Vienpadsmitā nodaļa

Rite piecēlās. Pirmās ausmas gaisma sārtojās debesis. Tagad ari agri no rīta kājas jau bija pietūkušas un mugura smeldza. Atcerējusies, ka pavisam drīz vajadzēs vadīt kaujā karaspēku, Rite smagi apsēdās atpakaļ gultā līdzās Erbrovai, kas vēl rāmi gulēja. Rite saņēma galvu rokās. Viņa nespēs vadīt karaspēku. Taču izvēles nebija: algotnim tauta nesekos, viņai gan.

Viņai bija jāceļas un jāiet.

Piepeši viņu sauca Jastrins, tā balss skanēja pārsteidzoši laimīgi.

— Ir ieradušies papildspēki! — puika gavilēja. — Viņi jau iesoļoja pa Ziemeļu vārtiem! Viņi sastājušies galvenajā laukumā pils priekšā!

Rite uz mirkli pievēra acis. Varbūt liktenis tomēr bija viņu pusē. Aiz aizvērtajiem plakstiņiem rādījās tikai neskaidras ēnas. Varbūt likteņa lē­mumi vēl nebija pieņemti un viss bija atkarīgs tikai no viņiem pašiem. Rite atkal atvēra acis un pasmaidīja. Viņi spēs, viņi tiks galā. Rite piecēlās, apģērbās un pārlika pār pleciem siksnas, nostiprinot pie sāniem gan Ar­dvina īso zobenu, gan Jorša garo. Viņa uzlika galvā kroni ar efeju vītnēm, apņēma ap pleciem zilo apmetni un sasprauda to uz krūtīm ar zelta sprā­dzi. Tad izgāja jaunajā dienā un sekoja līdzi Jastrinam uz galveno laukumu.

No augšstāva viņa laimīgi uzlūkoja jaunpienācējus. Pilsētā bija iera­dies aptuveni simt kareivju, galvenokārt kavalēristi zirgos. Viņi netraucēti bija ienākuši pilsētā pa Ziemeļu vārtiem. Un, lai gan orki ziemeļkrastā vēl nebija pilnībā nostiprinājušies, Rite izbrīnīti sev vaicāja, kāpēc gan no orku nometnes nav atskanējis neviens kliedziens, nav lidojusi ne­viena bulta.

Karavīri bija tērpušies tāliem pārgājieniem piemērotās vieglās ādas un dzelzs bruņās, un tiem nebija ķiveru, kas saulē neizturami sakarst. Kopš no Varilas bija ieradusies vieglā kavalērija, šī bija pirmā palīdzība, ko cilvēku pasaule sūtīja aplenktajai pilsētai, kur atkal pēc ilga laika skanēja priecīgas balsis.

Sajūsma bija tik liela, ka nevienam nebija ienācis prātā, ka tiltu no­laist, restes pacelt un jātniekus ielaist pilsētā drīkst tikai tad, kad izdi­bināts, kas tie tādi un kāpēc ieradušies, bet tostarp.jaunā karaspēka vienība jau bija izvietojusies laukumā pils priekšā.

Beidzot tas, kurš izskatījās šī pulka barvedis, kā nevajadzīgus un lie­kus izlaidis sveicienus un pieklājības frāzes, pavēstīja:

— Mīļotā Daligaras tauta, mēs neesam ieradušies jums palīdzēt. Mēs esam šeit, lai vienkārši sagūstītu viņu — raganu, sievieti, kura sagājusies ar elfu. Mēs viņu sagūstīsim un atdosim orkiem, un tādējādi tiks noslēgts jauns miera līgums. Esmu sirs Arniols, un Valdītājs un Tiesnesis sūtīja mani šurp, lai varu jūs mierināt un aizstāvēt…

-—Tad redz, kāpēc orki viņiem neuzbruka! — teica Trakrails, kurš bija apķērīgāks par citiem. — Viņi ir orku sabiedrotie. Valdītājs un Tiesne­sis atkal ar viņiem ir vienojies.

— Vai tad viņš neaizbēga kā plēsts, tikai padzirdis orku vārdu vien? — kāds jautāja.

— Taisnība, viņš necīnījās, bet mēs cīnījāmies. Mūsu ķēniņiene Ra­gana cīnījās. Un mēs cīnījāmies tik veiksmīgi, ka Tiesnesis atkal var tir­goties ar orkiem, viņam atkal ir kaut kas, ko iemainīt. Viņš orkiem dos ķēniņieni, bet pretī saņems pilsētu. Vai puspilsētu, kas lai to zina…

— Puspilsētu? Kā to lai saprot? Mūs te pārdalīs uz pusēm?

