka meitenei rokas palikusi viņa krekla piedurkne, taču, par laimi, Austra jau bija paguvusi to noslēpt.

Beidzot Austru atkal ielenca viss galmadāmu un kompanjoņu pulks, un jau atkal cits pēc cita skanēja cildinājumi viņas skaistumam un ska­ļas žēlabas un pārmetumi par to, cik briesmīgā stāvoklī esot viņas tērps. Droši vien par spīti viņu abu pūliņiem šī garā diena uz brokāta un samta bija atstājusi pēdas, kas bija par sīku viņu acīm, taču jo viegli atroda­mas galmadāmu pētīgajiem un nepielūdzamajiem skatieniem.

Rankstrails devās prom ar truša cepeša atliekām tarbā — viņš devās prom nokārtu galvu, un viņu nospieda neskaidras, taču ļoti nepatīka­mas sajūtas, kuras pilnīgi noteikti nebija izskaidrojamas tikai ar necie­šamā bruņutērpa žņaugiem. Viņš bija zaudējis visu savu bagātību — trīs grašus, un tagad viņam vismaz pusotru dienu būs jāiztiek bez ēšanas, taču arī tas nebija nomāktības iemesls. Pie vainas nebija ne vēlēšanās lauzt solījumu un pašam notiesāt truša cepeti, nedz arī mokošās pūles, ko prasīja pretošanās šim kārdinājumam.

Pagāja labs laika sprīdis, iekams viņš atrada nosaukumu nelāgajām izjūtām. Beidzot, atdodams Austras medījumu noskrandušu puiku bari­ņam, viņš bija piešķīris tām skaidras domas aprises.

Savādā un neizprotamā kārtā šķita, ka viņš patlaban pārkāpj ikvie­nas armija karotāja pirmo goda likumu.

Nekad nepamest biedru.

Nekad nevienu neatstāt ienaidnieka varā.