Prom

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

»

100 STUNDAS, 13 MINŪTES

Brauciens no Perdidoblčas uz Koutsu bija tracinoši lēns. Panda stūrēja vēl nervozāk nekā parasti. Acīmredzot pārbijies, nosprieda Džeks. Bija tumšs, un Panda nemitējās atkārtot, ka nekad neesot vadījis mašīnu tumsā. Piecas minūtes pagāja, taustoties, lai atrastu ugunis un izprastu, kā tās iedarbināmas.

Keins sēdēja viņam blakus un, domīgi klusēdams, zelēja īkšķi. Viņš bija sīki izjautājis Džeku par Endrū lielā lēciena iemūžināšanas norisi, un tas, kas sākotnēji bija paša Keina spožā ideja, tagad tika novelts uz Džeka pleciem. Ja viss izdosies, Keins to pasludinās par savu veikumu. Ja izgāzīsies vainots, bez šaubām, tiks Džeks.

Diānai, kura sēdēja blakus Džekam, šoreiz bija maz kas sakāms. Džeks prātoja, vai atgriešanās Koutsā meiteni šaus­mina tāpat kā viņu pašu.

Džeks bija iespiests starp Diānu un Dreiku. Dreiks turēja klēpī pistoli. Automātisko, drīzāk pelēku nekā melnu.

Džeks nekad vēl nebija tuvumā redzējis šaujamieroci. Un noteikti nebija redzējis ieroci tāda zēna rokās, kuru pats uzskatīja par traku.

Dreiks nespēja noturēt ieroci mierā. Viņa īkšķis nemitīgi bīdīja vaļā un ciet drošības slēģu. Viņš rullēja vaļā logu un, braucot garām “stop” zīmēm, tēmēja uz tām, tomēr nešāva.

- Vai tu maz jēdz, kā ar to rīku šauj? Vai ari tu grasies iešaut pats sev kājā? Diāna beidzot apjautājās.

- Viņš nemaz netaisās šaut, atcirta Keins, iekams Dreiks bija paguvis atbildēt. Tas ir tikai drošības pēc. Mēs gribam, lai Endrū uzvedas, kā pienākas. Un tu pati zini, cik ar viņu reizēm mēdz būt grūti. Šaujamais cilvēkus nomierina.

- Kā tad, zinu jau zinu tas mani iedveš tādu mieru, sacīja Diāna.

- Pieveries, Diāna! izgrūda Dreiks.

Diāna iesmējās sev raksturīgajā stieptajā manierē un atkal iegrima klusēšanā.

Džeks svīda, lai ari vakars bija vēss un Keins bija atvēris logus. Džekam likās, ka viņš tūlīt izvemsies. Viņš prātoja, vai neaizbildināties, ka ir saslimis un tāpēc nevar braukt, taču zināja, ka mājās palikt Keins viņam neļaus tik un tā. Viņš augu dienu dzenājās apkārt, vākdams kopā nepieciešamo aprīko­jumu, un, to darīdams, jutās aizvien sliktāk un sliktāk. Diena bija pagājusi kopā ar Dreiku, pārvandot mājas un meklējot tur fotoaparātus un statīvus. Džeks juta, ka Dreika Mervina sabiedrību ir tā atēdies, ka ar to pietiktu visam mūžam.

Viņi tuvojās vārtiem. Tie bija iespaidīgi: divas divdesmit pēdu augstas filigrāni kalta tērauda vērtnes, piestiprinātas pie vēl augstākām kolonnām. Koutsas devīze Ad augusta, per angusta bija iegravēta divās zeltaini tonētās plāksnēs, kas, vārtiem aizveroties, savienojās.

- Piespied signāltauri. Lai ari kas dežurē pie vārtiem, viņš ir aizmidzis, nokomandēja Keins.

Panda uzspieda uz taures. Tā kā atbildes nebija, viņš uzgūla tai ar visu svaru. Skaņa tik un tā bija vāja, jo to slāpēja koku lapotnes.

- Dreik, ierunājās Keins.

Dreiks, sažņaudzis rokā pistoli, izkāpa no mašīnas un devās uz vārtiem. Atrāvis tos vaļā un iegājis pa tiem, viņš aizslāja uz mūra sargbūdu. Pēc pāris sekundēm viņš atgriezās un iekāpa atpakaļ automašīnā.

