Prom

DIVPADSMITĀ NODAĻA

272 stundas, 47 minūtes

- Kafija, Marija teica, izrunādama to kā burvju vārdu.

- Kafija. Lūk, kas man vajadzīgs.

Viņa stāvēja šaurajā, saspiestajā Barbaras bērnudārza audzinātāju istabā, meklēdama ledusskapī kaut ko jebko, ar ko pabarot mazu meitenīti, kura ietiepīgi atteicās no ēdiena. Marija bija tik nogurusi, ka gandrīz ievēlās ledusskapī. Tad viņa pamanīja kafijas automātu.

Tieši to, jūtoties nogurusi, darīja viņas māte. To dara ikviens, kad jūtas noguris.

Atsaucoties uz Marijas iepriekšējā vakara izmisīgo lūgumu pēc palīdzības, Hovards bija atgādājis uz bērnudārzu autiņus. Vienu vienīgu kasti, turklāt tie izrādījās Huggies jaundzi­mušajiem. Absolūti neizmantojami. Viņa bija lūgusi divus galonus piena un pusduci čipsu, un krekeru paku. Bet viņš bija atsūtījis Pandu, kurš izrādījās ne vien nederīgs, bet vērsa visu pat vēl ļaunāku. Nejauši izdzirdējusi, kā viņš raudošam trīsgadniekam piedraud ar kāvienu, Marija Pandu gluži vien­kārši padzina.

Toties dvīnes Anna un Emma pašas bija atnākušas piedāvāt palīdzību. Cilvēku tik un tā bija par maz, tomēr Marija tagad varēja atļauties pilnas divas stundas miega.

Bet, no rīta pamodusies nē, laikam tā tomēr bija pēcpus­diena -, viņa vairs nekādi nespēja ieiet sliedēs. Marija jutās tik apdullusi, ka pirmajā mirklī pat neapjēdza, kur atrodas.

Pati viņa kafiju nekad līdz šim nebija vārījusi, taču bija redzējusi, kā to dara citi. Stāvēdama ar aizmiglotām acīm, Marija centās atsaukt atmiņā, kā to dara. Tur bija kausiņš. Bija filtri.

Pirmais mēģinājums beidzās ar ilgu gaidīšanu, tā ari neko nesagaidot. Tikai pēc tam, kad Marija desmit minūtes, atraz­damās komai līdzīgā stāvoklī, bija vienkārši sēdējusi un blen­zusi, viņa saprata, ka ir aizmirsusi ieliet automātā ūdeni. Ieliets tas izvirda tvaiku strūkliņu. Un vēl pēc piecām minūtēm bija gatava smaržīga kafija.

Marija ielēja kafiju tasē un iestrēba izmēģinājuma malku. Dzēriens izrādījās ļoti karsts un ļoti rūgts. Piena bija maz, un tas bija jātaupa mazuļiem, toties nedaudz cukura viņa varēja atļauties. Sākumam meitene iebēra divas pilnas lielās karotes.

Nu jau bija labāk.

Ne labi, tomēr labāk.

Paņēmusi savu tasi, Marija devās uz lielo istabu. Vismaz seši bērni raudāja. Bija jāmaina autiņi. Mazākie bērni bija jābaro. Jau atkal.

Trīsgadīga meitenīte ar gaišiem, pūkainiem matiņiem, ieraudzījusi Mariju, skriešus metās viņai klāt. Marija, neko nedomādama, pasniedzās viņai pretī. Kafija uzlija bērnam uz kakla un pleca.

Meitenīte sāka brēkt.

- Ak Dievs! Marija šausmās iesaucās.

Tūdaļ bija klāt Džons. Kas noticis?

Mazā brēca.

Marija stāvēja sastingusi.

- Kas mums jādara? sauca Džons.

Pieskrēja klāt Anna ar kādu mazuli rokās. Ak mans Dievs, kas noticis?

Mazā meitenīte brēca neatņemdamās.

Marija uzmanīgi novietoja kafijas tasi uz letes un skriešus metās ārā no istabas un no ēkas.

Viņa raudādama joza uz savām mājām, kas atradās divus kvartālus tālāk. Caur asarām tikko spēdama kaut ko saskatīt, meitene neveikli atrāva vaļā durvis. Smagi šņuksti drebināja visu viņas stāvu.

Iekšā bija vēsi un klusi. Viss bija kā allaž. Vienīgi tik kluss, tik kluss, ka Marijas šņuksti izklausījās pēc spalgām dzīvnie­ciskām skaņām.

