Prom

CETURTĀ NODAĻA

297 STUNDAS, 40 MINŪTES

- Ejam uz laukumu, Sems ierosināja. Viņš aizvēra aiz sevis mājas durvis, aizslēdza tās un iebāza atslēgu džinsu kabatā.

- Kāpēc? vaicāja Kvinns.

- Visi droši vien dosies uz turieni, Astrīda teica. Citur jau nav, kur iet, vai ne? Ja nu vienīgi atpakaļ uz skolu. Ja kāds kaut ko zina vai arī ja ir kādi pieaugušie, tie varētu būt tur.

Perdidobīča aizņēma zemesragu dienvidrietumos no pie­krastes šosejas. Šosejas ziemeļu pusē slējās stāvi pakalni; sausi, brūni un ielāpaini zaļi, tie veidoja grēdas, kas ziemeļ­rietumos un dienvidaustrumos no pilsētas ietiecās jūrā, šādi norobežojot pilsētiņu no pārējās pasaules.

Perdidobīčā bija mazliet vairāk nekā trīstūkstoš iedzīvo­tāju tagad gan daudz mazāk. Tuvākais lielveikals atradās Sentluisā. Tuvākais lielais tirdzniecības centrs divdesmit jūdžu lejup pa piekrasti. Uz ziemeļiem gar piekrasti kalni piegūla pie pašas jūras, neatstājot vietu nekādai būvniecībai, ja neskaita šauro joslu, kurā atradās atomelektrostacija. Aiz tās pletās nacionālā parka teritorija, sens sekvoju mežs.

Perdidobīča bija saglabājusies kā maza, miegaina pilsētiņa ar taisnām, kokiem apstādītām ielām un vecām spāņu stila ēkām ar slīpiem oranžu dakstiņu jumtiem. Bija ari celtnes ar tikpat vecmodīgiem plakaniem jumtiem. Vairumam iedzīvo­tāju bija mauriņi, kurus tie uzturēja labi apcirptus un zaļus.

Vairumam bija arī iežogoti aizmugures pagalmi. Nelielajā platībā, kas apjoza laukumu un tika uzskatīta par pilsētas centru, auga palfnas un bija daudz ieslīpos leņķos izvietotu autostāvvietu.

Perdidobīčas dienvidos atradās pludmales viesnīca, kal­nos Koutsas Akadēmija, kā ari spēkstacija, bet pārējos uzņē­mumus gandrīz varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tie bija: Асе saimniecības preču veikals, makdonalds, kafetērija ar nosaukumu Bean There, sviestmaižu tirgotava, pāris sīkbodīšu, viens pārtikas veikals un Chevron degvielas uzpildes stacija pašā šosejas malā.

Tuvojoties centram, Sems, Astrīda un Kvinns sastapa aiz­vien vairāk bērnu, kuri, tāpat kā viņi paši, devās uz laukumu.

It kā visi mazie pilsētnieki būtu nolēmuši, ka grib būt kopā.

Gūt spēku daudzskaitlīgumā. Vai varbūt viņi pulcējās tikai tāpēc, lai kliedētu vientulību, kas valdīja mājās, kuras piepeši vairs nebija mājīgas.

Puskvartāla attālumā Sems sajuta dūmu smaku un ierau­dzīja skrienošus bērnus.

Pilsētas laukums bija neliela atklāta vieta tāds kā parks ar zālieniem un strūklaku, kura gandrīz nekad nedarbojās.

Tur bija soli un bruģēti celiņi, un atkritumu urnas. Laukuma galā viena otrai cieši līdzās slējās divas ēkas: necila paskata I

rātsnams un baznīca. Laukumu apjoza veikali, daži no tiem mūždien bija slēgti. Virs dažām tirgotavām atradās dzīvokli.

No otrā stāva logiem virs izputējuša ziedu veikala un nopluku­šas apdrošināšanas aģentūras gāzās dūmi. Kad Sems aizelsies apstājās, no augstā loga izšāvās oranžas liesmas.

Vairāki desmiti bērnu stāvēja un skatījās. Šis pūlis Semam šķita ļoti dīvains, un tikai pēc brīža viņš saprata, kāpēc tas tā: te nebija pieaugušo vieni vienīgi bērni.

- Vai kāds ir tur iekšā? iesaucās Astrīda. Neviens neat­bildēja.

- Uguns var izplesties, bilda Sems.

- 911 neatbild, kāds atzīmēja.

-Ja uguns izplatīsies, var nodegt puse pilsētas.

