Prom

ČETRDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

14 MINŪTES

Kvinns, šausmās sastindzis, vēroja, kā koijoti uzbrūk bēr­niem.

Viņš redzēja, kā Sems raida liesmas, bet netrāpa.

Redzēja Sema izmisīgo cīņu, Keinam sagraujot baznīcu.

Sems metās uz baznīcu. Nē! iesaucās Kvinns.

Viņš notēmēja.

- Netrāpi bērniem, tikai ne bērniem! viņš šņukstēja un, tēmēdams koijotu barā, nospieda mēlīti. Koijotu bija daudz vairāk nekā iepriekš.

Taču tie viņu diez vai pat pamanīja.

Viens raustīdamies nogāzās, it kā būtu paklupis, un vairs necēlās.

Tad viņš vairs nevarēja šaut, jo dzīvnieki bija iejukuši starp bērniem. Kvinns metās uz kāpnēm, paslīdēja un smagi nokrita uz ietves.

Bēdz, kliedza viņa smadzenes, bēdz no šejienes! Kvinns paspēra trīs panikas pilnus soļus uz pludmales pusi. Skrien skrien prom, uz pludmali! Bet tad viņš, kā kāda neredzama spēka turēts, apstājās.

- Tu nedrīksti bēgt, Kvinn, viņš sev teica. Nedrīksti.

Un, vēl turpinādams izrunāt šos vārdus, viņš skrēja atpa­kaļ, cauri bērnudārzam, pa ceļam pastumjot malā Mariju, kas sargājot bija apkampusi kādu bērnu, garām pārējiem bērniem, prom uz laukumu. Pistoli viņš tagad turēja drīzāk kā rungu un skriedams kliedza pilnā rīklē kā vājprātīgs. Ieroča stobram triecoties pret koijota galvu, atskanēja pretīgs krakšķis.

Te bija Edīlio. Bērni kliedza, un kliedza ari Edllio. Nē, nē, nē! Un Kvinnam acis aizmigloja asinis, asinis bija viņam smadzenēs, asinis bija visur, un viņš zaudēja prātu, patiesi zaudēja prātu vēzēdamies un kliegdams, un zvetēdams, zve­tēdams, zvetēdams.

Marija bija piekļāvusi sev Izabellu un pati piespiedusies pie Džona. Bērni, dzirdēdami ārā notiekošo vājprātu, kliedzienus un rūcienus, un šāvienus, nevaldāmi raudāja.

-Jēzu, glāb mūs, Jēzu, glāb mūs! kāds atkal un atkal šņukstēdams izmisīgi atkārtoja, un Marija kādā tālā savas apziņas stūrīti apjauta, ka tā ir viņa pati.

Dreiks dzirdēja koijotu kaukšanu nakti, un viņa melnā sirds zināja, ko tas nozīmē.

Pietiek laizīt savas brūces.

Jāmetas kaujā.

- Ir laiks, viņš sev teica. Laiks parādīt viņiem visiem.

Ar spērienu atvēris durvis, Dreiks devās uz laukumu. Viņš

kliedza, viņš rēca un auroja, vēlēdamies, kaut varētu riet uz mēnesi kā koijots.

Izdzirdējis šāvienus, Dreiks izvilka no jostas pistoli. Viņš izlocīja savu pātagu un cirta ar to, kur pagadās, priecādamies par plīkšķēšanu.

Priekšā rēgojās divi stāvi. Tie attālinājās, tāpat kā viņš virzīdamies uz kaujas trokšņa pusi. Divi stāvi. Viens no tiem likās neiespējami sīks. Bet nē, tas tikai tāpēc, ka otrs bija neiespējami milzīgs. Kā sumo cīkstonis. Šļūcošs, klumzājošs radījums ar resniem locekļiem.

Nesaderīgais pāris iegāja laternas gaismas lāmā. Sīkāko Dreiks pazina.

- Hovard, tu, pārbēdzēj! uzsauca Dreiks.

Hovards apstājās. Milzenis viņam līdzās turpināja slāt uz priekšu.

- Atšujies, Dreik! brīdināja Hovards.

Dreiks uzšāva ar pātagu, pārplēšot Hovardam uz krūtīm kreklu un atstājot uz ādas asiņainu švīku, kas asajā gaismā šķita melna.

