Prom

DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA

129 STUNDAS, 34 MINŪTES

- Parādi man savu sarakstu! pieprasīja Hovards. Viņš sēdēja dārza krēslā pie Ralfa pārtikas veikala durvīm. Kājas viņš bija uzlicis uz otra krēsla. Hovardam bija mazs kombi­nētais TV/DVD aparāts, kurā tika rādīts “Zirnekļcilvēks 3”. Nācējiem tuvojoties, viņš tik tikko pacēla no tā acis.

- Man nav nekāda saraksta, sacīja Astrīda.

- Tev vajadzīgs saraksts, Hovards paraustīja plecus. Bez saraksta neviens netiek ielaists.

- Labi, teica Sems. Varbūt tev ir kāds papīra gabals un zīmulis?

- H nu sagadījies, ka ir gan, Sem. To teicis, Hovards izzvejoja no slikti piegulošās ādas jakas kabatas mazu pie­zīmju grāmatiņu ar spirāli un pastiepa to Astrīdai.

Sarakstījusi visu vajadzīgo, viņa atdeva piezīmju grāma­tiņu Hovardam.

- Visas svaigās lietas, nu, lauksaimniecības produktus, tu vari dabūt. Viss iet uz slikto pusi. Saldējums ir gandrīz cauri, bet varbūt ir kaut cik Popsicles, viņš paglūnēja uz Mazo Pītu.

- Tev garšo Popsicles, Pītiņ, plānais prātiņ?

- Turpini! Sems viņu pārtrauca.

- Bet, ja tu vēlies konservētus produktus vai makaronus, vai kaut ko tamlīdzīgu, tev vajadzīga īpaša atļauja no Keina vai kāda no šerifiem.

- Par ko tu runā? jautāja Astrīda.

- Es runāju par to, ka tu vari dabūt olas un lapu salātus, un pienu, un šādas tādas delikateses, jo tam visam drīz beigsies derīguma termiņš, bet tādas lietas kā, piemēram, konservētas zupas un visu citu, kas nebojājas, mēs pietaupām.

- Jā, labi, man tas šķiet saprātīgi, atzina Astrīda.

- Tas pats ar papīra izstrādājumiem. Katrs var dabūt vienu tualetes papīra rullīti. Tāpēc lieto to labi ilgi. Viņš vēlreiz ielūkojās sarakstā. Tamponi? Kāds izmērs?

- Pieveries! uzsauca Sems.

Hovards iesmējās. Ejiet vien iekšā. Bet, kad nāksiet ārā, es visu pārbaudīšu un, ja kaut kas neatbildīs sarakstam, likšu to nolikt atpakaļ.

Veikals bija saārdīts. Iekams Keins tam nebija piekomandējis sargu, no tā bija izlaupīti gandrīz visi našķi. Un bērni, kas te tika sirojuši, nepavisam nebija centušies būt kārtīgi vai uzmanīgi. Plaukti bija apgāzti, uz grīdas mētājās sašķaidītas majonēzes burkas un saplēstu ledusskapja durvju lauskas.

Kur vien raugies, bija mušas, un visu pamazām sāka apņemt miskastes smaka. Dažas no griestu lampām bija izde­gušas, tāpēc visa telpa šķita krēslaina. Toties virs galvas vēl arvien karājās spilgti krāsaini plakāti, kas reklamēja dažādas preces un vēstīja par cenu atlaidēm.

Sems paņēma iepirkumu ratiņus, un Astrīda iecēla Mazo Pītu sēdeklī.

Ziedi puķu nodaļā izskatījās tādi kā paguruši. Lai arī zau­dējuši augstumu, gaisā vēl arvien lidinājās kāds ducis folijas gaisa balonu ar uzrakstu “Daudz laimes dzimšanas dienā!” un Pateicības dienas tekstiem.

