Prom

ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA

3 STUNDAS, 15 MINŪTES

Klusi aizritēja dienasgaismas stundas.

Sems zināja, ka drīz tas sāksies.

Un jau pēc dažām stundām viss būs galā.

Sems bija izvietojis gar pilsētas robežām novērotājus, bet pārējiem saviem ļaudīm ieteica gulēt, ēst un censties atpūs­ties. Keins nāks nakti. Sems par to bija pārliecināts.

Viņš bija mēģinājis sekot pats savam padomam, taču aiz­migt nekādi neizdevās.

Sems pārģērbās un prātoja, ka, par spīti nelabumam, būtu kaut kas jāieēd, kad ugunsdzēsēju depo ieradās Teilore. Sems tajā bridi bija boksera šortos.

- Viņi nāk, Teilore bez jebkāda ievada paziņoja. Ei, forši muskuļi.

- Stāsti tālāk.

- No Koutsas puses pa šoseju tuvojas sešas automašīnas. Viņi virzās lēnām, tomēr pēc kādas minūtes jau būs pie Ralfa.

- Vai redzēji viņu sejas? Keina vai Dreika?

-Nē.

Sems iegāja guļamkambari. Sašūpojis Edllio gultu un iespē­ris pa Kvinna guļamo, viņš iesaucās: Puiši! Augšā!

- Ko? Kvinns samiegojies un apjucis norūca. Domāju, ka mums kaut cik jāizguļas.

- Pietiks. Teilore teica, ka viņi bīdās šurp.

- Esmu augšā. Edllio izvēlās no gultas jau pilnīgi apģēr­bies. Pie gultas gala karājās draudīga paskata automātiskā pistole, ko viņš tūdaļ pat noņēma.

Sems ielēca džinsos un metās meklēt kurpes.

- Ko man tagad darīt? jautāja Teilore.

- Joz atpakaļ un apskaties, vai viņi ir iegājuši pie Ralfa vai sadalījušies grupās, Sems atbildēja.

- Būšu atpakaļ jau pēc mirkļa! Teilore uzsauca.

- Kad atgriezīsies, dodies uz laukumu. Es iešu uz turieni, teica Sems.

Teilore izgaisa.

- Gatavs? Sems jautāja Edīlio.

- Nē. Un tu?

Sems papurināja galvu. Tik un tā darīsim, ko spēsim.

Beidzot no gultas izvēlās arī Kvinns. Vai jau laiks?

-Jā. Vakars klāt. Kā jau bijām paredzējuši, teica Sems.

- Tu taču zini, kurp tev jādodas, vai ne?

- Taisnā ceļā uz elli? nomurmināja Kvinns.

Sems un Edīlio, nošļūkuši pa ugunsdzēsēju kārti, piezemē­jās garāžā. Semam pie jostas loti skaļi iesprakšķējās rācija. Astrīdas balss, sasprindzināta un statikas izkropļota.

- Sem, es viņus redzu.

Sems samazināja skaļumu un piespieda pogu. Teilore man tikko pateica, viņš atbildēja. Vai ar tevi un M. P. viss ir kārtībā?

- Man viss ir labi. Es redzu sešas mašīnas. Viņi pabrauca garām Ralfam. Izskatās, ka virzīsies uz skolas pusi.

- Kāpēc uz turieni?

- Nezinu.

Sems iekoda lūpā un apsvēra. Saraujies, cik vien vari maziņa, Astrīd.

- Sem… viņa iesāka.

- Zinu, viņš sacīja. Es ari.

Sems devās ārā. Viņš gāja ātrā solī, tomēr neskrēja. Skrie­šana liecinātu par paniku. Biju domājis, ka viņi ieradīsies pa to pašu ceļu, pa kuru pirmo reizi, viņš sacīja Edilio. Tā vistaisnāk var nokļūt pilsētas centrā.

- Es toties biju iedomājies, ka viņi pārņems Ralfu un panāks, lai mēs viņiem sekojam, teica Edilio.

- Man nepielec, atzinās Sems. Viņi bija sasnieguši lau­kumu, un Edilio skriešus metās uz rātsnamu pārliecināties, vai viņa karaspēks ir kaujas gatavībā.

Dažu pēdu attālumā, pagriezusi galvu nepareizajā vir­zienā, parādījās Teilore.

- Teilore! Šeit!

