Prom

ČETRDESMITĀ NODAĻA

26 STUNDAS, 47 MINŪTES

- Viņi ieradīsies rītvakar, sacīja Sems. Esmu pārlieci­nāts, ka Keins gribēs mani uzveikt. To noteikti prasa viņa ego.

Pēdējo kara padomi viņi noturēja baznīcā. Tajā pašā baz­nīcā, kur Keins tik gludi bija pārņēmis varu pilsētā. Krusts atkal bija pacelts un atbalstīts pret sienu. Tas nebija gluži tur, kur tam vajadzētu atrasties, taču vismaz nebija uz grīdas.

No Perdidobīčas bērniem tur bija Sems, Astrīda, Mazais Pīts, Edīlio, Dāra, Elvuds un Māte Marija. Uzaicināts tika arī Alberts, taču viņš bija pārlieku nodevies saviem Pateicības die­nas plāniem un eksperimentiem ar tortiljas burgeru. Koutsas pārbēdzējus pārstāvēja trīs meitenes: Deka, mazā BraienaBrīze un Teilore.

- Keins ir puisis, kam vajadzīga uzvara. Tā viņam vaja­dzīga, pirms viņš izkūp. Vai arī pirms izkūpu es. Viņš nesa­mierināsies ar to, ka esam atbrīvojuši šos Koutsas bērnus un pārņēmuši Perdidobīču, turpināja Sems. lāpēc mums jābūt gataviem. Un jābūt gataviem vēl kaut kam: rit ir mana dzim­šanas diena. Viņš saviebās. Tā gan nav dzimšanas diena, kuru es gaidītu. Bet, lai vai kā, mums jāizlemj, kurš stāsies manā vietā, ja… kad… es aiziešu.

Daži bērni izdvesa līdzjūtīgas nopūtas, citi ņēmās iedro­šināt Semu, ka varbūt viņš nemaz neizgaisīšot vai arī ka varbūt pat būs labi aizbēgt no IBJZ. Bet Sems viņus visus apklusināja.

- Klausieties, tajā visā ir ari kaut kas labs kad izgaisīšu es, izgaisis ari Keins. Slikti ir tas, ka paliek Dreiks un Diāna, un ir jau vēl ari citi huligāni. Orks… nu, mēs īsti nezinām, kas ar viņu notiek, bet Hovarda viņam līdzās nav. Un Lana… nav zināms, kur viņa palikusi pati pametusi šo vietu vai ar viņu kas noticis.

Lanas zaudējums bija smags trieciens. Visi Koutsas bēgļi viņu dievināja sadziedēto roku dēļ. Un cik mierinoša bija apziņa, ka viņa spēj izdziedināt katru ievainoto!

Ierunājās Astrīda: Es iesaku, lai Edllio pārņem vadību, ja… tu jau zini. Lai vai kā, mums vajadzīgs vietnieks vice­prezidents vai vicemērs, vai kaut kas tamlīdzīgs.

Edllio neticīgi papurināja galvu, it kā Astrīda būtu runājusi par kādu citu, vārdā Edllio. Pilnīgi izslēgts, viņš sacīja.

- Visgudrākais cilvēks šeit ir Astrīda.

- Man jāpieskata Mazais Pīts. Marijai jāgādā par bēmudārzniekiem un jārūpējas, lai ar tiem neatgadītos kas Jauns. Dāras pienākums ir ārstēt katru, kam kaut kas kaiš. Elvuds ir tik ļoti aizņemts slimnīcā kopā ar Dāru, ka viņam nav bijusi darīšana ne ar Keinu, ne ar Dreiku vai jebkuru citu no Koutsas kliķes. Toties Edllio ir cīnījies ar Orku un ar Dreiku. Un allaž bijis drošsirdīgs, prasmīgs un attapīgs. Viņa pamirkšķināja Edllio, apliecinādama, ka saprot viņa mulsumu.

- Skaidrs, sacīja Sems. Nu, ja nevienam nav iebildumu, lai tā ari notiek. Ja es tieku ievainots vai izgaistu, pie vadības ķeras Edllio.

- Visu cieņu Edīlio, iebilda Deka, taču viņam nav nekādu maģisko spēju.

