Prom

TRĪSDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA

36 STUNDAS, 37 MINŪTES

“Tu melo man Es atbildu ar meliem Nav glābiņa no meliem šiem Ak, tas nekas

Tas nav tik ļauni, kā mums rādās…

Kaut redzu asinis un dzirdu ļaudis kliedzam

Ak, tas nekas

Gan pamodīšos es

Un tas būs tikai sapnis

Jau atkal tikai briesmīgs sapnis…"

Sems dziedāja līdzi Aģent Orange melodijai savā iPod un juta, ka šis tik pazīstamās rindiņas vairs nav tikai kārtējās naivi dumpīgās dziesmas teksts ka tās gandrīz precīzi rak­sturo viņa pašreizējo dzīvi.

Sēdēdams ugunsdzēsēju depo, viņš bez īpaša prieka vie­natnē tiesāja pusdienas. Kvinns bija… nu, šķita, ka par Kvinnu viņš vairs neko nezina. Draugs bija kā ēna, kas nāca un gāja, reizēm pajokojās kā vecais labais Kvinns, reizēm sabozies tupēja un skatījās DVD filmu, ko bija redzējis jau miljons reižu.

Vismaz uz pusdienām viņš nebija ieradies, kaut gan zupu Sems bija pagatavojis tādā daudzumā, lai tās pietiktu vairā­kām mutēm.

Durvīs klusi materializējās Edīlio. Viņš izskatījās galīgi zau­dējis dūšu. Sems attapa, ka ir dziedājis skaļi, un nokaunējies izslēdza mūziku un izņēma austiņas.

- Ko tu atradi, Edīlio?

- Ja Lana ir kaut kur Perdidobīčā, tad viņai ir izdevies labi noslēpties, sacīja Edīlio. Mēs meklējām, Sem. Mēs visus iztaujājām. Lana ir pazudusi. Ar visu suni. Viņa bija Elvuda mājā, bet nu viņas tur vairs nav.

Sems nometa mūzikas atskaņotāju uz galda. Man ir zupa. Vai gribi?

Edīlio iegāzās krēslā. Kas tā par dziesmu?

- Ko? Ak! To sauc “Glābiet pasaule jūk prātā”.

Abi sarkastiski iesmējās.

- Nākamo es sameklēšu to veco gabalu… Pag, kā to sauca? Sems centās atcerēties. Jā. REM. “Tas ir pasaules gals mēs to zinām”.

- Tas būs pašā laikā, atzina Edīlio. Es meklēju meiteni, kura spēj maģiski izdziedināt cilvēkus, un pārējā laikā mācos šaut ar mašīnpistoli.

- Starp citu, kā tev veicas?

- Dabūju četrus zēnus, kuriem tas vairāk vai mazāk izdo­das. Ieskaitot Kvinnu. Bet zini, vecīt, nekādi jūras kājnieki jau mēs neesam. Puisis, vārdā Toms, sāka šaudīties, kur pagadās, un gandrīz nošāva mani. Man nācās mesties zemē, un es trā­pīju tieši suņu sūdos.

Sems centās nesmieties, bet, līdzko iesāka, tā smiekli pie­lipa arī Edīlio, un nu vairs rimties nespēja ne viens, ne otrs.

- Kā tad, tev tas liekas varen smieklīgi. Pagaidi vien, kad tev pašam tā gadīsies, teica Edīlio.

Sems atkal kļuva nopietns. Nezinu, kas attur Keinu. Pagā­jušas divas dienas. Kas viņu tur?

- Kāpēc tāda steiga? Jo vairāk laika mums tiks dots, jo labāk sagatavosimies.

- Vecīt, rītvakar manis šeit vairs nebūs, pavēstīja Sems.

- To tu, draugs, nemaz tik droši nevari zināt, Edilio samulsis novilka.

- Man tikai gribētos zināt, kas norisinās Koutsā.

Edilio tūdaļ saausījās. Tu saki, ka viņus vajadzētu izspie­got?

Sems atgrūda savu zupas šķīvi. Pats nezinu, vecīt. Esmu jau sācis prātot, vai mums pašiem nevajadzētu viņiem uzbrukt. Doties turp un tikt reiz ar to galā.