- Sargbūdā neviena nav.

Keins atpakaļskata spoguli sarauca uzacis. Tas neizskatās pēc Benno. Benno mēdz ievērot noteikumus.

Benno bija puisis, ko Keins bija atstājis Koutsā par pārvald­nieku. Džekam šis zēns nekad nebija paticis viņš nepatika nevienam -, bet Keinam bija taisnība: Benno bija sīks huli­gāns, kurš darīja to, ko viņam lika lielāki huligāni. Pats viņš lēmumus nepieņēma. Un nebija ari tik stulbs, lai iedomātos, ka var ignorēt Keina pavēles.

- Kaut kas nav kārtībā, noteica Panda.

- Nekas nav kārtībā, Panda, izlaboja Diāna.

Panda izstūrēja caur vārtiem. Līdz skolai vēl bija ceturtdaļjūdze. Viņi brauca klusēdami. Panda apturēja mašīnu piebrauktuves galā, stāvlaukumā galvenās ēkas priekšā.

Visos logos dega gaisma. Viens no otrā stāva logiem bija izsprādzis, un bija skaidri redzama klases telpa.

Visi soli bija sakrauti gar vienu sienu. Tāfele saplaisājusi un švlkaina. Zīmējumi, plakāti un uzskates līdzekļi, kas kādreiz bija rotājuši klases sienas, tagad bija apdeguši un karstumā sarullējušies. Mauriņā gulēja pamatīgs ķieģeļu sienas gabals.

- Tas nu gan nav lāgā, novilka Diāna.

- Kuram ir tāds spēks, lai to paveiktu? Keins dusmīgi noprasīja.

- Puisim, pie kura esam ieradušies ciemos, sacīja Diāna.

- Lai gan pārāk daudz postījumu tikai trim strīpiņām.

- Benno ir izlaidis grožus no rokām, Dreiks komentēja.

- Es jau jums teicu, ka Benno ir puņķutapa.

- Ejam, sacīja Keins un izkāpa uz grantētā celiņa. Pārējie viņam sekoja. Uzkāp pa kāpnēm un atver durvis, Panda. Palūkosim, kas mūs tur gaida.

- Nekā nebija, Panda drebošā balsi novilka.

- Zaķapastala, noburkšķēja Keins. Viņš pacēla rokas, un pēkšņi Panda uzlidoja gaisā. Ietriecies durvis, viņš neveikli nokrita. Puisis mēģināja lēnām piecelties, taču atkal sabruka.

- Kāja sāp. Nevaru to pakustināt.

Tajā bridi parādes durvis atvērās, trāpot gulošajam Pandam. No iekšpuses izlija gaisma, un Džeks ieraudzīja kādu pusduci stāvu. Šie stāvi pārvietojās uz visām četrām kā pērtiķi un virzījās uz priekšu, šaušalīgi kliegdami un gaudodami.

Viņi klunkuroja lejup pa kāpnēm. Katrs stiepa līdzi pa rupji tēstam cementa klucim, kas, tiem skrienot, vilkās pa zemi. Bet Džeks, protams, zināja, ka viņi šos klučus nestiepj. Džeks zināja, ka viņu rokas ir iecementētas.

Džeks bija centies par to nedomāt. Viņš bija centies izmest to no galvas šo rupjo, nežēlīgo risinājumu pro­blēmai ar bērniem, kuri bija apveltīti ar spēku, taču likās neuzticami. Tomēr tagad, atklājis pats savu spēku, Džeks par to piedomāja vairāk.

Viņi jau agri bija atklājuši, ka šis pārdabiskais spēks ir koncentrēts rokās.

Nē, Džeks domās bargi izlaboja, ne jau viņi to bija atklā­juši, to bija atklājis viņš. Viņš bija to novērojis. Un viņš to bija izstāstījis Keinam. Un Keins bija pavēlējis Dreikam paveikt šo šausmīgo darbu.

- Atceries, kam tu piederi, Diāna iečukstēja Džekam ausī.

- Dod mums ēst! Dod mums ēst! Mēs gribam ēst! kliedza cementā ieslēgtie upuri.

