Prom

DIVDESMIT DEVITA NODAĻA

113 STUNDAS, 33 MINŪTES

Lanas kāja aizķērās aiz saknes, un viņa nokrita četrrāpus. Patriks, skatīdamies uz meiteni, lēkšoja apkārt, tomēr turējās pa gabalu.

Nips, koijots, kas tagad bija Lanas personiskais spīdzinā­tājs, draudīgi noklakšķināja zobus.

- Ceļos jau ceļos, Lana nomurmināja.

Rokas bija saskrāpētas. Jau atkal.

Ceļi asiņaini. Atkal.

Bars bija krietnu gabalu priekšā. Koijoti spraucās cauri vībotnēm, lēca pāri grāvjiem, uz bridi apstājās, lai apošņātu susliku alas, tad virzījās tālāk.

Lana nespēja turēties līdzi. Lai arī cik ātri viņa skrietu, koi­joti viņu allaž panāca, un, kad meitene atpalika, Nips kampa papēžos, brīžiem pat līdz asinīm.

Nips bija zema ranga koijots, allaž norūpējies, kā izpatikt Barvedim. Taču atšķirībā no dažiem citiem viņš nebija bīs­tams viņš nekoda un neplosīja meiteni ar zobiem, bet tikai rūca un palaikam viegli ieķēra. Brīžos, kad Lana ar savu lēno, neveiklo cilvēka skrējienu kavēja baru. Barvedis rūca uz Nipu un koda tam, bet Nips smilkstēja un zemojās.

Patrika statuss bija zemākais no visiem, pat zemāks nekā Lanai. Viņš bija liels, spēcīgs suns, taču, kulstīdams asti, izkārtu mēli bezmērķīgi lēkšoja apkārt, un žiglie, apsviedīgie koijoti šādu uzvedību uzskatīja par nicināmu.

Koijoti ir prasmīgi mednieki, kas noķer pat žiglākos trušus un vāveres. Patriks bija atstāts pats savā ziņā, un, tā kā viņš bija daudz lēnāks, tad suni sāka mocīt izsalkums.

Lanai tika piedāvāts viens no Barveža medījumiem saplo­sīts, bet vēl arvien pusdzīvs trusis; taču tik ļoti izsalkusi viņa vēl nebija. Pagaidām.

Viņa jau bija gandrīz aizmirsusi, ka nekas tāds nav iespē­jams. Pārsteidzoši, cik ātri Lana bija sākusi pieņemt pasauli, ko bija noteikusi milzīgā barjera. Absurdo apziņu, ka viņa spēj dziedināt ar pieskārienu. Smieklīgo faktu, ka Barvedis prot runāt. Izteikt vārdus. Angļu valodā, lai ari izkropļotā.

Trakums.

Neprāts.

Bet tas, kas bija noticis raktuvēs, dziļi lejā, kur slēpās bangojošā tumsa, tālu no saulesgaismas, tālu no pasaules, kurā valdīja veselais saprāts, bija nogalinājis Lanā visas vēl atlikušās šaubas: pasaule patiesi bija sajukusi prātā.

Viņa pati bija sajukusi prātā.

Taču Lanas uzdevums patlaban bija izdzīvot. Nevis analizēt vai izprast, bet tikai un vienīgi izdzīvot.

Kurpes jau bija pa daļai izjukušas. Apģērbs daudzās vietās uzplēsts. Viņa bija netīra. Urinēt un izkārnīties nācās atklāti kā sunim.

Meitenes rokas un kājas bija vienās skrambās uzplēstas I

uz asajiem akmeņiem, ērkšķu sadurstītas, moskītu sadzeltas.

Reiz viņu pat sakoda sagūstīts jenots. Taču brūces nepalika ilgi. Tās sāpēja, ikreiz no jauna sāpēja, bet Lana tās sadziedēja.

Koijoti, vajādami kārtējo maltīti, bija skrējuši cauru nakti.

Bija pagājušas tikai kādas divpadsmit stundas, bet tā jau šķita mūžība.

- Es esmu cilvēks, viņa sev teica. Esmu gudrāka par viņiem. Esmu pārāka. Esmu cilvēciska būtne.

Bet šeit, mežonīgos apstākļos, tuksnesī, naktī viņa nepavi­sam nebija pārāka. Viņa bija lēnāka un neveiklāka par tiem, un vājāka.

Lai uzmundrinātu sevi, Lana runāja ar Patriku vai ar savu māti. Arī tas bija ārprāts.