- Mums ir šaujamieroči. Mums ir puiši, kas māk vadīt auto. Bez tevis mums ir vēl četri, kuru spēks var būt noderīgs. Zini, spēks, ar kura palīdzību var cīnīties, nevis tāds kā tai vienai meitenei, kura gan spēj pazust, bet tikai tad, kad ir briesmīgi nokaunējusies.

Sems nevilšus pasmaidīja. Tu joko.

- Nē, vecīt, viņa patiešām ir nenormāli kautrīga. Iedomā­jies: tu pasaki meitenei “Tev ir skaisti mati” vai kaut ko tādā garā, un pēkšņi viņa kļūst neredzama. Tepat vien jau viņa ir, tu vari viņai pieskarties, bet saskatīt nevari.

- Tādi gājieni jau nu Keinu neapturēs.

- Toties Teilore pilnveido savu teleportēšanās prasmi. Nu jau viņa spēj pārvietoties pāris kvartālu attālumā. Edīlio paraustīja plecus. Bet, kas attiecas uz noderīgumu, mums ir viens tāds puika, kuram ir deviņi gadi un kurš, tāpat kā tu, spēj rīkoties ar gaismu. Gan ne tik stipri.

- Deviņi. Mēs nevaram mudināt deviņgadniekus uz vardar­bību, protestēja Sems.

- Un kā ar vienpadsmitgadīgu skuķēnu, kas spēj vicot tādā ātrumā, ka tu viņu pat lāgā neredzi?

- Meiteni, vārdā Braiena?

- Tagad viņa sevi dēvē par Brīzi. Nu, ātra kā vējš.

- Brīze? Tad nu gan vārds kā supervaronim! Sems skumji nogrozīja galvu. Vareni. Tā tikai mums vēl trūka, Sems noteica. Tas bija viens no viņa mātes iemīļotajiem iztei­cieniem: “Tā tikai mums vēl trūka.” Viņš sajuta asu dūrienu krūtis, bet tas tūlīt pat arī norima. Kāds mums labums no Brīzes, kas nemitīgi bizo apkārt?

Edīlio izskatījās apjucis. Varbūt iedosim viņai šaujamo. Iedomājies, viņa izšauj un pazūd, un tad šauj atkal.

- Ak Dievs! Sems nokāra galvu. Vienpadsmitgadīgs bērns, un tādam mēs dosim šaujamo? Liksim šaut uz cilvē­kiem? Uz cilvēciskām būtnēm? Tas ir murgs.

Edīlio nebija, ko teikt.

- Piedod, es negribēju izgāzt to uz tevi, Edīlio. Tikai, vecīt… Tas viss ir tāds vājprāts! Viss ir tik ļoti šķērsām. Gana slikti jau tādiem kā mēs, bet ko teikt par ceturtklasniekiem un piektklasniekiem?

Uz kāpnēm bija dzirdami soļi, un abi zēni, gaidīdami pašu ļaunāko, pielēca kājās.

Telpā iebrāzās Deka, viena no Koutsas bēglēm. Nespēdama uzreiz apstāties, viņa labu gabalu paslīdēja pa vaskoto grīdu. Meitenes pieri šķērsoja divas collas gara rēta, un viņa nebija ļāvusi Lanai to izdziedināt.

“To man atstāja Dreika zābaks. Tad, kad viņš man iespēra,” viņa toreiz sacīja. “Izdziedini manas rokas, bet galvu liec mierā. Es gribu, lai šī rēta man paliek kā atgādinājums.”

Sems atcerējās, ka ar Deku saistās divas interesantas parā­dības, un šī bija tikai otrā. Pirmā bija tā, ka viņai piemita spēja nelielā platībā atcelt gravitāciju.

- Kas noticis, Deka? vaicāja Sems.

- Tas puisis Orks. Viņš tikko ienāca pilsētā. Šausmīgā pa­skatā vienos lēveros.

- Orks? Viens pats? Bez Hovarda?

Deka paraustīja plecus. Nevienu citu es neredzēju. Es vien­kārši tur gadījos, un tas Kvinns man teica, lai aizeju un tev to pa­vēstu. Viņš teica, ka izsekošot Orku, kamēr tas tiek līdz mājām.

