Prom

DEVĪTĀ NODAĻA

277 STUNDAS, 6 MINŪTES

Sems gulēja ar visām drēbēm un pamodās pārlieku agri.

Nakti viņš bija pavadījis uz dīvāna viesnīcas numura galve­najā istabā. No kopīgajām nakšņošanas reizēm pludmalē viņš zināja, ka Kvinns miegā mēdz runāt.

Sems samirkšķināja acis un ieraudzīja Astrīdu slaidu siluetu pret sauli. Viņa stāvēja pie loga, bet raudzījās viņā. Sems steigšus noslaucīja muti spilvenā.

- Atvaino, es miegā siekalojos.

- Negribēju tevi modināt, taču palūkojies uz šo.

Aiz pilsētas, aiz kalnu kores bija uzlēkusi rīta saule. Tās stari, mirdzēdami un dejodami ūdeni, šķiet, nespēja pieskar­ties barjeras pelēkajam tukšumam. Tā ietiecās tālu jūrā šī siena, kas slējās virs okeāna.

- Cik augsta tā varētu būt? Sems skaļā balsī prātoja.

- Man vajadzētu mācēt to aprēķināt, teica Astrīda.

- Jāmēra no sienas pamatnes līdz zemesraga galam, tad jāno­saka leņķis un… ak, neņem galvā! Tai jābūt vismaz pārsimt pēdu augstai. Mēs atrodamies trešajā stāvā un nepavisam neesam tuvu tās augšai. Ja augša vispār pastāv.

- Ko tu ar to gribi teikt ja augša pastāv?

- Nezinu. Neņem neko no manis teiktā pārāk nopietni: es tikai skaļi domāju.

- Tad domā tik skaļi, lai to varētu dzirdēt arī es, teica Sems.

Astrīda paraustīja plecus. Lai notiek. Varbūt augšmalas nemaz nav. Varbūt tā nav vis siena, bet gan kupols.

- Bet es redzu debesis, iebilda Sems. Redzu mākoņus. Tie pārvietojas.

- Pareizi. Nu, pamēģini iztēloties. Tu turi rokā melna stikla gabalu. Kaut ko līdzīgu ļoti lielām, ļoti melnām saulesbrillēm. Tu pagriez to uz vienu pusi, un tas ir necaurredzams. Tu pie­šķieb to citādi, un tas kļūst atstarojošs. Tu piemiedz acis un cieši lūkojies tajā, un tev gandrīz liekas, ka redzi spīdam cauri gaismu. Viss atkarīgs no leņķa un no…

- Vai dzirdat? vaicāja Kvinns. Nemanīti pienācis, viņš nekautrīgi staipījās.

Sems saspringti ieklausījās. Motors. Turklāt ne visai tālu.

Viņi skriešus metās ārā no istabas, nolēkšoja lejup pa kāp­nēm un pa divviru durvīm izbrāzās pagalmā. Tad traucās ap stūri prom uz tenisa kortiem.

- Tas ir Edllio, konstatēja Sems. Mūsu klases jauniņais.

Edilio Eskobārs sēdēja mazā, dzeltenā ekskavatorā ar

vaļēju kabīni. Viņi vēroja, kā Edīlio izmanevrē savu braucamo cik vien iespējams tuvu barjerai un nolaiž kausu. Tas iekodās velēnā un pacēlās augšup pilns ar melnzemi.

- Viņš cenšas parakties zem tās, secināja Kvinns. Pēkšņa impulsa vadīts, viņš metās skriešus un ielēca ekskavatorā blakus tā vadītājam. Edīlio palēcās turpat vai pēdu gaisā, taču piezemējās jau ar smaidu uz lūpām.

Edllio izslēdza motoru. Ei, ļaudis! Laikam būsiet to pama­nījuši, ko? Viņš ar īkšķi norādīja uz barjeru. Starp citu, labāk neskarieties tai klāt.

Sems skumīgi pamāja ar galvu. Jā. To mēs jau atklājām.

Edīlio no jauna iedarbināja motoru un izraka vēl divus kausus. Tad viņš nolēca zemē, paņēma lāpstu un ziņkārīgi aplūkoja pēdējās melnzemes collas starp bedri un barjeru.

Barjera turpinājās ari zem zemes.

Darbojoties kopīgi, Edīlio, Sems un Kvinns ar ekskavatora un lāpstas palīdzību ierakās piecu pēdu dziļumā. Barjeras apakšu viņi neatrada.

