Pēdējais orks

Divdesmit astotā nodaļa

Rankstrails sēdēja uz nocietinājumu parapeta. Ziedēja ložņājošie jasmīni, un to smarža bija piepildījusi vasaras beigu nakti ar vienlaikus asu un maigu saldmi. Tālumā virs Daligaras biezēja smagi mākoņi, un varēja cerēt, ka lietus beidzot padzīs sausumu, taču debesis virs Varilas pagaidām bija skaidras.

Rankstrails bija nolēmis te sēdēt un gaidīt, līdz nakts paies.

Līdz ar jaunu dienu viņš dosies izšķirošajā uzbrukumā un atkaros Varilas klajieni, kura kopš aizlaikiem piederējusi cilvēku ciltij.

Aizmigt viņam vienalga neizdotos, nebija vērts pat mēģināt.

Sāpes, kas bija izskanējušas viņa vietnieka stāstā, un viss, ko bija stās­tījis tēvs, Rankstraila dvēselē lidinājās kā neprātīgu kraukļu pulks.

Rankstrails zināja, ka varilieši gatavojas ievēlēt viņu par ķēniņu, — arī tas, kā ļaudis viņu ielās sveicināja, bija tam nepārprotams aplieci­nājums. Un viņš nodomāja, ka droši vien ieies vēsturē kā Rankstrails Vientuļnieks. Viņš nespēja iedomāties, ka spētu kādreiz atrast tik daudz drosmes, lai piedāvātu savas asinis jaunas dzimtas dibināšanai. Pekles vārti atkal bija aizvērušies, un viņš tos nekad nevienam neatvērs. Viņš dzīvos viens un nomirs viens. Savu pienākumu viņš izpildīs līdz galam, lai nevienam un nekad nevajadzētu par viņu kaunēties. Bet pēcteču viņam nekad nebūs. Šai pilsētai viņš būs taisnīgs un vientuļš valdnieks. Tas būs viņa gods.

Rankstrails domāja par kāzu kleitu, ko viņa māte bija uzšuvusi, taču nebija paguvusi uzvilkt. Viņa to bija atstājusi mantojumā savai meitai, taču daži nodevīgi diedziņi, kas bija izņemti cauri gan priekšpuses, gan mugurpuses audumam, apliecināja, ka ģimenes mantu lādē šis tērps noglabāts nekad nevalkāts.

Rankstrails atcerējās, kā, gulēdama nāves gultā, māte bija piesau­kuši viņu sev klāt un teikusi, ka lepojas, ka viņš ir tās dēls.

Rankstrails toreiz bija sev jautāja, kāpēc gan viņa tā teikusi. Viņš prata vienīgi būt dzīvs, elpot, pieskatīt mazāko māsu un brāli, palīdzēt mazgāt veļu vai pat izmazgāt to mātes vietā, skaldīt malku, sanest ūdeni, palīdzēt tēvam un medīt gārņus, lai mājās būtu kas ēdams.

Bērnībā viņš bija zvērējis, ka dzīvos tā, lai nekad nesagādātu mātei vilšanos un viņa tiešām varētu ar savu dēlu lepoties. Šis lēmums auga arvien lielāks. Viņa tēvs un māte vienmēr varēs ar viņu lepoties.

Kad klajiene būs attīrīta, viņš izvietos sargkareivjus un signālugunis visgarām robežai, lai nezvēri vairs nekad nakts vidū nevarētu iebrukt ciemos un mājās un panākt, ka ļaudis piepeši iedalās tādos, kuri jau ir miruši, un tādos, kas nožēlo, ka vēl ir pieskaitāmi dzīvajiem. Vairs nekad nevienam tēvam nebūs jāapraud savi bērni, kurus nogalinājuši orki. Rankstrails paveiks savu uzdevumu un panāks, ka Cilvēku zemēs atkal pilntiesīgi valda cilvēki, bet pēc tam viņš klusi un mierīgi nomirs.

Viņš sev aiz muguras bija aizvēris pekles vārtus un vairs nekad tos nevienam neatvērs: viņš dzīvos viens un nomirs viens.

Tālumā viņš saskatīja prāvu bruņotu jātnieku pulku, kas virzījās šurp no Daligaras puses, un domās svētīja ķēniņieni Raganu, ka tā iedomā­jusies atsūtīt viņam palīgus. Tie bija viņa vecie algotņi, kas bija palikuši Daligarā, — tieši tas spēks, kāda viņam pietrūka, lai balstītu flangus un padarītu pārliecinošāku kavalērijas frontālo uzbrukumu. Rankstrails klusībā minēja, kurš gan tagad komandē šo pulku.

Viņa sirds šausmās gandrīz apstājās un uzmācās spēcīgs nelabuma vilnis, kad viņš kareivju pulka priekšgalā saskatīja jājam Austru.

Kuru katru brīdi kāds uzsteigsies te augšā, lai pavēstītu, ka no Dali­garas ieradušies papildspēki.

Jaunā diena būs tā, kurā notiks izšķirošā kauja. Un viņam atkal vaja­dzēs ik brīdi apzināties, ka Austras miesa, asinis un kauli ir kaujas laukā, ka visapkārt viņas acīm, viņas ādai un viņas matiem ņudz orku ordas.

Viņš neizpratnē sev jautāja, kāpēc gan Daligaras ķēniņiene iedomā­jusies sūtīt šurp jaunu sievieti, zinādama, ka te karš vēl nav izcīnīts līdz galam.

Rankstrails domāja par rītdien gaidāmo kauju. Varbūt, kamēr viņš cīnīsies, kāds piesteigsies, lai pavēstītu, ka Daligaras strēlnieku koman­dieris ir kritis, ka to ir ievainojušas bultas, ka no neskaitāmām brūcēm tā augumā tek asinis un sajaucas ar rīsa lauku ūdeņiem — vai ka tā sirds ir apstājusies, zobena asmens pāršķelta. Varbūt kāds atnāks un pavēstīs, ka Daligaras strēlnieku komandiera galva ir atdalīta no rumpja un uz­sprausta šķēpa galā. Vai arī viņam pavēstīs, ka jaunais Daligaras strēl­nieku komandieris, tas, kuram ir tik gari un gaiši ar sudrabu un pērlēm kopā sapīti mati, piepeši ir pazudis orku ordas pašā vidū — gluži kā sala, kas pazūd zem paisuma viļņiem.