Tā varēja būt māja, kurā Orks mitinājās kopā ar Hovardu. Līdz turienei nebija ilgs gājiens.

- Varbūt man paņemt ieroci? Edīlio drūmi sacīja.

- Domāju, ka ar Orku es tikšu galā tāpat, teica Sems. Paša pārliecība zēnu izbrīnīja. Līdz šim viņam pat prātā nebija nācis, ka viņš varētu uzveikt Orku.

Kvinns gaidīja pie Orka mājas. Paldies, ka atsūtīji pie manis Deku. Un par to, ka visu paturi acīs, Sems viņam pateicās. Izklausījās gan pārlieku oficiāli.

- Daru, ko spēju. Kvinna balss skanēja rūgtāk, nekā viņam pašam būtu gribējies.

Kvinns pieklauvēja pie durvīm, un Sems ar Edīlio nostājās viņam blakus. Huligāna pārlieku pazīstamā balss norēcās:

- Iekšā, mirlas!

Orks paukšķināja pa alus skārdenes vāku.

- Ļaujiet man to izdzert, viņš nomurmināja. Pēc tam varat mani sist nost vai sazin ko vēl.

Orks bija piedzīvojis nelāgas dienas. Viņš bija vienās skrambās, nobrāzumos, sasitumos. Viena acs melna un aiz­pampusi. Bikses saplēstas un netīras. Kreklu gandrīz vairs nevarēja uzskatīt par kreklu. Tas sastāvēja no vienām vienī­gām skrandām, kuras bija mēģināts sasiet rupjos mezglos.

Orks vēl arvien bija milzīgs, tomēr vairs nešķita tik drau­dīgs kā agrāk.

- Kur Hovards? noprasīja Sems.

- Kopā ar šiem, atbildēja Orks.

- Ar ko?

- Ar Dreiku. Ar to skuķeni kā nu viņu tur sauca? Lanu. Un runājošo suni. Orks nosmīkņāja. Jā. Esmu nojūdzies. Runājošs suns. Tie bija suņi, kas mani tā apstrādāja. Izplēsa man caurumu vēderā. Sagrauza cisku.

- Par ko tu runā, Ork?

Viņš ilgi dzēra. Tad nopūtās. Uh, cik labs!

- Runā sakarīgi, Ork! Sems noskaldīja.

Orks skaļi atraugājās. Tad lēni uzsvempās kājās un nolika savu alus skārdeni. Ar stīvām rokām pacēlis skrandaino kreklu, viņš pārvilka to pāri galvai.

Edīlio noelsās. Kvinns novērsās. Sems tikai blenza.

Uz Orka krūtīm rēgojās lieli laukumi, kurus klāja grants un oļi. Daži akmentiņi bija dubļaina ūdens krāsā zaļganpelēki. Orkam elpojot, grants cilājās līdzi.

- Tie plešas plašumā, sacīja Orks. Izskatījās, ka viņu tas mulsina. Viņš pieskārās akmeņainajam laukumam ar pirkstu.

- Tie ir silti.

- Ork… kā tas notika? jautāja Sems.

- Es jau teicu. Suņi sagrauza man kāju un izēda iekšas un dažas citas daļas, par kurām es neizteikšos. Tad tās vietas kaut kā aizpildījās ar šo.

Viņš paraustīja plecus, un Sems saklausīja skaņu, kas atgā­dināja soļus pa slapju, grantētu celiņu.

- Tas nav sāpīgi, teica Orks. No sākuma gan sāpēja. Bet tagad vairs ne. Tikai traki niez.

- Svētā Dievmāte! Edīlio klusi novilka.

- Šā vai tā, noteica Orks, es zinu, ka jūs visi mani ienīs­tat. Tad vai nu sitiet mani nost, vai lasieties. Esmu izslāpis un izbadējies.

Zēni viņu atstāja.

Kad visi trīs bija izkļuvuši ārā, Kvinns paskrēja gabaliņu uz priekšu, tad strauji apstājās un krūmos izvēmās.

Kad abi pārējie viņu panāca, Sems uzlika roku Kvinnam uz pleca.

-Atvaino, nomurmināja Kvinns. Laikam jau esmu gatavais vārgulis.

