Prom

SEŠPADSMITĀ NODAĻA

171 STUNDA, 12 MINŪTES

-Vispirms jāuzvāra ūdens. Un tikai tad jāiemet maka­roni, pamācīja Kvinns.

- Kā tu to zini? Sems rauca uzacis, grozīdams zilo maka­ronu paciņu un cenzdamies atrast uz tās pagatavošanas in­strukciju.

- Esmu redzējis, kā to dara mamma. Miljons reižu. Vis­pirms jāsāk vārīties ūdenim.

Sems un Kvinns blenza uz pamatīgo ūdens katlu, ko viņi bija novietojuši uz plīts.

- Kamēr uz katlu skatās, tas neuzvārās, pavēstīja Edīlio.

Sems un Kvinns tūdaļ novērsās. Edīlio iesmējās. Tas ir

tikai tāds teiciens. Patiesībā jau tā nav.

- Biju to dzirdējis.’Sems iesmējās. Nu labi, patiesībā es to nezināju.

- Varbūt tu vari likt tam uzburbuļot ar savām maģiskajām rokām, sacīja Kvinns.

Sems izlikās nedzirdam. Kvinna ķircināšanās par šo tematu viņu tracināja.

Ugunsdzēsēju depo ēka bija divstāvīgs betona kubs. Lejā atradās garāža, kurā bija novietotas ugunsdzēsēju un ātrās palīdzības mašīnas.

Otrajā stāvā bija dzīvojamā zona liela telpa, kurā atra­dās virtuve ar garu ēdamgaldu un diviem nesaskaņotiem dīvāniem. Aiz durvīm atradās atsevišķa šaura telpa, kurā bija sarindotas gultas, paredzētas sešiem cilvēkiem.

Galveno telpu gandrīz vai varēja saukt par omulīgu. Te bija ugunsdzēsēju fotogrāfijas, kurās tie bija redzami gan stīvās, oficiālās pozās, gan smaidoši draugu pulkā. Bija ari dažādu cilvēku sūtītas pateicības vēstules, ieskaitot pirmklasnieku ekskursijas atstātās bilžainās zīmītes ar brīžiem visnotaļ dīvainu pareizrakstību, kuras visas sākās ar vārdiem: “Mīļo tēvoci ugunsdzēsēj!”

Telpā stāvēja liels, apaļš galds, kas tad, kad viņi te trijatā ieradās, liecināja par pēkšņi pārtrauktu pokera spēli: tur bija izklaidus izbirušas kārtis, čipsi, cigāri un pelnu trauki. Tagad tas bija nokopts.

Un vēl te bija pārsteidzoši labi apgādāts pieliekamais: tomātu mērces burkas, zupas kārbas, makaronu pakas. Un sarkana, lakota kaste ar mājas cepumiem, kas jau bija krietni nostāvējušies, tomēr nebija neēdami, sevišķi ja tos piecpa­dsmit sekundes paturēja mikroviļņu krāsnī.

Sems labprāt bija uzņēmies ugunsdzēsēju priekšnieka pie­nākumus. Ne tāpēc, ka pats būtu gribējis šo amatu, bet tāpēc, ka daudzi, šķiet, vēlējās tajā redzēt tieši viņu. Viņš klusībā cerēja, ka neviens viņam nezvanīs un neliks kaut ko darīt, jo pēc trim ugunsdzēsēju depo pavadītajām dienām trijotne tik tikko bija iemanījusies iedarbināt ugunsdzēsēju mašīnu, kur nu vēl ar to braukt vai darboties.

Vienīgo reizi, kad kāds bērns ieskrēja pie viņiem, kliegdams “Deg!”, Sems, Kvinns un Edīlio sešus kvartālus pa pusei vilka, pa pusei stiepa šļūteni un hidranta uzgriežņatslēgu, taču beigu beigās atklāja, ka šā puikas brālis ielicis mikroviļņu krāsnī konservu kārbu. Dūmu avots bija tikai izdegusī mik­roviļņu krāsns.

Toties vērtīgi bija tas, ka tagad viņi zināja, kur ātrās palī­dzības mašīnā atrodami pirmās palīdzības piederumi. Un vēl viņi ārā trenējās ar hidrantu un milzu šļūteni, tāpēc spēja ar to rīkoties žiglāk un prasmīgāk nekā toreiz pirmajā uguns­grēkā Edīlio.

