Prom

PIRMĀ NODAĻA

299 stundas, 54 minūtes

Vēl pirms minūtes skolotājs stāstīja par Pilsoņu karu. Un jau nākamajā minūtē viņš bija prom.

Izkūpējis.

Uz līdzenas vietas.

Nekāda dūmu mutuļa. Ne gaismas zibšņa. Ne sprādziena.

Trešā stunda bija vēsture, un Sems Tempis sēdēja, truli blenzdams uz tāfeli, taču viņa domas maldījās citur. Domās viņš bija pludmalē, viņš un Kvinns. Pludmalē zēni ar saviem vējdēļiem, jūsmīgi klaigādami un mazliet drebinādamies, gatavojās ienirt Klusā okeāna saltajā ūdenī.

Pirmajā brīdī Sems nosprieda, ka tas, proti, skolotāja pazu­šana, noticis viņa iztēlē. Pirmajā brīdī zēnam šķita, ka viņš ir vienkārši aizsapņojies. I

Sems pagriezās pret Mariju Terafino, kura sēdēja pa kreisi.

- Tu taču to redzēji, vai ne?

Marijas skatiens bija piekalts vietai, kur tikko bija atradies skolotājs.

- Ei, kur palika misters Trentleiks? tas bija Kvinns Geiters, Sema labākais, varbūt pat vienīgais draugs. Kvinns sēdēja Semam tieši aiz muguras. Abi bija izvēlējušies sēdvietas pie loga, jo reizēm, atrodot pareizo leņķi, starp skolas ēku un dzī­vojamām mājām varēja samanīt šauru mirdzoša ūdens strēli.

- Droši vien izgāja, atsaucās Marija, taču izklausījās, ka viņa pati tam īsti netic.

Toties Edllio, jaunais skolnieks, kurš Semam šķita itin interesants puisis, skaidri un gaiši pavēstīja: Nekā nebija, vecīt. Puffl Un izdarīja ar pirkstiem kustību, kas daiļrunīgi papildināja viņa teikto.

Skolēni vērās cits citā, staipīja kaklus, grozījās uz visām pusēm un nervozi ķiķināja. Neviens nešķita nobijies. Neviens neraudāja. Notikušais likās itin vai jocīgi.

- Tātad misters Trentleiks vienkārši ņēma un izkūpēja gaisā? Kvinna balsī jautās apspiesti smiekli.

- Ei! kāds ierunājās. Un kur palicis Džošs?

Visu galvas pagriezās.

- Vai viņš šodien vispār bija skolā?

- Bija gan. Viņš sēdēja tieši man priekšā. Sems pazina šo balsi. Beta. Lecīgā Beta.

- Viņš, vai zināt, vienkārši pazuda, turpināja Beta.

- Tāpat kā misters Trentleiks.

Pavērās durvis uz gaiteni. Visu skatieni tūdaļ pievērsās tām. Tagad misteram Trentleikam vajadzētu ienākt varbūt kopā ar Džošu -, paskaidrot, kā viņš veicis šo burvju triku, un tad savā pārspīlēti jūsmīgajā balsī atsākt stāstījumu par Pilsoņu karu, kas nevienā neizraisīja ne mazāko interesi.

Taču tas nebija misters Trentleiks. Tā bija Astrīda Elisona, pazīstama kā Astrīda Ģēnijs, jo… nūjā, viņa patiešām bija ģēnijs. Astrīda bija iesaistījusies visās paaugstinātā līmeņa programmās, kādas vien skola piedāvāja. Dažos mācību priekšmetos viņa pat bija pieteikusies tiešsaistes kursiem, ko organizēja universitāte.

Astrīdai bija gaiši mati, kas sniedzās līdz pleciem, un viņai patika valkāt iestīvinātas baltas īspiedurkņu blūzītes, kas allaž piesaistīja Sema skatienu. Astrīda viņam bija pārāk “augsts plaukts”, un Sems to apzinājās. Taču vai tāpēc viņam būtu aizliegts par šo meiteni domāt?

- Kur ir jūsu skolotājs? jautāja Astrīda.

Atbilde bija kolektīva plecu raustīšana. Izgaisa, atbil­dēja Kvinns tā, it kā tas būtu kaut kas jocīgs.

- Vai tad gaitenī viņa nav? jautāja Marija.

