Prom

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

108 STUNDAS, 12 MINŪTES

Kvinns dziedāja. Dziesmas vārdi bija kaut kas līdzīgs drū­mam veltījumam sērfošanai.

-Jautri gan, Astrīda sausi atzīmēja.

Kvinns teica: Tas ir no Weezer repertuāra. Mēs ar Semu viņus redzējām Santabarbarā. Weezer. Džeku Džonsonu. Insect Surfers. Satriecošs koncerts.

- Ne par vienu no tiem neesmu neko dzirdējusi, atzinās Astrīda.

- Sērfotāju grupas, piebalsoja Sems. Nu, VVeezer varbūt ne tik ļoti, tie spēlē drīzāk ska-panku stilā. Bet Džeks Džonsons tas tev varbūt patiktu.

Virzīdamies lejup pa paugura nogāzi, viņi atstāja Stefanorejas nacionālā parka teritoriju. Koki te bija sīkāki un skrajāki, starp tiem auga gara, apvītusi zāle.

No rīta viņi bija uzklīduši nometnes vietai. Pie pārtikas bija piekļuvuši lāči, tomēr bija palicis pietiekami daudz, lai visi pieci notiesātu spēcinošas brokastis. Tagad viņiem bija pārtika, mugursomas un guļammaisi, kas kādreiz bija piede­rējuši svešiniekiem. Edllio un Semam bija pa kārtīgam nazim, un Kvinns bija apkrāvies ar kabatas baterijām un signāllukturišiem, ko viņi šajā vietā bija atraduši.

Ēdiens visiem bija mazliet uzlabojis garastāvokli. Mazais Pīts gandrīz smaidīja.

Viņi gāja tā, lai pa kreisi visu laiku būtu barjera. Skats bija patiesi spokains. Barjera vietām bija pāršķēlusi kokus uz pusēm; zari vai nu iestiepās tajā un pazuda, vai ari spraucās no tās ārā. Zari, kas nāca ārā, nekrita, tomēr bija skaidrs, ka tie kalta nost. Lapas bija ļenganas acīmredzot tāpēc, ka nesaņēma barības vielas.

Vēl arvien meklēdams barjerā caurumu, Sems ik pa laiciņam pamanīja kādu aiz klintsbluķa paslēpušos iedobi vai plaisu. Bet drīz tas sāka likties bezjēdzīgi. Barjera iesniedzās katrā grāvi, katrā kanālā. Tā apkļāva katru klinti un pāršķēla katru krūmu.

Tai nebija pārrāvumu.

Tai nebija gala.

Barjeras kvalitāte, kā vēroja Astrīda, bija nevainojama.

- Kāda mūzika tev patīk? apjautājās Sems.

- Ļauj minēt, iejaucās Kvinns. Klasiskā. Un džezs. Vārdu “džezs” viņš komiski pastiepa garumā.

- Vispār jau…

- Čūska! iesaucās Edīlio. Viņš atlēca atpakaļ, paklupa un apvēlās, taču tūdaļ pat ar nokaunējušos sejas izteiksmi pielēca kājās. Nu jau mierīgākā tonī viņš teica: Te ir čūska.

- Ļauj man apskatīties! dedzīgi ierunājās Astrīda. Viņa piesardzīgi tai tuvojās, bet Sems un Kvinns, ievērodami vēl lielāku piesardzību, palika stāvam pa gabalu.

- Man nepatīk čūskas, atzinās Edīlio.

Sems pasmaidīja. Jā. To es nopratu no tā, cik graciozi tu no tās attālinājies. To teicis, viņš notrausa no Edīlio muguras pielipušās sausās lapas un dubļus.

-Jums tā būtu jāapskata, uzstājīgi pasauca Astrīda.

- Skatieties vien paši, noteica Edīlio. Es jau vienreiz redzēju. Man pilnīgi pietiek, ja uz čūsku paskatos vienreiz.

