Prom

divdesmit otrĀ nodaĻa

128 STUNDAS, 32 MINŪTES

Astrīdai gribējās kliegt uz Dreiku un Diānu, apsūdzēt viņus, prasīt, kas gan tie par nekam nederīgiem cilvēciskiem radījumiem, kuri IBJZ uzskata par aizbildinājumu vardarbībai.

Bet viņa nedrīkstēja satraukt Mazo Pītu. Tā bija viņas gal­venā rūpe. Viņas mazais brālītis.

Astrīda bija uz viņu apvainojusies. Viņš bija māsu pārvērtis par māti četrpadsmit gadu vecumā. Tas nebija pareizi. Šim vajadzēja būt laikam, kad mirdzēt, kad būt drošai un pašap­zinīgai. Šim vajadzēja būt laikam, kad likt lietā savu intelektu, šo, domājams, tik lielo dāvanu. Taču viņa bija kļuvusi par bērnaukli.

Parodējot galantumu, abi tika ievesti klases telpā. Tā nebija neviena no Astrīdas klasēm, bet tikpat labi ari varēja būt. Viss bija līdz sāpēm pazīstams: uz soliem atvērtas grāmatas, sienas, ko rotāja audzēkņu projekti un mākslas darbi.

- Apsēdies. Palasi grāmatu, ja vēlies, teica Diāna. Tev jau tādas lietas patīk, es zinu.

Astrīda pagrozīja rokās vienu no grāmatām. Kā tad, matemātika ceturtajai klasei. Tādas lietas mani patiešām jūs­mina.

- Tu man, vai zini, nudien nepatīc, pasludināja Diāna.

Dreiks, atbalstījies pret sienu, smīnēja.

- Protams, es tev nepatīku, atteica Astrīda. Es tev lieku justies mazvērtīgākai.

Diānas acis iedzalkstījās. Es nejūtos mazvērtīgāka.

- Vai tiešām? Parasti gan cilvēks, kurš strādā ļaundarības, saprot, ka ar viņu kaut kas īsti nav kārtībā. Vai zini? Pat tad, ja šie cilvēki to sevi apspiež, sirds dziļumos viņi tomēr apzinās, ka ir slimi.

- Jā, Diāna lakoniski noteica. Es nudien jūtos slikti. Mana ļaunā sirds un tā tālāk. Dod roku.

-Ko?

- Apsolu tevi neaplipināt ar savu ļaunumu. Dod man roku.

-Nē.

- Dreik! Izdari tā, lai viņa dod man roku.

Dreiks atrāvās no sienas.

Astrīda izstiepa roku. Diāna saņēma to savējā un paturēja.

- Tu nolasi cilvēkus, teica Astrīda. Man to vajadzēja saprast jau agrāk. Tev piemīt spēks, vai ne? viņa uzlūkoja Diānu tā, kā mēdz uzlūkot laboratorijas preparātus.

- Aha, attrauca Diāna. Es tik tiešām nolasu cilvēkus. Bet neuztraucies, es nolasu tikai spēka līmeni, nevis domas. Tavas sīkās, slepenās domas… par to, kā tu gribētu drātēties ar Semu Tempļu.

Pati sevi par to ienīstot, Astrīda nosarka. Diāna tikai pa­smējās.

- Ak, bet, lūdzu, tas taču ir acīmredzami! Viņš ir smukiņš. Sems ir gudrs, tomēr ne tik gudrs kā tu. Viņš ir vienkārši lielisks.

- Viņš ir mans draugs, teica Astrīda.

- U-hu. To, kāds viņš tev draugs, mēs vēl uzzināsim. Viņš zina, ka tu esi mūsu rokās. Ja viņš nepateiks Keinam visu, ko Keins grib uzzināt, un neizdarīs visu, ko Keins viņam liks izdarīt… šeit ir Dreiks, kurš tev nodarīs sāpes.

Astrīda juta, ka iekšā viss pārvēršas par recekli. Ko?

Diāna nopūtās. Nu, tādam nolūkam jau mums te ir Dreiks. Viņam patīk nodarīt cilvēkiem sāpes. Mēs viņu te neturam viņa sarunu vadīšanas prasmju dēļ.

Dreiks izskatījās tā, it kā gribētu Diānu nošaut. Viņa šau­rās ķirzakas acis bija kļuvušas vēl šaurākas. Diānai viņa sejas izteiksme nepaslidēja garām nepamanīta.

- Uz priekšu, pacel roku pret mani, Dreik! Diāna izsmējīgi mudināja. Un Keins tevi nogalinās. Astrīdai viņa teica:

- Labāk uzvedies, kā pienākas, viņš tagad ir nokaitināts.

To teikusi, Diāna izgāja.

