Prom

PIECPADSMITĀ NODAĻA

251 STUNDA, 32 MINŪTES

Pirmajā bridi Džeks pat neattapa, ka būtu jāseko Keinam un pārējiem un jāatstāj baznīca. Sapratis to, viņš pielēca kājās tik strauji, ka atsitās pret solu, izraisot troksni, kas pievērsa klusā zēna uzmanību, kuru Keins bija nodēvējis par varoni.

- Atvaino, noteica Sems.

Džeks strauji metās ārā. Nevienu no Koutsas audzēkņiem tur nemanīja. Ārā pie baznīcas bija daudz ļaužu; tie grozījās apkārt un runāja par to, kas noticis iekšpusē. Cepuma sāpju kliedzieni bija kļuvuši tikai par kādu nieku klusāki.

Džeks pamanīja slaiko, gaišmataino meiteni, kuru bija redzējis iekšā, un viņas mazo brālīti.

- Atvaino, vai nezini, kurp aizgāja Keins un pārējie?

Meitene, kuras vārdu Džeks nebija iegaumējis, ielūkojās

viņam acis. Viņš ir rātsnamā. Kur gan citur varētu atrasties mūsu jaunais vadonis?

Džeks reti kad pievērsa uzmanību cilvēku balss niansēm, bieži vien atstājot tās neievērotas. Taču saltais sarkasms nepa­zīstamās meitenes vārdos viņam nepaslldēja garām.

- Piedod, ka apgrūtinu tevi. Džeks sakārtoja brilles uz deguna un vienlaikus centās pasmaidīt. Grozīdams galvu, viņš lūkojās pēc rātsnama.

- Tas ir tepat, norādīja meitene. Tad viņa teica: Mans vārds ir Astrīda. Vai tiešām tu domā, ka spēsi atdzīvināt mobi­los telefonus?

- Protams. Tas gan paņems laiku. Patlaban signāls no tava telefona iet uz torni, vai ne? Zēna tonis bija augstprātīgi labvēlīgs, un viņš salika rokas, shematiski attēlojot torni, uz kuru virzās stari. Tad tas tiek aizraidīts uz satelītu un pēc tam lejup, uz rūteri. Taču mēs vairs nevaram nosūtīt signālus uz satelītu, tāpēc…

Viņu pārtrauca šausminoši skaļš sāpju kliedziens no baz­nīcas iekšienes. Tas lika Džekam sarauties.

- Kā tu zini, ka mēs nevaram sasniegt satelītu? jautāja Astrīda.

Džeks pārsteigts samirkšķināja acis, un viņa sejā iegūla pašapmierināta izteiksme, kāda tajā parādījās ikreiz, kad kāds apšaubīja viņa kompetenci tehnoloģiju sfērā. Šaubos, vai tu sapratīsi.

- Tomēr pamēģini, mudināja Astrīda.

Džekam par pārsteigumu, meitene, šķiet, sekoja katram viņa teiktajam vārdam. Tā nu zēns ņēmās skaidrot, kā varētu pārprogrammēt dažus pietiekami labus klēpjdatorus, lai tie kalpotu par primitīvu telefonu sistēmas rūteri. Tas nebūs nekāds ātrais. Tātad tas nevares apkalpot vairāk par kādiem div­padsmit zvaniem vienlaikus, taču pašos pamatos tas darbosies.

Astrīdas mazais brālītis šķita skatāmies uz Džeka rokām, kuras tagad nervozi raustījās. Nebūdams Keina tuvumā, Džeks uztraucās. Pirms Koutsas Akadēmijas atstāšanas Dreiks Mervins bija visiem piekodinājis izvairīties no sarunām ar Perdidobīčas iemītniekiem, ierobežojot tās līdz minimumam.

Brīdinājums, ja reiz to tika izteicis Dreiks, bija nopietns.

- Nu tad es iešu, teica Džeks.

Astrīda viņu apturēja. Tātad tu kaut ko saproti no dato­riem.

- Jā, esmu tehnisks puisis.

- Cik tev gadu?

- Divpadsmit.

- Visai jauns tādām prasmēm.

Džeks izgrūda nicīgu smiekliņu. Tas nav nekas sarežģīts.

