Prom

ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA

1 STUNDA, 6 MINŪTES

- Viņi ir ar mieru! Vabole, tikko ieskrējis pa durvīm, nokliedzās.

- Labi, sacīja Keins. Izrāde iet vaļā. Kāpiet visi mašīnās.

Pie durvīm notika stīvēšanās. Čeizs, Struņķis, Krikets un

jūtami apjukušais Frederiko, kurš beidzot bija atbrīvojies no valgiem, visi metās uz garāžu, kur tos gaidīja sedans. Izdvašo­dama niknumu vai no katras ādas poras, viņiem sekoja Diāna. Panda, sakampis aiz rokas Lanu, pagrūda viņu uz durvju pusi.

Tikai tagad Keins saprata, ka kāda trūkst. Kur Hovards?

- Es… Es nezinu, atzinās Panda. Nemaz nepamanīju viņu aizejam.

- Sīkais knislis! Bez Orka viņš tik un tā ir kā piektais rite­nis, teica Keins. Aizmirstiet par viņu!

Garāžā bija vēl otra mašīna luksusa auto Audi ar jumta logu. Panda ielēca šofera vietā, un Diāna apsēdās viņam bla­kus. Keins ieņēma aizmugures sēdekli.

Panda nospieda automātisko garāžas durvju pulti. Durvis pacēlās.

Abas mašīnas rāvās uz priekšu. Subaru sedans pēkšņi ieskrambāja Audi sānu.

Pie sedana stūres bija Čeizs. Atvaino, viņš, nolaidis logu, teica.

- Daudzsološs sākums, atzīmēja Diāna.

- Uz priekšu! Keins īsi uzsauca.

Panda strauji uzbrauca uz ielas, tomēr nepārsniedzot saprātīgu ātrumu divdesmit piecas jūdzes stundā. Sedans atpalika par veselu kvartālu.

- Tara-tam, tara-tam, tara-tam-tam-tam, Diāna sāka dun­got “Vilhelma Telia” uvertīras motīvu.

- Izbeidz! Keins viņai uzrūca.

Viņi bija nobraukuši divus kvartālus, kad Panda uzmina uz bremžu pedāļa.

Pāri ielai šāvās desmitiem koijotu.

Keins izslējās ārā pa jumta logu un uzkliedza: Ko jūs darāt? Kurp jūs skrienat?

Barvedis apstājies uzlūkoja viņu ar savām dzeltenajām acīm. Pātagroka ir prom, viņš noņurdēja.

- Ko? Kas notika bērnudārzā?

- Pātagroka aizgāja. Barvedis arī iet prom, atbildēja koijots.

- Nevar būt, novaidējās Keins. Tad viņš vērsās pie Diānas:

- Viņi ieņēmuši bērnudārzu. Ko man darīt?

- To es gribētu jautāt tev, Bezbailīgais Vadoni.

Keins trieca dūri pret automašīnas jumtu. Barvedi, ja vien tu neesi gļēvulis, seko man.

- Barvedis seko Tumsai. Citi seko Barvedim. Bars ir izba­dējies. Bars grib ēst.

- Man jums ir sagādāts ēdiens, teica Keins. Laukums ir pilns ar bērniem.

Barvedis vilcinājās.

- Tas ir vienkārši, teica Keins. Jūs varat doties man līdzi un kampt viņus, cik vien gribat. Ņem līdzi visus savus koijotus. Atved tos visus. Tur būs īsta pašapkalpošanās bufete.

Barvedis novaukšķēja savam baram komandu. Koijoti sastājās ap viņu lokā.

- Sekojiet mums! savas pēkšņās idejas pārņemts, uzsauca Keins. Viņa acis spīdēja mežonīgā sajūsmā. Mēs dosimies taisnā ceļā uz laukumu. Tas darbosies brīnišķīgi.

- Vai tur ir Ugunsdūre?

Keins sarauca uzacis. Kas? Ak Sems! Ak tad Ugunsdūre, ko? Jā, viņš tur būs, bet es ar viņu tikšu galā.

Barvedis likās šaubāmies.

- Ja Barvedis ir nobijies, varbūt barveža vietu var ieņemt kāds cits.

- Barvedis nebaidās.

- Nu tad bliežam! uzsauca Keins.

- Ak šausmas! noelsās Hovards. Ak Dievs, ak Dievs, kas tev, Ork, noticis?