- Es šeit patiešām lieliski vadu laiku, mamm, stāstīja Lana. Esmu mazliet nokritusies svarā. Koijotu dieta. Neko neēst un visu laiku skriet.

Lana iekrita bedrē un juta, kā sašķiebjas un lūst potīte. Sāpes bija neizturamas. Taču tās ilga tikai minūti. Nogurums bija spēcīgāks, izmisums sāpīgāks.

Parādījās Barvedis. Nostājies uz izciļņa klintsbluķa, tas nolūkojās lejup uz meiteni.

- Skrien ātrāk! pavēlēja Barvedis.

- Kāpēc jūs turat mani gūstā? viņa noprasīja. Nogali­niet mani vai ari ļaujiet man iet.

-Tumsa teic nenogalināt, Barvedis savā samocītajā, spiedzošajā, necilvēcīgajā balsī atbildēja.

Lana nejautāja koijotam, ko tas bija domājis ar vārdu “Tumsa”. Tās balsi viņa bija dzirdējusi savā galvā pazemē, Vientuļnieka Džima zelta raktuvēs. Tā bija rēta viņas dvēselē, rēta, pār kuru viņas dziednieciskajam spēkam nebija varas.

- Es jūs tikai kavēju, Lana šņukstēja. Atstājiet mani tepat. Kāpēc es jums esmu vajadzīga?

- Tumsa teica: tu mācīsi. Barvedis mācīsies.

- Kas man jāmāca? viņa kliedza. Par ko tu runā?

Barvedis metās viņai virsū, nogāza meiteni uz muguras un

nostājās virs viņas. Atņirgtie zobi bija pie Lanas neaizsargātā kakla. Mācīsies nogalināt cilvēkus. Savākt kopā visus barus. Barvedis vadīs visus. Nogalinās cilvēkus.

- Nogalinās cilvēkus? Kālab?

Barvedis slienājās. No viņa purna uz meitenes vaiga nopi­lēja gara siekala. Ienīstu cilvēkus. Cilvēki nogalina koijotus.

- Turieties pa gabalu no pilsētām, un neviens jūs, koijotus, nenogalinās, Lana iebilda.

- Viss koijotiem. Viss Barvedim. Ne cilvēkiem. Ar savu sasprindzināto, pārdabisko balsi Barvedis nespēja izrunāt garus teikumus, bet ari no šiem nedaudzajiem vārdiem strā­voja mežonīgs niknums un naids. Lana nezināja, ko teiktu saprātīgs koijots, ja tas būtu apveltīts ar runas dāvanām, bet viņai nebija šaubu, ka šis koijots ir jucis.

Dzīvniekus nemēdz piemeklēt nez kādas grandiozas idejas par veselu sugu iznīcināšanu. Šī doma nebija dzimusi Barveža galvā. Dzīvnieki domā par barību un izdzīvošanu, un vairoša­nos ja vispār domā.

Būtne alā. Tumsa. Barvedis bija tās upuris un vienlaikus arī tās kalps.

Tumsa bija piepildījusi Barvedi ar saviem ļaunajiem centie­niem. Taču tā nespēja iemācīt Barvedim paņēmienus, kā tikt galā ar cilvēkiem. Kad zeltraktuvēs ieradās Lana, Tumsa bija izmantojusi izdevību likt lietā viņu.

Tumsas varai, lai ari cik biedējoša tā būtu, bija robežas. Lai īstenotu savu gribu, tai vajadzēja izmantot koijotus un Lanu. Un robežas bija arī tam, ko Tumsa zināja.

Lana saprata, kas viņai jādara.

- Uz priekšu, nogalini mani! meitene skubināja. Viņa izaicinoši izlieca kaklu, pilnīgi atklādama to Barvedim. Uz priekšu!

Viens ašs kodiens, un viss būtu galā. Lana ļautu brūcei asiņot. Viņa to nedziedētu, bet ļautu artērijām izsūknēt no viņas dzīvību, lai tā izplūst ārā, tuksneša smiltīs.

Tajā brīdī daļa no Lanas apziņas nebija pārliecināta, ka blefo. Tumsa bija atvērusi viņas prātā kādas durvis durvis uz kaut ko gandrīz tikpat biedējošu kā pati Tumsa.

- Uz priekšu! viņa mudināja koijotu. Meties virsū un nogalini mani!

Koijotu barvedis minstinājās. Viņš izdeva satrauktu, smilk­stošu skaņu. Viņš vēl nekad nebija sastapies ar bezpalīdzīgu upuri, kas necīnītos par savu dzīvību.