- Toties viņam piemīt spēja iemantot uzticību un visu, kas darāms, paveikt līdz galam, sacīja Astrīda.

Neviens vairs neiebilda.

- Nu tad labi, teica Sems. Mūsu cilvēki atrodas savos posteņos, un Edīlio viņiem saka, kad jārikojas. Teilore, es zinu, ka tev tas šķitīs garlaicīgi un varbūt ari mazliet biedējoši.

Izvēlies sev pārinieku, ko ņemt līdzi. Guliet pārmaiņus, bet raugieties, lai viens no jums visu laiku būtu nomodā. Un turpini trenēties. Brīze, tev ir svarīgs uzdevums: tiklīdz tas sāksies, tu kļūsi par mūsu saziņas sistēmu. Deka? Tiklīdz saņemsim ziņu no Teilores, abi ķeramies pie darba.

- Forši, teica Deka.

- Mēs uzvarēsim, apsolīja Sems.

Beidzot viņi piecēlās, lai ietu. Astrīda palika pēdējā. Sems uzsita Edīlio uz pleca. Paklau, vecīt, ja vari atrast kādu jēdzīgu darbu Kvinnam…

- Esmu jau par to domājis. Viņš ir itin ciešams šāvējs. Es piešķīru viņam mašīnpistoli un noliku sardzē pie bērnu­dārza.

Sems pamāja ar galvu, paklapēja Edīlio pa muguru un pavadīja viņu ar skatienu.

- Kvinns ar mašīnpistoli, noteica Sems. Es lieku savam draugam šaut uz cilvēkiem.

- Tu viņam liec aizstāvēt sevi un mazos bērnus, iebilda Astrīda.

- Kā tad, tas jau ir pavisam kas cits! Sema balsī juta sarkasmu.

- Un ko lai daru es? jautāja Astrīda. Man tu nekādu darbu neesi uzdevis.

- Es gribu, lai tu sameklētu drošu vietiņu, kur ielīst un paslēpties, līdz viss ir beidzies. Lūk, ko es gribu.

- Bet…

- Bet… rīt pēcpusdienā tu man būsi vajadzīga tur, viņš norādīja uz augšu.

- Debesīs, vai? Astrīda pasmīnēja.

- Seko man! Un viņš veda Astrīdu un viņas brālīti uz zvanu torni. Režģotie paneļi bija izgāzti, kā tos bija atstājis Dreiks. Perdidobīčas apgaismojums no šejienes šķita maldi­noši ikdienišķs. Daudzu namu logi bija gaiši. Dega arī pa kādai ielu laternai. Spoži mirdzēja dzeltenā makdonalda izkārtne.

Pēkšņi uzpūtis vējš atnesa ceptu kartupeļu, priežu skuju, sāļa ūdens un jūraszāļu smaržu.

Uz grīdas cieši viens otram blakus bija izklāti divi guļam­maisi. Blakus papīra pārtikas tūtai stāvēja binoklis un rācija.

- Tajā tūtā es saliku mazliet ēdiena un baterijas M. P. spēlei. Nezinu, cik labi darbojas rācija, bet man ir otra. No šīs vietas var saskatīt gandrīz visu.

Telpa bija šaura. Mazais Pīts tūdaļ iekārtojās putekļainajā kaktā. Astrīda un Sems stāvēja zem zvana, pavisam tuvu viens otram.

- Vai tu man atstāsi ieroci?

Sems papurināja galvu. Nē.

- No visiem pārējiem tu prasi, lai tie dara briesmīgas lietas. Bet mani atstāj tikai par novērotāju.

- Ir atšķirība.

- Vai tiešām? Kāda?

- Nu… man vajadzīgas tavas smadzenes. Man vajag, lai tu novērotu.

- Tas ir garām, viņa iebilda.

Sems pamāja ar galvu. Jā. Pareizi garām. Tu neesi apmā­cīta šaušanā. Var gadīties, ka tu aizšauj garām un trāpi pati sev.

- Ak tad tā, novilka Astrīda.

