Prom

SESTĀ NODAĻA

290 STUNDAS, 7 MINŪTES

Vairākus kvartālus viņi nogāja klusēdami.

Tuvojoties pludmalei, ielas kļuva aizvien tukšākas un tum­šākas.

- Bangas šalc kaut kā dīvaini, ievēroja Kvinns.

- Vienmuļi, Sems piekrita. Lai gan no laukuma viņi jau labu brīdi vairs nebija saskatāmi, Semam bija sajūta, it kā viņiem nemitīgi sekotu kādas acis.

- Pārāk vienmuļi, bračiņ, teica Kvinns. Kā spogulis. Bet tieši šeit atrodas zema spiediena fronte. Un tātad bija gaidāma ilgstoša viļņošanās. Taču te izklausās kā pie ezera.

- Meteorologi reizēm kļūdās, Sems sacīja. Viņš uzmanīgi ieklausījās. Novērtēt apstākļus labāk padevās Kvinnam. Viļņu ritmā patiesi jautās kaut kas dīvains, taču, kas īsti, Sems nesaprata.

Vietvietām zibsnīja gaisma no mājām ielas kreisajā pusē, no laternām -, tomēr kopumā šķita daudz tumšāks nekā parasti. Nebija vēl necik vēls tik tikko vakariņu laiks. Namiem vajadzēja būt apgaismotiem. Taču vienīgie gaismekļi bija tie, kuri bija aprīkoti ar taimeru un ieslēdzās automātiski vai tika atstāti degam cauru dienu. Kādā no namiem mirgoja televīzi­jas ekrānam raksturīgā zilganā gaisma. Ielūkojies logā, Sems redzēja divus bērnus ēdam čipsus un blenžam tukšajā ekrānā.

Visi sīkie fona trokšņi, visas skaņas, kurām ikdienā nepie­vēršam uzmanību, telefonu zvani, automašīnu motoru rūkoņa, cilvēku balsis -, bija pazudušas. Gājēji dzirdēja vienīgi paši savus soļus. Katru savas elpas vilcienu. Kad nikni ierējās kāds suns, visi četri salēcās.

- Kurš to suni pabaros? prātoja Kvinns.

To neviens nezināja. Pats par sevi saprotams, ka pilsētā bija suņi un kaķi. Un tukšajās mājās gandrīz noteikti bija arī zīdaiņi. Tā visa bija par daudz. Pārāk daudz, lai par to domātu.

Piemiedzis acis, lai neredzētu pilsētas ugunis, Sems lūkojās uz pakalniem. Reizēm, kad turienes stadionā bija iedegts apgais­mojums, varēja saskatīt tālu gaismas atblāzmu no Koutsas Aka­dēmijas. Bet ne šovakar. Tajā pusē valdīja viena vienīga tumsa.

Daļa no Sema apziņas nepieņēma to, ka viņa māte ir pazudusi. Šī daļa vēlējās ticēt, ka viņa tāpat kā citus vakarus ir tur, darbā.

- Zvaigznes vēl arvien ir savā vietā, konstatēja Astrīda. Tad viņa izlaboja: Pag. Nē. Zvaigznes ir virs galvas, bet virs apvāršņa to nav. Manuprāt, Venerai jau vajadzēja būt tuvu rietam. Tās tur nav.

Visi trīs apstājās un vērsa skatienus pāri okeānam. Vienīgā skaņa, ko viņi dzirdēja, bija savādā, lēnā, pārlieku monotonā viļņu čala.

-Tas, ko tagad teikšu, izklausīsies pārlieku dīvaini, bet apvāršņa līnija šķiet augstāk, nekā tai vajadzētu būt, pavēs­tīja Astrīda.

- Vai kāds tika vērojis saulrietu? jautāja Sems.

Neviens nepieteicās.

- Ejam tālāk, vedināja Sems. Mums būtu vajadzējis paņemt divriteņus vai skrituļdēļus.

- Kāpēc ne auto? jautāja Kvinns.

- Vai tu māki ar to braukt? noprasīja Sems.

- Esmu redzējis, kā to dara.

- Es, starp citu, televīzijā esmu redzējusi, kā veic sirds operāciju, noteica Astrīda. Tikai tas nenozīmē, ka es tai­sītos to darīt.

- Tu televīzijā skaties sirds operācijas? izspēra Kvinns.

- Tas nudien daudz ko izskaidro, Astrīd.

Ceļš attālinājās no krasta un vijās uz “Virsotni”. Viesnīcas neuzkrītošā neona izkārtne, glīti novietota ceļmalā starp rūpīgi cirptiem dzīvžogiem, bija iedegta. Plašās parādes dur­vis bija izgaismotas kā Ziemassvētkos viesnīca jau tik agri bija izkārusi baltās, mirgojošās lampiņu virtenes.