— Nē, tas nozīmē, ka Tiesnesis valdīs, bet nebūs tik varens kā iepriekš. Tagad viņam pavēles dos orki.

Atkal atskanēja Tiesneša runasvīra skaļā balss:

— Daligaras tauta, uzticamie pavalstnieki, kurus neceļos aizrāvis naids! Patlaban ar tiem, kurus daži ietiepīgi turpina saukt par ienaidniekiem, ir noslēgts pamiers, taču tikai no raganas ir atkarīgs, vai šis pamiers pārvērtīsies miera līgumā, — raganas nāve ir miera līguma ass, viņas nāve ir nākotnes saskaņas pamats. Tieši viņa ir visu nesaskaņu cēlonis, tieši viņa nemitīgi sēj ķildas… Mēs esam saņēmuši absolūti drošas ga­rantijas, ka visi postījumi nekavējoties izbeigsies, tikko orki no mums apmaiņai būs saņēmuši viņu — raganu, to, kas bijusi sieva nīstamajam elfam, kurš vadīja uzbrukumu Varilai.

No nocietinājumiem atskanēja Nirdļa skaļā balss:

— Uzbrukumu Varilai? Kā tad to saprast? Mēs Varilu izglābām. Orki pilsētu dedzināja, bet mēs izglābām.

— Karš ir beidzies, — turpināja Arniols, izlikdamies nedzirdam trau­cētāju. — Tiesneša un Valdītāja gudrība arī šoreiz ir uzvarējusi.

— Varila dega, — ietiepīgi atkārtoja Nirdlis.

Šoreiz delegācijas vadītājs, kurš bija tērpies smagā zeltaina un karmīnkrāsas brokāta tērpā, zaudēja augstprātīgo savaldību.

— Es nesarunājos ar punduriem! Kā tu vispār uzdrošinies man iebilst? Kas gan noticis ar Daligaru?! Tā pārvērtusies par samazgu bedri, kur pun­duris uzdrīkstas uzrunāt bruņinieku? Vai šādiem nožēlojamiem kverpļiem jūs tagad ļaujat kļūt par noteicējiem savās mājās?

Ritei nevajadzēja ilgu laiku, lai pazītu delegācijas vadītāju: tas bija Arniols, Tiesneša labā roka, cilvēks, kurš viņu bija nolaupījis, cilvēks, kurš bija nogalinājis Joršu, tas, kurš bija raidījis izšķirošo bultu, kas ietriecās taisni Jorša sirdī, uz visiem laikiem apraujot viņa elpu.

Savā bezgalīgajā stulbumā Rites pavalstnieki nebija sapratuši, ka bruņotus vīrus pa pilsētas vārtiem drīkst ielaist tikai tad, kad ir noskaid­rota to piederība un mērķi, kā arī saņemta atļauja no kāda augstāk­stāvoša virsnieka.

Taču galu galā Rite bija pavēlējusi neielaist pilsētā orkus, bet šie nebija orki. Daligaras pilsētnieki visas pavēles bija ievērojuši mats matā.

Paviršībai un bezatbildībai noteikti bija piebalsojusi arī gļēvulība: tie, kas bija ieradušies pie pilsētas vārtiem, katrā ziņā bija cilvēki — bruņoti vīri, kuri noņems no daligariešu trauslajiem pleciem uzdevumu cīnīties un vēl smagāko nepieciešamību domāt. Ķēniņiene Ragana klu­sībā cerēja, kaut peklē kāds loks būtu paredzēts arī muļķiem un kaut tas neatrastos pārāk tālu no tā, kas atvēlēts gļēvuļiem, —r tad viņas pavalst­nieki bez īpašām neērtībām varētu lēkāt no viena otrā.

Arniols piepeši apklusa. Viņš bija pamanījis apstulbušo Rankstrailu. Arī Kapteinis pirmajā mirklī bija noticējis, ka ieradušies palīgi, un bija iznācis tos sagaidīt, un tagad stāvēja dažu soļu attālumā no Arniola.

Arniols skatījās uz viņu neticīgs un pārskaities:

— Ko tu te dari? — viņš noprasīja, metis pie malas krāšņo un liekvārdīgo runasveidu.

— Atpūšos. Dodos izjādēs. Reizēm arī medībās, — rāmi atbildēja Kap­teinis un paraustīja plecus.

— Te bija jābūt tikai civiliedzīvotājiem un raganai.

— Taču te esmu arī es. Zināt, šī ir tik jauka vieta: kalni ir tuvu, odu maz… Arī mani vīri ir atjājuši man līdzi. Mums vienkārši ir tāds para­dums vienmēr turēties kopā.