Turklāt viņi kolosāli labi pārvaldīja ugunsdzēsēju kārti.

- Mums izbeigusies maize, pavēstīja Edilio.

-Ja ir makaroni, bez maizes var iztikt, mierināja Sems.

- Tie abi satur ogļhidrātus.

- Kurš te runā par pareizu ēšanu? Pie maltītes jābūt klāt maizei.

- Man likās, ka jūsējie raduši ēst tortiljas, iejaucās Kvinns.

- Ari tortiljas ir maize.

- Nu labi, bet maizes mums nav, teica Sems. Itin nekā­das.

- Pēc kādas nedēļas vai divām maizes vairs nebūs nevie­nam, aizrādīja Kvinns. Maize, vai zini, jācep svaiga. Pēc kāda laika tā sapelē.

Bija pagājušas trīs dienas, kopš pilsētā bija parādījies un to pārņēmis Keins ar savu grupu.

Trīs dienas neviens nebija ieradies viņus glābt. Trīs dienas, slīgstot aizvien dziļākā depresijā. Trīs dienas, aizvien pieaugot apjēgai, ka šāda vismaz pagaidām ir viņu dzīve.

Un pati IBJZ tagad to tā dēvēja visi pastāvēja jau pie­cas dienas. Piecas dienas bez pieaugušajiem. Piecas dienas bez mātēm, tēviem, lielajiem brāļiem un māsām, skolotā­jiem, policistiem, veikalu pārdevējiem, ārstiem, garīdznie­kiem, zobārstiem. Piecas dienas bez televīzijas, interneta un telefoniem.

No sākuma Keins tika sagaidīts ar labvēlību. Bērni gribēja apzināties, ka ir kāds, kurš visu vada. Gribēja saņemt atbil­des uz jautājumiem. Gribēja likumus. Keinam lieliski padevās nostiprināt savu autoritāti. Ikreiz, kad Semam iznāca darīšana ar Keinu, viņu apbūra šī zēna absolūtā pašpārliecība itin kā viņš šim darbam būtu dzimis.

Bet šo triju dienu laikā bija uzradušās ari šaubas. Šaubas par Keinu un Diānu, bet vēl vairāk par Dreiku Mervinu. Bija bērni, kuri centās pārliecināt pārējos, ka ir vajadzīgs kāds, kas iedveš nelielas bailes, jo tas nākot par labu likumu ievērošanai. Bija tādi, kuri tam piekrita, taču norādīja, ka Dreika iedvestās bailes nekādi nevarot nosaukt par nelielām.

Bērni, kuri nepakļāvās Dreikam vai jebkuram no viņa tā sauktajiem šerifiem, tika kaustīti, dunkāti, spārdīti, un vienā gadījumā vainīgais pat tika iegrūsts vannasistabā un viņa galva iebāzta podā. Bailes no Dreika bija pārmākušas līdzši­nējās bailes no nezināmā.

- Es varu pagatavot svaigas tortiljas, ierosināja Edīlio.

- Man tikai vajadzīgi milti, mazliet taukvielu, sāls un cepa­mais pulveris. Mums tas viss te ir.

- Pietaupi to tako ballītei, noteica Kvinns un, paņēmis no Sema makaronus, iemeta tos katlā.

Edīlio sarauca uzacis. Jūs dzirdējāt?

Sems un Kvinns sastinga. Skaļākais troksnis bija ūdens burbuļošana.

Tad to sadzirdēja viņi visi. Cilvēka balsi. Vaimanas.

Līdz ugunsdzēsēju kārtij bija tikai trīs soļi. Apvijis ap to rokas un kājas, Sems ieslīdēja grīdā ierīkotajā caurumā, lai nolaistos spoži apgaismotajā pirmā stāva garāžā.

Garāža bija plaši atvērta. Kāds pēc garajiem, iesarkana­jiem matiem spriežot, meitene gulēja kņūpus uz sliekšņa. Izskatījās, ka viņa būtu mēģinājusi rāpot uz priekšu, bet tepat arī sabrukusi.

