Prom

VIENPADSMITĀ NODAĻA

»

Š 273 STUNDAS, 39 MINŪTES

Smieklu un apvainojumu pavadīti, Sems, Kvinns, Edīlio un Astrīda turpināja ceļu kājām.

- Kvinn, Edīlio! Puiši, vai ar jums viss ir kārtībā? apvai­cājās Astrīda.

- Ja neskaita baigo zilumu, kas man droši vien ir muguras vidū? attrauca Kvinns. Protams. Ja neskaita to, ka bez jebkāda iemesla tiku dauzīts, ar mani viss ir pa pirmo. Varens plāns, bračiņ! Labi nostrādāja! Mēs atdevām golfa kārtu un tikām piekauti un pazemoti.

Sems apspieda vēlmi sakliegt uz draugu. Kvinnam bija taisnība. Sems bija nolēmis ignorēt “ceļa barjeru”, un viņi bija par to samaksājuši.

Hovarda vārdi sāpīgi dzēla. Šķita, it kā kaut kāds sīks tārps būtu nolobījis Semam ādu un parādījis pasaulei, kāds viņš ir patiesībā. Ne jau to, ka viņš uzskatītu sevi par pārāk labu, lai biedrotos ar citiem tur nu Hovards kļūdījās -, bet to, ka viņš nevēlas uzņemties vadību. Tam bija savi iemesli, bet šobrīd tie Semam likās nenozīmīgāki par mokošo apziņu, ka viņš ticis apkaunots savu draugu priekšā.

- Ar mani viss būs labi, nav jau nekas traks, Edīlio atbil­dēja Astrīdai. Ja vien turpināšu iet, tas pāries.

- Ak jā, vareni, tu jau esi pārākais vecis, Edīlio! Kvinns noņirdzās. Varbūt tev patīk, ka tevi klapē. Man gan ne. Man, vai zini, tas, ka tieku piedauzīts, nesagādā ne mazāko prieku.

Un tagad mums visu to gabalu līdz spēkstacijai būs jāvelkas kājām? Nūja, toties mēs varēsim mesties meklēt vienu sīku knauķi, kurš pats droši vien pat lāgā neapjēdz, ka ir pazudis.

Sems atkal apspieda dusmu lēkmi. Cik vien laipni spēdams, viņš sacīja: Tevi, brāl, neviens turp ar varu nedzen.

- Tu saki, ka man nevajag turp iet? Ar pāris ātriem soļiem panācis Semu, Kvinns sakampa viņu aiz pleca. Tu gribi, lai tinos, bračiņ?

- Nē, vecais. Tu esi mans labākais draugs.

- Tavs vienīgais draugs.

- Jā. Tas tiesa, atzina Sems.

- Es tikai netieku gudrs, kurš tevi te iecēlis par karali? noprasīja Kvinns. Tu izturies tā, it kā būtu noteicējs pār mums visiem. Kā tas notika? Kā tas nākas, ka tagad pakļaujos tavām pavēlēm?

- T\i jau nu neesi tas, kurš pakļautos pavēlēm! Sems nikni atcirta. Un es nemaz negribu pavēlēt. Ja es gribētu, lai cilvēki klausa manām pavēlēm, man būtu atlicis tikai palikt pilsētā un sākt visus izrīkot. Un jau klusākā balsī viņš piebilda: Tu pats varētu ķerties pie komandēšanas, Kvinn.

- Nekad neesmu teicis, ka gribētu būt kādam par izrī­kotāju, Kvinns īgni norūca. Bet viņš vismaz bija pārstājis apvainoties. Drūmi uzlūkojis Edīlio un uzmetis piesardzīgu skatienu Astrīdai, viņš sacīja: Vienīgi ir kaut kā dīvaini, brač. Bija taču pierasts, ka esam tikai tu un es, vai ne?

- Jā, piekrita Sems.

- Kā man tagad gribētos ņemt mūsu dēļus un bliezt uz pludmali! Kvinns īdošā balsī turpināja. Gribētos, lai viss būtu pa vecam. Tad viņš pārsteidzoši skaļi ieaurojās: Kur visi palikuši? Kāpēc nenāk mums pakaļ? Kur!? Ir!? Mani!? Vecāki!?

Viņi atsāka ceļu: Edīlio mazliet pieklibodams, Kvinns vilkdamies nopakaļus un kaut ko purpinādams. Sems gāja blakus Astrīdai. Meitenes klātbūtnē viņš vēl arvien jutās bikls.