Bet Sems negribēja apstāties. Apakšai taču bija jābūt. Tai vajadzēja būt. Viņš atdūrās pret akmeni un nespēja vairs parakt dziļāk. Izceļot lāpstu, tā katrreiz bija vieglāka par iepriekšējo reizi.

- Varbūt derētu atskaldāmais āmurs. Vai vismaz dažas cērtes, lai barjeru uzlauztu. Nedzirdēdams atbildi, viņš beidzot saprata, ka palicis vienīgais racējs. Pārējie stāvēja, nolūkodamies viņā.

- Jā, varbūt, visbeidzot noteica Edīlio. Viņš pieliecās un pastiepa roku, palīdzot Semam izkļūt no bedres.

Sems izrausās, aizsvieda lāpstu un notrausa no džinsiem dubļus. Tā bija laba doma, Edīlio.

-Tāpat kā tava rīcība ugunsgrēkā, vecīt, sacīja Edīlio.

- Tu izglābi saimniecības preču veikalu un bērnudārzu.

Semam negribējās domāt par to, ko viņš bija vai nebija izglābis. Bez tevis, Edīlio, es nebūtu izglābis neko, tostarp pats savu pakaļu arī ne. Un bez Kvinna un Astrīdas, viņš, kā piepeši atcerējies, piebilda.

Kvinns veltīja Edīlio bargu skatienu. Kāpēc tu vispār esi šeit? viņš jautāja.

Edīlio nopūtās un atbalstīja lāpstu pret barjeru. Tad noslau­cīja no sejas sviedrus un pārlaida skatienu labi koptajai apkārt­nei. Te strādā mana mamma, viņš atbildēja.

Kvinns viegli pavīpsnāja. Kas viņa te ir, vai pārvaldniece?

- Viņa uzkopj telpas, Edīlio nosvērtā balsī atbildēja.

-Jā? Un kur tu dzīvo? Kvinns turpināja viņu iztaujāt.

Edīlio norādīja uz barjeru. Viņā pusē. Kādas divas jūdzes

uz priekšu pa šoseju. Mums ir autopiekabe. Tur palika mans tētis un abi mazie brāļi. Viņi bija saķēruši vīrusu, tāpēc mamma lika viņiem palikt mājās. Alvaro, mans lielais brālis, ir Afganistānā.

- Viņš ir armijā?

- Specvienibā, pasmaidīja Edīlio. Elitē.

Edīlio bija neliela auguma zēns, taču viņš stāvēja tik taisni, ka nelikās mazs. Viņa acis bija tik tumšas, ka izskatījās gan­drīz bez baltumiem; tās bija maigas, bet ne izbijušās. Zēnam bija raupjas, rētainas rokas, kas izskatījās tā, it kā piederētu citam ķermenim. Tās viņš turēja mazliet atstatu no ķermeņa, plaukstas viegli izvērsis uz priekšu, it kā gatavotos kaut ko ķert. Viņš likās vienlaikus pilnīgi mierīgs un gatavs tūdaļ mesties darbībā.

- Ja tā padomā, tas ir kaut kāds stulbums. Cilvēki barjeras otrā pusē viņi taču zina, kas noticis, sacīja Kvinns. Nevar būt, ka viņi nav pamanījuši mūsu pēkšņo pazušanu aiz sienas.

- Un tātad? jautāja Sems.

- Tātad viņiem ir labāks aprīkojums un vairāk iespēju nekā mums, vai ne? Viņi var ierakties daudz dziļāk, pakļūt zem barjeras. Vai apbraukt to. Vai pārlidot pāri. Šeit tā ir tikai laika izniekošana.

- Mēs nezinām, cik dziļi vai cik augstu stiepjas barjera, sacīja Astrīda. Izskatās, ka siena beidzas pārsimt pēdu aug­stumā, bet varbūt tā ir tikai optiska ilūzija.

- Pāri, pa apakšu, apkārt vai cauri, teica Edīlio. Kaut kādam ceļam taču jābūt.

- Tāpat kā tad, kad tavējie atšmauca šurp pāri Meksikas robežai, ja? izmeta Kvinns.

Sems un Astrīda apveltīja viņu ar nosodošiem skatieniem.