- Klausies, es zinu, ka tas ir vājprāts, bet varbūt tu varētu apsvērt to Kvinna domu nu, zini, panākt, lai M. P. tevi nogādā Havajās. Vai kaut kur citur. Viņam piemīt spēks. Ja nu mums tomēr neizdodas…

- Es negribu, lai viņš mani kaut kur aizgādātu, teica Astrīda. Pirmkārt, es neticu, ka kaut kas tāds varētu sanākt. Un, otrkārt…

-Jā?

- Un, otrkārt, es negribu pamest tevi.

Sems liegi noglāstīja meitenes vaigu, un Astrīda, aizvērusi acis, atslīga pret viņu. Astrīd, es esmu tas, kuram nāksies jūs visus pamest. Tu to zini.

- Nē. Nezinu. Es lūdzos, lai tas nenotiktu. Es lūdzu Mariju aizbilst par tevi.

- Mariju Terafino?

- Nē taču, Astrīda iesmējās. Tu nu gan esi pagāns! Mariju. Jaunavu Mariju.

- Ak viņu.

- Es zinu, ka tu Dievam īsti netici, toties es ticu. Es domāju: viņš zina, ka mēs esam šeit. Un dzird mūsu lūgšanas.

- Tu domā, ka tas viss ir noticis atbilstoši Dieva plānam? IBJZ un viss pārējais?

- Nē. Es ticu brīvajai gribai. Manuprāt, mēs paši pieņemam lēmumus un paši arī rīkojamies. Un mūsu rīcībai ir sekas. Pasaule ir tāda, kādu mēs to esam padarījuši. Bet reizēm mēs varam lūgt palīgā Dievu un Viņš tik tiešām palīdz. Reizēm man šķiet, ka Viņš nolūkojas lejup un saka: “Vai, paskat, ko šie nejēgas atkal savārījuši! Laikam jau būs jāpalīdz viņiem izķepuroties.”

- Es jau nu no šādas palīdzības neatteiktos, sacīja Sems.

- Toties es vēlētos, lai man būtu ierocis.

Sems papurināja galvu. Es ievainoju savu patēvu. Es savainoju Dreiku. Varbūt pat nogalināju viņu. Es to nezinu. Un nezinu ari, kas notiks turpmāk. Toties es zinu, lūk, ko: ja es kādu savainoju, tas uzliek zīmogu man pašam. Kā rētu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tas ir kā… Kamēr zēns meklēja vārdus, Astrīda apvija rokas viņam ap kaklu. Kā celis, ko man sašāva Dreiks. Pateicoties Lanai, tas ir izārstēts vesels, it kā nekas nebūtu noticis. Bet tas, kā es uzlaidu Dreikam uguni? Tas ir manī, manā galvā, un to Lana nespēj izdziedināt.

-Ja būs kauja, šos ievainojumus sajutīs arī citi.

- Tu neesi “citi”.

-Nē?

- Nē.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka es tevi mīlu.

Astrīda ilgi klusēja, un Sems jau nodomāja, ka ir meiteni sarūgtinājis. Tomēr viņa neatrāvās, pat neatslābināja apskā­vienu, un Astrīdas seja palika piekļauta pie viņa kakla. Sems juta uz ādas meitenes siltās asaras. Beidzot viņa pateica: Es tevi arī mīlu.

Sems atviegloti nopūtās. Tas nu ir nodarīts.

Bet viņa nepievienojās zēna nervozajiem smiekliem. Man tev kaut kas jāatklāj, Sem.

- Noslēpums?

- Es nebiju īsti pārliecināta, tāpēc neko neteicu. To ir grūti atdalīt no inteliģences koeficienta. Ar vārdu “intuīcija” bieži vien apzīmē tikai saasinātu, tomēr visnotaļ normālu uztveri, kas nav saistīta ar mūsu apzinātajām domām.

- Uhu, Sems, tēlodams cietpauri, novilka.

- Ilgu laiku es šaubījos, vai tas ir kas vairāk par normālu intuīciju.

- Spēks, viņš sacīja. Es prātoju, vai tu to zini. Diāna teica, ka tev esot divas strīpiņas. Bet man kaut kā negribējās mudināt tevi par to domāt.

- Man bija tādas aizdomas. Bet tas ir tik dīvaini. Pieskaro­ties pie cilvēka rokas, reizēm man galvā pazib kaut kas līdzīgs ugunīgai švīkai pār debesīm.