- Būs vēl sliktāk, Sems drūmi noteica. Man pēkšņi sāk likties, ka ātra, viegla izgaišana ne tuvu nav pats ļaunākais, kas var notikt. Vai ne?

- Divas dienas, kopš ir pazudis Dreiks, teica Diāna.

- Mums jātiek skaidrībā, ko iesākt.

- Esmu aizņemts! atcirta Keins.

Viņi stāvēja mauriņā pie Koutsas ēkas. Keins uzraudzīja centienus salabot nesenās spēku cīņas laikā izsisto caurumu sienā. Viņš teleportēja ķieģeļus, katrā paņēmienā pa dažiem, un Krikets ar Čeizu centās tos iecementēt vajadzīgajā vietā.

Viņu mūrējums jau divas reizes bija sabrucis. Viens bija iegāzt betonu zemē izraktā veidnē, pavisam kas cits līdzeni iecementēt ķieģeļus paredzētajā vietā.

- Mums vajadzētu noslēgt kaut kādu vienošanos ar… ar pilsētniekiem, teica Diāna.

- Pilsētniekiem. Apdomīgi izvairies teikt “ar Semu”. Vai “tavu brāli”.

- Labi. Tu mani pieķēri, Diāna piekrita. Mums jāno­slēdz pamiers ar tavu brāli Semu. Viņiem vēl arvien ir pārtika. Mums tā tūlīt izbeigsies.

Keins izlikās, ka ir iztraucēts, levitējot caur skolas durvīm uz otro stāvu kārtējo ķieģeļu kaudzi. Krikets un Čeizs pielie­cās, lai izvairītos no tuvojošās kravas.

- Man tas padodas aizvien labāk, priecājās Keins. Es iegūstu aizvien lielāku kontroli. Precizitāti.

- Vai tu re, kāds malacis!

Keina pleci saguma. Reizēm tu, vai zini, tomēr varētu izrādīt man kaut kādu atbalstu. Tu lieliski saproti, ko es pret tevi jūtu. Bet tu to vien dari kā zobojies par mani.

- Ko tad tu gribi precēties, vai?

Keins nosarka, un Diāna izplūda neparasti skaļos smieklos.

- Tev beidzot pielēca, ka mums ir tikai četrpadsmit, vai ne? Zinu jau zinu, ka tu sevi uzskati par IBJZ Napoleonu, bet mēs tik un tā vēl esam tikai pusaudži.

- Vecums nav nekas absolūts. Esmu viens no vecākajiem IBJZ. Un visvarenākais.

Diāna iekoda mēlē. Viņai gan bija padomā dzēlīga atbilde, taču šodien viņa Keinu jau bija tik daudz kacinājusi, ka vienai dienai šķita gana. Viņas domas bija aizņemtas ar ko svarīgāku par Keina bērnišķīgo samīlēšanos. Un tāda vien jau tā bija. Uz īstu, dziļu mīlestību tādu, kas ar laiku pieņemas spēkā, Keins nemaz nebija spējīgs.

- Ar mani pašu, protams, ir tāpat, Diāna klusi pie sevis nomurmināja.

-Ko?

- Neko. Viņa vēroja Keinu. Nevis viņa darbošanos, bet viņu pašu. Keins noteikti bija visharismātiskākais cilvēks, kādu Diāna jebkad bija pazinusi. No šā zēna varētu iznākt rokzvaigzne. Un, jā, viņš bija ieņēmis galvā, ka ir Diānā iemī­lējies. Tāpēc ari pacieta viņas nekaunību.

Laikam jau viņai šis zēns tomēr patika. Savstarpēju vilkmi abi juta jau gandrīz no paša sākuma. Viņi bija draugi… nē, tas nebija īstais vārds. Līdzdalībnieki. Jā, tā būs pareizāk: līdzda­lībnieki. Par tādiem viņi kļuva kopš brīža, kad Keins atklāja savas spējas.

Diāna bija pirmā, kam viņš par tām darīja zināmu. Keins nogrūda no galda grāmatu, pats tajā brīdī atrazdamies telpas otrā galā.