Vairums cilvēku gan ar to nenodarbojas, taču man tas nesa­gādā nekādas grūtības.

Ja runa bija par viņa tehniskajām prasmēm, Džeks ar kautrību vis nesirga. Pirmo īsto datoru viņš iemantoja savos ceturtajos Ziemassvētkos. Vecāki vēl arvien mēdza atcerēties, ka todien viņš aizvadīja pie aparāta četrpadsmit stundas, atraujoties, tikai lai notiesātu kādu NutriGrain stienīti un izdzertu sulas paciņu.

Piecu gadu vecumā Džeks bez jebkādām grūtībām spēja instalēt programmas un pārvietoties timekli. Kad viņam apri­tēja seši, vecāki jau mēdza vērsties pie dēla pēc palīdzības datora jautājumos. Astoņos gados Džekam bija pašam sava mājaslapa un viņš darbojās kā savas skolas neoficiālais teh­niskais instruktors.

Deviņu gadu vecumā Džeks uzlauza vietējās policijas noda­ļas datorsistēmu, lai no turienes izdzēstu soda punktus, ko par ātruma pārsniegšanu bija sapelnījis viņa drauga tēvs.

Džeka vecāki, to uzzinājuši, krita panikā. Nākamajā pusgadā Džeks jau bija iekārtots Koutsas Akadēmijā, kas bija pazīstama kā vieta, kurp nosūta gudrus, bet grūti audzināmus bērnus.

Taču Džeks nebija no grūti audzināmajiem, un viņš to ņēma ļaunā. Lai vai kā, tas viņam nepalīdzēja izvairīties no |

nepatikšanām. Gluži pretēji, Koutsā bija bērni, kurus Džeka vecāki būtu nosaukuši par nelabvēlīgi ietekmējošiem. Daži no tiem ietekmēja sevišķi nelabvēlīgi.

Un bija arī tādi, kurus nevarēja nosaukt nekā citādi kā par ļauniem.

- Kas tad tev sagādātu grūtības, Džek? Astrīda turpināja viņu izjautāt.

- Gandrīz nekas, viņš godīgi atbildēja. Bet tas, ko es patiešām gribētu, ir panākt, lai te darbotos kaut kas līdzīgs internetam. Šeit, nu… kā to īsti nosauca?

- Mēs to laikam dēvējam par IBJZ.

-Jā. Šeit, IBJZ. Tas ir, pēc māju un biznesa uzņēmumu daudzuma es lēšu, ka te ir kādi divsimt divdesmit pieci lieto­jami datori. Zemes platība ir visnotaļ maza, tātad būtu itin viegli uzstādīt Wi-Fi. Tas ir vienkārši. Un, ja manā rīcībā būtu vēl pāris vecu G5, ar kuriem darboties, domāju, ka es varētu izveidot ierobežotu lokālu sistēmu.

ŠI doma izvilināja viņam laimīgu smaidu.

-Tas būtu vareni. Nu tad pasaki man, Dat… es tiešām drīkstu tevi uzrunāt par Datordžeku?

- Tā visi mani sauc. Vai reizēm vienkārši par Džeku.

- Labi, Džek. Kas šim jūsu Keinam padomā?

To nu Džeks nekādi nebija gaidījis. Ko?

- Kas viņam padomā? Tu esi gudrs zēns, tev noteikti ir kāda sajēga.

Džeks gribēja laisties prom, bet nespēja izdomāt, kā to izdarīt. Astrīda pienāca vēl tuvāk un uzlika roku viņam uz pleca. Viņš palūkojās lejup uz meitenes roku.

- Es zinu, ka viņš kaut ko perina, turpināja Astrīda. Viņas mazais brālītis pavērsa pret Džeku savas lielās un tukšās kā apakštases acis. Vai saproti, ko es ar to domāju?

Džeks lēnām papurināja galvu.

- Manuprāt, tu esi jauks cilvēks, Astrīda teica. Šķiet, tu esi izcili gudrs, tāpēc pret tevi ne vienmēr izturas labi. Cilvēki baidās no tava talanta. Un cenšas tevi izmantot.