Astrīda papurināja galvu. Notiek kaut kas dīvains. Mana matemātikas studiju grupa… Mēs tur bijām trīs un vēl skolo­tāja. Viņi visi pazuda.

- Ko? noelsās Sems.

Astrīda raudzījās tieši viņā. Zēns nevarēja novērsties, kā būtu darījis citkārt, jo meitenes skatiens nebija izaicinošs un skeptisks kā parasti tajā vīdēja bailes. Viņas ierasti skadrās, vērīgās, zilās acis bija plati ieplestas, atklājot pārāk daudz baltuma. Viņi ir prom. Viņi vienkārši… pazuda.

- Un jūsu skolotāja? painteresējās Edīlio.

- Ari viņa ir prom, atbildēja Astrīda.

- Prom?

- Puffl Kvinns gan vairs īpaši nespurdza, jo pamazām sāka aptvert, ka varbūt tas nemaz nav joks.

Sems saklausīja kādu skaņu. Patiesībā vairākas. Tālus auto signālus, kas skanēja no pilsētas. Bikli, it kā tas būtu jādara nevis viņam, bet kādam citam, zēns piecēlās un stīvām kājām devās uz durvīm. Astrīda atvirzījās sāņus, atbrīvojot viņam ceļu. Garāmejot Sems sajuta viņas šampūna smaržu.

Sems palūkojās pa kreisi, uz 211. kabinetu telpu, kurā mēdza pulcēties Astrīdas matemātikas gudrīši. Kāds bērns bija izbāzis galvu pa nākamā 213. kabineta durvīm. Viņš izskatī­jās pa pusei izbiedēts, pa pusei apreibis kā laižoties lejup pa “amerikāņu kalniņiem”. Gaiteņa pretējā pusē no 207. kabineta skanēja skaļi smiekli. Pārmērīgi skaļi. Piektklasnieki. Turpat blakus no 208. kabineta gaitenī piepeši izbira sestklasnieki. Ieraudzījuši Semu, tie sastinga, it kā viņš grasītos uz tiem kliegt.

Perdidobīčas skola bija mazpilsētiņai raksturīga mācību iestāde, kurā visi no pirmsskolas līdz pat devītajai kla­sei uzturējās vienā ēkā; sākumskola un pamatskola viss vienkopus. Vidusskola atradās stundas brauciena attālumā Sentluisā.

Sems devās uz Astrīdas klasi. Astrīda un Kvinns viņam sekoja.

Klase bija tukša. Soli, skolotāja galdiņš visur tukšs. Uz trim soliem bija palikušas atvērtas matemātikas grāmatas. Un piezīmju burtnīcas. Datori, visi sešus gadus vecie makintoši, rādīja mirgojošus, tukšus ekrānus.

Uz tāfeles bija palicis skaidri salasāms uzraksts “Polin”.

- Skolotāja rakstīja vārdu “polinoms”, Astrīda klusi kā baznīcā nočukstēja.

-Jā, tā izskatās, Sems sausi noteica.

- Reiz man arī bija piemeties polinoms, ierunājās Kvinns.

- Dakteris man palīdzēja tikt no tā vaļā.

Astrīda viņa vārgos pūliņus dzīt jokus atstāja bez ievērības.

- Skolotāja pazuda mirklī, kad rakstīja burtu “o”. Es skatījos tieši uz viņu.

Sems ar vieglu rokas kustību norādīja uz krīta gabalu. Tas mētājās uz grīdas, tieši tur, kur tam būtu jānokrīt, ja kāds, rakstot vārdu “polinoms” lai arī ko tas nozīmētu -, būtu pazudis, nepagūstot noapaļot burtu “o”.

- Tas nav normāli, atzīmēja Kvinns. Viņš bija gan garāks, gan ari spēcīgāks par Semu un vismaz tikpat labs sērfotājs. Bet ar savu pusjukuša cilvēka pussmaidu un tieksmi valkāt drēbes, ko nevarēja nosaukt nekā citādi kā vien par karne­vāla kostīmu šodien tie bija maisveida šorti, veci armijas zābaki, rozā golfa krekls un vectēva bēniņos uzieta pelēka filca platmale Kvinns radīja dīvaiņa iespaidu, kas vienus atsvešināja un citus pat atbaidīja. Kvinns draudzējās pats ar sevi, un varbūt tieši tāpēc viņiem ar Semu tik labi saskanēja.