Pie durvīm stāvēja tukša automašīna durvis vaļā, bagāž­nieka vāks pacelts, ceļasomas turpat līdzās uz izsūtāmā rati­ņiem.

Viņiem tuvojoties, viesnīcas automātiskās durvis plaši atvērās.

Foajē bija plašs un elegants, ar gaišu, pulētu koka leti, kas izliecās apmēram trīsdesmit pēdu garā lokā, un spilgtu flīžu grīdu ar mirdzošiem misiņa akcentiem, kas norādīja virzienu uz krietni tumšāko bāru. Viens no liftiem bija gai­doši atvērts.

- Nevienu neredz, Kvinns nospiesti pačukstēja.

- Nē, piekrita Sems. Bārā bija televizors, taču tas neko nerādīja. Neviena nebija ne pie reģistratūras galdiņa, ne durvju sardzes nodalījumā, ne foajē, ne bārā. Atnācēju soļi atbalsojās uz flīzēm.

- Tenisa korts ir tur, Astrīda, vezdama viņus tālāk, sacīja.

- Mamma ar mazo Pītu varēja būt tur.

Tenisa korti bija apgaismoti. Nedzirdēja skaņas, bumbiņām atsitoties pret raketēm. Nebija vispār nekādu skaņu.

Viņi to ieraudzīja visi reizē. Pārdalot tālāko tenisa kortu, pāršķeļot rūpīgi kopto ainavu, izejot cauri peldbaseinam, slējās barjera.

Siena.

Tā tikko manāmi mirgoja.

Tā nebija gluži necaurredzama, bet gaisma, kas spīdēja tai cauri, izskatījās pienaina, neskaidra un ne spožāka par to, kas bija apkārt. Siena bija mazliet atstarojoša, tajā skatīties bija kā

lūkoties matstikla logā. Tā nevibrēja. Ari skaņas no tās nenāca. Tā pat šķita slāpējam skaņu.

Tā varētu būt vienkārši membrāna, nodomāja Sems. Tikai kādu milimetru bieza. Kaut kas tāds, kam viņš varētu izdurt cauri pirkstu un kas tad pārsprāgtu kā balons. Tas pat varētu nebūt nekas vairāk kā ilūzija. Taču viņa instinkts, viņa bailes un tukšuma sajūta vēderā teica, ka viņš skatās uz sienu. Ne uz ilūziju, ne priekškaru, bet uz sienu.

Barjera slējās augstu, augstu, līdz saplūda ar naksnīgajām debesim. Tā stiepās pa labi un pa kreisi, cik vien tālu bija saskatāms. Zvaigznes tai cauri nespīdēja, tomēr tālāk tās atkal bija redzamas.

- Kas tas ir? jautāja Kvinns. Viņa balsī jautās bijība.

Astrīda tikai papurināja galvu.

- Kas tas ir? Kvinns atkārtoja nu jau uzstājīgāk.

Viņi visi lēni tuvojās barjerai, gatavi kuru katru brīdi mes­ties bēgt, tomēr jūtot vajadzību pieiet tuvāk.

Viņi iegāja stiepļu nožogojumā un šķērsoja tenisa kortu. Barjera stiepās tieši pāri tīklam. Tā viens gals bija piestipri­nāts pie vertikāla staba, bet otrs pazuda barjeras mirgojošajā tukšumā.

Sems paraustīja tīklu. Tas stingri turējās vietā. Lai arī cik stipri viņš to rautu, no barjeras nevarēja izvilkt pat ne gaba­liņu.

- Uzmanies! pačukstēja Astrīda.

Semu no barjeras šķīra tikai dažas pēdas. Viņš izstiepa roku, taču vilcinājās. Tad, pamanījis zemē zaļu tenisa bum­biņu, to pacēla. Un svieda pret barjeru.

Bumbiņa atlēca atpakaļ.

Sems to noķēra lidojumā un kārtīgi aplūkoja. Nekādu pēdu. Nekādu pazīmju, ka ar to būtu noticis kas cits kā vien atlēciens.

Zēns spēra trīs atlikušos soļus un šoreiz nevilcinādamies piespieda pirkstus pie barjeras.

- Ai! viņš atrāva roku un palūkojās uz to.

- Kas ir? iebļāvās Kvinns.

- Dedzina. Ak vai! Sāpīgi! Sems purināja roku, kā gribē­dams nokratīt sāpes.

- Ļauj man to apskatīt, palūdza Astrīda.

Sems izstiepa roku. Nu jau atkal ir labi.

- Neredzu nekādas apdeguma pēdas, Astrīda, nopētījusi viņa plaukstu, konstatēja.

- Nē, piekrita Sems. Bet, tici man, tev nevajadzētu mēģināt tai pieskarties.

