Prom

DESMITĀ NODAĻA

274 stundas, 27 minūtes

Hammers gan braukdams gāzelējās šurpu turpu, taču nebija jēgas izlikties, ka tas nedzenas viņiem pakaļ.

- Turpināt braukt vai apturēt? jautāja Edilio. Viņa rokas bija tik cieši iekrampējušās stūrē, ka pirkstu kauliņi bija balti.

- Viņi taisās mūs pieklapēt, kliedza Kvinns. Mums vienkārši jāapstājas. Es jau jums teicu, ka ir jāapstājas, bet jūs nekā.

Attālums no hammera ruka ar šausminošu ātrumu.

- Viņi uzdrāzīsies mums virsū! iesaucās Astrīda.

Kvinns izlēca no karta un metās skriešus. Hammers brem­zējot noraustījās. Cepums un kriketa zeņķis izklupa ārā un metās pakaļ Kvinnam.

- Apturi! sauca Sems. Viņš izlēca no karta un metās palīgā draugam. Kvinns mēģināja pārlēkt pāri ceļmalas grā­vim, taču nelādzīgi piezemējās. Abi huligāni uzklupa viņam, pirms viņš vēl bija paguvis atjēgties. Cepums trieca dūri Kvinnam mugurā.

Sems lidojumā uzlēca virsū Cepumam. Sagrābis uzbrucēju ar āķī saliektu roku, viņš ar visu savas inerces spēku grūda Cepumu uz priekšu.

Cepums smagi nokrita uz vēdera, un Sems palaida viņu vaļā. Cepums bija nosviedis savu nūju, lai kluptu Kvinnam virsū ar dūrēm, un Sems metās pēc tās. Kriketam bija īss, bet smags kautiņš ar Edilio un Kvinnu, pēc kura Edīlio un Kvinns palika stāvam kājās, bet pretinieks gulēja zemē. Taču tas deva Orkam un Hovardam laiku izrāpties no automašīnas.

Orks, savicinājis nūju, blieza Edīlio pa kājām. Edīlio novē­lās zemē kā cementa maiss.

Satvēris Cepuma nūju, Sems metās starp Orku un Edīlio.

- Es negribu ar tevi kauties! sauca Sems.

- Zinu, ka tu to negribi, pašapzinīgi pavēstīja Orks. Ar mani neviens negrib kauties.

Šurpu steidzās Astrīda. Izbeidziet, jūs visi! viņa kliedza, vīstīdama gaisā dūres. Viņai acīs bija asaras. Taču meitene šķita saniknota, nevis nobijusies. Mums nav vajadzīgas šādas muļķības.

Hovards iespraucās starp Orku un Astrīdu. Paej malā, Astrīd, lai mans draugs Orks varētu dot šim draņķim mācību!

- Paiet malā? Astrīda aizsvilās. Tu jau nu nebūsi tas, kurš man pavēlēs iet malā, tu… tu, bezmugurkaulniek!

- Astrīd, neiejaucies, es pats tikšu galā! Sems viņu lūdza. Edīlio centās stāvēt stingri, lai gan patiesībā tikko turējās kājās.

Dīvainā kārtā Orks sacīja: Ei! Lai Astrīda runā!

Sems, būdams adrenalīna pārpilns, pirmajā brīdī to gan­drīz pat nesadzirdēja. Bet tad viņam pielēca Orka sacītais un viņš aizvēra muti.

Astrīda dziļi ievilka elpu. Viņas mati mežonīgi plīvoja un seja bija piesarkusi. Beidzot, ar pūlēm savaldījusies, meitene teica: Mēs negribam ķildoties.

- Runā jau nu pati par sevi, nomurmināja Cepums.

- Tas ir neprāts, turpināja Astrīda. Mēs tikai meklējam manu brālīti.

Orka acis piemiedzās vēl šaurākas. To plānprātiņu?

- Viņam ir autisms, atcirta Astrīda.

- Aha. Sīkais Pītiņš plānais prātiņš, noirgojās Orks, tomēr vairs to neatkārtoja.

-Tev vajadzēja apstāties, Semij, Hovards, ar nožēlu nogrozījis galvu, paklakšķināja mēli.

- Es jau to teicu, un tieši es esmu tas, kuru pieklapē, Kvinns nikni pamāja Sema virzienā.

Hovards uzjautrināts norādīja uz Kvinnu. Tev vajadzēja ieklausīties savā čomā, Sem. Es jau tev vakar vakarā teicu, ka tev jāparūpējas par manu draugu Orku.

-Jāparūpējas par viņu? Ko tas nozīmē? noprasīja Astrīda.

