Prom

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA

84 STUNDAS, 41 MINŪTE

- Turi viņu pie zemes! kliedza Diāna.

Viņas balss šķita skanam kā no tāluma. Dreiks Mervins to dzirdēja burzguļojam caur asiņaini sarkanajiem kliedzieniem, kas plēsa pušu viņa smadzenes.

Kliedzieni, kliedzieni, kliedzieni visur, no miljons mutēm brāzās cauri viņa smadzenēm, cēlās un krita, cīnījās pēc elpas.

- Es varēšu viņu noturēt, teica kāda balss. Tas bija Keins.

- Skaitu līdz trīs. Viens… divi…

Dreiks svaidījās un vicinājās, mežonīgi kliegdams un savai­nodams sevi, bet nespēdams apstāties. Sāpes… Kaut ko līdzīgu viņš nekad nebija sajutis, nebija pat iztēlojies, ka kaut kas tāds var pastāvēt.

Spēks spieda lejup. It kā tūkstoš roku turētu viņu ciešā tvērienā.

- Vai tev ir zāģis? vaicāja Diānas balss. Ne vairs vīzdegu­nīga nepavisam ne -, bet spalga un pārbiedēta.

Dreiks izmisīgi cīnījās pret neredzamo varu, bet Keins ar savu telekinētisko spēku bija piespiedis viņu pie zemes. Grū­tības sagādāja pat kliegšana un lamāšanās, jo Dreiks tik tikko spēja šim nolūkam pakustināt sejas muskuļus.

- Es to nedarīšu, Panda raudādams atgaiņājās. Es nezāģēšu viņam nost to roku.

To dzirdot, sāpēm pievienojās baiļu šoks. Viņa roku? Tie gribēja…

-Ja es to izdarīšu, viņš mani nogalinās, īdēja Panda.

- Es arī to nedarīšu, pievienojās vēl citas balsis. Ne­parko.

- Nu tad to izdarīšu es, Diāna ar riebumu balsī paziņoja.

- Paskat tik, kādi jūs visi vareni veči! Padodiet man zāģi.

- Nē, nē, nē! spiedza Dreiks.

- Tas ir vienīgais veids, kā noņemt sāpes, Keina balsī ieskanējās kaut kas līdzīgs jūtām, gandrīz vai žēlums. Tava roka, Dreik, vecīt, ir pagalam.

-Tā skuķene… tā ķertā… elsoja Dreiks. Viņa var to salabot.

- Viņas te nav, Keins drūmi noteica. Viņa aizgāja kopā ar Semu un pārējiem.

- Negrieziet man nost roku! kliedza Dreiks. Labāk ļaujiet man nomirt! Vienkārši ļaujiet nomirt! Nošaujiet mani!

- Piedod, noteica Keins, bet tu man vēl arvien esi vaja­dzīgs, Dreik. Pat ar vienu roku.

Bija dzirdams, ka kāds iebrāžas telpā. Vienīgais, ko varēju atrast, ir tailenols un advils, pavēstīja Datordžeks.

- Tiksim ātrāk ar to galā, noskaldīja Diāna.

Nepacietībā degdama, kad varēs viņu sakropļot. Nevarē­dama vien to sagaidīt.

-Ja tu to izdarīsi, viņš tevi nogalinās, biedēja Panda.

- Ak, Dreiks to grib izdarīt tik un tā, sacīja Diāna. Savel­ciet žņaugu.

- Viņš noasiņos līdz nāvei, brīdināja Džeks. Rokā ir lielās artērijas.

- Viņam taisnība, piekrita Keins. Mums jāatrod paņē­miens, kā noslēgt stumbeni.

- Tas jau tagad ir piededzināts, iebilda Diāna. Man tikai jānogriež tas, kas palicis zem dedzinājuma.

- Jā, labi, piekrita Keins.

- Tavs spēka lauks nelaiž mani viņam klāt, teica Diāna.

- Vai tu varētu pavilkt to atpakaļ tā, lai paralizēta paliktu tikai

viņa kreisā puse? Tad varbūt Panda ar vēl dažiem tā saukta­jiem skarbajiem puišiem varētu pieturēt stumbeni.

- Ļauj man vismaz sameklēt dvieli. Es negribu tam pieskar­ties, pretīgumā viebdamies, noteica Panda.

- Neviens man roku nost negriezīs! ķērca Dreiks. Es nogalināšu katru, kurš man pieskarsies!

- Laid viņu vaļā, Kein! uzsauca Diāna.

Zilonis bija novēlies no krūtīm, un Dreiks atkal varēja pakustēties. Bet tagad Diānas seja atradās tikai dažu collu attālumā no viņējās, meičas tumšie mati karājās pār viņa asarām noplūdušo seju.

- Klausies, tu, stulbais slepkavniek, Diāna viņam teica.