- Ak! Viņi virzās uz skolu. Un kopā ar viņiem Keins. Pil­nīgi noteikti. Keins un Diāna. Dreiku gan es netiku redzējusi. Varbūt viņš ir pagalam. Pēdējo teikumu viņa izrunāja ar nepārprotamu labpatiku. Un ja nu Sems to būtu palaidis garām piebilda: Nudien ceru, ka viņš ir pagalam, tas briesmīgais maita…

- Vai viņi tevi redzēja?

- Nē. Lai vai kā, viņi nevar man pieskarties. Tagad man tas padodas trakoti labi. Es varu ielēkt pa taisno skolā un apska­tīties, ko viņi tur dara.

Sems piedraudēja viņai ar pirkstu. Nekļūsti pārlieku lie­līga. Es negribu tevi pazaudēt. Tāpēc ieturi distanci. Ej!

Teilore draiski piemiedza viņam ar aci un izgaisa.

Astrīdas balss rācijā. Viņi kāpj ārā no mašīnām, dodas iekšā skolā.

Sems pacēla acis uz torni. Astrīda bija tur tik tuvu, ka viņš varētu meitenei uzsaukt, bet viņas skatiens bija pievērsts skolas ēkai, nevis viņam. Sems pamanīja skrienam garām Kvinnu ar mašīnpistoli pār plecu.

- Lai tev veicas, brač! uzsauca Sems.

Kvinns apstājās kā iemiets. Paldies. Zini, Sem… es…

- Nav īstais laiks, Sems stingri, bet laipni noteica.

Laukumā viņš bija palicis viens pats. Tā viņš brīdi stāvēja,

atstutējis kāju pret strūklakas apmali. Skola. Kāpēc tā? Un kāpēc viņi nāca dienasgaismā, nevis pagaidīja, līdz iestājas nakts?

No makdonalda izmetās Alberts. Pieskrējis pie Sema, viņš sniedza tam maisiņu. Daži cāļa stienīši, vecīt. Ja nu sagribas uzkost.

- Paldies, draugs!

- Mēs tev ticam, Sem. To teicis, Alberts devās prom.

Sems košļāja stienīti un centās domāt. Brauciens uz skolu

bija kas negaidīts. Vai viņam pavērusies izdevība? Ja Keins bija izkāpis no mašīnas un patlaban atradās skolas ēkā, ko Sems pazina daudz labāk nekā viņš…

Sems ieslēdza rāciju. Vai ir kādas pazīmes, ka viņi atstāj skolu?

- Nē. Viens puisis ārpusē stāv par sargkareivi. Man liekas, ka tas ir Panda. Dreiku gan es neesmu redzējusi.

Varbūt viņš varētu pielikt tam punktu. Tieši tagad, viens pret vienu ar Keinu. Tas nozīmētu, ka neviens no šiem bērniem netiek iesaistīts cīniņos. Tas nozīmētu, ka nevienam nenāktos nospiest gaili.

Skriešus tuvojās Deka. Sem, piedod! Es nevarēju tevi atrast.

Varbūt viņiem jādodas turp divatā Semam un Dēkai. Tas divkāršotu viņa izredzes. Tas būtu pareizi: pa vienam no Perdidobīčas un no Koutsas, plecu pie pleca.

- Keins ir skolā, sacīja Sems. Es domāju, varbūt mēs varētu viņu tur pārsteigt.

- Vai tur ir arī Dreiks? jautāja Deka.

- Viņu neviens nav redzējis. Varbūt… varbūt viņš nav ieradies.

- Tas labi, Deka neizteiksmīgi novilka.

- Mums nav bijis laika vienam otru iepazīt, teica Sems.

- Un arī tagad tam diemžēl nav necik daudz laika. Cik labi tu pārvaldi savu spēku?

Deka nopūtās un apsvēra viņa jautājumu. Tad palūkojās uz savām rokām, it kā tās varētu sniegt atbildi. Man jābūt

ļoti tuvu. Es varu gluži veiksmīgi sagāzt sienu vai aizlidināt kādu pa gaisu, bet tikai tad, ja atrodos dažu pēdu attālumā.

-Jā?

- Es turpinu pilnveidoties, viņa teica.

Uzradās Teilore. Viņi visi ir skolā. Viens sargs, cik varu saskatīt. Un noteikti nav Dreika.

