Prom

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

164 STUNDAS, 32 MINŪTES

Alberts, aizgājis no bēru ceremonijas, šķērsoja laukumu pretī makdonaldam. Zēns vēlējās, kaut viņam būtu kāds, ar ko parunāties. Varbūt, ja viņš iedegs gaismu, kāds iegriezīsies pēc vēlīna burgera.

Bet mazais pulciņš izklīda, pirms Alberts bija paguvis atslēgt makdonalda sava makdonalda ieejas durvis. Lau­kums palika tukšs un kluss, ja neskaitīja elektrolīniju kluso dūkšanu virs galvas.

Alberts stāvēja ar atslēgām vienā rokā un makdonalda cepurīti otrā izrādot cieņu aizgājējai, viņš bija to noņē­mis -, un viņu pāršalca nomāktība un ļaunas priekšnojautas. Alberts pēc dabas bija optimists, taču huligānu nogalinātas jaunas meitenes bēres nakts laikā… šāds notikums garastā­vokli nekādā gadījumā neuzlaboja.

Kopš IBJZ uzrašanās Alberts ar prieku izbaudīja vientulību. Protams, viņš raizējās par brāļiem un māsām. Viņš skuma pēc mammas. Taču no situācijas, kurā bija jaunākais no sešiem bērniem grēkāzis, upuris, trenkāts un nekad pietiekami nenovērtēts -, viņš vienā mirklī bija nokļuvis situācijā, kurā bija atbildīgs un visu cienīts šīs dīvainās jaunās kopienas loceklis.

Tas gan nemazināja apziņu, ka tieši tagad, ar svaigi uzraktas zemes smaržu nāsīs un urdošu nemieru smadzenēs, viņš mīļu prātu būtu skatījies kādu no mātes iecienītajām šausminošajām kriminālajām pārraidēm un ķeksējis popkornu no bļodas, ko viņa turētu klēpi.

IBJZ lielie jautājumi “kas?” un “kā?”, un “kāpēc?” Albertu īpaši nenodarbināja. Viņš bija praktiskas dabas cil­vēks, un, lai vai kā, šādas lietas apsmadzeņot vairāk piedienēja tādiem kā Astrīda. Kas attiecas uz šīs nakts notikumu Betas noslepkavošanu -, tas bija risināms Semam un Keinam, un visiem tiem zēniem.

Albertam raizes darīja kas cits: neviens nestrādāja. Neviens, atskaitot Mariju un Dāru, un palaikam Edīlio. Visi pārējie bija ieslīguši grūtsirdībā vai klaiņoja apkārt, vai ķīvējās, vai vien­kārši tupēja uz vietas, spēlēdami videospēles vai skatīdamies DVD. Tie bija kā pamestā namā iemitinājušās žurkas: ēda, ko varēja atrast, klimta, kur ienāca prātā, un atstāja visu aiz sevis netīrāku un nolietotāku, nekā bija atraduši.

Tas nevarēja turpināties ilgi. Visi vienkārši nosita laiku. Bet, ja vienīgais, ko tie darīja, bija laika nosišana, galu galā laiks nositīs viņus.

Alberts par to bija pārliecināts. Viņš to zināja. Bet viņš nevarēja nevienam to iestāstīt un likt sevī ieklausīties. Viņš nemācēja runāt ar Keina rāmo pašpārliecību vai Astrīdas zinošo objektivitāti. Ja runāja Alberts, cilvēki tam nepievērsa tādu uzmanību, kādu pievērsa Sema teiktajam.

Lai paskaidrotu to, ko viņa intuīcija atzina par pareizu, Albertam vajadzēja kāda cita vārdus.

Iemetis atslēgas kabatā, Alberts apņēmīgā gaitā, soļiem atbalsojoties tumšajās namu fasādēs, devās uz priekšu pa ielu. Gudrāk varbūt būtu doties mājās un dažas stundas nosnaus­ties. Drīz ausīs gaisma. Bet viņš neaizmigs, Alberts to zināja. Sems un Keins, un Astrīda, un Datordžeks darīja to, kas viņiem darāms, to, ko tie pārzināja, bet šis jautājums bija Alberta ziņā.