- Tu tiki galā ar Orku, viņš sacīja. Paldies!

- Es viņu savaldīju ar koriģējošo matemātiku, viņa greizi pasmaidīja. Viņš no manis mazdrusciņ baidās. Tomēr pār­lieku ar to rēķināties mēs nevaram.

Viņi gāja pa pašu šosejas vidu. Tik dīvaini bija redzēt zem kājām dzelteno līniju. Patiesi dīvaini.

- Izmešu Bedres Jaunatnes Zona, novilka Astrīda.

- Aha. Varu saderēt, ka tas tagad iesakņosies!

- Varbūt tas nav tikai joks, prātoja Astrīda. Varbūt tam patiešām ir kaut kāda saistība ar Izmešu Bedri?

Sems viņu cieši uzlūkoja. Tu domā, ka notikusi avārija spēkstacijā?

Meitene paraustīja plecus. Nezinu, ko vispār domāt.

- Bet, tavuprāt, tam varētu būt kāds sakars? Spēkstacijā notikusi eksplozija vai kaut kas tamlīdzīgs?

- Strāva vēl arvien pienāk. Perdidobīča no spēkstacijas saņem elektrību. Gaisma vēl arvien deg. Tā vai citādi, taču spēkstacija joprojām darbojas.

Edīlio apstājās. Ei, ļaudis! Kāpēc mēs ejam kājām?

- Tāpēc, ka stulbais Orks un viņa ķēdes suns Hovards pie­vāca mūsu golfa kārtu, attrauca Kvinns.

- Paskat, vecīt! Edīlio norādīja uz automašīnu, kas bija nobraukusi no ceļa un iegāzusies novadgrāvī. Pie jumta bagāžnieka bija piestiprināti divi divriteņi.

- Kaut kā nelādzīgi ņemt svešu riteni, teica Astrīda.

- Izmet to no galvas! ieteica Kvinns. Neesi vēl pama­nījusi? Šī ir pilnīgi jauna pasaule. IBJZ.

Astrīda palūkojās uz kaiju, kas planēja zemu viņiem virs galvas. Jā, Kvinn. Laikam būšu gan pamanījusi.

Viņi paņēma abus divriteņus un sakāpa pa diviem uz katra; Kvinns uztupa uz Edīlio riteņa stieņa, Astrīda Sema. Meite­nes mati sitās viņam sejā, to viegli šaustot. Kad viņi pamanīja vēl divus divriteņus, Sems pat jutās apbēdināts.

Šoseja neveda tieši uz spēkstaciju, un viņiem nācās nogriez­ties pa sānceļu. Aiz līkuma atradās iespaidīga, no akmeņiem mūrēta sardzes ēka un sarkansvītrota aizsargbarjera, līdzīga tām, kādas mēdz būt pie dzelzceļa pārbrauktuvēm. Tā bija nolaista, aizšķērsojot ceļu. Viņi apbrauca tai apkārt.

Ceļš vijās starp pakalniem, ko klāja izkaltusi zāle un vīsto­šas dzeltenas savvaļas puķes. Spēkstacijas tuvumā nebija ne dzīvojamo namu, ne iestāžu ēku. No visām pusēm to ieskāva simtiem akru tukšuma. Stāvas nogāzes un pa kādam retam koku pudurim, pļavai un izžuvušai tērcei.

Pamazām ceļš pagriezās pret klinšaino krasta joslu. Ainava bija elpu aizraujoša, taču parasti tik stāvie viļņi tagad plūda rāmi un lēzeni. Ceļš uzveda kalnā un tad atkal laidās lejup, aizslēpies aiz pauguriem, pāris reižu apvijās pats sev apkārt un beidzot atklāja jaunu okeāna panorāmu.

- Tur priekšā ir vēl vieni apsargāti vārti, teica Astrīda.

- Ja tur tik tiešām būs sargs, es viņu sabučošu, nosolījās Kvinns.

- Tur viss tiek pastāvīgi novērots un patrulēts, teica Astrīda. Spēkstaciju apsargā tāds kā iekšējais karaspēks.

- Nu jau vairs ne, noteica Sems.

Viņi piegāja pie stiepļu žoga, kam gar augšu bija novilktas dzeloņdrātis. Pa kreisi tas stiepās lejup klintīs, pa labi izzuda pauguros. Šeit bija daudz nopietnāka apsardzes ēka, gandrīz vai cietoksnis. Tā izskatījās pēc būves, kas spētu izturēt pat visai spēcīgu uzbrukumu. Par vārtiem kalpoja augsts stiepļu režģa posms, kuru, piespiežot pogu, varēja bīdīt vaļā un ciet.

