Prom

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

79 STUNDAS, 0 MINŪTES

Cepums apvēlās uz sāna un uzslējās kājās. Tās vēl arvien bija vārgas un ļodzīgas, un viņam nācās pieturēties pie galda malas.

Toties viņš turējās ar roku, kura vēl nesen bija pilnīgi sadragāta.

Dāra Beidū un Elvuds skatījās uz viņu tā, it kā būtu brī­numa liecinieki.

- Laikam jau tā arī ir, Lana pati sev teica.

- Vairs nesāp, pavēstīja Cepums.

Viņš iesmējās. Smiekli bija neticīgi, šaubu pilni. Zēns pavēzēja roku, cik vien varēja, uz priekšu un, cik vien varēja, augšup. Viņš sažņaudza pirkstus dūrē.

- Nesāp.

- Nudien necerēju ko tādu pieredzēt, Elvuds lēnām gro­zīja galvu.

Cepuma asinīm pieplūdušās acis pildījās asarām. Nesāp. Vairs nemaz nesāp, viņš klusiņām čukstēja.

Cepums spēra izmēģinājuma soli. Tad vēl vienu. Zēns bija zaudējis daudz svara. Viņš bija bāls, vēl trakāk gandrīz zaļš. Viņš grīļojās kā lācis, kas staigā uz pakaļkājām un gatavs kuru katru brīdi nogāzties. Cepums izskatījās pēc tā, kas patiesībā arī bija: pēc cilvēka, kurš tikko atgriezies no elles.

- Paldies, viņš čukstus sacīja Lanai. Paldies.

- Tas nav mans nopelns, teica Lana. Tas ir tikai… nu, es nezinu, kas tas ir.

Viņa bija pārgurusi. Cepuma dziedināšana bija prasījusi daudz laika. Viņa sāpju kliedzienu pamodināta, meitene iera­dās slimnīcā jau astoņos no rīta.

Cepuma ievainojums izrādījās vēl nelādzīgāks par viņas pašas lauzto roku. Dziedināšana bija aizņēmusi vairāk nekā sešas stundas, un viss labums, ko deva gulēšana parkā, bija izgaisis, un Lanas spēki atkal bija izsīkuši. Ārā noteikti spīdēja saule, bet vienīgais, ko viņa patlaban vēlējās, bija gulta.

- Tas ir darbs, kas man kaut kā padodas, cīnīdamās ar žāvām un staipīdama savilkto muguru, teica Lana. Vien­kārši… darbs.

Cepums pamāja ar galvu. Tad viņš izdarīja ko tādu, ko neviens nebija gaidījis. Viņš piegāja pie Dāras un nometās viņas priekšā ceļos.

- Tu mani visu laiku kopi.

Pārsteigtā Dāra raustīja plecus un izskatījās ārkārtīgi samulsusi. Ir jau labi, Cepum.

- Nē. Viņš neveikli saņēma meitenes roku un piespieda to sev pie pieres. Visu, ko tu jelkad sagribēsi. Jebko. Jebkurā laikā. Vienmēr. Viņa balsi aizžņaudza asaras. Visu.

Dāra uzcēla Cepumu kājās. Kādreiz viņš bija gandrīz tikpat liels un smags kā Orks. Puisis vēl arvien bija gana liels, lai slietos pāri Dārai kā tornis. Tev jāatsāk ēst, viņa sacīja.

- Jā, ēst. Cepums pamāja ar galvu. Un ko pēc tam?

Dāra izskatījās mazliet aizkaitināta. Es nezinu, Cepum, -

viņa teica.

Toties Lana zināja. Ej uzmeklē Semu, viņa sacīja. Drī­zumā gaidāma kauja.

- Es varēšu kauties, apliecināja Cepums. Tiklīdz būšu kaut ko apēdis un, nu, atkal ticis pie spēkiem.

- Makdonalds ir atvērts, teica Dāra. Pamēģini frančmaizes burgeru. Garšo labāk, nekā izklausās.

Cepums aizgāja.