Tas bija vārgu, izmisušu balsu koris, tik izmocīts, ka Džeku pārņēma panika. Viņam bija neizturami šeit atrasties. Neiz­turami būt šo cilvēku tuvumā. Viņš novērsās, bet Dreiks sakampa Džeku aiz pleca un pagrūda uz priekšu.

Glābiņa nebija.

Ķertie brēca pēc barības.

Meitene, kuras vārds bija Teilore, sabruka Džekam pie kājām. Viņas rokas virs betona kluča bija sarkanas un jēlas, seja notriepta dubļiem, un viņa oda pēc sava ķermeņa izda­lījumiem. Džek, viņa kunkstēja, viņi mūs mērdē badā. Benno mūs baroja, bet viņš ir pazudis. Mēs neesam ēduši… Lūdzu, Džek!

Džeks saliecās kāsi un turpat uz grants izvēmās.

- Tu, Džek, pārlieku dramatizē, atzīmēja Diāna.

Keins jau kāpa augšup pa kāpnēm, un Dreiks steidzās, lai viņu panāktu.

Diāna, stutēdama Džeku, dzina viņu uz priekšu, garām bērniem ar cementa kluču rokām.

Durvju ailā Džeks redzēja Keina siluetu, un Dreiks, kā jau daždien paklausīgs šunelis, centās viņu apsteigt.

Atskanēja dunoņa, it kā virs galvas paceltos virsskaņas lidmašīna.

Dreiks, atmuguriski krītot, uzgrūdās Keinam. Pistole izvē­lās viņam no rokas. Keins saglabāja līdzsvaru, bet Dreiks aizspieda ausis un kunkstēdams noslīga uz ceļiem.

Keins neatskatīdamies pastiepa roku pāri plecam. Viņš izpleta pirkstus un atsedza plaukstu.

Nokritušais sienas fragments sadalījās, un ķieģeļi, itin kā katram no tiem būtu izauguši spārni, cits pēc cita pacēlās gaisā un aizlidoja.

Mašīnpistoles raidītu ložu ātrumā ķieģeļi brāzās pāri Keina galvai un iekšā pa atvērtajām durvīm.

Durvis aizcirtās. Ķieģeļi triecās tajās. Koks plaisāja ar atskaldāmā āmura troksni. Dažu sekunžu laikā no durvīm bija palikusi pāri tikai šķēpeļu kaudze.

Keins iesmējās, uzjautrinādamies par to, kas bija otrpus durvīm. Vai tas esi tu, Endrū? Vai tiešām tu domā, ka spēj ar mani mēroties spēkiem?

Keins virzījās uz priekšu, vēl arvien raidīdams pāri savai galvai ķieģeļu ložmetēju kārtu.

- Tu esi krietni progresējis, Endrū, uzsauca Keins. Bet mani tu tik un tā nepārspēsi.

Keins iegāja iekšā pa atbrīvoto durvju aiļu.

Diāna, acīm spīdot mežonīgā sajūsmā, stāvēja, pieliekusies zem ķieģeļu plūsmas. Ejam, Džek! viņa mudināja. Tu taču negribi palaist garām šo izrādi.

Iekšā bija plašs gaitenis, ko Džeks labi pazina. Tas bija triju stāvu augstumā, un tajā dominēja milzu kroņlukturis. Divi simetriski kāpņu posmi veda uz otro stāvu.

Vienu no kāpņu posmiem ķieģeļi jau bija sadauzījuši šķē­pelēs. Troksnis bija tāds, kā ķēdes zāģim strīķējot metālu.

Endrū, zēns, kuru Džeks pazina kā itin jauku cilvēku un, pirms parādījās viņa spējas, pat ne kā īpašu kausli, apstulbots stāvēja desmit pēdu attālumā no Keina. Viņa bikšu priekšā rēgojās slapjš traips.

Ķieģeļu krusa mitējās tikpat strauji, kā bija sākusies.

Endrū izdarīja neveiksmīgu kustību otra kāpņu posma virzienā.

- Neliec man sagraut arī otras kāpnes, brīdināja Keins.

- Tas būtu ļoti apgrūtinoši.

Cīņas spars atstāja Endrū. Zēns ļāva rokām nokrist gar sāniem. Viņš izskatījās pēc bērna, kuru māte tikko pieķērusi nedarbos. Vainīgs. Nobijies. Drudžaini domādams, kā piela­bināties.