- Varbūt man vajadzētu palūkot tītaru, prātoja Astrīda, vērodama Pateicības dienai paredzētās pārtikas stendu: ķirbju plātsmaizi, žāvētus augļus, dzērveņu mērci, tītaru pildīšanas rīkus, gaļas pildījumu.

- Tu proti pagatavot tītaru?

- Instrukcijas taču var atrast tīmeklī. Tad viņa nopūtās.

- Ak nē! Varbūt kaut kur dabūjama kāda pavārgrāmata.

- Laikam jau bez dzērveņu mērces.

- Neko no konservētā.

Sems devās uz priekšu, uz lauksaimniecības produktu nodaļu, taču, attapis, ka Astrīda vēl arvien skatās uz sezonas stendu, apstājās. Viņa raudāja.

- Ei, kas noticis?

Astrīda notrausa asaras, taču tās plūda atkal. Līdz šim mēs allaž iepirkāmies trijatā: mamma, Pītijs un es. Ik nedēļu tā bija reize, kad mēs varējām parunāties. Zini, mēs iepirkāmies tā nesteidzīgi, apspriezdamas, ko ēdīsim, un runājām ari par visu citu. Vienkārši tāpat. Es šeit vēl nekad neesmu bijusi bez mammas.

- Es ari ne.

- Tas šķiet dīvaini. Izskatās tāpat, un tomēr ne.

- Nekas vairs nav kā agrāk, piekrita Sems. Bet cilvēkiem tik un tā ir jāēd.

Tas izvilināja Astrīdas sejā neizlēmīgu smaidu. Labi. Iepirksimies.

Viņi paņēma salātus un burkānus, un kartupeļus. Sems aizgāja aiz letes, lai paņemtu pāris gaļas gabalu, un ietina tos papīrā. Pār dažiem tiem, kas brīdī, kad pazuda miesnieki, bija palikuši uz letes, spietoja mušas. Bet gaļa, kas atradās vitrīnā, likās neskarta.

- Vēl kaut ko, cienītā? viņš apjautājās.

- Nu, tā kā neviens cits to neņem, es labprāt paņemtu šo cepeša gabalu.

Sems pieliecās, lai ielūkotos vitrīnā. Viss, padodos. Kurš no tiem ir cepetis?

- Tur tas lielais, Astrīda pabungāja pa stiklu. Es to varu ielikt ledusskapi.

- Protams. Cepetis, Sems to izvilka un nolika uz vaskota papīra gabala. Jūs taču saprotat, cienītā, ka tas maksā vis­maz divpadsmit dolārus mārciņā?

- Ierakstiet to manā rēķinā.

Viņi devās uz piena vitrīnu. Un tur, nervozi turēdams gata­vībā savu nūju, stāvēja Panda.

- Atkal jau tu? noskaldīja Sems.

Panda neatbildēja.

Astrīda iekliedzās.

Sems pagriezās un vēl paguva ieraudzīt Dreiku Mervinu; nākamajā mirklī kaut kas trāpīja viņam pa deniņiem. Sems sagrīļojās un, izgrūstīdams zaļās pudeles, uzgāzās plauktam ar Parmas sieru.

Viņš redzēja atvēzētu nūju un centās aizšķērsot tai ceļu, bet galva likās peldam un acis nespēja koncentrēt skatienu.

Ceļi saļima, un Sems atsitās pret grīdu.

Kā no liela attāluma viņš redzēja ātri kustamies četrus vai varbūt piecus puišus. Divi no tiem saķēra Astrīdu un atlauza rokas viņai aiz muguras.

Atskanēja meitenes balss, kas Semam šķita nepazīstama līdz brīdim, kad viņu uzrunāja Panda: Diāna!

- Iepakojiet viņa rokas, pavēlēja Diāna.

Sems pretojās, taču nespēja pārvaldīt savus muskuļus. Kaut kas pārvilkās pāri kreisajai rokai, tad labajai. Spēcīgi pirksti viņu cieši turēja.