Pa piebraucamo ceļu no ielas puses virzījās šurp trīs stāvi.

- Palīdzi man! meitene klusi lūdzās.

Sems pietupās pie viņas un šausmās atrāvās. Beta?

Lecīgās Betas sejas kreiso pusi klāja asinis. Virs deniņiem rēgojās dziļa brūce. Viņa elsoja, dvešot tik smagi, it kā būtu veikusi maratonskrējienu un tagad ar pēdējo enerģijas mazu­miņu censtos pārrāpot pāri finiša līnijai.

- Beta, kas noticis?

- Viņi nāk man pakaļ! Beta raudādama pieķērās pie Sema rokas.

Trīs stāvi tuvojās gaismas apļa robežai. Viens no viņiem neapšaubāmi bija Orks. Neviens cits nebija tik milzīgs. Edīlio un Kvinns iestājās garāžas durvīs.

Sems atraisījās no Betas un nostājās blakus Edīlio.

- Ja gribat, lai jūs piekauj, tad es, jums par prieku, to izda­rīšu! nokliedzās Orks.

- Kas te notiek? noprasīja Sems. Piemiedzis acis, viņš noskatīja abus pārējos. Viņš tos pazina: pirmais bija puisis, vārdā Karls, septītklasnieks no pilsētas skolas, otrs Čeizs, astotklasnieks no Koutsas. Visi trīs bija bruņojušies ar alumī­nija nūjām.

- Nav tava darīšana! atcirta Čeizs. Mums te šis tas jānokārto.

- Kas jums jānokārto? Ork, tu siti Betu?

- Viņa pārkāpa likumu, sacīja Orks.

- Tu, vecais, siti meitenei? Edīlio saniknots pārjautāja.

- Pieveries, salašņa! norēcās Orks.

- Kur ir Hovards? jautāja Sems. Vienkārši lai iegūtu laiku, līdz būs izlēmis, ko darīt. Vienu kauju viņš Orkam jau bija zaudējis.

Orks šo jautājumu uztvēra kā apvainojumu. Lai tiktu ar tevi, Sem, galā, man Hovards nav vajadzīgs.

Orks nāca tieši virsū Semam, apstājās pēdas attālumā un uzlika nūju uz pleca, gatavs laist to darbā. Kā beisbola sitējs, sagatavojies nākamajai ātrbumbai. Tikai tas vairāk atgādināja bērnu beisbolu: pa Sema galvu nebija iespējams netrāpīt.

- Pavācies nost, Sem! pavēlēja Orks.

- Nu, es gan te vairs nelīdīšu, noteica Kvinns. Ļauj, lai šis viņu savāc, Sem!

- Nekāds “ļauj”, izlaboja Orks. Es daru, ko gribu.

Sems pamanīja Orkam aiz muguras kustību. Pa ielu tuvojās

cilvēki divdesmit vai pat vairāk bērnu. To manīja arī Orks un palūkojās pār plecu.

- Nedomā, ka viņi nāk tevi glābt, to teicis, Orks spēcīgi trieca ar nūju.

Sems ierāva galvu plecos. Nūja pašāvās garām viņa galvai, un Orks, inerces rauts, aizklumzāja dažus soļus uz priekšu.

Sems bija izsists no līdzsvara, toties Edllio bija sagata­vojies. Ieaurojies viņš metās ar galvu virsū Orkam. Lai ari augumā Edllio bija varbūt tikai puse no Orka, tomēr milzenis, nogāzts no kājām, smagi novēlās uz betona.

Čeizs metās virsū Edllio, cenšoties atraut viņu no Orka.

Bērnu bars, kas joza šurp pa ielu, bija jau klāt. Skanēja dusmīgas balsis un pret Orku vērsti draudi.

Visi klaigāja, tomēr nevienlīdzīgajā cīniņā neviens neme­tās. Cauri troksnim izlauzās kāda balss.

- Stāt! Visiem palikt uz vietas! pavēlēja Dreiks.

