Prom

TRISPADSMITA NODAĻA

258 stundas, 59 minūtes

Neko nepaņēmuši sev līdzi, viņi metās skriet: Kvinns pa priekšu, aiz viņa Edīlio kopā ar Astrīdu un Mazo Pītu, Sems vilkās visiem nopakaļ.

Viņi skrēja, līdz izkļuva pa galvenajiem vārtiem, kur apstā­jās un, saliekušies uz priekšu un atbalstījuši rokas uz ceļiem, kādu brīdi smagi elsoja. Bija pavisam tumšs. Naktī spēkstacija vēl vairāk līdzinājās dzīvai, elpojošai būtnei. To apgaismoja simtiem prožektoru, līdz ar to kalni, kas slējās bērniem virs galvas, šķita vēl tumšāki.

- Nu tātad kas tas bija? noprasīja Kvinns. Kas tas bija?

- Pīts vienkārši sabijās, attrauca Astrīda.

-Jā, tik daudz es sapratu, piekrita Kvinns. Bet kas tā par pēkšņu gaismu?

- Nezinu, Sems mēģināja izķērkt.

- Ar ko tu aizrijies, brač?

- Es vienkārši smaku, atbildēja Sems.

- Vienkārši smaki? Biji aizrijies ar gaisu?

- Nezinu, varbūt… varbūt man bija piemetusies mēnessēr­dzība vai kaut kas tamlīdzīgs un es neapzināti paķēru kaut ko ēdamu un aizrijos ar to. Tas skanēja gaužām nepārliecinoši, un Kvinna neticīgais skatiens, kas atspoguļojās arī Edīlio sejā, vēstīja, ka viņi to neņem par pilnu.

- Varbūt tā ari notika, noteica Astrīda. Tas bija tik negai­dīti, ka pat Sems nespēja noslēpt izbrīnu.

- Kas dts viņam būtu varējis izraisīt tādu smakšanas lēkmi? turpināja Astrīda. Un gaisma varētu nozīmēt, ka iedarbojusies kaut kāda vietējā trauksmes sistēma.

- Atvaino, Astrīd, bet tas neies cauri, noteica Edīlio.

Viņš salika rokas uz gurniem un, pagriezies pret Semu, teica:

- Vecīt, ir laiks pateikt mums patiesību. Es tevi patiešām cienu. Bet kā lai es turpinu tevi cienīt, ja tu man melo?

Semam tas bija kas negaidīts. Šī bija pirmā reize, kad viņš un arī pārējie redzēja Edīlio saniknotu.

- Ko tu ar to gribi teikt? Sems izvairīgi jautāja.

- Te kaut kas notika, vecīt, un tam ir sakars ar tevi, vai ne? teica Edīlio. Tā gaisma pirms brīža? To esmu redzējis jau iepriekš. Es to redzēju tieši tajā mirklī, kad vilku tevi ārā pa degošās mājas logu.

Kvinns strauji pagrieza galvu. Ko? Ko tu teici?

- Siena un pazudušie cilvēki tas nav viss, turpināja Edīlio. Notiek vēl citas ērmības. Kaut kas notiek ar tevi,

Sem. Un ari ar Astrīdu ņemot vērā to, cik nadzīgi viņa nupat metās tevi piesegt.

Sems pārsteigts saprata, ka Edīlio ir taisnība: ari Astrīdai kaut kas bija zināms. Viņš nebija vienīgais, kurš glabāja noslē­pumus. Zēnu pāršalca atvieglojuma vilnis. Tātad viņš tomēr nebija tik vientuļš.

- Labi, Sems dziļi ievilka elpu un centās kaut cik sakopot | domas, pirms spers visu vaļā.

- Pirmām kārtām es pats nezinu, kas tas ir, vai sapratāt? viņš klusi sacīja. Es nezinu, no kurienes tas radies. Nezinu, kā tas notiek. Es nezinu neko, atskaitot to, ka reizēm… parādās šī… šī gaisma.

- Par ko tu runā, bračiņ? noprasīja Kvinns.

Sems izstiepa rokas un pavērsa plaukstas pret draugu.

- Es varu… Vecīt, es zinu, ka tas izklausās traki, bet reizēm šī gaisma vienkārši izšaujas man no rokām.

