Prom

divdesmit piektĀ nodaĻa

127 STUNDAS, 42 MINŪTES

Bija pagājušas divas dienas, kopš Lana bija pārdzīvojusi koijotu uzbrukumu. Runājošu koijotu. Divas dienas, kopš viņas dzīvību bija izglābusi čūska. Lidojoša čūska.

Pasaule bija sajukusi prātā.

Lana laistīja mauriņu, nemitīgi paturēdama acīs apkārtni ja nu pēkšņi parādās koijoti vai čūskas. Viņa uzmanīgi ieklau­sījās katrā Patrika rējienā, rūcienā vai straujākā lēcienā. Patriks bija viņas agrīnās brīdināšanas sistēma. Agrāk viņi bija saimniece un mājdzīvnieks vai, varētu teikt, draugi. Taču tagad viņi bija komanda. Viņi bija partneri izdzīvošanas spēlē: Patrika maņas, Lanas smadzenes.

Protams, bija muļķīgi laistīt mauriņu, sevišķi, ņemot vērā, ka nevarēja zināt, vai ūdens pietiks viņai pašai. Bet cilvēks, kuram piederēja šis pussagruvušais tuksneša miteklis, bija tik ļoti lolojis šos nedaudzos zāles kvadrātmetrus. Tas bija izaicinājums tuksnesim. Izaicinājums, kaut arī viņš pats bija izvēlējies dzīvot šajā Dieva pamestajā kaktā.

Lai vai kā kāpēc lai šajā jukušā pasaulē arī viņa nebūtu jukusi?

Šī būda piederēja cilvēkam, vārdā Džims Brauns. Lana to uzzināja no dokumentiem, kas glabājās viņa rakstām­galdā. Vecais lāga Džims Brauns. Nebija nevienas fotogrāfijas, bet viņš bija tikai četrdesmit astoņus gadus vecs. Pēc Lanas domām, mazliet tā kā par jaunu, lai atstātu civilizāciju un kļūtu par vientuļnieku.

Nojume aiz būdas bija līdz pat jumtam piekrauta ar izdzī­vošanas pārtiku. Nebija gan atrodams nekas svaigs, toties bija tik daudz krekeru, konservēta zemesriekstu sviesta, fīrziķu un citu augļu kompotu, čili, konservētas maltās gaļas un tūlītējai ēšanai gatavu militāra stila maltīšu, lai Lana un Patriks te varētu palikt vismaz gadu. Varbūt pat ilgāk.

Telefona nebija. Nebija arī televizora, nedz kādas citas elektronikas. Ne arī gaisa kondicionētāja, kas padarītu cieša­māku nežēlīgo pēcpusdienas tveici. Te vispār nebija elektrības. Vienīgā mehāniskā ierīce bija vējdzirnavas, ar kuru palīdzību tika darbināts sūknis, kas gādāja ūdeni no dziļāka zemes slāņa, un ar kāju darbināma tecīla, ko izmantoja cēršu, lāpstu un zāģu asināšanai. Toties cēršu, lāpstu, zāģu un āmuru te bija papilnam.

Bija zīmes, kas liecināja par automašīnas vai pat kravas auto esamību. Mājas vienā pusē slējās kaut kas līdzīgs greizai automašīnu nojumei, no kurienes veda labi pamanāmi riepu nospiedumi smiltīs. Atkritumos mētājās tukšas eļļas kannas, bet divas sarkanas divdesmit piecu galonu tērauda tvertnes oda tā, it kā būtu pilnas ar benzīnu.

Aizmugurē stāvēja glītā četrstūrainā grēdā sakrāmēts dzelzceļa gulšņu krāvums. Blakus bija sīkāki kokmateriāli, pārsvarā lietoti par to liecināja tajos sadzītās naglas.

Vientuļnieks Džims, kā Lana viņu klusībā dēvēja, noteikti bija kaut kur izgājis. Varbūt aizbraucis uz visiem laikiem. Var­būt tas, kas notika ar viņas vectēvu, bija noticis arī ar viņu, un nu Lana bija vienīgais dzīvais cilvēks šajā pasaulē.