- Mēs novērsīsim sāpes. Kamēr vien paliks klāt tas apdegušais stumbenis, tu jutīsies šādi. Tu kliegsi un bļausi, un slapināsi biksēs. Jā gan, tu esi apčurājies, Dreik.

Šis fakts šķita tik šokējošs, ka lika Dreikam apklust.

- Tev ir tikai viena cerība. Viena vienīga. Ka mēs nogrie­zīsim tavas rokas atmirušo daļu, un, kad tas būs izdarīts, tev no jauna nesāksies asiņošana.

- Kas man kaut ko griezīs, tas mirs, pavēstīja Dreiks.

Diāna pagāja sāņus tā, ka Dreiks viņu vairs nevarēja redzēt.

- Ķerieties klāt! pavēlēja Keins. Panda! Struņķi! Turiet to stumbeni!

Dreiks atkal juta spiedienu, kas padarīja viņu nekustīgu. Viņš nemanīja nedz dvieli, kas tika aptīts viņam ap roku, nedz arī to, kā roka tika satverta, jo tur vairs bija tikai pliks kauls miesa bija izkususi, nervi sadeguši, viss pagalam. Sāpes sākās augstāk, kur dzīvu nervu galu vēl bija pietiekami daudz, lai tie viņa drudžainajās smadzenēs citu pēc cita raidītu sāpju viļņus.

- Tā nav Diāna vai Panda, vai Struņķis, vai pat es, sacīja Keins. Tas nav neviens no mums, Dreik. Tas ir Sems. Tas, kurš tev to nodarīja, Dreik, ir Sems. Vai gribi, lai viņš pēc tā izsprūk sveikā? Vai arī tu vēlies izdzīvot, lai liktu viņam par to samaksāt?

Dreiks dzirdēja džinkstošu metālisku skaņu. Zāģis bija pārāk liels, lai Diāna varētu ar to viegli rīkoties. Asmens, kad viņa to nomērķēja, mazliet svārstījās.

- Labi, teica Diāna. Turiet viņu. Centīšos tikt galā, cik ātri vien iespējams.

Dreiks zaudēja samaņu, bet viņa sapņi bija tikpat mokoši kā nomods. Viņš krita no gaismas tumsā un no tumsas gaismā; nomodā viņš kliedza, aizmidzis raudāja.

Viņš dzirdēja tālu būkšķi, atdalītajai rokai nokrītot uz grīdas.

Un tad pēkšņi mežonīga jezga: skriešana un kliedzieni, pavēļu izbļaušana un apjukums. Un Diāna, kas asiņainiem pirkstiem ver adatā diegu. Rokas pār viņu, smagums, kas izspiež no plaušām gaisu.

Itin kā lūkodamies no dziļas aizas dibena, Dreiks redzēja pār sevi pārliekušās neprātīgas sejas. Mežonīgi kvēlojošām acīm un nošķiestas asinīm tās šķita kā briesmoņu viepļi.

- Manuprāt, viņš dzīvos, teica kāda balss.

- Lai Dievs stāv mums klāt, ja viņš izdzīvos! teica kāda cita balss.

- Nē. Lai Dievs stāv klāt Semam Templam!

Un tad vairs nebija nekā.

- Astrid, tev vajadzētu parunāt ar šiem bērniem, teica Sems. Izzināt viņu spējas. Noskaidrot, cik lielā mērā viņi tās pārvalda. Būtisks ir ikviens, kurš varētu palīdzēt mums cīnīties.

Astrīda izskatījās samulsusi. Es? Vai to nevarētu darīt Edīlio?

- Edīlio man paredzēts cits darbiņš.

Viņi bija laukumā un patlaban gurdeni sēdēja uz rātsnama pakāpieniem: Sems, Astrīda, Mazais Pīts un Edīlio. Kvinns bija pazudis, un neviens nezināja, kur. Atbrīvotie Koutsas bērni Koutsas ķertie, kā viņi tagad sevi lepni dēvēja, bija paēdināti Ralfa veikalā un pēc tam vēlreiz pie Alberta, kurš staigāja starp viņiem, izdalīdams burgerus. Daži bija apēduši par daudz un izvēmās. Bet vairumam vēl aizvien atradās vieta hamburgeram pat ja tā pamatne bija grauzdēta vafele ar šokolādes skaidiņām.

Lana, gandrīz jau izdziedinājusi bēgļu rokas, tagad pati grīļojās aiz pārguruma. Beidzot Sems redzēja, ka kājas meiteni vairs netur un viņa saļimst zālē. Viņš nepaguva piecelties, lai palīdzētu, kad daži Koutsas bērni jau bija Lanu apguldijuši. Ar maigumu, kas robežojās ar pielūgsmi, tie salocīja jakas, lai izveidotu viņai spilvenu, un apsedza viņu ar apdriskātu segu, ko bija aizņēmušies no improvizētas telts.