Pat tagad, par spīti visam notiekošajam, meitenes pieskā­riens raisīja viņā dīvainas elektrizējošas tirpas. Viņas roka bija vēsa. Zēnam tas patika.

Kvinns paņēma krēslu, kas stāvēja uz vienas no sānlinijām. Tas bija pamatīgs tērauda krēsls. Pacēlis to labi augstu sev priekšā, Kvinns trieca tā kājas barjerā.

Barjera nepadevās.

Kvinns trieca atkal, vēl stiprāk tik stipri, ka atsitiena spēks atgrūda viņu atpakaļ.

Barjera nepadevās.

Pēkšņi Kvinns sāka kliegt. Aurodams un lamādamies viņš ņēmās atkal un atkal mežonīgi triekt krēslu pret barjeru.

Sems nespēja pieiet tik tuvu, lai apturētu draugu, nesaņe­mot no viņa triecienu. Viņš mierinoši uzlika roku Astrīdai uz pleca. Lai jau iztrakojas.

Kvinns atkal un atkal blieza ar krēslu pa barjeru. Tas neat­stāja nekādas pēdas.

Beidzot viņš nometa krēslu, apsēdās uz asfalta, saķēra ar rokām galvu un sāka kaukt.

Kad Alberts Hilsboro iegāja makdonaldā, tā iekštelpas bija spoži apgaismotas. Gaudoja dūmu signalizācija. Starp skaļākajiem un niknākajiem trauksmes kaucieniem uzstājīgi pieprasīja uzmanību atsevišķi smalki “pī, pl, pī”.

Bērni bija aizgājuši aiz letes un savākušies no vitrīnas cepumus un smalkmaizītes. Happy Meal rotaļlietu kaste, kas reklamēja filmu, ko Alberts vēl nebija redzējis, stāvēja vaļā, rotaļlietas bija izmētātas. Toverī vairs nebija kartupeļu sal­miņu, toties to bija daudz uz grīdas.

Alberts bikli piegāja pie virtuves durvīm un mēģināja tās atvērt. Durvis bija aizslēgtas. Viņš atgriezās un pārlēca pāri letei.

Tas šķita kaut kā pretlikumīgi atrasties letes otrā pusē.

Karstajā eļļā bija iemērkts grozs ar melni sadegušiem kartupeļu salmiņiem. Alberts sameklēja dvieli, satvēra groza rokturi un izcēla to no eļļas. Tad viņš to uzkāra, lai eļļa pienā­cīgi nožūtu. Kartupeļi bija cepinājušies jau kopš rīta.

- Laikam jau tie ir pagalam, viņš pats sev sacīja.

Cepšanas taimers turpināja pīkstēt. Brīdi padomājis,

Alberts atrada pareizo pogu un nospieda to. Taimers apklusa.

Uz restēm atradās mazi, melni cepumiņi. Hamburgeri, tāpat kā kartupeļi, bija gatavi jau pirms stundām desmit.

Alberts sameklēja lāpstiņu, savāca burgerus un sagāza tos atkritumos. Burgeri jau sen bija pārstājuši dūmot, taču tuvumā nav bijis neviena, kas izslēgtu dūmu signalizāciju. Vairākas minūtes Alberts domāja, kā uzrāpties augšā, lai aizsniegtu izslēgšanas pogu, nepiezemējoties piedegušajā karstajā grilā.

Klusums sniedza gluži vai fizisku atvieglojumu.

- Nu jau ir labāk. Alberts rāpās lejup. Viņš prātoja, vai vajadzētu izslēgt ari cepeškrāsnis un grilu. Tā būtu drošāk. Visu izslēgt un iet prom. Tur, uz tumšo laukumu, kur pulcējās bērni nobijušies, gaidīdami glābiņu, kas aizvien vēl kavējās. Bet tur, ārā, viņš nevienu īsti nepazina.

Albertam bija četrpadsmit gadu, un viņš ģimenē bija jau­nākais no sešiem bērniem. Ari augumā pats sīkākais. Viņa trīs brāļi un divas māsas bija vecumā no piecpadsmit līdz divdes­mit septiņiem gadiem. Savu māju Alberts jau bija izlūkojis: tur neviena nebija. Mātes ratiņkrēsls bija tukšs. Dīvāns, uz kura viņa parasti mēdza gulēt, skatīties televīziju, ēst un žēloties par sāpošo muguru, bija pamests. Tur bija tikai viņas sega, vairāk nekā.

Bija savādi būt vienam kaut uz mirkli. Bez paģēroša brāļa vai māsas, kas viņu trenkātu. Alberts nespēja atcerēties dienu, kad nebūtu ticis komandēts.

Tagad Alberts vienatnē klīda pa makdonalda virtuvi vie­natnē, kādā diez vai jebkad būtu spējis sevi iztēloties.