Kad acis beidzot spēja koncentrēt skatienu, Sems tik vien spēja kā muļķīgi blenzt uz to, kas bija izdarīts. Viņa plaukstu locītavas bija sasietas kopā ar plastmasas auklu. Un pāri katrai plauks­tai bija ar izolācijas lenti pielīmēts saplacināts folijas balons.

Diāna Ledrisa pietupās tā, lai abu sejas būtu vienā aug­stumā. Tā ir folija. Atstarojoša virsma. Tāpēc es tavā vietā necenstos taisīt nekādus trikus, Sem. Tu tikai apdedzināsi sev plaukstas.

- Ko jūs darāt? Sems, mēlei mežģījoties, izgrūda.

- Tavs brālis grib ar tevi laipni aprunāties.

Tā likās kaut kāda aplamība, un Sems šaubījās, vai ir pareizi saklausījis. Vienīgais cilvēks, ko viņš sauca par brāli, bija Kvinns. Laidiet vaļā Astrīdu, teica Sems.

Dreiks pagāja garām Diānai un iespēra Semam pa muguru tā, ka viņa kājas saļima. Dreiks stāvēja virs Sema un spieda nūju pie viņa ādamābola. Šo pašu paņēmienu viņš iepriekšējā naktī bija pielietojis pret Orku. Ja būsi rātns zēns, mēs pret tavu draudzenīti un viņas plānprātīgo brālīti izturēsimies labi. Bet, ja celsi jezgu, es viņu sadauzīšu zilimelnu.

Mazais Pīts sāka īdēt un darīja to aizvien skaļāk, gatavs kuru katru bridi laist vaļā brēcienu.

- Liec tam sīkajam pievērties, vai arī es to izdarīšu tavā vietā! Dreiks uzkliedza Astrīdai. Hovardam, Pandam un pārējiem viņš pavēlēja: Grābiet to lielo varoni ciet un bāziet viņu iepirkumu ratos.

Sems tika pacelts un iegrūsts ratos.

Stūmējs bija Hovards. Semij, Semij, Semij! Busiņa Sems tagad mums ir veikala ratiņu Sems, ko?

Pie viņa pieliecās Dreiks, un pēdējais, ko Sems redzēja, bija izolācijas lente, kas tika pārstiepta viņam pār acīm.

Tie stūma viņu iepirkumu ratiņos pa šoseju. Tie stūma viņu cauri pilsētai. Viņš to neredzēja, toties sajuta grumbuļus. Un dzirdēja Hovarda un Pandas ņirgas un dzēlības.

Sems centās uzminēt ceļu, apjaust, kurp viņi dodas. Pēc laika, kas šķita bezgalīgi ilgs, viņš juta, ka tie kāpj kalnup.

- Ei, veči! Hovards sāka gausties. Palīdziet taču kāds man uzstumt šo augšā! Fredij, palīdzi man!

Kādu brīdi rati brauca, tad atkal apstājās. Sems dzirdēja smagu elpu.

- Ņem kādu no tiem, kas te slamstās apkārt bez kāda labuma, uzstāja Fredijs.

-Jā. Ei, tu, nāc un palīdzi man uzstumt tos ratus!

- Nē, vecīt. Nekā nebija.

Kvinns. Sema sirds salēcās. Kvinns nāks viņam palīgā.

Rati apstājās.

- Nu ko baidies, ka tavs čoms uzzinās, ko tu esi pastrā­dājis? teica Hovards.

- Pieveries, vecais! norūca Kvinns.

- Semij, kā tu domā, kurš mums padeva ziņu, ka tu kopā ar Astrīdu ej iepirkties? Ko?

- Pieveries, Hovard! Nu jau Kvinna balsī skanēja izmi­sums.

- Kā tu domā, kurš mums pastāstīja par tavu spēku, Sem?

- Es taču nevarēju iedomāties, ka viņi tā rīkosies, taisno­jās Kvinns. Es nezināju, brač.