Kvinns rejoši iesmējās. Nē, vecīt, tas nepavisam neiz­klausās traki. Trakums būtu tad, ja tu apgalvotu, ka labāk par

mani proti noturēties viļņa galotnē. Bet tas jau ož pēc garīgas slimības. Pēc nojūgšanās, pēc aiziešanas pa pieskari. Parādi man, kā tu to dari.

- Es pats nezinu, kā, atzinās Sems. Tas ar mani ir atga­dījies četras reizes, bet es nevaru to izdarīt pēc pasūtījuma.

- Tu četras reizes raidīji ar rokām lāzerus! Kvinna klai­gāšanā smiekli jaucās ar dusmām. Es tevi pazīstu apmēram pusi tavas dzīves, un pēkšņi izrādās, ka tu esi Zaļā Luktura supervaronis? Izcili!

- Tā ir patiesība, apstiprināja Astrīda.

- Muļķības! Ja tā ir patiesība, tad izdari to! Parādi man!

- Es cenšos tev pateikt, ka tas notiek tikai tad, kad mani pārņēmusi panika vai kaut kas tādā garā, skaidroja Sems.

- Es nevaru to izraisīt; tas notiek pats no sevis.

- Tu tikko sacīji, ka ir bijušas četras reizes, atgādināja Edīlio. Es redzēju uzzibsnījumu ugunsgrēka laikā. Redzēju to tagad. Kad bija pārējās divas reizes?

- Iepriekšējā reize bija mājās. Tas iznāca… Es gribu teikt, es radīju… šo gaismu. Kā kaut ko līdzīgu spuldzei. Bija tumšs. Man rādījās murgi. Sems sastapās ar Astrīdas ciešo skatienu, un pēkšņi viņam atausa. Tu to redzēji, viņš pārmeta. Tu redzēji gaismu manā istabā. Tu to zināji.

- Jā, atzinās Astrīda. Es to zināju jau no pašas pirmās dienas. Un par Pītiju zinu vēl senāk.

Edīlio vēl arvien gribēja noskaidrot visu līdz galam.

- Ugunsgrēks, šis gadījums, tā spuldze iznāk trīs.

- Pirmā reize tas bija Toms, atbildēja Sems. Edīlio šis vārds neko nenozīmēja, taču Kvinnam gan.

- Tavs patēvs? Kvinns asi noprasīja. Bijušais patēvs, es gribēju teikt.

-Jā-

Kvinns cieši uzlūkoja Semu. Brač, tu taču negribi apgal­vot to, pēc kā tas man izklausās, ko?

- Man likās, ka viņš grib nodarīt pāri mammai, teica Sems. Man likās… Es biju aizmidzis, pamodos, nokāpu

pirmajā stāvā. Viņi abi virtuvē kliedza viens uz otru, es redzēju, ka Tomam ir nazis, un tad man no rokām izšāvās tā gaisma.

Sems juta, ka acis grauž asaras. Tas viņu pārsteidza. Viņš nebija apbēdināts. Gluži otrādi, Sems jutās pat atvieglots. Līdz šim viņš to nevienam nebija teicis. No pleciem bija novēlies smagums. Bet tajā pašā laikā viņš pamanīja, ka Kvinns kāpjas atpakaļ, kā gribēdams turēties no viņa pa gabalu.

- Mamma, protams, zināja. Neatliekamās palīdzības dar­biniekiem viņa to noslēpa. Toms kliedza, ka es esot uz viņu šāvis. Ārsti redzēja apdegumu, tāpēc viņiem bija skaidrs, ka tā nav šauta brūce. Mamma sameloja, ka Toms esot paklupis un uzgāzies uz plīts.

- Viņai bija jāizvēlas, vai aizstāvēt tevi vai atbalstīt savu vīru, secināja Astrīda.

- Jā. Un Toms saprata. Tiklīdz sāpes kļuva paciešamas, viņš saprata, ka tad, ja turpinās visiem stāstīt, ka audžudēls raida pret viņu gaismas starus, viņš nokļūs psihiatriskajā slimnīcā.

- Tu sadedzināji patēva roku? jautāja Kvinns. Viņa balss bija kļuvusi spiedzīga.

- Ei, pagaidi! Ko īsti viņš izdarīja? noprasīja Edīlio.