- Viss būs labi, viss būs labi, Marija ņēmās sevi mierināt, likdama lietā tos pašus melus, ko bija teikusi bērniem. Tā viņai izdevās kaut cik savaldīt savus izmisīgos šņukstus.

Marija apsēdās pie virtuves galda un, uzlikusi galvu uz rokām, nolēma vēl mazliet klusiņām paraudāt. Bet asaru lēkme bija garām.

Kādu brīdi meitene sēdēja un vienkārši klausījās savā elpā. Viņas skatiens slīdēja pār koka šķiedrām uz galda virsmas. Pārgurums lika tām acu priekšā virmot.

Šķita neticami, ka mātes un tēva nav mājās.

Kur viņi bija? Kur viņi visi bija palikuši?

Marijas guļamistaba, viņas gulta bija tepat, otrajā stāvā.

To nedrīkstēja. Viņa nedrīkstēja iet gulēt. Jo, ja viņa to atļausies, tad nemodīsies ilgas stundas.

Viņa bija vajadzīga bērniem. Brālītim, nabaga Džonam, kuram jātiek ar visu galā, kamēr viņa te trako.

Marija atvēra ledusskapi. Krējuma saldējums Ben Ј> Jerry. Un Dove Bars. Ja viņa tos apēstu, tad noteikti justos labāk.

Ja viņa tos apēstu, nav izslēgts, ka justos vēl sliktāk.

Ja viņa sāks, tad vairs neapstāsies. Ja Marija, būdama šādā noskaņojumā, sāks ēst, viņa neapstāsies, līdz kauns kļūs tik liels, ka viņa sevi piespiedīs visu izvemt.

Jau kopš desmit gadu vecuma Marija cieta no bulīmijas. Ēšanas pārmērībām sekoja zarnu tīrīšana, atkal un atkal, ciklam aizvien paātrinoties, līdz kādā brīdī viņai bija četr­desmit mārciņas liekā svara un neglīti, pelēki, kuņģa sulas saēsti zobi.

Būdama pietiekami izmanīga, Marija labu laiku slēpa šo likstu, tomēr pienāca bridis, kad vecāki to atklāja. Tad bija ārsti un speciāla sanatorija, un, tā kā nekas īsti nepalīdzēja, ārstēšanās ar medikamentiem. Šajā sakarā, Marija sev atgādi­nāja, viņai ir jāpaņem pudelīte no sava zāļu skapīša.

Tagad, lietojot prozaku, viņai bija labāk. Ēšanas ieradumi tika kontrolēti. Marija vairs nevēma un daļēji bija atbrīvoju­sies no liekā svara.

Bet kāpēc gan neieēst tagad? Kāpēc ne?

Meiteni apņēma saldētavas aukstais gaiss. Saldējums, šokolāde te nu tas viss bija. Par ļaunu taču nenāks. Vismaz šobrīd ne. Tagad, kad viņa bija tik ļoti pārgurusi un vientuļa, un pārbijusies līdz nāvei.

Tikai vienu Dove Bar.

Marija izvilka saldējumu no kastītes un ar neveikliem, nervoziem pirkstiem uzplēsa iepakojumu. Vienā mirklī tas bija viņai mutē tik labs, tik auksts. Šokolāde, gludena un trekna, pati kusa uz mēles. Glazūra nokraukšķēja, kad tajā iekodēs, un iekšpusē bija maigs, salds vaniļas saldējums.

Meitene apēda to visu. Viņa rija badīgi kā vilks.

Marija pakampa Ben & Jerry un, likdama to mikroviļņu krāsnī, lai kādas divdesmit sekundes atlaidinātu, jau atkal sāka raudāt. Marija gribēja to šķidru gribēja, lai tas būtu kā auksta šokolādes zupa. Viņa gribēja to izstrēbt. I

Mikroviļņu krāsns iedžinkstējās.

Marija pakampa karoti. Pašu lielāko zupas karoti. Viņa uzplēsa saldējuma vāciņu un pa daļai ar smelšanu, pa daļai ar liešanu iegāza sev rīklē veselu pinti sātīgas šokolādes, pār­liecīgajā dedzībā tik tikko sajuzdama tās garšu.

Viņa ēda ar drebošu karoti un raudāja, laizīja sev pirkstus un raudāja.

Viņa nolaizīja vāciņu.

Pietiek, Marija sev teica.

Tad viņa izvilka divus plastmasas atkritumu maisus pašus lielākos, melnos. Vienā Marija sistemātiski sakrāmēja

visu mājā atrodamo pārtiku, kas varētu noderēt bērniem: sāļos krekerus, zemesriekstu sviestu, medu, risu pārslas, Nutri-Grain tāfelltes, riekstiņus.