- Tā nemaz nav čūska, iebilda Astrīda. Vismaz ne vienkārši čūska. Un nav ko baidīties, jo tā ir alā.

Sems negribīgi tuvojās. Viņš patiešām negribēja skatīties uz čūsku. Bet negribēja arī izskatīties pēc gļēvuļa.

- Tikai neiztramdi to, brīdināja Astrīda. Varbūt tā ir spējīga lidot. Vismaz veikt īsus lidojumus.

Sems sastinga. Kā, lūdzu?

- Labāk nāc uz pirkstgaliem.

Sems pielavījās tuvāk. Un tur tā bija. Vispirms viņš ierau­dzīja tikai trīsstūrainu galvu, kas rēgojās no pēdu dziļas, ar kritušām lapām izklātas alas. Vai tā ir klaburčūska?

- Vairs ne, atbildēja Astrīda. Panāc tuvāk! Kad Sems bija nostājies meitenei aiz muguras, viņa teica: Paskat! Kādas sešas collas no galvas.

- Kas tie tādi? Čūskai bija kaut kādi pelēki, cieti ādas izaugumi, ko neklāja zvīņas. Sārtu vēnu tīkla caurausti, tie bija plakaniski piekļauti ķermenim.

- Izskatās pēc rudimentāriem spārniem, sacīja Astrīda.

- Čūskām taču nav spārnu, iebilda Sems.

- Agrāk nebija, viņa drūmi noteica.

Abi lēnām atgriezās. Viņi piebiedrojās Edīlio, Kvinnam un Mazajam Pītam, kurš lūkojās debesīs, kā gaidīdams kaut ko no augšienes.

- Kas tas bija? vaicāja Kvinns.

- Spārnota klaburčūska, atbildēja Sems.

- Ak! Tas labi, jo es jau sāku domāt, ka mums ir pārāk maz kreņķu, noteica Kvinns.

- Es pat neesmu pārsteigta, attrauca Astrīda. Sastapusies ar ceļabiedru jautājošajiem skatieniem, viņa paskaidroja: Es gribēju teikt ir taču acīmredzams, ka IBJZ teritorijā notiek kaut kādi paātrinātas mutācijas procesi. Ņemot vērā Pītiju un Semu, un pārējos, jāsecina, ka mutācija sākusies jau pirms IBJZ. Bet man ir aizdomas, ka IBJZ šo procesu ir paātrinājusi. Mēs redzējām kaiju mutantu. Pēc tam Alberta teleportējies kaķis. Tagad šī čūska.

- Labāk iesim! vedināja Sems galvenokārt tāpēc, ka nebija jēgas slaistīties un ļauties drūmām domām. Tagad, zinot, kam var uzkāpt, visi gāja uzmanīgāk, ejot skatīdamies uz savām kājām.

Kādā brīdī Mazais Pīts sāka atpalikt, līdz beidzot pieteica sēdošu streiku. Viņi apstājās, lai ieturētu otrās brokastis. Sems

palīdzēja pagatavot maltīti, bet pēc tam izvilka savu firziķu kārbu un enerģijas tāfelīti un apsēdās atstatu no pārējiem. Viņam bija jāpadomā. Visi gaidīja, lai viņš nāktu klajā ar kādu plānu, viņš to juta.

Viņi atradās atklātā laukumā bez ēnas, tikai mazu gabaliņu virs ielejas zemākās vietas. Zeme bija akmeņaina. Saule cepi­nāja. Neizskatījās, ka arī priekšā viņus gaidītu kāda paēna vai pajumte. Tikai barjera, kas nebeidzami un bezgalīgi stiepās uz priekšu. No šī skatpunkta it kā vajadzētu redzēt tās augšmalu, taču Astrīdai bija taisnība: lai ari kur tu stāvētu, barjera šķita vienlīdz augsta, vienlīdz nepārvarama.