Edīlio izslējās pat vēl taisnāk un, lai arī bija sešas collas īsāks par Kvinnu, šķita noraugāmies viņā no augšas. Viņš vēsā, mierīgā balsī sacīja; Manējie ir no Hondurasas. Pirms nokļu­vām līdz robežai, mums nācās šķērsot visu Meksiku. Mana mamma strādā par apkopēju. Tētis ir laukstrādnieks. Mēs mitināmies autopiekabē un braukājam ar vecu dampi. Man vēl arvien ir neliels akcents, jo vispirms es iemācījos runāt spāniski un tikai tad angliski. Kas vēl tevi interesē, vecīt?

- Es jau neko, amigo, saminstinājās Kvinns.

- Tas labi, noteica Edīlio.

Tie nebija draudi, nepavisam ne. Un, lai vai kā, Kvinns bija par kādām divdesmit mārciņām smagāks nekā Edīlio. Un tomēr tas bija Kvinns, kurš pakāpās soli atpakaļ.

- Mums jāiet, teica Sems. Mēs meklējam Astrīdas mazo brālīti, viņš paskaidroja Edīlio. Viņš ir tāds… nu, viņam vajadzīgs kāds, kurš viņu pieskatītu. Astrīda domā, ka varbūt viņas brālītis ir spēkstacijā.

- Mans tētis tur strādā par inženieri, paskaidroja Astrīda.

- Bet tas ir kādas desmit jūdzes no šejienes.

Sems vilcinājās, pirms aicināja Edīlio viņiem piebiedroties. Tas varētu kaitināt Kvinnu. Kvinns neizturējās, kā ierasts, un, ņemot vērā notiekošo, tas nepavisam nebija dīvaini, tomēr Semu tas sarūgtināja. Toties Edīlio atšķirībā no daudziem ugunsgrēka laikā nebija zaudējis galvu. Viņš bija drošs un apņēmīgs.

Astrīda izlēma Sema vietā. Edīlio? Vai tu gribētu doties mums līdzi?

Sems, to dzirdēdams, mazliet sapīka. Vai Astrīdai likās, ka viņš netiks ar visu galā? Viņai bija vajadzīgs vēl ari Edīlio?

Astrīda nobolīja acis uz viņa pusi. Biju cerējusi, ka šādas scēnas man tiks aiztaupītas.

- Es nerīkoju nekādas scēnas, norūca Sems.

- Kā jūs domājat pārvietoties? Edīlio apvaicājās.

- Šaubos, vai mums vajadzētu mēģināt braukt ar auto, ja to tu biji domājis, Sems atbildēja.

- Varbūt es varētu kaut ko sadabūt. Ne gluži auto, tomēr tas būtu labāk nekā desmit jūdzes slāt kājām. Edīlio aizveda viņus pie garāžas durvīm, kas bija paslēpušās aiz peldbaseina ģērbtuves. Viņš tās atvēra, un skatienam atklājās divi golfa karti ar “Virsotnes” logo uz sāniem. Teritorijas uzkopēji un apsardzes puiši šos braucamos izmanto, lai nokļūtu golfa laukumos otrpus šosejai un pārvietotos pa tiem.

- Vai tu kādreiz ar tādu esi braucis? apjautājās Sems.

- Jā. Tētis reizēm piestrādā golfa laukumā. Uzkopj apkārtni. Es dodos viņam līdzi, palīdzu.

Tas lēmumu padarīja vienkāršāku. Pat Kvinns bija spiests saskatīt tur loģiku. Labi, viņš negribīgi norūca. Tad sēdies pie ruļļiem.

- Mums jācenšas tikt taisnā ceļā uz šoseju. Tas ir pirmais pagrieziens pa labi, teica Sems.

- Tu gribi izvairīties no pilsētas centra, secināja Astrīda.

- Nevēlies, lai bērni skrietu pie tevis un jautātu, ko lai iesāk.

- Vai tu gribi nokļūt PAES? jautāja Sems. Vai ari noska­tīties, kā es stāvu ļaužu bara vidū un cenšos viņiem iestāstīt, ka vienīgais, no kā jābaidās, ir pašas bailes?

Astrīda iesmējās, un tā, pēc Sema domām, bija jaukākā skaņa, ko viņš jebkad bija dzirdējis.

- Iegaumēji gan, atzīmēja Astrīda.

- Jā. Iegaumēju. Rūzvelts. Reizēm, pamatīgi piepūlot sma­dzenes, es pat galvā veicu aritmētiskas darbības.

- Slēpies aiz jociņiem? Astrīda viņu paķircināja.