Viņi pārstāja mīt pedāļus un apstājās, lai aplūkotu šķērsli.

- Kā mēs tiksim iekšā? prātoja Astrīda.

- Kāds pārrāpsies pāri vārtiem, teica Sems. “Akmens, šķēres, papīriņš”?

Visi trīs zēni izlozēja “akmens-šķēres-papīriņš”, un Sems zaudēja.

- Papīrs, vecīt? Ej nu ej? Kvinns viņu ķircināja. Visiem zināms, ka pirmajā piegājienā tu vienmēr izvēlies šķēres.

Sems aši uzrāpās pa stiepļu režģi, taču dzeloņdrāts lika viņam apstāties. Viņš novilka kreklu un aptina to ap bīstamāko posmu. Uzmanīgi pārmetis tam kāju, zēns iekunkstējās dze­loņstieple tomēr bija trāpījusi augšstilbā. Tad viņš bija pāri. Atstājis kreklu uz drātīm, Sems nolēca zemē.

Viņš iegāja apsardzes ēkā. Gaisa kondicionētājs darbojās ar pilnu jaudu, un Sems tūdaļ pat sāka nožēlot, ka atstājis kreklu.

Krāsainu monitoru rinda rādīja ceļu, pa kuru viņi tikko bija ieradušies, kā arī ainu, kur secīgi mijās āra skati: okeānu un klintis, un kalnu. Tur bija redzamas ari vairākas ar paroli aizsargātas durvis uz spēkstaciju.

Tualetes telpā Sems pamanīja kādu elektronisko identifi­katoru, kas, iesiets aukliņā, karājās uz āķa. Acīmredzot pazu­šanas brīdī kāds bija lietojis ateju. Sems pakāra aukliņu sev kaklā.

Kambari aiz galvenās telpas viņš atrada pelēkzaļu militāra stila uniformas kreklu. Tas gan viņam bija vairākus izmērus par lielu. Pie sienas bija novietots automātisko ieroču mašīn­pistoļu statīvs. Telpā oda pēc eļļas un sēra.

Sems labu brīdi raudzījās uz ieročiem. Šaujamieroči pret beisbola nūjām.

- Ir nedomā par to, zēns nomurmināja.

Atstājis ieroču telpu, viņš cieši aizvēra aiz sevis durvis. Tomēr roka vēl kādu bridi kavējās uz kliņķa. Sems noskurinā­jās. Nē. Tik tālu tas nav aizgājis.

Vismaz pagaidām.

Vilinājuma spēks šķebināja dūšu. Kas viņam bija uznācis, ja reiz viņš to kaut sekundi apsvēra?

Sems piespieda pogu un atvēra vārtus.

- Ko tu tur tik ilgi darīji? Kvinns ar aizdomām jautāja.

- Meklēju sev kādu kreklu.

Spēkstacija atradās pilnīgā izolācijā; tas bija izmēros iespaidīgu, noliktavām līdzīgu ēku sakopojums, virs kurām slējās divi milzīgi zvanveidīgi betona kupoli.

Runas par spēkstaciju Sems bija dzirdējis visu savu mūžu. Šķita, ka tajā nodarbināta teju vai puse Perdidobīčas iedzīvotāju. Paaudzies viņš daudzkārt bija dzirdējis aplieci­nājumus, cik tā droša. Un viņš nebaidījās no atomenerģijas, patiešām ne. Bet tagad, savām acīm redzot patieso spēksta­ciju virs jūras izslējušos un aiz kalniem paslēpušos spožu, itin kā lēcienam gatavu nezvēru, zēns juta nemieru.

- Šajā placi varētu savietot visas Perdidoblčas ēkas, teica Sems. Nekad nebiju redzējis to tuvumā. Tā ir milzīga.

- Tā man atgādina reizi, kad biju Romā un redzēju Svētā Pētera katedrāli, teica Kvinns. Skatoties uz to, vai zini, tu jūties nožēlojami sīks. It kā varbūt tikai drošības dēļ tev būtu jāmetas uz ceļiem.

- Atvainojos par stulbo jautājumu, bet mēs taču nesaņem­sim radioaktīvo starojumu, ko? vaicāja Edllio.

- Te jau nav nekāda Černobiļa, dzēlīgi noteica Astrīda.