Sems saprata, ka nav pat īpaši pārsteigts. Tomēr Kvinna nodevība sāpēja vairāk par visām Dreika nodarītajām pārestī­bām. Viņam gribējās kliegt uz Kvinnu. Gribējās to nosaukt par Jūdu. Bet kliegšana, bļaustīšanās, lamāšanās tiktu uztverta kā vājuma izpausme.

- Es nezināju, brāl, es tev saku taisnību, Kvinns nerimās.

- Kā tad. Tu domāji, ka mēs varbūt tikai gribam noturēt Sema Tempļa fanu kluba sapulci, teica Hovards un tūdaļ iesmējās pats par savu asprātību. Tagad ņem un stum.

Rati atkal sakustējās.

Sems juta iekšēju nelabumu. Kvinns bija viņu nodevis.

Astrīda bija Dreika un Diānas nagos. Un viņš tur neko neva­rēja padarīt.

Likās, ka tas vilksies mūžīgi. Beidzot viņi tomēr apstājās.

Rati bez jebkāda brīdinājuma apgāzās, un Sems piezemējās uz asfalta. Uzslējies četrrāpus, viņš paberza plaukstas pret |

asfaltu, mēģinādams slepus noskrāpēt foliju.

Spēriens pa ribām aizsita elpu.

- Ei! iesaucās Kvinns. Jums viņš nav jāspārda.

Kādas rokas sagrāba Semu aiz pleciem, un viņš izdzirda

Orka balsi: Ja taisīsi trobeli, triekšu tevi gar zemi.

Tie klumburojot rāva viņu augšup pa kāpnēm. Priekšā bija durvis, spriežot pēc skaņas, lielas. Tad soļi atbalsojās uz gluda linoleja.

Viņi apstājās. Atvērās vēl vienas durvis. Semu ieveda arī pa tām. Orks no mugurpuses iespēra viņam pa ceļu locītavām, un Sems nokrita ar seju uz grīdas.

Orks uzmetās viņam jāteniski uz muguras, saķēra viņu aiz matiem un asi parāva viņa galvu atpakaļ.

- Noņemiet izolācijas lenti! pavēlēja kāda balss.

Hovards satvēra lentes malu un rāva to, noraujot lidzi daļu

no Sema uzacs.

Sems tūdaļ pat pazina apkārtni. Skolas sporta zāle.

Viņš gulēja uz pulētās koka grīdas, un Keins, sakrustojis rokas uz krūtīm, acīmredzami tīksminādamies, stāvēja viņam pretī.

- Čau, Sem! sacīja Keins.

Sems pagrieza galvu uz vienu, tad otru pusi. Orks, Panda, Hovards, Fredijs un Čeizs visi bruņojušies ar beisbola nūjām. Kvinns centās sarauties mazs, noslēpties no viņu skatiena.

- Tev te ir daudz puišu, Kein. Laikam jau esmu trakoti bīstams.

Keins dziļdomīgi pamāja ar galvu. Man tīk būt piesardzī­gam. Protams, pie Dreika ir tava draudzene. Tad nu tavā vietā es nemēģinātu taisīt traci. Dreiks mums ir negants un viegli satracināms puisis.

Hovards iesmējās.

- Ļauj viņam piecelties! pavēlēja Keins.

Orks nokāpa no Sema muguras, tomēr neliegdams sev prieku vispirms ietriekt celi viņam ribās. Sems grīļīgi piecēlās. Tā tomēr bija labāk nekā gulēt uz grīdas.

Viņš uzmanīgi nopētīja Keinu. Viņi bija tikušies, kad Keins tikko kā bija ieradies pilsētā. Kopš tā laika Sems viņu bija redzējis tikai pa gabalu.

Keins savu gūstekni nopētīja tikpat uzmanīgi.

- Ko tu no manis gribi? noprasīja Sems.

Keins iesāka košļāt īkšķi, taču tūdaļ nolaida rokas gar sāniem. Gandrīz izskatījās, ka viņš ieņem miera stāju. Es gribētu atrast veidu, kā mēs varētu kļūt par draugiem, Sem.