Amiols krampjaini norija siekalas. Aizritēja vairākas sekundes, iekams viņš spēja atbildēt. Apstākļi bija daudz sarežģītāki, nekā viņš bija rēķi­nājies, un nu vajadzēja sagudrot kādu risinājumu.

— Rankstrail, — viņš teica tik klusu, lai to varētu saklausīt tikai Kapteinis, — es nezinu, cik daudz… teiksim, vīru ir kopā ar tevi, bet to nevarētu būt vairāk par piecdesmit. Tik vien tavā… kā lai to nosauc… ar­mijā ir…. teiksim, kareivju…

— Teiksim, kareivju, — skaņi atbildēja Rankstrails, — sauksim viņus par kareivjiem, jo tas ir labskanīgs vārds.

— Es gribēju teikt, — pārskaities turpināja Arniols, — ka manu vīru ir divreiz vairāk nekā tavējo. Šie vīri zirgos ir karaspēks, nevis delegā­cija, un viņi ir gatavi novērst jebkādu dumpošanos.

— Taču manējie prot cīnīties.

— Pie vārtiem stāv orku karaspēks, un tu nevari atļauties cīņas te, pašā pilsētas sirdī. Tev nav citas izvēles. Labāk bez liekiem iebildumiem atdod mums raganu. Turklāt pateicībā par šo pareizo soli es tev došu savu godavārdu, — Arniola balss atkal skanēja svinīgi, — ka tu tiksi apžēlots un varēsi atgriezties dzīvot starp civilistiem. Orki pieprasa tikai raganu. To saņēmuši, viņi dosies prom. Tu Daligarā esi uzmeties par va­doni: izlem tā, lai pilsēta būtu glābta.

Rankstrails bija spiests lūgt, lai viņam visu atkārto vēlreiz, lai pār­liecinātos, ka visu sapratis pareizi.

— Tiešām? — viņš ieinteresēti noprasīja. — Man tiks piedots tas, ka es savus vīrus vadīju atbrīvot savu pilsētu, kas mocījās agonijā? Man piedos to, ka es izglābu savu brāli un māsu, kurus orki grasījās sadedzināt dzīvus? Esmu pārliecināts, ka tādu žēlastību neesmu pelnījis. Šai pasaulē es neraugos ar lielu ticību, taču šoreiz mana pārliecība ir granītcieta.

Turklāt neaizmirstiet: pēdējais elfu ķēniņš vadīja uzbrukumu Varilas aplencējiem, taču pilsētā ielauzos un to atbrīvoju tieši es. Tad sakiet, vai nākamais, ko jūs iemainīsiet orkiem, būšu es? Un ko jūs darīsiet ar maniem kareivjiem? Pārdosiet viņus pa vienam, ik reizes paģērot kādu miera līgumu, kas tik un tā ir tīra krāpšana?

— Orku sirojumi un slaktiņi ir tikai atbilde uz karu, ko esat pret viņiem uzsākuši, — atrēja Arniols.

— Orki plosa mūsu zemi kā vilki. Varila dega nāves ugunīs, kad iera­dāmies mēs. Pēdējais cīnītājs no elfu cilts pilsētu izglāba. Vai tas bijāt jūs, kas viņu nogalināja? Es elfu ķēniņam zvērēju mūžīgu uzticību. Kā jūs domājat, vai tad, ja es nogalināšu elfa slepkavu, es kaut nedaudz mīk­stināšu savu vainu par to, ka nepratu savu pavēlnieku nosargāt?

Arniola karaspēks draudīgi saviļņojās.

— Kuru katru brīdi, — viņu indīgi pārtrauca Arniols, — pie Ziemeļu vārtiem ieradīsies Srjasinks, orku karaspēka komandieris, lai saskaņā ar mūsu vienošanos saņemtu raganu. Un es viņam šo raganu atdošu. Mēs ar Srjasinku esam noslēguši līgumu, kas uz visiem laikiem darīs galu cilvēku un orku nesaskaņām. Vēsture mūs mūžīgi pieminēs kā Miera nesējus. Pateicoties mums, kā arī Valdītājam un Tiesnesim, kurš bija šī līguma iedvesmotājs un aizbildnis, vairs netiks lietas ne asaras, ne asi­nis un aiztaupīsies arī sviedri, kas plūst, cilājot zobenus.

