Pēdējais orks

Divdesmita nodaļa

Tais brīžos, kad Erbrova nerotaļājās ar savu vilcēnu un nebija kopā ar mammu, viņa vēroja brālīšus, kuri gandrīz visu laiku gulēja, aizklī­duši sapņos par mammas smaržu, pienu un vēlēšanos zīst. Arī abu sapņi jau atšķīrās: Ardvins sapņoja par spilgtu gaismu, Joršs par puskrēslu. Kad Parcija raidīja Erbrovu projām no guļamistabas un brālīšiem, viņa gāja klausīties Jastrinu. Vai, pareizāk sakot, viņa iekārtojās istabā, kur Jastrins bez apstājas runāja.

Jastrins turpināja skaidrot, cik svarīga ir izziņa un ka augstākā izziņa iespējama, vienīgi iepazīstot cilvēku cilts vēsturi. Pēc Jorša nāves Jastrina debesīs beidzot bija parādījies jauns spīdeklis: Austra. Tagad viņai bija ticis pienākums remdēt puikas zinību slāpes. Galu galā Austra visu zināja, viņa visu bija izlasījusi. Viņa daudzus gadus bija pavadījusi grāfistes bib­liotēkās, un tagad tās stundas, kad nemācīja daligariešiem šaut ar loku un neapkopa ievainotos slimnīcā, viņa veltīja Jastrinam un nebeidza­mām abu sarunām. Iepriekšējā dienā viņa Jastrinam bija sagādājusi dāvanu: pergamenta rituli, ko sedza bieza zirnekļtīklu kārta un kas bija tikko uziets kādas lādes pašā dibenā. Šo manuskriptu neviens vēl nebija lasījis — vismaz Austra noteikti ne. Jastrins būšot pirmais.

Gan Joršs, gan Austra apgalvoja, ka vienīgi tas, kurš pazīst pagātni, var paredzēt nākotni. Viņi nerunāja par gaišredzīgi caururbjošo sira Ardvina vai ķēniņienes Raganas skatienu, kas spēja šķērsot laiku plīvuru. Joršs un Austra runāja par citādu paredzēšanu — par daudz pieticīgāku un neatlaidīgāku nākotnes izzināšanu, kuras pamatā ir ilgas mācības, secinājumi, salīdzinājumi un nojausmas. Šādi pareģojumi, protams, ne­sniedza drošu pārliecību, tomēr ļāva orientēties neaprēķināmajā pasaulē.

Jau pirms pieciem gadiem Austra bija paredzējusi, ka orki gatavojas iz­šķirošajam triecienam: viņa ievēroja, ka to uzbrukumi pierobežai uz diviem gadiem pierimst, bet tad kļūst arvien vardarbīgāki, un tieši tāpat bija noticis arī iepriekšējos gadsimtos. Orki vispirms sapulcēja un ap­bruņoja karaspēku, izturēdamies rāmi un miegaini, radīja maldinošu iespaidu, ka visu veidu karošana ir pārtraukta, bet tad atkal raidīja cīņā atsevišķas vienības, ļaujot tām ievingrināt roku pirms drīzumā gaidāmā lielā uzbrukuma. Tāpat Austra apgalvoja, ka tagad svarīgākais uzdevums esot Jaunā Mēness pakalnu atbrīvošana, jo, kad ļaudis atkal kontrolēs ceļu no Daligaras uz Varilu, puse uzvaras šai karā jau būšot izcīnīta… Arī sirs Ardvins esot uzvarējis, vispirms atbrīvojot šos pakalnus. Vajagot tikai palasīt tā laika atmiņu stāstus…

Erbrova brīžam klausījās, brīžam rotaļājās, ritinot vaļā un atkal ciet pergamentu ruļļus, brīžam aizsnaudās, lai pēc kāda laiciņa pamodusies atklātu, ka Jastrina balss joprojām nav pieklususi.