- Vai tu tuvumā redzi kādu ugunsdzēsēju? Bezpalīdzīga plecu raustīšana.

Bērnudārzam un saimniecības preču veikalam bija kopīga siena, un no degošās ēkas abus šķīra tikai šaura šķērsieliņa. Sems sprieda, ka, ātri rīkojoties, viņi pagūtu izvest mazuļus no bērnudārza telpām, taču ari saimniecības preču veikalu viņi nevarēja atļauties zaudēt.

Kādi četrdesmit bērni vienkārši stāvēja un blenza. Neviens neizrādīja vēlmi kaut ko darīt.

- Vareni, noteica Sems. Viņš nogrāba divus puišus, kurus kaut cik pazina. Jūs, čaļi, ejiet uz bērnudārzu. Pasakiet šiem, lai izved no turienes mazos.

Zēni skatījās uz viņu, bet nekustējās.

- Nu! Ejiet! Rīkojieties! viņš uzkliedza, un zēni metās skriešus.

Sems norādīja uz diviem citiem. Tu un tu. Ejiet uz saim­niecības preču veikalu un paņemiet garāko šļūteni, kādu varat atrast. Paņemiet ari strūklas uzgali. Man liekas, ka tajā ieliņā ir krāns. Sāciet laist ūdeni uz saimniecības preču veikala sienas un jumta.

Abi tikai truli blenza. Veči! Ne jau rīt. Tagad. Tūliņ. Uz priekšu! Kvinn? Ej jau nu labāk kopā ar viņiem. Mums jāsa­laista veikals tur vējš aiznesīs liesmas vispirms.

Kvinns svārstījās.

Bērniem teiktais nepielēca. Kā gan viņi nesaprata, ka kaut kas jādara, nevis vienkārši jāslaistās?

Sems izlauzās pūļa priekšā un skaļā balsī visus uzrunāja:

- Ei, klausieties, šī nav nekāda Disneja programma. Mēs neva­ram vienkārši vērot, kas notiek. Pieaugušo nav. Nav ugunsdzē­sēju. Ugunsdzēsēji esam mēs.

Turpat bija ari Edīlio. Semam taisnība, viņš sacīja. Kas tev vajadzīgs, Sem? Esmu ar tevi.

- Labi. Kvinn? Šļūtenes no saimniecības preču veikala.

Edīlio? Atstiepsim lielās šļūtenes no ugunsdzēsēju depo un pievienosim tās hidrantam.

- Tās būs smagas. Man vajadzīgi vairāki stipri puiši.

- Tu, tu, tu, tu. Katru uzrunāto Sems pagrāba aiz pleciem, sapurināja un pagrūda vajadzīgajā virzienā. Ejiet. Tu. Tu.

Uz priekšu!

Un tad atskanēja raudāšana.

Sems sastinga.

- Tur, iekšā, kāds ir, novaidējās kāda meitene.

- Klusu! nošņācās Sems, un visi apklusa, ieklausīdamies uguns sprakšķos un dārdos, un attālajā auto signalizācijas gaudošanā. Tad atskanēja sauciens: Mammīt!

Un atkal. Mammīt!

Kāds, pārveidojis balsi falsetā, nomēdījās: Mammīt, man bail!

Tas bija Orks, kuram šī situācija acīmredzot šķita smieklīga.

Bērni atvirzījās no viņa.

- Kas ir? viņš noprasīja.

Hovards, kurš allaž grozījās viņa tuvumā, noņirdzās:

- Nebēdājiet, Busiņa Sems mūs visus izglābs. Vai ne, Sem?

- Edīlio, ej! Sems klusi sacīja. Stiep šurp visu, ko vari!

- Vecīt, neiedomājies iet tur iekšā, teica Edīlio. Uguns| dzēsēju depo ir gaisa cisternas un tamlīdzīgas lietas. Pagaidi,

es to visu atgādāšu šurp. Viņš jau skrēja, vezdams sev līdzi stipro puišu bariņu.

- Ei, tu, tur augšā! iesaucās Sems. Mazais! Vai tu vari tikt pie loga vai durvīm?

Brīdi viņš stāvēja, atgāzis galvu. Ēkas otrajam stāvam bija seši fasādes logi, un viens pavērās uz sānieliņu. Uguns pār­ņemts bija tālākais kreisais logs, bet nu jau dūmi vēlās arī no blakusloga. Ugunsgrēks pletās plašumā.

- Mammīt! sauca balstiņa. Tā bija skaidra, ne dūmu smacēta. Pagaidām.