Viņš bija aizšmaucis no Keina slēptuves un devies uz māju, kurā bija mitinājies kopā ar Orku. Savu aizstāvi viņš atrada sēžam uz dīvāna, kas no Orka svara bija vidū ielūzis. Visapkārt mētājās tukšas alus pudeles.

Orks pacēla videospēles vadāmierici. Pirksti par lielu, netieku vairs ar to galā.

- Ork, vecīt, kā tas… Kas tev noticis?

Viena sejas puse Orkam vēl bija savējā. Kreisā acs, kreisā auss un mati virs tās, kā ari visa mute tās vēl arvien bija atpazīstamas kā Orka sejas daļas. Bet viss pārējais izskatījās pēc brūkošas statujas, kas izgatavota no sīkiem zvirgzdiem. Viņš bija vismaz par galvas tiesu garāks nekā līdz šim. Kājas tik resnas kā koku stumbri, rokas kā ugunsdzēsēju hidranti. Drēbes bija pārplīsušas un nokarājās stērbelēs, nekaunīgi atklājot citkārt slēpjamas ķermeņa daļas.

Troksnis, kas atskanēja, Orkam sakustoties, atgādināja slapju akmeņu strīķēšanos.

- Kā tas notika, draugs?

- Pār mani ir nācis sods, Orks neizteiksmīgi sacīja.

- Kā to saprast, vecīt?

- Par to, ka nositu Betu. Tas ir Dievs, Hovard. Tas ir sods, ko Viņš man piespriedis.

Hovards apspieda sevī vēlmi pagriezties un, pilnā kaklā kliedzot, mesties prom. Viņš centās skatīties uz Orka vienīgo cilvēcisko aci, bet atklāja, ka skatās uz otru dzeltenu austeri zem akmens pieres.

- Vai tu spēj kustēties? Vai vari piecelties?

Orks kaut ko norūca un piecēlās daudz vieglāk, nekā Hovards bija gaidījis.

- Jā. Man vēl arvien jāspēj piecelties, lai pačurātu, teica Orks.

- Kas notiks, kad tas izpletīsies un tiks tev līdz mutei?

- Man liekas, ka tas ir beidzis plesties. Pirms dažām stun­dām tas apstājās.

- Vai tas ir sāpīgi?

- Nē. Bet plešoties niezēja. Kā apstiprinot to, viņa desas lieluma pirksts paskrāpēja robežu starp grants degunu un cilvēka vaigu.

- Tu esi tik smags, vecais. Lai pieceltos, tev jābūt trakoti stipram.

- Jā. Orks iebāza roku dzesētavā sev pie kājām un izvilka alus skārdeni. Atgāzis galvu un atvēris muti, viņš saspieda skārdeni, un tā izšļāca šķidruma un putu strūklu. Orks lieliem malkiem rija to, kas iekļuva viņam mutē. Pārējais pilēja pār seju uz akmeņainajām krūtīm. Tagad varu tās atvērt tikai šādi. Lai atrautu cilpu, man pirksti par lieliem.

- Ar ko tu nodarbojies, vecais? Vienkārši sēdi un visu laiku temp alu?

- Ko tad man vēl darīt? Orks paraustīja savus smagos akmeņu plecus. Cilvēciskā acs vai nu raudāja, vai vienkārši asaroja. Nelaime tāda, ka man gandrīz beidzies alus.

- Vecais, tev jānāk atpakaļ. No jauna jāiesaistās spēlē. Tuvojas karš. Tev jāpiedalās, vai saproti?

- Es gribu alu.

- Nu labi. Klau, ko mēs darīsim, Ork. Sāksim ar to, ka patie­šām sadabūsim alu.

Debesjums bija zvaigžņu pilns.

Virs torņa smailes spīdēja mēness.

Koijoti kauca. Tās bija asinis stindzinošas, mežonīgas, žēla­baini izmisušas gaudas.

Ar prāta acīm Sems redzēja baznīcā visus sev līdzīgos. Redzēja Edllio kopā ar saujiņu uzticamu bērnu paslēpušos dzīvokļu ēkas apkvēpušajās drupās. Viņš redzēja uz jumta Kvinnu ar mašīnpistoli, ko tas varbūt liks lietā, bet varbūt ne. Viņš redzēja bērnus, kuri nobijušies un itin kā apmaldījušies grozījās laukuma dienvidu malā. Un Mariju bērnudārzā pie mazajiem bērniem. Un Dāru baznīcas pagrabā gaidām cietušos.