- Lana, teica Dāra. Es zinu, ka tas galvenokārt saistīts ar Cepumu, bet jūtos tā, it kā tu būtu izglābusi arī manu dzī­vību. Viņu kopdama, es nudien juku prātā.

Lanai šie pateicības vārdi lika justies neērti. Tā tas ar viņu bija allaž, pat sīkumos. Un vēl jo vairāk tagad: doma, ka cilvēki viņai pateicas par to, kas bija gandrīz brīnums, šķita absurda.

- Vai tu nezini kādu vietu, kur es varētu izgulēties? Kur būtu gulta? viņa jautāja.

Elvuds aizveda Lanu un Patriku uz savām mājām. Tās atra­dās kādu pusjūdzi no laukuma, un, kad viņi to sasniedza, Lana jau, stāvēdama kājās, gulēja.

- Nāc iekšā! aicināja Elvuds. Vai vēlies kaut ko apēst?

Lana papurināja galvu. Tikai vietiņu, kur… to tur dīvānu.

- Tu vari izmantot kādu no augšstāva guļamistabām.

Bet Lana jau bija ar seju iekritusi dīvāna spilvenos. Un pēc

pussekundes viņa jau bija aizmigusi.

Kad meitene pamodās, bija jau nakts. Pagāja brīdis, iekams Lana saprata, kur atrodas.

Elvuds bija gādīgi pabarojis Patriku. Uz virtuves flīzēm atradās tīri izlaizīts šķīvis. Patriks bija saritinājies pie gāzes kamīna, kaut ari tajā nedega uguns.

Lana bija mežonīgi izsalkusi. Juzdamās kā kramplau­zis, viņa pārmeklēja virtuvi. Ledusskapis bija iztukšots, ja neskaita citronu sulu, sojas mērci, piena paku, kam sen bija beidzies derīguma termiņš, un dažas briesmīgi vecas salātu lapas.

Saldētavā aina bija labāka. Tur stāvēja saldēti piparoti vistu spārniņi, kaut kas vakuuma traukā un peperoni pica, gatava likšanai mikroviļņu krāsnī.

- Ak jā, noteica Lana. Pilnīgi noteikti.

Viņa iešāva picu mikroviļņu krāsnī un uzspieda vajadzīgos ciparus. Bija valdzinoši nolūkoties, kā tā iekšpusē griežas. Mute pieplūda ar siekalām. Tas bija viss, ko viņa varēja darīt gaidīt, līdz mikroviļņu krāsns iezvanīsies.

Lana tiesāja picu, plēsdama to ar pirkstiem, locīdama iekšā taukainās šķēles un uzlasīdama visu, kas nobiris uz letes.

- Ak tu arī gribi kādu gabaliņu? viņa jautāja, kad, dedzīgi luncinādams asti, parādījās Patriks. Lana pasvieda viņam gabalu, un suns to noķēra gaisā.

- Lieliski. Esam šo to piedzīvojuši, vai ne, draudziņ?

Augšstāvā Lana atrada plašu guļamistabu un nākamo pus­stundu pavadīja zem karsta ūdens strūklas. Ūdens, kas aiz­plūda kanalizācijā, bija melns un sarkans.

Tad viņa iesauca dušā Patriku, iezieda viņu ar šampūnu, noskaloja un izstūma ārā, kur viņš, purinādamies kā negudrs, piešļakstīja ar ūdeni visu vannasistabu.

Lana ietinās dvielī un devās izpētīt māju, nolēmusi pie viena sameklēt sev kādas drēbes. Izskatījās, ka māsu Elvudam nav bijis, toties māte bijusi sīciņa, tāpēc, ciešāk sasienot jostu,

Lanai izdevās tērpu saturēt.

Viņa paņēma rokās savas vecās drēbes un gandrīz noģība no smakas.

- Ak mans Dievs, Patrik! Tad tā es visu laiku smirdēju? Man šīs drēbes jāsadedzina.

Taču viņa aprobežojās ar to, ka iegrūda savas dubļai­nās, asiņainās, sadriskātās un sviedriem piesūkušās drēbes atkritumu maisā. Vecās kurpes Lanai nelaimīgā kārtā nācās |

atstāt: Elvuda mātes apavi viņai bija savus divus izmērus par lielu.