Orks nogrūda no sevis Edllio un, pielēcis kājās, ņēmās to spārdīt, raidot vienpadsmitā izmēra Nike krosa kurpju spē­rienus pa Edllio aizsardzībā izstieptajām rokām. Sems metās draugam palīgā, bet Dreiks bija žiglāks. Nostājies Orkam aiz muguras un sakampis viņu aiz matiem, Dreiks atgāza tā galvu atpakaļ un trieca elkoni Orkam sejā.

Orkam no deguna izšļācās asinis, un viņš niknumā ierēcās.

Izdarījis vēl vienu triecienu, Dreiks palaida savu upuri vaļā, ļaujot tam nokrist uz asfalta.

- Kurš no vārdiem teikumā “Stāt, visiem palikt uz vietas!” tev nebija saprotams, Ork? viņš noprasīja.

Orks uzrausās ceļos un tuvojās Dreikam kā futbola aiz­sargs. Dreiks veikli kā matadors pakāpās sāņus. Izstiepis roku, viņš pavēlēja Čeizam: Dod šurp!

Čeizs pasniedza viņam nūju.

Ar īsu, asu nūjas grūdienu Dreiks ieblieza Orkam pa ribām. Tad pa nierēm un visbeidzot pa deniņiem. Katrs no šiem trim sitieniem bija rūpīgi tēmēts, precīzs un iedarbīgs.

Orks, bezpalīdzīgs un neaizsargāts, apvēlās uz muguras.

Dreiks piegrūda nūjas resno galu Orkam pie rīkles. Vecīt, tev nudien jāmācās kļausities, kad es runāju.

Dreiks iesmējās, soli atkāpās, pameta gaisā nūju un noķēris pārmeta to sev pār plecu. Tad viņš sminēdams uzlūkoja Semu.

- Kā būtu, ja tu man izstāstītu, kas te notiek, mister uguns­dzēsēju priekšniek?

Sems ari agrāk bija stājies pretī huligāniem. Taču ne ar vienu tādu, kurš varētu līdzināties Dreikam Mervinam, viņš nebija sastapies. Orks bija vismaz piecdesmit mārciņas sma­gāks par Dreiku, bet Dreiks ar to bija ticis galā kā ar sīku knisli.

Sems, vēl arvien tupēdams, norādīja uz Betu. Domāju, ka Orks viņu ir sitis.

- Jā? Nu un tad?

- Es netaisos viņam to ļaut, Sems, cik mierīgi vien spē­dams, paziņoja.

- Man gan nelikās, ka tu būtu gatavs kādu glābt. Drīzāk izskatījās, ka esi gatavs pieļaut, lai tev galvu ietriec plecos, sacīja Dreiks.

- Beta neko sliktu nedarīja, no pūļa atskanēja spalga, bērnišķīga balstiņa.

- Muti ciet! Dreiks neatskatīdamies noskaldīja. Tu. Paskaidro, kas par lietu! viņš norādīja uz Čeizu.

Čeizs bija sportiska izskata puisis ar blondiem matiem, kas sniedzās gandrīz līdz pleciem, un stilīgām brillēm. Viņš bija ģērbies Koutsas formas tērpā, kas pēc daudzu dienu valkā­šanas bija saburzījies un kļuvis netīrs. Tā skuķene kaut ko darīja, viņš norādīja uz Betu. Viņa lietoja spēku.

Sems juta pār muguru pārskrienam ledainas tirpas.

Viņš teica “spēks”. It kā tas būtu kaut kas ikdienišķs un visiem labi zināms. Kaut kas tāds, ko piemin tāpat vien, garāmejot.

Dreiks pasmīnēja. Ko tu ar to gribi teikt, Čeiz? Veidā, kā viņš to pateica, slēpās nepārprotami draudi.

- Neko, Čeizs ātri noteica.

-Viņa rādīja burvju triku! iesaucās tā pati balstiņa.

- Viņa nevienam neko ļaunu nedarīja.

- Es viņai teicu, lai izbeidz. Orks atkal bija uzsvempies kājās un ar neslēptu naidu, bet ari zināmu piesardzību skatījās uz Dreiku.

- Orks ir šerifa amata izpildītājs, Dreiks atgādināja.

- Tātad, ja viņš kādam saka, lai tas pārstāj darīt kaut ko neat­ļautu, tam ir jāpārstāj. Ja šī meitene atteicās paklausīt, tad jā, es uzskatu, ka viņa ir saņēmusi pēc nopelniem.

