Prom

ČETRDESMIT SESTĀ NODAĻA

1 MINŪTE

Precīzs trāpījums.

Viņš būtu varējis Keinu nogalināt.

Bet pasaule ap Semu izbālēja. Astrīdas kņūpus gulošais augums šķita izbalojam bezkrāsains, gandrīz caurspīdīgs. Keins bija kā rēgs.

Tas pats notika ar skaņām. Bērnu kliedzieni kļuva slāpēti. Cīņa starp Dreiku un Orku, koijotu uzbrukumi viss norisi­nājās palēnināti, kadrs nomainīja kadru: te cilvēks, te zvērs, te briesmonis.

Sema ķermenis šķita nejutīgs, it kā viņš būtu miris un dzī­vas palikušas būtu tikai smadzenes, kas turpināja dūkt galvā.

Ir laiks, sacīja balss.

Sems pazina šo balsi, un tās skaņa viņam bija kā duncis sirdī.

Viņa priekšā stāvēja māte. Viņa bija skaista kā allaž kāda jau viņa Semam vienmēr bija likusies. Mati viļņojās vējā, ko viņš pats nesajuta. Viņas acu zilgme bija vienīgā pasaulē palikusī krāsa.

- Daudz laimes dzimšanas dienā! teica māte.

- Nē, Sems čukstus sacīja, kaut gan viņa lūpas nekus­tējās.

- Nu tu esi īsts vīrietis, māte sacīja, mutei savelkoties šķelmīgā smaidā.

- Mans mazais vīrietis, viņa piebilda.

-Nē.

Māte pastiepa viņam pretī roku. Nāc.

- Nevaru, viņš teica.

- Sem, es esmu tava māte. Es tevi mīlu. Nāc man līdzi!

- Mamm…

- Sniedz man roku! Pie manis ir droši. Es tevi varu aizvest prom prom no šis vietas.

Sems lēni purināja galvu tik lēni, it kā būtu iegremdēts sīrupā. Kaut kas bija noticis ar laiku. Astrīda neelpoja. Nekas nekustējās. Visa pasaule bija sastingusi.

- Būs tāpat kā agrāk, solīja māte.

- Tas nebija… viņš iesāka. Tu man meloji. Tu man nekad netiki teikusi…

- Es tev nemeloju. Viņa nepatikā sarauca pieri.

- Tu nekad netiki teikusi, ka man ir brālis. Tu nepateici…

- Vienkārši nāc man līdzi! nu jau māte vedināja itin nepacietīgi, snaikstīdamās pēc viņa gandrīz tāpat kā tad, kad viņš bija mazs un negribēja dot roku, šķērsojot ielu. Nāc nu, Sem! Tu būsi drošībā un prom no šīs vietas.

Sems reaģēja instinktīvi kā mazs puisītis, kas atsaucas uz mammītes balsi, uz viņas “klausi man” toni. Viņš jau sniedzās pēc mātes, stiepa viņai pretī roku.

Un atrāva to.

- Nevaru, viņš čukstus sacīja. Ir kāda meitene, kuras dēļ man jāpaliek šeit.

Mātes acīs uzzibsnīja dusmas, tajās iedzalkstījās sirreāla zaļa gaisma, taču tas bija tikai īss, zūdošs mirklis.

Un tad no izbalojušās, nereālās pasaules pārdabiskajā gaismā iekāpa Keins.

Sema māte uzsmaidīja Keinam, un viņš pārsteigts raudzī­jās sievietē. Medmāsa Tempļa, izdvesa Keins.

- Mamma, viņa izlaboja. Abiem maniem zēniem ir laiks nākt pie manis, un mēs visi trīs dosimies prom. Prom no šīs vietas.

Keins stāvēja kā apburts. Viņš nespēja atraut skatienu no laipnās, smaidošās sejas un caururbjošajām zilajām acīm.

- Kāpēc? smalkā, bērnišķīgā balstiņā jautāja Keins.

Māte neatbildēja. Un atkal vienu netverami īsu mirkli viņas

zilās acis iemirdzējās indīgi zaļas. Tad tās atguva savu vēso, ledaino zilumu.

- Kāpēc viņš, nevis es? jautāja Keins.

- Ir laiks nākt man līdzi, uzstāja māte. Mēs būsim ģimene. Tālu no šejienes.

- Tu pirmais, Sem, teica Keins. Ej pie savas mātes.

- Nē, teica Sems.