- Silti iesaku tev nākt mums palīgā tikt galā ar Semu, brīdināja Dreiks.

Milzīgais lempis apstājās. Lēnām pagriezās. Un nāca šurp.

- Kas tas tāds? Dreiks skarbi noprasīja.

- Tu! uzrūca briesmonis.

- Ork? Dreiks, pa pusei sajūsmināts, pa pusei šausmi­nāts, iesaucās.

- Tas ar mani notika tevis dēļ, Orks truli sacīja.

- Pavācies nost no ceļa! pavēlēja Dreiks. Notiek kauja.

Vai nu nāc man līdzi, vai sprāgsti nost tepat uz vietas.

- Viņš grib tik vien kā alu, Dreik, Hovards samierinādams pavēstīja. Saķēris ievainojumu krūtīs, aiz sāpēm salīcis, tomēr vēl arvien cenzdamies būt gudrs un manipulēt.

- Pār mani ir nācis Dieva sods, nošļupstēja Orks.

- Tu, stulbais lempi! To teicis, Dreiks no visa spēka trieca savu pātagas roku Orkam plecā.

- ĀĀĀĀ! Orks sāpēs iebļāvās.

- Kusties uz priekšu, stulbeni! pavēlēja Dreiks. |

Orks patiešām sakustējās. Bet ne jau uz laukuma pusi.

- Gribi, lai tevi uzcienā Pātagroka, ķertais? uzkliedza Dreiks. Es tevi sakapāšu gabalos!

Astrīda juta šausmīgu svaru uz krustiem un kājām. Viņa gulēja uz vēdera, ar savu augumu aizsegusi Mazo Pītu. Viņa bija apdullināta, tomēr pietiekami pie apziņas, lai apjēgtu savu stāvokli.

Astrīda dziļi ievilka elpu.

- Pītij! viņa čukstēja. Pašas balss gāja caur kauliem. Ausīs zvanīja, visas apkārtējās skaņas izklausījās slāpētas.

Mazais Pīts nekustējās.

Astrīda centās pacelt kājas, taču tās neklausīja.

- PItij, PItij! viņa sauca.

Astrīda izslaucīja no acīm visu, kas tur bija sakrājies, putekļus, dubļus un sviedrus. Samirkšķinājusi acis, meitene palūkojās uz brālīti. Viņai bija izdevies pasargāt no brūkošās sienas lielāko daļu puisēna ķermeņa, taču uz galvas viņam bija uzkritis apmetuma gabals mugursomas lielumā.

Astrīda apspieda šņukstus. Piespiedusi pirkstus pie brālīša kakla, viņa sajuta pulsu. Viņa samanīja ari puisēna seklo elpu un krūšu cilāšanos.

- Palīgā! Astrīda izkrekšķēja, lāgā nezinādama, vai viņa kliedz vai čukst, jo ausīs zvanīja tā, ka viņa nespēja neko sadzirdēt.

- Palīdziet kāds! Palīdziet mums!

- Glābiet manu brālīti!

- Glāb viņu! meitene atkal un atkal atkārtoja, un viņas palīgā sauciens pārtapa lūgšanā. Izglāb Semu! Izglāb mūs visus!

Astrīda sāka pēc atmiņas skaitīt kādu reiz sen noklausītu lūgšanu. Viņas balss skanēja kaut kur tālu, it kā piederētu kādam citam.

- Svētais ercenģeli Mihaēl, stāvi mums klāt kaujā. Pasargi mūs no ļaunuma un velna izliktām lamatām. Viņa drīzāk juta nekā dzirdēja savus šņukstus, savas izmisīgās trīsas, kas lika vārdiem sprūst rīklē.

Kā ņirdzīga atbilde uz viņas lūgumiem pēc žēlastības pār meiteni gāzās stikla lausku un apmetuma gabalu lietus.

- Lai nāk pār viņu Dieva sods, mēs tevi pazemīgi lūdzam. Un Tu, ak valdniek un debesu ķēniņ, Dieva spēkā…

Mazais Pīts sakustējās un ievaidējās. Viņš pagrieza galvu, un Astrīda ieraudzīja tajā dziļu brūci, gandrīz kā cirvja pēdas.