Sems Tempis ieturēja krietni vienkāršāku stilu. Viņš mūž­dien valkāja džinsus un neuzkrītošus T kreklus katrā ziņā neko tādu, kas pievērstu uzmanību. Lielāko daļu dzīves viņš bija pavadījis Perdidobīčā, apmeklēdams skolu, kurā visi zināja, kas viņš ir, taču, kāds viņš ir, zināja tikai retais. Sems bija sērfotājs, kurš nebiedrojās ar citiem sērfotājiem. Viņš

bija apķērīgs, tomēr ne “smadzeņu pods”. Izskatīgs, bet ne pietiekami, lai meitenes viņu uzskatītu par smukulīti.

Vairums skolēnu Semu Tempļu pazina kā Busiņa Semu. Šo iesauku viņš bija nopelnījis septītajā klasē. Klase bija devusies mācību ekskursijā, un šoferim piemetās sirdslēkme. Tajā brīdī viņi brauca pa 1. automaģistrāli. Sems izvilka vīru no sēdekļa, nostūrēja autobusu ceļa malā, apturēja to un no šofera mobilā telefona aukstasinīgi piezvanīja uz 911.

Ja viņš būtu vilcinājies kaut vai tikai sekundi -, autobuss būtu nobraucis no klints un iegāzies okeānā.

Sema fotogrāfija bija ievietota avīzē.

- Abi pārējie skolēni un skolotāja pazuda. Visi, izņemot Astrīdu, sacīja Sems. Tas nekādā gadījumā nav normāli. Izrunājot meitenes vārdu, viņš centās neaizķerties, taču tas neizdevās. Tik lielu iespaidu viņa uz Semu atstāja.

- Nūja. Kaut kā pārlieku kluss šeit, bračiņ, noteica Kvinns. Viss, esmu gatavs pamosties. Un šoreiz viņš tik tiešām nejokoja.

Kāds iekliedzās.

Visi trīs izslāja gaitenī, kas tagad bija pilns ar bērniem. Klie­dzēja bija sestklasniece, vāfdā Bekija. Viņa turēja rokā mobilo telefonu. Neatbild! Neatbild! viņa raudāja. Nekā nav.

Uz pāris sekundēm visi sastinga. Tad čaboņa un švīkstoņa, | un skaņa, desmitiem pirkstu spaidot desmitiem taustiņu.

- Nedarbojas.

- Martai mammai jābūt mājās, bet viņa neatbild. Neskan pat zvans.

- Ak mans Dievs, nav arī intemeta! Signāls gan ir, bet vairāk nekā.

- Manējam ir trīs strīpiņas.

- Manējam ari, bet nekas nenotiek.

Kāds sāka vaimanāt šaušalīgi, stindzinoši. Visi sāka runāt cits caur citu; vārdi pieņēmās skaļumā, pārvēršoties kliedzienos.

-Pamēģini zvanīt uz 911, mudināja kāda pārbiedēta balss.

- Kā tu domā, kur tad es zvanu, stulbeni?

- 911 ari neatbild?

- Nav itin nekā. Izmēģināju pusi savu ātro zvanu, bet nekā.

Gaitenis tagad bija pilns ar bērniem, kā būtu starpbrīdi.

Taču skolēni ne devās uz nākamo nodarbību, ne draiskojās, ne slēdza vaļā savus skapīšus. Nebija nekādas virzības. Viņi mīņājās kā lopu bars, kas, panikas pārņemts, gatavs bēgt, kur acis rāda.

Ieskanējās zvans tik skaļš kā sprādziens. Visi satrūkās, it kā tas būtu kaut kas līdz šim nedzirdēts.

- Ko mums darīt? vaicāja vairākas balsis.

- Birojā kādam jābūt, izsaucās cita balss. Zvans taču skanēja.

- Tas iestatīts automātiski, idiot. Runātājs bija Hovards. Pats būdams sīks knislis, Hovards bija astotklasnieka Orka gal­venais pakalpiņš, bet Orks bija milzīga auguma huligāns, īsts tauku un muskuļu blāķis, no kura baidījās pat devītklasnieki. Neviens Hovardu neapsauca. Jebkurš uzbrukums Hovardam būtu uzbrukums Orkam.