Dreiks bija atkāpies. Pagaidām.

Ko darīs Orks?

Kur bija Keins?

Un kas notiks pēc stundas tad pulksteņa tikšķis atzī­mēs tieši piecpadsmit gadus kopš Sema dzimšanas, kad viņš nāca pasaulē, saistīts ar līdz šim nepazīto brāli, vārdā Keins?

Vai viņš spēs uzvarēt Keinu?

Viņam ir jāuzvar Keins.

Un kaut kā jāpadara nekaitīgs arī Dreiks. Ja vai drīzāk gan “kad” Sems aizies, izdarīs lielo lēcienu, izkūpēs… viņš negribēja, lai tad, kad tas būs noticis, Astrīda tiktu atstāta Dreika žēlastībai.

Sems zināja, ka viņam vajadzētu just bailes no šīm nu jau tik tuvajām beigām. Bailes no noslēpumainā procesa, kas, kā likās, vienkārši atskaitīs Semu Tempļu no IBJZ. Bet daudz vairāk nekā par sevi viņš bija uztraucies par Astrīdu.

Vēl pirms nepilnām divām nedēļām Semam tā bija abstrak­cija, ideāls meitene, ko varēja tikai slepeni vērot, neļaujot viņai par šo interesi pat nojaust. Tagad Astrīda aizņēma gandrīz visas viņa domas, bet Sema personiskais pulkstenis tikmēr skaitīja sekundes līdz viņa pēkšņajai un droši vien neatgriezeniskajai pazušanai.

Otra doma, ko Sema prāts pārmala atkal un atkal, bija: kā rīkosies Keins? Vai viņš ienāks pilsētā kā no vecas kovboju filmas izkāpis bruņots bandīts?

Vai viņi nostāsies trīsdesmit soļu attālumā viens no otra un tad tuvosies?

Kurš būs spēcīgāks? Dvīnis, kurš apveltīts ar gaismas spēku, vai otrs ar matērijas pārvietošanas spēku?

Bija tumšs.

Sems necieta tumsu. Viņš vienmēr bija zinājis, ka tad, kad viņam pienāks gals, tas notiks tumsā.

Tumsā un vientulībā.

Kur bija Keins?

Vai Vabole ari tagad viņu novēro?

Vai Edīlio spēs izdarīt to, ko nespēja Kvinns?

Kādu pārsteigumu Keins viņam gatavo?

Dažu pēdu attālumā parādījās Teilore. Viņa izskatījās kā tikko atgriezusies no intervijas ar dēmonu. Meitenes seja bija bāla, plati ieplestās acis laternu gaismā šķita neparasti spožas.

- Viņi nāk, Teilore pavēstīja.

Sems pamāja ar galvu un, sakrustojis rokas uz krūtīm, cen­tās piebremzēt pēkšņi paātrinājušos sirdspukstus. Labi, viņš teica.

- Nē, ne jau Keins, paskaidroja Teilore. Koijoti.

- Ko? Kur?

Teilore norādīja viņam pār plecu.

Sems apsviedās apkārt. Koijoti tuvojās no divām pusēm, šausminošā ātrumā virzoties tieši uz neaizsargāto bērnu baru.

Tas bija kā kaut kādā dabaszinību filmā. Kā vērot lauvu baru, kad tas uzbrūk antilopju ganāmpulkam. Tikai šis ganām­pulks sastāvēja no cilvēkiem. Tam nepiemita spēja zibenīgi aizbēgt.

Cilvēki bija neaizsargāti.

Izcēlās panika. Koijoti traucās šurp, un bērni redzēja to žiglo ķepu nenovēršamo tuvošanos.

Pacēlis veselo roku un raudzīdamies pēc mērķa, Sems kliegdams metās uz priekšu. Tad atskanēja skaļa automašīnas motora rūkoņa.

Viņš apstājās un apsviedās apkārt. Prožektori virzījās pa ielu garām baznīcai. Putekļains džips. Tas ietriecās laukuma apmalē, palēcās pret ietvi un, raidīdams ap sevi mitru dubļu pikas, apstājās.

Aiz tā brauca vēl citas mašīnas.

Koijotiem tuvojoties ļaužu pūlim, atskanēja kliedzieni. Sems izstiepa roku, un pār koijotu bara kreiso malu šāvās zaļa gaisma.