Saulē tā mazliet mirdzēja, bet citādi nemainījās ne dienu, ne nakti. Allaž tā pati viegli vizmojošā, pelēkā siena, lā bija pietiekami atstarojoša, lai lāgiem gandrīz varētu noticēt, ka redzi tajā atvērumu: kokus, kas stiepās aiz barjeras, zemes reljefu, kas šķietami bija izgājis tai cauri. Bet tā allaž bija tikai optiska ilūzija, gaismas spēle.

Sems drīzāk sajuta nekā saklausīja, kā no mugurpuses pienāk Astrīda.

- Tā ir sfēriska, vai ne? viņš teica. Tā plešas mums vis­apkārt. Viscaur zem mums un viscaur virs mums.

- Es tā domāju, meitene atbildēja.

- Tad kāpēc mēs naktī redzam zvaigznes? Kā mēs varam redzēt sauli?

- Neesmu pārliecināta, ka mēs redzam sauli, iebilda Astrīda. Varbūt tā ir tikai ilūzija. Tas var būt tāds kā atspulgs. Es nezinu. Viņa tīši uzkāpa uz sīka zariņa, pārlaužot to uz pusēm. Es patiešām nezinu.

- Tev šķiet neciešami teikt “es nezinu”, vai ne?

Astrīda iesmējās. Esi pamanījis.

Sems nopūtās un nokāra galvu. Tā ir tikai laika izniekošana, vai ne? Mēģināt atrast vārtus. Mēģināt atrast ceļu ārā.

- Varbūt nav ari nekāda “ārā”, minēja Astrīda.

- Vai pasaule vispār vēl pastāv? Tur, barjeras otrā pusē?

Viņa apsēdās blakus Semam draudzīgi tuvu, tomēr nesa­skaroties. Esmu par to daudz domājusi. Man patika tava olas ideja. Bet, taisnību sakot, Sem, es nedomāju, ka barjera ir tikai siena. Siena neizskaidro to, kas ar mums notiek. Ar tevi un Pītiju, un Alberta kaķi, un čūskām. Tas neizskaidro arī, kāpēc visi, kas vecāki par četrpadsmit gadiem, pēkšņi pazuduši. Un turpina pazust.

- Kāds tam visam varētu būt izskaidrojums? viņš pacēla roku. Pag, es negribu piespiest tevi atkal teikt “es nezinu”.

- Atceries, ko reiz teica Kvinns? “Kāds ir uzlauzis Visumu”?

- Nu jau tu sāc smelties idejas no Kvinna? Kas noticis ar tavu ģenialitāti?

Astrīda šo zobgalību ignorēja. Visumam ir noteikti likumi. Tāpat kā datora operētājsistēmai. Nekas no tā, ko mēs redzam, mūsu Visuma programmatūras ietvaros nevar notikt. Tas, kā Keins spēj ar domām pārvietot priekšmetus. Tas, kā tu spēj radīt ar rokām gaismu. Tās nav tikai mutācijas: tā ir dabas likumu pārkāpšana. Vismaz to, ko mēs saprotam ar dabas likumiem.

- Jā. Tātad?

-Tātad… Kā neticēdama pašas izrunātajiem vārdiem, meitene skumji papurināja galvu. Tātad, manuprāt, tas nozīmē… ka mēs vairs neatrodamies vecajā Visumā.

Sems apjucis blenza viņā. Pastāv taču tikai viens Visums.

- Teorija par daudziem Visumiem pazīstama jau sen, iebilda Astrīda. Bet varbūt noticis kas tāds, kas sācis pār­veidot vecā Visuma likumus. Tikai mazliet, tikai nelielā teri­torijā. Bet efekts plešas plašumā, un kādā brīdī vecajam Visumam kļūst neiespējami ietvert šo jauno realitāti. Rodas jauns Visums. Ļoti maziņš Visums. To pateikusi, viņa atvieg­loti uzelpoja, it kā tikko būtu nometusi īpaši smagu nastu.

