Prom

OTRĀ NODAĻA

298 STUNDAS, 38 MINŪTES

Bērni nāca ārā no skolas pa vienam vai mazās grupiņās. Dažas meitenes gāja pa trim, apkampušās, asarām noplū­dušām sejām. Vairums zēnu negāja apkampušies, bet gan uzmetuši kūkumu un pieliekušies, it kā pār viņiem draudētu nogrūt debesis. Ari liela daļa no viņiem raudāja.

Semam ienāca prātā ziņu pārraižu videoieraksti, kuros bija redzama apšaude skolās. Sajūta bija līdzīga. Bērni bija apju­kuši, nobijušies un histēriski vai ari centās šis izjūtas slēpt zem smiekliem un nekaunīgas uzvedības.

Brāļi un māsas turējās kopā. Draugi arī. Daži no mazāka­jiem bērnudārznieki, pirmklasnieki klīda apkārt, nemēģi­nādami nekur aiziet. Viņi bija pārāk mazi, lai zinātu ceļu uz mājām.

Vairums Perdidobīčas pirmsskolnieku apmeklēja Barbaras bērnudārzu; šīs ēkas fasādi rotāja izbalējuši animācijas filmu personāži. Bērnudārzs atradās iekšpilsētā, līdzās Ace saimnie­cības preču veikalam un iepretī makdonaldam.

Sems prātoja; kas notiek ar šiem Barbaras mazuļiem, vai ar viņiem viss ir kārtībā? Gan jau. Ne viņš par tiem atbildīgs. Tomēr kaut kas bija jāsaka.

- Ko iesāksim ar mazajiem bērniem? puisis ieminējās.

- Tie klīdīs pa ielām un var pakļūt zem auto.

Kvinns apstājās un pārlaida skatienu. Ne jau mazajiem bērniem, bet ielai. Vai tu redzi kādu braucošu mašīnu?

Luksofora sarkano gaismu nomainīja zaļā. Nebija nevienas mašīnas, kas gaidītu, kad varēs braukt. Automašīnu signali­zācija tagad skanēja skaļāk signalizēja jau trīs vai četras mašīnas. Varbūt pat vairāk.

- Vispirms pameklēsim savus vecākus, ierosināja Astrīda.

- Kaut kur taču viņi ir, tie pieaugušie. Acīmredzot nebūdama pārliecināta par pašas vārdiem, viņa izlaboja: Es gribēju teikt: nevar būt, ka nekur vairs nav neviena pieaugušā.

- Jā, piekrita Sems. Pieaugušajiem ir jābūt. Vai ne?

- Mana mamma, visticamāk, vai nu ir mājās, vai spēlē tenisu, teica Astrīda. Ja nu vienīgi viņai nav norunāta kāda satikšanās vai kaut kas tamlīdzīgs. Un mans mazais brālītis ir vai nu pie mammas, vai tēta. lētis ir darbā. Viņš strādā PAES.

Ar saīsinājumu PAES tika apzīmēta Perdidobīčas atomelek­trostacija. Spēkstacija atradās tikai desmit jūdžu attālumā no skolas. Pilsētā neviens par to vairs īpaši neprātoja, taču pirms krietna laika, deviņdesmitajos, tajā bija noticis kāds negadī­jums. Dīvainais negadījums tā to dēvēja. Sagadīšanās, kāda notiek reizi miljons gados. Katrā ziņā nekas tāds, par ko būtu vērts uztraukties.

Ļaudis mēļoja, ka tieši tādēļ Perdidobīča vēl arvien ir tikai sīks miests, ka tādēļ pilsēta nav izaugusi tik liela kā tur­pat netālu esošā Santabarbara. Perdidobīča bija iemantojusi palamu “Izmešu Bedre”. Nav jau daudz tādu, kuri gribētu pārcelties uz dzīvi vietā, ko visi dēvē par Izmešu Bedri. Par spīti tam, ka visi radioaktīvie izmeši sen bija aizvākti.

Visi trīs devās lejup pa Šeridana avēniju un nogriezās pa labi uz Alamedu. Kvinns, naski kātodams ar savām garajām kājām, par dažiem soļiem apsteidza pārējos.