Tas iedarbojās. Lana atgrūda Barveža mitro purnu un pie­cēlās kājās. Potīte vēl arvien bija sāpīga.

- Ja gribi mani nogalināt, dari to!

Barveža dzeltenbrūnās acis urbās viņā, it kā gribētu izde­dzināt caurumus, bet Lana neatkāpās. Es no tevis nebaidos.

Barvedis sarāvās. Bet tad viņa acis pievērsās Patrikam. Koijota skatiens bija kļuvis viltīgi glūnošs. Nogalināt suni.

Nu bija Lanas reize sarauties. Taču viņa instinktīvi zināja, ka nedrīkst izrādīt vājumu. Uz priekšu! Nogalini viņu! Tad tev vairs nebūs nekādas iespējas mani iebiedēt.

Barveža rētainajā viepll atkal parādījās apjukums. ŠI doma bija pārlieku sarežģīta. Tā ietvēra vairāk nekā tikai vienu dar­bību. Tas bija kā spēlēt šahu, mēģinot paredzēt, kas notiks pēc diviem vai trim gājieniem.

Lanas sirds lēkāja.

Jā, koijoti bija stiprāki un ātrāki. Toties viņa bija cilvēciska būtne ar cilvēka smadzenēm.

Koijoti bija daudzējādā ziņā mainījušies. Tie vairs nebija tādi kā agrāk: daži bija iemantojuši purnu un mēli, kas tiem ļāva izmocīt runu; tie bija lielāki un stiprāki, nekā tiem pienāk­tos būt, un pat apveltīti ar gudrību, uz kādu tiem nebija tie­sību. Un tomēr tie bija tikai koijoti vientiesīgi radījumi, kurus dzina izsalkums, pārošanās tieksme, vajadzība pēc vietas barā.

Un melot vai maldināt Tumsa nebija viņiem iemācījusi.

- Tumsa teica: tu mācīsi, Barvedis atkal uzkāpa uz iemī­tās takas.

-Jauki, noteica Lana. Smadzenes dūca, cenšoties izlemt, kurp virzīt sarunu. Meklējot kādu izdevību. Jūs liekat mierā manu suni. Un sagādājat man pienācīgu pārtiku. Kaut ko tādu, ko ēd cilvēki, nevis netīrus, apgrauztus trušus. Un tad es mācīšu.

- Te nav cilvēku ēdiena.

Tas tiesa, tu, netīrais, kašķainais kustoni, nodomāja Lana. Un tad viņai dzima nākamā doma. Te nav cilvēku ēdiena.

- Pamanīju, apspiezdama balsī triumfu un cenzdamās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi, viņa teica. Tāpēc aizvediet mani uz vietu, kur aug zāle. Tu zini, par ko es runāju.

Vietu, kur tuksnesi ir zaļas zāles laukums. Nogādājiet mani tur vai ari vediet atpakaļ pie Tumsas un sakiet tai, ka nespējat tikt ar mani galā.

Barvedim tas nepatika, un savu sapīkumu viņš izrādīja nevis cilvēku valodā, bet niknās, ņerkstošās skaņās, kas pārējā barā izsauca satrauktu rosīšanos.

Koijots, nespēdams savaldīt vai apslēpt savas primitīvās izjūtas, aizkaitināts atrāvās no meitenes.

- Redzi nu, mamm, Lana čukstēja, spiezdama pie potītes savas dziedinošās rokas. Reizēm šāda izaicinoša uzvedība gluži labi noder.

Beidzot Barvedis, ne vārda neteicis, pagriezās, lai dotos uz ziemeļaustrumiem. Viņš gāja, un bars sekoja, tikai šoreiz lēnām gaitā, kādai Lana spēja pielāgoties.

Patriks tecēja cieši blakus savai saimniecei.

- Par tevi, draudziņ, viņi ir gudrāki, Lana pačukstēja sunim. Taču par mani ne.

- Mosties, Džek!

Datordžeks bija aizmidzis uz klaviatūras. Naktis viņš vadīja pilsētas domē, darbodamies, lai paveiktu solīto, proti samon­tētu primitīvu mobilo telefonu sistēmu. Tas nebija viegli.

Toties sagādāja prieku. I

Un tas novērsa prātu no citām domām.

H bija Diāna, kas viņu modināja, purinādama aiz pleca.

- Ak, sveika, nomurmināja Datordžeks.

- Paskat, kāds datora taustiņu ģīmis! Necik labi tu vis neizskaties.

