Prom

ASTOTĀ NODAĻA

287 stundas, 27 minūtes

- Sēdi mierīgi, es cenšos tev apmainīt autiņus, Marija Terafino teica mazulim.

- Tie nav nekādi autiņi, izlaboja mazā meitenīte. Autiņi ir tikai bēbjiem. Man ir autiņbiksītes.

- Ak, atvaino, sacīja Marija. Es to nezināju.

Marija beidza stīvēt virsū “autiņbiksītes” un uzsmaidīja meitenītei, bet mazā izplūda asarās.

- Autiņbiksītes man vienmēr velk mamma.

- Es zinu, jaukumiņ, teica Marija. Bet šovakar to darīšu es, sarunāts?

Marijai pašai gribējās raudāt. Vēl nekad viņai tik ļoti nebija gribējies raudāt. Bija iestājies vakars. Marija un viņas deviņ­gadīgais brālītis Džons bija izsnieguši pēdējo siera krekeru pakas. Viņi bija izdalījuši visas sulas paciņas. Viņiem gandrīz jau bija beigušies autiņi. Barbaras bērnudārzs nebija pare­dzēts visas diennakts aprūpei. Viņiem bija pieejams ierobe­žots krājums autiņu.

Lielākajā no abām istabām uzturējās divdesmit astoņi bērni. Viņus pieskatīja Marija un Džons, un vēl kāda desmit­gadīga meitene ar vārdu Eloiza kā grāmatas personāžam, kura gan vairāk noņēmās ar savu četrgadīgo brālīti. Eloīza bija no atbildīgajām. Daži citi satriekti, nespēdami tikt galā, bija vienkārši atstājuši te savus mazos brāļus un māsas, nemaz necenzdamies paši palikt un kaut kā palīdzēt.

Marija un Džons jauca piena maisījumu un piepildīja pude­lītes. Viņi gatavoja “maltītes” no tā, kas bija atrodams bērnu­dārzā un ko Džonam izdevās kaut kur pievākt. Viņi skaļā balsi lasīja mazuļiem priekšā bilžu grāmatas. Viņi jau kuro reizi atskaņoja Rafi kompaktdisku.

Marija vai miljons reižu bija atkārtojusi vārdus “Neuztrau­cies, viss būs labi”. Viņa atkal un atkal apmīļoja katru bērnu, tā ka sāka jau likties, ka viņa strādā pie kaut kāda apkampienu izdalāmā konveijera.

Bet bērni tik un tā raudāja pēc mātēm. Viņi tik un tā jautāja: Kad atnāks mana mamma? Kāpēc viņa vēl nav atnākusi? Kur viņa ir? Žēlabainās, izbiedētās balstiņās viņi pieprasīja: Es gribu mammu. Es gribu mājās. Tūlīt.

Marija grīļojās aiz pārguruma.

Viņa iekrita šūpuļkrēslā un vienkārši skatījās uz istabu. Redeļu gultiņas. Matrači uz grīdas. Mazi augumiņi saritinā­jušies kā nu kurš. Vairums aizmiguši. Atskaitot divgadīgu meitenīti, kura nespēja un nespēja beigt raudāt. Un mazulīti, kuram ik pa brīdim uznāca un atkal mitējās raudu lēkmes.

Marijas brālītis Džons kāvās ar miegu. Matu cirtām šūpo­joties, viņš pacēla galvu, taču pēc brīža tā atkal slīdēja aizvien zemāk… zemāk. Viņš bija sagumis krēslā istabas otrā galā, šūpodams improvizētu šūpuli, kas patiesībā bija no saim­niecības preču veikala atnesta gara plastmasas kaste. Marija notvēra brāļa skatienu un teica: Es tā lepojos ar tevi, Džon.

Viņš veltīja māsai savu jauko smaidu, un Marija gandrīz sabruka. Viņas lūpa drebēja. Acis pildīja asaras. Kaklā jautās kamols, un krūtīs žņaudza.

- Es gribu čurāt, pavēstīja sīka balstiņa.

Marija noteica tās atrašanās vietu. Nāc, Kesij, iesim, viņa mudināja. Vannasistaba bija tūlīt aiz galvenās telpas. Viņa aizveda mazo, tad, atslīgusi pret sienu, pagaidīja. Pēc tam viņa noslaucīja mazajai meitenītei dupsi.

- To man vienmēr dara mamma, teica Kesija.

- Zinu, mīļumiņ.

- Arī mamma mani tā sauc.

- Par mīļumiņu? Ak. Vai tu gribētu, lai es tevi saucu kā citādi?

- Nē. Es tikai gribu zināt, kad atnāks mamma. Man bez viņas ir skumīgi. Es viņai vienmēr pieglaužos, un viņa mani sabučo.

- Zinu. Bet, kamēr viņa vēl nav atgriezusies, varbūt es drīkstu tevi sabučot viņas vietā?

- Nē. Tikai mana mammīte.

- Labi, mīļumiņ. Iesim atpakaļ uz gultiņu.

Atgriezusies galvenajā telpā, Marija piegāja pie Džona.

- Ei, brālīt! Viņa sabužināja zēna rudās cirtas. Mums bei­gušies krājumi. No rīta būs problēmas. Man jāaiziet palūkot, ko varu sarūpēt. Vai tu varētu te kādu brīdi palikt viens?

- Jā. Es jau arī varu slaucīt tos dupšus.

Marija devās ārā naktī. Laukums bija pieklusis. Daži bērni gulēja uz soliņiem. Citi bija savākušies mazos bariņos ap kabatas baterijām. Marija pamanīja Hovardu ar Mountain Dew pudeli vienā rokā un beisbola nūju otrā.

- Vai neesi redzējis Semu? Marija viņam jautāja.