Šīs domas Rankstrails nespēja izturēt.

Ja Rankstrails jau būtu ievēlēts par ķēniņu, viņš varbūt spētu panākt, lai Austra pilda viņa pavēles, — lai gan tomēr tas bija maz ticams, jo viņa taču komandēja citas valsts strēlnieku korpusu. Šā vai tā, bet pie ķē­niņa titula Rankstrails vēl nebija ticis, — un kaut arī bija skaidrs, ka šo titulu viņam noteikti piešķirs, tikpat skaidrs bija arī tas, ka līdz kronēša­nas dienai vēl aizritēs daudz dienu vai pat nedēļu. Pār Austru viņam nebija nekādas varas. Viņš nebija ne viņas ķēniņš, nedz arī viņas komandieris.

Un, ja viņš iedrošināsies šo patiesību aizmirst, Austra to viņam pa­steigsies atgādināt.

Varbūt vienīgi tad, ja viņš būtu tās vīrs, viņš varētu tai pavēlēt darīt ko citu, nevis vadīt strēlniekus uzbrukumā rietumu flangā. Protams. Tad gan viņš Austrai varētu pavēlēt darīt ko citu, piemēram, teikt, lai viņa kopā ar Liesmu māca Varilas sievietēm šaut ar loku. Pilsētām, kur ikviens prot sevi aizstāvēt, parasti karā veicas labāk. Nekad jau neko nevar zināt… nākamā aplenkuma laikā… lokšaušanas prasme vienmēr var dzīvē no­derēt… Karš nekad nav paredzams, tāpēc karošanu labāk uzskatīt par tādu jomu, kur piesardzība un mācīšanās nekad nevar būt lieka.

Un vēl taču bija ievainotie! Austra varētu organizēt rūpes par ievai­notajiem — par visiem ievainotajiem. Viņa to varētu darīt kopā ar citām pilsētas sievietēm — un jo vairāk Rankstrails par to domāja, jo vairāk viņam šī doma patika.

Ne tikai tāpēc, ka tā izdotos Austru noturēt pēc iespējas tālāk no orku bultām, bet arī tāpēc, ka tā būtu labāk ievainotajiem. Visiem ievainota­jiem — viņš vēlreiz nodomāja.

Visiem. Ne tikai viņiem, variliešiem. Arī… ienaidniekiem, kaut arī iedomas par to ārstēšanu šķita pilnīgs neprāts…

Rankstrailam šķita neticami, ka šī doma viņam nav ienākusi prātā agrāk. Šķita neticami, ka iepriekš neviens to nav iedomājies izdarīt. Un vēl viņš ievēroja, ka doma, kura tikai uz īsu bridi ielaista prātā, sāk augt arvien lielāka un lielāka. Sākumā tā šķiet ērmīga, bet pamazām kļūst par pārliecību, no kuras vairs nav iespējams atteikties.

Viņam viņa jāapprec.

Austra nevarētu noraidīt sava vīra prasību, kad taš teiktu, lai viņa nerādās kaujas laukā un paliek iekšpus mūriem: viņa taču negribētu apkaunot vīrieti, kurš viņu apprecējis, — viņa negribētu ar savu nepa­klausību padarīt smieklīgu to, kuram taču jāvada kaujā vesels karaspēks.

Varbūt viņa piekritīs. Pieņems bildinājumu. Varbūt. Ja viņš to pra­tīs, kā pieklājas, izteikt.

Jātnieku pulks jau bija sasniedzis mūru pakāji. Rankstrails redzēja, kā lāpu gaisma apspīd Austras seju, un tad saskatīja, ka viņa dodas uz šaurajām kāpnēm, kas ved augšup uz nocietinājumiem. Un atcerējās, ka pats bijis pirmais, kas Austras rokās ielicis gan zobenu, gan loku, un rai­dīja pret sevi visus lamuvārdus, kādus vien spēja šai brīdī atcerēties.

Sasniegusi kāpņu augšējo pakāpienu, Austra viņu ieraudzīja un uz­smaidīja. Rankstrails mēģināja atcerēties, kad tieši viņā iemīlējies. Noteikti taču viņa dzīvē bijis arī tāds laiks, kad viņš Austru vēl nebija iemīlējis, — taču šis tukšais laiks no atmiņas bija izdzisis. Viņš viņu mīlēja vienmēr, jo viņa bija viņa. Un tieši tāpēc, ka viņa bija viņa, Rank­strails nemūžam neuzdrošinātos piedāvāt savas nešķīstās asinis, lai kopīgi dibinātu jaunu dzimtu. Un tieši tāpēc, ka viņa bija viņa, neiztu­rami šķita iztēloties viņas augumam pieskārāmies orka rokas, lielas, tum­šas un stūrainas…

Rankstrails mēģināja ierunāties, pateikt, vienalga ko, taču balss pa­lika iestrēgusi tālās atmiņās; tad Rankstrails vēlreiz palūkojās uz tālāko pamali, kur pletās bezgalīgas orku nometnes un dzalkstīja to ugunskuri, un bailes, kas uzmācās, iztēlojoties Austru starp šiem briesmoņiem, bija vēl šausmīgākas par žņaudzēju, kas piemetās, iztēlojoties viņu sev līdzās.

— Vai gribat kļūt mana sieva? — viņš asi noprasīja. — Tagad, — viņš vēl piebilda.

Un jau nākajamā mirklī ilgojās, kaut pekle viņu aprītu. Viņš bija iz­teicies tik rupji, tik prasti. Viņam būtu vajadzējis lūgt, lai Austra izrāda godu un kļūst par viņa sievu. Vai varbūt lai pagodina viņu, pieņemot par vīru? Tas ir, par līgavaini. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Bet, runājot par godu un pagodināšanu, varēja pārprast, kurš kuru pagodina. Par kura godu vis­pār ir runa? Par viņa vai Austras? Kā gan pareizi skanēja bildinājuma vārdi? Laikam vajadzēja lūgt, lai Austra izrāda godu viņam… Jā, laikam gan. Un arī to tagad nevajadzēja piebilst. Tā nemaz nebija smalki. Lieki nekavējoties? Nē, nevilcinoties nevienu lieku brīdi… Rankstrails mēģi­nāja ierunāties vēlreiz. Taču nepaguva.