Otru kolonnu viņš nevarēja aizdedzināt, jo to aizsedza panikas pārņemtie bērni, kuri skriešus metās pie Sema pēc palīdzības un padarīja stara laišanu neiespējamu.

- Zemē, zemē, zemē! viņš kliedza. Gulieties zemē! Bet tas bija veltīgi.

- Glāb mani! izveldamies no džipa, iesaucās Datordžeks.

Baznīcas priekšā nobremzēja un apstājās Audi. Kāds stā­vēja, izslējies caur jumta logu.

Absolūtu šausmu un sāpju kliedziens. Kāds bērns, nogāzts zemē, cīnījās ar koijotu, kas bija divreiz lielāks par viņu pašu.

- Edllio! Uzbrukumā! iesaucās Sems.

- Nelāga nakts, brālīt? līksmi uzsauca Keins. Nekas, būs vēl sliktāk!

Keins pacēla rokas, gan netēmēdams uz Semu, nepavisam ne. Viņš raidīja prātam neaptveramu telekinēzes enerģiju uz baznīcu. Šķita, it kā pret senatnīgo plienakmeni būtu atspie­dies neredzams milzis, radījums dinozaura lielumā. Akmens plaisāja. Plīsa un bira vitrāžu stikli. Baznīcas durvis, būves visvājākā vieta, izrautas no eņģēm, lidoja uz iekšu.

- Astrid! iesaucās Sems.

Kliedzieni, paniski kliedzieni no laukuma, jaucās ar rūcie­niem un negantu vaukšķēšanu, koijotiem metoties virsū bēr­niem.

Un pēkšņi neiespējami skaļi mašīnpistoles rībieni. No bērnudārza jumta nāca šāvieni.

No sadegušās mājas izskrēja Edīlio, viņam pa pēdām vēl trīs puiši, bliezdami pa koijotiem.

Keins raidīja jaunu triecienu, un šoreiz enerģijas nezvērs, šis neredzamais briesmonis, smagi gāzās virsū baznīcas fasā­dei.

Mirdzošā strūklakā eksplodēja visi sānu logi: gan tie, kas bija no senā vitrāžu stikla, gan jaunākie. Tornis sašūpojās.

- Kā tu viņus izglābsi, Sem? klaigāja Keins. Vēl viens grūdiens, un tā sabruks.

Džeks bija nokritis Semam pie kājām. Viņš izmisīgi ķērās pie tām un, pats to negribot, klupināja Semu. Džeka tvēriens šķita dīvaini stiprs.

Sems, zaudējis līdzsvaru, uz labu laimi raidīja liesmas pret Keinu.

- Es varu tevi izglābt! Paglāb mani! lūdzās Džeks. Lie­lais lēciens! Es varu tevi no tā izglābt!

Paklupis pret Džeka rokām, kas bija iekrampējušās viņā, Sems smagi nokrita, taču tūlīt pat izbrīvējās un, pielēcis kājās, ieraudzīja, ka baznīcas fasādes siena ieliecas un lēni, lēni sabrūk uz iekšu.

Jumts nodrebēja un iegāzās. Tornis salīgojās, tomēr nesa­gāzās. Taču plienakmens, apmetuma un masīvo baļķu gabali krita ar troksni, kas likās kā pats pasaules gals.

- Astrīd! Sems atkal bezspēcīgi iesaucās.

Neievērodams slaktiņu sev aiz muguras, kurls pret klie­dzieniem, plēsonīgajiem rūcieniem un mašīnpistoļu kārtām, viņš skriešus metās virsū Keinam.

Sems nomērķēja un raidīja staru.

Gaismas stars trāpīja Keina mašīnai. Metāla plāksnes uzburba, un Keins neveikli izrāpās pajumta logu, kamēr pārējie, gar kuriem Semam nebija nekādas daļas, metās ārā pa durvīm.

Sems šāva, un Keins izvairījās.

Semam trāpīja trieciens, apdullinot viņu tā, it kā viņš būtu ieskrējis sienā. Viņš izmisīgi meklēja Keinu. Kur? Kur?

Apdullinošajiem apkārtnes trokšņiem pievienojās slāpēti kliedzieni no baznīcas, smalku balstiņu saucieni pēc mātes, agonijas kliedzieni, izmisīgi un lūdzoši. Skaņas, kādas varēja rasties vienīgi ellē. Bērnu ellē.

Asa kustība, un Sems šāva.