Džeks juta, ka piekrītoši māj ar galvu.

- Toties tas puisis, vārdā Dreiks, gan man necik jauks nelie­kas. Tā taču ir, vai ne?

Džeks kļuva pavisam kluss. Viņš negribēja izpļāpāties. Attiecībās ar cilvēkiem viņš nebija ne tuvu tik nadzīgs kā ar aparātiem. Galu galā cilvēki, vismaz lielais vairums, nebija tik interesanti.

- Viņš ir kauslis, vai ne? Nu, es domāju Dreiks.

Džeks paraustīja plecus.

- Man tā šķiet. Un Keins?

Tā kā Džeks neatbildēja, Astrīda ļāva šim jautājumam palikt atklātam. Džeks norīstījās un centās skatīties sāņus, taču tas nenācās viegli.

- Keins, atkārtoja Astrīda. Ar viņu kaut kas nav īsti kārtībā, vai ne?

Datordžeka pretestība ruka, taču ne viņa piesardzība. Viņš pieklusināja balsi līdz čukstam. Viņš spēj izdarīt kaut ko tādu, teica Džeks. Viņš spēj…

- Tad redz, kur tu esi, Džek!

Gan Džeks, gan Astrīda salēcās. Tā bija Diāna Ledrisa. Viņa draudzīgi pamāja Astrīdai. Ceru, ka tavam mazajam brālītim nekas nekaiš. Redzot, kā tu meties no turienes ārā, es nodo­māju, ka varbūt viņš ir slims.

- Nē. Nē, viņam nekas nekaiš.

- Labi gan, ka viņam esi tu, sacīja Diāna. To teikdama, viņa saņēma Astrīdas roku, kā gribēdama to paspiest. Džekam gan bija skaidrs, ko tas nozīmē.

Astrīda atrāva roku.

Diānai bija jauks smaids, bet patlaban viņa to nelika lietā. Džeks prātoja, vai Diāna paguvusi īstenot savu nolūku attie­cībā pret Astrīdu. Varbūt arī ne: lai nolasītu cilvēka spēka līmeni, viņai parasti bija vajadzīgs mazliet garāks laika sprīdis.

Nepatīkamo konfrontācijas gaisotni pārtrauca dīzeļmotora skaņa. Pa ielu brauca ekskavators; to vadīja zēns, kurš izska­tījās pēc meksikāņa.

- Kas tas? vaicāja Diāna.

- Edīlio, atbildēja Astrīda.

- Ko viņš dara?

Zēns ar ekskavatora kausu raka grāvi tieši laukuma zālienā, netālu no celiņa, kur zem segas gulēja mazās meitenītes līķis, kam visi meta līkumu.

- Ko viņš dara? nerimās Diāna.

- Manuprāt, viņš grasās aprakt mirušo, Astrīda klusi sacīja.

Diāna sarauca uzacis. Keins nelika viņam to darīt.

- Nu un tad? atcirta Astrīda. Kādam tas jāizdara. Labāk iešu lūkot, vai varu kaut kā palīdzēt. Ceru, ka Keinam pret to nebūs nekas iebilstams. Kā tev šķiet?

Diāna nepasmaidīja. Viņa ari neatbildēja ar rupjību, lai gan Džeks to no viņas bija pieredzējis ne vienu reizi vien. Tu man liecies jauka meitene, Astrīd, Diāna sacīja. Varu saderēt, ka esi no smadzeņotajām tādām kā Liza Simpsone, allaž lielisku ideju pārpilna, norūpējusies par planētas glābšanu un tādā garā. Bet apstākļi ir mainījušies. Šī vairs nav tava līdzšinējā dzīve. Tagad ir… vai zini, kā tagad ir? It kā tu būtu radusi dzīvot kādā jaukā rajonā un nu tev piepeši būtu jāpārceļas uz apšaubāmu kaktu. Necik sīksta tu neizskaties, Astrīd.

- Kas to izraisīja? IBJZ. Vai tu to zini? Astrīda, neļauda­mās iebiedēšanai, jautāja.