- Mēs nedrīkstam būt žurkas, viņš klusībā čukstēja.

- Mums jābūt… Bet, pat cenšoties izskaidrot to sev pašam, viņš nekādi nespēja atrast īstos vārdus.

Perdidoblčas apgabala bibliotēkas filiāli nekādi nevarēja nosaukt par iespaidīgu. Ta bija putekļaina, drūma telpa ar zemiem griestiem. Paverot durvis, tūdaļ gāzās pretī pelējuma dvaka. Alberts te vēl nekad nebija spēris kāju un, atrodot bibliotēku neaizslēgtu, jutās mazliet pārsteigts. Virs galvas vēl arvien mirgoja un dūca fluorescējošās gaismas caurulītes.

Pametis skatienu apkārt, Alberts iesmējās. Kopš IBJZ te neviens nav bijis, viņš teica plauktam ar nodzeltējušām brošūrām.

Zēns ielūkojās bibliotekāres vecajā ozolkoka rakstāmgaldā. Nekad jau nevar zināt, kur var būt paslēpta kāda saldā tāfelīte. Viņš atrada piparmētru ledeņu kārbiņu. Ledenes izskatījās pēc tādām, kas jau labu laiku nostāvējušas, našķi, ar ko uzcienāt bērnus, kuri šeit tā ari nekad neiegriezās.

Iešāvis vienu mutē, Alberts sāka virzīties gar ļodzīgajiem plauktiem. Zēns zināja, ka viņam kaut kas vajadzīgs, taču īsti nesaprata, kas. Vairums grāmatu izskatījās tā, it kā būtu šeit atradušās vēl ilgi pirms Alberta dzimšanas un neviens tās šajā laikā nebūtu pārcilājis.

Viņš atrada enciklopēdiju sējumus kaut ko līdzīgu Vikipēdijai, tikai papīra formātā un ļoti apjomīgus. Nošļūcis lejā uz apdriskātā paklāja, Alberts atvēra pirmo grāmatu. Viņš nezināja, ko īsti meklē, taču nojauta, ar ko sākt. Zēns izvilka sējumu ar burtu “D” un sameklēja šķirkli “darbs”. Bija divas pamata sadaļas. Pirmajai bija sakars ar darbu kā fizikas jēdzienu.

Otrā sadaļa aplūkoja darbu kā “aktivitāšu kopumu, kas nepieciešams sabiedrības izdzīvošanai”.

- Jā, noteica Alberts. Par to es ari runāju.

Zēns ķērās pie lasīšanas. Viņš pārmetās no sējuma uz sējumu, saprotot gan tikai daļu no lasītā, tomēr pietiekami, lai izsekotu katrai nākamajai domai. Tas bija apmēram tāpat kā sekot hipersaitēm, tikai lēnāk un turklāt vēl ar smagumu cilāšanu.

“Darbs” aizveda uz “darba ražīgumu”, kas savukārt aiz­veda pie cilvēka, vārdā Kārlis Markss, un pēc tam pie kāda cita vecā zēna, vārdā Ādams Smits.

Alberts nebija no centīgajiem skolniekiem. Tam, ko mācīja skolā, viņa acīs nebija īpaša jēga. Toties šim gan. Tagad jēga bija visam.

Alberts lēnām grima snaudā, taču pēkšņi uztrūkās no sajū­tas, ka viņu vēro kādas acis.

Alberts apsviedās apkārt, pielēca kājās un, ieraugot, ka tas ir tikai kaķis, izdvesa dziļu atvieglojuma nopūtu. Kaķis bija iedzelteni svītrains, mazliet aptaukojies, varbūt jau pavecs.

Tam bija rozā kaklasiksna ar misiņa žetonu sirds formā. Kaķis stāvēja ejas vidū un nesatricināmā pašpārliecībā un apņēmībā raudzījās viņā ar savām zaļajām acīm. Dzīvnieka aste neap­mierināti kulstījās.