- Skolotāju istabā ir televizors, ieteicās Astrīda.

Sems un Astrīda teciņiem devās uz skolotāju istabu, Kvinns metās viņiem pa pēdām. Viņi brāzās lejup pa kāpnēm uz pirmo stāvu, kur bija mazāk klašu telpu un mazāk bērnu. Sema roka jau bija uz skolotāju istabas durvju kliņķa, kad viņi piepeši saminstinājās.

- Mums nav atļauts iet tur iekšā, atgādināja Astrīda.

- Tevi tas uztrauc? jautāja Kvinns.

Sems atrāva vaļā durvis. Skolotāju istabā atradās ledusska­pis. Tas bija vaļā. Uz grīdas mētājās melleņu jogurta “Dannon” trauciņš, tā lipīgais saturs bija izlijis uz apdilušā tepiķa. Tele­vizors bija ieslēgts, taču attēla nebija, tikai sprakšķi.

Sems lūkojās pēc pults. Kur tā palikusi?

Pulti atrada Kvinns. Pacēlis to, viņš ņēmās pārslēgt kanālu pēc kanāla. Nekā un nekā, un atkal nekā.

- Kabelis izgājis no ierindas, lai ari apzinādamies, cik muļķīgi tas izklausās, sacīja Sems.

Astrīda pasniedzās aparāta aizmugurē un atskrūvēja koak­siālo kabeli. Ekrāns uzmirgoja, un attēla kvalitāte mazliet uzlabojās, bet, Kvinnam pārslēdzot kanālus, atkal nebija nekā, nekā un vēlreiz nekā.

- Devīto kanālu var uztvert vienmēr, pavēstīja Kvinns.

- Pat bez kabeļa.

- Skolotāji, daži skolēni, kabelis, pārraide, mobilie tele­foniviss vienā mirkli ņem un pazūd? prātoja Astrīda.

Viņa sarauca uzacis, cenzdamās to aptvert. Sems un Kvinns gaidīja, it kā meitene spētu sniegt tiem atbildi. It kā viņa varētu pavēstīt: “Ak, kā tad, tagad es sapratu.” Viņa taču galu galā bija Astrīda Ģēnijs. Bet viņa pateica tik vien kā: Tam nav nekāda izskaidrojuma.

Sems pacēla fiksētā sienas telefona klausuli. Nav signāla.

Vai šeit ir radio?

Radio nebija. Durvis atsprāga vaļā, un pa tām iebrāzās divi bērni, piektās klases puikas, mežonīgā sajūsmā starojošām sejām. Skola pieder mums! viens ieaurojās, un otrs ar tikpat skaļu bļāvienu piebalsoja. |

- Mēs iesim uzlauzt saldumu automātu, paziņoja pirmais.

- Varbūt tā tomēr nav labākā doma, aizrādīja Sems.

- Tu nevari mums neko pavēlēt. Tas skanēja kareivīgi, tomēr bez pārliecības par sevi, par savu taisnību.

- Tev taisnība, mazo čomiņ. Bet, klausies, kā būtu, ja mēs visi pacenstos būt rāmi un saprātīgi, līdz būsim noskaidrojuši, kas notiek? ierosināja Sems.

- Pats vari būt rāms, ja tev tīk! nobļāvās sīkais. Otrs atkal ieaurojās, un viņi metās ārā.

- Laikam jau nebūtu pareizi lūgt šiem, lai atnes man 7№ix, nomurmināja Sems.

- Piecpadsmit gadi, pavēstīja Astrīda.

- Nē, kur nu, viņiem ir kādi desmit, izlaboja Kvinns.

- Ne jau viņiem. Manas grupas skolēniem. Džinkam un Maiklam. Tie abi bija pārākie matemātiķi, spējīgāki par mani, bet viņiem bija lasīšanas grūtības disleksija, tādēļ viņi atpalika. Abi bija mazliet vecāki par mani. Man ir tikai četrpadsmit.

- Domāju, ka Džošam no mūsu klases ari jau bija piecpa­dsmit, teica Sems.

- Nu un tad?

- Tātad viņam bija piecpadsmit, Kvinn. Un viņš vienkārši… pazuda. Viens acumirklis, un viņš bija prom.

- Neiespējami. Kvinns purināja galvu. Visi pieaugušie un vecākie skolēni vienkārši pazūd no skolas? Izklausās bez­jēdzīgi.