Dodoties lejup pa kāpnēm, Lana jutās tik labi, kā nebija jutusies jau sen. Ieraudzījusi telefonu, viņa nespēja nociesties, nepacēlusi klausuli. Piezvanīt mammai. Pateikt viņai… nu, kaut ko. Meitene nebija aizmirsusi, kas viņai tika stāstīts par IBJZ. Un tomēr…

- Nav signāla, Patrik.

Patriku tas neinteresēja.

- Vai zini ko, Patrik? Tagad es apsēdīšos un mazliet parau­dāšu.

Bet asaras nenāca. Pēc brīža Lana nopūtās un iznesa uz lieveņa sasilušu diētisko pepsikolu.

Bija pats nakts vidus. Ielā valdīja klusums. Viņa atradās pilsētiņā, kurā bija uzaugusi, taču nu jau vairākus gadus bija prom no tās. Dienā Lana bija satikusi dažus bērnus, ko kād­reiz bija pazinusi, taču zem biezās netīrumu kārtas gandrīz neviens viņu nepazina. Tagad varbūt viņu vismaz pazīs. Taču Lanai ienāca prātā, ka tagad, kad viņa bija tīra, viņu varbūt vairs nepazīs Sems, Astrīda un Edilio.

- Man ir tāds noskaņojums, ka varētu kaut kur aiziet, Patrik, viņa teica. Tikai nezinu, kurp.

Ielā iegriezās mašīna. Tā pārvietojās lēni. Lai arī kas sēdēja pie stūres, bija skaidrs, ka nekāds pieredzējušais braucējs tas nav.

Lana saspringa, gatava mesties iekšā un ieslēgties. Viņa pielika plaukstu virs acīm, tomēr šoferis nebija saskatāms, un neizskatījās arī, ka viņš gribētu apstāties un patērzēt. Auto kādu gabalu turpināja braukt un tad iegriezās šķērsielā.

- Laikam kaut kāda patruļa, Lana teica Patrikam.

Bridi pakavējusies uz lieveņa, meitene devās iekšā.

Un tūdaļ pamanīja virtuvē kādu stāvam.

Patriks ierūcās un saslēja spalvu.

- Čau, ķertā! sacīja Dreiks.

Lana atkāpās, bet bija jau par vēlu. Dreiks notēmēja uz viņu ar pistoli.

- Esmu labrocis. Vismaz kādreiz biju. Taču no šāda attā­luma varu trāpīt arī ar kreiso.

- Ko tu gribi?

Dreiks norādīja uz savas labās rokas stumbeni. Tas beidzās tieši virs elkoņa. Kā tu domā, ko es gribu?

Tajā vienīgajā reizē, kad Lana bija redzējusi Dreiku Mervinu, viņš tai atgādināja koijotu Barvedi: spēcīgs, ārkārtīgi uzmanīgs, bīstams. Tagad viņa slaikais stāvs šķita izdēdējis, haizivs smaida vietā saspringta grimase, ap acīm sarkani loki. Kādreiz tik draudīgais skatiens bija drudžaini saspringts un dedzinošs. Viņš izskatījās pēc tāda, kurš pārcietis prātam neaptveramu spīdzināšanu un tomēr izdzīvojis.

- Es mēģināšu, apsolīja Lana.

- Ne tikai mēģināsi, teica Dreiks, taču tūdaļ pat sarāvās sāpēs. Viņa seja saviebās, un no rīkles izlauzās zems, gandrīz dzīvniecisks kunkstiens.

- Nezinu, vai man izdosies pieaudzēt visu roku, teica Lana. Ļauj tai pieskarties.

- Ne jau šeit, viņš nošņācās un sakustināja pistoli. Ārā pa sētas durvīm!

- Ja tu mani nošausi, es nevarēšu tev palīdzēt, aizrādīja Lana.

- Vai suņus izdziedināt tu māki? Kā būtu, ja es šitam izšķaidītu smadzenes? Vai tu varētu viņu dabūt atpakaļ uz pekām? Kā tev liekas, ķertā?