- Ei, mincīt! Alberts uzrunāja kaķi.

Kaķis pazuda.

Izgaisa.

Alberts pārsteigumā atsprāga nost, un seja pēkšņi iekvēlo­jās sāpēs. Kaķis bija viņam virsū, tieši uz sejas, iecirtis savus āķveida nagus viņam galvā. Kaķis šņāca, adatveidīgie zobi bija nikni atiezti milimetru no Alberta acīm.

Alberts sauca palīgā, kliedza uz kaķi. Kaķis iecirta nagus |

vēl dziļāk. Labajā rokā Albertam vēl arvien bija enciklopēdijas sējums grāmata ar burtu “S”. Viņš trieca ar to sev pa galvu.

Kaķis pazuda. Grāmata muļķīgi trāpīja Albertam pašam.

Bet tagad kaķis jau atradās telpas otrā galā un mierīgi sēdēja uz bibliotekāres galda.

Tas nebija iespējams. Neviens nespēj tik ātri pārvietoties.

Neviens.

Saraustīti ievilcis elpu, Alberts sāka atkāpties uz durvīm.

Neveicis nevienu kustību, ko spētu uztvert Alberta acs, kaķis pārvietojās no rakstāmgalda uz zēna skaustu. Kā pēkšņa trakuma pārņemts, tas cirta, skrāpēja, plosīja, šņāca.

Alberts atkal trieca smago grāmatu, un atkal trieciens ķēra viņu pašu, jo nu jau kaķis bija uz augšējā plaukta, no kurie­nes glūnēja uz Albertu, izsmiedams viņu ar saltu, zaļacainu nicinājumu.

Tas atkal gatavojās viņam uzbrukt.

Instinkts lika Albertam pacelt grāmatu, lai pasargātu seju.

Viņš juta sējumu neganti lēkājam rokās.

Collu no Alberta sejas iznira niknuma izķēmotais kaķa purns.

Bet grāmata vēl arvien bija vietā.

Un kaķis bija grāmatā.

Nē, cauri grāmatai.

Alberts šausmās nolūkojās, kā satumst dzīvnieka acis un viņa kaķiskā dvēsele aizlido.

Viņš nosvieda enciklopēdiju uz grīdas.

Grāmata, smags zilā ādā iesiets sējums, bija pārdalījis kaķi tieši aiz priekšķepām. Šķita, it kā kāds būtu pārcirtis dzīvnieku uz pusēm un abas daļas piešuvis pie grāmatas. No ceturtā vāka spraucās ārā kaķa pakaļgals.

Alberts elsoja, taču tas bija drīzāk aiz šausmām nekā aiz piepūles. Tas, kas atradās uz grīdas, tas nebija iespējams. Un arī tas, kā kaķis tika pārvietojies, nebija iespējams.

- Murgs. Tu esi aizmidzis un murgo, zēns sev teica.

Bet, ja tas bija tikai sapnis, tajā bija pārlieku daudz smag­nēja vieliskuma. Nu nevarēja taču viņš nosapņot pelējuma smaku. Un nekādi nevarēja nosapņot to ķēpīgo zampu, ko bija atstājušas mirstošā dzīvnieka iztukšojušās iekšas un pūslis.

Alberts atcerējās, ka uz galda tika pamanījis bibliotekāres lielo plecu somu. Ar drebošām rokām viņš izgāza uz galda tās saturu: lūpu krāsa, maciņš, pūdemīca, mobilais telefons viss izbira.

Viņš pacēla enciklopēdiju. Tā bija smaga. Grāmatai vēl pievienojās kaķa svars; kopā varēja būt kādas divdesmit mār­ciņas. Un kaķis grāmatā bija pārāk liels, lai ietilptu somā.

Bet viņam tas bija kādam jāparāda. Šī neiespējamā lieta. Neiespējamā. Ja neņem vērā to, ka tā bija reāla. Albertam bija vajadzīgs kāds, kurš viņam pateiktu, ka tas ir pa īstam, kāds, kurš apliecinātu, ka viņš nesapņo un nav arī sajucis prātā.

