Prom

TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA

88 STUNDAS, 24 MINŪTES

Koijoti visu nakti triecās durvis, cenzdamies tās izgāzt. Taču Sems, Kvinns un Edilio bija izvandījuši būdiņu un samek­lējuši visu, kas noderēja durvju nostiprināšanai, un tām bija jāiztur. Sems bija par to pārliecināts.

Vismaz kādu laiciņu.

- Viņi ir iespundēti, sacīja Sems.

- Un mēs arī, piebilda Lana.

- Vai tu to varēsi? Astrīda jautāja Semam.

- Nezinu, viņš atzinās. Laikam jā. Bet, lai to izdarītu, man jāiziet ārā. Ja tas nostrādās, tad labi. Ja ne…

- Vai kāds vēlas vēl pudiņu? Kvinns centās pacelt gara­stāvokli.

- Labāk palikt te, iekšā, Astrīda izteica savas domas.

- Tad viņiem nāktos iet caur durvīm. Tas nozīmē pa vienam vai pa diviem. Vai tā nebūtu vieglāk, Sem?

- Jā. Tas būs varens tusiņš. Viņš pastiepa savu skārda kausu. Kvinn, man pudiņu.

Pēc vairākām garām stundām durvju dauzīšana bija koijo­tus nogurdinājusi. Ieslēgtie bērni izmantoja iespēju mazliet pagulēt. Tas tika darīts uz maiņām, raugoties, lai divi visu laiku būtu nomodā.

Debesis sāka izgaismoties pērļaini pelēkas. Gaisma vēl bija blāva, tomēr ar to pietika, lai Edilio, atradis sienā zara caurumu, iegūtu miglainu skatu uz pagalmu.

- Varētu būt, ka šo tur, ārā, ir kāds simts, viņš ziņoja.

Lana, kas ar adatu un pavedienu rokā bija nolīkusi pār

savām drēbēm, tās lāpot, piecēlās un aizgāja palūkoties. Tur ir vairāk nekā tikai viens bars, viņa sacīja.

- Kā tu to vari noteikt? žāvādamās un berzēdama no acīm miegu, vaicāja Astrīda.

- Tagad es par koijotiem šo to zinu, atbildēja Lana. Ja jau šeit to ir tāds lērums, tad apkārt ir vismaz divtik. Daži noteikti ir aizgājuši medībās. Koijoti medī dienu un nakti.

Viņa apsēdās un no jauna pievērsās šuveklim. Viņi kaut ko gaida.

-Ko?

- Es neredzēju Barvedi. Varbūt viņš kaut kur aizgājis. Var­būt tie gaida viņu atgriežamies.

- Viņi taču zaudēs interesi agrāk vai vēlāk, vai ne? jautāja Astrīda.

Lana papurināja galvu. Normāli koijoti noteikti zaudētu. Bet šie nav normāli.

Viņi gaidīja, un apmēram reizi stundā Sems vai Edīlio palū­kojās ārā. Ikreiz viņi redzēja koijotus.

Pēkšņi gaisu pāršķēla simt jūsmīgu sunisku vaukšķienu koris.

Patriks piecēlies saboza spalvu.

Sems pieskrēja pie novērošanas cauruma. Lana uzspīdināja lukturīti.

- Viņiem ir uguns, pavēstīja Sems.

Lana, pagrūdusi zēnu malā, pati pierāpās pie cauruma.

- Tas ir Barvedis, viņa apstiprināja. Viņam ir degošs zars.

- Tas nav vienkārši degošs zars, bet gan lāpa, izlaboja Sems. Viņš nav to kaut kur nejauši atradis. Lāpa deg tikai vienā galā. Ja tas būtu zars, tā nebūtu. Lāpu ir izgatavojis kāds, kuram ir rokas. Kāds viņam to ir iedevis.

- Tumsa, čukstus izdvesa Lana.

- Šī būda aizdegsies kā sērkociņš, sacīja Sems.

- Nē! Es negribu sadegt! iesaucās Lana. Mums jātiek ārā. Jānoslēdz kaut kāda vienošanās ar Barvedi.

-Tu taču teici, ka viņš mūs nogalināšot, atgādināja Astrīda. Viņa bija ar rokām aizspiedusi Mazā Pīta ausis.

- Viņi grib mani dzīvu. Grib, lai iemācu viņiem cilvēku paņēmienus, tā teica Tumsa. Barvedis nedrīkst mani noga­lināt, esmu viņam vajadzīga.