Šeridana un Alamedas avēniju krustojumā stāvēja vieglais automobilis ar ieslēgtu motoru. Tas bija ietriecies stāvošā tojotas džipā. Tojotas signalizācija ik pa brīdim ieslēdzās un atkal izslēdzās; minūti tā gaudoja, minūti klusēja.

Tojotai bija izbīdījušies gaisa spilveni; kā ļengani, saplaci­nāti, balti baloni tie nokarājās no stūres un priekšējā paneļa.

Mašīnā neviena nebija. No sabuktētā pārsega cēlās dūmi.

Sems kaut ko pamanīja, taču negribēja teikt skaļi.

Viņa vietā to pateica Astrīda: Durvis vēl arvien ir aizslēg­tas. Vai redzat rokturus? Ja kāds būtu bijis iekšā un izkāpis, durvis būtu atslēgtas.

- Kāds braucis un tad izkūpējis gaisā, konstatēja Kvinns.

Viņš to neteica tā, lai tas izklausītos jocīgi. Joki vairs nebija prātā.

Kvinna māja atradās Alamedā, apmēram divu kvartālu attālumā. Kvinns visiem spēkiem centās turēties saglabāt sev raksturīgo bezrūpību. Turpināt izturēties kā jau superīgais Kvinns. Taču tad pēkšņi viņš metās skriešus.

Ari Sems un Astrīda pielika soli, taču Kvinns bija žiglāks.

Pa ceļam viņam no galvas nokrita platmale. Sems pieliecās un to pacēla.

Kad viņi panāca savu biedru, Kvinns jau bija atrāvis vaļā parādes durvis un iemeties mājā. Sems un Astrīda aizgāja līdz virtuvei un apstājās.

- Mamm! lēt! Mamm! Ei!

Kvinns klaigāja kaut kur otrajā stāvā. Ar katru kliedzienu viņa balss kļuva skaļāka. Skaļāka un nepacietīgāka, un aizvien skaidrāk tajā bija saklausāmi šņuksti. Un Semam ar Astrīdu |

aizvien grūtāk bija izlikties tos nedzirdam.

Vēl arvien saukdams savus ģimenes locekļus, Kvinns brā­zās lejup pa kāpnēm. Pretī viņš saņēma vienīgi klusumu.

Kvinns vēl aizvien nebija noņēmis saulesbrilles, tāpēc Sems neredzēja drauga acis. Bet asaras plūda viņam pār vaigiem un skanēja viņa aizsmakušajā balsi, un Sems gluži fiziski sajuta kamolu Kvinna kaklā, jo tāds pats kamols kaklā bija ari viņam pašam. Viņš nezināja, ko darīt, kā palīdzēt.

Sems nolika uz letes Kvinna platmali.

Nonācis virtuvē, Kvinns apstājās. Viņš smagi elpoja.

- Viņas te nav, vecīt. Viņas te nav. Telefoni klusē. Varbūt

viņa atstājusi zīmīti vai ko tamlīdzīgu? Vai neko nepamanīji? Pameklē zīmīti!

Astrīda nospieda elektrības slēdzi. Strāva vēl arvien ir.

-Ja nu viņi ir pagalam? jautāja Kvinns. Tā taču nevar būt. Tas ir kaut kāds murgs vai sazin kas. Tas… tas pat nav iespējams. Kvinns paņēma telefonu, nospieda atbildēšanas taustiņu un ieklausījās. Viņš spieda to atkal un atkal un lika telefonu pie auss, tad, ar rādītājpirkstu bakstot taustiņus un visu laiku kaut ko vervelējot, uzspieda numuru.

Semam izmisīgi gribējās nokļūt savā mājā. Māca izmisums un bailes, vēlme zināt un bailes no tā, ko nāksies uzzināt. Taču viņš nedrīkstēja steidzināt Kvinnu. Ja viņš tagad liks draugam atstāt māju, tas būs kā vedināt Kvinnu atmest cerību, apgal­vojot, ka viņa vecāki ir pazuduši.

- Vakar vakarā es sastrīdējos ar tēti, atcerējās Kvinns.

- Nesāc tikai perināt šādas domas, Astrīda viņu pār­trauca. Būtiski ir zināt: tu to neizraisīji. To nav izraisījis neviens no mums.

Meitene uzlika roku Kvinnam uz pleca, un tas bija itin kā signāls, lai viņš beidzot ļautos žēlabām. Zēns jau atklāti šņukstēja un, norāvis sev saulesbrilles, nometa tās uz grīdas.