Ne jau nu Keins. Sems? Viņš noteikti ir savā ugunsdzēsēju depo, bet tā nebija Sema joma, drīzāk Astrīdas. Pēc divām minūtēm Alberts stāvēja uz Astrīdas labi apgaismotā lieveņa.

Astrīda piesardzīgi pavēra durvis, bet tikai pēc tam, kad bija ielūkojusies “actiņā”.

- Albert? Ir nakts vidus… Ak mans Dievs, kas noticis ar tavu seju?

- Man noderētu kāda leikoplasta sloksnīte, Alberts teica. Tas, kā viņš varētu izskatīties, Albertam bija izkritis no prāta. Viņš bija aizmirsis arī sāpes. Jā. Es neatteiktos no nelielas palīdzības. Bet ne jau tāpēc esmu nācis.

- Tad…

- Astrīd, man vajag… Tad runas spēja viņu pameta. Tagad drošībā Astrīdas priekšnamā Albertu atkal sagrāba bailes, un kādu brīdi viņš nespēja pateikt ne vārda un pat ne izdvest skaņu.

Astrīda ievilka zēnu iekšā un aizvēra durvis.

- Man vajag… Alberts no jauna iesāka un atkal nespēja neko izteikt. Beidzot viņš aizžņaugtā balsī izdvesa: Paskaties!

Un viņš izgāza kaķi ar visu grāmatu uz austrumnieciskā paklāja.

Astrīda sastinga.

- Tas bija tik ātrs. Kaķis man uzbruka. Es pat nevarēju saskatīt, kā tas pārvietojas. Likās, it kā tas tupētu labu gabalu no manis, vai saproti? Un tad tas jau bija man virsū. Tas nelēca, Astrīd. Tas vienkārši… uzradās.

Astrīda pietupās un piesardzīgi pabīdīja grāmatu. Viņa mēģināja to atvērt, bet kaķa ķermenis, izšāvies cauri visām lapām, saturēja tās kopā. Neizskatījās, ka kaķis būtu izsitis grāmatā caurumu; drīzāk tas bija sakusis kopā ar papīru.

- Kas tas ir, Astrid? taujāja Alberts.

Meitene neatbildēja, tikai skatījās. Alberts gandrīz redzēja zobratiņus, kas griezās viņas galvā. Tomēr viņa nesniedza zēnam atbildi, un pēc brīža Alberts saprata, ka tās nebūs. Nevar taču izskaidrot kaut ko tādu, kas pats par sevi nav iespējams.

Bet Astrīda to bija redzējusi to neiespējamo. Tātad viņš nebija jucis.

Pēc laika, kas likās ļoti ilgs, Astrīda čukstus sacīja: Nāc, Albert, apkopsim tavus skrāpējumus.

Lana gulēja būdiņas tumsā, ieklausīdamās noslēpumai­najos trokšņos, kas ieplūda no tuksnesīgās ārienes. Kaut kas izdeva maigu, švīkstošu skaņu kā roka, kas noglāsta zīdu. Kaut kas cits raidīja asus, rībošus sprakšķus sīciņš kukainītis bundzinieks, kurš pēc dažām sekundēm palēnināja tempu, pazaudēja ritmu un apklusa, lai tad atkal atsāktu no jauna.

Kaitinoši čīkstēja vējdzirnavas. īsi, spiedzīgi čikstieni, un katrs nākamais nelīdzinājās iepriekšējam. īsta vēja nebija, tikai čuksti, kas laika gaitā nodeldētajiem koka spārniem lika pagriezties par ceturtdaļsegmentu. Iečīkstēšanās… pussegments… iečīkstēšanās, iečīkstēšanās… vai tikai neliela sakustē­šanās, liekot spārniem spalgi iečiepstēties kā sīkam putnēnam.

Tam pretstatā skanēja Patrika nomierinošā krākšana. Viņš iekrācās un apklusa, tad atkal iekrācās, ik pa brīdim izgrūžot klusu, smilkstošu skaņu, kas Lanai šķita mīļa.