Lai labāk redzētu meitenes seju, Sems atkāpās izstieptas rokas attālumā. Švīka?

Astrīda paraustīja plecus. Dīvaini, vai ne? Es to redzu vai nu spilgtu, vai blāvu, garu vai īsu. Es nezinu, ko tas nozīmē, man pār to nav varas, un es pat vēl neesmu centusies to izpētīt. Bet šķiet, it kā es redzētu kaut kādu, es nezinu, nozī­mīguma vai kaut kā tamlīdzīga pakāpi. It kā es redzētu cilvēka dvēseli vai varbūt likteni, tikai visnotaļ metaforiskā izpausmē.

- Visnotaļ metaforiskā, Sems atkārtoja. Tātad tavs spēks ir metaforās?

Nu viņš beidzot tika atalgots ar smaidu un vieglu dunku.

- Tad nu gan prātvēders! Lieta tāda, ka tavu nozīmīgumu es

sajutu jau no paša sākuma. Es tevi redzēju kā meteorītu, kas dzirksteļodams traucas pār debesīm.

- Vai tikai es rīt neietriekšos ar pieri sienā? Tā nu gan tad būs varena dzirksteļošana!

- Nezinu, meitene atzinās. Toties zinu, ka no visiem debesu meteorītiem tu esi pats spožākais.

Datordžeks pamodās un sajuta priekšā mutei viņas maigo roku. Ārā bija tumšs, bet telpa bija datora ekrāna izstarotās zilganās gaismas pilna. Viņš varēja saskatīt meitenes sejas apveidu, viņas tumšos matus. Un mirdzošās acis.

- Kuš! pielikusi pirkstu pie lūpām, viņa brīdināja. Zēna sirds smagi dauzījās. Neapšaubāmi kaut kas nebija kārtībā.

- Celies augšā, Džek!

- Kas noticis?

- Vai atceries mūsu norunu? Atceries savu solījumu?

Viņam negribējās teikt “jā”. Tik ļoti negribējās. Džeks

vienmēr bija zinājis: lai arī ko Diāna sagribēs, tas noteikti būs kaut kas bīstams. Un nu viņš bija pārbijies vairāk nekā jebkad.

Dreiks bija atgriezies. Dreiks bija necilvēks.

Diānas pirkstu gali glāstīja zēna vaigu. Viņš juta pār mu­guru pārskrienam trīsas. Tad viņa to papliķēja vēl arvien tikpat maigi.

- Es jautāju, vai tu atceries savu solījumu.

Džeks bija zaudējis valodu. Pārāk apmulsis, lai spētu paru­nāt, pārāk stipri apzinādamies meitenes klātbūtni, pārāk nobijies no tā, ko viņa varētu gribēt.

Viņš pamāja ar galvu.

- Apģērbies. Vienkārši uzvelc drēbes. Vairāk neko.

- Cik ir pulkstenis? Viņš centās novilcināt laiku.

- īstais laiks, lai veiktu labu darbu. Viņas maigā mute savilkās greizā smaidā. Pat ja tam ir nelabs iemesls.

Neizsakāmi apmierināts, ka pamanījies uzvilkt pidžambikses, Džeks izrāpās no gultas. Pamājis, lai Diāna aizgriežas, viņš žigli apģērbās.

- Kurp mēs dosimies?

- Tu sēdīsies pie stūres.

- Esmu vadījis auto vienu vienīgu reizi un gandrīz iebraucu grāvī.

- Tu esi loti gudrs zēns, Džek. Gan tiksi galā.

Viņi izzagās tumšajā gaitenī. Tad lejup pa kāpnēm klusi, piesardzīgi. Šaurā spraudziņā pavērusi ārdurvis, Diāna pār­laida skatienu pagalmam. Džeks prātoja, kas notiktu, ja kāds viņus apturētu. Vai Diānai bija padomā kāds aizbildinājums?

Skaņa, krosa kurpju zolēm minot piebraucamā ceļa granti, miglainajā nakts gaisā šķita nedabiski skaļa. Likās, it kā viņi tīšu prātu censtos trokšņot.

It kā katrs troksnītis tiktu pavadīts ar vesera sitienu.

