Prom

divdesmit SESTĀ NODAĻA

126 STUNDAS, 10 MINŪTES

Sems peldēja, cik jaudas, un drīz viņa roka jau atradās uz “Bostonas vaļu mednieka” apmales. Kvinns ievilka viņu laivā. Vispirms augšup, tad pāri un beidzot uz klāja.

Sems vienā acumirklī bija kājās. Tas, ko viņš ieraudzīja, bija iespaidīga lieluma ātrlaiva no tām, kuras mēdz dēvēt par “cigāriem”. Tā traucās viņiem tieši virsū, un attālums, kas viņus patlaban šķīra, bija mazāks par ceturtdaļjūdzi. Lai­vas priekšgals, šķeļot ūdeni, veidoja milzīgu vilni. Pie stūres bija puisis, kuru Sems pa gabalu nepazina. Laivā krampjaini saspringušām sejām stāvēja Hovards un Orks. Dreika nebija.

- Mums neizdosies no viņiem aizbēgt, noteica Kvinns.

- Varbūt, vecīt, bet mēs to nevaram zināt, iekams neesam pamēģinājuši, sacīja Edīlio. Adrenalīns viņa vēderā acīmre­dzot bija kaut cik nomierinājies.

- Nē, taisnība tomēr būs Kvinnam, sacīja Sems. Astrīd, turi cieši Mazo Pītu!

Žigli kustinot abas rokas, Edīlio satina tauvas vaļīgo galu. Viņi nedrīkstēja atstāt to velkamies pa ūdeni, citādi tas iestrēgtu dzenskrūvē.

Tiklīdz tauva bija uz borta, Sems parāva droseli un strauji palielināja ātrumu. Laiva traucās gar barjeru, un Orka “cigārs” pagriezās, lai sekotu.

Astrīda, saķērusi mazo brālīti, lūkojās viņam pāri un klie­dza: Viņš dzenas pakaļ, nevis mēģina aizšķērsot mums ceļu.

Pagāja sekunde, iekams Sems saprata, ko viņa ar to domā­jusi. Mainot virzienu, “cigārs” būtu varējis bez pūlēm nogriezt viņiem ceļu. Bet stūrmanim tas nebija ienācis prātā.

Tad, kad bija jau gandrīz par vēlu, stūrmanis pagrieza ātrlaivu pa labi, cenzdamies pietuvoties Semam, taču pagrieziens bija nemākulīgs un ātrums pārāk liels. “Cigārs” aizslīdēja sāņus un ar pārsteidzoši skaļu, bungu rībienam līdzīgu troksni ietriecās barjerā. Kad dzenskrūve atsāka darboties, “cigārs” ar strauju rāvienu metās uz priekšu un pašāvās garām “Vaļu medniekam”.

- Turieties! brīdināja Sems.

“Cigāra” pagrieziena saceltais vilnis pāršalca “Vaļu med­nieku” un trieca to pret barjeru. Sems salīgojās, tomēr noturē­jās; basās pēdas pūlējās nepaslīdēt pa klāju, kas bija neprātīgi sasvēries.

“Bostonas vaļu mednieks” atguva līdzsvaru un, kad dzen­skrūve atkal atrada ūdeni, uzņēma ātrumu. Viņi šāvās gar “cigāra” labo bortu tik tuvu, ka Sems būtu varējis sarokoties ar Hovardu.

Tad “Vaļu mednieks” bija garām; lēkādams no vienas viļņa galotnes uz nākamo, tas traucās tālāk, kreisajā pusē atstā­dams barjeru un aizvien vairāk attālinādamies no krasta.

Bet ātrlaiva bija daudz žiglāka, un tagad, kad stūrmanis bija atguvies, tā rēkdama metās pakaļ Sema laivai un jau pēc brīža kūlās tās ķīļūdenī.

- Apstājies, stulbeni! Orks bļāva Semam.

Sems viņa prasību ignorēja. Viņa domas auļoja. Kā lai tiek prom? Viņa laiva bija lēnāka. Tā bija kustīgāka, bet neapšau­bāmi lēnāka. Un ātrlaiva bija tik liela un smaga, ka varēja bez grūtībām uzbraukt “Bostonas vaļu medniekam”.

- Apstājies, vai arī mēs tevi nolaidīsim pa burbuli! Orks atkal uzbļāva.

- Neesi muļķis, Semij! spiedza Hovards. Viņa smalkā balstiņa motoru rēkoņā un ūdens šļakstos bija tikko sadzirdama.