Hovards pabolīja uz viņu saltas acis. Tev jāizrāda kaptei­nim Orkam cik necik cieņas to es gribēju teikt.

- Kapteinim? Sems ar pūlēm apslāpēja smieklus.

Hovards pienāca tuvāk, izrādīdams zināmu drosmi, jo

viņam aiz muguras taču slējās Orka varenais stāvs. Jā. Kapteinis.'Kādam taču ir jāiestājas par visiem un jāuzņemas vadība, vai ne? Tu biji aizņemts, domājams, kaut kur sērfojot vai darot sazin ko, tāpēc kapteinis Orks brīvprātīgi uzņēmās vadību.

- Kā tas izpaužas? pajautāja Kvinns.

- Darīt galu tam, ka visi bizo apkārt kā traki, lūk, kā.

- Aha, piekrita Orks.

- Sīkie visu apgrieza kājām gaisā, kampa sev, ko tikai sagri­bēja, turpināja Hovards.

- Aha.

- Un visi tie nopuņķojušies un noslienājušies sīkie knauķi skraidelēja apkārt, un neviens nedz apklusināja viņu brēk­šanu, nedz ari mainīja autiņus. Orks panāca, lai par viņiem parūpētos, Hovards plati pasmaidīja. Viņš tos nomierināja. Vai vismaz nokārtoja, lai kāds to izdarītu.

- Kā tad, teica Orks, taču varēja just, ka ari viņam tas ir kas jauns.

- Neviens cits negribēja kontrolēt notiekošo, tāpēc to uzņē­mās Orks, turpināja Hovards. Un tā nu viņš ir kapteinis Orks vismaz līdz brīdim, kad atgriezīsies pieaugušie.

- Bet viņi jau neatgriezīsies, teica Orks.

- Pilnīgi pareizi, piekrita Hovards. Kā jau teica kap­teinis.

Sems uzlūkoja Astrīdu. Taisnība kādam tik tiešām vaja­dzēja pārtraukt to, ka cilvēki uzvedas kā jukuši. Orku jau nu gan Sems šim darbam nebūtu izvēlējies. Bet ari pats viņš to nedarīja.

Ķīviņš bija gandrīz norimis. Un tagad, kad abas iesaistītās puses stāvēja ar sejām viena pret otru, nebija šaubu, kurš uzvarētu, ja tas atsāktos no jauna. Lai ari viņu bija četri pret četri, visi pretinieki bija rūdīti kaušļi, turklāt Orks viens pats atsvēra vismaz trīs.

- Mēs tikai gribam sameklēt Mazo Pītu, beidzot kaut cik apslāpējis dusmas, sacīja Sems.

-Jā? Ja jau jūs ejat kaut ko meklēt, labāk būs, ja iesiet lēnītēm, nosmīkņāja Hovards.

- Jūs gribat dabūt golfa kārtu, noprata Sems.

- Par to jau es ari runāju, Semij! To teicis, Hovards izpleta rokas plašā izlīgšanas žestā.

- Cilvēki taču mēdz maksāt nodokļus, vai ne? ierunājās Krikets.

- Kā tad. Hovards pamāja ar galvu. Tas ir nodoklis.

- Kas tu tāds vispār esi? Astrīda meta sejā Kriketam.

- Skolā es tevi neesmu manījusi.

- Es mācos Koutsas Akadēmijā.

- Mana mamma tur strādā par nakts medmāsu, sacīja Sems.

- Nu jau vairs ne, atteica puisis.

- Kāpēc tad tu esi šeit? noprasīja Astrīda.

- Man ar turieniešiem lāgā nesaskan, Krikets to centās pasniegt kā joku, taču iespaidu sagrāva bailes viņa acis.

- Vai tur ir palikuši kādi pieaugušie? Sems ar cerībām pajautāja.

- Ai, nosmīkņāja Hovards, Semijs grib pie mammītes.

- Nu tad pievāciet ari to golfa kārtu, atvēlēja Sems.

- Netērē laiku, tēlodams manā priekšā slikto zēnu. Es, vai zini, pazīstu tevi, vecīt, teica Hovards. Busiņa Sems.

Misters Ugunsdzēsējs. Tu iztaisies par baigo varoni, bet pēc tam izgaisti. Vai tad ne? Te tu esi, un te tevis vairs nav. Pagājušonakt no visām pusēm to vien dzirdēja: “Kur Sems? Kur Sems?” Un man nācās atbildēt: “Ziniet, bērni, Sems aizgāja kopā ar Astrīdu Ģēniju, jo Sems jau nespēj biedroties ar tādiem prastiem ļautiņiem kā mēs. Semam nācās aiziet kopā ar savu smuko, blondo draudzenīti.”