Diāna veda viņu uz džipu, kas bija nevīžīgi iebraukts mau­riņā. Kāp iekšā. Vadītāja sēdeklī. Atslēgas ir mašīnā.

- Kurp mēs brauksim?

- Stūrē uz Perdidobīču. Un nevis mēs, bet tu. Tu viens pats.

- Ko? Džeks bija ne pa jokam satraucies. Es viens? Nē, nē, nē! Ja es aizbraukšu, Keins nospriedīs, ka es to daru pats uz savu galvu. Viņš sūtīs man pakaļ Dreīku.

- Džek, vai nu tu man paklausīsi, vai arī es nostāšos un tepat, uz vietas, sākšu kliegt. Viņi izskries ārā, un es pateikšu, ka pieķēru tevi bēgšanas mēģinājumā.

Džeks juta, kā drūp viņa pretestība. Tas bija pārlieku *

ticami. Viņa to patiešām izdarītu, un Keins viņai noticētu. Un tad… Dreiks. Džeks noskurinājās.

- Kāpēc tā? viņš žēli noīdējās.

- Tu uzmeklēsi Semu Tempļu. Pateiksi viņam, ka esi aiz­bēdzis.

Džeks norīstījās un pašūpoja galvu.

- Vēl labāk būtu, ja tu uzmeklētu to meiteni. Astrīdu. Diāna bija daļēji atguvusi savu izsmējīgo toni. Astrīdu Ģēniju. Viņa par katru cenu gribēs izglābt Semu.

- Labi, labi, Džeks centās sevi iedrošināt. Nu tad es braukšu.

Diāna pieskārās viņa rokai. Pastāsti viņiem par Endrū.

Džeks sastinga ar roku uz atslēgas. Tad to tu no manis gribi?

- Džek, ja Sems pazudis, Dreiks bruks virsū man un Keins nespēs viņu aizkavēt. Dreiks ir stiprāks nekā līdz šim. Man vajag, lai Sems paliktu dzīvs. Man vajadzīgs kāds, pret kuru Dreiks vērstu savu naidu. Lai būtu kaut kāds līdzsvars. Pastāsti Semam par to vilinājumu. Brīdini, ka viņu vilinās ļauties lie­lajam lēcienam, bet varbūt varbūt, ja viņš pateiks “nē”… Diāna nopūtās. Šajā nopūtā gan bija grūti saklausīt kādas cerības. Un tagad brauc.

To teikusi, Diāna apgriezās uz papēža un aizsoļoja atpakaļ uz skolu.

Džeks ar skatienu sekoja meitenei līdz pat durvīm. Šī varēja būt arī viņas iespēja izglābties. Viņa varēja tikt prom no Keina un Dreika, un visa, ko tie pārstāvēja. Tomēr viņa palika.

Vai varēja būt, ka Diāna patiešām mīl Keinu?

Dziļi ievilcis elpu, Džeks pagrieza aizdedzes atslēgu. Motors ierūcās. Viņš bija piedevis pārāk daudz gāzes. Radījis pārāk daudz trokšņa.

- Kuš, viņš noteica.

Tad viņš pārvirzīja piedziņu uz “D”. Nospieda gāzes pedāli. Nekas nenotika. Džeks gandrīz jau krita panikā, kad atcerējās: avārijas bremze. Palaidis vaļā bremzi, viņš vēlreiz nospieda gāzes pedāli. Džips lēnītiņām aizripoja pa gurkstošo granti.

- Ei, uz kurieni tad tu?

Hovards. Kas viņam te nakts vidū darāms?

Protams, viņš vēl arvien meklēja savu draugu, to kausli Orku. Nepaguris meklēja Orku.

Izbrīnu Hovarda sejā ātri nomainīja satraukums.

- Ei, vecīt, apstājies! Stāt!

Džeks pabrauca viņam garām.

Atpakaļskata spogulītī viņš redzēja Hovardu skriešus meta­mies uz skolu.

Jāmēģina braukt ātrāk. Taču auto vadīšana Datordžekam iedvesa bailes. Tā prasīja pārāk daudz uzmanības, pārāk daudz zibenīgu lēmumu, šķita pārāk bīstama, pārāk briesmīga.