- Labi, teica Sems. Lūk, ko mēs darīsim. Mēs ar Deku iesim uz turieni. Teilore, aizej un pasaki to Edllio. Tad uzkāp torni, kur ir Astrīda. Ja mums ar Deku būs nepatikšanas, būs vajadzīga uzmanības novēršana.

- Nē taču. Es nekāpšu. Es vienkārši uzradīšos. Tūdaļ būšu tur. Un Teilore pazuda.

- Varbūt es kādreiz pie šīm izdarībām pieradīšu, nomur­mināja Sems.

Viņš dziļi un saraustīti ieelpoja. Tas bija viņa pirmais lielais taktiskais lēmums gaidāmajai kaujai. Sems cerēja, ka tā nav kļūda.

Džeks visu dienu turēja džipu paslēptu koku pudurī.

Daļu laika viņš bija pavadijis saraustītā miegā, saritinājies vadītāja sēdekli, turot visas durvis aizslēgtas un pārāk nobi­jies, lai domātu par izstiepšanos ērtākā pozā automašīnas aizmugurē. 4

Par to, ka Diānai steidzami vajadzēja, lai viņš sastopas ar Semu, Džeks īpaši nebēdāja lai vai kā, mirt jau nu viņš šīs meičas dēļ netaisījās.

Tikai tad, kad saule bija norietējusi, viņš beidzot pagrieza atslēgu un izlavījās no savas apšaubāmās slēptuves.

Gliemeža gaitā, ar izslēgtām ugunīm, pa zemesceļiem bez jebkādiem ceļa rādītājiem. Pa neskaidriem līkumiem, augšā, lejā, pa kreisi, pa labi. Džipa atpakaļskata spogulīti bija iebū­vēts kompass, bet debess puses, ko tas rādīja, allaž likās aplamas. Vienu brīdi tas rādīja dienvidus, bet jau pēc minūtes, kaut arī viņš nebija pagriezies, austrumus.

Virzienu, kurā Džeks devās, nebija iespējams uzzināt. Viņš būtu varējis braukt ar iedegtām ugunim un redzēt ceļu, bet tad viņu varētu saskatīt ari citi. Tā nu viņš brauca tumsā ar ātrumu, kas bija tikai mazliet lielāks nekā kājāmgājējam. Pat tik lēnā gaitā džips lēkāja un svērās uz sāniem tik nejauki, ka Džekam šķita, it kā viņš nemitīgi saņemtu belzienus.

Tas, ka viņam bija absolūti nepieciešams nokļūt pie Sema, bija skaidrāks nekā jebkad. Keins viņam šādu nodevību nemū­žam nepiedotu. Džeka vienīgais glābiņš bija pie Sema. Un ari tikai tad, ja Sems pārdzīvos lielo paukšķi. Ja Sems būs prom, Keins uzvarēs. Un tad visā IBJZ neatradīsies vieta, kur Džeks spētu paslēpties no Keina un Dreika.

Džeks uzmeta acis instrumentu paneļa pulkstenim. Viņam bija labi zināma diena un stunda, kad Semam jāizgaist. Atlicis tikai mazliet vairāk par divām stundām.

Uzlēca mēness, un ceļš iztaisnojās, tāpēc Džeks, alkdams tikt drošībā, atļāvās braukt mazliet ātrāk nekā līdz šim. Pār ceļu pārskrēja trusis. Džeks pagrieza stūri, tādējādi izvairīda­mies no dzīvnieciņa, taču nobrauca no ceļa tīrumā.

Strauji pagriezis stūri, viņš atkal uzbrauca uz ceļa, bet tieši tajā brīdī no pretējās puses tuvojās pikaps.

Džeks nolamājās un pagriezās sēdeklī, lai palūkotos atpa­kaļ. Uzmirdzēja bremžu ugunis, un pikaps čīkstēdams sāka apstāties.

Džeks uzspieda gāzes pedālim. Džips rāvās uz priekšu. Bet nu pikaps pagriezās un strauji tuvojās.

Tumsā nebija iespējams saskatīt, kas šo pikapu vada, bet, pēc Džeka domām, tas varēja būt tikai viens cilvēks: Dreiks.

Džeks ieraudājās un piedeva ātrumu. Benzīna tvertnes indikators strauji tuvojās nullei. Bet pikaps aizvien tuvojās.