Otru maisu Marija uznesa augšstāvā un piekrāva ar spilvendrānām un palagiem, tualetes papīru, dvieļiem sevišķi dvieļiem, jo tos varēja izmantot par autiņiem.

Tad viņa sameklēja prozaka pudelīti. Viņa to atvēra un iebēra tās saturu plaukstā. Tabletes bija iegarenas, zaļš ar oranžu. Vienu viņa iebāza mutē un norija, uzdzerot no saujas krāna ūdeni.

Bija atlikušas vairs tikai divas tabletes.

Marija aizvilka abus maisus līdz durvīm.

Tad viņa vēlreiz uzkāpa augšstāvā un, iegājusi vannasistabā, rūpīgi aizslēdza aiz sevis durvis.

Nometusies uz ceļiem klozetpoda priekšā, meitene iegrūda pirkstu sev rīklē un pagaidīja, līdz ristlšanās reflekss izgrūž no kuņģa visu apēsto.

Kad tas bija galā, Marija iztīrīja zobus. Viņa atgriezās apakšstāvā un, paņēmusi maisus, sāka tos vilkt uz bērnu­dārzu.

- Man ir aizdomas, ka Mazais Pīts nespēs noturēties uz riteņa stieņa, Sems teica Astrīdai.

- Nespēs vis, piekrita Astrīda.

- Nu labi, tad mums neatliks nekas cits kā iet kājām. Pašlaik pulkstenis ir cik? Četri? Varbūt labāk pārnakšņosim šeit pat un sāksim ceļu agri no rīta? Atcerēdamies Kvinna gaušanos, Sems vērsās pie viņa: Kā tu domā, Kvinn? Palikt vai iet?

Kvinns paraustīja plecus. Esmu piekauts. Turklāt te ir saldumu automāts.

Spēkstacijas priekšnieka kabinetā bija dīvāns, uz kura Astrīda varēja gulēt kopā ar Mazo Pītu. Vēl aizvien mazliet pastīvajam Edīlio viņa piedāvāja atzveltnes spilvenus.

Sems un Kvinns meklēja kādu gulēšanai piemērotu vietu, līdz uzgāja lazareti. Tur bija slimnieku ratiņi un slimnīcas gultas uz ritentiņiem.

Kvinns iesmējās. Sērfošana iet vaļā, brač!

Sems vilcinājās. Bet tad Kvinns metās skriet un, iestūmis ratiņus, lai palielinātu ātrumu, uzlēca uz tiem un pat pama­nījās uzslieties kājās, pirms ietriecās sienā.

- Lai notiek, teica Sems. Es arī tā varu.

Dažas minūtes abi nodevās ratiņsērfošanai pa tukšajiem gaiteņiem. Un Sems atklāja, ka vēl arvien spēj smieties. Kopš viņu pēdējās sērfošanas reizes likās pagājis miljons gadu. Nudien miljons gadu.

Ratiņus Sems un Kvinns iestūma kontroles telpā. No kon­troles iekārtām gan viņi neko nesaprata, bet vieta šķita pie­mērota nakšņošanai.

Viņi atklāja, ka Edīlio pievācis piecus radiācijas aizsarg­tērpus. Tie bija gandrīz kā kosmonautu skafandri katram kapuce, gāzmaska un maza skābekļa pudelīte.

-Jauki, Edīlio! uzslavēja Kvinns. Katram gadījumam?

Edīlio izskatījās samulsis. Jā, katram gadījumam.

Kad Kvinns par to pavīpsnāja, Edīlio teica: Vai tu nepie­ļauj, ka to visu ir izraisījusi šī atomstacija? Paskaties uz karti, vecīt. Sarkanā vērša acs, kas sakrīt tieši ar barjeru? Varbūt tam Hovardam, vai zini, ir taisnība? Izmešu Bedres Jaunatnes Zona? Sakritība ir pārlieku liela.

- Radiācija nevar būt par iemeslu tam, ka uzrodas barjeras vai pazūd cilvēki, vārgi iebilda Astrīda.

- Bet tā ir nāvējoša, vai ne? Edīlio kategoriski noprasīja.

Kvinns nopūtās un, sarunas garlaikots, iegrūda savus rati­ņus tumšākajā kaktā. Sems gaidīja Astrīdas atbildi.

- Radiācija spēj nogalināt, piekrita Astrīda. Tā var noga­lināt ātri, bet var arī lēni izraisot vēzi. Tā var tevi padarīt slimu vai arī neatstāt vispār nekādu iespaidu. Un tā var radīt mutācijas.