- Nu tad mēģini, mudināja Sems.

- Barvedi! iesaucās Lana. Barvedi!

- Viņš tevi nedzird.

- Viņš ir koijots un dzird, ja piecdesmit pēdu attālumā savā alā skrabinās pele, atcirta Lana. Tad, pacēlusi balsi līdz spiedzienam, mēģināja no jauna: Barvedi! Barvedi! Es darīšu visu, ko tu vēlies.

Sems bija atgriezies pie lūramā cauruma. Viņš ir tepat.

- Barvedi, nevajag! Lana lūdzās.

- Viņi visi atkāpjas.

- Ak Dievs!

- Dūmi, Edīlio, pavērsis lukturīša staru pret durvju slieksni, konstatēja.

Lana satvēra zelta ķieģeli un metās dauzīt dēļus, ar ko viņi bija aiznaglojuši durvis. Edīlio saķēra viņu aiz rokām.

- Tu gribi dzīvs sadegt? noprasīja Lana.

Edīlio palaida meiteni vaļā. I

- Mēs nākam ārā! Lana, dauzot pa dēļiem, sauca. Mēs nākam ārā!

Bet noraut dēļus nebija ne par matu vieglāk kā tos pienag­lot. Durvju apakšu jau laizīja dzeltena liesmu mēle.

Pēkšņi Sems atsprāga no lūramā cauruma. Uguns!

- Es negribu sadegt! raudāja Lana.

- Tie ir dūmi, kas nogalina, Sems, palūkojies uz Astrīdu, nočukstēja. Jābūt kādam ceļam uz āru.

- Tev šis ceļš ir zināms, teica Astrīda.

Pa aizmugures sienas spraugām un salaidumiem spraucās iekšā dūmi.

Lana dauzīja dēļus. Dūmi krājās zem spārēm. Būda dega ātri. Karstums jau kļuva neizturams.

- Palīgā! klaigāja Lana. Mums jātiek ārā.

Edīlio metās palīgā raut nost dēļus.

Sems pārliecās pāri Mazā Pīta galvai un noskūpstīja Astrīdu uz lūpām. Neļauj man pārvērsties par Keinu, viņš teica.

- Es tevi pieskatīšu, viņa apsolīja.

- Labi. Visi nost no durvīm! norīkoja Sems, taču viņa balss skanēja pārāk klusi, lai apkārt valdošajā panikā to kāds saklausītu.

Tad viņš satvēra Lanas roku, kurā meitene vicināja zelta ķieģeli. Ko tu dari? viņa iesaucās.

- Tu liki lietā savas spējas un izglābi man dzīvību, teica Sems. Tagad mana kārta.

Lana, Edīlio un Kvinns atkāpās no durvīm.

Sems aizvēra acis. Uzjundīt sevī dusmas bija viegli. Viņam bija tik daudz, uz ko dusmoties.

Taču nezin kāpēc, mēģinot koncentrēties uzbrukumam, viņa gara acu priekšā nenostājās Barveža un pat ne Keina tēls. Prātā bija viņa paša māte.

Muļķīgi. Nepareizi. Negodīgi un pat cietsirdīgi no viņa puses.

Tomēr, tiklīdz Sems centās izsaukt sevī dusmas, viņš redzēja savu māti.

- Tā nebija mana vaina, viņš čukstus sacīja domu tēlam.

Sems pacēla rokas. Plati izpleta pirkstus.

Bet tajā brīdī atsprāga vaļā pussadegušās durvis.

Liesmas un dūmi bija visur smacējošu dūmu straume.

Un no šīs pekles izlēca koijots dāņu doga lielumā.

Tas visu padara vienkāršāku, nodomāja Sems.

No viņa paceltajām rokām izšāvās zaļibaltas gaismas zibs­nis, un koijots nogāzās uz grīdas. Dzīvnieka ķermenī bija izdedzināts astoņas collas plats caurums.

Nākamais zibsnis tūkstoš spuldžu spožumā, un sagāzās būdas priekšējā siena.

Pēkšņs vakuums aprija daļu liesmas ne visu, tā bija tikai īsa pauze šajā peklē -, un Sems, saķēris aiz rokas Astrīdu, metās uz priekšu. Astrīda vilka sev līdzi Mazo Pītu. Pārējie, pārvarējuši acumirkļa šoku, viņiem sekoja.

Bērni cits aiz cita atstāja būdu, un koijoti saltu, vērīgu acu un draudīgu zobu jūra metās viņiem virsū.

