Prom

PIEKTĀ NODAĻA

291 STUNDA, 7 MINŪTES

Pār Perdidobīču nolaidās vakars.

Automātiski iedegušās ielu laternas tikpat kā nekliedēja tumsu, toties izcēla dziļās ēnas izbiedētajās sejās.

Ap laukumu grozījās kāds simts bērnu. Teju vai katram rokā bija saldā tāfelīte un gāzētais dzēriens. Mazais veikaliņš, kurā tirgoja galvenokārt alu un kukurūzas čipsus, bija izlau­pīts. Sems bija pievācis PayDay un DrPepper. Rees, kā arī tviksi un snikeri ap to laiku, kad viņš ieradās, bija jau izbeigušies. Kā maksu viņš atstāja uz letes divus dolārus. Nepagāja ne pāris sekunžu, kad nauda bija pazudusi.

Ugunsgrēks bija uzveikts, taču dzīvojamā ēka bija pagu­vusi pa pusei nodegt. Jumts bija iebrucis. Daļa augšējā stāva pagalam. Apakšstāvs izskatījās puslīdz neskarts, lai gan vei­kala logi no iekšpuses bija apkvēpuši dūmiem. Dūmi tagad cēlās smalkās gristītēs, ne vairs bangojošās lavīnās, un vis­apkārt valdīja deguma smaka.

Toties saimniecības preču veikals un bērnudārzs bija izglābti.

Mazās meitenes līķītis vēl arvien gulēja uz ietves. Kāds to bija apklājis ar segu. Sems jutās par to pateicīgs.

Sems un Kvinns sēdēja zālē, iepretī laukuma vidum, līdzās izžuvušajai strūklakai. Kvinns, aptvēris ceļus, šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

Lecīgā Beta, pienākusi klāt, neveikli nostājās Sema priekšā.

Viņai līdzi bija mazais brālītis. Sem, kā tu domā, vai iet uz mājām būtu droši? Mums šis tas jāsadabū.

Sems paraustīja plecus. Beta, es nezinu vairāk par tevi.

Beta pamāja un, bridi vilcinājusies, aizgāja.

Visi parka soliņi bija aizņemti. Atsevišķi mazi pulciņi, acīm­redzot ģimeņu atliekas, pārklājot pār soliem segas, bija izveido­juši greizas rotaļu teltis. Daudzi bija atgriezušies savās tukšajās mājās, citi juta vajadzību atrasties cilvēkos. Daži rada mieri­nājumu barā. Citiem vienkārši vajadzēja redzēt, kas notiek.

Divi Semam nepazīstami bērni, varbūt piektklasnieki, pie­nāca klāt un jautāja: Vai tu zini, kas tagad notiks?

Sems papurināja galvu. Nē, puiši, nezinu.

- Nu bet kas mums būtu jādara?

- Domāju, ka kādu laiku vienkārši jāpaslaistās apkārt.

- Kā to saprast jāpaslaistās apkārt?

- Vai ari ejiet mājās. Izgulieties savās gultās. Kā nu jums pašiem šķiet pareizāk.

- Mēs ne no kā nebaidāmies.

- Vai tiešām? Sems šaubījās. Es toties esmu tā pārbijies, ka aiz bailēm pat esmu apslapinājies.

Viens no zēniem pasmīnēja. Neesi vis apslapinājies.

- Nūja. Tev taisnība. Bet, ja ir bail, tas nekas, vecīt. Šeit fl visi ir nobijušies.

Tas notika ik pa brīdim. Bērni nāca pie Sema un uzdeva jautājumus, uz kuriem viņš nemācēja atbildēt.

Viņš vēlējās, lai tie mitētos.

Orks un viņa draugi bija iznesuši no saimniecības preču veikala dārza krēslus un izvietojušies pašā viducī tam, kas kādreiz bija Perdidobīčas dzīvākais krustojums. Viņi zvilnēja tieši zem luksofora, kurā turpināja mīties zaļā, dzeltenā un sarkanā gaisma.

Hovards bāra kādu zemāka ranga pakalpiņu, kurš bija aizdedzinājis skaidu briketi, cerot pārvērst to par ugunskuru.