— Es gribu, mans kungs, — atbildēja Austra.

Rankstrailam aizrāvās elpa.

— Jūs teicāt jāvārdu? — viņš apjucis pārvaicāja. — Patiešām? Tas no­zīmē, ka jūs esat ar mieru?!

Austra skatījās uz viņu klusēdama. Un palocīja galvu.

— Jā, mans kungs, — viņa apstiprināja. — Tieši to tas nozīmē.

— Bet tagad nozīmē nekavējoties, — Rankstrails juta vajadzību pa­skaidrot, — nevilcinoties ne brīdi.

Austra viņu cieši vēroja.

— Es zinu šī vārda nozīmi, mans kungs, — viņa paskaidroja. — Tieši šo vārdu es izkliedzu kopā ar jums un jūsu vīriem, kad kopā metāmies kaujā. Vai atceraties?

Rankstrails klusībā atkal sevi nolamāja. Vajadzēja vismaz pacensties lietot uzrunu mana kundze un nerunāt kā pēdīgam muļķim: pagaidām īpaši gudri vai smalki nebija izklausījies nekas no viņa teiktā.

Taču tad viņš pārstāja sevi lamāt.

Viņam taču bija izdevies.

Viņa bija devusi jāvārdu.

Rankstrailam ienāca prātā pirmais gārnis, ko viņš bērnībā bija no­medījis. Mājās nekā ēdama nebija jau divas dienas, un viņš ar savu lingu bija aizklīdis tālu rīsa laukos. Tā bija bezmēness nakts. Viņš šāva uz labu laimi, un tovakar viņiem galdā bija cepts gārnis. Mamma tolaik vēl bija dzīva.

Rankstrails atcerējās arī Austras pirmās medības: viņai tās nesagā­dāja prieku. Viņas sirds vai lūza, kad viņa saprata, ka ir nogalinājusi trusi.

Austra tāpat kā Joršs sajuta mirušo sāpes.

Rankstrails viņai tūdaļ izklāstīja, cik svarīgi šajā pilsētā ir iemācīt trāpīgi šaut ikvienam, kas spēj noturēt rokās loku, — tad Varilu ne­viens nekad vairs neaplenks; un vēl viņš teica, cik svarīgi ir gādāt, lai visi ievainotie saņemtu pienācīgu aprūpi — visi ievainotie, viņš uz­svēra, un Austra pamāja tik dedzīgi, ka Rankstrails saprata, ka lūdz Austrai to, ko viņa pati vienmēr ilgojusies darīt. Ja gadījumu ar trusi viņš būtu atcerējies agrāk, tad pats būtu nonācis pie šāda secinājuma: Austrai kareivja loma sagādāja tikpat lielas mocības kā Joršam. Tikai absolūtas nepieciešamības spiesti, viņi abi spēja cīnīties, taču piedalī­šanās kaujās viņiem abiem bija neizsakāmi mokoša. Šādus ļaudis nemaz nebija grūti turēt pa gabalu no karalauka. Vajadzēja tikai, lai karalaukā nebūtu neviena, kura dzīvība noteikti jāizglābj, un lai pilsētas iekšienē būtu pietiekami daudz tādu, kuri jāārstē vai kuriem kaut kas jāiemāca.

Viņš pats bija pavisam citāds. Tāpat kā Ardvinam viņam varbūt va­rētu dot pievārdu Taisnīgais, varbūt Dižais. Taču nemūžam viņu nesauks par Žēlsirdīgo.

Viņš nejuta paša nogalināto ļaužu sāpes.

Varbūt viņam to vajadzētu iemācīties. Varbūt to var iemācīties.

Jo tas, kurš šādas sāpes nejūt, parasti nemeklē ceļu, kas ļautu nogali­nāt pēc iespējas mazāk. Kamēr karotājs šādas sāpes nejūt, vienmēr pa­stāv iespēja, ka viņš skaitīs paša nokautos ienaidniekus un gavilēs, ja to būs daudz, vai pat sacentīsies ar citiem, lai skaitlis būtu vēl lielāks, — bet nogalināto skaitīšanas sacīkstes vienmēr nozīmē, ka armija pama­zām pārvēršas par nešķīsteņu varzu.

Viņš bija citāds nekā Austra.

Šie vārdi vēlreiz ieskanējās viņa prātā.

Viņš bija citāds. Viņš nedrīkstēja to slēpt no Austras.

— Ir šādi tādi manas dzimšanas apstākļi, kurus es vēlētos jums at­klāt, — viņš skarbi noteica.

-— Nav tādu jūsu dzimšanas apstākļu, par kuriem man būtu kas jā­uzzina vai kuri man jau nebūtu zināmi, — bezkaislīgi atbildēja Austra. — Jūsu ģimene ir viena no daudzām, kura devās bēgļu gaitās, sirojumu dēļ pametot Zināmo zemju vistālāko Piemali. No tādas ģimenes nāk ari, rau, otrais no maniem strēlniekiem vai trešais no jūsu āviniekiem. Un vairāk nekā puse no jūsu bijušajiem algotņiem.

Rankstrailam nevajadzēja atskatīties uz pieminēto strēlnieku un āvinieku. Arī viņi bija dzimuši pierobežas novados, kur bija sirojuši orki. Viņi pēc izskata atšķīrās no citiem. Pleci viņiem bija divtik plati, paši viņi bija milzīgi kā kalni, un pat tumsā Rankstrails pazītu šo vīru rokas — tumšas, platas un stūrainas, tādas pašas kā viņam. Nesajaucamas ar citām.

Arī viņus bija izglābušas mātes, kas savas žēlsirdības dēļ bija izvēlē­jušās pazudināt savu dzīvi, lai tikai nevajadzētu nogalināt jaundzimušos.

Viņi bija uzauguši kā bērni, kuriem šai pasaulē vieta nebija paredzēta, kā bērni, kuriem nebūtu vajadzējis būt starp dzīvajiem, — un šo vīru drūmais sērīgums liecināja par šādu dzīvi, jo atšķirībā no Rankstraila viņiem nebija laimējies savā dzīves ceļā atrast nevienu tēvu, kas būtu gatavs sameklēt viņiem kādu vīnogu ķekaru, noslaucīt asaras un mie­rinājumam stāstīt garlaicīgas pasakas, kas, būdamas tik bezjēdzīgas, bur­tiski reibināja ar tajās ietverto maigumu.