Otrajā dienā pēc Erbrovas brālīšu piedzimšanas Jastrins klusēja. Viegls vējiņš kliedēja tveici, Erbrova nepierastajā klusumā aizsnaudās, bet drīz uztrūkās no miega. Jastrins raudzījās uz viņu ieplestām acīm, un viņa rokas bija aplipušas zirnekļu tīkliem.

— Erbrova, — viņš izdvesa, — te ir pazemes eja. Ieeja tajā ir nedaudz zem upes ūdens līmeņa mūsu salas dienvidu krastā. Orki zem ūdens pārpeld pāri upei un ielien ejā, bet ārā izkļūst pa otru atveri, kas paslēpta vecajā akā. Nevis tajā, kur mēs smeļam ūdeni, bet vecajā, kur mēs ķe­ram vardes! Šo eju izveidoja, lai pilsētnieki aplenkuma laikā varētu izkļūt ārpus mūriem, bet vēlākajos gadsimtos aizmirsa. Mēs vairs neat­cerējāmies, ka tāda eja pastāv, bet orki gan to neaizmirsa.

Arvien vairāk satraukts vai varbūt pareizāk būtu teikt — arvien lie­lāku šausmu pārņemts, Jastrins izskaidroja Erbrovai, ka tolaik, kad orki bija iekarojuši Daligani, siram Ardvinam izdevās to atbrīvot, jo princese Nefrīte atcerējās, ka pastāv slepena eja. Droši vien šis stāsts bija zināms arī orkiem. Gan jau arī viņiem bija kāda grāmata vai pergamenta ritu­lis, bet varbūt šie vēl turējās pie vecās dziesminieku un stāstnieku kār­tības: kāds izstāsta stāstu saviem klausītājiem, bet tie to atkal stāsta tālāk, un tā no paaudzes paaudzē. Orku atmiņas par senajām cīņām bija sagla­bājušās, turpretī cilvēki tās bija pazaudējuši, un labi gan, ka dižkundze

Austra, gribēdama sagādāt viņam lasāmvielu, gluži nejauši bija atradusi seno manuskriptu.

Jastrins runāja gari un sarežģīti, tomēr Erbrova saprata: orki, kas nāca viņu nolaupīt, uzradās pa tādu ceļu, kur tos neviens nevarēja redzēt. Lai arī cik daudz sargu stāvētu uz mūriem, lai arī cik acu pāru uzmanītu upes ūdeņus, atnācējus neviens nepamanītu. Un tie kuru katru brīdi varēja uzrasties atkal.

Jastrins piecēlās un satvēra Erbrovu aiz rokas.

— Nāc, — viņš teica nobijies, taču apņēmīgs, — iesim sameklēt tavu mammu un pastāstīsim viņai, ko es atklāju. Viņa tevi pasargās. Šoreiz es tevi neatstāšu vienu. Šoreiz es cīnīšos par tevi tā, kā tava mamma cīnī­jās par mani un citiem bērniem. Šis ir varoņu laiks, — Jastrins nočuk­stēja, un viņa balss drebēja tik ļoti, ka teiktais bija tik tikko saprotams.