Keina seja satumsa dusmās. Ej, Sem! Ej, ej, ej viņai līdzi! nu jau viņš kliedza. Likās, ka viņš grib sakampt Semu un grūst viņu pie mātes, kas abiem bija, tomēr arī nebija kopīga, taču viņa kustības bija dīvaini izmežģītas. Itin kā sapnī ieraudzītai drebelīgai marionetei.

Keins atmeta neveiksmīgos mēģinājumus. Džeks tev pateica, viņš neizteiksmīgā balsī sacīja.

- Neviens man neko nav teicis, atbildēja Sems. Man vēl šeit ir nepadarīti darbi.

Māte, uzstājīgi pieprasot uzmanību, stiepa viņiem pretī rokas. Nāciet pie manis! Nāciet pie manis!

Keins lēnām purināja galvu. Nē.

- Bet tu taču tagad esi saimnieks, Sem, māte glaimoja.

- Mans mazais vīrietis. Mans.

- Nē, teica Sems. Es piederu pats sev.

- Bet es nekad neesmu bijis tavs, pavīpsnāja Keins. Par vēlu, māt.

Mātes seja noraustījās. Maigā miesa likās sadalāmies robai­nos mozaīkas gabaliņos. Laipni smaidošā mute izkusa un ievilkās uz iekšu. Tās vietā parādījās mute, ko ieskāva asi adatveida zobi. Acīs blāzmoja zaļa uguns.

- Nekas, gan es jūs dabūšu! No briesmones mutes zvē­roja šaušalīgs naids.

- Kas tu esi? Keins, šausmās uz viņu blenzdams, jautāja.

- Kas es esmu? briesmone viņu mežonīgi izmēdīja.

- Esmu tava nākotne. Tu pats atnāksi uz manu tumšo mītni, Kein. Tu atnāksi pie manis no laba prāta.

- Nē! protestēja Keins.

Briesmone iesmējās stindzinošas skaņas kā no piraijas mutes.

Tad tā lēnām izbālēja. Pasaule ap Keinu un Semu atguva krāsas. Orks un Dreiks atsāka kustēties normālā ātrumā. Gaiss atkal smaržoja pēc šaujampulvera. Astrīda ievilka elpu.

Sems un Keins stāvēja, blenzdami viens otrā.

Pasaule atkal bija pasaule. Viņu pasaule. IBJZ. Diāna skatī­jās uz viņiem. Astrīda, smagi nopūtusies, atvēra acis.

Keins bija žigls. Viņš pašāva gaisā rokas izvērstām plauks­tām.

Bet Sems bija vēl ašāks. Viņš pielēca pie Keina un ar veselo roku sakampa viņa galvu.

Sema plauksta pieplaka pie brāļa deniņiem, pirksti ieķērās matos.

- Neliec man to darīt, viņš brīdināja.

Keins nemaz necentās izrauties. Viņa acis spīdēja mežo­nīgā nepakļāvībā. Uz priekšu, Sem! viņš čukstēja.

Sems papurināja galvu. Nē.

- Žēl, ko? nosmīkņāja Keins.

- Tev jāaiziet no šejienes, Kein, Sems klusi teica. Es negribu tevi nogalināt. Bet šeit tu nevari palikt.

Pēkšņi parādījās Braiena; zolēm šņirkstot, viņa apstājās un notēmēja pret Keinu pistoli. Ja tevi nepiebeigs Sems, tad to izdarīšu es. Ātrāks par Brīzi jau nu tu neesi.

Keins viņu nicīgi ignorēja. Taču viņam vairs nebija iespējas uzbrukt Semam. Braiena bija pārāk ātra, lai viņš riskētu.

- Atstādams mani dzīvu, tu pieļauj kļūdu, Sem, brīdināja Keins. Tu zini, ka es atgriezīšos.

- Nedari to. Nenāc atpakaļ. Nākamreiz…

- Nākamreiz viens no mums tiks nogalināts, teica Keins.

- Ej prom! Un vairs nerādies!

- Neceri, atguvis daļu savas agrākās bravūras, sacīja Keins. Un Diāna?

- Viņa var palikt šeit, teica Astrīda.

- Tu to gribi, Diāna? Keins viņai jautāja.

- Astrīda Ģēnijs, Diāna augstprātīgi pavīpsnāja. Tik gudra. Un tik bezpalīdzīga.

Diāna piegāja pie Sema. Viņa pienāca pavisam tuvu, pie­skārās ar roku pie viņa vaiga un viegli noskūpstīja zēna mutes kaktiņu. Piedod, Sem. Sliktā meitene dosies līdzi sliktajam zēnam. Tā iekārtota pasaule. Sevišķi jau šī pasaule.