-… triekt ellē sātanu un visus ļaunos garus, kas klīst pa pasauli, tīkojot pazudināt mūsu dvēseles.

Gruvešos netālu no viņas kāds stāvēja. Astrīda pagrieza galvu un pēkšņā zaļa zibens uzliesmojumā ieraudzīja pret augstajiem griestiem slejamies tumšsejainu stāvu.

- Āmen.

- Neesmu nekāds eņģelis, kur nu vēl erceņģelis, teica Deka. Astrīda gan to nedzirdēja, bet tikai nolasīja viņai no lūpām. Bet vismaz no tām drazām es tevi varu atbrīvot.

Keins nolēca no ēkas drupām.

Viņš bija to paveicis.

Viņš to bija paveicis.

Sems bija palicis zem gruvešiem. Aprakts. Sakauts.

Tomēr īsti izbaudīt šo mirkli viņš nespēja. Sāpes savaino­tajā kreisajā sānā bija šausmīgas. Postošā zaļibaltā gaisma bija piekausējusi kreklu pie miesas, un tas, ko viņš juta, pārsniedza jebkuras mokas, kādas viņš līdz šim būtu spējis iztēloties.

Keins grīļodamies devās uz sagrauto baznīcu, cenzdamies apkārt valdošajā haosā kaut ko saprast. Šāvieni vairs nebija dzirdami, taču skanēja kliedzieni un vaimanas, un rūcieni. Un vēl kaut kas sīku skaņas triecienviļņu virknes, pātagas švīksti. Tiem atbalsoja tāda kā nevienmērīga dobju bungu dunoņa.

Keins apstājās, palūkojās un uz brīdi aizmirsa sāpes.

Uz rātsnama pakāpieniem norisinājās mežonīga cīņa starp Dreiku un kaut kādu nepazīstamu, rupji tēstu milzeni.

Dreiks cirta ar pātagu un šāva ar pistoli.

Milzenis raidīja neveiklus sitienus, kas, Dreikam lēkājot apkārt, atkal un atkal netrāpīja mērķī, taču, lai arī kā Dreiks pātagoja, lempīgais briesmonis neatkāpās ne par soli.

Briesmonis atvēzējās, un nu Dreiks izvairījās tikai par kādu collu. Akmens dūre triecās pret rātsnama plienakmens kolonnu. Kolonna ieplaisāja un gandrīz sabruka. Pašķīda sīkas akmens lauskas.

Keinu no aizraujošā skata novērsa neskaidra, rūcoši spie­dzīga balss.

- Sieviete lika Barvedim mest mieru, dusmīgi pavēstīja koijotu Barvedis.

- Ko? Keins nesaprata teiktā jēgu, līdz ieraudzīja lieliem soļiem tuvojamies Diānu. Viņas tumšie mati plīvoja, acis kvēloja dusmās.

- Es teicu, lai tas netīrais kustonis met mieru, tikko spē­dama valdīt pār savu balsi, pavēstīja Diāna.

- Kam lai met mieru? noprasīja Keins.

- Viņi vēl arvien plosa bērnus, atbildēja Diāna. Mēs esam uzvarējuši. Sems ir pagalam. Dzen viņus prom, Kein!

Keins atkal pievērsās cīņai starp Dreiku un milzeni. Ko tu gribi tie taču ir koijoti, viņš salti noteica.

- Tu esi zaudējis prātu, Keinl Diāna klupa viņam virsū.

- Tas jāaptur. Tu esi uzvarējis. Tas jāaptur.

- Un ja nu ne, Diāna? Kas tad notiks? noprasīja Keins.

- Sameklē Lanu. Esmu ievainots. Bet tu, Barvedi, dari, ko gribi.

- Varbūt tieši tāpēc māte tevi pameta, Diāna viņam mežonīgi uzkliedza. Varbūt viņa jau tad redzēja, ka tu neesi vienkārši slikts tu esi ļaunuma apsēsts kroplīgs izdzimums.

Keina atbilde bija pēkšņa un vardarbīga. Itin kā aizmirsis par savu spēku, viņš smagi iesita meitenei pa seju.

Diāna, zaudējusi līdzsvaru, sagrīļojās un noslīga uz akmens pakāpieniem.