Diāna iesmējās. Citplanētieši. Dievs. Pēkšņs telplaika nepārtrauktības pārrāvums. Dzirdēju, ka daži tevi dēvē par Astrīdu Ģēniju; tad jau varbūt tu esi sagudrojusi izskaidroju­mus, kādus es pat nespēju iedomāties. Taču tam nav nozīmes. Tas ir noticis, un te nu mēs esam.

- Ko grib Keins? jautāja Astrīda.

Džekam likās neticami, ka Astrīda Diānas pašpārliecinā­tības priekšā nav sarāvusies melna un maziņa. Ar vairumu cilvēku tā notika. Maz bija tādu, kuri spēja noturēties viņai pretī. Un tiem, kas spēja, vēlāk nācās to nožēlot.

Džekam likās, ka viņš ir redzējis Diānas tumšajās acīs pazibam atzinību.

- Ko grib Keins? Ko nu viņš grib, to grib. Un to viņš arī dabūs, pavēstīja Diāna. Bet tagad tinies uz tām bērēm. No manis gan labāk turies pa gabalu. Un pieskati savu sīko brālīti. Džek?

Viņa vārda pieminēšana izsita Džeku no transveida stā­vokļa.

-Nāc!

Klusībā kaunēdamies par savu tūlītējo sunisko paklausību, Džeks teciņiem devās pakaļ Diānai.

Viņi kāpa augšup pa rātsnama ieejas kāpnēm. Keins bija ieņēmis pilsētas galvas kabinetu, un tas nebija pārsteigums nevienam, kas viņu pazina. Viņš sēdēja pārlieku lielā sarkan­brūnā ādas krēslā aiz masīva sarkankoka rakstāmgalda un lēni šūpojās no vienas puses uz otru.

- Kur tu biji? jautāja Keins.

- Aizgāju pakaļ Džekam.

Keina acis iezibējās. Un kur bija Datordžeks?

- Tepat vien jau bija, attrauca Diāna. Apmaldījies klimta apkārt.

Diāna viņu piesedz, Džeks satriekts atskārta.

- Man iznāca uzskriet virsū tai meitenei, turpināja Diāna.

- Blondīnei ar to pajocīgo brālīti.

-Jā?

- Viņu visi dēvē par Astrīdu Ģēniju. Domāju, ka viņa ir saistīta ar to puisi to ugunsgrēka varoni.

- Viņu sauc Sems, Keins viņai atgādināja.

- Manuprāt, Astrīda ir cilvēks, kurš mums būtu jāpatur

acīs.

- Vai tu viņu nolasīji? jautāja Keins.

- Tikai daļēji, neesmu īsti pārliecināta.

Keins saniknots izpleta rokas. Kāpēc man šī informācija ir jāizlūdzas? Vienkārši pasaki man!

- Viņai varētu būt divas strīpiņas.

- Vai ir kāda nojausma, kādas spējas viņai piemīt? Gaisma? Ātrums? Hameleona prasmes? Ceru, ka tā nav vēl viena Deka. Ar viņu bija grūti. Un es ceru, ka arī ne Nolasī­tāja kā tu, Diāna.

Diāna papurināja galvu. Nav ne jausmas. Neesmu ari pilnīgi droša par tām divām strīpiņām.

Keins pamāja ar galvu. Tad viņš nopūtās tā, it kā viņam uz pleciem gultos viss pasaules smagums. Ievieto viņu sarakstā, Džek! Astrīda Ģēnijs: divas strīpiņas. Ar jautājuma zīmi.

Džeks izvilka savu plaukstdatoru. Protams, interneta vairs nebija, taču pārējās funkcijas bija palikušas. Džeks uzspieda drošības kodu un atvēra failu.

Parādījās saraksts. Tajā bija divdesmit astoņi vārdi visi Koutsas audzēkņi. Ailē aiz katra vārda bija skaitlis: viens, divi, trīs. Četrinieks bija tikai aiz viena no vārdiem Keins Sorens.

Džeks koncentrējās uz informācijas ievadīšanu.

Astrīda. Divas strīpiņas. Jautājuma zīme.

To darīdams, viņš centās nedomāt, par ko tas glītajai, gaiš­matainajai meitenei var izvērsties.

- Viss norisa labāk, nekā biju cerējis, Keins teica Diānai.

