Prom

SEPTĪTĀ NODAĻA

289 stundas, 45 minūtes

Lana gulēja tumsā, lūkodamās augšup, zvaigznēs.

Maitasputnus debesis vairs neredzēja, taču nekur tālu tie nebija aizlidojuši. Daži centās nolaisties kaut kur tuvumā, bet Patriks tos aizbaidīja prom. Tomēr tie bija kaut kur tepat. Lana bija nobijusies. Nobijusies līdz nāvei. Viņa baidījās, ka nekad vairs neredzēs vecākus. Mammu un tēti, kuri droši vien pat nezina, ka viņa ir pazudusi. Viņi ik vakaru zvanīja Opītim Lūkam un runājās ar Lanu, teikdami, ka mīlot viņu… tomēr neļaudami atgriezties mājās.

- Mēs gribam, lai tu atpūstos no pilsētas, mīļumiņ, teica māte. Lai tev būtu laiks padomāt un izvēdināt galvu.

Lana kvēloja dusmās uz vecākiem. Sevišķi jau uz māti. Ja ļautu dusmām vaļu, tās uzliesmotu tik karstas, ka gandrīz vai apslāpētu sāpes.

Bet ne pilnīgi. Ne pavisam. Ne uz ilgu laiku. Sāpes tagad bija visa viņas pasaule. Sāpes un bailes.

Lana prātoja, kā tagad izskatās. Skaista viņa nav bijusi nekad, patiešām ne: acis šķita par mazu, tumšie mati pārāk plāni, lai ar tiem ko pasāktu, tāpēc Lana ļāva tiem brīvi noka­rāties. Bet tagad, kad seja bija vienās brūcēs un sasitumos un to klāja sakaltušu asiņu garoza, viņa droši vien izskatījās, kā izkāpusi no kaut kādas šausmu filmas.

Kur bija palicis Opītis Lūks? Pēdējās sekundes pirms avāri­jas meitene atcerējās nepilnīgi, un pati avārija šķita notikusi kā pa miglu: viņas ķermenis tika grūstīts un dauzīts un ap to virpuļoja deformēta telpa.

Tas bija mulsinoši. Bezjēdzīgi. Vectēvs bija vienkārši pazu­dis no furgona: vienu minūti te, nākamajā jau prom. Lana neatcerējās, ka mašīnas durvis būtu atvērušās vai aizvērušās. Un kāpēc gan lai vecais vīrs būtu lēcis ārā?

Neprāts.

Neiespējami.

Par vienu gan meitene bija pārliecināta: no vectēva mutes nebija atskanējis neviens brīdinājuma vārds. Vienā acumirklī viņš bija prom un Lana tika iegrūsta aizā.

Viņai nežēlīgi slāpa. Tuvākā vieta, kur varētu tikt pie dzeramā, bija rančo. Līdz turienei droši vien nebija tālāk par jūdzi. Ja vien viņa varētu kaut kā nokļūt uz ceļa… Bet pat dienasgaismā, pat esot veselai, šāds kāpiens būtu gandrīz neiespējams.

Meitene mazliet pacēla sāpošo galvu un pagrieza to, līdz ieraudzīja furgonu. Tas bija tikai dažu pēdu attālumā, ar rite­ņiem gaisā ķēmīgs siluets uz zvaigžņu fona.

Kaut kas pārskrēja viņai pār kaklu. Patriks saausījies uzslē­jās sēdus.

- Neļauj nevienam man uzbrukt, draudziņ, meitene lūdzās.

Patriks klusi ierējās tā viņš mēdza darīt, kad gribēja rotaļāties.

- Man nav nekā ēdama, ko tev iedot, draudziņ, viņa teica sunim. Es nezinu, kas ar mums notiks.

Patriks atkal apgūlās un uzlika galvu uz ķepām.

- Mamma droši vien būs laimīga, teica Lana. Viņa patiešām būs laimīga, ka atsūtīja mani uz šejieni.

Lana nebija pamanījusi tumsā spīdam acis, tikai Patriks piepeši pielēca kājās. Sabozis spalvu, viņš rūca tā, kā Lana savu suni vēl nekad nebija dzirdējusi rūcam.

- Kas noticis, draudziņ?

Zaļas acis tās karājās gaisā, itin kā bez ķermeņa. Tās rau­dzījās tieši viņā. Acis lēni samirkšķinājās, tad atkal atvērās…

Patriks, lēkšodams šurpu turpu, mežonīgi rēja.

Ierēcās puma. Tā bija no rīkles dziļumiem nākusi aizsma­kusi, ņurdoša skaņa.