Pēkšņi lidzās nostājās Astrīda. Sem, vai tu vari kaut ko izdarīt?

- Varbūt. Man ir ideja.

Meitenes balss skanēja kā saspringts čuksts: Vai tu runā par…

- Es nezinu, kā to panākt, Astrid; tas vienkārši notiek. Un ari pakonsultēties par manu spēju izmantošanu ar dižmeistaru Jodu diemžēl nav laika.

Edllio bija viņiem līdzās. Vai tev ir plāns, Sem?

- Nekāds labais.

Sems paņēma radiotelefonu, kas atradās blakus droselei. Viņš nospieda pogu. Te Sems. Vai jūs, puiši, mani dzirdat? Beidzu.

Palūkojies atpakaļ, viņš ieraudzīja Hovarda sejā izbrīnu. Jā, viņi dzirdēja. Hovards bija pacēlis savu klausuli un, saraucis uzacis, lūkojās uz to.

Sems uzskaņoja savu radio. Turi pogu piespiestu, Hovard, viņš teica. Kad esi visu pateicis, saki “beidzu” un laid vaļā pogu. Beidzu.

- Tev jāapstājas, teica Hovards. Skārda klausulē viņa balss izklausījās vēl griezīgāka.

- Diezin vai mēs to darīsim, Hovard. Dreiks centās noga­lināt Astrīdu. Jūs ar Orku gandrīz nogalinājāt mani. Beidzu.

Hovardam bija vajadzīga kāda minūte, lai izdomātu pietie­kami labus melus. Viss būs labi, Semij, Keins ir pārdomājis. Viņš saka: ja jūs uzvedīsieties, kā pienākas, viņš jūs visus palaidīs vaļā. Beidzu.

- Jā. Ta nu es tev noticēju! attrauca Sems.

Viņš virzīja savu laivu tuvāk barjerai. Tagad tā bija tik tuvu, ka viņš to varētu aizsniegt ar roku.

Sems vēlreiz piespieda pārraides pogu. Ja mēģināsiet mums uzbraukt, paši ieskriesiet barjerā, viņš brīdināja. Beidzu.

Iestājās klusums. Tad ieskanējās cita balss klusa, tomēr pietiekami sadzirdama. Tā nāca no radio uz cietzemes.

- Novāciet viņu! komandēja balss. Novāciet viņu vai ari nerādieties atpakaļ!

Keins. Acīmredzot viņš izmantoja radio, ko parasti lietoja, lai sazinātos ar Dreiku, bērnudārzu un ugunsdzēsēju depo.

- Paklau, Kein, ierunājās Hovards, tur ir ari Astrīda ar savu plānprātiņu. Un Kvinns.

- Ko? Pasaki vēlreiz: Astrīda ir kopā ar viņiem?

Hovarda vietā atbildēja Sems. Viņš no sirds izbaudīja šo

mirkli, lai gan viņa triumfs solījās būt īslaicīgs. Pilnīgi pareizi, Kein. Tavs piejaucētais psihopāts tevi ir pievīlis.

- Novāciet viņus visus! pavēlēja Keins.

- Bet ja nu viņi izmantos spēku? noīdējās Hovards.

-Ja viņi taisītos izmantot spēku, tad būtu to jau izda­rījuši, atteica Keins, un gaisa viļņi līdz ar vārdiem atnesa šurp ari viņa vīpsnu. Nekādu aizbildinājumu, notriec viņus! Beidzu sarunu. Keins.

- Sem, ierunājās Astrīda, ja vien tu spēj to izdarīt, tev tas jādara.

- Kas jādara? noprasīja Edīlio. Ak tas?

Atkal iesprakšķējās radio. Tev ir laiks pārdomām, Semij, teica Hovards, kamēr es skaitīšu atpakaļ no desmit. Tad mēs dosimies uzbrukumā un nogremdēsim jūs. Tas ir nelādzīgi, taču mums nav izvēles. Upēc… Desmit.

- Edīlio, tu un Astrīda, un Mazais Pīts, gulieties visi uz klāja! Kvinn, tu ari!

- Deviņi.

Edīlio norāva Astrīdu sev blakus un pieplaka pie laivas grīdas ar Mazo Pītu pa vidu.

- Astoņi.

- Kaut nu tas tavs plāns izrādītos labs, brač! noteica Kvinns. Tomēr viņš nometās garšļaukus blakus Astrīdai.