Lanas ķermenis bija vesels. Ievainojumi brīnumainā kārtā bija izdziedināti. Viņa bija nomazgājusi piekaltušās asinis. Viņai bija ūdens, ēdiens un pajumte.

Bet Lanas smadzenes darbojās kā motors, kas griežas galvu reibinošā ātrumā. Domas virpuļoja un virpuļoja, brāžoties cauri atmiņām par pārdzīvotajām sāpēm un šausmām. Prātā uzplaiksnīja tukšais vectēva sēdeklis, kritiens lejup pa nogāzi, maitasputni, puma.

Bet, lai arī cik šausminoši būtu šie tēli, tie bija tikai kā svaiga krāsa, kas uzšļakstīta daudz noturīgākiem tēliem. Ainas, kas turējās prātā, saistījās ar mājām. Ar skolu. Ielām. Tēta auto un mammas auto. Vietējo peldvietu. Fantāziju rosi­nošo Lasvegasas siluetu, kas bija redzams pa viņas guļamis­tabas logu.

Saplūdušas kopā, ainas galvā gruzdēja un gruzdēja, baro­jot pastāvīgu lēnu dusmu ugunskuru.

Lanai vajadzēja atrasties mājās, nevis šeit. Viņai vajadzēja būt savā istabā. Vajadzēja būt kopā ar draugiem. Nevis vienai.

Nevis vienai pašai klausīties šajās spokainajās skaņās un čīkstēšanā, un krākšanā.

Būtu viņa bijusi kaut drusciņ piesardzīgāka… Viņa bija mēģinājusi iebāzt degvīna pudeli savā plecu somā tajā smu­kajā ar pērlītēm, kas pašai tik ļoti patika. Soma izrādījās par mazu; vienīgā pietiekami lielā bija skolas soma, bet to viņa negribēja ņemt, jo tā nepiestāvēja pie viņas tērpa.

Tādēļ arī viņa tika pieķerta. Stulbo lupatu dēļ tāpēc, ka gribēja izskatīties stilīgi.

Un tagad…

Pāri vēlās milzīgs dusmu vilnis pret māti. Šķita, ka dusmas viņu nosmacēs.

Māti lūk, kuru Lana vainoja. Tēvs tikai izdarīja to, ko viņam lika māte. Viņam nācās nostāties mātes pusē, lai ari no abiem vecākiem viņš bija jaukākais, ne tik stingrs un piekasīgs kā māte.

Kas tur tik briesmīgs, ka viņa iedeva Tonijam to šņabja pudeli? Viņš jau netaisījās sēsties pie stūres.

Lanas māte gluži vienkārši neizprata Lasvegasu. Vegasa nav Perdidobīča. Lasvegasā valda citi likumi. Tā ir lielpilsēta, nevis kaut kāds tur miests, un pat ne parasta lielpilsēta. Vegasā bērni pieaug ātrāk. Pat septītklasniekiem un astotklasniekiem te ir savas vajadzības, kur nu vēl devītklasniecei kā viņa.

Stulbā māte! Viņa pie visa vainīga.

Lai gan vainu par gludo, biedējošo sienu tuksnesi mātei piedēvēt bija grūti. Tik tiešām grūti.

Varbūt vainīgi citplanētieši un tieši šajā bridi viņas tēvam un mātei pa Lasvegasas ielām dzenas pakaļ kaut kādi pretīgi briesmoņi kā tajā filmā “Pasauļu kari”. Varbūt.

Lanai šī doma šķita dīvaini mierinoša. Lai nu kā, viņu vis­maz nevajāja milzīgos trijkājos satupuši citplanētieši. Varbūt siena bija kaut kāda pret ciplanētiešiem uzlikta aizsardzība. Varbūt tieši šajā sienas pusē viņa atradās drošībā.

Degvīna pudele nebija vienīgais, ko viņa Tonija dēļ bija nočiepusi. Lana bija pievākusi no mātes dažas ksanaksa tab­letes. Un vēl viņa vienreiz bija iznesusi no pašapkalpošanās veikala vīna pudeli.