Izbraukuši no stāvlaukuma, viņi nokļuva uz ceļa. Tur, izda­rījis asu atpakaļgaitas pagriezienu pa labi, braucamais iegrie­zās pa šauru, nesen bruģētu atzaru. Virzoties kalnup, golfa kārts palēnināja gaitu, pārvietodamies gandrīz kājāmgājēja ātrumā. Drīz viņi ieraudzīja, ka ceļu nogriež barjera. Braucēji apstājās un kādu bridi drūmi blenza pēkšņajā strupceļā.

- Tas ir kā multenē Road Runner, teica Kvinns. Ja tur tiks uzzīmēts tunelis, mēs tajā iebrauksim, bet Vils Koijots ietrieksies sienā.

- Nu labi. Tad brauc atpakaļ pa “Virsotnes” ceļu, bet, lai nokļūtu uz šosejas, dur cauri nomales ieliņām. Tikai netuvo­jies laukumam, rīkoja Sems. Mums jāatrod mazais Pīts. Es negribu apstāties un runāt ar visiem tiem bērniem.

- Jā, turklāt mēs negribam, lai kāds pievāc mūsu kārtu, piebilda Edīlio.

- Jā, arī tas, piekrita Sems.

- Stāt! iesaucās Astrīda, un Edīlio uzspieda uz bremzēm.

Astrīda izlēca no sēdekļa un aizrikšoja pie kaut kā balta,

kas gulēja ceļa malā. Viņa pietupās un paņēma sprunguli.

- Tā ir kaija, noteica Sems. Viņš jutās izbrīnīts, ka Astrīdu tā ieinteresējusi. Varbūt ietriekusies barjerā?

- Varbūt. Bet palūkojies uz šo. Ar sprunguli aizķērusi putna kāju, viņa pacēla to augšup.

-Jā?

- Tā, protams, ir ar plēvi. Kā jau jābūt. Bet paskaties, kā izstiepušies pirksti. Paskaties uz nagiem. Tie ir īsti plēsējputna nagi. Kā vanagam vai ērglim.

- Tu droši zini, ka tā ir parasta kaija?

- Man patīk putni, meitene paskaidroja. Bet šis nav normāls. Kaijām nav vajadzīgi tādi nagi. Viņām tādi nemēdz būt.

- Nu tad tas ir kaut kāds putnu dīvainītis, noteica Kvinns.

- Vai varam doties tālāk?

Astrīda piecēlās kājās. Tas nav normāls.

Kvinns rejoši iesmējās. Astrīd, mēs pat neesam normālajā laika zonā. Vai tev nav nekā cita, par ko uztraukties, kā vien par putnu nagiem?

- Šis putns vai nu ir atsevišķs īpatnis, reti sastopama mutā­cija, skaidroja Astrīda. Vai arī pēkšņi ir parādījušās jaunas, līdz šim nebijušas sugas. Kaut kā attīstījušās.

-Jau atkal man jāsaka: nu un tad? noteica Kvinns.

Astrīda it kā grasījās kaut ko teikt. Tad viņa viegli papuri­nāja galvu, pateikdama sev “nē”. Neņem galvā, Kvinn. Kā jau tu teici, mēs esam tālu no visa normālā.

Viņi atkal sakāpa iekšā kārtā un turpināja ceļu ar ātrumu divpadsmit jūdzes stundā. Nonākuši uz Trešās ielas, viņi apgriezās un, attālinājušies no pilsētas, devās uz priekšu pa Ceturto, kas bija klusa, ēnaina un visai noplukusi ieliņa netālu no Sema mājas.

Vienīgās automašīnas, ko viņi redzēja, bija novietotas ielas malā vai sadauzītas. Vienīgie sastaptie cilvēki bija pāris bērnu, kas šķērsoja ielu viņiem aiz muguras. No kāda nama plūda televīzijas skaņas, taču viņi ātri vien attapa, ka tas ir DVD.

- Vismaz elektrība vēl ir, noteica Kvinns. DVD šie mums nav atņēmuši. Tātad darbosies arī MP3, gan bez pieejas tīmek­lim. Mums vēl arvien būs mūzika.

- Šie, atzīmēja Astrīda. Nu jau mēs no “Dieva” esam pārsviedušies uz “šiem”.

Sasnieguši šoseju, viņi apstājās.

- Nu, noteica Kvinns, tās patiešām ir šausmas.