Erbrova pamāja, bet jau nākamajā mirklī sajuta ledainu aukstumu. Jastrina sejā viņa ieraudzīja šausmas un saprata, ka abi ir vilcinājušies pārāk ilgi. Viņiem pretī nostājās caurcaurēm slapjš orks. Un tuvojās vēl daudzi citi. Šoreiz līdzās nebija ne Angkēla, ne vilcēna. Šoreiz Erbrova bija viena pati. Orks viņu satvēra. Erbrova sajuta ļauno pieskārienu un nolēma aizvērt acis, lai neko neredzētu. Naids bija tik spēcīgs, ka Er­brova jutās kā iekritusi aukstā ūdenī. Viņa saklausīja zvana skaņas: vis­pirms divus dimdienus, tad vēl četrus. Zvana dimdieniem sekoja Jastrina kliedziens, taču viņš bija paguvis dot nepārprotamu signālu: orki iekš­pus mūriem, nolaupīts bērns. Joprojām turēdama acis cieši aizmiegtas, Erbrova ieraudzīja pūķi ar zelta līčloču vijām uz zaļās muguras un redzēja, kā Jastrins apskauj viņas tēti. Tā Erbrova saprata, ka Jastrins ir nogali­nāts, — orki bija sadusmojušies par zvana dimdināšanu. Orku naids bija šaušalīgs, gandrīz tikpat šaušalīgs kā roka, kas cieši bija saspiedusi viņas augumu. Erbrova nodomāja, ka vajadzētu doties prom: apturēt savu sirdi un vairs neko nejust. Tad viņa varētu pievienoties tētim un Jastri­nam, kas jau sēdēja uz siltās, mīkstās, drošās pūķa muguras. Tētis viņu aizvestu paskatīties, kas atrodams otrpus vējam, aizvestu viņu izskaitīt zvaigznes — tur, kur vairs nav iespējams sajust ne bailes, ne sāpes. Bet tad viņa atcerējās, ka tētis savu sirdi neapturēja. Viņa atcerējās, cik bries­mīga bija tērauda smaile, kas bija iedūrusies viņam plecā, taču viņš ne­izvairījās no sāpēm, ko nesa nākamā bulta, kaut arī būtu to spējis.

Erbrova saprata, ka nav ne labi, ne pareizi pašam apturēt savu sirdi — līdzīgi kā nav ne labi, ne pareizi bāzt pirkstus degunā. Tā vienkārši ir viena no tām lietām, ko nevajag darīt, un viss. Un arī viņa tā nedarīs. Jastrins bija gājis bojā, jo bija skandinājis zvanu, bet zvanu viņš bija skandinājis, lai Erbrova paliktu dzīva. Lai arī kas notiktu, Erbrova ne­mūžam neapturēs savu sirdi.

Erbrova juta, ka viņu ienes kādā šaurā un aukstā vietā, kas nekādi nebeidzās un nebeidzās, bet pēc tam viņa sajuta citādu aukstumu — tas vairs nebija naids, bet īsts auksts ūdens, jo viņi bija nonākuši upē. Erbrova iztēlojās sevi par zivtiņu, un ūdens viņas elpai neko nekaitēja. Pēc tam Erbrova nokļuva zirga mugurā, sākās jājiens, Erbrovu mētāja augšā lejā, bet jāšana nebija ilga.

Ciešais, ļaunīgais tvēriens piepeši kļuva pavisam vaļīgs, un Erbrova krita. Jūtot, ka vairs nav itin nekāda atbalsta, sareiba galva, Erbrova vēl ciešāk aizmiedza acis un gaidīja savas miesas un cietās zemes sadursmi, taču sāpju nebija. Kāda cita roka uztvēra un noturēja Erbrovu, un viņa manīja, ka šai rokai ir tikai daži pirksti, taču tā nav ļauna.

— Ei, Kaptein, — atskanēja balss. — Meitene ir pie manis. Par vienu orku mazāk…

Tad atkal Erbrova bija zirga mugurā.

— Ņem viņu pie sevis, es jāšu uz pilsētas pusi. Viņi domās, ka meitene ir man. Es viņus visus aizvilināšu sev līdzi, — tā pati balss piebilda.

Nu atskanēja cita mierīga balss, un runātājs bija lielais vīrs, kurš Erbrovai bija uzdāvinājis sunīti.

— Nebaidies, meitenīt. Tas esmu es. Nebaidies. Redzēsi, ka mēs tik­sim galā.

Erbrova beidzot atvēra acis. Viņu rokās turēja sunīša vīrs, un tas bija labi: Erbrovai patika, kā šis vīrs smaržo, un, kad viņš Erbrovu paņēma rokās, vienmēr bija labi un silti. Naids un upes ūdens Erbrovu bija no­saldējis, tāpēc arī bija tik labi nokļūt klēpī sunīša vīram. Bet tūdaļ Erbrova pamanīja, ka viņiem visapkārt ir orki, kas bruņojušies no galvas līdz kājām. Gandrīz visiem orkiem bija arī šaujamloki.