— Tam, kurš kaut domās pieļauj iespēju atdot orku rokās sievieti, turklāt sievieti, kas gaida bērnu, — tam vispirms vajadzēs pārkāpt pār manu līķi, un es varu galvot, ka mani nebūs tik viegli par tādu pa­taisīt. To, kuru jūs saucat par raganu, mēs saucam par ķēniņieni. Var­būt taisnība ir gan vienai, gan otrai pusei, jo Daligarā tagad valda ķēniņiene Ragana: viņas burvju spēkus sauc par dusmām un naidu, un tie mūs izglābs. Ziniet, pilsēta, kuru varenie pamet vienu un neaiz­sargātu brīdī, kad tuvojas orki, samierinās ar mazumiņu. Tā ieceļ par ķēniņu pirmo, kas tai ļauj izdzīvot kaut nedaudz iļgāk. Vai patiešām jūs un jūsu Tiesnesis ticat, ka, uzsprauduši visgarākā pīķa galā ķēni­ņienes galvu un to, kas būs atlicis no viņas nedzimušā bērna, orki ap­stāsies? Es apgalvoju, ka tie dosies uzbrukumā pilsētai un to ieņems, jo pilsēta tai brīdī būs zaudējusi ne vien vadoni un valdnieku, bet arī godu un ticību…

— Tu esi dzīvs tikai tāpēc, ka Tiesnesis pirms mēneša nolēma tavu dzīvību pietaupīt. Viņš saudzēja tavu dzīvību un atkal atļāva tev koman­dēt savus algotņus, — nošņācās Arniols.

— Viņš pieļāva smagāko kļūdu savā mūžā. Un noteikti to nožēlos, — apsolīja Rankstrails. "s

Arī šoreiz viņam neizdevās pabeigt sakāmo. Visapkārt atskanēja ne­apmierināti čuksti un klaigas. Trokšņoja gan pilsētas amatnieki, gan bēgļi no austrumu zemēm.

Bez ķēniņienes Raganas viņi visi jau sen būtu miruši.

— Mans vīrs bija signālugunskuru sargs! — iesaucās kāda sieviete ar bērnu rokās. — Viņš pildīja pavēles. Kā pienākas, viņš ziņoja par orku tuvošanos un palika savā postenī. Viņa galva ir uzsprausta uz mieta tur ārā. Bet šis ir viņa dēls, kurš ir dzīvs tikai tāpēc, ka pirms mēneša ragana nodedzināja tiltu un orku katapultas!

— Viņa cīnījās par mums!

— Viņa devās glābt mūsu bērnus! Un algotņi viņai palīdzēja. Bet kur tobrīd bijāt jūs? Visi mūsu dižcilši, visi karavīri — visi aizbēguši uz drošāku vietu.

Kāds jauns zemnieks, kam rokās bija Džesuja Trešā, saukta par Pār­drošo, zobens ar sudraba spalu, paziņoja, ka tagad visi šejienieši iešot cīnīties ar orkiem, bet pēc tam iznīcināšot ikvienu, kurš mēģināšot izteikt jelkādas prasības, kas apdraudēšot viņu brīvību un zemes īpašumus vai vadoņus, kas viņus ved cīņā pret ienaidniekiem.

Divas sievietes, kuru bērnus bija nolaupījuši orku akrobāti, bet pēc tam atbrīvojusi Rite, tagad Arniola karaspēkā sazīmēja savus vīrus un pārskaitušās metās pie viņiem, prasot, vai tie maz zina, ka ir ieradušies sagūstīt sievieti, kas riskējusi ar savu dzīvību, lai glābtu viņu bērnus, kamēr tētuki kopā ar Tiesnesi un tā smalko galmu elpojuši svaigo kalnu gaisu.

-iNākamreiz, kad jūs ar Tiesnesi bēgsiet, — Arniolam teica viens no kareivjiem, — paņemiet līdzi arī manu sievu un bērnus. Tad varbūt es pildīšu jūsu pavēles.

Rite nodomāja, ka varbūt tomēr vajadzēs mainīt viedokli par saviem pavalstniekiem: to prāta spējas joprojām šķita apšaubāmas, taču drosme brīžam jau sāka pavīdēt.

Viņa beidzot bija nokāpusi pa garajām un šaurajām akmens kāp­nēm, kas no augstās Ķēniņu ložas veda lejup uz plašo laukumu. Viņa strauji iznāca no ēnas, un pagāja kāds brīdis, iekams Arniols viņu pa­zina. Viņš Riti bija redzējis tikai vienu reizi un nekādi nebija gaidījis, ka ieraudzīs viņu, tērpušos zeltā izrakstīta samta apmetnī un ar kroni galvā.

Beidzot sapratis, kas stāv viņa priekšā, Arniols apjēdza briesmas.

Rite cieši raudzījās uz viņu.

Domās viņa vēlreiz skatīja mirstošo Joršu, redzēja viņa sāpju sašķo­bīto seju, bultu sadurstītās krūtis, asinis un pēdējo šautru, kuru raidīja Arniols un kura ietriecās taisni sirdī.

Rite domās atkal dzirdēja Jorša balsi.

Redzēja, kā viņš saļimst asiņu lāmā un kā zeme pārvēršas sarkanīgos dubļos.