- Šeit pat nav ietvēruma torņu. To vietā ir tie divi lielie kupoli, īstie reaktori ir zem nosedzošajiem kupoliem, lai tad, ja kaut kas notiktu, radioaktīvās gāzes vai tvaiki paliktu iekšienē.

Kvinns mākslotā draudzīgumā uzsita Edīlio pa muguru.

- Un tāpēc nav, par ko uztraukties. Vienīgi, nu, šo apgabalu mēdz dēvēt par Izmešu Bedri. Nez kāpēc? Ja jau reiz viss ir tik totāli droši un tādā garā.

Kvinnam un Semam šis stāsts bija zināms, bet, lai iepa­zīstinātu ar to Edīlio, Astrīda norādīja uz tālāko no abiem kupoliem. Vai redzi atšķirību krāsā viens kupols liekas jaunāks, vai ne? Šim te kupolam trāpīja meteorīts. Pirms gandrīz piecpadsmit gadiem. Bet cik liela ir iespēja, ka tas atgadīsies vēlreiz?

- Cik liela iespēja tam bija gadīties pirmo reizi? nomur­mināja Kvinns.

- Meteorīts? atkārtoja Edllio un palūkojās debesīs. Saule bija labu gabalu pāri zenītam; laizdamās lejup, tā jau tuvojās okeānam.

- Neliels meteorīts, kas traucās milzīgā ātrumā, turpināja Astrīda. Tas ietriecās ietvēruma rezervuārā un uzspridzināja

to. Pārvērta to tvaikos. Trāpīja reaktorā un tad šāvās tālāk. Patiesībā bija pat labi, ka tas triecās tādā ātrumā.

Sems prātā redzēja šo ainu. Viņš it labi varēja iztēloties varenu kosmisku akmeni, kas, atstājot aiz sevis ugunīgu asti, neiedomājamā ātrumā brāžas lejup un saspridzina gabalos reaktora betona kupolu.

- Kāpēc ir labi, ka meteorīts bija tik ātrs? jautāja Sems.

-Tāpēc, ka tas ieurbās zemē un deviņdesmit procentu

urāna degvielas aiznesa sev līdzi krāterī, iegrūžot to gandrīz simt pēdu dziļumā. Tāpēc atlika tikai aizpildīt bedri, nobruģēt to un pārbūvēt reaktoru.

- Dzirdēju, ka viens cilvēks esot gājis bojā, teica Sems.

Astrīda pamāja ar galvu. Viens no inženieriem. Domā­jams, tajā brīdī viņš strādāja reaktora zonā.

- Tu saki, ka te, mums zem kājām, ir vesels lēvenis urāna un nevienam nav jāuztraucas, ka tas varētu būt bīstami? Edīlio skeptiski apvaicājās.

- Lērums urāna un viena džeka kauliņi, precizēja Kvinns.

- Laipni lūdzam Perdidobīčā vietā, kuras sauklis ir: “Radiā­cija? Kāda vēl radiācija?”

Astrīda, rādīdama ceļu, gāja pa priekšu. Spēkstaciju viņa bija apmeklējusi daudzkārt kopā ar tēvu. Meitene apstājās pie kādām durvīm bez uzraksta. Tās bija ne ar ko neiezīmīgas durvis turbīnu ēkas tālākajā galā. Sems ieslidināja spraugā | identifikatoru, un durvis ar klikšķi atvērās.

Skatienam pavērās alai līdzīga telpa ar augstiem, spraišļotiem griestiem un krāsotu betona grīdu. Te atradās četri milzīgi dzinēji, katrs no tiem lielāks par lokomotīvi. Troksnis bija neaprakstāms.

- Tās ir turbīnas, Astrīda centās pārkliegt orkāna aurus.

- Urāns izraisa reakciju, kas karsē ūdeni. Tā savukārt rada tvaikus, kas nonāk šeit, griež turbīnas un ražo elektrību.

-Tātad tu apgalvo, ka elektrības ražošanai nav nekāda sakara ar milzu kāmjiem, kas skrien riteņos, Kvinns kliedza pretī. Esmu ticis dezinformēts.

- Manuprāt, vispirms vajag pameklēt šeit! sauca Sems. Viņš uzlūkoja Kvinnu.

Kvinns mēdīdamies gurdeni salutēja.

Viņi virzījās cauri turbīnu telpai. Astrīda atgādināja, ka Mazais Pīts parasti nenāk, kad tiek saukts. Vienīgais veids, kā viņu atrast, ir izlūkot katru kaktu, katru vietu, kur mazs bērns var stāvēt, sēdēt vai paslēpties.