Vienīgais glābiņš bija iebraukt laukā, kur furgons nespētu sekot. Džeks mazliet samazināja ātrumu un stūrēja tieši iekšā papuvē. Zeme bija uzarta, mīksta, un džips mežonīgi lēkāja pa arumiem.

Pikaps turpināja tuvoties.

Pēkšņi priekšā tumsu pāršķēla spēcīgi prožektori. Pa tīrumu, nogriezdams viņam ceļu, pārsteidzošā ātrumā virzījās traktors. Aiz tā, lauka tālajā galā, rēgojās tumša, pussagruvusi fermas ēka.

Džekam uznāca nelabums. Viņš bija notverts. Kaut kādā prātam neaptveramā veidā tie viņu bija notvēruši.

Džeks nemaz nepamanīja izžuvuša strauta gultni. Dažas pēdas džips lidoja pa gaisu, un Džeks sajuta dīvainu bezsvara stāvokli; tad auto atdūrās pret strauta otru krastu un smagi apstājās. Atskanēja skaļš dārdiens, izpletās gaisa spilvens, tad sekoja pretīgs brīkšķis, un Džeks attapa, ka guļ uz muguras dubļos nesavainots, bet pārāk apdullis, lai pakustētos.

Džipa prožektori apgaismoja lauku, kurā viņš gulēja. Džeks saskatīja divus tumšus siluetus, zēna un meitenes. Bet neviens no viņiem neatgādināja Dreiku Mervinu.

Džeks uzdrīkstējās ieelpot. Piecelties viņš tomēr neuzdro­šinājās.

- Mēs redzējām, ka tu te braukā apkārt ar izslēgtām ugu­nim, pārmetoši sacīja meitene.

Džeks brīnījās, kā gan tā viņu šajā piķa melnajā nakti saskatījusi. Un, lai arī netika jautājis, tūlīt saņēma atbildi.

- Pat ja ugunis ir izslēgtas, bremžu gaismas darbojas. To

tu laikam nebiji iedomājies. i

- Neesmu jau nekāds pieredzējušais braucējs, sacīja Džeks.

- Kas tu tāds esi? jautāja zēns, kurš varēja būt Džeka vienaudzis.

- Es? Nu, es esmu… Džeks. Reizēm mani dēvē par Datordžeku.

Meitenei rokās bija šautene. Stobrs bija notēmēts tieši Džekam sejā.

- Nešauj uz mani, viņš lūdzās.

- Tu atrodies uz mūsu zemes, un mēs savu zemi aizsar­gājam, pavēstīja meitene. Kāpēc lai mēs uz tevi nešautu?

- Man vajag… Ja es ne… Klausieties, ja es nenokļūšu Perdidobīčā, notiks kaut kas šausmīgs.

Meitenes skarbā seja, ko vēl skarbāku vērta griezīgā, baltā džipa prožektoru gaisma, dīvaini kontrastēja ar bērnišķīgās peļastītēs saņemtajiem matiem. Likās, ka viņa lūgšanās uz meiteni neatstāj nekādu iespaidu. Viņai varēja būt vienpa­dsmit vai divpadsmit gadi, un, ievērojis abu lielo līdzību, Džeks nosprieda, ka zēns droši vien ir viņa brālis.

- Necik bīstams viņš neizskatās, sacīja zēns. Džekam viņš pajautāja: Kāpēc tevi saukā par Datordžeku?

- Tāpēc, ka es daudz saprotu no datoriem.

Brīdi padomājis, zēns bilda: Vai tu māki salabot VVii?

Džeks sparīgi pamāja ar galvu, tā sarausdams sev matos dubļus. Varu mēģināt. Bet man patiešām, patiešām jānokļūst Perdidobīčā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

- Toties man ir svarīga mana videospēle. Tātad, ja salabosi manu Wii, es neļaušu Emīlijai tevi nošaut. Domāju, ka nesa­ņemt lodi ribās tev ir ne mazāk svarīgi kā nokļūt Perdidobīčā, ko?

- Čau, Marij! ierunājās Kvinns. Meitene viņu sagaidīja bērnudārza klases telpas durvīs. Es dodos uz augšu.

Marija žigli aizvēra aiz sevis durvis. Negribu, ka bērni redz šaujamieročus, viņa paskaidroja. Taču pati lielām acīm raudzījās uz Kvinna mašīnpistoli.