Viņa sajuta, kā bērns klēpī sakustas, un viņas dusmas pieņēmās spēkā.

Vīrietis, kas stāvēja viņas priekšā, gluži mierīgi bija lēmis šim bēr­nam nāvi.

Šo vakaru Jorša slepkava nepiedzīvos.

Arniols paguva nolaist roku uz zobena spala, izraut ieroci un pacelt to pār Riti.

Pilsētā uzsprāga naids.

Kareivji stingi stāvēja un noraudzījās, kā viņu komandieris paceļ ieroci pret sievieti, kura zem sirds nes bērnu.

Ritei cīnīties bija iemācījis Joršs — viņš arī bija piekodinājis vienmēr skatīties pretinieka sejā, jo tikko manāmas acu kustības vienmēr atklājot, kurp būs vērsts trieciens. Viņa atvairīja Arniola cirtienu ar garo elfu zobenu, bet tai pašā mirklī viņas kreisā roka satvēra īso un ērto Ardvina zobenu. Cieši sažņaugusi raupjo akmens un dzelzs spalu, viņa beidzot saprata, kā­dam nolūkam šis ierocis kaldināts: dīvainais pusmēness formas asmens, kura izliektā mala bija ārkārtīgi smaga un gandrīz collu bieza, bet ieliektā — ārkārtīgi asa, bija paredzēts galvu griešanai. Ja asmens izliektā daļa.ne­būtu tik bieza, ierocim nepietiktu svara, bet ja ieliektā mala nebūtu tik pārsteidzoši asa, tas nebūtu pietiekami griezīgs. Ardvins, Gaismas Kungs, droši vien savu slavu bija izpelnījies ar drosmi, nevis žēlsirdību.

Ar garāko no saviem zobeniem Rite piespieda Arniolu nolaist savu ieroci, bet ar otru nocirta viņam galvu.

Te vajadzēja spēcīgu roku, un viņas rokām spēka netrūka. Turklāt dus­mas spēku vairo, bet bailes to saplosa. Nogalinātā asinis apšļāca viņas ap­metni, bet viņa tūdaļ pielika sava garā elfu zobena smaili pie rīkles Amiola armijas augstākajam virsniekam — plikpaurainam pusmūža vīram ar līku ērgļa degunu. Virsnieks raudzījās uz Riti drīzāk apstulbis nekā izbijies. Rankstrails un viņa vīri arī bija izvilkuši zobenus. No aizsargmūru augšas pret jaunpienācējiem lokus bija notēmējuši vīri un sievas, kam šaušanas mākslu bija ierādījusi Austra. Arniola vadītā pulka kareivjus bija paralizē­jusi vadoņa nāve, ko turklāt bija izraisījusi tā, kuru vajadzēja saņemt gūstā.

— Jūs esat nokavējuši! — iesaucās ķēniņiene. — Laiks, kad varēja slēgt līgumus, sen ir beidzies. Tie, kuri ir slepkavojuši, kropļojuši un dedzi­nājuši, nesaņems piedošanu. Mēs orkiem neatdosim nevienu no saviem ļaudīm, lētticīgi cerot, ka tad tie atmaigs un slepkavos un dedzinās maz­liet mazāk. Tos, kuri ir dedzinājuši mūsu mājas un slepkavojuši mūsu ļau­dis, mēs nogalināsim, iekams tie paguvuši nodedzināt vēl citas mājas un noslepkavot citus ļaudis. Mēs tiem atmaksāsim cirtienu pēc cirtiena, un ļaundariem, kas apmetušies gan vienā, gan otrā Zināmo zemju malā, pavēstīsim, ka uz neatgriešanos ir pagājuši laiki, kad nesodīti varēja slep­kavot cilvēku cilts bērnus. Es esmu šīs pilsētas pavēlniece, es esmu Ardvina mantiniece. Es esmu ķēniņiene. Un es jums saku, ka šai pilsētā gļēvuļu un nodevēju laiks ir beidzies.

Šai brīdī uz nocietinājumiem parādījās Austra, ieraudzīja Arniola līķi un nobālēja. Viņas acis piepildīja šausmas. īsu mirkli šķita, ka viņa cīnās ar nelabuma lēkmi, tomēr viņa spēja savaldīties, kaut arī balss vieglītēm drebēja, kad viņa ierunājās.

— Mana kundze, — viņa godbijīgi teica Ritei, un viņas balss no nocietinājumu augšas pārskanēja visu laukumu, — orku pirmās divīzi­jas komandieris vārdā Srjasinks apgalvo, ka ir ieradies, lai runātu ar cilvēku vārdā Arniols.

