Pēdējais orks

Treša nodaļa

Jorša sirds uz mirkli apstājās. Nākamajā mirklī viņš jau bija ūdenī un apvija roku ap meitas augumu.

Mazulīte vēl neprata peldēt.

Tikko viņi bija apmetušies piekrastē, Joršs bija mēģinājis iemācīt peldēt Ritei, skaidrodams viņai delfīniskuma jēdzienu un mudinādams iztēloties, cik spēka, ka viņa pati ir delfīns. Rite gandrīz noslīka. Sadzē­rušies tik daudz sāļā ūdens, ka varēja brīnīties, kāpēc jūra vēl nav sausa, Rite pati izgudroja peldēšanas paņēmienu — līdzīgi peldēja arī vardes dīķos, un šādi viņa varēja turēt galvu virs ūdens un elpot. Pēcāk Rite šo mākslu bija iemācījusi arī visiem citiem, un tagad ciemā peldēt neprata vienīgi vismazākie bērni un Morons. Gan Joršs, gan Rite jau sen bija sapratuši, ka elfam nav viegli atšķirt, kuras no viņa spējām piemīt tikai viņa ciltij un kuras var apgūt arī cilvēki. Baidīdamies pakļaut Erbrovas dzīvību briesmām, piedēvējot viņai elfu spējas, bija nolemts, ka, tikko meitene būs paaugusies, peldēt viņai iemācīs Rite. Viņi dzīvoja jūras krastā, kur nekādi nebija iespējams izvairīties no kāda kritiena viļņos, — arī Erbrova jau vairākas reizes bija tikusi zem ūdens, un tas vienmēr beidzās ar lielu klepošanu un skaļām raudām, no kā Joršs secināja, mei­tenei ir piemēroti tikai mātes peldēšanas paņēmieni.

Satverdams bērnu, Joršs domāja par delfīniskumu un iznesa viņu virspusē. Tas viss ilga tikai īsu mirkli. Erbrova sāka smieties kā kutināta. Viņa neklepoja un neberzēja acis, kaut arī zem ūdens bija tās turējusi vaļā.

— Vēē, — viņa priecīgi teica.

— Vēl? — pārjautāja Joršs.

— Vēē, — apstiprināja meitene.

Joršs saprata. Cieši turēdams meitu aiz rokas, viņš kopā ar to panira zem ūdens. Erbrova smiedamās raudzījās visapkārt, norādīja uz jūras zvaigzni, kas gulēja turpat netālu uz akmeņiem, un traucās pie maza astoņkājīša, kas, šausmu pārņemts, aizbēga, atstādams aiz sevis tumšas tintes pēdas.

Viņa kustējās ūdenī kā delfīns. Joršs satvēra meitu rokās, un viņa atkal smējās. Joršs atcerējās, ka iepriekš tais reizēs, kad Erbrova bija iekritusi ūdenī un aizrijusies, viņš to nekad nebija paņēmis rokās turpat viļņos. Varbūt pietika ar pieskārienu, lai nodotu meitai savas spējas. Arī ar pūķi, kad tas vēl bija pavisam mazs, Joršs bija sazinājies pieskaroties. Meita bija mantojusi visas vai vismaz daļu no viņa maģiskajām spējām.

— Esi uzmanīga, meitiņ, — viņš tai teica. — Mums tomēr ir plaušas, nevis žaunas. Mēs varam ienirt, cik dziļi gribam, taču pēc tam mums no­teikti jāiznirst un jāieelpo.

— Puff?

— Jā, puff. Mums jāelpo.

Joršs viņai ļāva atgriezties zem ūdens. Palaikam viņš to satvēra un uznesa virspusē, likdams ieelpot, līdz pārliecinājās, ka Erbrova ir sapra­tusi, kas un kā darāms.