- Lasies prom! Lana iekliedzās. Atšujies no manis! Meitenes balss skanēja nožēlojami vārgi, un viņa to apzinājās.

Patriks pieskrēja pie Lanas, tad pagriezās un, saņēmis drosmi, stājās pretī pumai.

Acumirkli sākās cīniņš: suņa un milzu kaķa rūcieni dziļas, šaušalīgas skaņas. Pēc pusminūtes cīņa bija galā, un pumas spīdošās acis uzzibēja jau kaut kur tālāk. Tās samirkšķinājās, brīdi skatījās un tad bija prom.

Patriks lēnām atgriezās. Viņš smagi sabruka blakus Lanai.

- Labs suņuks, labs suņuks, Lana dūdoja. Tu aizbaidīji to veco pumu, vai ne, draudziņ? Ak tu manu labo sunīt! Labo draudziņ!

Patriks vārgi paluncināja asti.

- Vai viņa tevi savainoja? Vai viņa tevi savainoja, manu labo suņuk?

Lana pārlaida veselo roku pāri suņa ķermenim. Viņa kakls bija slapjš un slidens. Tās varēja būt vienīgi asinis. Meitene taustīja tālāk, un Patriks sāpēs iesmilkstējās.

Tad Lana samanīja straumīti. Patrika kaklā bija dziļa brūce. Asinis plūda, uzbangojot ar katru sirdspukstu un pamazām tecinot ārā suņa dzīvību.

- Nē, nē, nē! ieraudājās Lana. Tu nedrīksti mirt, tu nedrīksti mirt.

Ja Patriks nomirs, viņa paliks viena tuksnesī, viena un nespējīga pat kustēties. Pavisam viena.

Atgriezīsies puma.

Pēc tam maitasputni.

Nē! Nē! Tas nedrīkstēja notikt!

Nē!

Bailes bija pārāk lielas, lai tās varētu apvaldīt; viņa neva­rēja tās izturēt, tām nebija iespējams pretoties. Lana raudāja aiz šausmām: Mamm! Mamm! Mamm! Es gribu pie mam­mas! Palīdziet man kāds, palīdziet! Mamm, piedod, piedod, es gribu mājās, es gribu mājās!

Meitene šņukstēja un murmināja, un baiļu un vientulības izraisītās ciešanas likās vēl stiprākas par sāpēm, kas lauza viņas ķermeni. Tās žņaudza, tās liedza elpot.

Viņa bija viena. Viena ar sāpēm. Un drīz pumas zobi…

Patrikam jādzivo. Viņam jādzivo. Viņš bija vienīgais, kas Lanai palicis.

Meitene piekļāvās sunim, cik nu tas bija iespējams, neļau­jot pašas sāpēm izdzēst apziņu. Viņa uzlika roku uz brūces un aizspieda to tik cieši, cik vien uzdrošinājās.

Viņai jāaptur asiņošana. Viņa turēs savu draugu cieši un neļaus tā dzīvībai aizplūst.

Lana saglabās viņā dzīvību, un Patriks nemirs.

Bet suņa asinis tik un tā sūcās Lanai starp pirkstiem.

Meitene koncentrēja visu savu gribu, lai paliktu nomodā, lai turētu brūci aizspiestu, lai saglābtu drauga dzivlbu.

- Labs suņuks, Lana čukstēja ar sakaltušām lūpām.

Viņa pūlējās palikt nomodā. Bet slāpes un izsalkums, sāpes un bailes, vientulība un šausmas tā visa bija par daudz, lai meitene spētu to izturēt. Pēc krietna laika Lana tomēr aizmiga.

Un viņas roka noslīdēja no suņa kakla.

Semam, Kvinnam un Astrīdai lielākā daļa nakts pagāja mazā Pīta meklējumos. Astrīda izdomāja, kā piekļūt viesnīcas drošības sistēmai un izgatavot plastmasas identifikatoru, kas derētu visām durvīm.

Viņi pārbaudīja katru istabu, taču neatrada tur ne Astrīdas brālīti, ne kādu citu. Viņi bija pārguruši un, tikuši lidz pēdējai istabai, bija spiesti apstāties. Barjera gāja tai cauri. Šķita, it kā kāds būtu uzslējis sienu pašā istabas vidū.

- Tā iet tieši cauri televizoram, konstatēja Kvinns. Viņš paņēma pulti un nospieda sarkano ieslēgšanas taustiņu. Nekā.

- Man gribētos zināt, kā izskatās barjeras viņā pusē, prātoja Astrīda. Vai televizora otra puse patlaban ieslēdzās?