- Viņa nav mana draudzenīte, Sems atcirta, tūlīt pat to nožēlodams.

Hovards iesmējās, apmierināts, ka izdevies viņu izpro­vocēt. Redzi, Sem, tu allaž mēdz nolīst pats savā mazajā pasaulītē. Liecies sev pārāk labs, lai biedrotos ar citiem, toties mēs ar kapteini Orku un mūsu puišiem mēs vienmēr būsim tepat tuvumā. Līdzko tu esi prom, mēs esam klāt.

Sems juta Astrīdu un Kvinnu vērojam un gaidām, ka viņš apstrīdēs Hovarda teikto. Bet kāda tam jēga? Tur, laukumā, Sems bija jutis tik daudzu bērnu cerības; tie uz viņu gaidīja gaidīja, ka viņš, kā teica Hovards, par tiem iestāsies. Bet viņš pats gribēja vienīgi bēgt, ko kājas nes. Tāpēc arī viņš ar tādu skubu izmantoja iespēju doties līdzi Astrīdai.

- Sāk jau kļūt garlaicīgi, norūca Orks.

Hovards pasmīnēja. Labi, Sem. Vari doties sameklēt to sīko, apdauzīto Pītu, bet, kad atgriezīsies, labāk lai tev būtu skaista dāvana kapteinim. Kapteinis tagad vada IBJZ, vecīt.

- Kur viņš vada? pārjautāja Astrīda.

Hovardu šis jautājums redzami iepriecināja. Es pats to izdomāju. IBJZ. Izrunā ī-bē-jē-zē. Saīsinājums no “Izmešu Bedres Jaunatnes Zona”. Šī ir mūsu Izmešu Bedre, un tajā nav neviena cita kā tikai bērni.

Hovards palaida savu pretīgo smiekliņu. Neraizējies, Astrīd, tagad pastāv tikai IBJZ. Pielēca? Tikai IBJZ.

Saule dedzināja seju. Lana atvēra acis. Virs viņas planēja draudīgas spārnotas ēnas; tās šķērsoja sauli, tad planēja atpakaļ. Maitasputni viņu vēroja un, pārliecināti par maltīti, gaidīja.

Mēle bija piepampusi tā, ka aizpildīja visu muti, gandrīz liekot rīstīties. Lūpas bija saplaisājušas. Viņa mira.

Lana lūkojās apkārt, mēģinādama ieraudzīt sava nabaga suņa ķermeni. Tam vajadzētu atrasties tepat līdzās. Taču tā tur nebija.

Meitene izdzirda pazīstamu rējienu.

- Patrik?

Suns lēkšiem vien skrēja pie viņas, mudinādams celties un uzsākt rotaļu.

Lana pacēla veselo roku un pieskārās pie Patrika kakla. Spalva bija pieķepusi izžuvušām asinīm, un meitene meklēja nāvīgā kodiena vietu. Brūce bija aizvērusies. Tās vietā vēl arvien bija krevele, taču tā vairs neasiņoja, un, spriežot pēc Patrika izturēšanās, suns jutās tik labi kā vēl nekad.

Vai viņa to visu būtu nosapņojusi? Nē, sakaltušās asinis liecināja par pretējo.

Meitene pūlējās atcerēties pēdējos pagājušās nakts nomoda brīžus. Vai viņa lūdzās? Kas tas bija vai brīnums? Viņa gan neatcerējās, ka būtu to darījusi, un Lana jau nu nebija cilvēks, kuram nāktu prātā nodoties lūgšanām.

Vai to bija izraisījusi viņa pati? Vai viņa bija kaut kā izdzie­dinājusi Patriku?

Lana gandrīz iesmējās. Viņa murgoja. Viņa juka prātā. Iztēlojās sazin ko.

Aptrakusi no sāpēm un slāpēm, un izsalkuma.

Nudien aptrakusi.

Lana saoda kaut ko pūstošu. Pretīgi saldenu un pūstošu.

Meitene palūkojās uz savu sadragāto labo roku. Miesa, jo sevišķi tā savilktā, izstieptā daļa, kas tikko saturēja kopā sadragātos apakšdelma kaulus, bija tumša, gandrīz vai zaļgani melna. Smaka bija šaušalīga.

Gnīdamās ar augošajām šausmām, Lana pāris reižu dziļi ievilka elpu. Viņa bija dzirdējusi par gangrēnu. Tā iestājās tad, kad kāda miesas daļa mira vai tai bija nosprostota asinsrite. Viņas roka mira. Tas bija pūstošas cilvēka miesas smārds.