-Ja tu domā iet tur iekšā, ietin seju, Astrīda sniedza viņam kaut kur sadabūtu slapju lupatu.

- Vai tad es teicu, ka uz turieni došos? Sems vaicāja.

- Sargi sevi, sacīja Astrīda.

- Padoms īsti vietā, Sems sausi noteica un aptina slapjo auduma gabalu ap galvu, aizsedzot muti un degunu.

Meitene satvēra viņa roku. Redzi, Sem, ne jau liesmas ir tās, kas nogalina, bet gan dūmi. Ja tu sarīsies pārāk daudz dūmu, tev pietūks plaušas tās piepildīsies ar šķidrumu.

- Cik tas ir pārāk daudz? viņš jautāja balsī, ko slāpēja lupata.

Astrīda pasmaidīja. Visu jau es nevaru zināt, Sem.

Sems gribēja saņemt meitenes roku. Viņu māca bailes. Zēnam vajadzēja kādu, no kura smelties drosmi. Viņam tik ļoti gribējās saņemt Astrīdas roku. Bet šī nebija īstā reize. Tā nu Sems, izmocījis greizu smaidu, sacīja: Tad nu es iešu.

- Uz priekšu, Sem! kāds iesaucās, un viņam piebalsoja vesels piekrišanas saucienu koris.

Ēkas ārdurvis nebija aizslēgtas. Iekšpusē atradās pastkastī­tes, puķu veikala personāla durvis un tumšas, šauras kāpnes, kas veda augšup.

Gandrīz jau ticis līdz kāpņu augšgalam, Sems sastapās ar necaurredzamu mutuļojošu dūmu sienu. No slapjās lupatas nebija nekāda labuma. Viena ieelpa, un viņš jau rīstīdamies un klepodams sabruka uz ceļiem. Acis bija pilnas dzeļošām asarām.

Sems nolaidās pie pašas grīdas, kur bija vairāk gaisa.

- Mazais, vai tu mani dzirdi? viņš noķērcās. Atsaucies man jāzina, kur tu esi. “Mammīt” šoreiz skanēja vārgi; skaņa nāca no gaiteņa kreisās puses, pusceļā uz ēkas otru galu. Varbūt bērns varētu izlēkt pa logu un iekrist kādam rokās, Sems sev teica. Būtu stulbi pašam dabūt galu, ja sīkais varētu vienkārši izlēkt.

Dūmu smaka bija neizturama, šaušalīga, tā bija visur. Tajā bija arī tāds kā skāņums, it kā dūmiem jauktos klāt ieskābis piens.

Sems rāpus devās uz priekšu pa gaiteni. Tas viss bija tik dīvaini. Spokaini. Apskretušais grīdceliņš zem viņa likās tik nor­māls: izbalējis austrumniecisks raksts, nodriskātas malas, šādi tādi gruži un beigts prusaks. Spuldze virs galvas bija iedegta, cauri draudīgajam pelēkumam spiedās tās bālā gaisma.

Dūmi lēnām laidās aizvien zemāk, tie gūla virsū un spieda pie zemes. Lai tiktu pie gaisa, nācās pieplakt aizvien tuvāk pie grīdas.

Te varēja būt seši vai septiņi dzīvokļi. Nebija iespējas uzzi­nāt, kurš ir īstais, jo bērns vairs nekliedza. Tomēr, visticamāk, degošais dzīvoklis bija tas, kurš atradās pa labi. Dūmi šāvās no durvju apakšas, biezi, aši un neganti kā kalnu strauts. Viņa rīcībā bija sekundes, ne minūtes.

Sems apvēlās uz muguras. Dūmi plūda no durvju apakšas, vāliem veļoties augšup kā no apvērsta ūdenskrituma. Viņš iespēra pa durvīm, bet no tā nebija nekāda labuma. Slēdzene atradās augstāk; no viņa spēriena durvis tik vien kā noklabēja.

Lai atrautu tās vaļā, vajadzēja piecelties kājās, tieši šajos nāvējošajos dūmos.

Sems bija nobijies. Un ari nikns. Kur palikuši cilvēki, kuriem tas būtu jādara? Kur palikuši pieaugušie? Kāpēc viss uzkrauts viņam? Viņš bija tikai zēns. Un kāpēc neviens cits nebija tik traks un stulbs, lai mestos iekšā degošā ēkā? j

Sems bija dusmīgs uz visiem, un, ja Kvinnam bija taisnība un to bija izdarījis Dievs, viņš bija dusmīgs arī uz Dievu.