Keins trieca pretī, un strūklakas skulptūra, nogāzta no postamenta, ar šļakstu iegāzās smirdīgajā ūdeni.

Sems pielēca kājās un skrēja. Viņam bija jāatrod Keins, jāatrod un jānogalina. Jānogalina.

Jauna šāvienu kārta un Edīlio balss, kas kliedza: Nē, nē, nē! Mitējieties šaut, jūs trāpāt bērniem!

Sems paskrēja garām degošajam Audi. Keins, skriedams viņam pa priekšu, pārlēca pāri ugunsdzēsēju hidrantam.

Sems raidīja staru, un zeme Keinam zem kājām uzlies­moja. Gaisā uzšāvās eļļaini, melni dūmi. Dega ietve. Keins bija nostiepies uz ielas, taču ātri apvēlās, piecēlās uz ceļgala, un Sems saņēma spēcīgu bliezienu, kas viņu apdullināja un nogāza uz muguras. No mutes un ausim plūda asinis, locekļi bija sašķiebušies, viņš nespēja… nespēja…

Keina mežonīgi kliedzošā, asinīm nošķiestā seja…

Sems juta, kā naids, izšāvies cauri, izsprāgst pa rokām.

Keins palēca sāņus, un versmainā gaisma apsvilināja viņam sānu. Aizdegās krekls. Keins kliedza un zvetēja pa liesmām.

Sems centās piecelties, bet galva neciešami reiba.

Keins kā bulta iemetās izdegušajā dzīvojamā mājā, iekļū­dams tur pa tām pašām durvīm, pa kurām Sems bija devies glābt mazo dedzinātāju.

Sems grīļodamies metās viņam pakaļ.

Augšup pa kāpnēm uz apdegušo gaiteni, kur vēl arvien oda pēc dūmiem. Augšstāvs bija īsta apogļojušos brusu, nošķiebu­šos, bērnu slidkalniņiem līdzīgu sienu fragmentu un juceklīgi izvirzītu cauruļu postaža.

Trieciens, un Sems redzēja, ka viņam līdzās sadrūp puse sienas.

- Kein! Pieliksim reiz tam punktu! elsoja Sems.

- Vispirms dabū mani rokā, brālīt! sāpju aizžņaugtā balsī sauca Keins. Es sagraušu šo būdu un aprakšu tajā mūs abus.

Noteicis vietu, no kuras bija skanējusi balss, Sems skriešus metās pa gaiteni. Virs viņa vīdēja zvaigznes, un viņa rokas raidīja nāvējošu gaismu.

Keina tur nebija.

Nočīkstēja un lēni pavērās durvis, kas vēl arvien karājās eņģēs, kaut ari sienas ap tām vairs nebija.

Sems iespēra pa tām un šāva iekšā telpā.

Pretī lidoja apdedzis baļķis. Sems pieliecās un izvairījās no tā. Toties nākamais trāpīja viņam pa kreiso roku, satriecot elkoni. Vēl vairāk gruvešu, nu jau vesela straume. Semam nācās atkāpties.

Pēkšņi nez no kurienes iznira Keins. Viņus šķīra mazāk par desmit pēdām.

Keins bija pacēlis rokas virs galvas, pirksti izplesti, plaukstas uz āru. Sems ar labo roku saķēra sadragāto kreiso elkoni.

- Spēlīte ir galā, Sem, pavēstīja Keins.

Keinam aiz muguras parādījās neskaidrs stāvs, un viņš sagrīļojies saķēra galvu.

Tur, draudīgi vicinādama āmuru, stāvēja Braiena.

- Bēdz, Brīze! uzsauca Sems, bet bija jau par vēlu. Lai ari streipuļodams, Keins uz labu laimi raidīja sev aiz mugu­ras enerģijas vilni, un Braiena atmuguriski ietriecās sienā un izšāvās tai cauri.

Pa radušos atveri Sems ielēca viņai pakaļ.

Sems šāva sienā un izdedzināja tajā caurumu. Pa to varēja redzēt, kā Keins nogāž nākamo sienu.

Sems juta, ka grīda viņam zem kājām ieliecas.

Ēka bruka.

Viņš pagriezās un skrēja, bet tajā mirkli ielūza grīda, un viņš skrēja pa gaisu, tad krita, un ēka krita līdz ar viņu, ap viņu, pār viņu.

Viņš krita, un pasaule pār viņu sagruva.