- Septiņi. Seši.

“Cigāra” priekšgals, aizvien tuvojoties, slējās pār “Vaļu mednieka” pakaļgalu. Visu triju motoru rūkoņa, atbalsojoties pret barjeru, izkropļoja un pastiprināja skaņu.

- Pieci.

Viņam bija plāns. Taču šis plāns bija tīrā pašnāvība.

- Četri.

- Vai visi ir gatavi?

- Gatavi kam?

- Trīs.

- Viņš drāzīsies mums virsū.

- Vai tāds ir tavs plāns? spalgi iekliedzās Kvinns.

- Divi.

- Uz to pusi, attrauca Sems.

- Viens.

Sems dzirdēja ierēcamies abus “cigāra” motorus. Sarkanais gaļas tutenis šāvās uz priekšu, it kā kāds tam būtu iestiprinā­jis pakaļgalā raķeti.

Aizbīdījis “Vaļu mednieka” droseli līdz neitrālai pozīcijai,

Sems stūrēja laivu tā, ka tās kreisais sāns berzās gar IBJZ sienu.

“Vaļu mednieks” pēkšņi palēnināja gaitu.

- Turieties!

Sems nometās tupus uz slapjā klāja. Palikdams zemā pie­tupienā, viņš ar vienu roku ieķērās stūrē, pagrieza to pa labi, tad apturēja. Ar brīvo roku aizsedzis galvu, viņš, cenzdamies pats sevi iedrošināt, iekliedzās. |

“Bostonas vaļu mednieks” virzījās aizvien lēnāk.

Ātrlaiva ne.

Tās nazim līdzīgais garais un asais priekšgals pārskrēja pāri “Bostonas vaļu mednieka” pakaļgala kreisajai pusei.

Atskanēja plīstoša stiklplasta šķindoņa. Trieciens aizspēra Semu prom no stūres. “Vaļu mednieka” pakaļgals iegrima, un visi pieci līdz ar pašu laivu pēkšņi atradās zem ūdens.

Sems ūdenī kliedza; viņš kliedza un cīnījās, lai netiktu ierauts dzenskrūvē, kas kūla ūdeni kādu milimetru virs viņa galvas.

Ātrlaiva aizsedza sauli, asinssarkana un nāves balta nazis, pacelts pār mazo laiviņu. Abi lielie ārējie motori rēca.

Tomēr “cigāram” nebija izdevies mazāko laivu iznicināt. Triecoties pret “Vaļu mednieku”, “cigārs” pats bija uzšāvies gaisā kā tramplīnā uzskrējis kaskadieru auto. Gaisā apvēlies, tas ar priekšgalu ietriecās barjerā, sašķaidot vējstiklu un saliecot treliņus.

“Cigārs” smagi novēlās ūdeni divdesmit pēdas no “Bostonas vaļu mednieka”. Tas iekrita neveikli, uz sāna, iegrimstot tik dziļi, ka Semam likās “cigārs” vairs neiznirs. Bet tad, zvalstīdamās kā uzpeldoša zemūdene, ātrlaiva parādījās virs ūdens un nostabilizējās.

“Vaļu mednieks” bija saņēmis nelāgu triecienu. Laivas pakaļgals bija sašķaidīts, kreisās puses treliņu vairs nebija, melni pārsegtais motors bija kļuvis greizs, tomēr vēl arvien turējās klāt. Priekšgalā vidēja liels saplēsta stiklplasta robs. Klājs bija piešļākts ar ūdeni divu pēdu dziļumā. Vadības pults bija saliekusies uz priekšu un sāniem, stūre greiza, un dro­seles kloķis, izsists no savas spraugas, brivi nokarājās. Motors, aizrijies ar ūdeni, sprauslāja.

Bet Semam nebija ne skrambiņas.

- Astrid! šausmās attapis, ka neredz viņu, zēns iesaucās. Mazais Pīts bija viens un skatījās tādām acīm, it kā viss notie­košais beidzot būtu ielauzies viņa apziņā.

Kvinns un Edllio pielēca kājās un pārliecās pār laivas pakaļ­galu. Zēni bija pamanījuši Astrīdas slaido roku turamies pie treliņiem. Viņi uzvilka meiteni uz klāja, gandrīz jau noslīkušu un ar asiņojošu brūci kājā.

- Vai viņai nekas nekaiš?

Edīlio, pārāk sarijies ūdeni, lai spētu atbildēt, tikai pamāja ar galvu.