- Marij, arī es pats negribu to redzēt, nopūtās Kvinns.

- Vai tev ir bail?

- Esmu gandrīz apčurājies.

- Es arī. Viņa pieskārās pie Kvinna rokas. Lai Dievs tevi svētī!

- Aha. Cerēsim uz to labāko, vai ne? Viņam gribējās paka­vēties un patērzēt ar meiteni. Darīt jebko, lai tikai novilcinātu brīdi, kad ar mašīnpistoli rokā jākāpj uz jumta. Bet Marijai bija savi pienākumi un viņam savējie. Puisi pārņēma kauns, apjēdzot, ka vairāk par visu viņš ilgojas iesprukt bērnudārzā un paslēpties pie Marijas.

Kvinns izgāja cauri bērnudārzam un nokļuva ēkas aizmu­gurē, gar kuru stiepās šaura ieliņa. Uzmanīgi pakāris kaklā ieroci, viņš devās augšup pa ļodzīgajām alumīnija kāpnītēm.

Bērnudārzam un saimniecības preču veikalam bija kopīgs jumts. Tas bija plakans un darvots, un tā līdzeno vienmuļību pārtrauca tikai dažas vertikālas caurules un divi vecmodīgi gaisa kondicionēšanas agregāti. Jumtu iejoza barjera trīs pēdas augsta sieniņa, kuras virsu klāja saplaisājušas spāņu flīzes.

Kvinns piegāja pie stūra, kas bija uz baznīcas un rātsnama pusi. Viņš ieraudzīja plecu pie pleca ejam Semu un Deku.

- Neizgāzies šodien, Kvinns sev teica. Lūdzu, tikai neizgāzies.

Kāpnītes nograbēja, un uz jumta iznira miglains apveids. Kvinns steigšus pagrieza pret to ieroci. Miglas tēls konkreti­zējās un kļuva par Braienu.

- Tev vajadzētu mest to pie malas, Braiena, sacīja Kvinns.

Braiena pasmaidījusi izlaboja: Brīze. Mans vārds ir Brīze.

- Tas nu ir par traku, norūca Kvinns. Cik tad tev gadu desmit?

- Vienpadsmit. Pēc mēneša būs jau divpadsmit. Braiena izvilka no jostas kurpnieka āmuriņu un draudīgi pavicināja to gaisā. Keins un Dreiks iebetonēja man rokas un gandrīz nomērdēja mani badā. Tam, ka mani galē nost, es par jaunu nebiju.

- Aha. Kvinnam gribējās, lai viņa iet prom un liek viņu mierā, bet tas jau bija viņas uzdevums kursēt starp Kvinnu, Edīlio, Semu un visiem pārējiem, piegādājot ziņas. Nu, cik ātri tad tu vari paskriet, Braiena?

- Nezinu. Pietiekami ātri, lai mani gandrīz nevarētu ierau­dzīt.

- Vai tevi tas nenogurdina?

- Nepavisam. Tikai plēš kurpes. Viņa pacēla kāju, lai parā­dītu Kvinnam savas krosa kurpes nodeldēto zoli. Un mati jāpin bizēs, citādi tie plivinās pa gaisu un trāpa acīs. Viņa paraustīja cieši sapīto biželi.

- Tas noteikti ir dīvaini. Kad piemīt spēks.

- Tev pašam tā nav?

Kvinns papurināja galvu. Nē. Nepavisam. Esmu tikai… es pats.

- Tu taču labi pazīsti Semu, vai ne?

Kvinns pamāja ar galvu. Šo jautājumu viņam bija uzdevuši daudzi Koutsas bērni.

- Kā tu domā vai viņš uzvarēs? jautāja Braiena.

- Labāk jau nu cerēsim, ka jā, vai ne?

Braiena palūkojās uz savām rokām. Rokām, kuras kādreiz bija iesprostotas betonā. Tāpēc jau ari nav svarīgi, ka man ir tikai vienpadsmit. Mums jāuzvar.

Sems, kopā ar Deku iedams uz skolu, cīnījās ar nolemtības izjūtu. No ievainojumiem viņš tikpat kā nebaidījās, apzinoties, ka dienas beigās tik un tā būs jāizgaist, un tad jau… Nu, tālāk nekas nebija zināms.