Viņai negribējās atrasties šeit, ja Džims atgrieztos. Kā lai zina, vai var uzticēties vīram, kas dzīvo saules izdedzinātā ielejā starp putekļainiem pauguriem, uz kuru neved neviens ceļš, un kopj mauriņu, kas ir tik sulīgi zaļš kā minigolfa lau­kums?

Lana beidza laistīt zāli un, pirms noslēdza šļūteni, rotaļīgi apšļakstīja Patriku.

- Gribi mazliet cili, draudziņ? viņa jautāja sunim.

Lana atgriezās iekšā. Būdā bija karsts kā cepeškrāsni, un meitene sāka svīst, pirms bija pārkāpusi pār slieksni, tomēr viņa apšaubīja, vai kādreiz mūžā vairs žēlosies par kaut ko tik nenozīmīgu. Pēc visa, kas pārciests.

Karstums? Tad nu gan liela lieta! Viņai bija ūdens, bija ēdiens, un, pats labākais, neviens kauls nebija lauzts.

Cili bija pamatīgā trislitrigā kārbā. Tā kā ledusskapja nebija, viņiem nācās to tukšot, pirms konservi sākuši bojāties, tāpēc tagad dienaskārtībā bija čili maltīte pēc maltītes, līdz viss tiks apēsts. Desertā toties bija augļu kompots. Varbūt rīt viņa atvērs lielo kārbu ar vaniļas pudiņu un pāris dienu ēdīs tikai pudiņu.

Plīts nebija, tikai virsma ar vienu vienīgu degli. Nebija ari izlietnes. Tikai krēsls un galds, un cieta, neērta lāviņa pie sienas. Vienīgais dekoratīvais elements bija apskretis persiešu paklājs pašā istabas vidū. Labākā sēdvieta šeit bija uz paklāja novietots smirdīgs, toties ērts La-Z-boy zvilnis. Tas bija iestrēdzis pusguļus stāvoklī, bet Lanai tas šķita gana labi. Cik jauki būtu tā laiski atgāzties un ne par ko nedomāt, ne par ko neuztraukties!

Vienīgā šeit pieejamā nodarbe bija lasīšana. Vientuļniekam Džimam piederēja tieši trīsdesmit astoņas grāmatas. Lana bija tās visas izcilājusi. Tur stāvēja gluži jauni Patrika O’Braiena, Dena Saimonsa, Stīvena Kinga un Denisa Leheina romāni un daži tādu autoru kā Toro sacerējumi, kam, pēc Lanas sapra­šanas, bija sakars ar filozofiju. Bija arī klasikas darbi, kuru nosaukumi meitenei šķita pazīstami: “Olivers Tvists”, “Jūras vilks”, “Dziļais miegs”, “Aivenho”.

Acīs nekas neiekrita. Nebija nevienas Dž. K. Roulingas vai Megas Kebotas grāmatas nekā jaunatnei domāta. Pirmās dienas laikā Lana izlasīja visu “Lepnumu un aizspriedumus” un tagad bija sākusi “Jūras vilku”. Nevienu no šīm grāma­tām nevarēja nosaukt par vieglu lasāmvielu. Bet Lanas rīcībā nebija nekā cita kā vien laiks.

- Mēs nevaram šeit palikt, Patrik, Lana teica, kad suns uzklupa savai čili bļodai. Agrāk vai vēlāk mums būs no šejie­nes jāaiziet. Mani draugi raizēsies. Visi raizēsies. Pat mamma un tētis. Viņi nospriedīs, ka esmu pagalam.