Pie dzelzs vārtiem nācās nobremzēt. Tie bija ciet. Džeks izlēca un ātri atrāva tos vaļā.

Kādu bridi viņš nekustīgi stāvēja un ieklausījās. Meža ska­ņas. No koku lapām pilošas lāses, sīku dzīvnieciņu čabināša­nās, tikko jūtama, viegla vēsma lapotnē. Un tad automašīnas motora rūkoņa.

Atpakaļ uz džipu. Iedarbināt piedziņu un gāzelīgi izbraukt cauri vārtiem.

Atstāt tos vaļā un ātrāk prom. Diez vai vārti būtu likuši kādam piebremzēt. Tikai viņam. Un viņam jau tagad dzinās pakaļ. Pie stūres, bez šaubām, ir Panda; viņš bija visprasmīgā­kais braucējs, nesalīdzināmi prasmīgāks par Džeku.

Panda. Un viņam blakus noteikti ir Dreiks. Džeks ieķērās stūrē. Pārāk stipri. Tās augšējā daļa salūza viņa rokās.

Aizsviedis prom sešas collas garo plastmasas pusloku, viņš bailēs ieldējās. Bija jāpiespiež sevi turēt stūri uzmanīgāk, pārvarēt paniku, koncentrēties uz braukšanu. Koncentrēties uz ceļu, kas, vīdamies lejup no kalna un mezdams likumu atradzei, veda no meža uz atklātāku apvidu.

Atpakaļskata spoguli ugunis.

Ak Dievs! Ak Dievs!

Tie viņu nogalinās. Dreiks laidis darbā savu pātagas roku.

- Domā, Džek! viņš ar pārsteidzošu sparu iekliedzās.

- Domā!

ŠI nebija programmēšanas joma. Tās nebija tehnoloģijas. Tas, kas notika patlaban, bija daudz primitīvāk. Spēks pret spēku, varmācība pret varmācību, naids un bailes.

Bet vai tiešām?

Varbūt svarīgs bija augstums. Džips slējās augstu virs ceļa. Toties vieglais auto, kas strauji samazināja distanci, šķita pieplacis pie zemes.

Šis bija kārtīgs apvidus vāģis. Četru riteņu piedziņa.

Džeks paglūnēja uz ceļa malām. Labajā pusē vīdēja dziļš grāvis. Kreisajā stāva klinšu siena.

Vajātājs tuvojās strauji. Nu jau viņus šķīra ne vairāk kā daži simti pēdu.

Tā. Pa labi ir zemesceļš. Tas noteikti nekur neved. Tas izbeigsies jau pēc kādām divdesmit pēdām. Taču izvēles nebija. Džeks pagrieza stūri pa labi un, pat braucot ar tik mazu ātrumu, juta, ka apgāzīsies.

Tomēr džips nostabilizējās un uzbrauca uz zemesceļa. Tin­tes melnajā bezmēness tumsā prožektori spoži izgaismoja sev priekšā dubļus un nezāles. Nekas nebija saskatāms… nekas nebija zināms… Džeks stūrēja uz labu laimi, klusībā cerēdams, ka zemesceļš pēkšņi neatdursies pret klints sienu.

Stūre bija grūti noturama, jo mežonīgi raustījās. Tomēr viņš nedrīkstēja to turēt pārāk cieši, citādi tā viņa stiprajās rokās salūzīs. Un tās patiešām būtu beigas.

Sedana gaismas aiz muguras mežonīgi lēkāja augšup lejup. Vieglajam auto šāds zemesceļš bija grūtāk veicams. Tas, kas nācās grūti džipam, vieglajam auto bija neiespējams.

Džeks pamazām atrāvās no vajātāja, līdz beidzot prožek­tori aiz muguras vairs nebija saskatāmi un kļuva skaidrs, ka vieglais auto ir apstājies.

Džeks samazināja ātrumu, tā bija vieglāk valdīt pār džipu.

Vajātāji bija atpalikuši. Bet kā viņš nokļūs Perdidobīčā? Vienīgais viņam zināmais ceļš uz pilsētu bija šoseja. Vai šis zemesceļš kaut kur aizvedīs?

Vienu gan Džeks zināja droši: Koutsā viņš vairs nekad neatgriezīsies.