Astrīda juta sev pievērstās Dreika acis, bet pati nespēja viņu uzlūkot. Meitene urbās ar skatienu matemātikas grā­matā. Tad pameta acis uz brālīti, kurš, vienaldzīgs pret visu pasauli, sēdēja, spēlēdams savu stulbo spēli.

Astrīdai bija kauns par pašas bailēm. Kauns, ka viņa neva­rēja paskatīties uz šo bandītu, kurš te stāvēja, bezrūpīgi atbalstījies pret sienu.

Meitenei nebija šaubu, ka Sems darīs visu, kas ir viņa spēkos, lai viņu izglābtu. Bet Keins varēja prasīt ko tādu, ko paveikt nav Sema spēkos.

Viņai bija jāpadomā. Jāsagudro kāds plāns. Astrīda jutās nobijusies, viņai mūždien ir bijis bail no fiziskas vardarbības. Meitenei bija bail no tukšuma, ko viņa sajuta Dreikā Mervinā.

Astrīda piestūma savu solu tuvāk Mazā Pīta solam un uzlika roku viņam uz pleca. Nekādas reakcijas. Viņš zināja, ka māsa ir te, bet, iegrimis spēlē, to neizrādīja.

Vēl arvien neskatīdamās uz Dreiku, Astrīda teica: Vai tev nemaz nav apnicis tas, ka Diāna pret tevi izturas kā pret plēsīgu dzīvnieku, ko tur savā pavadā?

- Vai tev nemaz nav apnicis vazāties apkārt ar to atpali­kušo? atbildes vietā izmeta Dreiks. Ka tas sīkais plānprā­tiņš tev ir kā pielīmēts?

- Viņš nav nekāds plānprātiņš, Astrīda nosvērti sacīja.

- Ak, vai tad tas nav pareizais vārds? “Plānprātiņš”?

- Viņam ir autisms.

- Plānprātiņš, Dreiks palika pie sava.

Astrīda viņu uzlūkoja. Viņa piespieda sevi paskatīties pui­sim acis. “Plānprātiņš” ir vārds, kas vairs netiek lietots. Ar to

agrāk mēdza apzīmēt cilvēkus ar pavājinātām prāta spējām. Pītijam šādu intelektuālas dabas bojājumu nav. Viņa inteliģen­ces koeficients ir vismaz normāls vai varbūt pat augstāks par normālo. Tāpēc šāds apzīmējums te neder.

- Ja? Uhū. Bet man patīk šis vārds “plānprātiņš”. Patiesībā man patiktu, ja to pateiktu tu. Plānprātiņš.

Astrīda juta, kā viņu pārņem šausmas, kā tās sagrauj viņas spēku. Nebija vairs ne mazāko šaubu, ka Dreiks grib nodarīt viņai sāpes. Kādu brīdi viņa vēl noturēja skatienu, bet tad to nolaida.

- Plānprātiņš, uzstāja Dreiks. Pasaki to!

- Nē, Astrīda čukstēja.

Dreiks lēnām šķērsoja telpu. Ieroča viņam nebija. Viņam tas nebija vajadzīgs. Dreiks salika dūres uz sola un pārliecās meitenei pāri.

- Plānprātiņš, atkārtoja Dreiks. Pasaki: “Mans brālis ir plānprātiņš.”

Astrīda neuzdrošinājās runāt, viņa neuzticējās savai balsij. Meiteni žņaudza asaras. Viņai gribējās noticēt tam, ka ir droš­sirdīga, bet tagad, kad dažu collu attālumā no viņas stāvēja šis bandīts, meitene apzinājās, ka tāda nebūt nav.

- Mans. Brālis. Nu, saki to reizē ar mani! Mans. Saki!

Pļauka bija tik aša, ka Astrīda tikko pamanīja Dreika rokas

kustību. Seja dega.

- Saki. Mans…

- Mans, viņa čukstēja.

- Skaļāk! Es gribu, lai to dzird arī tas sīkais nejēga. Mans brālis ir plānprātiņš.

Otrā pļauka bija tik spēcīga, ka meitene gandrīz nokrita no krēsla.

- Tu vari to pateikt tagad, kamēr tavs ģīmītis vēl ir glīts, vai ari tu vari to pateikt tad, kad jau būšu to sašķaidījis tā ir tava pašas izvēle. Mans brālis ir plānprātiņš.

- Mans brālis ir plānprātiņš, Astrīda drebošā balsī izmo­cīja.

Dreiks tīksmi iesmējās un piegāja pie Mazā Pīta, kurš, pacēlis acis no savas videospēles, likās gandrīz saprotam, kas notiek. Piegājis pie Mazā Pīta, Dreiks parāva Astrīdu aiz matiem tā, ka viņas mute gandrīz pieskārās brālīša ausij.