- Kein! Es nezināju, ka tas esi tu, draugs. Es domāju, ka mums, zini, uzbrūk Frederiko, Endrū balss drebēja. Viņš centās ar rokām piesegt nodevīgo plankumu.

- Fredijs? Kāds tam visam sakars ar Frederiko?

- Redzi, Benno pazuda. Un kādam viss bija jāvada, vai ne? Frederiko centās pārņemt varu, lai gan Benno bija mans, nevis viņa draugs, un tad…

- Ar Frediju es tikšu galā vēlāk, Keins viņu pārtrauca. Par ko tu sevi uzskati, ja centies uzmesties par vadoni, Endrū?

- Ko tad man vajadzētu darīt, Kein? Endrū centās piela­bināties. Benno izgaisa, un Frederiko uzreiz pasludināja, vai zini: “Es tagad komandēšu.” Bet es es biju tavā pusē, Kein. Šī doma, kā redzams, tikko bija iešāvusies Endrū prātā. Tas arī bija viss, ko darīju, es aizstāvēju tevi. Frederiko vienā laidā sludināja: Keins nekam neder, aizmirstiet Keinu, tagad komandēšu es.

Keins novērsās no Endrū un dusmīgi uzlūkoja Džeku. Kā tas nākas, ka esam palaiduši garām Benno dzimšanas dienu?

Džeks nemācēja atbildēt. Viņa iekšas bija pārvērtušās par ūdeni. Bezpalīdzīgi paraustījis plecus, puisis sāka taustīties pēc sava plaukstdatora, lai pierādītu, ka Benno dzimšanas diena vēl nav pienākusi.

Tad ierunājās Diāna. Kā tev šķiet, Kein, viņa teica,

- gadās taču, ka skolas ierakstos iezogas kļūdas, vai ne? Var­būt kāda senila skolas sekretāre vieninieka vietā ierakstījusi septiņnieku vai kā tamlīdzīgi? Nevaino Džeku. Tu taču zini, ka Džeks ir pārāk pedantisks, lai kļūdītos ar skaitļiem.

Keins uzlūkoja Džeku. Tad paraustīja plecus. Jā, var jau būt. Turklāt mums vēl jāsagatavo Endrū lielajam lēcienam.

Endrū aplaizīja lūpas, tad mēģināja iesmieties. Es nemaz netaisos laisties. Es nedomāju noiet no skatuves. Redzi, Benno bija aizmidzis. Tam puisim bija spēks, bet viņš tajā brīdī bija aizmidzis. Tāpēc es domāju: ja tev piemīt spēks, tu neizgaisti vismaz, ja esi nomodā un, zini, sagatavojies.

Diāna skaļi iesmējās.

Šie griezīgie smiekli lika Keinam sarauties. Tā ir intere­santa teorija, Endrū, viņš teica. Mēs grasāmies to pārbaudīt.

- Kā tas jāsaprot?

- Mēs vienkārši gribam noskatīties, pavēstīja Dreiks.

- Tikai nevajag… Tu taču netaisies mani iebetonēt, ko? Es vēl arvien esmu tavs cilvēks, Kein. Es nemūžam neizmantotu savas spējas pret tevi. Ja es būtu zinājis, ka tas esi tu…

-Tu liki tiem ķertajiem ciest badu, Diāna viņam uz­šņāca. Redzu tev patiešām ir pamats baidīties, ka tevi var iebetonēt.

- Ēē, mums bija izbeigusies pārtika, īdēja Endrū.

- Dreik, šauj nost to pielīdēju, teica Diāna.

Dreiks tikai iesmējās.

- Manuprāt, mēs to varētu darīt ēdamzālē, ierosināja Keins. Džek, vai tev ir aprīkojums?

Džeks, iztrūcies, ka atkal tiek uzrunāts, palēcās turpat vai sešas collas augstu. Nē. Nē. E-e-es… Man jāaiziet tam pakaļ.

- Dreik, ej līdzi šim “e-e-es”, un stiepiet šurp visu vaja­dzīgo! pavēlēja Keins. Tu, Diāna, ņem Endrū aiz rokas un ved viņu uz ēdamzāli.

Šī skaņa bija šķitusi gandrīz jocīga, kamēr spīdēja saule. Bet tagad, tumsā, īsie, aprautie rējieni raidīja šermuļus pār kauliem.