- Ja tas tā un tur kāds ir, varbūt šie man varētu pateikt, vai leikeri ir uzvarējuši, noteica Kvinns, taču neviens, ieskaitot viņu pašu, nesmējās.

- Varbūt tavs brālītis palicis otrā pusē un ir drošībā, Astrld, Sems minēja un tūdaļ piebilda: Varbūt viņš ir kopā ar tavu mammu.

- Es to nekādi nevaru zināt, atcirta Astrīda. Man jāpie­ņem, ka viņš ir viens un bezpalīdzīgs un es esmu vienīgā, kura var kaut ko darīt, lai viņam palīdzētu.

Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm, cieši apkampdama pati sevi. Piedod, viņa pēc brīža sacīja. Izklausījās, it kā es uz tevi dusmotos.

- Nē. Izklausījās, ka tu vienkārši dusmojies. Ne jau uz mani, mierināja Sems. Šovakar mēs neko vairāk nevaram iesākt. Ir jau gandrīz pusnakts. Manuprāt, mums vajadzētu atgriezties tajā lielajā istabā, kur jau bijām.

Astrīda spēja tikvien kā pamāt ar galvu, un Kvinns izska­tījās gatavs kuru katru brīdi sabrukt. Viņi atrada nolūkoto numuru. Tam bija milzīgs balkons, zem kura tālu lejā pletās okeāns. Kreisajā pusē skatu aizsedza barjera. Tā stiepās pāri okeānam, cik vien tālu bija saskatāms. Tā bija kā siena, kas sākās no pašas viesnīcas, bezgalīga siena.

Numurā bija istaba ar milzīgi platu gultu un otra istaba ar divām mazliet šaurākām gultām viss ārkārtīgi grezns. Bija arī minibārs ar alkoholu, alu, gāzēto ūdeni, riekstiem un snikeriem, Toblerone tāfelītēm un vēl šādām tādām uzkodām.

- Zēnu istaba, Kvinns pavēstīja un tūdaļ iegāzās ar seju vienā no gultām. Pēc dažām sekundēm viņš jau bija aizmidzis.

Sems un Astrīda kādu brīdi stāvēja viens otram līdzās uz balkona, laužot gabaliņos Toblerone. Abi krietnu laiku klusēja.

- Kā tu domā, kas tas ir? Sems beidzot pajautāja. Ko viņš bija domājis ar vārdu “tas”, nebija jāskaidro.

- Brīžiem man liekas, ka sapņoju, atzinās Astrīda. Ir tik dīvaini, ka neviens nav parādījies. Saproti, šeit vajadzētu ņudzēt no karavīriem un zinātniekiem, un žurnālistiem. Pēk­šņi nez no kurienes uzrodas siena, vairums ļaužu pazūd no pilsētiņas un nav nekādu sakaru, nekādu satelītu ierīču.

Sems bija nonācis pie kāda visnotaļ drūma secinājuma. Viņš prātoja, vai Astrīda secinājusi to pašu.

Tā tas arī bija. Zini, es nedomāju, ka tā ir vienkārši taisna siena, kas mūs atšķeļ no dienvidu puses. Manuprāt, tas varētu būt aplis. Varbūt tas ieskauj mūs no visām pusēm. Tā kā neviens nav ieradies mūs izglābt, domāju, ka tas ir visai ticami. Kā tev šķiet?

-Jā. Mēs esam slazdā. Bet kāpēc? Un kāpēc pazuduši visi, kuri ir vecāki par četrpadsmit gadiem?

- Nav ne jausmas.

Sems ļāva klusumam ieilgt, negribēdams uzdot nākamo jautājumu, kas viņam maisījās pa galvu, jo nebija īsti pārlieci­nāts, vai grib dzirdēt atbildi. Beidzot viņš tomēr izmeta: Kas notiek, kad cilvēkam paliek piecpadsmit?

Astrīda pavērsa pret puisi zilās acis, un abu skatieni sasta­pās. Kad tev ir dzimšanas diena, Sem?

- Divdesmit otrajā novembrī, viņš atbildēja. Tikai pie­cas dienas pirms Pateicības dienas. Divpadsmit dienas no šī brīža. Nē, nu vairs tikai vienpadsmit, jo ir jau pāri pusnaktij. Un tev?

- Tikai martā.

- Man arī labāk būtu paticis marts. Vai jūlijs, vai augusts. Pirmo reizi mūžā gribu būt jaunāks.