- Būs taču labi, mierināja Astrīda. Izklausījās, ka viņa cenšas pārliecināt ne tikai Kvinnu, bet arī sevi.

- Jā, novilka Sems, pats tam lāgā neticēdams. Protams, būs. Tas ir tikai… Taču teikuma beigas viņam neizdevās izdomāt.

- Varbūt to izdarīja Dievs, piepeši pavērsis augšup cerību pilnu skatienu, ieminējās Kvinns. Viņa acis bija sarka­nas, un tajās jautās pēkšņas apsēstības pilna enerģija. Tas bija Dievs.

- Varbūt, noteica Sems.

- Kas gan cits tas varētu būt, vai ne? T-tātad… tā-tātad… Kvinns aprāvās, noslāpējot panikas izraisīto stostīšanos.

- Tātad viss būs labi. Doma par kaut kādu jebkādu, lai arī

cik vāju, izskaidrojumu šķita mierinoša. Ei, protams, viss būs labi. Totāli labi.

- Nākamā Astrīdas māja, ierosināja Sems. H ir tuvāk.

- Tu zini, kur es dzīvoju? brīnījās Astrīda.

Šī nebija īstā reize atzīties, ka viņš reiz pa ceļam no skolas bija viņai sekojis, nolēmis meiteni uzrunāt, varbūt uzaicināt uz kino, taču beigu beigās nebija varējis sadūšoties. Sems paraustīja plecus. Varbūt kādreiz esmu tevi tur redzējis.

Astrīdas māja atradās desmit minūšu gājiena attālumā.

Tā bija pajauna divstāvu ēka ar baseinu aizmugurē. Lai arī Astrīdas ģimene nebija bagāta, tomēr viņas māja bija daudz­kārt jaukāka par Sema māju. Semam tā atgādināja māju, kurā viņi ar māti bija dzīvojuši, pirms no viņiem aizgāja patēvs.

Arī patēvs nebija necik bagāts, toties viņam bija labs darbs.

Astrīdas mājā Sems jutās kaut kā dīvaini. Tajā viss šķita skaists un pat mazliet izsmalcināts. Taču visas lietas bija paslēp­tas. Nebija nekā, ko būtu iespējams salauzt. Galdu stūros bija mazi plastmasas polsterīši. Elektrības rozetes aprīkotas ar nosedzošiem vāciņiem. Virtuves naži atradās skapītī ar aizslē­dzamām stikla durtiņām. Plītij bija īpaši bērniem droši slēdži.

Astrīda pamanīja, ka viņš ir to ievērojis. Tas nav manis dēļ, viņa dzedri noteica. Tas ir Mazā Pīta dēļ.

- Zinu. Viņš… Sems nezināja pareizo vārdu. I

- Viņš sirgst ar autismu, Astrīda attrauca tik moži, it kā tas nebūtu nekas īpašs. la, te neviena nav, viņa konstatēja.

Meitenes tonis vēstīja, ka neko citu viņa arī nebija gaidījusi, un tiktāl viss bija labi.

- Kur tavs brālītis? apvaicājās Sems.

Tad viņa iekliedzās. Viņš nebija domājis, ka Astrīda uz ko tādu ir spējīga. Nezinu, vai saproti? Es nezinu, kur viņš ir. Un aizšāva roku priekšā mutei.

- Pasauc viņu, svešādā, sev neraksturīgā balsī, skaidri izrunājot katru skaņu, ierosināja Kvinns. Puisis kaunējās par savu asaru lēkmi. Tomēr viņš nebija tai ļāvies pilnīgi.

- Pasaukt? Viņš neatbildēs, Astrīda izgrūda caur sakos­tiem zobiem. Viņam ir autisms. Smagā formā. Viņš ne… viņš ne ar vienu nebiedrojas. Pītijs neatbildēs, vai saprati? Pat ja cauru dienu klaigāšu viņa vārdu.

- Būs jau labi, Astrīd. Tūlīt mēs par visu pārliecināsimies, teica Sems. Ja Pīts ir šeit, es viņu atradīšu.

Astrīda, apvaldījusi asaras, pamāja ar galvu.

Viņi pārmeklēja māju collu pa collai. Izlūkoja pagultes un skapjus.