Izmisīgi cerēdams, Sems pagrieza atslēgu. Varenais Mercury motors ierēcās. Drosele bija saliekta un nekustīga, bet, spiežot ar visu spēku, to tomēr varēja pavirzīt uz priekšu. Saliektā stūre vēl arvien griezās.

“Cigārs” bija apstājies tieši priekšā. Orks atradās ūdenī un dusmās kliedza. Hovards šaudījās apkārt, meklēdams

glābšanas vesti, kamēr stūrmanis centās atdzīvināt motorus. Tie nelaimīgā kārtā, šķiet, nebija bojāti.

Tagad vai nekad.

Ar izmisumā drebošiem pirkstiem Sems atsēja tauvu no potītes un saņēma tās brīvo galu zobos. Viņš ielēca ūdenī un spēcīgiem vēzieniem pārvarēja tās dažas pēdas, kas šķīra “Vaļu mednieku” no ātrlaivas.

- Viņš peld šurp. Viņa laiva grimst, pārpratis sauca ātr­laivas stūrmanis.

Bet Hovards nebija tik viegli apvedams ap stūri. Viņam kaut kas ir aiz ādas.

Sems panira zem ūdens. Tam vajadzēja notikt tagad, pirms stūrmanis bija paguvis iedarbināt motorus. Ja dzenskrūves sāks griezties, būs jau par vēlu. Un vēl ļaunāk Semam būs ļoti liela iespēja pazaudēt pirkstus vai pat visu roku.

Apspiezdams savu peldētprasmi, Sems palika zem ūdens. Acis mēģināja kaut ko saskatīt sakultajā ūdenī, pirksti centās sataustīt… Rokā ir! Tā bija viena no dzenskrūvēm.

Apmetis ap labās puses dzenskrūvi neilona auklas cilpu, zēns to savilka, cik cieši vien spēja. Tad, izpūzdams pēdējās gaisa atliekas, lai spētu vēl kādu brīdi palikt zem ūdens, metās pa kreisi.

Sems dzirdēja aizdedzes klikšķi, atslēga pagriezās. Viena stūrmaņa pirkstu kustība un…

Motors iedarbojās. Sems panikā parāvās atpakaļ.

Abas dzenskrūves nevienmērīgiem grūdieniem kūla ūdeni. Tad labā ieķīlējās. Kreisā vēl kādu brīdi griezās un arī apstājās.

Sems pēdējiem spēkiem aptina tauvu ap kreiso dzenskrūvi, atgrūdās no pakaļgala un iznira dažas pēdas atstatu, lai žigli ievilktu gaisu.

Viņš dzirdēja, kā motori atsāk darboties un tad atkal no­slāpst.

“Cigāra” stūrmanis beidzot saprata, kas noticis, un Hovards pakaļgalā izkliedza niknus draudus.

Sems pagriezās un sāka, cik vien ātri spēja, peldēt uz “Vaļu mednieku”, kas šūpodamies sitās pret baijeru.

- Sem! iesaucās Astrīda. Aiz muguras!

Trieciens nāca no nekurienes.

Semam galvā viss sagriezās. Acis zaudēja fokusu. Muskuļi locekļos kļuva slābi.

Ar viņu tā kādreiz jau bija noticis. Bija sajūta, it kā viņš kristu no vējdēļa un tas gāztos līdzi un trāpītu viņam. Kādā dziļā prāta nostūrī Sems zināja, ko darīt: jāatvaira panika un dažas sekundes jānogaida, ļaujot galvai noskaidroties.

Tikai šis nebija vējdēlis. Nākamais trieciens trāpīja zēnam blakus, neskarot galvu, bet aizķerot atslēgkaulu.

Asās sāpes palīdzēja Semam atgūt fokusu.

Sems ieraudzīja Hovardu paceļam alumīnija ķeksi trešajam sitienam un tagad no tā bez pūlēm izvairījās. Ķeksim atsitoties pret ūdeni, Sems rāvās uz priekšu, ar visu savu svaru gāžoties tam virsū.

Hovards zaudēja līdzsvaru, un Sems rāva no visa spēka. Hovards palaida ķeksi vaļā un nokrita garšļaukus uz viena no ātrlaivas motoriem.

Sems atkal pagriezās uz “Vaļu mednieka” pusi, bet bija par vēlu. Viņam uzklupa Orks, un, kamēr viena viņa milzīgā roka turēja sagrābtu zēna kaklu, otra raidīja sitienus.