- To, ka te būs kāds vietējais huligāns, ar kuru jātiek galā, biju jau paredzējis. Un vēl es teicu, ka viņiem būs savs dabiskā ceļā izvirzījies vadonis. Mēs panākam, lai huligāns strādā mūsu labā. Vadoni paturam acis, līdz esam gatavi nolikt viņu pie vietas.

- Es paturēšu viņu acis, piedāvāja Diāna. Viņš ir smukiņš.

- Vai tu viņu nolasīji?

Džeks bija redzējis Diānu saņemam Sema roku. Tāpēc viņu izbrīnīja Diānas atbilde: Nē. Neradās iespēja.

Džeks sarauca uzacis, apsvērdams, vai neatgādināt to Diānai. Bet tas būtu stulbi. Protams, Diāna pati labāk zināja, vai ir nolasījusi Semu vai ne.

- Izdari to, cik drīz vien vari, teica Keins. Vai pamanīji, kādām acīm visi uz šo blenž? Un, kad es jautāju pēc kandidā­tiem, viņa vārds tika nosaukts pats pirmais. Man tas nepatīk. Viņš ir medmāsas Templas dēls. Tā ir nelāga sakritība. Nolasi gan viņu. Ja viņam piemīt spēks, mēs nedrīkstam vilcināties jātiek ar viņu galā nekavējoties.

Lana bija izdziedināta.

Taču viņa jutās novārgusi. Izsalkusi. Izslāpusi.

Visļaunākais bija slāpes. Viņa nezināja, vai spēs tās izciest.

Bet viņa bija izgājusi cauri ellei un palikusi dzīva. Un tas viesa meitenē cerības.

Saule bija uzlēkusi, bet Lanu ar saviem stariem vēl neskāra. Aiza atradās ēnā. Lana zināja, ka labāk doties atpakaļ uz rančo, pirms zeme kļuvusi tik karsta kā tikko no cepeškrāsns izvilkts pīrāgs.

-Tikai nesāc domāt par ēdienu, viņa sev piekodināja ķērcošā balsī. Atklājums, ka viņai vēl arvien ir balss, meiteni uzmundrināja.

Lana centās nokļūt atpakaļ uz ceļa, bet pēc tam, kad rāp­joties bija nobrāzti abi ceļgali un noberztas abas plaukstas, viņai nācās atzīt, ka tas nav iespējams. Tur uzrāpties nespēja pat Patriks. Nogāze bija pārlieku stāva.

Atlika vien doties uz priekšu pa gravu, līdz tā, jācer, kaut kur aizvedīs. Gājiens nebija no vieglajiem. Pamats zem kājām pārsvarā bija ciets, taču dažviet zeme bija staigna un slidena, un brīžiem Lanai gadījās novelties četrrāpus.

Pēc katra nākamā kritiena bija aizvien grūtāk piecelties. Patriks smagi elsoja un drīzāk vilkās nekā lēkšoja; arī viņš bija tikpat noguris un noberztām kājām kā meitene.

- Mēs abi esam vienā ķezā, vai ne, draudziņ? Lana viņam teica.

Dzelkšņainie krūmi skrāpēja stilbus, akmeņi apdauzīja pēdas. Vietās, kur ērkšķu krūmu biezokņus nebija iespējams apiet, viņai nācās lauzties tiem cauri, iemantojot aizvien jaunus skrāpējumus, kas dedzināja kailos stilbus kā uguns.

Bet, tiklīdz Lana pārlaida skrāpējumiem ar roku, sāpes pierima. Pēc minūtēm desmit no skrambām vairs nebija ne miņas.

Tas bija brīnums. Lana par to bija pārliecināta. Meitene apzinājās, ka viņai nepiemīt spējas dziedināt suņus vai cil­vēkus. Vismaz līdz šim viņa to nebija darījusi. No kurienes radies šis brīnums, viņa nezināja. Lanas prāts bija piesaistīts spiedīgākām problēmām: kā pārvarēt pēkšņo stāvumu vai izlauzties cauri kazenāju brikšņiem, vai kur, kur, kur šajā kalnainajā apvidū tikt pie ūdens un barības.