Pārgāja pāri ielai, kur dzīvoja kundze, kas reizēm mēdza pieskatīt Mazo Pītu. Ari tur neviena nebija. Viņi pārmeklēja visas telpas. Sems jutās kā kramplauzis.

- Varbūt viņš ir kopā ar mammu vai ari tētis paņēmis viņu līdzi uz spēkstaciju. Tā viņš dara, ja nav neviena cita, kurš varētu manu brāli pieskatīt. Meitenes balsī Sems saklausīja izmisumu.

Kopš pēkšņās visu pieaugušo pazušanas bija pagājusi kāda pusstunda. Kvinns vēl arvien izturējās ērmoti. Arī Astrīda izskatījās tā, ka teju varētu sabrukt. Vēl nebija pusdienlaiks, bet Semam jau prātā bija nakts. Dienas tagad bija īsas, kā nekā 10. novembris, gandrīz jau Pateicības diena. īsas die­nas, garas naktis.

- Dosimies tālāk, vedināja Sems. Par Mazo Pītu nerai­zējies. Mēs viņu atradīsim.

- Vai tas domāts kā formāls mierinājums vai kā konkrētas saistības? noprasīja Astrīda.

- Kā, lūdzu?

- Es gribēju jautāt: vai tu patiešām palīdzēsi man sameklēt Pītu? vaicāja Astrīda.

- Protams. Sems būtu gribējis piebilst, ka palīdzētu viņai vienmēr, visur, mūžīgi, bet tā runāja tikai viņa paša bailes, radot vēlmi pļāpāt. Tāpēc Sems tikai uzņēma gaitu savas mājas virzienā, nu jau nešaubīgi zinot, ko tur ieraudzīs. Tomēr tas bija jāpārbauda un bija jāpārliecinās vēl ari par ko citu. Jānoskaidro, vai viņš nav jucis.

Jānoskaidro, vai tā vēl arvien ir tur.

Tas bija kaut kāds ārprāts. Taču pašam Semam šis ārprāts bija sācies jau pirms laba laika.

Teju vai simto reizi Lana, staipīdama kaklu, raudzījās pār plecu, lai palūkotos uz savu suni.

- Ar viņu viss ir kārtībā. Beidz raizēties, Opītis Lūks viņu apsauca.

- Viņš var izlēkt ārā.

- Nu labi, viņš ir pastulbs. Bet nedomāju gan, ka viņš lēks ārā.

- Viņš nepavisam nav stulbs. Viņš ir ļoti gudrs suns. Lana Ārvena Lācara sēdēja vectēva nobružātā, reiz sarkanā pikapa priekšējā sēdeklī. Patriks, viņas iedzeltenais labradors, tupēja aizmugurē; suņa ausis plīvoja vējā un mēle bija izkārta.

Patriks tā bija nosaukts Patrika Stāra, kāda ne visai gudra animācijas seriāla “Sūklis Bobs” personāža, vārdā. Meitenei gribējās, lai suns būtu priekšā kopā ar viņu. Opitis Lūks nebija ar mieru.

Vectēvs ieslēdza radio. Kantrimūzika.

Viņš bija vecs, viņas Opitis Lūks. Daudziem bērniem bija itin jauni vecvecāki. Ari otri Lanas vecvecāki tie, kuri dzī­voja Lasvegasā, bija daudz jaunāki. Bet Opitis Lūks bija vecs un izskatījās kā saburzīta vēršāda. Viņa seja un rokas bija tumšbrūnā krāsā daļēji no saules un daļēji tāpēc, ka viņš bija čumašu indiānis. Vecais virs nēsāja sviedriem piesūkušos salmu krāsas kovboju cepuri un tumšas saulesbrilles.

- Kas man būtu jādara atlikušo dienas daļu? jautāja Lana.

Opītis Lūks pastūrēja sāņus, lai apbrauktu grambu. Dari,

ko vēlies.

- Tev nav ne televizora, ne DVD, ne interneta nekā.

Opīša Lūka tā sauktais rančo bija tik nomaļš un pats vecais

virs tik skops, ka vienīgā tehniskā ierīce tur bija vecs radio, kas, šķiet, spēja uztvert tikai kādu vietējo reliģisko raidstaciju.