Un Kvinns atbildēja: Viņa patēvam tagad ir āķis, vecīt. Šiem nācās nogriezt viņam roku. Šeit, viņš izdarīja ciršanas kustību pret apakšdelmu. Es viņu redzēju, nu, apmēram pirms kādas nedēļas Sentluisā. Viņam tagad ir tāds āķis, zini, tā kā pincete vai kaut kas tamlīdzīgs. Viņš pirka cigaretes un deva pārdevējam naudu ar āķi. Saspiezdams divus pirkstus, viņš mēģināja attēlot protēzes pinceti.

- Tad iznāk, ka tu esi kaut kāds ķertais? jautāja Kvinns. Izskatījās, ka viņš vēl arvien nevar īsti izlemt dusmoties vai uzlūkot to par kaut ko jocīgu.

- Es neesmu vienīgais, Sems aizstāvēdamies sacīja.

- Mazā meitenīte ugunsgrēkā. Manuprāt, ugunsgrēku izrai­sīja viņa pati. Ieraudzījusi mani, viņa pārbijās. Tas, kas nāca no viņas rokām, atgādināja šķidru uguni.

- Un tu šāvi pretī, secināja Edīlio. Liki lietā savu triku. Tumsā Sems redzēja tikai viņa sejas kontūru. Tad, lūk, kas tevi nomoka. Tu domā, ka savainoji viņu.

- Es nezinu, kā to savaldīt. Es to neizsaucu apzināti. Nezinu, kā no tā tikt vaļā. Man tikai prieks, ka nenodarīju pāri Mazajam Pītam. Tajā brīdi es vienkārši smaku nost.

Kvinns un Edīlio pavērsa skatienu uz puisēnu. Mazais Pīts berzēja miegainās acis un skatījās abiem garām. Viņš bija pret tiem absolūti vienaldzīgs, varbūt pat neapzinājās viņu klātbūtni. Varbūt viņš prātoja, kāpēc gan stāv drēgnā naktī ārā, pie atomelektrostacijas. Varbūt neprātoja neko.

- Arī viņš ir no tiem, secināja Kvinns. No ķertajiem.

- Viņš neapzinās, ko dara, teica Astrīda.

- Tas vis nav nekāds mierinājums, atcirta Kvinns. Kāds tad ir viņa triks? Viņš šauj no dibengala raķetes vai vēl sazin ko?

Astrīda ar plaukstu noglauda brālīša matus un pārlaida pirkstus viņam pār vaigu. Palodze, viņa čukstus sacīja. Tad, vērsdamās pie pārējiem: Palodze ir uzmudinošais vārds. Tas palīdz viņam atrast mierīgu vietu. Manā istabā uz palodzes ir ierīkots sēdeklis.

- Palodze, Mazais Pīts negaidīti sacīja.

- Viņš runā? brīnījās Edīlio.

- Viņš prot runāt, apstiprināja Astrīda. Tikai dara to reti.

- Tātad viņš runā. Vareni. Ko vēl viņš prot? Kvinns uzsvērti noprasīja.

- Liekas, ka viņš ir spējīgs uz daudz ko. Pārsvarā mēs satie­kam labi, es un Pīts. Viņš mani pa lielākai daļai pat nemana. Bet reiz es noņēmos ar viņa terapiju. Mēs šķirstījām bilžu grāmatu. Mēs to darām tā: es rādu Pītam bildi un cenšos piedabūt viņu pasacīt atbilstošo vārdu. Nezinu, varbūt man todien bija slikts garastāvoklis. Varbūt biju pārāk uzstājīga, ņemot viņu aiz rokas un liekot pirkstu pie bildes, lai rādītu, kā tas jādara. Pīts satrakojās. Un tad pēkšņi manis tur vairs nebija. Vēl pirms sekundes es biju viņa istabā un tad pēkšņi atrados pati savā istabā.

Iestājās nāves klusums. Visi četri lūkojās uz Mazo Pītu.

- Tad jau varbūt viņš var mūs izdabūt ārā no IBJZ un nogādāt atpakaļ pie tuviniekiem, beidzot ierunājās Kvinns.

Atkal iestājās klusums. Visi pieci stāvēja ceļa vidū; aiz muguras slējās dūcošā, spoži apgaismotā spēkstacija, priekšā stiepās tumšs ceļš.

- Es vēl arvien gaidu, ka tu, Sem, sāksi smieties, Kvinns sacīja draugam. Pateiksi, vai zini; noticēji gan! Saki man, ka tas bija tikai joks. Saki, ka tu iznesi mani cauri.