Automašīna, kuru Lana bija redzējusi braucam, bija apstā­dināta sānieliņā aiz mājas. Motors rūca. Pie stūres bija zēns, vārdā Panda.

- Neliec man to darīt, lūdzās Lana. Es tev tik un tā palīdzēšu. Tev tas nav jādara.

Taču strīdēties bija veltīgi. Ja arī Dreikam kādreiz bija pie­mitusi sirdsapziņa, tā bija pazudusi līdz ar viņa roku.

Tad viņi brauca pa miegā iegrimušo pilsētu.

Ārā, naktī.

Hovards to bija redzējis pats savām acīm šo Sema sapul­cināto mazo armiju. Viņš bija redzējis tos piestājam pie Ralfa pārtikas veikala. Veikals nebija apsargāts, un tas nozīmēja, ka pārējie šerifi nolēmuši paiet malā un labāk nerādīties acīs.

Viņu ir pārāk daudz, bija secinājis Hovards.

Pēc tam viņš kopā ar Orku pievāca auto un devās uz Koutsas Akadēmiju. Taču viņiem bija misējies nepareizi nogriez­ties, un, iestājoties naktij, viņi atradās uz zemesceļa, kas veda tuksnesī.

Viņi griezās atpakaļ, braukdami paši pa savām pēdām, līdz atkal nokļuva uz galvenā ceļa, bet ari tas izrādījās nepareizi. Un tad viņiem izbeidzās benzīns.

- Tā bija tava stulbā ideja, murmināja Orks.

- Ko tad tu gribēji darīt? Palikt pilsētā kopā ar Semu? Viņš atvedis sev līdzi kādus divdesmit cilvēkus.

- Es varētu sadot viņam pa mizu.

- Ork, neesi idiots! Hovards aizkaitināts atcirta. Ja te nav ne Keina, ne Dreika un Semijs iesoļo pilsētā kā varens virs, kā tu domā, ko tas nozīmē? Nāc reiz pie prāta, Ork, parēķini!

Orka cūkas ačteles sašaurinājās līdz niecīgām spraudziņām. Nesauc mani par stulbu. Ja vajadzēs, izšķaidīšu tev visus zobus.

Minūtes divdesmit Hovards dzesināja muti, remdējot Orka aizvainotās jūtas. Tam, ka abi bija iestrēguši kaut kādā nomaļā kaktā, sēdēdami vāģi, kas nedomāja kustēties uz priekšu, ar šo mierināšanu, protams, nebija līdzēts.

- Es redzu gaismu, pavēstīja Orks.

- Ei, patiešām. Hovards izlēca no mašīnas un metās skriešus. Orks klumpačoja viņam pa pēdām.

Krietnu gabalu priekšā ieslīpi virzījās divi auto stari. Ja viņi palēninās skrējienu, auto pabrauks garām, viņus nepa­manot.

- Pasteidzies! sauca Hovards.

- Noķer viņus! mudināja Orks, pats pāriedams no skrē­jiena uz smagnēju stampāšanu.

- Labi! nokliedzās Hovards, bet tajā brīdī viņam aizķērās kāja un viņš nostiepās dubļos. Uzrāvis sevi kājās, puisis sajuta asas sāpes potītē.

- Kas, pie…? Hovards sastinga. Tumsā kāds bija. Ne Orks, bet kāds, kas pretīgi oda un elsoja kā suns.

Hovards tūdaļ pat metās skriešus. Kāds dzenas man pakaļ! viņš spiedza.

Automašīnas ugunis bija nomērķētas tieši uz viņu. Viņš tos panāks. Viņš tos panāks. Ja vien atkal nenokritīs. Ja viņu nenotvers briesmonis.

Hovarda pēda skāra asfaltu, un viņu apžilbināja mirdzoši balta gaisma. Auto, spalgi nokaucies, apstājās.

Briesmonis nekur nebija manāms.

- Hovard?

Viņš pazina šo balsi. Pa logu bija izliecies Panda.