Bet, pat sakot šos vārdus, Lanu nepameta šaubas. Kopš viņa bija izšķirojusi pārtiku, nekā daudz, ko darīt, vairs nebija, tāpēc lielāko daļu laika meitene pavadīja, sēdēdama uz koka krēsla, lasot grāmatu vai vienkārši vērojot tuksnesīgo ainavu. Krēslu viņa bija nolikusi durvju ailā, kur tika mazliet ēnas un pavērās skats pāri mauriņam uz apkārtējiem pauguriem. Lana bija apguvusi paņēmienu pēc katras izlasītās rindkopas pacelt acis, lai pārlaistu skatienu apkārtnei. Pārliecinājusies, ka briesmu nav un arī Patriks nedod nekādas brīdinošas zīmes, viņa iegrima nākamajā rindkopā.

Pēc kāda laika Lana juta, ka nebeidzamais tukšums iedra­gājis viņas jau tā pavājo optimismu.

Barjera bija, kur bijusi. Tā atradās aiz būdas, ārpus viņas redzeslauka, bet, paejot gabaliņu sāņus, kļuva saskatāma.

Lana nesa uz durvīm skārda kausu ar ūdeni, domādama padzerties, kamēr kārtējo reizi uzmetīs skatienu mauri­ņam, kad pēkšņi viņai klāt piesteidzās Patriks ar sabozušos kažoku. Suns purināja galvu, it kā tam būtu piemetusies kāda lēkme.

- Iekšā! Lana uzsauca.

Viņa paturēja durvis vaļā, un Patriks iemetās iekšā. Mei­tene aizcirta durvis un aizšāva priekšā bultu.

Patriks atdūrās pret paklāju, paslīdēja, divreiz apvēlās un beidzot apsēdās. Viņam kaut kas bija mutē. Kaut kas dzīvs.

Lana piesardzīgi tuvojās. Viņa pieliecās, lai apskatītos.

- Ragainais krupis? Vai tas tev ir? Tu mani pārbiedēji līdz nāvei kaut kāda krupja dēļ? Viņa juta, ka sirds, atjaunodama dabisko ritmu, smagi dauzās. Spļauj to mūdzi ārā! Apžēliņ, Patrik, es uz tevi paļaujos, bet tu te satrakojies kaut kāda stulba krupja dēļ?

Taču Patriks neparko negribēja atteikties no sava laupī­juma. Lana nolēma viņam to atstāt. Nu jau tas tik un tā bija beigts, un viņa sprieda, ka arī Patrikam ir tiesības uz savu personisko trakuma izpausmi.

- Nes to ārā, tad tu varēsi to paturēt, teica Lana. Viņa devās uz durvīm, bet vispirms notupās, lai sakārtotu paklāju. Un pamanīja grīdā lūku.

Lana parāva nost tepiķi un piestūma to pie zviļņa.

Viņa brīdi vilcinājās, nebūdama pārliecināta, vai maz vēlas redzēt, kas atrodas zem šiem grīdas dēļiem. Varbūt Vientuļ­nieks Džims īstenībā bija sērijveida slepkava Džims.

Bet izskatījās, ka nekas cits neatliek. Lana pastūma sāņus zvilni un sarullēja paklāju. Kļuva redzams dēļos iestiprināts tērauda riņķis. Viņa to parāva.

Bedrē bija glīti sakrauti metāla ķieģeļi, katrs kādas sešas vai astoņas collas garš, uz pusi mazāks platumā un trešdaļa no tā biezumā.

Kas tie tādi, Lanai nebija daudz jādomā.

- Zelts, Patrik. Zelts.

Zelta stieņi bija smagi divdesmit mārciņas vai vairāk -, taču, lai redzētu grēdas apjomu, meitene labu tiesu no tiem izcēla ārā. Pēc Lanas aprēķiniem, kopumā to bija četrpadsmit un katrs svēra vismaz divdesmit mārciņas.

Lanai nebija ne jausmas, cik vērtīgs ir zelts, taču viņa vis­maz zināja, cik maksā pāris zelta auskaru riņķu.

- Te nu gan ir lērums auskaru, viņa noteica.

Patriks apmulsis ieskatījās bedrē.