- Mēs atrodamies jaunā pasaulē, teica Astrīda. Redziet, par Pītu man jau kādu laiku bija zināms. Bet es centos noticēt, ka tas ir kaut kāds brīnums. Tāpat kā tu, Kvinn, ari es gribēju noticēt, ka tie ir Dieva darbi.

- Kā tas radās? jautāja Edīlio. Tu teici, ka tas notika vēl pirms IBJZ.

- Redzi, es it kā esmu gudra, taču tas nenozīmē, ka kaut ko no tā visa saprotu, atzinās Astrīda. Vienīgais, ko es zinu, ir tas, ka pēc bioloģijas un fizikas likumiem nekas tāds nav iespē­jams. Cilvēka ķermenī nav tāda orgāna, kas ražotu gaismu. Un tas, ko izdarīja Pītijs, viņa spēja pārvietot priekšmetus no vienas vietas uz citu… Zinātnieki izgudrojuši, kā to izdarīt ar dažiem atomiem. Ne jau ar veselām cilvēciskām būtnēm. Tas prasītu vairāk enerģijas, nekā saražo visa spēkstacija, bet tas savukārt nozīmētu, ka pašos pamatos jāmaina fizikas likumi.

- Kā var mainīt fizikas likumus? brīnījās Sems.

Astrīda izstiepa rokas. Varbūt es kaut cik orientējos

modernajā fizikā. Taču, lai saprastu šo, ir jābūt Einšteinam vai Heizenbergam, vai Feinmenam tādā līmenī. Zinu vienīgi to, ka nekas neiespējams nenotiek. Tātad vai nu tas nenotiek, vai ir jāmaina kaut kādi likumi.

- Liekas, it kā kāds būtu uzlauzis Visumu, noteica Kvinns.

- Akurāt, izbrīnīta, ka Kvinns ir sapratis, piekrita Astrīda.

- It kā kāds būtu uzlauzis Visumu un ievadījis tur citu pro­grammu.

- Nepaliek neviens cits kā tikai bērni, uzrodas sazin kāda milzu siena, un mans labākais draugs ne no šā, ne no tā kļūst par burvju puisēnu, turpināja Kvinns. Es domāju: lai nu kā, bet man vēl arvien ir mans bračka, mans labākais draugs.

- Es joprojām esmu tavs draugs, Kvinn, iebilda Sems.

Kvinns nopūtās. Aha. Tomēr tas vairs nav gluži tas pats,

vai ne?

- Gan jau ir vēl ari citi, teica Astrīda. Tādi kā Sems un Pītijs. Un mazā meitenīte, kura aizgāja bojā.

- Tas mums jāpatur pie sevis, teica Edīlio. Mēs to nedrīkstam nevienam stāstīt. Cilvēkiem nepatīk tādi, kuri uzskata sevi par labākiem nekā viņi. Ja parastie bērni to uzzi­nās, būs nepatikšanas.

- Varbūt ari ne, Astrīda ar cerībām sacīja.

- Tu esi gudra, Astrīd, bet, ja domā, ka citi par to priecā­sies, tad tu nepazīsti cilvēkus, teica Edīlio.

- Labi, es jau nu nebūšu tas, kurš izpļāpāsies, nosolījās Kvinns.

- Nu, varbūt Edīlio ir taisnība, sacīja Astrīda. Vismaz pagaidām. Un, galvenais, mēs nedrīkstam pieļaut, ka kāds uzzina par Pītiju.

- Es neko neteikšu, apsolīja Edīlio.

- Jūs to zināt. Ar to arī pietiek, teica Sems.

Visi bariņā uzsāka gaitu uz attālo pilsētu. Viņi gāja klu­sēdami un no sākuma turējās cieši kopā. Tad Kvinns izrāvās pārējiem priekšā. Edīlio pagāja malā. Astrīda gāja kopā ar Mazo Pītu.

Sems pamazām atpalika. Viņš gribēja klusumu. Gribēja vienatni. Daļa viņa būtnes vēlējās aizvien vairāk un vairāk atpalikt tālu iepakaļ, lai pārējie par viņu aizmirstu.

Bet nu viņš ar šiem četriem bija saistīts. Tie zināja viņa noslēpumu. Un nebija no viņa novērsušies.

Šurp atplūda dziesmas skaņas, Kvinnam dungojot “Trīs mazputniņus”. Sems pielika soli, lai panāktu draugus.