Datordžeks aptaustīja seju un nosarka. Uz vaiga bija četr­stūraini taustiņu nospiedumi.

- Šodien mums liela diena. Diāna devās šķērsām pāri telpai uz mazo ledusskapi. Viņa izvilka minerālūdens pudeli, atrāva to vaļā, tad, piegājusi pie loga, pacēla žalūzijas un, lūkodamās uz laukumu, dzēra.

Datordžeks uzlika brilles. Viena puse bija mazliet greiza.

- Liela diena? Kāpēc?

Diāna iesmējās savu viszinošo smiekliņu. Mēs dosimies mājup, lai kādu apciemotu.

- Mājup? Pagāja vairākas sekundes, iekams Džekam saslēdzās. Tu domā Koutsu?

- Nu bet, Džek, pasaki taču to kaut kā jūsmīgāk!

- Kāpēc mēs dosimies uz Koutsu?

Diāna pienāca klāt un pielika roku zēnam pie vaiga. Tāds gudrītis. Un tomēr reizēm tik neapķērīgs. Vai kādreiz esi ieme­tis aci sarakstā, ko Keins nodeva tavā glabāšanā? Vai atceries Endrū? Šodien ir viņa priecīgā piecpadsmitā dzimšanas diena. Mums tur jānokļūst, pirms sitīs liktenīgā stunda.

- Vai man noteikti jābūt klāt? Man te darāms darbs…

- Bezbailīgajam Vadonim ir plāns, kurā paredzēta vieta ari tev, atbildēja Diāna. Viņa dramatiski izpleta rokas kā burvju māksliniece, kas atklāj ilūzijas noslēpumu. Mēs to grandiozo mirkli nofilmēsim.

Džeku šī doma gan biedēja, gan sajūsmināja. Viņam patika viss, kam bija sakars ar tehnoloģijām, sevišķi tad, ja tas deva viņam iespēju izrādīt savas tehniskās zināšanas. Bet, tāpat kā visi, arī viņš bija dzirdējis, kas notika ar dvīnēm Annu un Emmu. Viņš negribēja nevienu redzēt mirstam vai izgaistam, vai ari kas bija tas, kas notika.

Tomēr… tas varētu būt fascinējoši.

- Jo vairāk kameru, jo labāk, Džeks balsī apcerēja, sāk­dams jau prātā zīmēt gaidāmās situācijas shēmu. Ja tas notiks vienā acumirklī, mums tik tiešām būs vajadzīga varena veiksme, lai iegūtu uzņēmumu īstajā sekundē… Tātad digitālais video, nevis atsevišķi kadri. Visdārgākais un visaugstākās kategorijas, kādu vien Dreiks var sameklēt. Katram aparātam jābūt novietotam uz statīva. Un mums vajadzēs daudz gais­mas. Vislabāk, ja mums būtu kaut kāds neitrāls fons, nu, zini, balta siena vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, pagaidi, ne balta,

varbūt zaļa tad es varētu izmantot hroma efektu. Un vēl… Nokaunējies par savu jūsmigumu, viņš aprāvās. Tas, ko viņš grasījās teikt, Džekam pašam nemaz nepatika.

- Vēl kas?

- Redzi, es negribu, lai Endrū tiktu nodarīts pāri.

- Vēl kas, Džek? neatlaidās Diāna.

- Nu labi. Ko tad, ja Endrū negribēs tur stāvēt? Ja viņš kustēsies? Vai mēģinās aizbēgt?

Diānas sejas izteiksmi bija grūti iztulkot. Tu gribi, lai viņš tiktu sasiets, Džek?

Džeks novērsās. Viņam negribējās to teikt. Nepavisam.

Endrū bija pārāk jauks… kaut ari bija huligāns.

- Es neteicu, ka gribu, lai viņš tiktu sasiets. To sacīdams,

Džeks uzsvēra vārdu “gribu”. Bet, ja viņš izkustēsies no kadra, no vietas, kur notēmētas kameras…

- Zini, reizēm tu man dari raizes, noteica Diāna.

Datordžeks juta, ka pa kaklu augšup kāpj sārtums. Tā nav

mana vaina, viņš dedzīgi sacīja. Kas man būtu jādara? Un vispār kā tu domā, kas tu esi? Tu, tāpat kā es, klausi visam, ko saka Keins.

Tik nikni viņš ar Diānu nekad nebija atļāvies runāt. Džeks sarāvās, gaidīdams no meitenes mutes sevišķi dzēlīgu atbildi.