-Jums nav nekādu tiesību sist cilvēkus, iebilda Sems.

Dreikam bija haizivs smaids: pārāk daudz zobu un ne miņas no humora izjūtas. Kādam taču ir jārūpējas, lai cilvēki ievēro likumus. Pareizi?

- Vai pastāv kaut kāds likums, kas aizliedz burvju triku rādīšanu? vaicāja Edīlio.

- Jā, atbildēja Dreiks. Taču pieļauju, ka ir cilvēki, kuri to nezina. Čeiz? Iedod ugunsdzēsēju priekšniekam jaunāko likumu izdruku.

Sems paņēma salocīto, saburzīto papīra lapu, pat nepa­skatījies uz to.

- Lūk, noteica Dreiks. Tagad tu zināsi likumus.

- Šeit neviens ne ar kādām burvestībām nenodarbojas, samiemieciski uzbilda Kvinns.

- Tad mans darbs ir paveikts[1], sacīja Dreiks un iesmējās pats par savu asprātību. Viņš pagrūda beisbola nūju atpakaļ Čeizam. Viss kārtībā. Visi izklīst pa mājām.

- Beta kādu laiku paliks šeit.

- Manis pēc.

Orku un pārējos Dreiks aizveda sev līdzi. Pūlis pašķīrās, dodot viņiem ceļu.

Sems nometās uz ceļiem blakus Betai. Mēs tev uzliksim pārsējus.

- Kas tie tādi par burvju trikiem? Kvinns viņai jautāja.

Beta tikai pašūpoja galvu. Nekas sevišķs.

- Viņa raidīja no rokām mazas gaismas lodītes, sacīja smalkā balstiņa. Tas bija superīgs triks.

- Nu, jūs dzirdējāt, ko teica Dreiks: visi prom no šejienes! skaļā balsī uzsauca Kvinns. Visiem izklīst pa mājām.

Sems, Kvinns un Edīlio pa daļai vilkšus, pa daļai nešūs iedabūja Betu iekšā un iesēdināja ātrās palīdzības mašīnā. Edīlio ar steriliem tamponiem notīrīja viņai no sejas asinis, uzlika antibiotiku ziedi un ar diviem leikoplasta gabaliem aizlīmēja brūci.

- Tu vari pārnakšņot šeit, Beta, ierosināja Sems.

- Nē, man jātiek mājās, es būšu vajadzīga brālītim, teica Beta. Bet paldies, viņa uzsmaidīja Edīlio. Piedod, ka manis dēļ tev nācās saņemt spērienus.

- Kas nu tur liels… Edīlio kautrīgi paraustīja plecus.

Sems pavadīja Betu mājās. Kvinns un Edīlio aizslāja augšup pa kāpnēm.

Kvinns piegāja pie katla un ar putu karoti izzvejoja dažus spirālveida makaronus. Vienu viņš nogaršoja.

- Gatavā biezputra, vecīt.

- Pārvārījušies, Edīlio, palūkojies pār plecu, piekrita.

- Brokastu pārslas? ierosināja Kvinns.

Viņš iebēra sev kādu nieku un, nolēmis neiesaistīties sarunā ar Edīlio, sāka kaut ko savā nodabā dungot. Viņš tikai ar pūlēm spēja paciest Edīlio klātbūtni. Viņa omulību, viņa orientēšanos gandrīz visā. Un šobrīd vēl arī to, kā viņš, itin kā kaut kāds meksikāņu specvienības karotājs, bija meties virsū Orkam.

Tas ir stulbums, prātoja Kvinns. Stulbums lekties pretī tādam puisim kā Orks. Protams, tas, kas notika ar Betu, bija gaužām nelāgi, bet kāda jēga iesaistīties kautiņā ar tādu, kuru uzveikt tev nav nekādu izredžu? Ja nebūtu ieradies Dreiks, Edīlio tagad varētu lasīt kopā savus kauliņus.

Ja tā padomā…

Atgriezās Sems. Viņš pamāja Edllio ar galvu, taču Kvinnu tikko pagodināja ar skatienu.