Tajā brīdī Keins ar šausminošu skaidrību ieraudzīja viņas seju pēkšņas žilbinošas zaļibaltas gaismas apmirdzētu.

Šai gaismai varēja būt tikai viens avots.

Gaisma bija kā debesīs tēmēts šķēps, kas slaidā lokā izlie­cās no dzīvojamās mājas drupām.

- Nē! izdvesa Keins.

Bet gaisma dega, pārvēršot oglēs drupas un gruvešus, visu šausmīgo sagruvušās celtnes svaru.

- Nē! Keins atkārtoja, un gaisma izdzisa, itin kā būtu izslēgta.

Viņam aiz muguras Dreiks un Orks turpināja savu ātri lēno, veikli smagnējo, asi trulo kauju, bet vienīgais, ko Keins redzēja, bija melni apkvēpis, sodrējiem klāts spožacains stāvs, kas, piecēlies no gruvešiem, tuvojās viņam.

Keins notēmēja ar rokām uz koka šķēpeļu un apmetumu gabalu kaudzi baznīcas priekšā. Tad viņš pacēla rokas pret Semu un gruvešu krava, pacēlusies gaisā, brāzās tam virsū.

Arī Sems pacēla rokas. Zaļa uguns uzspridzināja lidojošos ķieģeļus un baļķus. Tie sadega turpat gaisā un, nepaguvuši sasniegt mērķi, pārvērtās izdedžos.

Deka pacēla gruvešus, atbrīvojot no tiem Astrīdu un Mazo Pītu.

Tas gan nenācās viegli. Viņas spēja pārtraukt gravitāciju novērsa to arī zem Astrīdas, un viņa līdz ar Mazo Pītu pacēlās gaisā starp virpuļojošajiem koka un apmetuma gabaliem.

Deka, notēmējusi ar roku, izrāva Astrīdu no bezsvara zonas. Astrīda un Mazais Pīts atsitās pret grīdu.

Tad Deka atlaida vaļā gruvešus un tie ar šausminošu troksni sabira zemē.

- Paldies! sacīja Astrīda.

- Te iesprostots milzums cilvēku, teica Deka un, lieki netērēdama laiku, metās palīgā pārējiem.

Astrīda pieliecās un mēģināja uzcelt Mazo Pītu. Viņš bija ļengans kā miltu maiss. Meitene apkļāva rokas puisēnam ap krūtīm un apkampa kā pārlieku lielu zīdaini. Piespiedusi brālīti cieši sev klāt, Astrīda, viņu pa daļai vilkdama, pa daļai stiepdama, pašai neveikli klūpot pār drazām, steberēja ārā no baznīcas.

Lana varētu Mazo Pītu izdziedināt, bet viņa bija pazudusi. Vienīgais, ko Astrīda spēja iedomāties, bija nostiept brālīti lejā, pagrabā, pie Dāras. Bet vai Dāra varēja kaut kā palīdzēt? Un vai vispār bija iespējams tikt līdz tā sauktajai slimnīcai varbūt ieeja tajā bija nosprostota ar gruvešiem?

Tikai tagad Astrīda attapa, ka baznīcas fasādes sienas gluži vienkārši vairs nav. Bija redzamas naksnīgas, zvaigznēm nosē­tas debesis. Un vēl šausminošs, iezaļgans zibens.

Pierima zvanīšana ausīs, un Astrīdai atgriezās dzirde. Viņa izšķīra dzīvnieku rūcienus, asus pātagas plīkšķus un šausmīgi daudz kliedzošu balsu.

Pēkšņi gruveši ap viņu pacēlās gaisā.

Astrīda metās zemē, atkal piesedzot Mazo Pītu vēl arvien sargājot savu brālīti. Sienas gabali un koka šķēpeles, un atse­višķi tērauda un koka savienojumi šāvās gaisā kā lidmašīnas, kas paceļas virs lidostas, un, mežonīgi uzņemot augstumu, traucās cauri nopostītajai baznīcas priekštelpai.

Uzliesmoja zaļais zibens, tam sekoja sprādzienu dārdi un vēl spožāka gaisma.

Gruvešu plūsma apstājās.

Astrīda atkal piecēlās kājās un pievilka sev klāt Mazo Pītu.