Bailes, kas Semu māca, tās bija bailes no neizdošanās. Lai ari kas notiktu ar viņu pašu, viņam bija Astrīda, par kuru jādomā. Un Mazais Pīts, jo Astrīda būtu satriekta, ja viņas brā­lītim kas notiktu. Nemaz nerunājot par to, ka varbūt Mazais Pīts bija vienīgais visā pasaulē, kurš varētu pielikt punktu IBJZ.

Astrīdas dēļ viņam jāuzveic Keins. Un arī visu pārējo, visu šejienes bērnu dēļ. Un Semu tas nospieda tā, it kā viņš stieptu uz muguras ziloni.

Viņam jāuzvar. Jāpanāk, lai Astrīda būtu drošībā. Tad viņš varētu arī izgaist ja jau reiz tam tā jānotiek.

Bet, jo tuvāk nāca izšķirošais brīdis, jo vairāk Sems apšau­bīja savu lēmumu. Viņš bija novirzījies no plāna, un tas nozī­mēja, ka neviens vairs īsti nezina, kāda loma jāspēlē. Keins, dodoties uz skolu, bija visu izjaucis.

Viņi apstājās kvartālu no skolas teritorijas. Sems ieslēdza rāciju.

- Vai ir kādas pārmaiņas?

- Nē, atbildēja Astrīda. Automašīnas novietotas. Panda stāv pie parādes durvīm. Strauji satumst, tāpēc es vairs nevaru būt pilnīgi pārliecināta. Sem?

-Jā?

- Man izskatās, ka Pandam ir ierocis.

- Skaidrs.

- Esi piesardzīgs.

- Uhu. Sems izslēdza rāciju. Viņam būtu gribējies vēlreiz pateikt meitenei, ka mīl viņu, bet tas likās gandrīz kā izaicināt likteni. Viņš jau tā pārāk daudz domāja par Astrīdu un pārāk maz par Keinu.

- Nu tā, Deka, pielavīties nav iespējams. Mani pamanīs, pirms es pagūšu tikt galā ar Pandu.

Deka pamāja ar galvu. Meitenes lūpas bija tik cieši saknieb­tas, it kā viņa nespētu tās pavērt. Viņa elpoja smagi un saspringti. Viņu māca bailes.

- Es skaitīšu līdz trīs. Pie “trīs” mēs dodamies uz priekšu. No visa spēka. Tiklīdz būs iespējams, centīšos saņemt ciet Pandu. Kad nokļūsim pie durvīm, tu darīsi savu darbu. Gatava?

Deka neatbildēja. Minūti, kas likās ļoti gara, meitene vien­kārši blenza tukšumā. Beidzot viņa izkrekšķēja: Esmu gatava.

- Viens. Divi. Trīs.

Viņi izšāvās no aizsega un traucās uz priekšu, ko kājas nes. Tikuši līdz skolas teritorijai, abi metās pāri velēnām. Tajā brīdī Panda, viņus pamanījis, sāka spiegt.

- Nedari to, Panda! Sems mēģināja kliegt, cik nu skaļi tas bija iespējams skrienot.

Panda vilcinājās, svārstīdams rokās ieroci, tomēr necēla to, lai šautu.

- Es negribu tevi savainot, sauca Sems.

Palikušas kādas piecdesmit pēdas.

Panda nomērķēja un izšāva.

Lode aizlidoja garām. Panda blenza uz ieroci tā, it kā redzētu to pirmo reizi.

- Nē! kliedza Sems.

Trīsdesmit pēdas.

Panda atkal pacēla ieroci. Viņa seja bija kļuvusi par stingu baiļu un neizlēmības masku.

Brīdī, kad Panda izšāva atkal, Sems metās zemē, apvēlās un uzrausās tupus.

Tad viņš izstiepa roku izplestiem pirkstiem. Zalibalta gaisma, pašāvusies garām Pandam, izdedzināja ķieģeļu sienā pavisam tuvu viņa galvai caurumu.

Panda, nometis šaujamo, pagriezās un metās bēgt.

Desmit pēdas.

- Deka, durvis!

Deka augstu pacēla rokas, un gravitācija zem durvīm izzuda. Visa siena, ieskaitot durvju aplodu, pēkšņi sasvērās, it kā tajā no otras puses būtu ietriecies kravas auto. Durvis lēnām pavērās. Gaisā uzšāvās dubļi un kaļķu java.