- Vēlreiz, smuki un skaļi! pavēlēja Dreiks. Piegrūdis Astrī­das seju pie Mazā Pīta vaiga, viņš uzkliedza: Mans brālis ir…

Un Astrīda iekrita savā gultā.

Savā pašas gultā. Savā guļamistabā.

Mazais Pīts sakrustotām kājām sēdēja uz palodzes ar neiz­trūkstošo videospēli rokā.

Astrīda tūdaļ saprata, kas noticis. Bet tas tik un tā likās neaptverami. Pirms mirkļa skolā, tagad jau savā istabā.

Uz brālīti gan viņa nespēja pacelt acis. Seja kvēloja no pļaukām, bet vēl jo vairāk aiz kauna.

- Paldies, Pītij! meitene čukstus sacīja.

Orks bija izvilcis Semu no sporta zāles un nogādājis svar­celšanas telpā.

Hovards lūkojās apkārt, prātodams, kas būtu darāms.

- Hovard, vecīt, tu taču nevari būt ar to mierā, Sems lūdzās. Tu nevari vēsu prātu pieņemt, ka Keins nogalina Astrīdu un Mazo Pītu. Ork, pat tu nevari būt ar to mierā. Tu taču negribēji nogalināt Betu. Tas iet pāri visām robežām.

-Jā. Tas iet pāri robežām, piekrita Hovards, taču viņa prāts bija nodarbināts ar ko citu, mute dīvaini sašķiebta uz vienu pusi.

- Tev man jāpalīdz. Ļauj man notvert Dreiku.

- Nedomāju vis, Semij. Es, vai zini, esmu redzējis, ko spēj pastrādāt Dreiks. Un mēs abi redzējām, uz ko spējīgs Keins. Orkam Hovards teica: Liksim viņu uz tā beņķa. Guļus uz muguras. Kājas piesiesim tur, augšā.

Orks pacēla Semu un nogāza viņu uz svaru beņķa.

- Ork, tā būs aukstasinīga slepkavība, teica Sems.

- Es to nedarīšu, vecīt, attrauca Orks. Es tikai gribu tevi sasiet.

- Dreiks grasās noslepkavot Astrīdu. Viņa tev deva norak­stīt matemātiku. Tu vari pielikt tam punktu, Ork.

- Viņai tas nebija nevienam jāstāsta, norūca Orks. Un tik un tā tādas matemātikas vairs nav.

Sameklējuši virvi, viņi piesēja Sema potītes pie beņķa kājām. Otru virves gabalu viņi apsēja Semam ap vidukli.

- Tā, tagad nāks pats labākais, teica Hovards. Mēs uzliksim uz stieņa dažas svaru ripas. Sema rokas piesiesim pie stieņa un nolaidīsim to lejā pa sliedi, pareizi? Viņš būs nodarbināts, turot stieni tā, lai tas neuzgāztos un nesaspiestu viņam kaklu.

Orkam, kā jau allaž, viss pielēca lēnām, tāpēc Hovards viņam to uzskatāmi parādīja. Tad Orks sakrāva uz stieņa atsvarus.

- Kā tev padodas stieņa cilāšana, Sem? apvaicājās Hovards. Es teiktu: uzliec katrā galā pa četrdesmit pieci, pareizi? Kopā ar stieni tad sanāks kādas divsimt mārciņas.

- Viņš nu nebūs tas, kurš pacels divsimt mārciņas, iebilda Orks.

- Domāju, ka tev taisnība, Ork. Viņš, visticamāk, būs aiz­ņemts, cenšoties noturēt stieni tā, lai tas viņu nenožņaugtu.

- Tas ir šķērsām, Hovard, teica Sems. Tu zini, ka tas ir galīgi šķērsām. Jūs nemēdzat darīt tādas lietas ne tu, ne Orks. Jūs esat kaušļi, bet ne aukstasinīgi slepkavas.

Hovards nopūtās. Semij, tagad mēs dzīvojam pavisam citādā pasaulē. Vai neesi to pamanījis? IBJZ, vecīt.

Orks nolaida svaru stieni. Stienis nolaidās uz Sema sasie­tajām plaukstu locītavām, kas spiedās pret ādamābolu. Viņš visiem spēkiem cēla to augšup, bet divsimt mārciņas viņš nebūtu varējis pacelt pat savā vislabākajā dienā. Viss, ko viņš spēja izdarīt, bija turēt to pietiekami atstatu, lai spētu paelpot.

Orks iesmējās un teica: Uz priekšu, vecīt! Labāk atgriezī­simies pie Keina ka nepalaižam garām ko jautru.