- Tu taču paņēmi līdzi kaut kādas grāmatas, vai ne? Vai arī vari izmēzt stalli. Vai kāpt kalnos. Viņš ar zodu norādīja uz pauguriem. No turienes paveras skaisti skati.

- Es kalnā redzēju koijotu.

- Koijoti nav bīstami. Pa lielākai daļai. Vecais zēns koijots ir pārāk gudrs, lai biedrotos ar cilvēkiem. Vārdu “koijots” vectēvs izrunāja kā “ko-jots”.

- Es jau tā biju šeit iespundēta veselu nedēļu, žēlojās Lana. Vai ar to vēl nepietiek? Cik ilgi man vēl būs šeit jākvern? Es gribu mājās.

Vecais vīrs nepagodināja viņu pat ne ar skatienu. Tavs tēvs pieķēra tevi nočiepjam no mājas šņabi, lai aiznestu kaut kādam nekrietnelim.

- Tonijs nav nekāds nekrietnelis! Lana atcirta.

Opītis Lūks izslēdza radio un iedarbināja savu sprediķo­jamo balsi. Puisis, kurš šādi izmanto meiteni, sagādājot viņai kreņķus, nav nekas cits kā nekrietnelis.

-Ja es nebūtu viņam to sagādājusi, viņš būtu mēģinājis viltot identifikācijas karti un varbūt iekļūtu nepatikšanās.

- Tur nav nekādu “varbūt”. Piecpadsmitgadīgs puisis, kurš dzer grādīgos, pilnīgi noteikti iekulsies nepatikšanās. Es pats, vai zini, sāku dzerstīties, būdams tavā vecumā. Četrpadsmit. Trīsdesmit savas dzīves gadus esmu noslīcinājis pudelē. Bet nu jau trīsdesmit vienu gadu, sešus mēnešus un piecas die­nas paldies Dievam debesīs un tavai vecaimātei, lai miers viņas dvēselei! esmu aizvadījis skaidrā prātā. Un viņš atkal ieslēdza radio.

- Nūja, turklāt tuvākais dzērienu veikals ir desmit jūdžu attālumā, Perdidobīčā.

Opītis Lūks iesmējās. Jā. Ari tas nāk par labu.

Vismaz viņam bija humora izjūta.

Mašīna, smagi gāzelēdamās, virzījās uz priekšu gar izžuvu­šas aizas malu, kura ietiecās simt pēdu dziļumā. Tur rēgojās vēl vairāk vībotņu, nīkulīgu priedīšu, kizila krūmu un sausas

zāles. Opltis Lūks tika stāstījis Lanai, ka dažas reizes gadā te mēdzot būt lietavas un tad ūdens straumēm vien plūstot pa aizas nogāzi, palaikam izraisot pēkšņus plūdus.

Patlaban, izklaidīgi lūkojoties lejup uz stāvo krauju, ko tādu bija grūti iztēloties.

Un tad pikaps bez jebkāda brīdinājuma nobrauca no ceļa.

Lana blenza uz tukšo sēdekli, kur vēl pirms sekundes bija atradies viņas vectēvs.

Vectēva tur nebija.

Pikaps traucās lejup. Lana sasvērās savā drošības jostā.

Auto uzņēma ātrumu. Tas smagi ietriecās kādā jaunā kokā un nolauza to.

Brāžoties lejup, pikaps iekļuva putekļu mākonī. Tas lēkāja tik mežonīgi, ka Lanas galva sitās pret griestiem un pleci atdūrās pret logu. Zobi klabēja. Meitene mēģināja ķerties pie stūres, bet tā neprātīgi raustījās. Pēkšņi auto apvēlās.

Tas vēlās un vēlās, un vēlās.

Lana bija izslīdējusi no drošības jostas un bezpalīdzīgi svai­dījās kabīnē. Stūre viņu dauzīja kā maisītājs veļas mazgājamā mašīnā. Vējstikls ietriecās plecā, ātruma pārslēgs trāpīja pa seju kā runga, atpakaļskata spogulītis sašķīda pret pakausi.

Auto sāka buksēt.

Lana gulēja ar seju uz leju; viņas ķermenis šaušalīgi raus- |

tījās, rokas un kājas palika izplestas uz visām pusēm. Plaušas bija pilnas ar putekļiem. Mute ar asinīm. Viena acs, ar kaut ko piedzīta, neko neredzēja.