Cīnīdamies kopā ar Rankstrailu un pakļaudamies viņa pavēlēm, šie vīri bija kļuvuši par neuzveicamiem kareivjiem. Divi no viņiem tagad kopā ar rūķu cilts pēdējo ķēniņu atdusējās Daligaras ķēniņu kriptā.

Viņi visi kopā bija kā bastions, pret kuru atdūrās un sabruka orku uzbrukums gluži kā vilnis, sašķīdis pret augstu klinti.

Rankstraila skatiens pievērsās Austrai, kas rāmi vēroja apvārsni, tad vēlreiz aizslīdēja līdz abiem viņas nosauktajiem vīriem un no jauna at­griezās pie Austras.

Austra to jau zināja. Daudzi zināja. Daudzi jau bija sapratuši. Rank­strails pārcilāja savas atmiņas: Aizdevējs noteikti zināja, arī senešals droši vien zināja, un ķēniņiene Ragana to beigās bija sapratusi — tad, kad atdeva viņam zobenu.

Bet Austra to noteikti bija sapratusi jau sen — un nejaušs nebija neviens no vārdiem, ko viņa tovakar bija teikusi savā garajā runā, stā­vēdama līdzās Ardvina tronim.

Savā ziņā pekles vārti bija aizvērušies vēlreiz.

Viņš tomēr neieies vēsturē kā Rankstrails Vientuļnieks.

Austra tāpat kā Rankstraila māte varēs ar viņu lepoties.

Arī viņa varēs teikt, ka lepojas un jūtas pagodināta, ka varējusi kļūt par viņa sievu… Tas taču izklausīsies pietiekami smalki… Un, ja jau par Vientuļnieku viņam vairs neizdosies kļūt, atliek vienīgi tiekties pēc cita laba pievārda: viņš varētu būt Taisnīgais tāpat kā Ardvins.

Vai varbūt tomēr mazliet papūlēties un mēģināt kļūt par Žēlsirdīgo?

Varbūt to visu varētu apvienot vienā apzīmējumā, kas skanētu kā Rankstrails Miernesis, proti, tas, kurš Cilvēku zemi atbrīvojis no orkiem, bet orkus padarījis par tautu, kas ir paši savas zemes cienīgi.

Ja ne viņš, kurš tad?

Viņa dzīslās taču plūda arī orku asinis: arī orki bija viņa tauta.

Vajadzēja atrast kādu paņēmienu, izgudrot kādu "iedarbīgu līdzekli, bet domādams Rankstrails piepeši apjēdza, ka risinājums jau ir viņam .rokās. Viņam taču ir gūstekņi.

Rankstrails bija piekritis paturēt orkus gūstā, tikai lai pasargātu no izmisuma asarām Erbrovu, bet pēc tam, vienmēr un visur būdams īsts bruņinieks, bija turējis savu godavārdu, kaut arī tas bija dots divgadīgai knīpai.

Pietika vienu vienīgu dienu ievainotos ienaidniekus atstāt dzīvus un paturēt gūstā, lai doma par to piebeigšanu viņam pašam kļūtu… kā lai saka?… nepieņemama un atbaidoša.

Viņam bija gūstekņi. Viņš tiem liks strādāt laukos un dos iespēju ar labu darbu izpelnīties atbrīvošanu: un brīvību tie iegūs tikai tad, kad būs apguvuši zemnieka amatu. Tad viņš tiem katram ierādīs kādu zemes gabalu, bet ganāmpulku sagādāšanai izmantos to pašu paņēmienu, kas jau bija izmantots Augstklintē. Viņš dos aizdevumus. Dāvinātajam nav vērtības — dāvanas var viegli iztērēt un izšķērdēt. Bet aizdevumi ar pie­klājīgiem augļiem, turklāt atbrīvoti no nodevām, palīdzēs visiem vairot savas bagātības kaut līdz bezgalībai. Un viņa pienākums būs arī pasargāt orku sievietes. Tautas, kurās sievietes tiek uzlūkotas vienīgi kā līdzekļi jaunu kareivju radīšanai, mūžam mirkst dubļos un' asinīs, un karš tām šķiet vienīgais iespējamais liktenis. Tais tautās, kur sievietes nicina, vīriešu dvēseles jau visagrākajā bērnībā apzīmogo nicinājums, kas gluži kā kodīga inde ir šļākts uz viņu mātēm: šo vīriešu dvēseles uz visiem laikiem zaudē krāsas un gaismu. Šādas tautas nekad nav spējīgas uz brī­vām domām un dižiem darbiem, tāpēc, lai arī kādas bagātības būtu atrodamas viņu zemēs, tās allaž dzīvo postā un trūkumā. Zemēs, kur sievietes ir verdzenes, ikviens piedzimst kā verdzenes dēls un tāpēc visu mūžu neuzdrošinās domāt, darīt, atklāt, teikt vai sapņot ko tādu, ko jau iepriekš nebūtu darījuši, teikuši vai sapņojuši tēvi vai vectēvi. Ikviens, kurš piedzimst kā verdzenes dēls, savā dvēselē vienmēr paliek vergs — pakļauts uz mūžīgiem laikiem. Tāpēc orki nebija atsevišķas personības, bet tikai milzīga karaspēka drumslas, kas vienmēr gatavas pilnīgā vien­aldzībā ziedot savu dzīvību.

Dzīve, kas tiek nodzīvota bez prāta piedzīvojumiem, ir tik nožēlo­jama, ka no tās var viegli atteikties ar vienu vienīgu mērķi — iznīcināt ienaidniekus. Šādu dzīvi var atdot mierīgi vai pat ar prieku.

Un pirmo reizi mūžā netveramas, neizdibināmas, neizprotamas, bet nepārprotamas Rankstrails kaut kur starp kuņģi un muguras skrieme­ļiem sajuta bailes, kādas nebija jutis nekad agrāk.

Viņš negribēja mirt.

Viņš negribēja tikt ievainots.