Orka kompānija bija iznesusi no saimniecības preču veikala dažus koka cirvju kātus un beisbola nūjas un nesekmīgi centās to visu aizdedzināt.

Viņi bija iznesuši no turienes arī metāla nūjas un nelielus veserus. Tos viņi paturēja.

Sems nebija bildis ne vārda par mazo meiteni, par to, ka viņa palikusi guļam tur, kur bija nolikta. Ja viņš būtu par to ieminējies, par viņa pienākumu būtu kļuvis kaut ko darīt lietas labā. Izrakt kapu un apglabāt viņu. Nolasīt kaut ko no Bībeles vai pateikt kādus vārdus. Viņš pat nezināja nelaimīgās vārdu. Likās, ka to nezina neviens.

- Es nevaru viņu atrast, pavēstīja Astrīda, kura bija pārradusies pēc vismaz stundu ilgas prombūtnes. Viņa bija devusies dzīt pēdas savam mazajam brālītim. Pītija šeit nav. Neviens viņu nav redzējis.

Sems pastiepa viņai gāzēto dzērienu. Še. Es par to samak­sāju. Vismaz nogaršo.

- Es ko tādu parasti nedzeru.

- Vai tu šeit redzi kaut ko, kas būtu kā parasti? noprasīja Kvinns.

Viņš neskatījās uz meiteni. Kvinna skatiens kā iztrūcināts putns nemierīgi šaudījās no cilvēka uz cilvēku, no priekšmeta uz priekšmetu, ne brīdi nesastopoties ar kāda skatienu. Bez saulesbrillēm un platmales viņš izskatījās savādi neaizsargāts.

Sems bija par viņu noraizējies. Citkārt no abiem tieši Sems bija tas, kurš izturējās pārlieku nopietni.

Astrīda, izlikdamās nemanām Kvinna rupjību, pateica:

- Paldies, Sem!

Viņa izdzēra pusi skārdenes, taču neapsēdās. Bērni runā, ka pa pieskari aizgājusi kaut kāda militāra padarīšana. Vai varbūt pie vainas esot teroristi. Vai citplanētieši. Vai Dievs. Milzums teoriju. Un nekādu atbilžu.

- Vai tu maz tici Dievam? noprasīja Kvinns. Viņš meklēja kašķi.

- Ticu, atbildēja Astrīda. Tikai ne tādam Dievam, kurš liek cilvēkiem bez jebkāda iemesla pazust. Dievs tā ir mīles­tība. Bet tas, kas te notiek, nepavisam neizskatās pēc mīles­tības.

-Tas izskatās pēc pasaules sliktākā piknika, atzīmēja Sems.

- Manuprāt, to dēvē par karātavu humoru, teica Astrīda. Pamanījusi Sema un Kvinna neizpratnes pilnos skatienus, viņa piebilda: Atvainojiet, man piemīt šis nelāgais niķis analizēt visu, ko cilvēki saka. Jums vai nu pie tā jāpierod, vai jānolemj, ka nevarat mani paciest.

- Es vairāk sliecos uz otro variantu, nomurmināja Kvinns.

- Kas ir karātavu humors? jautāja Sems.

- Karātavas ir, nu tās, kurās cilvēkus pakar. Reizēm cilvēki dzen jokus, būdami nervozi vai nobijušies. Tad viņa ar tādu kā nožēlu piebilda: Protams, ir cilvēki, kuri, būdami nervozi vai nobijušies, kļūst pārlieku pedantiski. Un, ja jūs nezināt, ko nozīmē vārds “pedantisks”, mans padoms ir: meklējiet vārdnīcā. Ilustrācija tās noderīgumam esmu es pati.

Sems iesmējās.

Pienāca klāt mazs puisēns, ne vecāks par pieciem gadiem, kurš stiepa sev līdzi pelēku plīša lācīti ar skumjām acīm. Vai tu zini, kur ir mana mamma?

- Nē, mazo vīriņ, nezinu, atbildēja Sems.

- Vai tu vari viņai piezvanīt pa telefonu? zēna balstiņa drebēja.

- Telefoni nedarbojas, teica Sems.

- Nekas nedarbojas, piebalsoja Kvinns. Nekas nedarbo­jas, un mēs šeit esam pavisam vieni.