Tieši Diāna bija tā, kura iedrošināja viņu darboties izkopt jauniegūtās spējas, slepenībā trenēties. Ikreiz, kad Keins iedo­mājās sasniedzis jaunu pakāpi, viņš to nodemonstrēja Diānai. Un, ja meitene pauda kaut sīkāko atzinību, uzslavēja viņu vai pat tikai laipni pamāja ar galvu, viņš šķita vai plīstam aiz laimes.

Ar šo zēnu bija tik viegli manipulēt. Nemaz nevajadzēja īstu pieķeršanos, pietika ar vāju nojausmu par to.

Diāna palūdza Keinu likt lietā savu spēku, lai nogāztu no kājām kādu snobu, kas viņai nepatika, vai pazemotu kādu sko­lotāju, kurš bija viņu sabāris. Un, kad viņa pavēstīja Keinam, ka dabaszinātņu skolotājs bridi, kad viņi laboratorijā bijuši vieni, iegrūdis viņu kaktā un mēģinājis paspaidīt, Keins šo viru nolidināja lejup pa veselu kāpņu posmu, un no turienes tas tika nogādāts taisnā ceļā uz slimnīcu.

Diāna papilnam izbaudīja šo laiku. Viņai bija pašai savs aizstāvis, kurš klausīja viņas pavēlēm un neko neprasīja pretī. Neraugoties uz savu pievilcīgo ārieni un pārmērīgi uzpūsto ego, attieksmē pret meitenēm Keins bija neiedomājami kaut­rīgs. Viņš pat ne reizes nebija mēģinājis Diānu noskūpstīt.

Bet tad viņam sāka pievērst uzmanību Dreiks Mervins, kurš bija iemantojis skolas bīstamākā huligāna reputāciju un veselu baru sekotāju. Un no tā laika Keins piespēlēja abiem, mazliet pakalpojot Diānai, kad viņa to lūdza, un mazliet Dreikam.

Keina spēkam pieaugot, visu triju attiecības mainījās.

Un tad skolas medmāsa, Sema un arī Keina māte (lai gan tad neviens no viņiem to nezināja), sāka pamanīt, ka ar viņas sen pazaudēto puisīti notiek kaut kas ļoti, ļoti dīvains.

Pēkšņi ķieģeļu kaudze sagāzās; atskanēja būkšķis pēc būk­šķa, tiem atsitoties pret zālienu, un vesela vaidu un lamuvārdu lavīna no Čeiza un Kriketa mutes.

Likās, ka Keins to pat lāgā nav pamanījis. Kā tu domā kā tas varēja notikt, Diāna? viņš, itin kā nolasījis meitenes domas, jautāja.

- Es domāju, ka viņi tos bija sakrāvuši šķībi, meitene atbildēja, labi zinādama, ka ne jau tas puisim prātā.

- Ne jau par to. Par viņu. Medmāsu Tempļu. Tad viņš vēlreiz lēnām izrunāja sievietes vārdu, itin kā izgaršodams to. Medmāsu. Koniju. Tempļu.

Diāna nopūtās. Viņai negribējās par to runāt. Es to sie­vieti tikpat kā nepazinu.

- Viņai ir divi dēli. Vienu viņa patur. Otru nodod adopcijai. Tad es vēl biju zīdainis.

- Neesmu tev nekāds psihoanalītiķis, sacīja Diāna.

- Es mūždien tā arī jutos, vai zini? Ka šī mana ģimene īstenībā nemaz nav mana ģimene. Man nekad netika teikts, ka esmu adoptēts, bet mana māte nu, sieviete, kuru es uzska­tīju par savu māti, nezinu, kā lai tagad viņu saucu… Lai vai kā, viņa nekad netika stāstījusi, kā mani laidusi pasaulē. Tu jau zini, noteikti esi dzirdējusi mammas runājam par dzemdībām un tādā garā. Viņa par to nekad nerunāja.

- Žēl, ka tuvumā nav doktora Fila[2]. Tu varētu viņam visu izstāstīt.

- Manuprāt, viņa bijusi visnotaļ salta. Medmāsa Tempļa. Mana tā sauktā māte. Pacēlis galvu un skeptiski saraucis pieri, viņš vērās Diānā. Tāda pati kā tu, Diāna.