- Ko tu gribi no Sema?

- Es nevaru tikt galā ar visiem tiem mazajiem, ja man palīgos ir tikai Džons.

Hovards tikai paraustīja plecus. Kurš tev lika to darīt?

Tas nu bija par daudz. Marija bija liela un spēcīga. Hovards, lai ari zēns, augumā bija krietni vien sīkāks. Marija spēra divus soļus uz priekšu un piegrūda savu seju cieši pie viņējās.

- Klausies, tu, sīkais tārps! Ja es nerūpēšos par tiem bērniem, viņi aizies bojā. Vai to tu saproti? Tur ir mazuļi, kuri jābaro un kuriem jāmaina autiņi, un izskatās, ka es esmu vienīgā, kas to saprot. Un droši vien ir vēl citi mazi bērni, kuri palikuši vieni paši savās mājās un nezina, kas noticis, kuri nezina, kā sevi pabarot, un ir nobijušies līdz nāvei.

Hovards pakāpās soli atpakaļ, nedroši pacēla nūju, tad ļāva tai atkal noslīdēt. Kas man jādara? viņš gaudulīgi novilka.

- Tev? Nekas. Kur ir Sems?

- Viņš aizlasījās.

- Ko tu ar to gribi teikt aizlasījās?

-Tikai to, ka viņš kopā ar Kvinnu un Astrīdu ņēma un aiztinās.

Marija mirkšķināja acis, pēkšņi juzdamās stulba un neat­tapīga. Kurš tad dod rīkojumus?

- Tu iedomājies: ja Semam labpatīk ik pārgadus notēlot nez kādu varoni, tas viņu padara par rīkotāju?

Arī Marija pirms diviem gadiem bija autobusā, kura šofe­rim, misteram Kolombo, gadījās sirdslēkme. Viņa bija iera­kusies ar degunu grāmatā un nekam citam nebija pievērsusi uzmanību, tomēr, jūtot autobusu sasveramies, bija pacēlusi galvu. Kad viņa bija sapratusi, kas notiek, Sems jau stūrēja autobusu uz ceļa malu.

Turpmākajos pāris gados Sems bija tik kluss un atturīgs un tik maz iesaistījās skolas sabiedriskajā dzīvē, ka Marija šo viņa varonības mirkli pat bija kaut kā piemirsusi. To bija aizmirsuši vairums bērnu.

Un tomēr viņa nejutās pārsteigta, ka tieši Sems devās ugunsgrēkā. Un savā prātā Marija bija pieņēmusi: ja kāds šeit vispār uzņemsies vadību, tas būs Sems. Meitene juta, ka niknojas uz Semu par to, ka viņa šeit nav. Viņai bija vajadzīga palīdzība.

- Dabū rokā Orku, teica Marija.

- Es jau nu nenoteikšu Orkam, kas viņam darāms, tu, kuce tāda.

- Kā, lūdzu? viņa noelsās. Kā tu mani tikko nosauci?

Hovards norīstījās. Nē, nē, es negribēju teikt neko sliktu,

Marij.

- Kur ir Orks?

- Domāju, ka guļ.

- Nu tad uzmodini viņu. Man vajadzīgi palīgi. Es nevaru vairs necik ilgi palikt nomodā. Man vajadzīgi vismaz divi cil­vēki, kam ir bērnaukļu pieredze. Un vēl man ir nepieciešami autiņi un pudelītes, un knupīši, un brokastu pārslas, un daudz piena.

- Kāpēc tas viss jādara tieši man?

Marijai nebija atbildes. Nezinu, Hovard, viņa atzinās.

- Varbūt tāpēc, ka patiesībā tu tomēr neesi pilnīgs kretīns. Varbūt patiesībā tu esi gluži sakarīgs cilvēcisks radījums.

Viņa izpelnījās skeptisku skatienu un nicīgu nosprauslāšanos.

- Klausies, Orkam ir teikšana, sacīja Marija. No viņa baidās. Vienīgais, ko es no Orka lūdzu, ir rīkoties kā jau Orkam.

Hovards brīdi apsvēra. Marija gandrīz varēja redzēt, kā viņa galvā griežas zobratiņi.

- Labi, izmet to no galvas, viņa teica. Kad atgriezīsies Sems, labāk runāšu ar viņu.

- Kā tad! Jo viņš jau ir tas lielais varonis, vai ne? No Hovarda vārdiem plūda sarkasms. Bet, ei, kur tad viņš ir? Tu viņu te kaut kur redzi? Es, piemēram, ne.

- Vai tu man galu galā palīdzēsi vai ne? Man jāiet atpakaļ.

- Labi. Es dabūšu tev tās mantas, Marij. Bet labāk jau nu paturi prātā, kurš tev palīdzēja. Tu strādā Orkam un man.

- Es rūpējos par mazajiem bērniem, atcirta Marija. Ja arī es strādāju kāda labā, tad tikai viņu.

- Kā jau teicu, atceries, kurš bija te, kad tev bija vajadzīga palīdzība. To teicis, Hovards apsviedās uz papēža un lepnā gaitā aizslāja.

- Divas aukles un pārtiku! meitene nokliedzās viņam pakaļ.

Marija atgriezās bērnudārzā. Bērni raudāja, un raudas bija lipīgas tās pletās plašumā. Džons grīļodamies slāja starp redeļu gultiņām un grīdas matračiem.

- Esmu atpakaļ, pavēstīja Marija. Nosnaudies kādu brīdi, Džon.

Džons vienkārši sabruka. Viņš iekrācās, pirms vēl bija sasniedzis grīdu.

- Viss ir labi, Marija mierināja tuvāk pagadījušos brēcošo bērnu. Viss būs pilnīgā kārtībā.