- Bet, vai zini ko, Sem? Lai arī cik gudra, tomēr nekāds Stīvens Hokings es neesmu.

- Itin kā kāds mūsu vecā Visuma programmatūrā būtu ieinstalējis vīrusu.

- Pareizi. Tas ir sācies ar mazumiņu. Dažas izmaiņas indi­vīdos. PItijā. Tevī. Keinā. Bērni atšķirībā no pieaugušajiem ir mazāk noformējušies, vieglāk pakļaujas izmaiņām. Un tad, tajā rītā, notika kaut kas tāds, kas izjauca līdzsvaru. Varbūt iemesli pat bija vairāki.

- Kā mēs izkļūsim cauri tai barjerai, Astrīd?

Viņa uzlika plaukstu uz zēna rokas. Sem, es neesmu pārliecināta, vai tāds “cauri” maz pastāv. Teikdama, ka esam atšķirīgā Visumā, es pieļauju, ka ar veco Visumu mums varētu vairs nebūt nekāda saskares punkta. Varbūt mēs esam kā ziepju burbuļi, kas planējot var savienoties. Bet varbūt esam kā ziepju burbuļi, kurus šķir miljards jūdžu.

- Tad kas ir barjeras otrā pusē?

- Nekas, viņa atbildēja. Otras puses nav. Šeit, šajā jau­najā Visumā, barjera var būt visa esošā gals.

- Tu man uzdzen drūmas domas, Sems nesekmīgi centās piešķirt savai balsij bezbēdīgu toni.

Astrīda savija savus pirkstus ar viņējiem. Es varu kļū­dīties.

- Domāju, ka nepaies ne… Kas šodien par dienu? Nepaies ne nedēļa, kad es to uzzināšu.

Astrīdai nebija, ko atbildēt. Viņi sēdēja cieši līdzās viens otram un vērās tuksnesī. Tālumā, spiezdams pumu pie zemes, lai uztvertu laupījuma smaku, rikšoja vientuļš koijots. Debesīs 4

laiskus lokus meta pāris maitasputnu.

Pēc brīža Sems pagriezās pret Astrīdu un ieraudzīja viņas gaidošās lūpas. Tas likās tik viegli un dabiski. Cik vien viegli un dabiski var likties kas tāds, no kā Semam sirds draudēja izlauzties no krūtīm.

Neko neteikdami, viņi atrāvās viens no otra. Abi atslīga viens pret otru, izbaudīdami šo vienkāršo fizisko saskaršanos.

- Vai zini ko? Sems beidzot ierunājās.

-Nu?

- Es nespēju atlikušās četras dienas aizvadīt verdziskā padevībā, viņš sacīja.

Astrīda pamāja ar galvu, taču Sems šo kustību drīzāk sajuta nekā redzēja.

- Tu dod man drosmi, vai saproti? teica Sems.

- Es tikko iedomājos, ka man vairs negribas, lai tu būtu drosmīgs. Gribu, lai tu būtu kopā ar mani. Gribu, lai tu būtu drošībā un nemeklētu nepatikšanas, bet vienkārši paliktu kopā ar mani, paliktu manā tuvumā.

- Par vēlu, viņš attrauca tēlotā bezrūpībā. Ja es izkū­pēšu, kas tad notiks ar tevi un Mazo Pītu?

- Mēs paši varam par sevi parūpēties, viņa meloja.

- Tu esi ļoti mulsinoša, vai tu to zini? Sems jautāja.

- Nu, tu neesi tik gudrs, cik es, tāpēc arī tevi ir viegli samulsināt.

Sems pasmaidīja. Tad atkal kļuva nopietns. Viņš izstiepa roku un noglāstīja meitenes matus. Redzi, Astrīd, es varu šo laiku pavadīt bailēs un nemitīgos glābiņa meklējumos. Bet varu arī sacelties. Tad, man pazūdot, varbūt vismaz tu un Mazais Pīts…

- Mēs visi varētu vienkārši… viņa iesāka.