Viņš negribēja, lai viņa asinis sajaucas ar dubļiem kaujas laukā. Viņš gribēja, lai viņa asinis paliek viņa dzīslās, lai viņš sveiks un vesels varētu atgriezties pie Austras — mājās pie Austras, kur viņa bērni rāpos pa nesen nopirktajiem paklājiem vēja un saules krāsās. Viņš apjēdza, ka līdz pat šim brīdim drosme, kas viņu bija pavadījusi ik uz soļa, vairāk līdzinājusies orku pārdrošībai, vienaldzībai, ko jūt tie, kuri nemīl ne savu dzīvību, ne savas asinis un tāpēc var ar tām riskēt kaujas laukā. Tagad viņa dzīvība un asinis bija ieguvušas vērtību: Austra tās mīlēja. Viņš negribēja tās zaudēt. Un aptvēra, ka tagad, ja viņš arī turpmāk gribēs iziet kaujas laukā, viņam vajadzēs apgūt sāpīgo cilvēku drosmi, to, kas liek iet uz priekšu arī tad, kad šausmas ledainiem pirkstiem ir sažņaugušas iekšas, to, kas neļauj apstāties, kaut arī riskēts tiek ar vērtīgu dzīvību, ar dzīvi, kas pilna prieka un gaismas. Naids neko nelīdzēja. Ar naidu nepietika. Vie­nīgi domas par tiem, kunis jānosargā, varēja stiprināt un vadīt viņa soļus.

Ja lietā tiks liktas labas diplomāta spējas un auglīga zeme, varbūt iz­dosies karus padarīt tik retus, ka tie pat izgaisīs no atmiņas.

Rankstrails mācēja ķēniņa amatu: Aizdevējs viņam savulaik bija iemācījis, kā pareizi izmantot naudu tā, lai zeme uzplauktu, — jo, kā zi­nāms, tieši pārticībā tautu zvēriskums iznīkst. Viņš bija iemācījies arī turēt taisnu muguru, un tas noderēs, kad vajadzēs sesties pie viena galda ar svešzemju sūtņiem. Nekas no Aizdevēja mācītā nebija lieks vai veltīgs.

Rankstrails atkal uzlūkoja Austru, tad pievērsa skatienu apvārsnim, un piepeši tālā pamale kļuva gaiša un pārvērtās. Viņa priekšā pletās Orku zeme, tā pati, kuru viņš bija redzējis, kad bija uzrāpies Šķeltā kalna virsotnē. Viņš redzēja pilsētas paceļamies pret debesīm un tiltu arkas izliecamies pāri upēm un kalnu aizām tur, kur tagad bija tikai neauglīgi kalni un stepes. Viņš redzēja, kā labi kopti kukurūzas lauki mijas ar lek­nām lucernas pļavām tur, kur tagad bija tikai necaurejami meži. Viņš redzēja, kā orku tauta pamet savas dubļu nometnes*-un neģērētu ādu teltis, kur bērni ar suņiem cīkstējās par tiesībām apskrubināt kaulus, — viņš redzēja, kā šī tauta pamet savu postu un rada akmens un marmora pilsētas, kur saules staros zibsnī tirkīzzili un zeltaini kupoli, bet monumen­tālas bibliotēkas no jauna iedibina brīvas domas un zinātnes lepnumu.

Ja blakus bija Austra, viss bija iespējams.

Viņš palocīja galvu.

Viņš vēlreiz uzlūkoja savu vīziju, un, kad pilsētas, arkas un kupoli pagaisa, ietrīsēdamies kā sveces liesmiņa vējā, jaunās zemes apveidi jau bija neizdzēšami iekalti Rankstraila atmiņā — gluži kā skaidrs mērķis iezīmēti prāta kartē.

Rankstrails pagriezās pret Austru un piepeši uzdrūrās gluži praktiskas dabas jautājumam. Ja viņš patiešām gribēja apprecēt Austru vēl pirms rītausmas, vajadzēja atrast kādu, kurš noturētu svinīgo ceremoniju.

Rankstrailam nebija ne jausmas, pie kā vērsties. Kad laulības gribēja slēgt Ārējā loka iemītnieki, viņi aicināja to pašu vīru, kurš iekasēja no­dokļus un nodevas, — greizo vīreli, kurš izskatījās pēc maitasputna, to, kura pārraudzībā bija arī nomirušo, jaunpiedzimušo un no citām zemēm ieceļojušo saraksti.

Taču Rankstrails bija pilsētas virspavēlnieks un Austra piederēja pie Daligaras aristokrātijas, nemaz nerunājot par to, ka viņa komandēja sabiedrotās pilsētas bruņotos spēkus. Viņus abus nekādi nevarēja sa­laulāt Ārējā loka maitasputns. Rankstrails klusībā apņēmās, ka tad, kad viņš būs ķēries pie valdīšanas, viens no pirmajiem darbiem būs no jauna izspriest, cik lielām šai pilsētā jābūt nodevām un nodokļiem. Bet tad atkal domas atgriezās pie neatrisinātā jautājuma: kur atrast kādu, kas varētu viņus salaulāt?

Par Citadeles dzīvi Rankstrails neko nezināja: viņš tur savā mūžā bija iegriezies tikai nedaudzas reizes.

Vēl uzmācās jautājums, kur gan viņam vajadzēs dzīvot tagad, kad viņš iecelts par virspavēlnieku. No pārdomām viņu iztraucēja Austras balss.

— Mans kungs, — Austra jautāja, — vai gribat, lai es aizeju pasaukt birģermeistaru, lai viņš varētu noturēt laulību ceremoniju? Es viņu pazīstu jau kopš bērnības, bet jūs netraucēti varēsiet domāt par karaspēka lietām.

Mirkli valdīja klusums.

— Jā, protams, — atbildēja Rankstrails, slēpdams atvieglojumu aiz tēlotas bezrūpības maskas.

— Vai gribat, es pateikšu, lai viņš atslēdz Virspavēlnieku namu? Do­māju, ka tas stāv aizslēgts, kopš orki pakāra siru Erktoru.

— Protams, — rāmi piekrita Rankstrails.