Diāna izgrūda nepieklājīgu skaņu. Necenties meklēt nez kādus dziļos iemeslus, Kein. Tajā laikā viņa, visticamāk, ir bijusi ķezā iekļuvusi pusaudze. Varbūt viņa nosprieda, ka ar vienu sīko vēl kaut kā spēs tikt galā, bet ar diviem ne. Vai ari mēģināja nodot adopcijai jūs abus, bet Semu neviens negri­bēja ņemt.

Keins izskatījās pārsteigts. Vai šādi tu centies man pie­glaimoties?

- Es cenšos panākt, lai tu atgrieztos uz zemes. Kam kāda daļa gar tavas mammītes motīviem? Pārtikas mums pietiek divām, augstākais trim nedēļām. Pēc tam esam tukšā.

- Vai tagad saproti, ko es gribu teikt? Varu saderēt, ka viņa bija akurāt tāda kā tu, Diāna. Salta un savtīga.

Diāna jau grasījās atbildēt, kad izdzirda aiz muguras strauji tuvojošos troksni. Viņa apsviedās apkārt un ieraudzīja dzeltenu lavīnu negantu, pinkainu zvēru baru. Koijoti likās uzrodamies vienlaikus no visām pusēm: disciplinēts, mērķ­tiecīgs uzbrukums, kas tūlīt pat apris viņu un Keinu.

Keins pacēla rokas izvērstām plaukstām, gatavs cīņai.

- Nē! iesaucās kāda balss. Neaiztiec tos, tie ir draugi!

Sparīgi vicinādams rokas, viņiem tuvojās Hovards. Viņam

aiz muguras gāja dziedniece Lana. Meitene izskatījās tāda kā sastingusi, kā apmāta.

Un aiz tiem abiem Dreiks.

Diāna nolamājās. Tātad viņš bija dzīvs.

Un tad viņa ieraudzīja Dreika roku.

Apdegušais stumbenis paliekas no rokas, ko viņa, Dreikam kliedzot, bļaujot un draudot, pašrocīgi bija nozāģējusi, bija dīvaini pārveidojies.

Neiedomājami izstiepies, itin kā būtu pārvērties lunkanā, asinssarkanā karamelē, tas bija divreiz aptīta ap viņa ķermeni.

Nē.

Neiespējami.

Hovards metās klāt pirmais. Vai Orks te nav rādījies?

Bet ne Keins, ne Diāna viņam neatbildēja. Abi blenza uz Dreiku, kurš tuvojās nesteidzīgā pastaigas solī. Viņa pašap­ziņa bija atgriezusies ar uzviju vairs ne miņas no noplukušā putnubiedēkļa, kurš, ieraudzījis uz flīžu grīdas savas kūstošās rokas nodeguli, bija izplūdis asarās.

- Dreik! Keins viņu uzrunāja. Mēs jau domājām, ka tu esi pagalam.

- Esmu atgriezies, sacīja Dreiks. Un labāks nekā jebkad agrāk.

Sarkanais tausteklis pats attinās no viņa vidukļa kā pitons, kas palaiž vaļā savu upuri.

- Nu, kā tev patīk, Diāna? vaicāja Dreiks.

Roka, šī neiespējamā asiņaini sarkanā čūska, pacēlās virs Dreika galvas, izlocījās spirālē un bridi virpuļoja gaisā. Un tad, tik ātri, ka cilvēka acs to tikko spēja pamanīt, tā cirtās kā pātaga.

Atskanēja skaļš plīkšķis. Miniatūrs skaņas triecienvilnis.

Diāna, sāpēs iekliegusies, apstulbusi blenza uz plīsumu blūzē un sarkano strūkliņu, kas tecēja no pleca.

- Atvaino, Dreiks nemaz necentās to pateikt tā, lai izklau­sītos patiesi. Pagaidām man ne vienmēr izdodas trāpīt mērķī. Es vēl tikai trenējos.

- Dreik, ierunājās Keins. Par spīti asinīm, par spīti Diānas savainotajam plecam, viņš smaidīja. Apsveicu ar atgriešanos.

- Es atvedu šādus tādus papildspēkus, pavēstīja Dreiks. Viņš pastiepa kreiso roku, un Keins ar savu labo roku to neveikli paspieda. Tātad kad mēs dosimies izrēķināties ar Semu Tempļu?