Tas, ko Lana ieraudzīja ar otru, neskarto aci, pirmajā brīdī šķita grūti aptverams. Viņa gulēja augšpēdus un skatījās uz zemu kaktusu lauciņu; tie likās augam taisnos leņķos.

Viņai bija jātiek ārā. Lana noorientējās, cik labi spēja, un pasniedzās pēc durvīm.

Labā roka nekustējās.

Viņa palūkojās uz to un iekliedzās. Labais apakšdelms no elkoņa līdz plaukstas locītavai vairs neveidoja taisnu līniju.

Tas bija izlocīts leņķi, kas atgādināja saplacinātu “V”. Tas bija tā savērpies, ka plauksta bija izvērsta uz āru. Lauzto kaulu asie gali draudēja izdurties cauri miesai.

Meitene mētājās panikā.

Sāpes bija tik šausmīgas, ka acis pārgriezās un viņa zaudēja samaņu.

Bet ne uz ilgu laiku. Ne pietiekami ilgu.

Kad Lana atguvās, no sāpēm rokā un kreisajā kājā, mugurā un skaustā, un galvā viņai uznāca nelabums. Viņa izvēmās pāri tam, kas kādreiz bija pikapa sadriskātais jumts.

- Palīgā! meitene noķērcās. Palīgā! Palīdziet kāds!

Taču pat šādā agonijā Lana apzinājās, ka te nav neviena,

kurš varētu viņai palīdzēt. Viņi atradās jūdzēm tālu no Perdidobīčas, kur viņa bija dzīvojusi līdz pat pagājušajam gadam, kad ģimene pārcēlās uz Lasvegasu. Šis ceļš neveda nekur citur kā vien uz rančo. Varbūt reizi nedēļā pa to kāds nostaigāja kāds apmaldījies kājāmgājējs tūrists vai vecā sieva, kura mēdza ar Opīti Lūku spēlēt dambreti.

- Man jāmirst, Lana teica tukšumam.

Bet viņa vēl nebija mirusi, un sāpes nebija rimušās. Viņai bija jāizkļūst no mašīnas.

Patriks. Kas noticis ar Patriku?

Lana izķērca suņa vārdu, bet nekas nenotika.

Vējstikls bija saplīsis un sabuktēts, tomēr viņa to nekādi nespēja izspert, pat ar veselo kāju ne.

Vienīgais ceļš uz āru bija vadītāja puses logs, kas atradās aiz muguras. Meitene zināja, ka pat visniecīgākais mēģinā­jums pagriezties būs neizturami mokošs.

Tad pēkšņi parādījās Patriks. Satraukti elsodams un smilk­stēdams, viņš bakstīja Lanu ar savu melno purnu.

- Labs suns, meitene sacīja.

Patriks paluncināja asti.

Patriks nebija nekāds pasaku suns, kurš pēkšņi būtu kļuvis gudrs un varonīgs. Viņš neizvilka Lanu no kūpošā vraka. Taču

viņš palika pie meitenes visu ellīgo mocību stundu, kuras laikā viņa rāpās ārā.

Lana atpūtās, gulēdama smiltis ar galvu vībotņu paēnā. Patriks laizīja viņai no sejas asinis.

Likdama lietā veselo roku, Lana izpētīja savus ievaino­jumus. Vienu aci klāja asinis, kas bija iztecējušas no dziļas brūces pierē. Viena kāja bija lauzta vai vismaz izmežģīta tā, ka nebija lietojama. Kaut kas sāpēja muguras lejasdaļā, vietā, kur varētu atrasties nieres. Virslūpa bija nejutīga. Viņa izspļāva asiņainu izlauzta zoba gabalu.

Taču daudzkārt ļaunāks par visu pārējo bija šaušalīgais labās rokas savainojums. Viņa pat nespēja uz to paskatīties. Mēģinājumi roku pacelt tūdaļ tika atmesti: sāpes bija neiz­turamas.

Lana atkal zaudēja samaņu un atguvās tikai pēc krietna laika. Saule nežēlīgi svilināja. Patriks saritinājies gulēja viņai līdzās. Un debesīs virs viņas, plati izpletuši melnos spārnus, gaidoši riņķoja kāds pusducis maitasputnu.