Orka dūre, pirms trāpīja Semam pa degunu, triecās pret ūdeni, tāpēc trieciens bija palēnināts, tomēr tā efekts bija šausmīgs.

Sems sarāvās kamolā un, cik stipri spēdams, spēra Orkam pa saules pinumu. Arī viņa spēriens, ūdens kavēts, bija palē­nināts, bet tas attālināja viņu no uzbrucēja.

Sems bija labāks peldētājs, toties Orks bija stiprāks. Kad Sems pūlējās aizbēgt, Orks ieķērās viņa šortu jostā un nelaida to vaļā.

Hovards atkal bija kājās un klaigādams apbēra Orku ar uzmundrinājumiem un uzslavām. Cīniņš norisinājās tieši zem “Vaļu mednieka” sadragātā priekšgala. Sems apmeta atmu­guriski! kūleni, atspērās ar basajām pēdām pret korpusu un pašāvās zem ūdens. Viņš cerēja, ka tad, kad Orka galva paies zem ūdens, huligānu pārņems panika un viņš palaidis Semu vaļā. Tā patiešām notika, un nu Sems bija brīvs. Brīvs, taču iespiests šaurajā spraugā starp IBJZ sienu un laivas pakaļgalu.

Orka sejā jautās sastingušas bailes un niknums. Viņš vir­zījās tieši virsū, un Semam nebija izvēles. Viņš palika, gaidot Orku, un, kad Orks bija piepeldējis pietiekami tuvu, ieķērās tā kreklā, pagriezās un, liekot lietā paša Orka inerci, trieca huligānu ar seju tieši IBJZ sienā.

Orks ieaurojās. Viņš mežonīgi kūlās ar rokām un kājām un atkal kliedza.

Tad, izmantojot Orka rumpi kā tramplīnu, Sems atspērās. Spēriens vēlreiz iegrūda Orku barjerā, un viņš iebaurojās kā nāvīgi ievainots bullis.

Sems piepeldēja pie laivas, satvēra labā borta apmali un palika, turoties pie tās.

- Edilio! Uz priekšu!

Edilio parāva droseli, un Sems, turēdamies pie Astrīdas un Kvinna pastieptajām rokām, ierausās laivā.

Orks nesakarīgi bļaustījās, bet tās bija tikai bezspēcīgas, ūdens slāpētas lamas. Hovards mēģināja sniegties pēc viņa, bet laivas stūrmanis, šķiet, bija galīgi apstulbis un nesaprata, kas darāms.

Tauva bija stingri piesieta pie klāja spailes. Spaile varbūt ari nenoturēsies, taču kārtīgs, ass rāviens varētu piebeigt vismaz vienu no iestrēgušajām dzenskrūvēm.

Edīlio pagrieza “Vaļu mednieku” prom no barjeras. Uzma­nies no tauvas, Sem, viņš brīdināja.

Tajā brīdī nospriegotā tauva tik tiešām izšāvās no ūdens, gandrīz noraujot Semam roku.

Rāviens lika “Vaļu medniekam” palēkties. Spaile atdalījās no klāja. Toties “cigāra” dzenskrūves bija padarītas nederīgas.

- Tas nu gan bija kaut kas traks, smiedamies teica Edilio.

- Kā noprotu, no savas jūrasslimibas tu laimīgi esi ticis vaļā.

Iesprakšķējās radio. Hovarda pazīstamā balss, tikai tagad baiļu mākta, īdoša. Te Hovards. Šie laižas prom.

- Mani tas nepavisam neizbrīna nez kāpēc? atbildēja klusa balss no krasta.

Tad atkal Hovards. Mūsu laiva nedarbojas.

- Sem, ierunājās Keins, ja tu, brāli, mani dzirdi, tad ņem vērā es tevi nogalināšu.

- Brālis? Kāpēc viņš tevi uzrunā par brāli? brīnījās Astrīda.

- Garš stāsts.

Sems smaidīja. Tagad būs milzums laika stāstiem. Viņi bija to paveikuši. Viņi bija izglābušies. Bet tā bija tikai šķietama uzvara.

Atgriezties mājās viņi nevarēja.

- Labi, noteica Sems. Tātad izglābšanos vai neko.

Viņš pagrieza stūri kursā gar milzīgo, izliekto barjeru.

Astrīda atrada plastmasas pudeli ar nogrieztu kakliņu un uzsāka ilgo un nogurdinošo laivas izsmelšanas darbu.