Tātad šai pilsētā bija Virspavēlnieku nams! Tātad bija vieta, kurp vest Austru. Un, ja jau viņam tagad piederēja māja, viņš varēja likt, lai uz turieni nogādā arī viņa iedzīvi: paklājus, kas izausti vēja un saules krāsās un nākuši no karavānu vadītāju pilsētas Diedāvanas, dievu dāvanas, kura pagātnē saukta par Lakilu jeb Veiksmīgo, bet kurai lemts tikt uzbūvētai no jauna no akmens un lazurīta un ieiet vēsturē kā Samkidai jeb Neuzvaramajai.

Austra jau bija devusies uz kāpnēm, kad Rankstrails atcerējās piebilst:

— Mana kundze.

Austra apstājās, atskatījās, viegli palocījās un pasmaidīja. Tad atkal pagriezās un turpināja ceļu lejup, taču steigā zaudēja līdzsvaru. Rank­strails metās pie viņas un paguva satvert, iekams viņa bija pakritusi un sasitusies. Taču, satverot Austru, viņa masīvās zelta krūšurotas mala aiz­ķērās aiz sudraba un pērlīšu tīkliņa, kurā bija ieslodzītas precīzos rak­stos izlocītās Austras matu pīnes: tīkliņš pārplīsa, precīzie raksti izjuka, pīnes pārvērtās zīdainā matu vilnī, kas izplūda uz visām pusēm viegls kā gārņu lidojums. Pat blāvajā mēness un lāpu gaismā Rankstrails pa­manīja, ka Austra ir nosarkusi. Viņš ilgi stāvēja kā sastindzis, neuzdro­šinādamies pakustēties vai varbūt negribēdams to darīt, un arī Austra nekustējās. Beidzot ar bezgala piesardzīgu rokas kustību viņš uzdroši­nājās notraukt viņai no sejas matus.

To darīdams, viņš skatījās, kā paša tumšās rokas iegrimst Austras gai­šajos matos, un šoreiz viņam neuzmācās vēlme tās drīzāk atraut nost: šīs bija viņa paša, nevis viņa vardarbīgā dzemdinātāja rokas.

Viņš, neizjuzdams ne šausmas, ne kaunu, varēja tās droši turēt ma­tos sievietei, kuru viņš mīlēja tik ļoti, ka šīs jūtas nebija izpaužamas nekādos vārdos, un kura, baudīdama pilnīgu brīvību, bija piekritusi iz­raudzīties par vīru tieši viņu.

Viņš pajautāja Austrai, vai tā jūtas labi, un viņa palocīja galvu. Viņi vēl brīdi raudzījās viens uz otru, un tad Austra klusi teica:

— Arī manā ēnā mājo dēmoni.

Šie vārdi nebija izrunāti kādā īpašā intonācijā, taču Rankstrails sa­juta sāpes — gluži kā dubļu jūru, kas applūdina visu pasauli. -> Viņš atcerējās dīvainās sirdsapziņas ēdas, kas viņam bija uzbrukušas tai vasaras beigu dienā, kad viņš saulrieta stundā bija atstājis Austru pils dārzā pie smaržīgajiem ziediem un sudraba šūpolēm un bija juties tā, it kā būtu pametis savu ieroču biedru orku nagos.

—Jūs man nekad neesat pateikusi, kā nomira jūsu māte, — viņš teica.

— Viņa mēģināja bēgt un aizvest līdzi arī mani. Viņai nocirta galvu, — bezkrāsainā balsī atbildēja Austra.

— Vai nāvessodu izpildīt pavēlēja jūsu tēvs? — jautāja Rankstrails, gribēdams būt drošs, ka visu sapratis pareizi.

Austra palocīja galvu.

— Jūs to redzējāt? Nāvessodu, es domāju, — Rankstrails uzdrošinā­jās taujāt tālāk.

Austra atkal pamāja.

Rankstrails sajuta sāpju un kauna maisījumu, kāds pazīstams vienīgi zemisku vecāku bērniem. Viņa pēdējās šaubas — jo tādas vēl bija sa­glabājušās — nu izdzisa uz visiem laikiem.

Viņš nodomāja, ka ikviens ir atbildīgs tikai par paša izvēli, nevis par darbiem vai noziegumiem, ko pastrādājuši vecāki.

Viņš apņēma rokas Austrai ap pleciem un cieši piekļāva sev pie krū­tīm, un šķita, ka beidzot ir satikušies divi, kas ir šķērsojuši bezgalīgus tuksnešus. Viņš atkal sajuta vieglas trīsas, it kā būtu viegli nodrebējuši plaukstā saņemta zvirbuļa spārni, bet tad viss norima. Austra noguldīja galvu viņam uz pleca un sāka raudāt.

Viņas asaras lija tieši tur, kur veco pātagas cirtienu rētas krustojās ar jaunākajām, ko bija atstājuši bendes pieskārieni.

Lizentrails viņam reiz bija teicis: ja sieviete pieskaras vīrieša rētām, atmiņas par tām pārstāj sāpēt. Tā bija taisnība. Tagadnei ir spēks pār­veidot un iekrāsot citos toņos pagātni. Un tagad, kad viņš cauri savam samta kamzolim juta līdz krūtīm atplūstam Austras sejas siltumu, pa­gātnes sāpes pagaisa: savā ziņā arī tās bija ļāvušas tapt šodienai un rīt­dienai. Un gan šodienas, gan rītdienas dēļ bija vērts izciest visas sāpes līdz pēdējam pilienam.

Kapteinis aizvēra acis. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem viņam prātā atgriezās sapnis par mazu augumiņu, ko auklēt rokās, — par kādu pavi­sam mazu radību, kam var mācīt staigāt un runāt, par kādu, kas viņu sauks par tēvu. Šo sapni viņš bija sapņojis tikai agrā bērnībā, iekams viņu vēl nebija sācis grauzt ļaunais šaubu tārps; pēcāk viņš no šī sapņa bija atteicies, viņš to bija ieslodzījis kādā tumšā kaktā kopā ar tiesībām to sapņot, jo viņu māca šausmas paša bērnos saskatīt tā briesmoņa ēnu, kas bija radījis viņu pašu. Tagad viņš atkal uzdrošinājās to sapņot: viņa bērni piedzims kā visi bērni un būs līdzīgi tikai paši sev.