Hovards sekoja Orkam, taču pie durvīm apstājās. Tas ir kaut kā dīvaini, Sem. Tajā pirmajā vakarā es, vecīt, domāju: “Vecais Busiņa Sems ja nebūsim uzmanīgi, viņš visu ņems savās rokās.” Visi skatījās uz tevi. Bet nē, tu biji pārāk smalks šai spēlītei. Neteicis nevienam ne vārda, tu aizgāji prom, aizgāji kopā ar Astrīdu. Viņš iesmējās. Viņa, protams, ir forša, vai ne? Un tagad IBJZ pārvalda Keins, un Dreiks tūlīt tavu draudzeni nobendēs.

Sems cīnījās ar svaru stieni, tomēr nespēja to pacelt. Tādu smagumu viņš nespētu cilāt pat tad, ja atrastos pret to pareizā leņķī.

Vienu gan Hovards, par spīti savai gudrībai, nebija ievēro­jis: atrazdamies šādā pozīcijā, Sems varēja ar zobiem aizsniegt foliju.

Viņš centās plēst materiālu, bet tas vedās lēni, un Semam nebija laika. Viņš nešaubījās, ka Mazais Pīts ir nogādājis sevi un Astrīdu mājās. Dreiks viņus tur atradīs.

Sems centās saņemt foliju zobos, taču tā bija slidena un nepadevīga. Un, koncentrējoties uz to, viņš pazaudēja koncen­trēšanos uz svaru stieni.

Stienis spieda pirkstu kauliņus kaklā. Sems rāva to augšup, bet rokas jau bija savilcis krampis. Muskuļi kļuva aizvien vājāki.

Viņš varēja vai nu noplēst foliju un atbrīvot rokas, vai turēt stieni tā, lai tas viņu nenožņaugtu. Abas šīs darbības nebija iespējamas.

Un, pat ja viņš izbrīvēs rokas, ko tad? Viņš nebija tāds kā Keins. Viņš nemācēja savu spēku pārvaldīt. Ja viņš noplēstu foliju, varbūt pēc tam vairs nespētu itin neko.

Stienis noslīdēja zemāk.

Folija bija zēnam zobos.

Sems to košļāja, cenšoties izgrauzt mazu caurumiņu, ko pēc tam varētu paplēst lielāku.

Ap šo laiku Dreiks jau būs atstājis skolas ēku un uzsācis ceļu. Vai viņam vispirms kaut kur jāiegriežas pēc ieroča?

Astrida noteikti zina, ka viņai nāks pakaļ. Viņa noteikti zina, ka palikt mājā ir bīstami. Vai viņa pagūs to pietiekami ātri atstāt?

Un kurp viņa dosies?

Sems sajuta augšzobu saskaramies ar apakšzobu. Viņš bija izkodis folijā caurumu.

Taču tagad viņam nācās cīnīties pēc elpas.

Zēns tikko pamanīja atveramies durvis.

Žigli soļi uz paklāja, tad vēl kāda skaņa un sajūta, ka viens no atsvariem noslīd no stieņa. Sems ievilka elpu.

- Turies, brač!

Kvinns nolidināja no stieņa atlikušās ripas.

Sems ar drebošām rokām nocēla stieni no kakla.

- Es nezināju, ka viņi tā izrīkosies, brač. Es tiešām nezi­nāju, vecīt, taisnojās Kvinns. Viņš bija bāls. It kā nekad nebūtu redzējis sauli. Tev man jātic, Sem. Nu jau viņš darbojās ar virvēm. Sems uzslējās sēdus.

Kvinns bija satriekts. Viņš bija raudājis, acis vēl arvien bija sarkanas un aizpampušas.

- Dieva vārds, es nezināju.

- Man jānokļūst pie Astrīdas, pirms tur ticis Dreiks, teica | Sems.

- Zinu. Zinu. Pagaidi, tās ir tik traki samudžinātas.

Kājas beidzot bija brīvas, un Sems piecēlās. Vai tikai šis

nav kārtējais triks? Vai viņi nedomā mani izsekot, lai nokļūtu pie Astrīdas?

- Nē, vecīt. Uzzinājuši, ka esmu tevi atbrīvojis, viņi piekaus mani līdz nemaņai. Kvinns lūdzoši izstiepa rokas. Tev jāņem mani līdzi.

- Kā lai es tev tagad uzticos, Kvinn?

-Ja atstāsi mani šeit… kā tu domā ko Keins ar mani izdarīs?

Semam nebija laika strīdēties. Viņš izlēma tajā pašā acu­mirklī. Labāk lūdzies, lai Astrīdai nekas nenotiktu, Kvinn. Ja tas, ko tu pašlaik dari, ir ar mērķi mani nodot, tad labāk parūpējies, lai arī es būtu pagalam.

Kvinns nervozi nolaizīja lūpas. Tev nevajag man draudēt, brač.

- Nesauc mani tā, teica Sems. Neesmu tev nekāds brālis.