Sems palaida vaļā Astrīdu, pacēla rokas, un atkal eksplo­dēja gaisma. Kāds ducis koijotu, uguns ķerti, krita un locī­jās pa zemi vai kaukdami aizskrēja naktī, dzirksteļodami kā neprātīgas brīnumsvecītes zūdošajā tumsā.

- Barvedis, Lana brīdināja. Smacējošajos dūmos viņas balss bija sarukusi līdz ķērcienam. Viņa balstījās pret Edīlio plecu. Abi bija izglābušies no degošās būdas, taču zālienā viņus gaidīja jaunas briesmas.

Būda viņiem aiz muguras ar skaļu grāvienu sabruka un tūdaļ uzliesmoja kā ugunskurs. Oranžā gaisma apmirdzēja simt apjukušu sunisku pumu. Dzīvnieku acis un zobi spīdēja.

Barvedis stāvēja atstatu, lūkodamies Semā. Viņš bija sabo­zis spalvu, taču neizskatījās nobijies.

Barvedis izrēja pavēli, un koijotu bars, saplūdis vienotā rūcošā niknuma vilnī, gāzās virsū.

Sems turēja rokas augstu virs galvas. Iemirdzējās vistīrākās zaļibaltās gaismas stari. Pirmās koijotu rindas tūdaļ pat aizdegās. Dzīvnieki pagriezās un šausmās metās atpakaļ. Kāpdami pāri saviem brāļiem un māsām, tie sēja ap sevi visaptverošu paniku.

Viss bars pagriezās un metās prom naktī. Un Barvedis vairs nebija nekāds bezbailīgais vadonis tas sekoja pārējiem, steigdamies panākt savu sakauto armiju. Daži no degošajiem koijotiem skrienot aizdedzināja sausos krūmus.

Sems nolaida rokas gar sāniem.

Astrīda bija viņam līdzās.

- Nu vai zini, vecīt! Kvinns godbijīgi izdvesa.

- Nedomāju, ka viņi atgriezīsies, sacīja Sems.

- Uz kurieni tagad, draugs? Edllio viņam jautāja.

Sems stāvēja, vērdamies tuksnesi, kas vēl arvien bija tik

tumšs, ka aprija visu degošās būdas gaismu. Zēnam gribējās raudāt. Viņš nebija zinājis, ka viņā mīt tik daudz dusmu. Viņam no tā metās nelabi. Māte bija darījusi, ko spējusi, Sems nevarēja viņu vainot. Zēnam gribējās izvemties.

Astrīda redzēja, ka Semam ir grūti runāt, tāpēc teica: Mēs dosimies atpakaļ uz Perdidoblču. Atgriezīsimies un ieviesīsim tur kārtību.

- Un Keins mierīgi noies maliņā, atsaucās Kvinns. Ne­kādu problēmu, trallallā!

- Es jau nesaku, ka tas būs viegli, sašuta Astrīda. Mums tas noteikti būs pārbaudījums.

Edllio papurināja galvu. Tas nebūs pārbaudījums. Tas būs karš.

- Drīz uzlēks saule. Tad mēs kaut ko saredzēsim, sacīja Dreiks.

- Ko tad mēs ieraudzīsim? īdēja Panda. Te nav nekā cita kā vien tuksnesis.

- Keins apgalvo, ka Sems, gribēdams atrast atpakaļceļu, visticamāk, turēsies tuvu barjerai.

- Keins domā, ka Sems atgriezīsies? Pandas balss skanēja nervozi.

Panda vēl arvien īgņojās par sastiepto potīti un bija gandrīz nekam nederīgs, tāpēc Dreiks bija paņēmis līdzi divus citus Koutsas audzēkņus. Pirmais bija resns ķiniešu izcelsmes zēns, ko saukāja par Struņķi. Struņķis bija zema līmeņa huligāns, ne no tiem, ar ko Dreiks citkārt no laba prāta būtu biedrojies. Turklāt viņš ne bridi neaizvēra muti. Struņķa tarkšķēšana izpaudās galvenokārt kā plātīšanās ar to, kādu grupu koncer­tus viņš apmeklējis un ar kādām kinozvaigznēm iepazinies. Struņķa tēvs bija angažementu aģents Holivudā.

Ja vien tāda Holivuda vēl pastāvēja.

Otra bija meitene sīka melnādainā meitene, vārdā Luīze, viena no tām, kas mācēja vadīt auto. Tā kā Panda bija gandrīz nelietojams, Dreikam bija vajadzīgs šoferis.