Kaut viņa, braucot uz rančo un no tā, būtu pievērsusi vai­rāk uzmanības ainavai! Vai šī aiza virzījās uz rančo pusi vai meta tam līkumu? Vai viņi jau bija gandrīz klāt? Vai ari akli virzījās pretī īstam tuksnesim? Vai kāds viņu patlaban meklē?

Aizas sienas vairs nebija tik augstas, tomēr tikpat stāvas un šķita pievirzījušās tuvāk. Aiza sašaurinājās. Tas droši vien bija labi. Ja jau aiza sašaurinājās un kļuva seklāka, vai tas nenozīmēja, ka viņi tuvojas tās galam?

Lanas acis bija pievērstas zemei, lai izvairītos no čūskām; pēkšņi Patriks sastinga uz vietas.

- Kas ir, draudziņ? Bet viņa jau pati redzēja, kas tas ir. Pāri aizai stiepās siena. Tā bija neiespējami augsta, daudz augstāka par aizas sienām barjera, kas veidota no… no kaut kā tāda, ko viņa nekad iepriekš nebija redzējusi.

Augstā, stāvā siena, turklāt tās dīvainā atrašanās šajā vietā iedvesa meitenē bailes. Bet, šķiet, tur neko nevarēja izdarīt. Tā tik tiešām bija siena. Puscaurspīdīga kā ūdeņains piens. Un viegli ņirbēja kā kaut kāds videoefekts. Tas bija absurdi. Neiespējami. Siena vietā, kur nebija jābūt nekādai sienai.

Lana piegāja tai tuvāk. Patriks gan tuvoties nevēlējās.

- Mums jāapskatās, kas tas ir, draudziņ, viņa mudināja.

Taču Patriks bija citās domās. Viņu nepavisam neinteresēja,

kas tas ir.

Tuvumā meitene redzēja blāvu sevis pašas atspulgu.

- Varbūt ir pat labi, ka nevaru sevi saskatīt labāk, viņa nomurmināja. Lanas mati vēl arvien bija stīvi no sakaltušām asinīm. Viņa zināja, ka ir netīra, un redzēja, ka apģērbs ir saplēsts, turklāt ne jau mākslinieciski un stilīgi, bet vienkārši sadriskāts skrandās.

Lana pārvarēja pēdējās pāris pēdas, kas viņu šķīra no bar­jeras, un pieskārās tai ar pirkstu.

-Ai!

Viņa iekliedzās un atrāva pirkstu. Pirms avārijas Lana šis sāpes būtu nosaukusi par dedzinošām. Tagad viņas priekšstati par īstām sāpēm bija krietni mainījušies. Tomēr Lanai nebija nekādas vēlēšanās pieskarties barjerai vēlreiz.

- Vai tas būtu kaut kāds elektriskais žogs? viņa vērsās pie Patrika. Kā tas šeit nokļuvis?

Tagad nebija citas izvēles kā vien rāpties pa aizas sienu. Nelaime tikai tāda, ka Lana bija pārliecināta: rančo atrodas pa kreisi. Bet pa šo malu nebija iespējams uzkāpt. Tad viņai būtu vajadzīga virve un āķi.

Lana prātoja, ka, rāpjoties pa klintsbluķiem, kas, drūpot aizas malai, veidoja krāvumus, viņa varētu tikt augšā pa labējo nogāzi. Bet ja nu vienīgi viņai nav galīgi sajukuši virzieni starp Lanu un rančo tad būtu aiza.

Atlikusī iespēja bija atgriezties atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru abi bija nākuši. Lai nokļūtu līdz šejienei, bija aizgājusi puse dienas. Diena būs galā, pirms vēl viņa būs tikusi līdz vietai, no kuras uzsāka ceļu. Un tur, tajā pašā vietā, viņa ari nomirs.

- Nāc, Patrik! Mēģināsim tikt no šejienes ārā.

Rāpjoties pa labās puses nogāzi, šķiet, pagāja kāda stunda.

Un visu laiku zem sienas klusā, drūmā skatiena sienas, kura Lanai šķita kā dzīva būtne, milzīgs, naidīgs spēks, kas nolēmis viņu apturēt.