- Vai zini, ko tas nozīmē, Patrik? Viss šis zelts zem grīdas un tās cērtes un lāpstas ārpusē. Vientuļnieks Džims ir zeltracis.

Viņa skriešus metās ārā uz nojumi, kur vientuļnieks Džims kādreiz bija turējis savu auto. Patriks, cerēdams uz rotaļu, metās pakaļ. Reizēm viņa pasvieda sunim salauztu cirvja kātu, ļaujot viņam to noķert, taču šodien Patrikam nācās piedzīvot vilšanos.

Lana pirmo reizi ņēmās rūpīgi sekot riteņu sliedēm. Tās bija padzisušas, tomēr saskatāmas. Dažas pēdas, kā likās, senākas, veda uz dienvidaustrumiem, varbūt uz Perdidobiču. Kaut cik svaigākas veda citā virzienā uz kalnu grēdu ziemeļu pusē.

Līdz Perdidoblčai, kā meitenei šķita, varēja būt piecpa­dsmit, varbūt divdesmit jūdzes šausminoši ilgs gājiens šādā tveicē. Toties kalnu grēda, ja vien raktuves atradās tās pakājē, izskatījās reizes desmit tuvāk. Varbūt Vientuļnieks Džims bija tur. Ja tā, tad tur bija ari viņa mašīna. Mašīnai vajadzēja būt tur arī tad, ja viņa paša tur nebija.

Doma par to, ka atkal jādodas mežonīgajā apvidū, Lanai uzdzina dziļu nepatiku. Iepriekšējā reizē viņa bija atradusies ļoti, ļoti tuvu nāvei. Un tur vēl arvien varēja būt koijoti. Varbūt tie pacietīgi gaidīja. Bet tik vien kā jūdze līdz raktuvēm? Viņa to spēja paveikt.

Lana piepildīja plastmasas kanniņu ar ūdeni. Viņa uzpildīja sevi ar ūdeni un parūpējās, lai arī Patriks kārtīgi padzertos. Viņa piestūķēja kabatas ar tūlītējai ēšanai gatavām uzkodām un vēl mazliet salika dvielī, ko sasēja pauniņā. Pati sevi mei­tene notriepa ar pretapdegumu krēmu no medicīnas lādītes.

- Dosimies nu pastaigā, Patrik.

Astrīdai apsēžoties “Bostonas vaļu mednieka” kreisās puses sēdekli, Edllio viņu sveica ar smaidu. Paldies Dievam! Tagad mums laivā būs vismaz viens prātīgs cilvēks.

Edīlio un Kvinns nostūma laivu no smiltīm, atpakaļ liegi glāstošajos viļņos. Ierāpušies laivā, viņi pārkāra kājas pāri malai, lai notraustu pie zolēm pielipušās smiltis.

Sems stūrēja laivu jūrā, tieši pretī barjerai. Viņš cerēja, ka Dreiks ir pagalam vai vismaz pamatīgi savainots. Bet, nebū­dams par to pārliecināts, viņš gribēja aizkļūt labi tālu, pirms šis psihopāts sācis uz viņiem šaut.

Sems atskārta, ka nekad savā mūžā nebija vēlējis kādam nāvi. Kopš IBJZ uzrašanās bija pagājušas astoņas dienas.

Astoņas dienas, kurās viņš bija saskatījies tik daudz neprāta, ka ar to pietiktu visam mūžam. Un tagad Sems fantazēja par to, ka tas puisis varētu būt pagalam.

Pabīdījis droseli uz priekšu un nokļuvis tik tālu, ka neviena lode vairs nespēja viņus aizsniegt, Sems sāka justies labāk. Kopš IBJZ uzrašanās viņš nebija darījis neko citu, kas tik ļoti atgādinātu sērfošanu. Bangu gan nebija, tikai neievērojami, sīki ņirbu vilnīši. Taču “Vaļu mednieks” slīdēja pa tiem ar brīnišķīgu spēku, ko Sems sajuta ar kājām; tas lika zobiem klabēt un izvilināja lūpās smaidu. Gaisā lidoja sāļas šļakatas, un Semam bija grūti būt drūmam, kad sejā sitās okeāna ūdens.