- Redzu gan, ka tu mirsti vai nost aiz sirds ilgām kļūt par manu jauno draudziņu.

Keins iesmējās. Vai tu re, ko? Tev ir arī humora izjūta. No mātes tu to diezin vai būsi mantojis. Man viņa necik jautra nešķita. Varbūt tā tev ir no tēva?

- To es nevaru zināt.

- Ne? Kāpēc ne?

- Pie tevis ir manas mātes dators. Tev ir visi viņas doku­menti. Un tev ir Kvinns, kurš par mani visu izstāsta. Tātad atbilde tev, visticamāk, jau ir zināma.

Keins pamāja ar galvu. Jā. Tavs tēvs pazuda drīz pēc tavas piedzimšanas. Laikam jau nebūs bijis par tevi īpašā sajūsmā, ko? Keins iesmējās pats par savu joku, un daži viņa rokaspuiši, lai ari nebija to īsti sapratuši, iztapīgi pievie­nojās. Labi, neņem galvā! Nejauši ir gadījies tā, ka arī mans bioloģiskais tēvs ir paņēmis vīli. Un arī māte.

Sems neatbildēja. Plastmasas aukla bija padarījusi viņa rokas nejutīgas. Zēnu māca bailes, taču viņš bija cieši apņē­mies tās neizrādīt.

- Sporta zālē nav ļauts ienākt ar ielas apaviem, aizrādīja Sems.

- Tātad tavs tētiņš pazūd un tu pat negribi zināt, kāpēc? jautāja Keins. Interesanti. Kas attiecas uz mani, es vienmēr esmu vēlējies uzzināt, kas ir mani īstie vecāki.

- Ļauj man minēt: tu noslēpumainā kārtā esi pārdabiska

būtne, ko uzaudzinājuši vienkāršie mirstīgie. I

Keina smaids bija salts. Viņš pacēla roku ar izvērstu plaukstu. Sema sejā ietriecās neredzama dūre. Viņš sagrīļo­jās. Kājās noturēties kaut kā izdevās, bet galva griezās un pa degunu tecēja asinis.

- Jā. Uz to pusi, sacīja Keins.

Viņš izstiepa abas rokas, un Sems juta, ka tiek atrauts no grīdas.

Keins uzcēla viņu kādu trīs pēdu augstumā, tad sakļāva pirkstus, un Sems smagi nokrita.

Viņš lēnām piecēlās. Kreisā kāja bija ļodzīga. Laikam bija sastiepta potīte.

- Mums ir spēka mērīšanas sistēma, teica Keins. Patie­sībā tai ir sakars ar Diānu. Paturot cilvēka roku, Diāna spēj noteikt viņa spēka līmeni. Viņa to salīdzina ar mobilā telefona uzlādējuma pakāpi. Viena strīpiņa, divas strīpiņas, trīs strīpi­ņas. Tu zini, kāds es esmu?

- Traks? Sems izspļāva asinis, kas tecēja mutē.

- Man ir četras strīpiņas, Sem. Esmu vienīgais, kuram Diāna nolasījusi četras strīpiņas. Es varu tevi pacelt un aizlidināt līdz griestiem vai triekt pret sienu. Savu sakāmo Keins ilustrēja ar roku kustībām, kas likās kā patapinātas no havajiešu dejām.

- Tu varētu uzstāties cirkā, šķietami moži sacīja Sems.

- Skarbais ko tu neteiksi! Keinu, šķiet, kaitināja tas, ka Sems nav izrādījis pietiekamu godbijību.

- Paklau, Kein, man ir sasietas rokas, pieci tavi pakalpiņi stāv man apkārt ar beisbola nūjām, un man būtu jāģībst par taviem burvju trikiem? Sems pateica “pieci”, nevis “seši”. Kvinnu viņš neuzskatīja par pieskaitīšanas vērtu.