Kvinns sakoda zobus. Vareni. Sems uz viņu dusmojas par to, ka viņš negribēja dabūt pa galvu. It kā Sems pats būtu nez kāds varonis. Kvinns varēja atsaukt atmiņā neskaitāmas reizes, kad Sems noraustījās no viļņiem, pa kuriem Kvinns lēkāja uz nebēdu. Neskaitāmas reizes.

- Makaroni pagalam, pavēstīja Kvinns.

- Nogādāju Betu mājās. Ceru, ka ar viņu viss būs labi, sacīja Sems. Viņa vismaz teica, ka jūtoties tā nekas.

Sems apsēdās un pārliecās pār savu brokastu pārslu bļodu.

- Betai piemīt tas pats, kas tev, vai ne? Kvinns viņam jautāja.

- Jā. Varbūt nedaudz mazāk. Viņa man teica, ka vienīgais, ko spēj, ir likt plaukstām izstarot gaismu.

- Tātad roku viņa pagaidām nevienam nav nosvilinājusi, ko? Kvinns bija noguris no tā žēluma un nicinājuma sajau­kuma, ar kādu Sems viņā nolūkojās. Viņš bija noguris no tā, ka tiek atstumts tāpēc vien, ka ir apveltīts ar kādu nieku veselā saprāta un nebāž degunu citu darīšanās.

Sems piemiegtām acīm palūkojās augšup. Likās, it kā viņš grasītos kaut ko iebilst, taču tad drūmi saknieba lūpas un, neko neteicis, pastūma malā bļodu.

- Tāpēc jau tu nevari nevienam to teikt, nerimās Kvinns.

- Cilvēki tevi uzskatīs par ķerto. Tagad tu redzi, kas ar tādiem ķertajiem notiek.

- Beta nav nekāda ķertā, piespiesti mierīgā toni, sakos­tiem zobiem, kā jau viņš to mēdza darīt, teica Sems. Viņa ir vienkārši meitene no mūsu skolas.

- Neesi muļķis, Sem, iebilda Kvinns. Beta, Mazais Pīts, skuķēns ugunsgrēkā, tu. Ja jūs esat četri, tad gan jau ir vēl vairāk. Normālajiem cilvēkiem tas nepatiks. Normālie jūs uzskatīs par bīstamiem vai kaut kā tamlīdzīgi.

- Vai ari tu tā domā, Kvinn? Sems klusi jautāja. Tomēr viņš vēl arvien vairījās ieskatīties Kvinnam acis.

Atradis aizmugures kabatā likumu sarakstu, Sems to atlo­cīja un izplāja uz galda.

- Es tikai saku, palūkojies apkārt, vecīt! Kvinns nespēja nomierināties. Bērni jau tā ir pietiekami nobijušies. Kā gan normāli cilvēki…

- Varbūt tu varētu pārstāt kladzināt šo savu “normāli cil­vēki”? Sems viņu pārtrauca.

Edllio, kurš allaž bija samierinātājs starp Semu un Kvinnu, mudināja: Palasi labāk tos likumus, vecīt.

Sems nopūtās. Viņš uzmanīgi nogludināja papīru, pār­skrēja ar acīm pār lapu un izdeva nepieklājīgu troksni. Pir­majā punktā teikts, ka Keins ir Perdidobīčas un visas ar nosau­kumu IBJZ apzīmētās teritorijas pārvaldītājs.

Edīlio nošņaukājās. Ne miņas no lielummānijas, ko?

- Otrais punkts. Dreiks ir viņa ieceltais šerifs, kuram dota vara īstenot likumus. Trešais. Es esmu ugunsdzēsēju priekš­nieks un tātad atbildu par reaģēšanu ārkārtas situācijās. Vareni. Ak, es laimīgais! Pacēlis acis, viņš piebilda: Ak, mēs laimīgie!

- Jauki gan no tavas puses, ka atceries arī ierindas cilvēci­ņus, izmeta Kvinns.

- Ceturtais. Neviens nedrīkst iet veikalā un kaut ko ņemt bez pārvaldnieka vai šerifa atļaujas.

- Tev šajā sakarā ir kādas pretenzijas? jautāja Kvinns.

- Nedrīkst taču nemitīgi sirot, kampjot visu pēc kārtas.