- Vai zini, ko es varu saderēt? Sems vaicāja puisēnam.

- Varu saderēt, ka bērnudārzā ir cepumi. Tas ir tieši pāri ielai. Vai redzi?

- Es nedrīkstu iet pāri ielai.

- Tas nekas. Kamēr iesi pāri, es tevi pieskatīšu, sarunāts?

Mazais apspieda šņukstu un, piespiedis sev klāt lāčuku, devās uz bērnudārza pusi.

- Bērni nāk tieši pie tevis, Sem, atzīmēja Astrīda. Viņi gaida, ka tu kaut ko pasāksi.

- Ko tad? Vienīgais, ko varu ieteikt, ir notiesāt cepumu! pārlieku dedzīgi atcirta Sems.

- Izglāb viņus, Sem, rūgti noteica Kvinns. Izglāb viņus visus.

- Viņi visi ir nobijušies tāpat kā mēs, sacīja Astrīda.

- Neviens ne par ko nav atbildīgs, neviens viņiem nesaka, kā rīkoties. Viņi sajūt tevī līderi, Sem. Viņi skatās uz tevi.

- Neesmu nekāds līderis. Esmu tikpat nobijies, cik viņi. Esmu nomaldījies tāpat kā viņi.

-Tu zināji, kā rīkoties, kad dega dzīvoklis, atgādināja Astrīda.

Sems pielēca kājās. Tas bija tikai nervozs žests, taču pie­saistīja desmitiem tuvumā esošo bērnu skatienus. Visu acis vērās viņā, it kā viņš grasītos kaut ko pasākt. Sems juta mez­glu pakrūtē. Pat Kvinns viņā nolūkojās gaidoši.

Sems pusbalsī nolamājās. Tad, pietiekami skaļi, lai būtu sadzirdams dažu pēdu attālumā, sacīja: Klausieties, vie­nīgais, ko varam darīt, ir pacietīgi gaidīt. Kāds secinās, kas noticis, un atnāks mūs sameklēt, vai ne? Tāpēc vienkārši nomierinieties, nedariet neko stulbu, palīdziet cits citam un centieties būt drosmīgi.

Sev par pārsteigumu, Sems izdzirda balsu murdoņu, kas atkārtoja viņa teikto kā kaut kādu izcili spožu repliku.

- Vienīgais, no kā mums jābaidās, ir pašas bailes, čukstus sacīja Astrīda.

-Ko?

-Tā teica prezidents Rūzvelts, kad Lielās depresijas dēļ visu valsti bija pārņēmušas bailes, paskaidroja Astrīda.

- Zini ko, nošņācās Kvinns, vienīgais labums tajā visā ir tāds, ka es varēju tikt prom no vēstures stundas. Bet tagad, redz, vēstures stunda dzenas man pa pēdām.

Sems iesmējās. Lai ari nekāds lielais, tomēr tas bija atvieg­lojums dzirdēt, ka Kvinns vēl arvien ir saglabājis humora izjūtu.

- Man jāatrod brālītis, teica Astrīda.

- Kur vēl viņš varētu būt? jautāja Sems.

Astrīda bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Savā plānajā blūzītē viņa izskatījās nosalusi. Sems vēlējās, kaut viņam būtu jaka, ko meitenei piedāvāt. Kaut kur kopā ar vecākiem. Visti­camāk tur, kur tētis strādā vai kur mamma spēlē tenisu. “Virsotnē”.

“Virsotne” bija pludmales viesnīca virs Sema iecienītās sērfošanas vietas. Viņš gan nekad nebija bijis tur iekšā, pat tās teritorijā ne.

- Manuprāt, ticamāka ir “Virsotne”, prātoja Astrīda.

- Man ir nepatīkami lūgt, bet, vai jūs, zēni, būtu ar mieru nākt man līdzi?

- Tagad? Kvinns neticīgi pārjautāja. Nakts laikā?

Sems paraustīja plecus. Tas ir labāk nekā kvemēt uz

vietas, Kvinn. Varbūt tur ir televīzija.

Kvinns nopūtās. Esmu dzirdējis, ka “Virsotnē” esot lie­liska ēdināšana. Pirmšķirīgs serviss. Viņš izstiepa roku, un Sems uzrāva viņu kājās.