Šosejas vidū atradās pasta furgons. Tas bija atāķējies un

apgāzies uz sāniem kā nomesta rotaļlieta. Pats auto vēl arvien stāvēja uz riteņiem, taču bija nobraucis ceļa malā. Tajā bija ietriecies Sebring kabriolets. Mašīna nebija tikusi necik pras­mīgi vadīta. Sadursme bija notikusi ar priekšgalu, un kabrio­lets bija saplacināts apmēram uz pusi īsāks par savu sākotnējo garumu. Turklāt tas bija dedzis.

- Vadītāji izkūpējuši gan vieglās mašīnas, gan traktora, sacīja Kvinns.

- Vismaz neviens nav savainots, bilda Edīlio.

- Ja nu vienīgi mašīnā bijis kāds bērns, aizrādīja Astrīda.

Neviens neierosināja to pārbaudīt. Vai gan pēc tāda trie­ciena un tam sekojošas degšanas kāds būtu varējis palikt dzīvs? Un to, vai aizmugures sēdeklī nav palicis kāds mazs līķītis, neviens no viņiem negribēja noskaidrot.

Šosejai bija četras joslas, pa divām katrā virzienā, savstar­pēji neatdalītas, bet ar pagrieziena joslu vidū. Tur satiksme nekad neapstājās. Pat nakts vidū. Tagad viens vienīgs tuk­šums un klusums.

Edīlio nedroši iesmējās. Es vēl arvien gaidu, ka pēkšņi priekšā iznirs kāda milzīga, veca kravas mašīna, kas mūs notrieks un pārbrauks mums pāri.

- Tas būtu gandrīz vai atvieglojums, nomurmināja Kvinns.

Edīlio uzmina uz pedāļa, elektriskais motors iedūcās, un, apbraukuši apgāzto piekabi, viņi nokļuva uz šosejas.

Tas bija spokains brauciens. Pa šoseju, kur neviens nekad nemēdza braukt lēnāk par sešdesmit jūdzēm stundā, viņi pārvietojās ne visai labi trenēta riteņbraucēja ātrumā. Viņi aizklidzināja garām autoremonta darbnīcai un Jiffy Lube ben­zīntankam, garām strupai biroju ēkai, kurā darbojās jurists un grāmatvedis. Dažviet pa šoseju braucošās mašīnas bija ietrie­kušās apstādinātās mašīnās. Kabriolets bija taranējis ķīmisko tīrītavu, izsitot loga biezo stiklu. Pār automašīnas nolaižamo jumtu un pasažieru nodalījumu bija izsvaidīti apģērbi plast­masas iesaiņojumos.

Braucot visapkārt valdīja kapa klusums. Vienīgās skaņas bija mīksto gumijas riepu gurkstēšana un elektromotora saspringtā dūkoņa.

Pilsētiņa palika pa kreisi no braucējiem. Labajā pusē zemes pacēlums veidoja augstu kori. Tā slējās pār Perdidobīču kā dabisks cietokšņa mūris. Semam nekad nebija ienācis prātā, ka Perdidobīča jau kopš saviem pirmsākumiem bijusi ietverta bar­jerās: ziemeļu un austrumu pusē barjeru veidoja kalni, dienvi­dos un rietumos okeāns. Šī šoseja, šī klusā, tukšā šoseja, bija vienīgais ceļš, pa kuru varēja pilsētā iekļūt un no tās izkļūt.

Priekšā parādījās Ševrona degvielas uzpildes stacija. Semam šķita, ka viņš redz tajā kustību.

- Kādi priekšlikumi? viņš apjautājās.

- Varbūt viņiem ir ēdiens. Tur ir arī veikaliņš, vai ne? bilda Kvinns. Esmu izsalcis.

- Mums tomēr labāk vajadzētu doties tālāk, iebilda Astrīda.

- Edīlio? Sems noprasīja.

Uzrunātais paraustīja plecus. Es negribu būt paranojisks. Bet ej nu sazini, vecīt!

- Es pats balsotu par ceļa turpināšanu, pavēstīja Sems.

Edīlio pamāja ar galvu un aizstūrēja kārtu uz ceļa kreiso malu.

- Ja tur ir cilvēki, mēs smaidām un mājam, un sakām, ka steidzamies, teica Sems.

-Jā, ser, noņurdēja Kvinns.

- Nebozies, bračiņ! attrauca Sems. Mēs taču galu galā balsojām.

-Jā. Kā tad.