Deka nolaida rokas, un dubļi sabira zemē, ķieģeļi gāzās un drupa, durvju aploda ieliecās un saplaisāja.

Sems metās pa atvērtajām durvīm tieši tumšajās iekštel­pās. Deka viņam sekoja. Izšāvušies cauri vestibilam, viņi atdū­rās pret galasienu. Abi elsoja, abi bija gatavi. Papīra norādes un kādreiz spilgtie plakāti pie sienām no Sema triecieniem aizdegās un sačervelējās.

Nedzirdēja ne skaņas.

Sems uzlūkoja Deku. Viņš jutās nobijies. Meitene tāda izskatījās.

Viņi devās uz priekšu pa gaiteni; nervi bija saspringti kā stīgas, un acis nopētīja katras durvis.

Labajā pusē pletās stikla siena, aiz kuras atradās kanceleja. Sems pielavījās tuvāk. Ielūkojās iekšā. Nekā. Gaisma te acīm­redzot dega kopš IBJZ uzrašanās.

Vai viņam vajadzētu virzīties tālāk vai vispirms rūpīgi izlūkot kanceleju? Ja tur bija paslēpies kāds no Keina cilvē­kiem, Sems un Deka varēja nonākt ielenkumā. Sems ar žestu vedināja Deku iet iekšā.

Deka sparīgi papurināja galvu.

- Labi, teica Sems. Nu tad iešu pats.

Viņš šķērsoja gaiteni un atvēra durvis. Virsū gāzās kaut kas liels, un Sems, lai arī instinktīvi pieliecās, tomēr saņēma belzienu zibenīgu zvēlienu, kas apmeta viņu apkārt.

Uz skolas lietvedes rakstāmgalda bija uzrāpies tumšma­tains zēns. Rokā tam bija īsa un resna koka milna. Zēns smī­nēja. Tad viņš lēca atkal, aši kā džungļu kaķis.

Sems nebija tam sagatavojies. Viņš krita, smagi atsitoties ar pakausi pret grīdu. Gar acīm nozibēja zvaigznītes.

Sems apvēlās uz vēdera, taču pārāk gausi. Zēns bija aizlēcis atpakaļ drošībā un gatavojās nākamajam uzbrukumam.

Pēkšņi gan svešais zēns, gan papīri un suvenīri, kas atradās uz galda, gan arī pats galds atrāvās no grīdas, uzlidoja stāvus gaisā un ietriecās zemajos griestos.

Zēns vēl paguva sajust sāpes un pārsteigumu; tad Deka atjaunoja gravitāciju, un viņš nokrita zemē kā akmens. Pirms viņš atguvās, Sems jau bija klāt. Nometies zemē un uzlicis ceļgalu uzbrucējam uz krūtīm, viņš spieda to pie grīdas, vien­laikus ar abām rokām turot zēna galvu.

- Pakusties tikai, un no tavas galvas paliks nodegulis, piedraudēja Sems.

Zēns kļuva slābs.

- Prātīgs lēmums, teica Sems. Deka, paņem viņa milnu. Un sameklē kādu striķi. Zēnam viņš jautāja: Kas tu esi? Un kur ir Keins?

- Es esmu Frederiko. Nededzini mani!

- Kur ir Keins?

- Viņa šeit nav. Tikko atbraukuši, visi aizgāja. Atstāja tikai mani un Pandu.

Semam pamira sirds. Viņi aizgāja?

Frederiko pamanīja Sema acis izbailes. Tev neizdosies uzvarēt Keinu. Viņi abi ar Dreiku ir visu smalki izplānojuši.

- Es atradu auklu, pavēstīja Deka. Vai man viņu sasiet?

- Tā ir uzmanības novēršana. Sems iekrāva Frederiko pa degunu pietiekami stipri, lai viņu apstulbinātu. Frederiko sāpēs ieaurojās.

- Tagad sasien viņu! Žigli! Sems ieslēdza rāciju. Astrid!

Meitenes balss bija tikko saklausāma. Sem! Ak Dievs!

- Kas notiek?

Balss rācijā bija pārāk izkropļota, lai Astrīdas atbilde būtu saprotama. Bet cauri statikas sprakšķiem Sems saklausīja bailes.

- Esmu visu sagandējis, sacīja Sems. Tā bija viltība.