Taču viņa atbildēja gluži laipni. Es zinu, kas es esmu, |

Džek. Neesmu diez cik labs cilvēks. Diāna parāva grozāmo krēslu un apsēdās viņam cieši blakus. Pietiekami cieši, lai viņas tuvums liktu Džekam justies neērti. Viņš tikai pavisam nesen bija sācis pievērst uzmanību meitenēm. Un Diāna bija skaista.

- Vai zini, kāpēc tēvs mani aizsūtīja uz Koutsu? vaicāja Diāna.

Džeks papurināja galvu.

- Kad man bija desmit gadi mazāk nekā tev, Džek, es atklāju, ka manam tēvam ir mīļākā. Vai tu zini, kas ir mīļākā,

Džek?

Viņš zināja. Vai vismaz domāja, ka zina.

- Tad es to izstāstīju mātei. Es biju dusmīga uz tēvu, jo viņš man nenopirka zirgu. Mamma satrakojās ne pa jokam. Milzu strīds starp mammu un tēti. Bļaustīšanās bez sava gala. Mamma gatavojās panākt šķiršanos.

- Vai viņa to panāca?

- Nē. Nepaguva. Nākamajā dienā mamma paklupa un no­krita pa mūsu mājas augstajām kāpnēm. Viņa nenomira, bet nebija vairs spējīga neko darīt. Diāna atdarināja cilvēku, kurš tikko spēj noturēt galvu. Viņai nepieciešama kopēja, kura visu laiku ir turpat līdzās, viņas istabā.

- Man žēl, teica Džeks.

-Jā. Diāna sasita plaukstas, tādējādi liekot saprast, ka saruna ir galā. Nu viss, tagad iesim. Sapako savu tehniķa tašu. Bezbailīgajam Vadonim nepatīk gaidīt.

Džeks paklausīgi sāka stūķēt savā Hogvarta skolas plecu somā visu vajadzīgo mantību sīkus instrumentus, zibatmiņu, sulas paku.

- Tas, ka tava mamma cieta negadījumā, taču nenozīmē, ka tu esi slikta, viņš teica.

Diāna samirkšķināja acis. Es pateicu policijai, ka to izdarīja mans tēvs. Es viņiem pateicu, ka redzēju, kā viņš mammu pagrūž. Tēvu arestēja. Tas viss bija lasāms avīzēs. Viņa bizness nogāja uz grunts. Galu galā poliči saprata, ka esmu samelojusi. Viss beidzās ar to, ka tētiņš mani nosūtīja uz Koutsas Akadēmiju.

- Laikam jau tas tomēr ir kas sliktāks par to, kā dēļ uz turieni tiku nosūtīts es, Džeks piekāpās.

- Un tā ir tikai daļa no stāsta. Es gribu teikt tikai to, ka tu man neliecies slikts cilvēks, Džek. Un man šķiet, ka vēlāk, kad būsi sapratis, kas īsti notiek, tu jutīsies nelāgi. Pats zini vainas izjūta.

Viņš pārtrauca kravāšanos un piecēlās kājās; atskaņotāja austiņas karājās zēnam kaklā. Ko tu ar to gribi teikt? Kas tad galu galā notiek?

- Atjēdzies, Džek! Tavs liktenīgais mazais plaukstdatoriņš? Saraksts, ko tu glabā Keinam? Visi ķertie? Tu zini, ko nozīmē šis saraksts. Tu zini, kas notiks ar ķertajiem.

- Es neko nedaru, tikai glabāju sarakstu tev un Keinam.

- Nu, un kā jūties? vaicāja Diāna.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Netēlo jau nu muļķi, Džek. Kā tu jutīsies tad, kad Keins ķersies pie saraksta?

- Tā nav mana vaina, Džeks izmisīgi taisnojās.

- Tev ir dziļš miegs, Džek. Tieši, kamēr tu gulēji, es paturēju tavu mazo, tuklo roķeli. Tā, tik cieši, tavu roku varbūt neturēs neviena meitene. Ja pieņem, ka tev vispār patīk meitenes.

Džeks zināja, ko viņa tūlīt sacīs. Redzot zēna izbailes, Diāna triumfējoši pasmīnēja.

- Nu, kā ir, Džek? Kāds tad ir tavs spēks?

Viņš purināja galvu, neuzticēdamies savai balsij.