- Tas jau ir tikai koijots, mierināja Sems. Nav ko ņemt galvā.

Viņi tikko spēja saskatīt, kur likt kāju, tāpēc virzījās uz priekšu lēni un piesardzīgi.

- Varbūt mums vajadzēja apmesties turpat, tajā aizā, prātoja Edīlio.

- Tiklīdz atradīsim pietiekami līdzenu vietu, kur izklāt savus guļammaisus, esmu ar abām rokām par apstāšanos, teica Sems.

Pirms vairākām stundām viņi bija nonākuši dziļā aizā ar stāvām sienām, kuru nebija iespējams apiet un kurā bija gan­drīz tikpat neiespējami uzrāpties. Mazais Pīts, kuru nācās ar varu vilkt uz aizas tālo malu, satrakojās, un visiem bija bail, ka viņš varētu kaut ko sastrādāt.

- Havajas, sacīja Kvinns, Mazajam Pītam brēcot. Havajas.

- Kāpēc tu, vecīt, saki “Havajas”? Edīlio viņam jautāja.

-Ja viņam uznāks niķis un viņš mūs aizvedīs Mazā Pīta

maģiski mistiskajā ceļojumā, es gribētu, lai tās labāk būtu Havaju salas, nevis Astrīdas māja.

Edīlio kādu bridi to apdomāja. Esmu vienisprātis. Hava­jas, Mazo Pīt, Havajas.

Bet Mazais Pīts nevienu nežņaudza, neteleportēja, nedz arī kā citādi pārkāpa fizikas likumus.

Barjera palika aizvien tālāk un tālāk pa kreisi, uzlecošā mēness gaismā tā gandrīz vairs nebija redzama. Sems vēl arvien bija apņēmies tai sekot ne vairs cerībā atrast vārtus, bet tikai tāpēc, ka tas bija vienīgais viņam zināmais ceļš, kas veda uz mājām. Agrāk vai vēlāk barjera metis likumu ap Perdidoblču.

Atskanēja pārsteidzoši skaļš vaukšķiens.

- Ai, tas bija pavisam tuvu, sacīja Edllio.

Sems pamāja ar galvu. Jā. Tajā pusē. Varbūt mēs varētu mazliet mainīt virzienu, ko?

- Biju domājis, ka no koijotiem nav ko bīties, norūca Edilio.

- Tā tas ari ir. Normālos apstākļos.

- Klau, tu taču nedomā, ka ari koijotiem ir izauguši spārni, noteica Edllio.

- Šķiet, ka te ir vairāk smilšu un mazāk akmeņu, bija ievērojusi Astrīda. PItijs kādu bridi nav klupis.

- Nevaru tik labi saskatīt, lai būtu par to drošs, sacīja Sems. Bet, vai nu tā, vai citādi, tuvāko piecu minūšu laikā piestāsim. Un jau pa ceļam visi sāksim lūkot pēc malkas.

- Ja es nevaru saredzēt zemi, kā lai ieraugu malku? vai­cāja Kvinns.

- Ei, paskat! norādīja Sems. Tur kaut kas ir. Man vismaz tā šķiet. Izskatās pēc… Nezinu, pēc ēkas vai kaut kā tamlīdzīga.

- Es gan neko neredzu, atzinās Kvinns.

- Tajā vietā gluži vienkārši ir tumšāks nekā apkārt. Es tur neredzu zvaigznes.

Viņi pagriezās norādītajā virzienā. Tur varētu būt pārtika vai ūdens, vai pajumte.

Pēkšņi Sema pēda sajuta līganu virsmu, kas viņam atgā­dināja maigo priežu skuju klājumu mežā. Viņš pieliecās un sataustīja ko tādu, kas varēja būt vienīgi zāle.

- Puiši, apstājieties!

Sems uzskatīja, ka kabatas lukturīši lietojami ar apdomu. Viņiem bija ierobežots bateriju krājums, toties tumsai tai gan nebija robežu. Kvinn, uzspīdini šeit gaismu!

Zeme neapstrīdami izskatījās zaļa pat asajā, baltajā gaismā.

Kvinns piesardzīgi palaida apkārt lukturīša staru un izgais­moja būdiņu. Tai līdzās atradās vējdzirnavas.