- Lai notiek, es parunāšu ar viņiem, Astrīda negribīgi piekrita. Tikai ņem vērā, ka man nav tādu cilvēku nolasīša­nas spēju, kādas ir Diānai.

- Vai tas tevi uztrauc? Tu jau neesi Diāna. Un es ceru, ka es arī neesmu nekāds Keins.

- Laikam jau klusībā biju cerējusi, ka nu viss būs galā. Vismaz uz kādu laiku.

- Gan jau tā ari būs. Un tik tiešām uz kādu laiku. Bet vispirms mums viss jāizplāno un jāparūpējas, lai tad, kad atgriezīsies Keins, mēs būtu tam gatavi.

- Tev taisnība, meitene vārgi pasmaidīja. Lai vai kā, es nesapņoju ne par kārtīgu maltīti, ne karstu dušu. Kur nu vēl par ilgām, ilgām miega stundām.

- Nūja. Pagaidām patiešām vēl ir par agru sākt atslābinā­ties, vai ne? Tad viņam kaut kas ienāca prātā. Bet, klau, parūpējies, lai M. P. justos laimīgs, ja? Es negribu, lai tu pēkšņi pazustu.

- Tā nu gan būtu skāde, vai ne? Astrīda sausi noteica.

- Varbūt es pamēģināšu Kvinna triku: Havajas, Pītij, Havajas.

Piegājusi pie brālīša un pārliecinājusies, ka ar viņu viss ir labi, meitene iejuka pūlī.

Sems paaicināja sev klāt Edīlio. Paklau, Edīlio, man vajag, lai tu kaut ko izdarītu.

- Ko vien tu vēlies.

- Tam ir sakars ar auto vadīšanu. Un noslēpuma glabāšanu.

- Noslēpums nav problēma. Vadīšana? Viņš izteiksmīgi norīstījās kā iztrūcināts multenes personāžs.

- Man vajag, lai tu dabūtu kravas auto un aizbrauktu uz spēkstaciju. Sems paskaidroja, ko vēlas, un Edīlio sejas izteiksme ar katru uzklausīto vārdu kļuva drūmāka. Beidzis klāstīt, Sems pajautāja: Vai tiksi ar to galā? Tev vajadzētu paņemt līdzi vismaz vienu puisi.

- Gan jau tikšu, apsolīja Edīlio. Mani tas, protams, nesajūsmina, bet to jau tu pats zini.

- Kuru tu ņemsi līdzi?

- Laikam jau Elvudu, ja vien Dāra būs ar mieru man viņu aizlienēt.

- Labi. Pirms tam varbūt pāris stundu patrenējies brauk­šanā.

- Labāk gan būtu pāris dienu, novilka Edīlio. Bet tad viņš, pacēlis roku jocīgā, parodētā salūtā, noskandēja: Tiks izdarīts, ģenerāli!

Beidzot Sems bija palicis viens. Viņa pleci saguma, galva dūca no miega bada un pārciestajām sāpēm un bailēm. Jāpa­domā, viņš sev teica, jāsagatavojas. Keins noteikti kaļ plānus.

Keins. Viņa brālis.

Viņa brālis.

Cik viņam vēl atlicis? Trīs dienas.

Pēc trim dienām viņš… pazudīs.

Un tas pats notiks ar Keinu.

Varbūt viņš nomirs. Varbūt kaut kā pārvērtīsies. Varbūt pavisam gludi un glīti ielidos atpakaļ vecajā Visumā, nesdams sev līdzi veselu lēveni neticamu stāstu, ko varēs tur izstāstīt.

Bet Astrīda paliks šeit.

Ja Keins būtu normāls, saprātīgs cilvēks, savas pēdējās dienas viņš aizvadītu, gatavojoties šai pazušanai, lai ari ko tā nozīmētu nāvi, pārvērtību, glābiņu. Bet Sems šaubījās, vai

Keins tā rīkosies. Keinam bija vajadzīgs triumfs pār Semu. Šī vajadzība droši vien bija pat lielāka par vajadzību būt gatavam savam galam.

- Dzimšanas dienas man nekad nav patikušas, Sems nomurmināja.

Alberts Hilsboro, kurš tikko bija beidzis izdāļāt pateicīga­jiem Koutsas bērniem burgerus, kāpa pa kāpnēm pie Sema.

- Priecājos, ka esi atpakaļ, teica Alberts.

Semam nez kāpēc uznāca vēlme piecelties un sniegt šim puisim roku. Alberts to svinīgi paspieda.

- Tas ir superīgi, ka tu uzturi Mikiju D.

Alberts izskatījās mazliet sapīcis. Mēs to nesaucam par Mikiju D. Tas ir makdonalds ir un vienmēr būs makdonalds. Lai gan, viņš jau pieļāvīgāk sacīja, jāteic, ka arī es pats šausmīgi grēkoju pret instrukcijām.