Turbīnu telpā Mazā Pīta nebija.

Beidzot Astrīda signalizēja, ka jādodas tālāk. Izejot caur divām durvīm, atkal varēja saklausīt normālu cilvēcisku runu.

- Dosimies uz kontroles telpu, ieteica Astrīda, un, iedami pa krēslainu koridoru, viņi nokļuva vecmodīga paskata kontro­les telpā. Tā izskatījās kā gabaliņš no NASA kosmiskās stacijas ar veciem skolas datoriem, mirgojošiem monitoriem un mil­zīgu daudzumu paneļu ar neskaitāmām uguntiņām, slēdžiem un veclaicīgām kontaktligzdām.

Tur, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, uz grīdas sēdēja Mazais Pīts. Puisēns šķita pilnīgi iegrimis videospēlē, kas atradās tam klēpī.

Astrīda tūdaļ neskrēja viņam klāt. Viņa lūkojās brālītī ar skatienu, kurā Sems šķita samanām gandrīz vai vilšanos. Likās, ka meitene pat mazliet sagumst.

Bet tad viņa, izmocījusi smaidu, piegāja mazajam klāt.

- Pītij, Astrīda viņu mierīgā balsī uzrunāja. It kā viņš nemaz nebūtu bijis pazudis, it kā viņi abi visu laiku būtu bijuši kopā un nebūtu nekas dīvains ieraudzīt puisēnu vienu pašu atomelektrostacijas kontroles telpā spēlējam Gameboy pokemonus.

- Paldies Dievam, viņš nav pie reaktoriem, teica Kvinns.

- Es jau gatavojos teikt lielo “NĒ” turienes pārmeklēšanai.

Edīlio piekrītoši pamāja ar galvu.

Mazajam Pītam bija četri gadi, viņš bija gaišmatains tāpat kā māsa, taču vasarraibumains un gandrīz meitenīgs. Puisēns bija jauks un nepavisam neizskatījās bremzēts vai aprobežots.

Nezinot patiesību, viņu varētu noturēt par normālu, varbūt pat gudru bērnu.

- Vai tev te bija kaut kāda pārtika? vaicāja Astrīda. Tad viņa izlaboja jautājumu: Vai gribi ēst?

Lai pievērstu Mazā Pīta uzmanību, Astrīdai bija savs paņē­miens, kā viņu uzrunāt. Viņa saņēma puisēna seju rokās, uzmanīgi aizsedzot viņam sānu skatu un daļēji aizklājot ausis. Pietuvinājusi savu seju viņējai, Astrīda mierīgi, bet ar ļoti skaidru, uzsvērtu dikciju ierunājās.

- Vai gribi ēst? viņa lēni, bet stingri atkārtoja.

Mazā Pīta acis iezibējās. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

- Labi, noteica Astrīda.

Edīlio, saraucis uzacis, pētīja novecojuša paskata elektro­niku, kas klāja lielāko daļu sienas. Viņa piere bija savilkta krunkās. Viss izskatās it kā normāli, Edīlio pavēstīja.

- Atvaino, nosmīkņāja Kvinns. Tātad tu esi ne tikai golfa karta šoferis, bet ari atominženieris?

- Es tikai skatos rādījumus, vecīt. Pieņemu, ka zaļais nozīmē “labi”, vai ne? Viņš piegāja pie zema, izliekta galda, kur trīs izsēdētu grozāmo krēslu priekšā atradās trīs datoru monitori.

- Es tur neko nesaprotu, cieši lūkodamies vienā no moni­toriem, atzinās Edīlio. Tur ir vieni vienīgi skaitļi un simboli.

- Aiziešu uz atpūtas telpu sameklēt Pītijam kaut ko ēdamu, pavēstīja Astrīda. Viņa pagriezās, lai ietu, bet mazais Pīts sāka kunkstēt. Tādu skaņu izdod kucēni, kad kaut ko grib izdīkt.

Astrīda lūdzoši uzlūkoja Semu. Viņš pa lielākai daļai nemaz nejūt manu klātbūtni. Man tā negribētos atstāt Pītiju brīdī, kad viņam parādījusies uztvere.

- Es varu aiziet pēc ēdamā, piedāvāja Sems. Kas viņam garšo?

- Pītijs nekad neatsakās no šokolādes. Viņš… Astrīda gribēja teikt ko vairāk, taču aprāvās.

- Gan es viņam kaut ko sadabūšu, apsolīja Sems.