Kāds no ārpuses skrēja viņai pretī. Piepeši skrējējs apstā­jās elsodams un blenzdams kā stūrī iedzīts pārbiedēts dzīvnieks.

- Keins, izdvesa Astrīda.

Viņš klusēja. Meitene redzēja, ka viņš ir ievainots un cieš sāpes. Seja noplūdusi sviedriem un notriepta dubļiem. Viņš skatījās uz Astrīdu tā, it kā redzētu spoku.

Tad Keina apmiglotajās acīs uzausa bīstama gaisma.

- Vareni, viņš čukstus izdvesa.

Astrīda juta, ka tiek pacelta virs zemes. Viņa izmisīgi spieda sev klāt Mazo Pītu, bet puisēns slīdēja viņai ārā no rokām, kā bēgdams no viņas krampjainā tvēriena, un nokrita uz grīdas.

- Nāc ārā, brālīt! Spēle turpinās, uzsauca Keins. Pie manis ir tava draudzene.

Astrīda lidoja. Bezspēcīga. Bezpalīdzīga. Un Keins soļoja viņai aiz muguras, izmantojot viņu kā aizsegu. Cauri baz­nīcas priekštelpai, ārā uz kāpnēm, kur skatienam pavērās murgam līdzīga aina: mežonīgi suņi, kas plosa neaizsargātus bērnus.

Sems stāvēja uz apakšējā pakāpiena. Viņš bija asinīm un skrambām klāts, viena roka ļengani nokarājās.

- Uz priekšu Sem, laid nu man virsū liesmas 1 klaigāja Keins. Uz priekšu, brālīt, parādi man, ko spēj!

- Slēpies aiz meitenes muguras, Kein? noprasīja Sems.

- Tu domā, ka spēj mani kaut kā aizskart? teica Keins.

- Vienīgais, kas ir no svara, ir uzvara. Tā ka paklusē.

- Es tevi nogalināšu, Kein!

- Nē. Tev tas neizdosies. Vismaz, ja netaisies pie viena nobeigt savu draudzeni.

- Pēc minūtes mēs abi no šejienes pazudīsim, Kein. Cīņa ir galā mums abiem, teica Sems.

- Varbūt tev, Sem. Man ne. Es zinu izeju. Es zinu, kā palikt šeit. Keins iesmējās mežonīgus, triumfa pilnus smieklus.

- Sem! sauca Astrīda. Tev tas jāizdara! Iznīcini viņu.

Pa kāpnēm tuvojās Diāna.

- Jā gan, Sem, iznīcini mani, mēdījās Keins. Tev taču piemīt spēks. Izdedzini viņai vidū caurumu, un tu tiksi pie manis.

- Kein, laid viņu zemē, teica Diāna. Esi taču vienreiz vīrs.

- Laid Astrīdu zemē, Kein, piebalsoja Sems. Pienākušas beigas. Piecpadsmit, un punkts. Es nezinu, kas tas ir, bet var­būt tā ir nāve, un tu taču negribēsi pirms miršanas vēl vairāk aptraipīt savas rokas ar asinīm.

Keins rūgti iesmējās. Tu par mani neko nezini. Tu neuz­augi, neapjēgdams, kas esi. Tev nebija jārada sevi tikai ar paša gribu un paša iztēli.

- Es uzaugu bez tēva, teica Sems. Bez jebkādiem paskaidrojumiem. Un nezinot patiesību. Tāpat kā tu.

Keins palūkojās rokas pulkstenī. Man liekas, ka tavs laiks ir klāt, Sem. Tu dzimi pirmais, atceries? Un re, ko es gribu, lai

tu uzzinātu, pirms izgaisti: es izdzīvošu, Sem. Es palikšu šeit. Kopā ar tavu apburošo Astrīdu un visu IBJZ. Tas viss būs mans.

- Sem, teica Diāna, tu vari pārvarēt to bliezienu tā…

Keins pagriezās pret meiteni, pacēla roku un raidīja trie­cienu, pārtraucot viņu pusvārdā. Diāna uzšāvās gaisā, apmeta tur kūleni un novēlās ielas pretējās puses zālienā.

Šī darbība bija novērsusi Keina uzmanību no Astrīdas. Viņš to bija palaidis vaļā.

Sems izstiepa roku ar izvērstu plaukstu.