Lana nebija naiva. Viņa nekad nebija domājusi, ka Tonijs viņu mīl vai kā tamlīdzīgi. Lana zināja, ka puisis viņu tikai izmanto. Bet arī viņa to izmantoja savā īpašā veidā. Tonijam skolā bija zināms statuss, un daļa no tā tika ari Lanai.

Patriks nosprauslājās un negaidīti strauji pacēla galvu.

- Kas noticis, draudziņ?

Lana nošļūca no šaurās gultas un klusa un nobijusies ierā­vās dziļāk tumšajā būdā.

Ārā kāds bija. Viņa dzirdēja to kustamies. Klusus mīkstu ķepu soļus.

Patriks piecēlās, bet kaut kā savādi lēni. Spalva uz skausta un muguras bija sacēlusies gaisā. Suns mērķtiecīgi tuvojās durvīm.

Bija dzirdama skrāpēšanās, it kā ārpusē būtu vēl kāds suns, kurš pūlētos tikt iekšā.

Un tad Lana saklausīja vai viņai likās, ka saklausa, neskaidrus čukstus. Nāc ārā.

Patrikam būtu jārej, taču viņš nerēja. Viņš bija sastindzis, pārāk smagi elsoja, pārāk koncentrēti skatījās.

- Tu to vienkārši iztēlojies, Lana pusbalsī centās sevi pārliecināt.

- Nāc ārā, atkal aicināja draudīgais čuksts.

Lana saprata, ka viņai gribas čurāt. Viņai to vajadzēja briesmīgi, bet būdā nebija nekā, kas atgādinātu vannasistabu.

- Vai tur kāds ir? viņa iesaucās.

Atbildes nebija. Varbūt tā patiešām bija tikai viņas iztēle. Varbūt tas bija tikai vējš.

Meitene pielavījās pie durvīm un uzmanīgi ieklausījās. Nekā. Viņa uzlūkoja Patriku. Sunim vēl arvien bija sabozusies spalva, taču viņš likās mazliet atslābis. Briesmas lai ari kādas tās bija tagad šķita attālinājušās.

Lana pavēra durvis šaurā spraudziņā. Nekā. Nekā, ko varētu saskatīt, un arī Patriks vairs nelikās satraukts.

Lanai nebija izvēles: viņai bija jāaizskrien uz āra mazmā­jiņu. Patriks lēkšoja viņai līdzās.

Mazmājiņa bija vienkārša vertikāla kaste, nekrāsota, ne ar ko neaprikota, ne pārāk smirdoša un gluži tīra. Tur, protams, nebija apgaismojuma, tāpēc Lanai nācās taustīties apkārt, līdz viņa sameklēja sēdekli un tualetes papīru.

Tad viņai sanāca smiekli. Vai tas nebija mazliet jocīgi čurāt āra mazmājiņā, viņas sunim stāvot sardzē?

Atpakaļceļš uz būdu bija mazliet nesteidzīgāks. Lana pat kādu bridi palūkojās augšup naksnīgajās debesīs. Mēness jau laidās lejup pret rietumu horizontu. Zvaigznes… nūjā, zvaig­znes izskatījās kaut kā dīvaini. Viņai gan nebija īsti skaidrs, kāpēc tā likās.

Lana atsāka ceļu uz būdu un piepeši sastinga. Starp viņu un durvīm stāvēja koijots. Taču tas nelīdzinājās nevienam no koijotiem, ko viņai savulaik bija rādījis vectēvs. Tie nebija pat Patrika augumā. Toties šis pinkainais, iedzeltenais dzīvnieks bija vilka lielumā.

Patriks nebija ne redzējis, ne dzirdējis dzīvnieka tuvoša­nos un tagad likās pārāk šokēts, lai rīkotos. Patriks, kurš bija meties cīņā ar pumu, tagad šķita nobijies un neizlēmīgs.