Skaidrs, ka Erbrova nenobijās. Tai brīdī, kad Erbrova bija skatījusies mirstošā tēta acīs, viņa bija iemācījusies darīt visu, ko prata tētis, kaut arī pagaidām lielāko daļu šo gudrību Erbrova vēl nebija izmantojusi.

Tētis savu sirdi pats neapturēja, taču šādu domu Erbrova sajuta un attiecīgo māku apguva, lai arī tētis par to bija tikai domājis. Tāpat Er­brova bija iemācījusies novirzīt bultas. Tētis to nedarīja, lai sliktais cil­vēks, kas turēja Erbrovai pie kakla nazi, nenodarītu viņai neko ļaunu, taču viņš par to domāja, un šī doma sasniedza Erbrovu tāpat kā sāpes, ko izraisīja tēta plecā ietriekusies bulta. Vīrs, kam pie ķiveres bija košais spalvu pušķis, tā arī neuzzināja, ka tētis pats pēdējiem spēkiem vadīja uz savu sirdi bultu, kas viņu nogalināja, un viņam vajadzēja daudz spēku, jo Erbrova šo pašu bultu centās novirzīt sāņus. Tētis negribēja, lai viņu glābj, jo pastāvēja briesmas, ka sliktais vīrs nogalinās Erbrovu, ja tētis neļaus nogalināt sevi. Taču tētis pamanīja, ka Erbrova cenšas viņu iz­glābt, lai arī viņai pie kakla bija pielikts nazis, un acīs viņam saskrēja aiz­kustinājuma asaras.

Taču tagad nevienam bērnam nazis pie rīkles nebija pielikts. Neviena bulta Erbrovai netrāpīs. Neviena bulta netrāpīs cilvēkam, kuru visi sauca par Kapteini un kurš bija labs cilvēks un patika Erbrovai. Neviena bulta netrāpīs nevienam no Kapteiņa vīriem, tiem skumjajiem cilvē­kiem, kas paši izskatījās pēc orkiem.

Parādījās arī Angkēls un meta plašus lokus virs viņiem, un, vērojot ērgļa zilbaltos spārnus, Erbrova sajuta lidojuma prieku un vieglumu, un nu arī Kapteiņa zirgs auļoja vējā un ātrāk par vēju un tāpat auļoja visu pārējo vīru zirgi. Un arī Erbrovas sunīša tētis, kas vienmēr steidzās pa­kaļ Kapteinim, mēli izkāris, jo zirgiem kājas bija daudz garākas nekā vi­ņam, šodien skrēja kā vējš un vēl ātrāk par vēju.

Erbrova atspiedās ērtāk pret Kapteiņa bruņām. Kapteinis viņu turēja cieši piekļautu sev klāt, baidīdamies no bultām un nezinādams, ka tās viņus nekādi nevarēs sasniegt.

Erbrova no uzsvārča kabatas izvilka savu lellīti un pārslidināja pirk­stus pār veco, nogludināto koku. Bija sacēlies vējš, tas izdzenāja tveici un mākoņus. Koku lapotnes mirdzēja vasaras saulē, smaržoja pēc sakarsušas zemes un zāles. Magones koši zaigoja, un to sārtās ziedlapas šķita gan­drīz caurspīdīgas. Arī irbulenes bija uzziedējušas, izraibinot pakalnu sānus līksmi dzelteniem plankumiem, kur zumēja bites un lidinājās tauriņi.

Šis būs brīnišķīgs jājiens.

Bet tad Erbrova sajuta sāpes: daudz sāpju un daudz baiļu. Tās bija šausmīgas un nāca no tālienes — no turienes, kur klintis kļuva stāvā­kas un kur auga biezi krūmāji, no turienes, kur sakarsušās zemes smaržai piejaucās asiņu smaka. Nu Erbrova nopriecājās, ka ir kopā ar Kapteini: gan viņš zinās, kas darāms.

Vajadzēja tikai Kapteinim palīdzēt nokļūt vietā, kur vajadzīga viņa palīdzība.

/