- Tādas kā kaijai, kam pēkšņi izaug vanaga nagi? Edllio uzsvērti pajautāja.

- Jā, bet ļoti ilgā laikā. Ne jau vienā naktī. Astrīda piecēlās un paņēma Mazo Pītu aiz rokas. Man viņš jānoliek gulēt. Neuztraucies, Edīlio, viņa aiziedama uzsauca pār plecu. Ar tevi šonakt nekādas mutācijas nenotiks.

Sems izstiepās savos ratiņos. Kontroles telpā bija klusināts apgaismojums, kas nodzisa, tiklīdz Astrīda atrada elektrības slēdžus. Pilnīga tumsa tomēr neiestājās: spīdēja datoru moni­tori un LCD ekrānpultis.

Sems būtu gribējis, lai paliek vairāk gaismas. Viņš šaubījās, vai spēs iemigt.

Zēns gulēja, atsaukdams atmiņā pēdējo reizi, kad bija devies sērfot kopā ar Kvinnu. Tā bija nākamā diena pēc Helovīna. Saule bija tāda, kāda jau mēdz būt novembra sākumā, bet atmiņās tā bija tik spoža, ka ikvienu akmentiņu un oli, un smilšu krabi apveltīja ar zelta maliņu. Viļņi viņa atmiņās bija brīnumaini, gandrīz kā dzīvas būtnes zili un zaļi, un balti -, tie viņu sauca un vilināja, aicinot mest pie malas raizes un ļauties rotaļai.

Tad aina mainījās un klints virsotnē stāvēja māte; viņa smaidīja un māja Semam ar roku. To dienu viņš labi atcerējās. Rīta stundās, kad Sems sērfoja, māte gandrīz vienmēr gulēja. Bet todien viņa bija atnākusi palūkoties.

Māte bija ģērbusies zilibalti puķainos apliekamajos svārkos un baltā blūzē. Viņas mati, daudz gaišāki nekā Semam, plīvoja stiprajā vējā, un viņa tur, augšā, šķita trausla un neaizsargāta. Zēnam gribējās uzsaukt, lai viņa paiet nost no malas.

Bet māte viņu nevarēja sadzirdēt.

Viņš tai sauca, bet viņa nedzirdēja.

Pēkšņi Sems uztrūkās. Atmiņu aina bija izvērtusies sapnī. Te nebija logu, un nevarēja redzēt, vai ārā ir diena vai nakts. Bet nomodā viņš bija vienīgais.

Sems nošļūca no ratiņiem un uzmanīgi, lai neradītu troksni, piecēlās kājās. Citu pēc cita viņš aplūkoja pārējos.

Kvinns šoreiz bija kluss un miegā nerunāja, toties Edllio Astrī­das iedotajos spilvenos braši krāca. Astrīda un Mazais Pīts bija saritinājušies katrs savā kabineta dīvāna galā.

Otrā nakts bez vecākiem. Pirmā pagāja viesnīcā, otrā šeit, atomelektrostacijā.

Kur tiks pārlaista nākamā nakts?

Atgriezties savā mājā Semam negribējās. Viņš vēlējās, kaut atgrieztos māte, bet ne viņu mājā.

Uz spēkstacijas priekšnieka kabineta rakstāmgalda Sems pamanīja iPod. Par priekšnieka muzikālo gaumi spriežot pēc ģimenes fotogrāfijām uz galda, viņš varēja būt gadus sešdes­mit vecs zēnam īpaši optimistisku ilūziju nebija. Bet aizmigt viņš nespēja tik un tā.

Cik vien klusi varēdams, pa ceļam gandrīz skarot Astrīdas roku, Sems šķērsoja kabinetu. Apkārt galdam, vieglītēm pabī­dot krēslu, piesardzīgi pieliecoties, lai neskartu plauktu, kurā rindojās sporta pārsvarā golfa trofejas.

Pēkšņa kustība pie kājām. Žurka. Sems atlēca atpakaļ un ietriecās trofeju plaukta stiklotajā vitrīnā. Atskanēja šaušalīgs grāviens.

Mazā Pīta acis atsprāga vaļā.

- Atvaino, teica Sems, bet, pirms viņš paguva izrunāt nākamo zilbi, Mazais Pīts sāka spiegt. Tā bija primitīva, dzīv­nieciska skaņa. Uzstājīgs, nepārtraukts pārbiedēta pērtiķa brēciens, kas plēsa pušu bungādiņas.