Lanas vectēvs bija daudz stāstījis par tuksneša dzīvnie­kiem: par koijotu, pret kuru ir jāizturas ar cieņu, taču no kura nav jābaidās; par ķirzakām, kas var nobiedēt ar savu pēkšņo žiglumu; par briežiem, kas nelīdzinās Bembijam, bet drīzāk gan milzu žurkām; par savvaļas ēzeļiem, kas tik ļoti atšķiras no saviem piejaucētajiem brāļiem; par klaburčūskām, kuras nav bīstamas. Tā vien tev acis vaļā un kājās ir zābaki.

- Se! iesaucās Lana un pavicināja rokas, kā viņai bija mācī­jis vectēvs, tā esot jārīkojas, nokļūstot pārāk tuvu koijotam.

Koijots pat nepakustējās.

Tā vietā tas izgrūda asu, spalgu skaņu, kas lika Lanai atlēkt malā. Ar acs kaktiņu viņa redzēja tuvojamies tumšus apvei­dus, trīs vai četrus, žiglas, kustīgas ēnas.

Tagad Patriks reaģēja. Viņš draudīgi ierūcās, atņirdza zobus un sacēla uz skausta spalvu, tomēr koijots stāvēja kā iemiets, un viņa biedri aši tuvojās.

Lanai bija teikts, ka koijoti neapdraudot cilvēkus, taču šobrīd tam nebija iespējams noticēt. Meitene pašāvās pa labi, cerot piemānīt koijotu, bet dzīvnieks bija pārāk žigls, lai to tik viegli piemuļķotu.

- Patrik, ņem viņu ciet! Lana bezpalīdzīgi mudināja.

Bet Patriks aprobežojās tikai ar rūkšanu un izrādīšanos, un

pēc mirkļa klāt būs arī pārējie koijoti un tad… jā, kā lai zina, kas būs tad?

Lanai nebija izvēles: viņai bija jātiek pie būdas. Viņai bija jānokļūst līdz būdai vai ari jāmirst.

Pilnā rīklē iekliegusies, meitene metās tieši virsū koijotam, kas stāvēja viņai ceļā.

Dzīvnieks pārsteigumā atlēca sāņus. Uzzibsnīja kaut kas mazs un tumšs, un koijots iespiedzās sāpēs.

Lana vienā mirklī bija tam garām. Desmit soļi līdz būdas durvīm. Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši…

Patriks nobijies joza viņai pa priekšu un pirmais iemetās iekšā.

Lana, minot viņam uz papēžiem, apmetās apkārt un pat neapstādamās aizcirta durvis. Viņa slīdēja, buksēja, pagriezās, metās atpakaļ pie durvīm un piespiedās pie tām.

Bet koijoti nelauzās iekšā. Tiem bija citas problēmas. Mei­tene dzirdēja mežonīgu gaudošanu, suniskus sāpju un dusmu rēcienus.

Pēc brīža gaudošana pierima, kļuva neskaidra un beigās apklusa pavisam. Tad mežonīgi iekaucās cita koijota balss acīmredzot tas gaudoja uz mēnesi.

Pēc tam iestājās klusums.

No rīta, kad saule bija spoža un nakts šausmas pagaisušas, Lana simt pēdu attālumā no durvīm atrada beigtu koijotu. Pie purna tam vēl arvien karājās puse no čūskas. Rāpuļa ķermenis bija pārkosts uz pusēm, bet inde acīmredzot bija paguvusi iekļūt koijota asinīs.

Lana ilgi skatījās uz čūskas neparasti lielo, šķautņaino galvu. Nebija nekādu šaubu, ka tā ir čūska. Un tomēr meitene bija pārliecināta, ka tika redzējusi to lidojam.

Lana to ātri vien izmeta no prāta. Un līdz ar to atvairīja ari naktī dzirdētos čukstus, jo lidojošas čūskas un čukstoši koijoti dāņu doga lielumā nu, nekas tāds taču nebija iespējams. Cilvēkiem, kuri ticēja neiespējamām lietām, bija noteikts apzī­mējums: trakie.

- Laikam jau Opis tomēr nebūs bijis nekāds lielais faunas pazinējs, viņa teica Patrikam.