- Paldies, Edīlio! Un ari tev, Kvinn, Sems teica. Uz Kvinnu gan viņš vēl arvien niknojās, bet tagad viņi bija vārda tiešā nozīmē vienā laivā.

- Redzēsim, cik ļoti tu gribēsi man pateikties, kad es šo laivu pievemšu, teica Edīlio. Viņš patiešām izskatījās maz­liet zaļš.

Sems sev atgādināja, ka jāturas drošā attālumā no IBJZ barjeras, tomēr viņam gribējās piebraukt tuvāk. Nelika mieru doma par iespējamu caurumu vai atvērumu vārtiem, pa kuriem viņi visi varētu izkuģot ārā un pateikt šim neprātam ardievas.

Tālu ziemeļos bija saskatāmas klintis, kas iezīmēja līci, pie kura atradās spēkstacija. Aiz tām vīdēja tikai miglas plankums un kāds pusducis tuvāko sīko vientuļo saliņu.

Astrīda bija sameklējusi glābšanas vestes un vienu uzvil­kusi Mazajam Pītam. Arī Edīlio no tās neatteicās. Kvinns gan.

Astrīda atrada arī mazu dzesētāju, piebāztu sasilušām minerālūdens pudelēm. Vēl tajā bija maizes kukulis un zemes­riekstu sviesta un marmelādes atliekas. Mums nenāksies ciest badu, viņa atzīmēja. Vismaz ne uzreiz.

Barjera tagad atradās pa kreisi no viņiem: šausmīga, nomā­coša, līdzena siena. Viļņi, atsitoties pret to, šķita nepacietīgi. Pat ūdens gribēja no šejienes bēgt.

Sems jutās kā zivs akvārijā, un IBJZ barjera veidoja šī akvā­rija sienas. Tā šķita tikpat puscaurspīdīga un noslēpumaina, kāda tā bija uz zemes.

Puisis vadīja laivu gar barjeru, līdz viņi bija tik tālu, ka “Virsotne” vairs nelikās lielāka par LEGO klucīšu krāvumu, kas slējās virs krasta šaurās smilšu strēles. Perdidobīča izskatījās kā eļļas gleznojums, kurā ar krāsas punktiem un triepieniem radīts priekšstats par pilsētu, tomēr neizceļot nevienu tās detaļu.

- Es gribētu kaut ko izmēģināt, pavēstīja Sems.

Viņš izslēdza motoru un ļāva laivai šūpoties uz ūdens. Šķita, ka laiva pati grib slīdēt gar sienu. Te bija straume, ļoti vāja, tomēr pamanāma. Tā plūda gar sienu un, attālinādamās no sauszemes, virzījās gar tās izliekumu tālāk jūrā.

- Vai mums ir enkurs? jautāja Sems.

Atbildes vietā atskanēja rīstīšanās. Sems novērsās, kamēr Edīlio atbrīvojās no savām brokastīm.

- Nekas, noteica Sems. Paskatīšos pats.

Enkura nebija. Toties viņš ievēroja, ka Astrīda ziež uz mai­zes zemesriekstu sviestu un marmelādi. Vienu sviestmaizi viņa pasniedza Semam.

Viņš pat nebija pamanījis, ka ir izsalcis.

- Tad, re, kāpēc tevi sauc par Astrīdu Ģēniju, nokodis gandrīz pusi sviestmaizes, viņš zemesriekstu sviesta pieķe­pušu muti nomurmuļoja.

- Mīļo cilvēk, tikai nerunā par ēdienu, kunkstēja Edīlio.