Rankstrails apjēdza, ka viņam jau ir rotaļlietas bērniem, kuri vēl tikai gaidāmi. Viņš nosprieda, ka paradīze tomēr pastāv un viņš to ir sasnie­dzis: paradīze bija Austras elpa pret viņa plecu. Turēdams rokas viņas matu gaišajā siltumā, viņš varēja sajust viņas smaržu. Viņš domāja par dienām un naktīm, kad varēs priecāties par nenovērtējamo dāvanu — Austras klātbūtni. Viņas klēpī iznēsāti bērni sauks viņu par tēvu. Austra tieši tāpat kā viņš baidījās, ka savu bērnu vaibstos reiz varētu saskatīt briesmoni, kas dzemdinājis viņu pašu, — tādās bailēs mokās visi ne­cienīgo vecāku bērni. Viņš un Austra iemācīsies mīlēt paši sevi, spogu­ļodamies viens otra skatienā. Viņi abi iemācīsies mīlēt paši savu roku formu, kad redzēs, ka tādas tās ir arī viņu bērniem.

Rankstrails prātoja, vai ir taisnība, ka ķēniņu bērniem liek gulēt vie­niem pašiem tumšā istabā un neviens viņiem ne pastāsta kādu pasaku, ne padzied dziesmiņu. Un klusībā cerēja, ka neviens viņu pārāk nenosodīs, ja viņš savus bērnus tomēr paturēs sev līdzās, lai negaisa naktīs varētu vi­ņiem stāstīt pasaku par vilku un kazu un tiem nebūtu jābaidās, un tagad gan Rankstrails pasaku nobeigs, kā ierasts, ļaujot gan vilkam, gan kazai sagaidīt rītausmu, jo, lai gan ir taisnība, ka nekad nevajag atteikties no negantā niknuma, ko dievi cilvēkiem devuši, lai tie neciestu badu, tāpat ir taisnība, ka vienmēr jāturpina sapņot par to, kā vilks rāmi var dusēt līdzās kazai.

Līdzīgi kā ķēniņu zirgu staļļos, kur tīrasiņu rikšotājiem starp pakaviem šaudās sīkas pelītes, tāpat arī Rankstraila prātā līdzās dižajām do­mām pazibēja arī sīkas un pat smieklīgas domiņas.

Viņš minēja, vai varētu būt taisnība, ka Citadelē katru dienu cep svaigu maizi. Viņš prātoja, vai tur pietiekami bieži vāra arī sīpolu zupu un vai tagad, kad viņš ir tik liels virspavēlnieks, viņam būs tiesības da­būt arī otru bļodiņu.

Rankstrails turēja roku Austrai uz pakauša un zem savas raupjās plaukstas juta viņas matus, gludus kā zīds. Un, kopš viņš bērnībā bija pavadījis uz kapiem savas mātes zārku, viņa acis trešoreiz piepildīja asa­ras. Otrreiz viņš, turēdams rokās izmisušu bērnu, bija apraudājis Joršu. Viņš briesmīgi kaunējās no savām asarām, bet reizē itin nemaz no tām nekaunējās. Viņš ļāva, lai Austra tās pamana, un, augsto margu paslēpts no visu skatieniem, turpināja turēt viņu cieši piespiestu .krūtīm.

Nekas cits šai pasaulē nevarēja būt tikpat drošs kā šī patiesība: vi­ņiem bija jābūt kopā, viņi piederēja viens otram, un tā tam bija jābūt vienmēr, jo viņi bija divi, kas šķērsojuši tumsu un beidzot satikušies. Ja ne viņi, kurš tad? Kurš dos gaismu pasaulei, kurai tās nav? Austra rau­dāja klusi, tās bija tīras un atbrīvojošas asaras, kas plūda ilgi, un viņas šņuksti kļuva arvien klusāki.

Rankstrails nodomāja, ka viņiem divatā noteikti izdosies, — viņi spēs radīt cienījamu pasauli, kur nevienam nebūs jākaunās par savām asinīm, kas mantotas plūst dzīslās. Kauns par savas cilts piedzīvotajām sakāvēm līdz ar nemīlēta bērna apziņu bija divas no vissvarīgākajām orka būtības sastāvdaļām — tās iederējās pasaulē, kur katram atsevišķi nav nekāda svara, bet svarīga ir vienīgi piederība, lielam karapūlim. Rankstrails pārvērtīs orkus par tautu, kur ikviens atcerēsies savu diže­numu un lepnumu, kur ikviens varēs lepoties ar savu dzīvību.

Arī orku tauta spēs aizmirst savus trulos un nežēlīgos dievus, kas tos bija piespieduši ticēt, ka tautas vienīgais spēks un varenība ir apslēpta ieročos. Arī orki atklās, ka neviens ceļš viņiem nav slēgts. Nevienam vairs nevajadzēs kaunēties par savām asinīm. Rankstrails tāds būs pēdējais.

Pēc viņa vairs neviena orka nebūs. Tas jau nemaz nebija tik grūti: vaja­dzēja tikai pamazām atkarot visas Cilvēku zemes līdz pašām robežām, bet pēc tam rīkoties tieši tāpat kā viņi savulaik bija darījuši dienvidos pēc cīņām ar Melnajiem laupītājiem, — vajadzēja darīt tāpat, tikai nesalīdzināmi lielākos apmēros: pa gabaliņam vien atkarot zemi trūku­mam un mežonībai un vairs nekad no atkarotā neatkāpties.

Orki bija arī viņa tauta. Vai viņš to gribēja vai ne, viņa dzīslās plūda arī to asinis un viņš bija par tiem atbildīgs. Viņam bija jāspēj lietot gan ieroču, gan pārrunu spēks. Viņam bija jākļūst par visvarenāko no or­kiem, lai varētu kļūt par pēdējo no tiem un pārraut barbariskuma un nežēlības loku, kas tos bija ieslodzījis jau gadsimtiem ilgi, — tad viņš to senās pagātnes spožumu varēs savienot ar gaismas pilnu nākotni.

Tikai tas, kurš ilgi ir staigājis pa ēnu un tumsas pasauli un nav tur nomaldījies, spēj atrast ceļu cauri labirintiem.

Austra bija pārstājusi raudāt.