Ķēniņiene pamāja. Padevīgā cieņa, kādā Austra, Valdītāja un Ties­neša vienīgā meita un vienīgā mantiniece, bija uzrunājusi Riti, vēl vai­rāk apstulbināja plikpauraino virsnieku un viņa vīrus. Steigšus vajadzēja izlemt, kā rīkoties. Galu galā no Aljilas bija ieradies ap simt vīru, un tie visi bija labi bruņoti.

— Vai jums ir vārds? — Rite asi noprasīja vīrietim, kura pakaklei bija piespiedusi zobena smaili.

— Anriks, — atskanēja atbilde.

— Kapteini Rankstrail, — pavēlēja Rite, — aizvediet Anriku un viņa vīrus uz arsenālu un piešķiriet katram pa ķiverei. Viņi jūsu uzbrukumā nosegs flangus. Ja kāds atsakās cīnīties, nogaliniet to uz līdzenas vietas. Un es gribu, lai nogalināto nodevēju galvas nekavējoties tiktu uzspraus­tas pīķos. Pret visiem, kas cīnīsies, izturieties ar cieņu, jo viņiem tiek atļauts būt šīs pilsētas pilsoņiem.

— Bet, kundze! — dusmu iedvestas drosmes uzplūdos iedrošinājās iebilst virsnieks. — Mana ģimene ir viena no Daligaras dibinātājām. Tiesības būt šīs pilsētas pilsonim man piederēja jau ilgi pirms manas dzimšanas un vēl jo ilgāk pirms jūsu dzimšanas, tāpēc jūs nevarat man tās piešķirt vai liegt.

Rite bija pieļāvusi kļūdu: viņa nevarēja un nedrīkstēja cīnīties kopā ar vīriem, kas netic ne viņai, ne pilsētas nākotnei. Tie, kuri cīnīties pie­spiesti, baidīdamies no nāvessoda, nebūs nekādi karotāji. Anriks viņai patika.

Ķēniņiene ievilka elpu un pāris soļu atkāpās, lai varētu uzlūkot visus jaunpienācējus.

— Šodien mēs šo pilsētu dibinām no jauna, — viņa skaļi teica. —Tas, kurš šodien necīnīsieš kopā ar mums, paliks ārpusē uz visiem laikiem. Nav svarīgi, ko tālā pagātnē ir paveikuši jūsu senči, svarīgi ir tikai tas, ko šodien paveiksiet jūs. Katrs no jums tur rokās savu likteni un savu nākotni. Šodien redzēsim, vai mēs visi kopā mirsim vai izcīnīsim brī­vību no orkiem un slepkavām. Šodien mēs cīnīsimies — vīrieši, sievie­tes un bērni, aristokrāti, plebeji, bruņinieki, izbijuši cietumnieki un kungi no rūķu cilts, un šodien viss bijušais tiek dzēsts. Mums visiem šodien pasaule vai nu piedzims no jauna vai zudīs pavisam: citu iespēju vairs nav. Jūs vēl varat doties projām. Es negribu, lai mana karaspēka rindās būtu neizlēmīgie, nedrošie un gļēvie. Ja kāds negrib cīnīties kopā ar mums un vēlas atgriezties ziemeļos, lai tā dara, — viņa izvēle tiks cienīta. Nolaidiet lejā Ziemeļu tiltu! Pret jums nepacelsies neviena roka, neatskanēs neviens uzkliedziens, ja nolemsiet tagad doties atpa­kaļ uz kalniem.

Ziemeļpuses mazo tiltu nolaida un pēc kāda laiciņa atkal pacēla, taču neviens no jaunpienācējiem neizkustējās no vietas.

Ķēniņiene pārlaida kareivjiem skatienu, un viņas sejā bija manāms viegls smaids. Pilsētu pārskanēja uzvarošas gaviles.

— Tagad jūs visi esat pakļauti Kapteinim Rankstrailam, — ķēni­ņiene teica.

— Mana kundze, Kapteinis Rankstrails ir algotnis, turpretī mēs esam bruņinieki, — atkal iebilda Anriks.

— Tā tas bija vēl pavisam nesen, taču šie laiki jau ir pagājuši uz ne­atgriešanos. Es jums apsolu: ja šodienas kaujā kāds drosmē un varonībā pārspēs Kapteini, tas varēs kļūt par šīs pilsētas karaspēka virspavēlnieku. Taču pagaidām jums visiem ir jāpilda Kapteiņa pavēles. Kapteiņa drosme ir neizmērojama, un cīnīties viņa pakļautībā ir liels gods.

— Lai tā būtu, mana kundze Rītausma, Ardvina mantiniece, — bei­dzot atbildēja Anriks.