- Tas notiek ne tikai skolā, iebilda Astrīda.

- Ko? Kvinns viņu pārtrauca.

- Kā tad ar telefoniem un televīziju? atgādināja Astrīda.

- Nē, nē, nē, nē, nē, dairijās Kvinns. Viņš purināja galvu, greizi smaidot, kā uzklausīdams neizdevušos joku.

- Mana mamma, sacīja Sems.

- Izbeidz, vecīt! Kvinns viņu apsauca. Labi? Tas nav smieklīgi.

Tikai tagad Sems sajuta panikas tuvošanos. Tā izpaudās kā tirpas kaut kur mugurkaula pamatnē. Sirds krūtīs smagi dauzījās, darbodamās tā, it kā viņš patlaban skrietu.

Sems smagi norija siekalas. Viņš kampa gaisu, spēdams ievilkt tikai seklas ieelpas. Sems ielūkojās Kvinnam sejā. Vēl nekad viņš nebija redzējis draugu tik nobijušos. Kvinna acis slēpa saulesbrilles, taču mute bija sašķobījusies un pa kaklu kāpa augšup sārtums. Astrīda vēl arvien izturējās mierīgi. Saraukusi uzacis un koncentrējusies, viņa acīmredzot centās no notikušā izlobīt kādu jēgu.

- Mums tas jāpārbauda, bilda Sems.

Kvinns izdvesa tādu kā šņukstošu izelpu un pagriezās, lai jau dotos ceļā. Sems satvēra viņu aiz pleca.

- Atšujies, bračiņ! Kvinns viņam uzšņāca. Man jāno­kļūst mājās. Jāapskatās.

- Mums visiem ir jāapskatās, teica Sems. Bet labāk iesim kopā.

Kvinns mēģināja izrauties, taču Sems satvēra viņu vēl cie­šāk. Kvinn. Kopā. Paklau, vecīt, tas, vai zini, ir kā pakļūt zem viļņa, saproti? Tevi parauj apakšā, un ko tu dari?

- Cenšos saglabāt mieru, nomurmināja Kvinns.

- Pareizi. Turi galvu taisni cauri vērpetei. Vai ne? Un peldi pretī dienasgaismai.

- Sērfotāju metafora? apjautājās Astrīda.

Kvinns pārstāja spuroties pretī. Viņš izgrūda drebošu izelpu. Jā, labi. Tev taisnība. Kopā. Bet vispirms mana māja. Tas ir tik nejēdzīgi. Tik šausmīgi nejēdzīgi.

- Astrīda? Sems, nebūdams pārliecināts, nepavisam nebūdams pārliecināts, vai meitene grasās nākt kopā ar viņu un Kvinnu, uzbilda. Likās pārlieku iedomīgi viņai to jautāt, savukārt nejautāt likās nepareizi.

Meitene uzlūkoja Semu, kā cerēdama kaut ko izlasīt viņa sejā. Un Sems pēkšņi saprata, ka Astrīda Ģēnijs nezina, kurp iet vai ko darīt, ka viņa to nezina labāk par viņu pašu. Tas |

šķita neticami.

No gaiteņa skanēja arvien skaļāka balsu kakofonija. Tās bija skaļas un izbiedētas, daža mundri čalojoša, itin kā šie bērni domātu, ka viss būs labi, kamēr vien viņi nepārstās runāt. Atsevišķas balsis šķita vienkārši satracinātas.

Tās nebija lāga skaņas. Tās jau pašas par sevi bija biedē­jošas.

- Nāc kopā ar mums, Astrīda, labi? aicināja Sems. Kopā būs drošāk.

Dzirdot vārdu “drošāk”, Astrīda sarāvās. Tomēr piekrītoši pamāja ar galvu.

Atrasties skolā tagad bija bīstami. Pārbijušies cilvēki rei­zēm mēdz sastrādāt briesmu lietas, pat bērni. Sems to zināja pēc personiskās pieredzes. Bailes var būt bīstamas. Baiļu iespaidā var nodarīt citiem pāri. Un tas, kas patlaban mežonīgi brāzās cauri skolai, nebija nekas cits kā bailes.

Dzīve Perdidobīčā bija mainījusies. Bija noticis kaut kas varens un baiss.

Sems cerēja, ka pie tā nav vainojams viņš.