Viņa nepārprotami meklēja kādu drānas gabalu, kur nošņaukt de­gunu un noslaucīt seju. Rankstrails to viņai pasniedza, un abi iesmējās, kad Austra pazina gaišo lina šalli, ar kuru ne tik sen bija pārsējusi Rank­straila roku. Necik gaiša šalle vairs nebija, tomēr slapjam degunam vēl derēja: Austra piespieda to pie sejas, izslaucīja acis, nosusināja vaigus, izšņauca degunu un beidzot pasmaidīja.

— Mēs, — teica Rankstrails un tūdaļ aprāvās. Viņš bija gribējis teikt: "mēs, es un jūs, kopīgi spriedīsim taisnu tiesu", taču atjēdzās, ka, lai arī cik nežēlīgs būtu tēvs, ne jau noziedznieku bērniem ir jābūt tiem, kas spriež taisnu tiesu. Tas jāpaveic citiem. Un viņš izlaboja sakāmo: — Mēs, ķēniņiene Ragana un es, spriedīsim taisnu tiesu. Mēs atjau­nosim taisnīgumu visu vārdā.

Tas nebija nejaušs solījums. Nebija šaubu, ka ķēniņiene Ragana nav noskaņota piedot tam, kurš noslepkavojis gan viņas vecākus, gan vīru. Arī Rankstrailam pašam bija pietiekami daudz nenokārtotu rēķinu: Lizentrailam izrautie zobi, Trakā Rakstveža sakropļotās kājas, tā vīrieša nāve, kurš tika apvainots un nogalināts zelta ķēdītes dēļ, bendes knaibļu rētas, kas vienmēr paliks uz Rankstraila auguma, Austras asaras — tas viss tiks atriebts.

Viņi atjaunos taisnīgumu.

Lai arī cik nepieejama bija Aljila, pa kādu ceļu vai taku tajā noteikti varēja iekļūt, un šo pilsētu taču nevarēja pamest vienu nežēlīga ārprā­tīgā un piecpadsmit benžu varā.

Rankstrails pieliecās, lai noskūpstītu Austm uz vaiga, tad noskūpstīja viņas roku un visbeidzot pieskārās viņas lūpām ar savējām. Tad viņš ļāva tai iet. Austra turpināja ceļu lejup pa kāpnēm.

Ziņa par laulībām izplatījās zibens ātrumā, izraisot nevaldāmu sa­jūsmu karavīru aprindās. Doma, ka viņu pilsētas un karaspēka jaunais virspavēlnieks gatavojas precēt Daligaras strēlnieci, kura bija drosmīga kā lauva un daiļa kā pavasara debesis, acīmredzami spēja dziedēt kara­vīru ievainojumus un pildīja visu sirdis ar sajūsmu.

Brīnišķīgāku Kapteiņa likteņa pavērsienu neviens pat nespēja iztē­loties. Turklāt Rankstrails par sievu ņēma visaristokrātiskāko no grāfis­tes dižkundzēm, Daligaras princesi, un tas piešķirs papildu spēkus un varenību jaunajam virspavēlniekam, kurš pats aristokrātijai nepiederēja, bet tagad būs spiests to komandēt.

Kapteinis Rankstrails palika uz bastioniem līdz pat nakts beigām. Viņš turpināja vērot, kā nometņu ugunis pārvietojas gar kanāliem. Taču vēl uzmanīgāk ieklausīdamies plēsīgo putnu klaigās un vērodams iztraucēto gārņu lidojumus, viņš uzminēja orku pārvietošanās virzienus un seci­nāja, ka to karaspēka lielākā daļa savās nometnēs ugunis nav iedegusi, turpretī kustīgajām uguntiņām kanālu malās bija tikai viens vienīgs mērķis: ievilināt viņus slazdos. Rankstrails sapulcināja kavalērijas virs­niekus, lai pavēstītu, ka uzbrukuma plāns ir mainījies: uzbrukums tiks vērsts daudz vairāk uz austrumiem, nekā sākotnēji iecerēts, un notiks pēcpusdienā, nevis no rīta. Viņi ļaus, lai orki, kas sastinguši un nekus­tīgi slēpjas niedrājos, jūt, kā saule nokaitē viņu ķiveres un bruņas, zem kurām visi nešķīstie un sīkie kukaiņi rosīsies vēl badīgāk.

Vecākais no Varilas virspavēlnieka vietniekiem vēroja šo apspriedi iztālēm. Viņa skatiens slīdēja no Kapteiņa Rankstraila pie otrā no Daligaras strēlniekiem un tad pie trešā no āviniekiem, kas stāvēja sar­dzē uz austrumpuses nocietinājumiem. Viņš pašūpoja galvu.

— Mēs nemūžam nebūtu domājuši, ka pieredzēsim tādus laikus. Elfi ir iznīkuši, un cilvēku cilts gods ir uzticēts orku dēliem, — viņš klusi teica.

Arī jaunākais no vietniekiem, tas, kurš bija zaudējis dēlu, vēroja ap­spriedi. Austra tikko bija atgriezusies pie Rankstraila, un pirmie rīta saules slīpie stari ievizuļojās viņas gaišajos matos. Lejā nocietinājumu mūru pakājē kāda sieviete atnesa sargkareivjiem ūdeni un maizi, ierau­dzījusi ievainotu sunīti, viņa pieliecās un saņēma rokās tā ķepu, un šunelis tūdaļ pārstāja smilkstēt. Sievietes kapuce noslīdēja uz pleciem, un saule pieskārās arī viņas brūnajiem matiem, kuros slēpās gaiši dzeltaini pavedieni, kas tūdaļ iedzirksteļojās kā tīrs zelts. Tāpat kāda jauna strēlnieka rudajā matu ērkulī saules starus atspīdēja sudraba stīdziņas. Strēlnieks jautri smējās, runādams ar diviem citiem kareivjiem, — acīm­redzot viņi slēdza derības, jo piepeši puisis pacēla loku, izšāva un trāpīja lapai, ko gaisā bija uzrāvis rīta vējš.

Jaunākais virspavēlnieka vietnieks rāmi pasmaidīja.

— Mēs nemūžam nebūtu domājuši, ka pieredzēsim tādus laikus, — viņš klusi apstiprināja, drīzāk runādams pats pie sevis. — Elfi uz visiem laikiem ir apmetušies starp mums, un pat orku dēli cīnās par cilvēku cilts godu.