Sems pārmeklēja laiviņu. Enkura nekur nebija, toties

bija daži plastmasas buferi, kurus viņš piestiprināja sev pie sāniem gadījumam, ja iznāktu pieskarties pie barjeras. Un vēl bija zilibaltas neilona auklas ritulis. Vienu galu Sems cieši piesēja pie spailes, otru apsēja sev ap potīti. Tad novilka kreklu un nospārdīja nost kurpes, paliekot tikai šortos. Rakņājoties vienā no tilpnēm, Sems atrada garu skrūvgriezi.

- Ko tu dari? vaicāja Kvinns.

Sems izlikās nedzirdam. Edīlio, vecīt, vai tu būsi dzīvo­tājs?

- Ceru, ka ne, Edīlio izgrūda caur sakostiem zobiem.

- Es taisos ienirt. Paskatīšos, vai nevaru pakļūt zem bar­jeras.

Astrīda izskatījās noraizējusies un skeptiska, bet Sems redzēja, ka viņa iegrimusi pati savās domās. Varbūt centās prātā aptvert to, ka gandrīz tikusi nošauta.

-Ja tu kaut kur ietrieksies, es tevi izvilkšu, apsolīja Kvinns.

Nebūdams gatavs runāt ar Kvinnu, Sems tikai pamāja ar galvu. Kas to zina, vai viņš jebkad būs gatavs ar Kvinnu runāt. Tad Sems pārlēca pār bortu un ienira.

Ūdens bija kā sengaidīts draugs. Tik auksts, ka aizrāvās elpa, tomēr aicinošs. Sajutis sāls garšu, zēns iesmējās.

Pāris reižu dziļi ieelpojis, Sems aizturēja elpu un ienira. Viņš peldēja, spēcīgi kuļoties ar kājām un brīvo roku, bet otru roku bija izstiepis, turot tajā skrūvgriezi, lai izvairītos no IBJZ sienas. Semam nebija vēlēšanās atsisties pret to. Jau pieskar­ties tai ar pirkstu bija sāpīgi. Aizķert ar plecu vai gurnu būtu vēl nepatīkamāk.

Sems laidās aizvien dziļāk un dziļāk. Kaut viņam būtu pieticis tālredzības paķert no laivu piestātnes akvalangista aprīkojumu vai vismaz sejas masku un pleznas! Taču tajā brīdī viņš bija pārlieku norūpējies. Ūdens bija itin dzidrs, tomēr redzamību ierobežoja barjeras ēna.

Jau gandrīz iztērējis savus gaisa krājumus, nirējs sasnie­dza barjeru. Skrūvgriezis ne pret ko neatdūrās, un Sems juta spēju sajūsmas uzliesmojumu, kas pazuda, tiklīdz nākamais grūdiens sastapās ar cietu pretestību.

Izšāvies virspusē, zēns aumaļām kampa gaisu.

Barjera stiepās vismaz divdesmit pēdas zem ūdens līmeņa. Ja arī tai bija kaut kāda apakšējā robeža, viņš to varētu atrast, tikai apbruņojies ar gaisa tvertni un pleznām.

Laiva līgojās pret barjeru kādu piecdesmit pēdu attālumā. Atskanēja kluss “šš” tur Astrīda atvēra Mazajam Pītam kolas pudeli. Kvinns sēdēja laivas priekšgalā, un Edīlio vēl arvien izskatījās tā, it kā varētu izvemt savas aknas.

Sems nesteidzīgi peldēja uz laivu. Ūdens pieskārieni ādai bija ļoti patīkami un pat nenomāca vilšanās par to, ka nebija izdevies atrast izeju no IBJZ.

Motora troksni un viļņu plīkšķēšanas izraisīto triecienu Sems sajuta labu brīdi, pirms ieraudzīja pašu laivu. Viņš visiem spēkiem palēcās, lai paceltu galvu, cik vien iespējams augstu virs ūdens.

- Ei! Sems iesaucās.

Nu jau arī Kvinns bija saklausījis motora troksni. Laiva tuvojas. Ātrāk! viņš uzsauca.

-Kur?

- No pilsētas, atbildēja Kvinns.

- Ātrāk! viņš atkārtoja.