Keins, pamanījis nesakritību, uzmeta Kvinnam aizdomu pilnu skatienu. Kvinns vēl arvien izskatījās pēc bērna, kurš nezina, kur nostāties un ko ar sevi iesākt.

- Un viens no šiem pieciem, turpināja Sems, ir slep­kava. Viens slepkava un bariņš gļēvuļu. Tāda ir tava policijas vienība, Kein.

Keina acis plaši iepletās. Viņš niknumā atieza zobus, un pēkšņi Sems juta, ka lido pāri telpai.

Lido tā, it kā būtu izšauts ar katapultu.

Sporta zāle ap viņu sagriezās.

Viņš smagi atsitās pret basketbola grozu, galva ietriecās rāmī. Kādu bridi viņš karājās grozā, tad nokrita uz muguras.

Neredzamas rokas viņu trieca ar tik šaušalīgu spēku, it kā viņš būtu ierauts tomādo. Viņš nokrita pie Keina kājām.

Šoreiz Sems atžilba lēnām. Straumītei no deguna tagad pievienojās asiņu strūkliņa no pieres.

- Pirms vairākiem mēnešiem daži no mums ir atklājuši sevī neparastas spējas, Keins mierīgi, kā risinādams sarunu, klāstīja. Mēs bijām kā slepena apvienība. Frederiko, Endrū,

Deka, Braiena, vēl daži. Mēs kopīgi darbojāmies, lai šīs spējas attīstītu. Uzmundrinājām cits citu. Redzi, tā ir galvenā atšķi­rība starp Koutsas ļaudīm un jums, pilsētniekiem. Internāt­skolā ir grūti glabāt noslēpumus. Bet drīz vien kļuva skaidrs, ka manam spēkam ir pavisam cita pakāpe. Ko es tikko ar tevi izdarīju? Neviens cits to nespēj.

-Jā, tas bija forši, ar vieglu izaicinājumu balsī sacīja Sems. Vai vari to atkārtot?

- Viņš tevi tikai kaitina. Telpā ienāca Diāna, un bija skaidri noprotams, ka ieraudzītais viņu nepavisam neiepriecina.

- Viņš cenšas pierādīt, cik sīksts ir, atcirta Keins.

-Jā. Un viņš to jau ir pierādījis. Dragā vien tālāk!

- Pielūko, kā tu ar mani runā, Diāna, Keins noņurdēja.

Pastaigas solī piegājusi pie Keina, meitene nostājās viņam

blakus. Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un, uzlūkojusi Semu, tēlotās izbailēs nogrozīja galvu. Tu nu gan izskaties nelā­dzīgi, Sem.

- Nekas, gan viņš izskatīsies vēl sliktāk, piedraudēja Keins.

Diāna nopūtās. Ir tāda lieta, Sem. Keins grib no tevis j

atbildes uz dažiem jautājumiem.

- Kāpēc tad viņš nepajautā Kvinnam?

- Tāpēc, ka Kvinns nezina, bet tu zini. lātad: ja tu neat­bildēsi uz Bezbailīgā Vadoņa jautājumiem, Dreiks sāks sist Astrīdu. Un to nu tu zini: Dreikam nav viss kārtībā ar galvu.

Es to nesaku, lai tevi baidītu; es to saku tāpēc, ka tā ir tais­nība. Jā, es esmu slikta meitene, un Keinam ir lielummānija, bet Dreikam tik tiešām ir smaga vaina galvā. Viņš to meiteni var nogalināt, Sem. Un pēc piecām minūtēm viņš sāks ja vien es neaiziešu un nepateikšu viņam, lai to nedara. Tātad pulkstentiņš iet: tik-tak!

Sems norija asinis un žulti. Kas tie par jautājumiem?

Diāna pārbolīja acis un pagriezās pret Keinu. Redzi nu, cik vienkārši?