- Kā tad, redzēju tos tavus vafeļburgerus.

Albertam kaut kas bija padomā. Lai arī kas tas būtu, Semam to uzklausīt nebija ne laika, ne enerģijas, taču Alberts bija kļuvis par visnotaļ nozīmīgu cilvēku tādu, ko nevar vienkārši pasūtīt tālāk. Kas uz sirds, Albert?

- Nu, es veicu inventarizāciju pie Ralfa, un, ja vien man būtu pietiekami daudz palīgu, man šķiet, es varētu pagatavot itin brangas Pateicības dienas pusdienas.

Sems kādu brīdi blenza viņā. Tad viņš samirkšķināja acis. -Ko?

- Pateicības diena. Tā ir nākamnedēļ.

- Aha.

- Pie Ralfa ir plītis. Lielas. Un neviens nav aizticis saldē­tos tītarus. Ja ierodas visa Perdidobīča, tad lēšu, ka kopā ir apmēram divsimt piecdesmit bērnu, vai ne? Ar vienu tītaru var paēdināt kādus astoņus, tātad mums vajadzīgs trīsdesmit viens trīsdesmit divi tītari. Šajā ziņā nav problēmu, jo pie Ralfa ir veseli četrdesmit seši.

- Trīsdesmit viens tītars?

- Ari ar dzērveņu mērci nebūs problēmu, tāpat ar pildī­jumu to vēl neviens nav aizticis. Lai gan man būs jāizdomā, kā sajaukt kopā kādas septiņas dažādas šķirnes. Nez kā tas garšos?

- Pildījums, Sems tikpat nopietni atkārtoja.

- Mums nav pietiekami daudz konservētu saldo kartupeļu, tātad nāksies iztikt ar svaigi ceptiem parastajiem kartupeļiem. Lielākā problēma būs putukrējums un saldējums kūkām.

Semam gribējās skaļi smieties, bet tas, ka Alberts tik daudz prātojis par šo jautājumu, vienlaikus likās arī aizkustinoši un nomierinoši.

- Saldējums jau nu gan, visticamāk, ir notiesāts, sacīja Sems.

-Jā gan. Saldējuma mums palicis ļoti maz. Un bērni ir ņēmuši arī konservēto putukrējumu.

- Bet kūkas mums būs tik un tā?

- Mums ir saldēta mīkla. Un ir arī kūku veidnes, tātad varēsim izcept tās paši.

- Tas būtu jauki, noteica Sems.

- Man būs jāķeras klāt trīs dienas iepriekš. Palīgos vaja­dzēs, nu, vismaz desmit cilvēkus. Galdus iznesīsim no baz­nīcas pagraba un novietosim laukumā. Manuprāt, es tiktu ar to galā.

- Par to es nešaubos, Albert, Sems izjusti sacīja.

- Māte Marija kopā ar mazajiem izgatavos galda dekorus.

- Paklau, Albert…

Alberts pacēla roku, liekot Semam apklust. Zinu. Tas ir, es zinu, ka pirms tam būs liela kauja. Un dzirdēju arī, ka tev tuvojas piecpadsmitā dzimšanas diena. Var notikt daudz kas slikts. Bet, Sem…

Šoreiz Sems viņu pārtrauca. Albert? Ķeries vien pie tā lielā mielasta plānošanas.

-Jā?

- Jā. Tad cilvēkiem būs kaut kas, ko gaidīt.

Alberts aizgāja, un Sems, apspiedis žāvas, ar acīm samek­lēja Astrīdu. Viņa bija iegrimusi sarunā ar trim Koutsas audzēkņiem. Astrīda ir piedzīvojusi visas iespējamās šaus­mas, viņš nodomāja. Bet pat netīrā blūzē, nosmulētu seju, gaišajiem matiem nokarājoties plānās un taukainās šķipsnās, šī meitene tik un tā izskatījās skaista.

Pacēlis acis pāri laukumam, Sems aiz tālākajām ēkām skaidri saskatīja okeānu. Pārlieku mierīgo okeānu.

Dzimšanas diena. Pateicības diena. Pazušana. Un divcīņa ar Keinu. Nemaz nerunājot par parasto ikdienas dzīvi, ja viņiem visiem kaut kā laimēsies izdzīvot. Nemaz nerunājot par glā­biņa atrašanu vai IBJZ beigām. Bet vienīgais, ko viņš gribēja, bija paņemt Astrīdu aiz rokas, aizvest viņu uz liedagu, izklāt karstajās smiltīs segu, apgulties viņai blakus un tā nogulēt kādu mēnesi.

- Tūlīt pēc lielajām Pateicības dienas pusdienām, Sems sev apsolīja. Tūlīt pēc apsolītās kūkas.