- Šajā sakarā pretenziju nav, Sems negribīgi piekrita.

- Piektajā teikts, ka mums visiem jāpalīdz Mātei Marijai bēr­nudārzā, jāpiegādā viss, ko viņa prasa, un jāpalīdz ikreiz, kad viņa to lūdz. Labi. Itin jauki. Sestais: tev nebūs nokaut.

- Patiešām? pārjautāja Kvinns.

Sems drūmi pasmaidīja, kā tas notika reizēs, kad viņš jutās noguris no dusmošanās un cerēja, ka noguruši ir arī visi pārē­jie. Joks, viņš atbildēja.

- Labi, beidz ākstīties un turpini lasīt.

- Gluži vienkārši cenšos saglabāt humora izjūtu, kamēr pasaule ap mums jūk un brūk, teica Sems. Sestais. Mums visiem jāiesaistās tādos darbos kā māju pārmeklēšana un tamlidzīgi. Septītais. Par jebkāda veida sliktu uzvedību mums visiem ir jāinformē Dreiks.

- Tātad mums visiem jākļūst par ziņu pienesējiem, seci­nāja Edilio.

- Neuztraucies, šeit nav ne imigrācijas policijas, ne Migras\ teica Kvinns. Un vispār, ja kāds spēs izdomāt, kā aizsūtīt tevi atpakaļ uz Meksiku, es došos tev līdzi.

- Uz Hondurasu, izlaboja Edilio. Nevis Meksiku. Saku jau kādu desmito reizi.

- Astotais. Te nu tas ir. Izlasīšu tieši tā, kā te uzrakstīts, sacīja Sems. Cilvēkiem aizliegts rādīt burvju trikus vai veikt jebkādas citas darbības, kas apkārtējos var izraisīt bailes vai satraukumu.

- Ko tas nozīmē? jautāja Kvinns.

- Tas nozīmē, ka Keinam pilnīgi noteikti ir zināms par spēku.

- Tad nu gan pārsteigums! Edilio pamāja pāri savai pār­slu bļodai. Bērni melš, ka tas esot bijis Dieva sods. Bet es jau no paša sākuma teicu, ka Keinam piemīt spēks. Cilvēki runā, ka Keins ir kā mags. Nu, zini, tāds kā burvis.

- Nē, vecīt, Kvinns viņam nepiekrita. Ja jau viņam pašam būtu spēks, tad nebūtu vajadzīgs tāds Orks un Dreiks, kuri vēršas pret tiem, kam tas ir.

- Kā nu ne, Kvinn, iebilda Sems. Ja reiz viņš grib būt vienīgais, kuram tas ir.

- Sirgsti ar paranoju, brač?

- Devītais punkts, Sems turpināja lasīt. Mēs atrodamies ārkārtas situācijā. Šajos krīzes apstākļos neviens nedrīkst citu kritizēt, izsmiet vai traucēt viņam pildīt viņa oficiālos pienākumus.

1 Slenga apzīmējums nelegālās imigrācijas apkarošanas dienestam.

Kvinns paraustīja plecus. Nu labi, mums taču ir krīze, vai ne? Ja tā nav krīze, tad es nezinu, kas tas ir.

- Tātad mums pēkšņi nav ļauts neko teikt? Sems neticībā grozīja galvu. Piespiedu samierināšanās bridis bija garām. Sems no jauna jutās vīlies Kvinnā.

- Paklau, tas ir kā skolā, vai ne? Kvinns centās viņu pārliecināt. Nedrīkst taču lekties pret skolotājiem. Vismaz ne acis.

-Tad jau tev, Kvinn, noteikti patiks desmitais punkts: “Atsevišķās ārkārtas situācijās šerifs drīkst pieņemt lēmumu, ka ar augstāk minētajiem noteikumiem nepietiek. Šajos gadī­jumos šerifs pats drīkst formulēt noteikumus, kas nepiecie­šami, lai uzturētu vispārēju kārtību un garantētu iedzīvotāju drošību.”

- “Formulēt”, noirgojās Kvinns. Izskatās, ka viņam to palīdzējusi uzrakstīt Astrīda.