- Panda? Vecīt, kāds prieks tevi redzēt! Mēs bijām…

Piepeši no tumsas iznira kaut kas vēl tumšāks. Tas lēca

un zibens ātrumā sakampa Pandas roku. Panda izgrūda spie­dzienu.

Mašīnā izmisīgi rēja suns.

Kaut kas trāpīja Hovardam pa muguru, un viņš nokrita četrrāpus.

Auto rāvās uz priekšu. Buferis apstājās sešas collas no Hovarda galvas.

Atskanēja kliedziens. Vīrieša balss. Orks. Kaut kur aiz muguras tumsā klīda Orks.

Visapkārt bija suņi, tie ņudzēja ap Hovardu. Nē, ne suņi, viņš nodomāja, tie ir vilki. Koijoti.

Mašīnas durvis pavērās, un pa tām izvēlās Panda līdz ar koijotu, kas bija iekodies tam rokā. |

Skaļš rībiens un oranžas gaismas zibsnis.

Taču koijotus tas neapturēja.

Vēl viens šāviens, un kāds no koijotiem sāpēs iegaudojās.

Gaismas laukumā iesteberēja Dreiks. Viņš izskatījās nožēlo­jams.

Koijoti atkāpās, vairīdamies no gaismas, tomēr nedomāja pazust. Hovards lēnām uzrausās kājās.

Dreiks notēmēja ar pistoli Hovardam sejā. Vai tu man tos suņus uzrīdīji?

- Tie sakoda arī mani, protestēja Hovards. Tad viņš pagriezās pret tuksnesi un iesaucās: Ork, Ork, vecīt! Ork!

Tad atskanēja kāda balss. Tā šņirkstēja kā slapja grants, bet bija spokaini augsta: Dod mums sievieti.

Hovards blenza naktī, cenzdamies kaut ko saprast. Tas nebija Orks. Kur palicis Orks?

- Kādu sievieti? noprasīja Dreiks. Kas tu esi? Tuksnesis ap mašīnu sakustējās. Lēni no visām pusēm

zagās klāt ēnas. Hovards kāpās atpakaļ, bet Dreiks stāvēja, kur stāvējis.

- Kas tur ir? viņš noprasīja.

Gaismas aplī ienāca kašķains koijots, kura rētainais purns šķita atiezts ļaunā smīnā. Hovards gandrīz novēlās zemē, kad saprata, ka runātājs bija šis koijots.

- Dod mums sievieti.

- Nē, Dreiks, ātri atgūdamies no šoka, atcirta. Viņa ir manējā. Man vajag, lai viņa izdziedē man roku. Viņai ir spēks, un es gribu atgūt savu roku.

- Tu neesi nekas, noņurdēja koijots.

- Es esmu puisis ar šaujamo, pavēstīja Dreiks. Hovardam likās, ka abi šo atšķirīgo sugu pārstāvji gatavi

ar skatieniem izdedzināt viens otrā caurumus.

- Ko tu no viņas gribi? jautāja Dreiks.

- Tumsa teica: atved sievieti.

- Tumsa? Kā to saprast?

- Dod mums sievieti, Barvedis atkārtoja savu prasību.

- Vai arī mēs jūs visus nogalināsim.

- Es nogalināšu daudzus jūsējos.

- Tu mirsi, stūrgalvīgi sacīja Barvedis.

Hovards juta, ka ir laiks iejaukties. Puiši, puiši! Raugie­ties, kā gribat, bet rezultāts mums te paliek neizšķirts. Tad kāpēc nepalūkot, vai nevaram kaut kā vienoties?

- Par ko tu runā?

- Labi, klausies, Dreik, tu kaut ko teici par sievieti, kas izārstēšot tavu roku?

- Viņai ir spēks. Es gribu atpakaļ savu roku.

- Un mister… mm… koijot… jums viņa jāaizved pie kaut kāda suņa, vārdā Tumsa?

Skatiens, ar kādu Barvedis apveltīja Hovardu, liecināja, ka viņš šo zeņķi labprāt uz karstām pēdām saplosītu un apēstu.

- Labi, Hovards drebošā balsī sacīja. Manuprāt, mēs varam noslēgt darījumu.