Bet ja nu to izdarījis pats Sems… Ja tam visam par iemeslu bijis viņš pats… tad arī dusmoties atlika vienīgi uz sevi pašu.

Viņš, cik dziļi vien spēja, ievilka elpu, pielēca kājās un ar neprātīgu spēku triecās durvīs.

Nekā.

Viņš triecās vēlreiz.

Nekā.

Tad vēlreiz. Viņam vajadzēja ieelpot, viņam tas bija nepie­ciešams, taču visur bija dūmi degunā, acīs. Tie padarīja viņu

aklu. Vēlreiz, un durvis beidzot atvērās. Sems krita, atsitoties ar seju pret grīdu.

Telpā ieslēgtie dūmi izlauzās gaitenī, trakojot kā lauva, kas izkļuvis no būra. Uz dažām sekundēm bija pieejams elpojama gaisa slānis, un Sems ievilka elpu. Viņam bija jācīnās, lai to neizklepotu ārā. Ja tā notiktu, viņam būtu jāmirst zēns to zināja.

īsu mirkli dzīvoklī viss bija itin skaidri saskatāms. Kā sprauga mākoņos, kas paķircina tevi ar šauru zilas debess strēlīti, pirms atkal aizvelk tumšo priekškaru.

Bērns bija uz grīdas, tas rīstījās un klepoja pavisam maza meitenīte, ne vecāka par pieciem gadiem.

- Esmu klāt, Sems aizžņaugtā balsī pavēstīja.

Droši vien viņš izskatījās šausmīgi. Varens, dūmos ietīts stāvs, seja aizsegta, melni sodrēji matos un uz ādas.

Viņš noteikti izskatījās pēc briesmoņa. Tas bija vienīgais izskaidrojums. Jo mazā meitenīte, pārbiedētā, panikas pār­ņemtā mazā meitenīte, pacēla abas rociņas izvērstām plauks­tām, un no šīm mazajām, tuklajām roķelēm izšāvās sprā­dziens, eksplozija, tīras uguns strūkla.

Uguns. Tā šāvās no viņas mazajām rociņām.

Uguns!

Mērķēta uz Semu.

Liesmas par mata tiesu pagāja viņam garām. Ar svelpjošu skaņu tās pašāvās garām puiša galvai un atdūrās pret sienu viņam aiz muguras. Tās bija kā napalms, sarecējis benzīns, šķidra uguns, kas pielipa pie sienas un sāka degt ar negantu spēku.

Kādu sekundi, pārsteigumā sastindzis, viņš spēja tik vien kā blenzt.

Neprāts.

Neiespējami.

Mazā meitenite, šausmās kliegdama, atkal pacēla rociņas. Šoreiz viņa nekļūdīsies.

Šoreiz tā viņu nogalinās.

Nedomādams, tikai pašaizsardzības instinkta vadīts, Sems izstiepa roku ar izvērstu plaukstu. Uzzibēja gaisma, spoža kā eksplodējoša zvaigzne.

Mazā novēlās uz muguras.

Sems, drebēdams pie visām miesām, pierāpoja pie bērna.

Vēders bija sažņaugts mezglā, gribējās kliegt. Nē, nē, nē, nē! viņš domās sauca.

Sems paņēma mazo rokās, baidīdamies, ka viņa atžirbs, un baidīdamies, ka tas nenotiks. Viņš piecēlās kājās.

No viņa pa labi ar plīstoša kartona skaņu nogāzās siena. Apmetums nobira, atklājot sienas struktūru ēvelētus dēļus un četrcollīgas brusas. Uguns bija iekšā sienā.

Karstuma vilnis, kas šāvās kā no atvērtas plīts, lika Semam sagrīļoties. Astrīda bija teikusi, ka ne jau uguns nogalina.

Nu, šo uguni viņai nebija nācies redzēt, nedz arī viņai varēja ienākt prātā, ka mazs bērns spēj ko tādu izšaut no rokām.

Sems nesa meitenīti uz rokām. Liesmas bija aiz muguras un pa labi, tās svilināja skropstas un cepināja miesu.

Logs atradās tieši pretī.

Sems klunkuroja uz priekšu. Nometis bērnu zemē kā salmu maišeli, viņš ar abām rokām atrāva logu. Apkārt virmoja dūmi, uguns metās pretī svaigā skābekļa avotam.

Sems tumsā taustījās pēc bērna, līdz to atrada. Viņš mazo | pacēla, un tad brīnumainā kārtā parādījās roku pāris, kas sniedzās pēc tā. Šīs rokas, kas stiepās cauri dūmiem, šķita gandrīz pārdabiskas.