Pēc Endrū izgaišanas Keins un Diāna līdz ar sīko, pretīgo gudreli Džeku bija aizgājuši izrēķināties ar Frederiko un pat­laban bija aizņemti ar kārtības atjaunošanu Koutsā. Keins bija aizsūtījis Dreiku palūkot, vai nevar atrast Semu.

Dreiks par šo pavēli nepavisam nebija sajūsmā. Briesmīgi nāca miegs, un, kā jau viņš bija aizrādījis Keinam, šeit bija tādi plašumi, ka diez vai bija kādas izredzes atrast Semu pat tad, ja tas turpina uzturēties barjeras tuvumā. Kur nu vēl nakts laikā.

- Tur ir ceļš, kas ved Cūkmuguras kalnā, sacīja Keins.

- Atceries skolas ekskursiju? To var redzēt no vairāku jūdžu attāluma.

71 nu par spīti tumsai un par spīti tam, ka Luīze bija daudz trakulīgāka braucēja nekā piesardzīgais Panda, kā arī par spīti Pandas činkstēšanai un Struņķa vāvuļošanai, viņi bija uzbraukuši Cūkmuguras kalnā un pēc kāda laika atraduši ari skatu laukumu.

Viņi te bija jau labu brīdi. No ielejas atplūda koijotu gau­das, un Dreiks draudēja Struņķim, ka nogrūdīs viņu lejā, ja tas nebeigs ļerināt par savu sastapšanos ar Kristīņu Agileru.

Kvemēdams šajā pasaules kaktā bez ēdiena un dzēriena, un vispār bez nekā, tikai ar ūdens pudeli un šiem trim idi­otiem, Dreiks vai plīsa aiz dusmām.

- Kas tad galu galā notika ar Endrū? vienā no retajām Struņķa pauzēm apjautājās Luīze.

- Viņš izčibēja, vai zini. Izkūpēja gaisā, atbildēja Panda.

- Man vēl atlicis vairāk nekā gads. Man ir tikai trīspa­dsmit, pavēstīja Luīze, it kā kādu tas interesētu. Gada laikā taču kāds atnāks mūs izglābt, vai ne?

- Jo ātrāk, jo labāk, norūca Dreiks. Man atlicis vairs tikai mēnesis.

- Man vēl laiks līdz jūnijam, sacīja Struņķis. Vai zini, ko tas nozīmē? Esmu Vēzis.

- Man jau bija tādas aizdomas, nomurmināja Dreiks.

- Esmu dzimis Vēža zīmē, precizēja Struņķis.

- Man jāiziet, pavēstīja Dreiks. Viņš izkāpa no mašīnas un devās uz skatu laukuma malu. Piegājis pie treliņiem, viņš sāka čurāt pāri malai. Un tad kaut ko ieraudzīja. Izskatījās, it kā nakts tumsā pārvietotos sērkociņš. Attālumu bija grūti noteikt.

- Struņķi! Dod šurp binokli!

Struņķis sarosījās un jau pēc dažām sekundēm bija klāt. Dreiks pa to laiku ar acīm sekoja zigzagiem, ko tālu ielejā meta sīkā, zibošā gaisma.

- Te ir gandrīz kā Holivudas pakalnos, vai zini, teica Struņķis. Uz Malholandas ceļa, kur dzīvo visi tie slavenie aktieri. Reiz es biju ciemos pie viena tāda puiša, viņš laikam bija režisors nu, no tiem, kam mans tētis palīdzējis tikt uz augšu. Un…

Dreiks izrāva Struņķim no rokām binokli un, notvēris dzirksteli, centās to paturēt redzeslaukā. Gandrīz neiespējami. Tikko noķēris, viņš to atkal pazaudēja. Pat tad, kad Dreikam izdevās tai dažas sekundes sekot, viņš nespēja saskatīt neko vairāk par oranžu liesmiņu, kas klejoja pa vienmuļo līdze­numu. Tomēr bija skaidrs, ka tā pārvietojas par ātru, lai to nestu cilvēks, pat ļoti žigls cilvēks.

Tad liesmiņa apstājās. Un Dreiks pamazām atskārta, ka tā pieņemas spēkā.

Ielūkojoties labi cieši, viņam likās, ka pieaugošajā spožumā saskatāma kaut kāda būve māja vai kaut kas tamlīdzīgs.

Panda klibodams piebiedrojās Dreikam. Dreiks pastiepa viņam binokli. Kā tu domā, kas tas ir?