- Nē. Nevarētu vis. Mēs nevaram vienkārši nolīst mežā un grauzt sausu nometnes pārtiku. Mēs nevaram vienkārši paslēpties.

Astrīdai drebēja lūpas, un viņa notrausa tikko parādījušos asaru.

- Mums jāatgriežas. Vismaz man. Man jāsaceļas.

Un, kā ilustrēdams savu lēmumu, Sems piecēlās kājās. Saņēmis Astrīdas roku, viņš uzvilka meiteni sev līdzi. Abi atgriezās pie pārējiem.

- Edīlio! Kvinn! Esmu pielaidis milzumu kļūdu. Un varbūt kļūdīšos ari tagad. Bet esmu noguris izvairīties no cīņas. Un esmu noguris no šiem glābšanās mēģinājumiem. Esmu ārkār­tīgi noraizējies, vai ar savu rīcību nepanākšu, ka jūs visus nogalina. Tāpēc katrs pats izlemiet, vai gribat doties man līdzi. Bet man ir jāatgriežas Perdidobīčā.

- Mēs cīnīsimies ar Keinu? Kvinns satraukts jautāja.

- Pēdējais laiks, noteica Edllio.

- Laipni lūdzu makdonaldā! sveicināja Alberts. Kā varu jums palīdzēt?

- Sveiks, Albert! atsaucās Marija. Viņa palūkojās uz ēdienkarti, kurā daudzi ēdienu nosaukumi bija aizlīmēti ar melna ietinamā papīra strēmelēm. Pirmie bija pazuduši salāti. Piena kokteiļu nebija tāpēc, ka bija salūzis automāts.

Alberts, pacietīgi gaidīdams, uzsmaidīja mazajai meitenī­tei, kas bija atnākusi kopā ar Mariju. Marija, to pamanījusi, sacīja: Ak, atvaino, man vajadzēja jūs iepazīstināt. Tā ir Izabella. Izabella, tas ir Alberts.

- Laipni lūdzu makdonaldā! atkārtoja Alberts.

- Izabella mums ir jauniņā. Viņu atrada un atveda šurp apsekošanas brigāde.

- Mana mamma un tētis ir prom, paskaidroja Izabella.

- Zinu. Arī mani vecāki ir prom, atsaucās Alberts.

- Man varbūt Bigmaku un lielo kartupeļu porciju, izšķīrās Marija. Un Izabellai bērnu maltīti.

- Cāļa gaļas stienīšus vai hamburgeru?

- Stienīšus.

- Un kā tu vēlētos Bigmaku: ar baranku vai ar angļu bul­ciņu, vai uz vafeles?

- Uz vafeles?

Alberts paraustīja plecus. Atvaino, Marij, bet svaiga maize vairs nekur nav dabūjama. Bulciņām es izmantoju visu saldēto, ko varu atrast. Un, protams, nav ari lapu salātu, bet to jau tu zini.

- īpašā mērce vēl ir?

- Man krājumā ir apmēram piecdesmit galonu Bigmaka mērces. Un, kas attiecas uz marinētajiem dārzeņiem, ari to netrūkst. Ļauj, lai izpildu tavu pasūtījumu. Es tavā vietā izvēlētos baranku.

- Nu tad baranku.

Alberts paņēma svaigu kartupeļu salmiņu grozu un iemērca to karstā eļļā. Tad bija kārta grozam ar cāļa gaļas stienīšiem. Viņš ieslēdza abus taimerus. Ierasti līganā gaitā zēns piegāja pie grila un uzsvieda uz tā trīs pīrādziņus.

Viņš nolika baranku, uzšļakstīja uz tās mazliet mērces, apslacīja sīpolus un ievietoja barankas vidū divas marinēta gurķa šķēles.