Tad viņa piegāja pie Keina. Diāna nesaņēma puiša pastiepto roku, pat nepacēla uz viņu acis, tikai nostājās viņam līdzās, un abi plecu pie pleca devās lejup pa kāpnēm.

Cīņa starp Dreiku un Orku bija nonākusi līdz galēja pagu­ruma fāzei, kuras vienīgais iznākums varēja būt neizšķirts. Dreiks kārtējo reizi pacēla savu pātagu, lai laistu to pār Orka varenajiem pleciem, bet viņa kustības bija kļuvušas lēnas, smagnējas.

- Met mieru, Dreik, teica Diāna. Vai tad tu nezini, ka kauja ir galā?

- Neparko, elsoja Dreiks.

Keins pacēla roku un, nelikdamies ne zinis par Dreika pretošanos un lamāšanos, gandrīz garlaikoti aizvilka viņu sev līdzi.

Dzīvi palikušie koijoti sekoja viņiem ārā no pilsētas.

Edllio pacēla ieroci un nomērķēja uz aizejošajiem nezvē­riem tiem, kas bija cilvēku izskatā, un pārējiem. Viņš uzlū­koja Braienu. Abu skatieni sastapās, abi bija gatavi šaut.

- Nē, vecīt. Karš ir beidzies, Sems viņus apsauca.

Edllio negribīgi nolaida ieroci.

- Liec to nost, Brīze. Lai paliek, teica Sems.

Braiena, redzami atvieglota, paklausīja.

Kvinns kāpa pa kāpnēm, lai piebiedrotos Edllio. Viņš bija nošķiedies ar asinīm. Nometis zemē ieroci, viņš veltīja Semam bezgalīgi skumju skatienu.

Patriks jūsmīgi lēkšoja apkārt, un turpat bija ari Lana.

- Sem, parādi man savu roku, viņa teica.

- Nē, atbildēja Sems. Man nekas nekaiš. Ej pie citiem. Glāb viņus, Lana. Man tas neizdevās. Tev varbūt izdosies. Sāc ar Mazo Pītu. Viņš… tas ir ļoti svarīgi.

Astrīda iegāja baznīcā, lai sameklētu brālīti. Viņa atgrie­zās, vilkdama Mazo Pītu aiz padusēm. Palīdzi man! lūdza Astrīda, un Lana tūdaļ bija klāt.

Semam gribējās pieiet pie Astrīdas. Viņam tas bija vaja­dzīgs. Taču pilnīgs spēku izsīkums lika viņam palikt uz vietas.

- Laikam esam uzvarējuši, atbalstījis veselo roku pret Edīlio spēcīgo plecu, teica Sems.

-Jā, piekrita Edīlio. Dabūšu ekskavatoru. Būs jārok daudz bedru.

NOBEIGUMS

Galdi teju vai lūza no ēdienu smaguma. Tītars un garnē­jums, dzērveņu mērce un tāds daudzums pīrāgu, kādu Sems savu mūžu nebija redzējis.

Vispirms galdi tika saklāti laukuma dienvidu galā. Bet tad Alberts saprata, ka ļaudis nevēlas vairīties no ziemeļu malā izrak­tajām kapu rindām; gluži otrādi, viņi grib palikt to tuvumā. Arī bojāgājušajiem bija jāpiedalās šajās Pateicības dienas svinībās.

Viņi ēda ar plastmasas dakšiņām no kartona šķīvjiem un sēdēja uz nedaudzajiem krēsliem vai tieši zemē zālē.

Skanēja smiekli.

Neiztika ari bez šņaukāšanās un asarām, atceroties Patei­cības dienas, kādas tās bija kādreiz.

Skanēja mūzika no Datordžeka uzrīkotās stereosistēmas.

Lana vairākas dienas bija darbojusies no gaismas līdz gais­mai, dziedinādama visus, ko bija iespējams izdziedināt. Dāra visu laiku bija viņai līdzās, izrīkodama, noteikdama, kuri gadī­jumi ir visļaunākie un tāpēc šie cilvēki jādziedina pirmie, kā ari sniedzot atbalstu un pretsāpju tabletes tiem, kuriem nācās gaidīt. Cepums bija palaidis garām kauju, taču bija kļuvis par Dāras uzticamo sanitāru, likdams lietā savu vareno augumu un spēku, lai cilātu ievainotos.