Maitasputns planēja un tad nolaidās tikai dažu pēdu attā­lumā. Snaikstīdams bezspalvaino kaklu, tas ar savām krellītēm līdzīgajām acīm vērās meitenē. Arī maitasputns pazina šo smaku.

Riedams atlēkšoja Patriks, un maitasputns negribīgi pacē­lās spārnos.

- Neceri nedabūsi mani, Lana nokrekšķēja, taču pašas vārgā balss iedvesa viņā tikai vēl lielākas šausmas. Maitasputni viņu dabūs. Dabūs.

Bet līdzās bija Patriks, atlabis pēc šķietami nāvīga ievai­nojuma.

Lana ar kreiso roku pieskārās labajai tieši zem sadragātā kaula. Miesa bija karsta. Zem sakaltušo asiņu garozas tā šķita pietūkusi.

Meitene aizvēra acis un nodomāja: lai arī kas to paveicis, ja reiz tas notika ar Patriku, es gribu, lai tas notiktu ari ar mani. Es negribu mirt. Es negribu mirt.

Tad viņa iegrima trauksmainā pusnemaņā. Domas aizveda Lanu mājās. Viņa bija savā istabā. Plakāti pie sienām, kareklītis sapņu ķērājs pie loga, novārtā pamesti pūkaini spēļu dzīvnie­ciņi pītā grozā, drēbju skapis, kas vai plīst no drēbēm, rūpīgi vāktā Āzijas vēdekļu kolekcija, kuru visi uzskatīja par dīvainību.

Lana vairs neturēja dusmas uz vecākiem. Viņa tikai ilgojās pēc tiem. Vairāk par visu pasaulē viņa gribēja māti. Un arī tēti. Tētis zinātu, kā viņu izglābt.

Lanai rādījās drudžaini sapņi. Tas, ko viņa redzēja, aizžņau­dza elpu un lika sirdij dauzīties kā atskāldāmajam āmuram.

Viņa juta sevi peldam uz plānas zemes garozas. Zeme bija plāna kā balons. Lejā bija atklāta telpa, pilna virpuļojošiem mākoņiem un pēkšņiem uguns uzliesmojumiem. Un vēl tālāk lejā briesmonis, kaut kas no dziļas bērnības; briesmonis, kas bieži uzrāva Lanu no miega.

Tas bija no dzīva akmens izkalts nezvērs. Raupjš, lēnām kustībām, viltīgs. Ar degošām melnām acīm.

Un šajā briesmīgajā nezvērā bija sirds. Vienīgi šī sirds kvē­loja zaļa, nevis sarkana. Un tā bija kā ieplaisājusi ola, no kuras lauzās ārā gaisma tik brīnišķīga, ka šķita sāpīga.

Lana pamodās, satrūkusies no pašas kliedziena.

Meitene uzslējās sēdus, kā vienmēr bija darījusi, kad modās no nakts murga pati savā gultā.

Viņa bija uzslējusies sēdus.

Sāpes bija briesmīgas. Sirds dauzījās, mugura… Lana uzlū­koja savu labo roku.

Kādu brīdi viņa pat aizmirsa elpot. Aizmirsa sāpes galvā, mugurā un kājā. Aizmirsa to visu. Jo sāpes rokā bija mitējušās.

Roka bija taisna. No elkoņa līdz pat plaukstas locītavai tā atkal veidoja taisnu līniju.

Arī gangrēna bija pazudusi. Bija pazudusi nāves smaka.

Roku vēl arvien klāja sakaltušas asinis, bet tas nebija nekas itin nekas salīdzinājumā ar iepriekš piedzīvoto, ne uz to pusi.

Lana drebēdama pacēla labo roku.

Tā kustējās.

Viņa lēnām sažņaudza to dūrē.

Pirksti sakļāvās.

Tas nebija iespējams. Tas patiesi nebija iespējams. Tas, ko viņa redzēja pati savām acīm, nevarēja būt taisnība.

Bet sāpes nemeloja. Un dedzinošās sāpes rokā tagad bija sarukušas līdz vājai pulsācijai.

Lana uzlika kreiso roku uz salauztās kājas.

Tas nenotika ātri. Tas prasīja ilgu laiku, un viņu bija šaus­mīgi novārdzinājušas slāpes un izsalkums. Bet meitene neat­rāva roku, un pēc stundas viņa izdarīja to, par ko baiļojās, ka nekad vairs nespēs. Lana Arvena Lācara piecēlās kājās.

Uz apgāztās pikapa kravas kastes kluknēja divi maitasputni.

- Saderam, Lana tiem teica, ka jūs te nīkstat pa tukšo.