Sems pagrūda papīru sāņus. Nē. Tas nav Astrīdas stils. Viņš sakļāva plaukstas, nolika tās uz galda un pavēstīja: Tas ir galīgi šķērsām.

Edīlio un Sema skatienos atspoguļojās vienlīdz lielas rai­zes. -Jā, vecīt, tas patiešām nav pareizi. Tas nozīmē, ka Keins un Dreiks drīkst darīt visu, kas tiem ienāk prātā.

- Tā iznāk, piekrita Sems. Un tas mudina cilvēkus turēt citam citu aizdomās, neuzticēties.

Kvinns iesmējās. Tev nepielēca, brač. Cilvēki jau tagad ir aizdomu pilni. Tagad vairs nav normālie laiki, vai ne? Mēs esam nogriezti no pārējās pasaules, mums nav neviena pieau­gušā, ne policistu vai skolotāju, ne vecāku, un, es atvainojos, bet mūsu vidū ir tādi, ar kuriem ir notikusi sazin kāda mutā­cija vai kaut kas tamlīdzīgs. Tu izturies tā, it kā cerētu, ka viss turpināsies kā normālos apstākļos, it kā nebūtu nekādas IBJZ.

Sema pacietība reiz bija galā. Un tu izturies tā, it kā uzskatītu, ka Beta ir pelnījusi, ka viņu piekauj. Kāpēc tu nejū­ties sašutis, Kvinn? Kāpēc tu samierinies ar domu, ka meiteni,

kuru mēs visi pazīstam, meiteni, kura nevienam nedara pāri, smagi piekauj huligāns Orks?

- Ak tad redz, kur tu tēmē! It kā es pie tā būtu vainīgs! Kvinns pielēca kājās un atgrūda krēslu. Paklau, Sem, es nesaku, ka tas ir pareizi, ka viņu piekāva, vai saprati? Bet ko tu gaidīji? Es gribu teikt: bērnus mēdz apcelt par to, ka viņi valkā stulbas drēbes vai ir tizli sportā, vai sazin par ko vēl. Un tas notiek skolotāju un vecāku deguna priekšā. Tā ir parasta ikdienas dzīve. Tu iedomājies, ka tagad, kad viss, kas vien var būt, ir sagājis grīstē, bērni pēkšņi sāks domāt: “Ak, Sems var šaut no acīm gaismas bultas vai ko tur vēl, un tas nu gan ir superīgi!” Nē, brač, tā tas nemēdz notikt.

Kvinnam un vēl jo vairāk Semam par izbrīnu ierunājās Edīlio: Viņam taisnība. Ja tādu kā tu un Beta ir daudz, būs, vai zini, kreņķi. Dažiem cilvēkiem piemīt spēks, citiem tā nav. Kas attiecas uz mani, esmu saradis ar to, ka esmu otrās šķiras pilsonis. Viņš drūmi pablenza uz Kvinnu, kurš izlikās to neredzam. Bet citi apskaudīs, un vēl citi baidīsies, un, lai vai kā, visi jutīsies neērti, tāpēc meklēs kādu, kam uzgrūst vainu. Spāniski mēs to dēvējam par cabeza de turco. Tas nozīmē kādu, ko mēs vainojam visās savās nelaimēs.

- Grēkāzis, pārtulkoja Kvinns.

- Jā, akurāt. Edīlio pamāja ar galvu. Grēkāzis.

Kvinns plaši izpleta rokas aizskartas nevainības žestā.

- Ko es teicu? Tā tas ir: ja esi citāds, tev jākļūst par upuri. Tu izturies un rīkojies visnotaļ vareni, Sem, taisi no sevis baigi taisnīgo, taču to tu vēl neesi sapratis. Ļaunākais, kas ar mums varēja notikt agrāk, bija iekulties šādās tādās nepatikšanās: tikt izslēgtiem no skolas, dabūt atzīmi “F” vai tādā garā. Tagad ielec kādam acīs, un dabūsi pa galvu ar beisbola nūju. Kaušļi ir bijuši vienmēr, bet bija pieaugušie, kas viņus pieska­tīja. Tagad? Tagad visu izrīko kaušļi. Cita spēle, brālīt, pavisam cita spēle. Tagad mēs spēlējam pēc kaušļu noteikumiem.