Edīlio bija piegājis pie sienas, kur bija piestiprināts plaz­mas ekrāns šķiet, vismodernākais šīs telpas aprīkojuma elements.

Ari Kvinns, lēnām grozīdamies vienā no inženieru krēs­liem, raudzījās ekrānā. Palūkosim, vai nevaram to pārslēgt uz citu kanālu, šis ir garlaicīgs.

- Tā ir karte, paskaidroja Edīlio. Šī ir Perdidobīča. Kal­nos ir vēl dažas mazpilsētiņas. Te redzams apgabals līdz pat Sentluisai.

Karte vizēja bāli zilā, baltā un rozā krāsā ar sarkanu vērša aci pašā viducī.

- Rozā ir izmešu zonas apzīmējums, gadījumā ja kaut kas notiek, teica Astrīda. Sarkanais ir apgabals, kurā radiācija būtu intensīva. Dators saņem ziņas par vēja virzienu, zemes reljefu, izmešu plūsmu un to visu izanalizē.

- Sarkanā un rozā tā ir bīstamības zona? Edīlio jautāja.

- Jā. Tā ir josla, kurā radiācija varētu pārsniegt pieļaujamo līmeni.

- Milzīga teritorija, secināja Edīlio.

- Taču tā izskatās kaut kā dīvaini, teica Astrīda. Stum­dama sev pa priekšu mazo Pītu, viņa piegāja tuvāk pie kartes.

- Nekad neesmu redzējusi, ka tā izskatītos šādi. Parasti josla iesniedzas vidienē, jūs jau saprotat to nosaka okeāna vēji. Reizēm tā stiepjas līdz pat Santabarbarai. Vai arī pāri nacio­nālajam parkam viss atkarīgs no laikapstākļiem.

Rozā krāsa veidoja precīzu apli. Sarkanā zona bija kā vērša acs ārējā loka viducī.

- Dators nesaņem no satelīta laikapstākļu datus, secināja Astrīda. Tāpēc tas droši vien atgriezies pamatstāvoklī, kas atbilst šim sarkanajam aplim desmit jūdžu rādiusā un rozā aplim simt jūdžu rādiusā.

Sems lūkojās uz karti, pirmajā brīdī nespēdams to saprast. Tad viņš sāka pamanīt pilsētu, pazīstamās pludmales, citus objektus.

- Visa pilsēta ir sarkanajā zonā, konstatēja Sems.

Astrīda pamāja ar galvu.

- Sarkanā zona virzās uz pilsētas dienvidu galu.

-Jā-

Sems uzlūkoja meiteni, lai redzētu, vai viņa sapratusi to, ko bija sapratis viņš. Tā stiepjas tieši cauri “Virsotnei”.

- Jā, viņa klusi sacīja, tā tas ir.

- Un tu domā…

- Jā, teica Astrīda. Es domāju, ka tā ir patiešām pār­steidzoša sakritība: barjera, šķiet, atbilst bīstamības zonas robežai. Tad viņa piebilda: Vismaz mums zināmais barjeras posms. Mēs nezinām, vai tā sakrīt ar visu sarkano laukumu.

- Vai tas nozīmē, ka te bijusi kaut kāda radiācijas noplūde?

Astrīda papurināja galvu. Nedomāju vis. Tad visā apga­balā būtu iedarbojušies trauksmes signāli. Bet dīvaini ir tas, ka viss izskatās pēc cēloņu un seku sakarības, tikai apgrieztā secībā. IBJZ nogriezusi pieeju laika ziņām, un tas licis datoram atgriezties noklusējuma stāvokli. Vispirms uzrodas IBJZ, tad karte pāriet noklusējumā. Tad kāpēc IBJZ barjera atbilst kartei, kuras aprises tā pati izraisījusi?

Sems papurināja galvu un vainīgi pasmaidīja. Laikam esmu noguris. Nespēju izsekot tavai domai. Iešu labāk pamek­lēt kaut ko ēdamu. Un viņš devās pa gaiteni Astrīdas norā­dītajā virzienā.

Kad viņš atskatījās, meitene stāvēja turpat un ar drūmu sejas izteiksmi vērās kartē.

Astrīda pamanīja, ka puisis viņu vēro. Abu skatieni sasta­pās. Meitene sarāvās, itin kā būtu pieķerta, darot ko neatļautu, un aizbildnieciski apkampa mazo Pītu, kurš atkal bija ar degunu ieurbies spēlē. Samirkšķinājusi acis, Astrīda palūkojās lejup, tad dziļi un saraustīti ieelpoja un uzsvērti novērsās.