- Viss ir labi, mierināja Sems. Viss ir…

Viņa rīkli sagrāba neredzamas spīles, tā žņaudzās ciet ar katru nākamo mirkli. Viņš nespēja parunāt.

Viņš nespēja paelpot.

Sems tvēra ar rokām pie rīkles. Likās, ka kaklu būtu aptvē­rušas neredzamas rokas, nežēlīgi dzelzs pirksti spieda ciet piekļuvi gaisam. Viņš pliķēja un lauza šos pirkstus, un Mazais Pīts visu laiku kliedza un vicināja rokas kā putns, kas cenšas pacelties spārnos.

Mazais Pīts kliedza.

Edīlio un Kvinns bija pielēkuši kājās un atskrējuši šurp.

Sems juta, kā acis pieplūst asinīm un skats aptumšojas. Sirds mežonīgi dauzījās. Plaušas krampjaini raustījās, nesek­mīgi mēģinot vēl kaut ko ievilkt.

- Pītij, Pītij, viss ir labi, Astrīda mierināja brālīti, spiez­dama viņu sev klāt un glaudīdama viņa galvu. Meitenes acīs bija izmisīgas bailes. Apsēdīsimies pie lodziņa, Pītij. Palodze, palodze, palodze.

Sems piestreipuļoja pie galda.

Astrīda taustījās pēc Mazā Pīta GameBoy. Atradusi viņa to tūdaļ iedarbināja.

- Kas te notiek? kliedza Kvinns.

- Viņš izdzirdēja skaļu troksni, Astrīda kliedza pretī. Tas viņu iztrūcināja. Kad viņš ir nobijies, tad trako. Ir labi, Pītij, ir labi, esmu šeit. Lūk, tava spēlīte.

Sems gribēja kliegt, ka nekas nav labi, ka viņš smok nost, taču nespēja izdvest ne skaņu. Viņa galva peldēja kaut kur tukšumā.

- Ei, Sem, ko tu tur dari? noprasīja Kvinns.

- Viņš smok! atbildēja Edīlio.

- Vai tu nevari apklusināt to stulbo knauķi? kliedza Kvinns.

- Viņš nerimsies, iekams nenomierināsies visi apkārtējie, Astrīda izgrūda caur sakostiem zobiem. Palodze, Pītij, iesim apsēsties pie lodziņa.

Sems sabruka uz ceļiem.

Tas bija neprāts.

Viņam būs jāmirst.

Viņu žņaudza bailes. Visa pasaule kļuva melna.

Sema rokas izvērstām plaukstām tvēra tukšumu.

Pēkšņi uzzibsnīja spoža gaisma.

Šķita, it kā spēkstacijas priekšnieka kabinetā nez no kurie­nes būtu iekritusi sīka zvaigznīte, kura tūdaļ pārvērtusies par supernovu.

Sems, zaudējis samaņu, nokrita.

Pēc desmit sekundēm viņš atžilba. Sems gulēja uz mugu­ras, un, pārliekušās pāri, viņā lūkojās Kvinna un Edīlio izbie­dētās sejas.

Mazais Pīts bija apklusis. Viņa pārlieku skaistās acis bija piekaltas videospēlei.

- Vai viņš ir dzīvs? Kvinna balss skanēja kā no liela attāluma.

Sems ieelpoja, asi un pēkšņi. Tad vēl viena ieelpa.

- Ar mani viss ir labi, viņš izkrekšķēja.

- Ar viņu ir labi? Astrīda jautāja balsī, kas bija gandrīz paniska, tomēr, lai neizraisītu Mazajam Pītam vēl vienu lēkmi, tika visiem spēkiem apvaldīta.

- No kurienes nāca tā gaisma? vaicāja Edīlio. Vai jūs to redzējāt?

- Ko tādu, vecīt, var redzēt vienīgi uz mēness. Kvinna acis bija plati ieplestas.

- Vācamies prom no šejienes! vedināja Edīlio.

- Kur mēs varam… iesāka Astrīda.

- Man vienalga, Edīlio viņu pārtrauca. Tikai prom no šejienes.

- Pareizi saprati, teica Kvinns. Viņš pieliecās un uzrāva Semu kājās.

Semam vēl arvien reiba galva. Kājas bija ļodzīgas. Nebija jēgas pretoties; visu apkārtējo sejās bija lasāmas šausmas. Nebija īstais brīdis, lai strīdētos vai kaut ko paskaidrotu.

Viņš neuzticējās savai balsij, tikai norādīja uz durvīm un pamāja ar galvu.

Un viņi skriešus metās prom.