Visi pieci piesardzīgi tuvojās. Kamēr pārējie drūzmējās pie durvīm, Kvinns uzspīdināja gaismu uz kliņķa un Sems pastiepa roku, lai to satvertu. Piepeši viņš sastinga.

Aiz muguras bija dzirdama skrejošu, šļūcošu soļu skaņa.

- Ejiet iekšā, jūs, idioti! iesaucās kāda balss. Meitenes balss.

Kvinns ar strauju vēzienu pagrieza gaismas staru pretējā virzienā, un pēkšņi viņam kāds uzklupa.

Visapkārt kustējās kaut kādi radījumi, tumsā tie viļņoja kā pelēka jūra.

Lukturīša stars pārsviedās no lēkājoša suņa uz skrandai­nas, netīras meitenes seju.

- Skriešus! Skriešus! viņa kliedza.

Sems satvēra durvju kliņķi un pagrieza to. Bet, pirms viņš bija paguvis atvērt durvis, meitene uzklupa viņam, notriecot no kājām tā, ka Sems nostiepās uz koka grīdas un vēl paslī­dēja gabaliņu uz priekšu, sakrokojot paklāju. Suns piezemējās viņam uz krūtīm un tūdaļ atkal nolēca nost.

Kvinns sāpēs un izbīlī iekliedzās. Viņš bija pazaudējis gais­mekli. Tas vēl arvien raidīja gaismu pār dēļu grīdu, un viņš rāpās tam pakaļ. Lukturīša starā Sems redzēja Astrīdas kājas, redzēja, kā, zaudējis līdzsvaru, nokrīt Edīlio.

Tad atskanēja niknas vaukšķēšanas koris, un meitene, kura bija nogāzusi Semu, centās piecelties kājās. Viņas suns rūca un rēja, taču to pārmāca citi, draudīgāki rūcieni. Iekšā lauzās žigli un spēcīgi ķermeņi.

- Durvis! Pie durvīm! kliedza meitene.

Kaut kas metās viņai virsū, kaut kas straujš un negants, un rūcošs.

Sems uzsvempās kājās, satvēra durvis un mēģināja tās aiz­cirst, bet tajās bija iespraucies spalvains ķermenis. Atskanēja

sunisks protesta rūciens, un Sems sajuta pēkšņas sāpes kājā. Ap celi ar satriecošu spēku sacirtās dzelžaini žokļi.

Sems klūpot atsitās pret durvīm, un tās aizvērās. Viņš slīdēja, līdz piezemējās sēdus, ar muguru pret durvīm, un dzīvnieka mežonīgā, rūcošā radījuma purns klupa viņam sejā. Zobi nošņakstēja kādu collu no zēna acīm.

Sems aizsargājoties izstiepa rokas un sadūrās ar raupju vilnu, zem kuras kustējās spēcīgi muskuļi.

Šausmīga, asa sāpe sagrāba plecu, un Sems zināja, ka zvēra zobi iecirtušies viņa miesā. Dzīvnieks viņu purināja, plosīja viņa miesu, plēsa to, iekozdamies aizvien dziļāk.

Bailēs iekliedzies, Sems belza zvēram ar ļenganu dūri. Vel­tīgi. Plēsoņas žokļi zibens ātrumā pārvietojās no zēna pleca uz kaklu. Asinis izšļācās uz krūtīm.

Sems pacēla rokas ar izvērstām plaukstām, bet uzbrukums bija pārāk negants. Jūga vēna tūlīt būs izsūknējusi viņa sma­dzenes sausas. Rokas vairs nepiederēja viņam pašam. Viss ķermenis likās kaut kur tālu. Viņš riņķoja lejup. Lejup aizvien dziļākā tumsā.

Maigs, smags būkšķis.

Un dzelžainie žokļi atslāba.

Vēl viens smags būkšķis.

Sema acis pārgriezās, bet, pirms viņš zaudēja samaņu, acu priekšā vēl pazibēja virs viņa izslējies mežonīgas, skrandai­nas meitenes stāvs ar augstu paceltām rokām. Semam acīs spietoja dzirksteles, un viss šķita kā palēninātā filmā, kurā meitene atvēzējas un triec pret koijota galvu kaut ko smagu, taisnstūrainu un dzeltenu.