Pārsteidzoši, bet Keins to norija kā ogu. Ne draudu, ne uzbrukumu Diānai, tikai kluss aizvainojums un piekrišana.

Viņš ir tajā meitenē iemīlējies, Sems pārsteigts atskārta. Retajās reizēs, kad viņš tos bija redzējis kopā, atklāta pieķer­šanās gan netika izrādīta, tomēr citas atbildes nebija.

- Pastāsti man par savu tēvu, teica Keins.

Sems paraustīja plecus. Šī kustība izsauca sāpes, un viņš saviebās. Man par viņu nekas nav zināms. Mammai nepatika par viņu runāt.

- Tava māte. Medmāsa Tempļa.

-Jā-

- Vārds tava dzimšanas apliecībā vietā, kur tiek prasīts tēva vārds? Tur rakstīts “Tīgens Smits”.

-Jā-

- Tīgens. Ļoti neparasts vārds. Ļoti rets.

- Nu un tad?

- Toties “Smits” ir vairāk nekā parasts. Tādu lieto cilvēks, kurš grib noslēpt savu īsto uzvārdu.

- Paklau, es atbildu uz taviem jautājumiem. Ļauj Astrīdai

iet.

-Tīgens, atkārtoja Keins. Tur, dzimšanas apliecībā. Māte: Konstance Tempļa. Tēvs: Tīgens Smits. Dzimšanas datums: divdesmit otrais novembris. Dzimšanas laiks: des­mit un divpadsmit minūtes. Sjerravistas reģionālā slimnīca.

- Tagad tu vari sastādīt manu horoskopu.

- Tevi pašu nekas no tā visa neinteresē?

Sems nopūtās. Mani interesē, kas notiek patlaban. Kāpēc uzradās IBJZ. Kā to var novērst vai kā mēs no tās varam izkļūt. Būtisko jautājumu sarakstā jautājumu, par kuriem vērts uztraukties, mans bioloģiskais tēvs, kuru nekad neesmu pazinis un kurš man neko nenozīmē, ir pašā apakšgalā.

- Pēc piecām dienām tu izkūpēsi, Sem. Vai tas tevi nein­teresē?

- Laid vaļā Astrīdu!

- Turpini, Kein! mudināja Diāna. Tiec ar to galā.

Keins nosmīkņāja. Mani ļoti interesē pazušanas jautā­jums. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka es negribu mirt. Un vēl es negribu pēkšņi attapties tajā pašā vecajā pasaulē. Man patīk šeit, IBJZ.

- Vai, tavuprāt, tas notiek tā? Mēs ielecam atpakaļ pa­saulē?

- Jautājumus šeit uzdodu es, atcirta Keins.

- Laid vaļā Astrīdu!

- Lieta tāda, turpināja Keins, ka mums ar tevi ir šis tas kopīgs, Sem. Mēs esam dzimuši ar trīs minūšu starpību.

Sems juta, kā pār muguru pārskrien drebuļi.

- Trīs minūtes, Keins, pienākdams tuvāk, atkārtoja. Pir­mais ieradies tu. Pēc tam es.

- Nē, novilka Sems. Tas nevar būt.

- Var gan, sacīja Keins. Var būt un ir. Un tu esi mans… brālis.

Durvis atsprāga vaļā. Telpā ievēlās Dreiks Mervins. Viņš kaut ko meklēja. Vai viņa ir šeit?

- Kas? jautāja Diāna.

- Kura tad vēl? Blondīne ar savu padumjo brālīti!

- Tu ļāvi viņai aizmukt? Keins, uz brīdi aizmirsis Semu, noprasīja.

- Es neļāvu viņai aizmukt. Es biju ar viņiem vienā telpā. Skuķene mani nokaitināja, un es viņai iekrāmēju pa ģīmi. Tad šie abi pazuda. Izkūpēja gaisā.

Keins uzmeta Diānai slepkavīgu skatienu.

- Nē, atteica Diāna. Viņai līdz piecpadsmit gadiem atlikuši vairāki mēneši. Un viņas brālītim, starp citu, ir tikai četri gadi.