Panda ielūkojās binoklī brīdī, kad izšāvās gaismas zibsnis, un viņš, atrāvis binokli no acīm, iekliedzās.

Nākamais uzliesmojums bija samanāms vēl skaidrāk. Un tad agrā rīta tumsu izraibināja mežonīgi kustīgu brīnum­svecīšu spiets.

Panda palūkojās vēlreiz. Tur ir kaut kāda māja… un tornis vai kaut kas tamlīdzīgs. Un vēl tur ir… tādi kā suņi.

Trešais žilbinošas gaismas uzliesmojums, un mežonīgi lēkājošo brīnumsvecīšu kļuva vēl vairāk.

- Nezinu, vecīt, noteica Panda.

- Man toties liekas, ka mēs neesam atraduši akurāt to, ko meklējām, sacīja Dreiks.

- Domā, ka tas ir puisis, kuru tu mēģini notvert? izbijies jautāja Struņķis. Tam nu gan ir spēks, vecīt! Kā tajā filmā…

Piepeši Dreiks izrāva no jostas pistoli. Nē, Struņķi, viņš noskaldīja. Spēks ir šeit. Un man tas ir.

Tas lika Struņķim uz dažām sekundēm apklust.

- Uguns plešas plašumā, norādīja Luīze. Tur, lejā, droši vien ir sauss. Krūmi un viss kas cits viegli aizdegas.

Dreiks bija pamanījis to pašu. Cenzdamies izprast topo­grāfiju, viņš pameta skatienu uz to pusi, no kurienes tie bija ieradušies. Koutsa ir tur, atpakaļ. Barjera ir tajā vir­zienā, viņš norādīja. Vēja nav, tātad uguns kāps kalnā. Tas nozīmē, ka viņi virzīsies uz šejieni, uz Koutsu. Viņi ies tieši zem mums.

- Ko tu domā darīt? Nošaut viņus, kad tie ies garām? Struņķa balsī juta gan dedzību, gan bailes.

-Jā, kā tad, trīstūkstoš pēdu lejup pa paugura nogāzi, un es taisos šaut uz viņiem ar pistoli, Dreiks sarkastiski noteica. Stulbenis!

- Tad ko mēs darīsim? vaicāja Panda. Nav brīnums, ka Keins no tā puiša tik ļoti baidās. Sazin, ko visu tas džeks var sadarīt?

- Viņam pilnīgi droši ir četras strīpiņas, varu saderēt, Struņķis izteica savas domas. Koutsā redzēju visu to, ko darīja Benno un Endrū, un Frederiko, bet kaut ko tādu neviens

no viņiem nevarēja dabūt gatavu. Kā tu domā vai viņš varētu uzveikt Keinu?

Dreiks apsviedās un ar brīvās rokas plaukstas virspusi iegāza Struņķim pa muti. Kad Struņķis grīļodamies atkāpās, Dreiks vēl iespēra viņam pa cirkšņiem.

Struņķis, sakampis sāpīgo vietu, sabruka uz ceļiem. Kāpēc tu tā, vecīt? viņš činkstēja.

- Tāpēc, ka man nelabi metas, tevī klausoties, atcirta Dreiks. Man piegriezušās visas šīs spēka padarīšanas. Tu redzēji, ko mēs izdarījām ar ķertajiem Koutsā? Kā tu domā, kurš par to parūpējās? Par visiem tiem zeņķiem un skuķiem par spīti viņu stulbajam tā sauktajam spēkam. Izsaukt uguni un pārvietot priekšmetus, un lasīt domas un tā tālāk? Kā tu domā, kurš tos citu pēc cita kampa ciet, kamēr tie gulēja, kurš tos apdullināja un parūpējās, lai pamostoties to rokas būtu iedzītas cementa klučos?

- Tas biji tu, Dreik, Panda samierinoši noteica. Tu ar viņiem visiem tiki galā.

- Pareizi. Un es pat nebiju apbruņots. Nav svarīgi, kuram ir spēks, jūs, stulbeņi. Svarīgi ir, kurš nebaidās. Un dara to, kas jādara.

Struņķis, pieturēdamies pie Pandas rokas, bija uzrausies kājās.

- Tas nav Sems Tempis vai pat Keins, par kuru jums, sīkie utis, būtu jāuztraucas. Tas esmu es, pasludināja Dreiks.

- Šim misteram Lāzerrokai tur, lejā, ar Keinu nemaz nebūs jācīnās. Es viņu novākšu, pirms viņam tāda iespēja radīsies.