- Savu vārdu tu sarakstam neesi pievienojis, Džek. Intere­santi gan, kāpēc? Tu zini, ka Keins labprāt izmanto ķertos, kuri ir viņam uzticami. Tu zini: kamēr būsi absolūti uzticams, ar tevi viss būs labi. Diāna pieliecās tik tuvu, ka zēns ieelpoja viņas izdvašoto gaisu. Tev ir divas strīpiņas, Džek. Kādreiz nebija nevienas. Tas nozīmē, ka tavs spēks attīstās. Bet tas savukārt nozīmē kāds pārsteigums! -, ka daži var iemantot spēku arī vēlāk. Vai tā?

Viņš pamāja ar galvu.

- Un tu neuzskatīji par vajadzīgu mums to pateikt. Es te prātoju… ko gan tas varētu liecināt par tavu uzticamību?

- Esmu pilnīgi uzticams, izgrūda Datordžeks. Esmu pilnīgi uzticams. Tev par mani nav jāuztraucas.

- Ko tu spēj izdarīt?

Džeks trīcošām kājām šķērsoja telpu. Pēkšņi bez jebkāda iepriekšēja brīdinājuma dzīve bija kļuvusi bīstama. Viņš atvēra skapi un izvilka no tā krēslu. Tas bija tērauda krēsls, funkcionāls, bez jebkādiem rotājumiem, bet ļoti pamatīgs.

Vienīgi pārliktnis uz krēsla atzveltnes bija saspiests tā, ka tajā bija saskatāmi precīzi pirkstu nospiedumi. It kā tas būtu izgatavots nevis no metāla, bet no māla.

Viņš dzirdēja Diānu aprauti noelšamies.

- Es atsitu kājas pirkstu, paskaidroja Džeks. Bija ļoti sāpīgi. Kamēr lēkāju un kliedzu, biju pieķēries pie krēsla.

Diāna nopētīja metālu, pārlaida pirkstus pār viņa tvēriena pēdām. Labi, labi. Tu esi spēcīgāks nekā izskaties, vai ne?

- Nesaki Keinam! Džeks lūdzās.

- Kā tev šķiet ko viņš ar tevi izdarīs? vaicāja Diāna.

Nu gan Džeks bija pārbijies. Pārbijies no šis neiespēja­mās meitenes, kuras izrīcības, šķiet, nekad nevadīja veselais saprāts. Pēkšņi viņš zināja, ko darīt. Ari viņam bija iespēja piedraudēt.

- Es zinu, ka tu nolasīji Semu Tempļu. Es to redzēju, Džeks meta viņai sejā. Tu pateici Keinam, ka neesot to paguvusi, bet tu to izdarīji. Viņam ir četras strīpiņas, vai ne? Tas ir, Semam. Keins būtu piesargājies, ja zinātu, ka te ir vēl viens ar četrām strīpiņām.

Diāna pat neapmulsa. Jā. Semam ir četras strīpiņas. Un Keins, to zinot, būtu ālējies kā negudrs. Bet, Džek, kas gan ir tavs vārds pret manējo? Kā tu domā, kuram Keins noticēs?

Džekam vairs nebija, ko teikt. Nekā, ar ko piedraudēt. Viņam saplaka dūša. Nepieļauj, ka viņš nodara man pāri, zēns čukstēja.

Diāna apstājās. Bet viņš to darīs. Viņš ievietos tevi sarakstā. Ja nu vienīgi es tevi aizstāvēšu. Vai tu lūdz manu aizsardzību?

Džekam tas šķita kā cerības stariņš tumsā, kas pēkšņi bija nolaidusies pār viņa dzīvi. Jā. Jā.

- Pasaki to.

- Lūdzu, ņem mani savā aizsardzībā.

Diānas acu skatiens likās kūstam, no ledusauksta tas bija izvērties gandrīz siltā. Viņa pasmaidīja. Es tevi aizstāvēšu,

Džek. Taču ar vienu norunu. Kopš šī brīža tu piederi man. Kad vien es tevi lūgšu kaut ko izdarīt, Džek, tu to darīsi. Neuzdodot nekādus jautājumus. Un par savu spēku vai par mūsu vieno­šanos tu nevienam neteiksi.

Viņš atkal pamāja ar galvu.

- Tu piederi man, Džek. Nevis Keinam. Ne Dreikam. Man. Mans personiskais mazais Halks. Un ja tu man kādreiz būsi vajadzīgs…

- Es darīšu, ko vien tu gribēsi.

Diāna vieglītiņām skāra ar lūpām Džeka vaigu, šādi apzī­mogojot viņu vienošanos. Un nevis pateica, bet drīzāk ieelpoja viņam ausī: Es zinu, ka tu to darīsi, Džek. Bet tagad gan iesim.