Alberts gaidīdams vēroja Mariju, kura, iekārtojusies ēšanas zonā, centās visādi uzmundrināt Izabellu. Mazā bija nopietna un likās tuvu asarām.

Alberts apmeta burgerus otrādi un, lai paātrinātu cepšanu, nospieda burgeru presi.

Salmiņu taimers bija noskaitījis laiku. Alberts izcēla gro­ziņu, nopurināja to, lai atbrīvotos no liekās eļļas, un iemeta kartupeļus traukā. Aša kustība ar sālstrauciņu. Tad bija gatavi arī stienīši.

Alberts izbaudīja dejai līdzīgās kustības, ko bija apguvis un izkopis pēdējā laikā cik dienās? Astoņās? Deviņās? Bija pagājušas deviņas dienas, kopš viņš vadīja makdonaldu.

- Forši, Alberts ar gandarījumu noteica.

Kopš atgadījuma, ko visi tagad dēvēja par “Alberta kaķi”, Alberts visu laiku bija uzturējies makdonaldā vai vismaz tā tuvumā. Te, makdonaldā, nebija pārdabiski teleportēties spējīgu kaķu.

Viņš izkārtoja pasūtījumu uz divām paplātēm un aiznesa tās uz vienīgo aizņemto galdiņu.

- Paldies! Marija pateicās.

- Parastās reklāmmantiņas mums ir izbeigušās, teica Alberts. Toties man te ir dažas spēļlietiņas, nu, zini, no Ralfa vai kādas tamlīdzīgas vietas. Tad nu, lūk, “Laimīgā maltīte” ar visu rotaļlietu. Tikai ne parasto.

Izabella izvilka no maisiņa mazītiņu plastmasas lellīti ar spil­gti rozā matiem. Viņa nepasmaidīja. Tomēr cieši turēja to rokā.

- Kā tev šķiet cik ilgi tu varēsi turēt šo iestādījumu atvērtu? apjautājās Marija.

- Nu, man ir daudz burgeru pīrādziņu. IBJZ dienā te ir bijis svaigs pievedums. Tu taču būsi pamanījusi piegādes mašīnu, kas ietriekusies vecajā mājā aiz trokšņu slāpētāju tirgotavas, vai ne? Lai nu kā, kad ierados šeit, motors vēl arvien bija ieslēgts, tātad saldētava darbojās. Man ir pielādēts pilns sal­dējamais kambaris. Turklāt burgeri ir nobēdzināti saldētavās visā pilsētā, Alberts apmierināts pamāja ar galvu. Man ir sešpadsmit tūkstoši, divi simti astoņdesmit pīrādziņi ieskai­tot ceturtdaļmārciņas pīrādziņus. Dienā pārdodu apmēram divsimt piecdesmit. Tātad tikšu galā vēl kādus divus mēnešus. Apmēram tā. Kartupeļu salmiņi gan izbeigsies ātrāk.

- Un ko tad?

Alberts vilcinājās, kā nebūdams pārliecināts, vai būtu labi par to runāt, tomēr priecādamies, ka ir kāds, ar ko dalīties savās bažās. Redzi, mēs nevaram mūžīgi pārtikt no ēdiena, kas mums te ir, viņš sacīja. Es gribu teikt labi, mums ir viss ēdiens, kas atrodas šeit, viss ēdiens, kas atrodas pārtikas veikalā, un vēl tas, kas saglabājies mājās, vai ne?

-Tas nozīmē, ka pārtikas ir daudz. Piesēsti pie mums, Albert.

Zēnu pārņēma neērtība. Noteikumos sacīts, ka mēs nedrīkstam sēdēt kopā ar apmeklētājiem. Bet varbūt es varētu paņemt starpbrīdi un apsēsties pie blakusgaldiņa.

Marija pasmaidīja. Tu te esi pamatīgi iedzīvojies.

Alberts pamāja ar galvu. Kad IBJZ beigsies, man gribētos, lai apgabala priekšnieks, te ieradies, pateiktu: “Oho, dūšīgi pastrādāts, Albert!”