Vēlēdamies, lai meitene pārstāj lūkoties tā, it kā justu pret viņu žēlumu, Sems turpināja: Kā tev šķiet vai viņi visi ir dzīvi, tikai atrodas kaut kur citur?

-Jā-

- Tu to saki tāpēc, ka, tavuprāt, viņi patiešām ir dzīvi, vai tāpēc, ka tev gluži vienkārši tā gribētos?

- Gribētos, viņa noteica un pasmaidīja. Sem?

-Jā.

- Es todien biju skolas autobusā. Atceries?

- Miglaini, viņš attrauca un iesmējās. Manas piecpa­dsmit minūtes slavas.

- Tu biji drosmīgākais, superīgākais cilvēks, kādu jebkad biju pazinusi. Tā domāja visi. Tu biji visas skolas varonis. Un tad es nezinu. Šķita, it kā tu vienkārši būtu pazudis.

Sems mazdrusciņ tā kā apvainojās. Viņš nebija nekur pazu­dis. Vai tad ne tā? Nu, ne jau katru dienu šoferim piemetas sirdslēkme, viņš noteica.

Astrīda iesmējās. Tu esi tāds cilvēks, es domāju. Tu vienkārši dzīvo savu dzīvi. Bet, kad kaut kas noiet greizi, tu esi klāt. Tad tu atrotī piedurknes un dari, kas tev jādara. Kā šodien ugunsgrēkā.

- Jā, labi, bet, taisnību sakot, man labāk patiktu tā pirmā daļa. Tā, kurā es vienkārši dzīvotu savu dzīvi.

Astrīda saprotoši pamāja ar galvu, taču teica: Šoreiz tā nebūs.

Sems, noliecis galvu, lūkojās lejup uz mauriņu. Pa akmens celiņu skrēja ķirzaka. Aši, lēni, atkal aši, tad pazuda. Paklau, negaidi no manis pārāk daudz, labi?

- Labi, Sem, atteica Astrīda, taču nelikās, ka viņa tā domā. Rīt mēs visu kārtīgi apsvērsim.

- Un atradīsim tavu brālīti.

- Un atradīsim manu brālīti.

Viņa novērsās un izgāja. Sems palika uz balkona. Viņš nedzirdēja viļņu šļakstus. Vējš bija ļoti viegls. Toties zēns sajuta puķu smaržu no dobes, kas atradās apakšā. Un ari Klusā okeāna sāls smarža bija palikusi nemainīga.

Viņš tika teicis Astrīdai, ka ir nobijies, un tā tas patiešām ari bija. Bet bija vēl arī citas jūtas. Viņā ieplūda pārlieku klusās nakts tukšums. Viņš bija viens. Pat kopā ar Astridu un Kvinnu viņš bija viens. Viņam bija zināms tas, ko tie nezināja.

Pārmaiņa bija tik liela, ka Sems nespēja piespiest savu prātu to aptvert.

Tas viss bija savstarpēji saistīts par to viņš bija pārlieci­nāts. Tas, ko Sems bija nodarījis patēvam, un tas, ko viņš bija izdarījis savā istabā. Tas, kas notika ar mazo, bižaino dedzi­nātāju, un visu cilvēku, kas vecāki par četrpadsmit, pēkšņā pazušana. Un tad vēl šī neiespējamā, necaurlaidīgā barjera. Tās visas bija vienas mozaīkas sastāvdaļas.

Un mātes dienasgrāmata, ari tā.

Sems jutās nobijies, satriekts, vientuļš. Un tomēr kaut kādā ziņā mazāk vientuļš nekā visus šos pēdējos mēnešus. Mazā dedzinātāja bija pierādījusi, ka viņš nav vienīgais, kurš apveltīts ar šādu spēku.

Viņš nebija vienīgais ķertais.

Zēns pacēla rokas un palūkojās uz savām plaukstām. Sārta āda, tulznas no vējdēļa vaskošanas, dzīves līnija un likteņa līnija. Plauksta kā jau plauksta.

Kā? Kā tas varēja notikt?

Ko tas nozīmēja?

Un ja jau viņš nebija vienīgais ķertais vai tas nozīmēja arī to, ka viņš nav atbildīgs par katastrofu?

Sems izstiepa plaukstas uz priekšu, uz barjeras pusi, kā gribēdams tai pieskarties.

Paniskās bailēs viņš spēja radīt gaismu.

Paniskās bailēs viņš varēja sadedzināt cilvēkam roku.

Taču bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nevarēja radīt šo te.

Šī apziņa sniedza atvieglojuma izjūtu. Nē, viņš to nebija izdarījis.

Un tomēr kāds vai kaut kas to bija izdarījis.