— Paņem to galvu, — norādot uz Arniola līķi, Rite teica nabaga Jastrinam, kurš arī bija nokāpis no pils augšstāva un tagad vēroja noga­lināto, sastindzis šausmās. — Tūlīt! — Rite viņam nikni uzšņāca. Pati viņa pieliekties nevarēja — traucēja apaļais vēders, turklāt viņa zaudētu ķēnišķīgo stāju.

Austra nobālēja vēl vairāk, taču nebilda ne vārda.

— Bet, Ri… tas ir, mana kundze! — mēģināja protestēt nelaimīgais Jastrins, taču ķēniņiene raudzījās pretī nepielūdzama un barga. Klusi rīdams asaras, Jastrins noliecās, satvēra Arniola galvu aiz asiņainajiem matiem un pasniedza Ritei.

Turēdama galvu rokās, Rite pagāja garām Austrai, kuras seja nu bija pelnu pelēka, taču slēpa jebkādas emocijas. Austra sekoja ķēniņienei.

Saspringums un klusums uz nocietinājumiem kļuva neizturams. Ritei pie kreisās rokas bija nostājusies Austra un viņas strēlnieki, bet pie labās — Rankstrails un Lizentrails. Dogonas dienvidu attekas pretējā krastā orki pa pulkiem bija sastājušies stingrās rindās, bet to koman­dieri stāvēja iepretī paceļamajam tiltam.

Orks vārdā Srjasinks izrādījās esam maza auguma, tam bija šķidra, pelēcīga bārdele un gaužām reti zobi. Viņš komandēja varenu strēlnieku pulku, kas bija bruņots arbaletiem, un tā bija atkāpe no ierastajiem likumiem un tradīcijām, jo orkiem ir pieņemts, ka par vadoņiem kļūst tikai vislielākie un visdruknākie.

— Kur ir cilvēks, kam vārds ir Arniols? — viņš nikni ieaurojās. — Viņš mums apsolīja raganu. Tagad viņam ar mums jārunā.

Rite viņam parādīja nocirsto galvu. Viņa pacēla to augstu gaisā un tad ļāva tai nokrist lejā otrpus mūriem.

— Arniolam vairs nav nekā daudz, ko jums teikt, — viņa nicīgi atbildēja. — Tāds gals Daligarā sagaida visus nodevējus. Es runāšu Ar­niola vietā.

Uz mūriem visi stāvēja klusi un nekustīgi.

Orks saniknojās vēl vairāk: tieši viņš bija risinājis.pārrunas ar cil­vēku, kura asiņaino galvu tagad parādīja no pilsētas mūriem. Viņš bija apkaunots un padarīts smieklīgs savu līdzbiedru acīs. Orku ierindās at­skanēja mpji smiekli. Tur smējās par to, kurš droši vien bija izlielījies kā visprasmīgākais līgumu slēdzējs.

— Es ar sievieti nerunāju, — norūca Srjasinks, un viņam aiz mu­guras pirmā arbaleta šāvēju rinda nostājās kaujas gatavībā. — Tu esi sieviete, kam iekšā bērns. Tu esi visnešķīstākā no visām būtnēm. Netī­rāka par suni vai cūku. Ja es runāju ar tevi, es zaudēju godu. Ja sieviete, kam iekšā bērns, redz, kā orks tiek aprakts zemē, apraktais zaudē godu pat tad, ja ir nokauts cīņā.

Orks nospļāvās. Riti pārņēma naids, mežonīgs, nevaldāms naids. Un reizē ar naidu auga nežēlība. Bērns, kurš mājo viņas klēpī, ieraudzīs die­nas gaismu, un, ja viņas bērns varēs piedzimt tikai tad, ja viņa nocirtīs galvu visiem, kas gribēs to liegt, Rite to paveiks. Viņa sažņaudza roku ciešāk ap līkā zobena spalu. Un runāja ledaini saltā balsī.

— Es tev nemaz neesmu devusi atļauju runāt ar mani! Tev tikai jā­klausās tas, ko gribu tev pateikt, bet pēc tam tu vari mirt vai iet pro­jām. Dodieties atpakaļ uz savām nešķīstajām posta un nīkuma zemēm, kas jūs izvēmušas pasaulē. Ja iemācīsieties tās kopt, to putekļi pārvēr­tīsies par auglīgu augsni, bet jūs paši kļūsiet par tautu. Līdz tam jūs būsiet tikai neģēlīgu laupītāju varza, mazāk vērti par dubļiem, ko mīdāt kājām, un ikvienam būs atļauts jūs iznīcināt, saskaitīt nogalinātos un lepoties ar skaitu. Es tev pavēlu nekavējoties iet projām un aizvest sev līdzi arī savu ordu, jo citādi visā Dogonas ielejā jūsu asinis atmiekšķēs pat vissakaltušāko zemi un baros tārpus, kurus mēs pēcāk izmantosim par ēsmu, zvejojot foreles, un tad jūs beidzot būsiet atraduši sevis cienīgu apbedījuma vietu.