-Tas ir vairāk nekā tikai dūšīgi pastrādāts. Vai zini, tu cilvēkiem iedves domu, ka varbūt pastāv kāda cerība.

- Paldies, Marij, forši to no tevis dzirdēt. Zēnam ienāca prātā, ka tie ir jaukākie vārdi, ko kāds viņam jebkad sacījis, un tie lika viņam skaisti pietvīkt. Daudzi vienkārši nāca un žēlojās, ka viņam šeit nav tieši tā, ko tie vēlas.

- Bet tu raizējies, kas notiks pēc tam, vai ne? turpināja Marija.

- Pagaidām vēl ir daudz pārtikas. Bet jau tagad jūtami iztrūkumi. Gandrīz vairs nav iespējams atrast saldās tāfelītes un čipsus. Drīz izbeigsies arī limonāde. Un kādā brīdī mums beigsies viss.

- Pēc cik ilga laika šis brīdis varētu pienākt?

- Nezinu. Bet itin drīz cilvēki ēdiena dēļ kausies. Mēs patērējam pārtiku. Taču jaunu pārtiku neaudzējam, nedz arī radām jaunas lietas.

Marija bija nokodusi divus Bigmaka kumosus. Vai Keins to apzinās?

- Esmu viņam to teicis. Bet viņš savu prātu nodarbina ar citām lietām.

- Tā laikam arī ir galvenā problēma, prātoja Marija.

Albertam negribējās runāt par bēdīgām lietām vismaz

kad kāds baudīja viņa gatavoto ēdienu. Bet jautātāja bija Marija, un, kas attiecās uz Albertu, tad Marija viņa izpratnē bija tāda pati svētā kā tā, kuras atveids redzams baznīcā. Viņš paraustīja plecus un teica: Es vienkārši cenšos darīt, ko varu.

- Vai mēs varētu paši izaudzēt pārtiku? Marija skaļi prātoja.

- Domāju, ka tas ir Keina vai… kāda cita ziņā, Alberts piesardzīgi bilda.

Marija pamāja ar galvu. Vai zini ko, Albert? Patiesībā mani īpaši neinteresē, kurš te visu izrīko. Galvenais man jārūpējas par saviem mazajiem.

- Un man ir šī ēstuve, piekrita Alberts.

- Un Dārai ir slimnīca, piebilda Marija. Un Semam bija ugunsdzēsēju depo.

-Jā-

Albertam tas bija dīvains mirklis. Viņš dievināja Mariju, uzskatīdams šo meiteni par brīnišķīgāko cilvēku, ko jebkad pazinis ja neskaita mammu -, un viņam gribējās meitenei

uzticēties. Tomēr viņš nebija pārliecināts, vai to drikst. Tas, kas norisinājās Perdidoblčā, Albertu uztrauca. Ja nu Marija domā citādi? Ja nu viņa varbūt pat bez kāda ļauna nolūka pasaka Dreikam, ka Alberts žēlojas?

Dreiks varētu pavēlēt viņam slēgt šo iestādījumu. Un Alberts nezināja, ko ar sevi iesāktu, ja zaudētu restorānu. Darbs bija atturējis viņu no pārmērīgas domāšanas par noti­kušo. Un pirmo reizi mūžā Alberts bija ievērojama persona. Skolā viņš bija vienkārši viens no daudziem. Tagad viņš bija Alberts Hilsboro uzņēmējs.

Taisnību sakot, Albertam būtu gribējies, lai Keins un Dreiks aizvācas. Bet vienīgais cilvēks, kurš spētu sacelties un pēc tam pārņemt vadību, bija kaut kur pazudis un tika vajāts.

- Kā burgers? viņš jautāja Marijai.

- Vai zini ko? Meitene pasmaidījusi nolaizīja no pirksta kečupu. Manuprāt, ar baranku tas ir pat labāks.