Ševrona stacijā neapšaubāmi bija cilvēki. Viegls vējš dzenāja pa šoseju viņiem pretī sarkani zeltainu murskuli uzplēstu Doritos čipsu paciņu.

Golfa kartam tuvojoties, uz ceļa iznāca kāds puisis, tad vēl viens. Pirmais bija Cepums. Otru Sems nepazina.

- Čau, Cepum! Sems uzsauca, kad viņi bija kādu divdes­mit jardu attālumā.

- Čau, Sem! Uz kurieni tad nu? atsaucās Cepums.

- Meklējam Astrīdas mazo brālīti, vecīt.

- Mirkli pagaidi, noteica Cepums. Viņam rokā bija metāla beisbola nūja. Otrs puisis stāvēja viņam līdzās, turēdams rokā zaļi svītrainu kriketa nūju.

- Nē, vecīt, mums ir darīšanas. Saskriesimies vēlāk! attrauca Sems. Viņš pamāja, un Edīlio uzlika kāju uz pedāļa. Viņus šķīra vairs tikai dažas pēdas. Tūlīt jau viņi būs garām.

- Apturi viņus! atskanēja balss no Ševrona stacijas. Šurpu skrēja Hovards, un aiz viņa Orks. Cepums aizšķērsoja kartam ceļu.

- Neapstājies! uzšņāca Sems.

- Uzmanies, vecīt! Edīlio brīdināja Cepumu.

Cepums pēdējā brīdī atlēca sāņus. Otrs puisis no visa spēka belza pa braucamo ar kriketa nūju. Koka spals ietriecās metāla asī, kas saturēja karta nojumi. Vesera galva atdalījās un tik tikko neskāra Kvinna galvu.

Kad viņi bija jau garām, Kvinns nokliedzās: Ei, tu man gandrīz trāpīji pa galvu, maitasgabals tāds!

Viņi bija kādu trīsdesmit pēdu attālumā, kad Orks iesaucās:

- Ķeriet viņus ciet, stulbeņi!

Cepums bija liela auguma puisis un nebija nekāds ātrais skrējējs. Toties otrs, tas, kuram rokā bija salauztā kriketa nūja, bija mazāks un žiglāks. Viņš metās skriet sprinta tempā. Hovards un Orks, lai ari skrēja, cik jaudas, palika tālu iepakaļ. Bet, tā kā Orks bija smags un lēns, Hovards izrāvās uz priekšu.

Puisis ar kriketa nūju bija viņus jau panācis. Labāk jau nu apstājieties, viņš, skrienot līdzās kartam, elsodams brī­dināja.

- Nenāk ne prātā, atteica Sems.

- Vecais, es tevi uzduršu uz tā mieta, draudēja skrējējs, taču elsoja aizvien smagāk. Tad viņš ar nūjas nolauzto galu izdarīja vārgu dūriena mēģinājumu.

Sems saķēra nūju un izrāva to viņam no rokām. Puisis paklupa un nostiepās garšļaukus. Sems nicinoši aizsvieda nūju sāņus.

Pa to laiku, skriedams tieši pakaļ kartam, viņus gandrīz bija panācis Hovards. Astrīda un Kvinns mierīgi vēroja, kā Hovards, smagi elpojot, vicina kārnās rokas kā vējdzirnavu spārnus. Pametis skatienu atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Orks nemaz negrasās viņus panākt.

- Hovard, kā tev šķiet, ko tu dari? Kvinns saprātīgi pavai­cāja. Tu esi kā suns, kas skrien pakaļ mašīnai. Ko tu darīsi, kad mūs panāksi?

Hovards ņēma to vērā un piebremzēja.

Edīlio teica: Tā tik ir pakaļdzīšanās, vecīt! Varbūt mēs vēl iekļūsim jaunāko ziņu izlaidumā.

Pārējiem tas izvilināja nervozus smieklus.

Pēc piecām minūtēm smiekli nevienam vairs nebija prātā.

- Ātri tuvojas kravas auto, pavēstīja Astrīda. Mums jānobrauc malā.

- Viņi taču nebrauks mums virsū, teica Kvinns. Tik dulls nav pat Orks.

- Var jau būt, ka viņi negrib braukt mums virsū, teica Astrīda, bet ņem vērā, ka hammeru vada četrpadsmitgadnieks. Vai tiešām tu gribi palikt uz ceļa?

Kvinns negribīgi pamāja ar galvu. Ko lai dara nāksies vien atsist uzbrukumu.