Orks nodrebēja, it kā būtu saņēmis sitienu. Viņa orda draudīgi iemurdējās. Rite saprata, ka ir apkaunojusi Srjasinku. Viņas vārdi bija sagrā­vuši gan orka godu, gan varu.

— Kas tu tāda esi, sieviete, ka uzdrošinies runāt ar mani kā ar savu kalpu, lai gan es esmu karaspēka virsnieks?! Es iznīcināšu tevi un tavu pilsētu. Mēs nokausim visus līdz pēdīgam un, kad visi dzīvie būs no­kauti, pārgriezīsim rīkli arī tiem bērniem, kas vēl ir sievietēs iekšā! — orks iebrēcās griezīgā balsī.

— Nav taisnība, ka es ar tevi runāju kā ar savu kalpu. Mani kalpi ir krietni cilvēki, un es nemūžam nerunātu ar viņiem tik necienīgi, — at­bildēja ķēniņiene. Murdoņa orku rindās kļuva vēl drūmāka.

— Es pārgriezīšu rīkli tev un tam bastardam, kas tevī iekšā, — drau­dēja orku vadonis.

— Es esmu Daligaras valdniece, šīs pilsētas ķēniņiene un pavēlniece. Es esmu Ardvina mantiniece. Viņa asinis plūst manās dzīslās. Tas, ko nesu savā klēpī, ir likumīgs mantinieks, kurā apvienojas Ardvina pēcteču un pēdējā elfu ķēniņa asinis. Mani bērni pabeigs šodien iesākto darbu: tie iznīcinās orkus, kas uzdrošinās slepkavot Cilvēku zemes iemītniekus.

Ardvina vārds izskanēja drūmi un draudīgi. Orku barvedis nobālēja.

— Man nav bail, — viņš atbildēja. — Mēs nekad neesam baidīju­šies pat no orka Monghahula.

Tā bija kļūda, un to pamanīja arī Rite. Arī orks pats atjēdzās, taču bija jau par vēlu. Noliegdams savas bailes, viņš atzina, ka tās ir iespēja­mas. Viņa gods bija pazudināts.

Rite klusībā minēja, kas gan varētu būt šis orks Monghahuls un kāds tam sakars ar patlaban runāto. Droši vien tā bija kāda orku mitoloģijas būtne: kāds briesmonis vai dēmons. Orku domu gājieni droši vien vir­zījās pa citādām prāta takām, un katrā ziņā šis nebija īstais brīdis, kad prasīt paskaidrojumus, lai aizpildītu robus savās vēstures un ģeogrāfijas zināšanās. Rite skaļi iesmējās.

— Es taču nemaz negribu tevi baidīt! — viņa maigi, gandrīz mieri­noši teica. — Es tikai gribu pēc iespējas drīzāk atdalīt tavu galvu no pleciem, bet pēc tam atgriezties savā gultā. Jo, zini, kopš es gaidu bērnu, man pietūkst kājas un gribas vairāk laika pavadīt guļus.

Orku jūra sašutumā ierēcās. Viens no arbaletiem raidīja bultu, taču tā nebija vērsta pret Riti. Bulta ietriecās kaklā Srjasinkam. Viņš bija pieļāvis, ka grūta sieviete viņam piedraud, turklāt pazemo vēl vairāk, stāstot par savām sieviešu būšanām. Rite bija apkaunojusi ne tikai ne­veiksmīgo komandieri, viņa bija apkaunojusi visus. Srjasinks vēl mirkli vēroja ķēniņieni, tad viņa mute pieplūda asinīm, viņš iegārdzās un sa­bruka zemē.

— Par vienu mazāk, — nomurmināja Rankstrails.

— Par vienu mazāk, — apstiprināja Lizentrails. — Viņu kareivju ir trīsreiz vairāk, toties mēs labāk protam runāt. Ei, Kaptein, vai tu zini, kāpēc elfu neviens nespēja apturēt un kāpēc viņš ne no viena nebai­dījās? Ja mājās ir tāda sieva kā mūsu ķēniņiene, tad orki droši vien šķiet nekaitīgi kā vaska ķinķēziņi.

Jaunā ķēniņiene bija dižena vadone, lai arī pārāk viegli saniknojama un mazliet nelīdzsvarota, — to gan nevarēja noliegt. Taču galu galā, kā runāja, arī ar viņas dižo senci nopietnos brīžos nav varēts dzīt jokus.

Загрузка...