Marija bija atvedusi uz lielo mielastu savus bērnudārzniekus. Piepalīdzot brālītim Džonam, viņa tiem salika uz šķīvjiem ēdienu. Dažus nācās barot ar karotīti, bet autiņi tika mainīti uz zālē izklātām segām.

Orks kopā ar Hovardu sēdēja pašā tālākajā stūri atstatu no citiem. Orks bija kāvies ar Dreiku līdz pēdējam. Bet neviens un sevišķi jau Orks pats nebija aizmirsis par Betu.

Laukums bija sapostīts. No ugunsgrēkā cietušās dzīvo­jamās ēkas gandrīz nekas nebija palicis pāri. Baznīcai bija palikušas vairs tikai trīs sienas, un zvanu tornis, visticamāk, sagāzīsies, līdzko uznāks vētra.

Beigtos koijotus viņi bija sadedzinājuši. Vairāki lieli atkri­tumu konteineri bija pilni ar to pelniem un kauliem.

Sems, balansēdams ar šķīvi tā, lai neizšļakstītu mērci, vēroja to visu pa gabalu.

- Astrīd, ja tas ir neprāts, tad tā ari pasaki. Bet man ienāca prātā: ja kaut kas paliks pāri, varbūt mēs to varētu aizsūtīt uz Koutsu, Sems teica. Nu, saproti, kā izlīgšanas piedāvājumu.

- Nē. Tas nav neprāts, atbildēja Astrīda, aplikdama roku viņam ap vidukli.

- Zini, man galvā jau labu laiku perinās kāds plāns, sacīja Sems.

- Kas par plānu?

- Tas saistīts ar tevi un mani, un to, ka mēs vienkārši sēžam pludmalē.

- Vienkārši sēžam?

- Nu…

- Šāds izteiksmes lakonisms var ietvert sevī bezgalīgas interpretācijas iespējas.

Sems pasmaidīja. Esmu visnotaļ par lakoniskām inter­pretācijām.

- Vai gribi man pastāstīt, kas notika lielā paukšķa laikā?

-Jā. Noteikti. Tikai varbūt ne šodien. Viņš pamāja uz

Mazā Pīta pusi. Puisēns bija pārliecies pār šķīvi un šūpojās turpatpakaļ. Priecājos, ka ar viņu viss ir labi.

- Jā, Astrīda īsi noteica. Tad piebilda: Man šķiet, ka tas ievainojums, tas belziens pa galvu… ak nē, neko. Nerunāsim tagad par Pītiju. Saki savu runu, un pēc tam iesim lūkot, vai tu maz zini, kas ir lakonisms.

- Teikt runu?

- Visi gaida, viņa atbildēja.

Patiešām Sems sajuta sev pievērstus gaidošus skatienus. Gaisā virmoja līdz galam nepadarīta darba izjūta.

- Vai tev ir kādi labi citāti, ko es varētu nočiept?

Astrīda brīdi padomāja. Labi, te tev būs viens. “Bez

naida, tikai ar žēlsirdību, nelokāmi aizstāvot taisnību. Dievs, palīdzi mums to saskatīt lai cīnāmies, lai godam veicam iesākto darbu, lai dziedējam nācijas vātis…” Prezidents Linkolns.

-Jā, noteica Sems. Tas nu patiešām ir īsti vietā. Mana runa varētu būt akurāt šādā stilā.

- Viņi visi vēl arvien dzīvo bailēs, teica Astrīda. Taču tad izlaboja: Mēs visi dzīvojam bailēs.

- Vēl jau tas nav beidzies, sacīja Sems. Pati zini.

- Vismaz šodien tas ir beidzies.

- Kā tad, mums ir pīrāgs, piekrita Sems. Tad viņš nopū­ties uzkāpa uz strūklakas apmales. Ei, ļaudis!

Pievērst vispārēju uzmanību nenācās grūti. Visi sapulcējās ap Semu. Pat paši mazākie uz brīdi pārstāja ķiķināt.

- Pirmkārt, paldies Albertam un viņa palīgiem par šo mie­lastu. Tāpēc sumināsim mūsu īsteno Lielā Maka tēti.

Sirsnīgi aplausi, kam pa vidu jaucās smiekli, un Alberts kautrīgi pamāja ar roku. Viņš gan ari mazliet sarauca pieri, kā redzams, par priekšvārda “Maks” lietošanu neatbilstoši makdonalda reglamentam.

- Otrkārt, mums jāpiemin Lana un Dāra, jo bez viņām mūsu šeit būtu daudz mazāk.

Tagad aplausi skanēja gandrīz bijīgi.