Viņš atrada saldējamo kameru. Parāva lielo, hromēto rok­turi, un tērauda durvis, raidot šņācienu un aukstu garaiņu šalti, atvērās.

Kamerā bija metāla pakaramie un cita virs citas sakrautas marķētas kastes ar hamburgeriem, kā arī pamatīgi plastmasas maisi ar cāļa gaļas stienīšiem, filejām, kartupeļu salmiņiem. Mazāk kastu ar desu pīrādziņiem. Visvairāk noteikti bija burgeru.

Turpinādams apskati, Alberts iegāja aukstuma kamerā. Tā nebija tik salta un neskarta un šķita interesantāka. Te bija ar plastmasas plēvi klātas paplātes ar sagrieztiem tomātiem, sasmalcinātu salātu maisiņi, pamatīgi plastmasas toveri ar Big Mac mērci, kečupu un majonēzi un blāķu blāķiem sagriezta dzeltena siera.

Vēl viņš uzgāja mazu atpūtas istabiņu, kas bija apkarināta ar plakātiem par drošības tehniku un pirmās palīdzības snieg­šanu; teksti bija gan angļu, gan spāņu valodā. Gar telpas sie­nām bija sakrauta tara un sausie produkti; milzīgas kastes ar kartona krūzītēm, vaskota ietinamā papīra ruļļi un nespodra metāla cilindri ar kokakolas sīrupu.

Dziļumā pie aizmugures durvīm slējās augsti, ar ritenti­ņiem aprīkoti plaukti ar smalkmaizītēm un kēksiem.

Viss atradās savā vietā. Viss bija pārskatāms. Viss bija tīrs, lai arī ar viegli taukainu spīdumu.

Kādā brīdī un viņš pat nebija īsti attapis, kad, Alberts bija pārstājis visu apskatīt ar parastu ziņkārību, bet sācis to uzlūkot kā inventāru. Atsevišķos ingredientus viņš prātā iztulkoja kā Bigmaka, cāļa gaļas sviestmaižu, olu bulciņu sastāvdaļas.

Māsa Rovena bija iemācījusi Albertam gatavot ēdienu. Tā kā māte bija nevarīga, bērniem mūždien nācās rūpēties par sevi pašiem. Līdz Alberta divpadsmitajai dzimšanas dienai neoficiālais pavārs bija Rovena, bet tad daļa virtuves pienā­kumu tikai uzticēta viņam.

Alberts mācēja pagatavot sarkanās pupiņas ar rīsiem, mātes iemīļoto ēdienu. Viņš mācēja pagatavot cīsiņus mīklā. Viņš mācēja pagatavot karstmaizes franču gaumē un ceptu speķi. Rovenai Alberts nebija atzinies, taču viņam patika gatavot ēdienu. Tas bija daudz jaukāk nekā veikt uzkopšanas darbus, no kuriem nelaimīgā kārtā tik un tā nebija iespējams atkratīties, kaut arī tagad viņš bija atbildīgs par piektdienas un svētdienas vakariņām.

Uzņēmuma vadītājam bija mazs kantorītis. Tā durvis stā­vēja pusvirus. Telpā atradās aizslēgts rakstāmgalds, aizslēgts seifs, telefons, dators un sienas plaukts, kas guma zem dažādu instrukciju krājumu svara.

Alberts saklausīja skaņas: vispirms atskanēja balsis, tad kāds uzsita pa tukšu tirdzniecības automātu un pēc tam atvai­nojās. Divi septītklasnieki, pārliekušies pār leti, lūkojās uz piekārto ēdienkarti, kā gaidīdami, kad varēs veikt pasūtījumu.

Alberts vilcinājās, bet tikai īsu brīdi. “Es taču varu to izda­rīt,” viņš sev teica, pats izbrīnīts par šādu domu.

- Laipni lūgti makdonaldā, sacīja Alberts. Vai varu jums palīdzēt?

- Vai tas ir atvērts?

- Ko jūs vēlētos?

Puikas raustīja plecus. Divus komplektus numur viens?

Alberts palūkojās uz datora tastatūru. Tas bija īsts dažādās krāsās kodētu taustiņu labirints. Tas varēja pagaidīt.

- Ko jūs vēlētos iedzert? Es domāju kādu dzērienu?

- Apelsīnu limonādi?

- Tūlīt būs gatavs, sacīja Alberts. Ledusskapja atvilktnē zem grila atradās burgeru miklas pamatnltes. Uzliktas uz grila, tās izdeva apmierinājuma pilnu skaņu.

Ieraudzījis uz plaukta papīra cepuri, Alberts uzlika to galvā.

Kamēr burgeru maizītes čūkstēja, viņš atvēra biezu rokas­grāmatu un sameklēja nodalu “Kartupeļu salmiņi”.