- Bet kā? Keins sarauca pieri. Vai tas varēja būt spēks?

Diāna papurināja galvu. Pa ceļam uz šejieni es nolasīju Astrīdu. Viņai ir tik tikko divas strīpiņas. Pilnīgi izslēgts. Teleportēt divus cilvēkus?

Keina seja bija zaudējusi krāsu. Tas pamuļķītis?

- Viņam ir autisms, viņš it kā dzīvo pats savā pasaulē, protestēja Diāna.

- Vai tu viņu nolasīji?

- Viņš ir mazs, ar autismu sirgstošs bērns. Kāpēc man viņš būtu jānolasa?

Keins pagriezās pret Semu. Ko tu par to zini? Viņš drau­dēdams pacēla roku. Abu sejas šķīra tikai dažas collas. Ko tu zini? viņš kliedza.

- Nu, es, piemēram, zinu, ka man patīk redzēt tevi, Kein, notrūkušos.

Neredzama dūre notrieca Semu zemē.

Diāna pirmo reizi izskatījās noraizējusies. No viņas sejas bija nozudis parastais smīns. Vienīgā reize, kad mēs piere­dzējām teleportēšanos, bija ar Teilori Koutsā. Un viņa tik vien spēja kā šķērsot telpu. Viņai bija trīs strīpiņas. Ja šis bērns spēj sevi kopā ar māsu teleportēt cauri sienām…

- Viņam varētu būt četras, klusi noteica Keins.

-Jā, piekrita Diāna. Viņam varētu būt četras. Sakot vārdu “četras”, viņa lūkojās tieši Semā. Varētu būt pat vairāk.

- Ork, Hovard! uzsauca Keins. Iespundējiet Semu, sasie­niet viņu tā, lai viņš nevarētu nodīrāt no rokām foliju, un tad ņemiet sev palīgā Frediju! Viņš jau ir taisījis apmetumu, viņš zina, kā to dara. Visu vajadzīgo paņemiet no saimniecības preču veikala. Tad viņš sagrāba aiz pleca Dreiku. Sameklē Astrīdu un to sīci!

- Kā lai es šos noķeru, ja šie, kad vien sagrib, var aizlaisties?

- Es neteicu, lai tu viņus noķer, sacīja Keins. Paņem līdzi šaujamo, Dreik. Nošauj viņus, pirms viņi ir tevi pamanījuši.

Sems metās virsū Keinam, uzklūpot pretiniekam, pirms tas paguva reaģēt. Paātrinājuma spēks nogāza abus zemē.

Sems trieca ar galvu Keinam pa degunu. Keins atžilba tikai pamazām, taču palīgā nāca Dreiks un Orks, kuri ar spērienu palīdzību dabūja Semu nost.

Sems aiz sāpēm iekunkstējās. Tu nedrīksti nogalināt cilvēkus, Kein. Vai esi galīgi nojūdzies?

- Tu man savainoji degunu, pavēstīja Keins.

- Tu esi nojūdzies, Kein. Tev vajadzīga palīdzība. Tu neesi pie pilna prāta.

-Jā, noteica Keins. Pieskāries savam degunam, viņš sāpēs saviebās. Ta viņi man vienā laidā teica. Medmāsa Tempļa… Mamma… man teica to pašu. Priecājies, ka tu man esi vajadzīgs, Sem. Man jāredz, kā tu izgaisti, lai izdomātu, kā pasargāt no tā sevi. Ork, aizved prom to varoni! Dreik, ej!

- Ja tu viņiem ko nodarīsi, Dreik, es tev sadzīšu pēdas un nogalināšu tevi, lai ari kur tu būtu! nokliedzās Sems.

- Nenoslogo lieki savas balss saites, Diāna viņam teica.

- Tu nepazīsti Dreiku. Vari uzskatīt, ka tava draudzene jau ir pagalam.