- Mūsu pirmā Pateicības diena IBJZ, teica Sems, kad norima aplausi.

- Ceru, ka arī pēdējā! kāds izsaucās.

- Jā. Pareizi saprati, piekrita Sems. Taču mēs esam šeit. Mēs esam šeit, šajā vietā, kur nekad neesam gribējuši būt. Un mums ir bail. Un es netaisos jums melot un apgalvot, ka kopš šī brīža viss būs viegli. Tā nebūs. Nav izslēgts, ka mēs piedzīvosim vēl lielākas bailes. Un bēdas. Un vientulību. Ir notikušas briesmu lietas. Briesmu lietas… Kādu brīdi Sems, zaudējis domas pavedienu, klusēja. Bet tad, izslējies taisnāk, turpināja: Bet tik un tā mēs esam pateicīgi. Mēs pateicamies Dievam tie, kuri Viņam tic, vai liktenim, vai vienkārši paši sev, visiem, kas esam šeit.

- Tev, Sem! kāds izsaucās.

- Nē, nē, nē, viņš atgaiņājās. Nē. Mēs pateicamies tiem deviņpadsmit bērniem, kuri ir šeit apglabāti. Viņš norādīja uz sešām rindām, katrā pa trim kopiņām, un vēl vienu, ar ko bija aizsākta septītā rinda. Uz glīti nokrāsotām koka kapu plāksnēm bija Betas un pārlieku daudzu citu vārdi. Un mēs pateicamies varoņiem, kuri patlaban stāv mūsu vidū un tiesā tītaru. Būtu jāmin pārāk daudz vārdu, turklāt viņi sakautrētos, bet mēs visi zinām, par kuriem ir runa.

Pāršalca skaļu, piekrītošu aplausu vilnis, un daudzu sejas pievērsās Edīlio un Dēkai, Teilorei un Braienai, un daža ari Kvinnam.

- Mēs visi ceram, ka tas beigsies. Mēs visi ceram, ka drīz atgriezīsimies agrākajā pasaulē pie cilvēkiem, kurus mīlam. Bet patlaban mēs esam šeit. Mēs esam IBJZ. Un mums jādara, lūk, kas: jādarbojas kopīgi, saudzējot citam citu un savstarpēji palīdzot. Bērni māja ar galvu, daži sita cits citam plaukstā.

- Vairums mūsu ir no Perdidobīčas. Daži ir no Koutsas. Daži no mums ir… nu, mazliet dīvaini. Šur tur bija dzirdama ieķiķināšanās. Citi tādi nav. Bet mēs visi esam šeit, visi kopā. Mēs izdzīvosim. Ja jau šī tagad ir mūsu pasaule… Es gribēju teikt šī tagad ir mūsu pasaule. Mūsu visu pasaule. Nu tad padarīsim to jauku.

Viņam nokāpjot, apkārt valdīja klusums.

Tad kāds sāka ritmiski plaukšķināt un skandēt: Sem, Sem, Sem! Pievienojās pārējie, un drīz jau ikviens, kas atradās laukumā, tostarp ari daži mazuļi, skandēja viņa vārdu.

Līdzās bija Kvinns un Edilio, un Lana.

- Kvinn, teica Sems, vai tu būtu ar mieru izdarīt man pakalpojumu un paturēt acis Mazo Pītu?

- Nekādu problēmu, brač!

- Kur tu iesi? apvaicājās Edilio.

- Mēs dosimies uz pludmali, Sems atbildēja un saņēma Astrīdas roku.

- Vai tu gribi, lai mēs ietu līdzi? jautāja Edilio.

Bet Lana, ieķērusies viņam elkonī, pačukstēja: Nē, Edīlio, viņi to negrib.

Zēns gāja stīvi, saudzēdams tikai pa daļai apārstēto apde­dzināto sānu. Koijoti virzījās pa priekšu, rādīdami ceļu cauri tuksnesim. Laukakmeņi un krūmi meta garas ēnas. Rietumu pusē, piešķirot kalnu nogāzēm nereālu, oranžu nokrāsu, laidās lejup saule.

- Vai vēl tālu? jautāja Keins.

- Drīz, atbildēja Barvedis. Tumsa ir jau tuvu.

Maikls Grants PROM

Redaktore Daina Grьbe

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3250.

Jelgavas tipogrāfija

[1] my work here is done (angļu vai.) frāze, kas bieži tiek ielikta komiksu supervaroņu mutē. Šeit un turpmāk tulk. piez.

[2] psihologs Fils Makgrovs, TV šova vaditājs.