Viņi izgāja cauri juceklīgajam pūlim. Bērni uzrunāja Semu, I

taujādami, kas notiek, taujādami, kas tiem jādara. Un viņš tiem atbildēja apmēram tā: Esiet pacietīgi. Viss būs labi.

Vienkārši priecājieties par brīvdienām, draugi. Tiesājiet kon­fektes, kamēr varat. Drīz atgriezīsies vecāki un jums tās atņems.

Un bērni māja ar galvu, daži smējās vai pat teica: “Pal­dies,” it kā viņš tos būtu ar kaut ko aplaimojis.

Sems dzirdēja daudzu mutēs savu vārdu. Saklausīja sarunu fragmentus. “Es toreiz biju tajā autobusā.” Vai: “Vecīt, viņš metās pa taisno tajā ēkā.” Vai: “Dzirdēji viņš taču teica, ka viss būs labi.”

Mezgls pakrūtē kļuva vēl sāpīgāks. Vakarīga pastaiga būtu neliels atvieglojums. Sems gribēja tikt prom no visām šīm pārbiedētajām sejām, kas vērās viņā, cerot kaut ko no viņa sagaidīt.

Viņi pagāja tuvu garām ielu krustojumā iekārtotajai Orka apmetnei. Vājā liesma sprēgāja, kausējot zem gruzdošajām oglēm asfaltu. Ar ledu pildītajā dzesētavā bija ievietota alus Coors sešpaka. Viens no Orka draugiem, liels lamzaks ar zīdaiņa seju, saukts par Cepumu, izskatījās zaļš un apdullis.

- Ei! Kurp jūs domājat doties? viņiem tuvojoties, nopra­sīja Hovards.

- Pastaigāties! attrauca Sems.

- Divi truli sērfotāji un viens ģēnijs?

- Pilnīgi pareizi. Mēs mācīsim Astrīdai sērfot. Vai tu tur redzi kādu problēmu?

Hovards iesmējies nolūkoja Semu no galvas līdz kājām.

- Tu iedomājies, ka esi baigais vecis, vai ne, Sem? Busiņa Sems. Supersvarigais. Man tu esi tukša vieta.

- Žēl gan, jo es visu savu dzīvi vadu, cerot atstāt uz tevi, Hovard, neizdzēšamu iespaidu! atcirta Sems.

Hovarda seja saviebās viltīgā grimasē. Jums kaut kas mums jāatnes.

- Par ko tu runā?

- Es negribu, lai tiktu aizvainotas Orka jūtas, teica Hovards. Tātad, lai arī ko jūs taisāties dabūt, kaut kas no tā jums jāatnes viņam.

Orks, laiski izstiepis kājas, bija atgāzies pievāktajā krēslā un notiekošajam pievērsa tikai paviršu uzmanību. Viņa ska­tiens, kas gandrīz nekad nebija pilnīgi koncentrēts, ari tagad klejoja apkārt. Tomēr viņš noņurdēja: Aha. Brīdī, kad Orks ierunājās, dažos viņa bandas locekļos parādījās interese par Sema grupiņu. Viens no tiem, garš, kalsns puisis ar tumšiem lokiem zem acīm, kuru dēļ bija iemantojis palamu Panda, draudīgi paklaudzināja ar metāla nūju pa asfaltu.

- Ak tad tu būtu tas lielais varonis, ko? ierunājās Panda.

- Veca dziesma. Nomaini plati! atcirta Sems.

- Nē, nē, ne jau Semijs! Viņš jau nemaz neuzskata, ka ir pārāks par mums, irgojās Hovards. Viņš rupji parodēja Sema izturēšanos ugunsgrēka laikā: Tu dabū šļūteni, tu dabū puišus, dari to, dari šito, es par visu atbildu, jo esmu… Sems. Sems Sērfotājs.

- Mums tagad jāiet, teica Sems.

- Ai, ai, ai! novilka Hovards, ar plašu žestu norādīdams uz luksoforu. Pagaidi, līdz iedegas zaļā gaisma.

Dažas saspringtas sekundes Sems apsvēra, vai iesaistīties kautiņā vai labāk no tā izvairīties. Tad gaisma mainījās un Hovards iesmējies pamāja viņiem atvadas.