Sems, pa daļai izkāries pa logu, sabruka pār palodzi, un kāds viņu satvēra un vilka, un laida lejup pa pieslietajām alu­mīnija trepēm. Galva sitās pret pakāpieniem, bet viņam pret to galīgi nekas nebija iebilstams, jo ārā bija gaisma un svaigs gaiss, un ar piemiegtajām, asarojošajām acīm viņš varēja saskatīt zilas debesis.

Edīlio un kāds zēns, vārdā Džoels, kopīgiem spēkiem nostūma Semu lejā uz ietves.

Kāds viņam uzgāza ūdeni no šļūtenes. Vai tiem šķita, ka viņš deg?

Vai viņš dega?

Sems atvēra muti un alkatīgi kampa auksto ūdeni. Tas skalojās pār seju.

Taču viņš nespēja palikt pie samaņas. Viņš aizpeldēja. Aiz­peldēja uz muguras līganās bangās.

Tur bija māte. Viņa sēdēja uz ūdens tieši Semam līdzās. Zods atbalstīts uz ceļiem. Viņa neskatījās uz dēlu.

- Kas ir? viņš ierunājās.

- Smaržo pēc cepta cāļa, sacīja māte.

- Kas ir? viņš vēlreiz ierunājās.

Māte pasniedzās un iecirta viņam pamatīgu pliķi.

Sema acis atsprāga vaļā.

- Atvaino, teica Astrīda, bet man vajadzēja tevi uzmo­dināt.

Viņa bija nometusies uz ceļiem līdzās Semam un kaut ko spieda viņam pie mutes. Tā bija plastmasas maska. Skābeklis.

Zēns noklepojās un ieelpoja. Viņš norāva masku un, salie­cies līkumā, izvēmās tieši uz ietves kā dzērājs renstelē.

Astrīda smalkjūtīgi novērsās. Vēlāk viņam būs kauns. Taču tagad Semam vienkārši bija prieks, ka viņš ir spējīgs izvem­ties.

Viņš atkal ieelpoja skābekli.

Kvinns turēja rokās dārza šļūteni. Edīlio rosījās ap vienu no lielajām ugunsdzēsēju šļūtenēm, steidzoties to pieslēgt hidrantam. No sākuma bija tikai pilēšana, bet, kad Edīlio, darbodamies ar garkātainu uzgriežņu atslēgu, atvēra hidrantu līdz galam, izšāvās strūkla. Tiem, kas atradās otrā galā, nācās pacīnīties ar šļūteni, it kā tā būtu pitons. Citos apstākļos tas droši vien šķistu jocīgi.

Sems uzslējās sēdus. Viņš vēl arvien nespēja parunāt.

Zēns pamāja, norādīdams uz vietu, kur pusducis bērnu līkņāja ap mazo dedzinātāju. Viņa bija melna: to noteica gan

viņas rases piederība, gan sodrēju kārta. Galvas vienā pusē meitenītei nebija matu, tie bija nosviluši. Otrā pusē vīdēja ar rozā matu gumiju sastiprināta bērnišķīga “peļaste”.

Sems visu saprata pēc bijības, ar kādu bērni bija nolie­kušies pār mazo. Viņš bija sapratis, tomēr viņam vajadzēja pajautāt. Balss skanēja kā kluss kurkstiens.

Astrīda papurināja galvu. Man žēl, Sem, viņa sacīja.

Sems pamāja ar galvu.

- Droši vien viņas vecākiem brīdī, kad tie pazuda, bija iedegta plīts, prātoja Astrīda. Tā arī, visticamāk, izraisīja šo ugunsgrēku. Vai varbūt degoša cigarete.

Nē, nodomāja Sems. Nē, tā tas nebija.

Mazajai meitenītei bija piemitis spēks. Viņai bija tāds pats spēks, kāds piemita arī Semam, vai vismaz ar kaut kas līdzīgs.

Spēks, ko viņš, panikas pārņemts, bija licis lietā, radīdams neiespējamu gaismu.

Spēks, ko viņš bija licis lietā vēlreiz un gandrīz nogalinājis cilvēku.

Spēks, ko viņš bija licis lietā arī tagad, tādējādi lemjot bojāejai būtni, kuru pats visiem spēkiem bija centies izglābt.

Tātad viņš nebija vienīgais. Viņš nebija vienīgais ķertais. Ir vai bija vismaz vēl viens.

Dīvainā kārtā šis atklājums nesniedza mierinājumu.