Beidzot sasniegusi augšu, Lana, mirkšķinādama un mieg­dama acis, pārlaida skatienu apkārtnei. Tad viņa gandrīz sabruka. No ceļa nebija ne miņas. Ne miņas arī no rančo. Tikai kāda jūdze līdzenas zemes, aiz kuras slējās stāva kore.

Un šī neiespējamā siena. Šī neiespējamā siena, kura te nekādi nevarēja būt.

Vienu ceļu aizšķērsoja aiza, otru kalni, trešo siena, kas pāršķēla ainavu un šķita kā nokritusi no debesīm.

Vienīgais pieejamais ceļš bija atpakaļ uz vietu, no kuras viņa bija nākusi, atpakaļ pa šauro līdzenās zemes joslu, kas stiepās gar aizas malu.

Lana aizlika roku priekšā acīm un samirkšķināja tās saulē.

- Pag, viņa sacīja Patrikam, te kaut kas ir.

Netālu no klints pakājes, pavisam tuvu barjerai. Vai tiešām tas bija tveicīgajā gaisā viegli virmojošs zaļš zāles laukumiņš? Gan jau tikai mirāža.

- Kā tev šķiet, Patrik?

Patrikam bija vienalga. Sunim bija saplakusi dūša. Viņš nebija labākā formā kā meitene.

- Gan jau tā ir tikai mirāža, teica Lana.

Abi devās uz priekšu. Tas vismaz bija vieglāk nekā rāpties ārā no aizas. Bet saule tagad kā āmurs blieza pa Lanas neap­segto galvu. Viņa juta, ka, garam mokoties šaubās, ķermenis atsakās klausīt. Pēdējiem spēkiem meitene dzinās pēc mirā­žas. Tā, tiekdamās pretī stulbai mirāžai, viņa dabūs galu.

Bet zaļais laukums neizgaisa. Sarūkot attālumam, tas ple­tās aizvien lielāks. Lanas apziņa tagad bija kā dreboša sveces liesma, kas iemirdzas un atkal saplok. Dažas sekundes moža, tad iegrimusi bezveida sapni.

Grīļīgām kājām, pusakla no nerimstošās skatīšanās saulē, Lana vilkās uz priekšu, līdz pēkšņi atskārta, ka kājas skar nevis putekļus, bet zāli.

Kāju pirksti sajuta zāles čauganumu.

Tas bija mazītiņš mauriņš, divpadsmit reiz divpadsmit pēdas liels. Tā viducī atradās grozāms smidzinātājs, kas gan nebija iedarbināts. Taču no tā stiepās šļūtene. Šļūtene meta likumu ap mazu koka būdiņu bez logiem.

Tas pat nebija īsts namiņš diezin vai tajā varēja būt vairāk par vienu istabu. Aiz būdas atradās pussagruvis koka būcenis. Un vēl tādas kā vējdzirnavas, patiesībā pie pussabrukuša divdesmit pēdu augsta torņa piestiprināts lidmašīnas propellers.

Lana streipuļodama vilkās gar šļūteni, sekodama tās avo­tam. Tā stiepās no kādreiz krāsotas, bet tagad saules izdedzi­nātas tērauda cisternas. Cisterna bija pacelta uz platformas,

ko veidoja zem improvizētajām dzirnavām sakrauti dzelzceļa gulšņi. Tur vidēja ventiļi un savienojošas caurules. Šļūtene beidzās pie krāna, kas bija piemetināts pie cisternas gala.

- Tā ir aka, Patrik.

Vārgajiem pirkstiem izmisīgi pinoties, Lana ķērās pie šļū­tenes savienojuma.

Tas atdalījās.

Viņa parāva kloķi, un tas pagriezās. Ūdens aumaļām gāzās ārā. Tas bija karsts un smirdēja pēc rūsas un minerāliem. Taču tas bija ūdens.

Lana dzēra. Patriks dzēra.

Viņa ļāva ūdenim plūst pār seju. Ļāva tam noskalot asinis. Ļāva izmērcēt apkaltušos matus.

Taču meitene nebija mērojusi tik garu ceļu, lai mirkļa baudas dēļ ļautu savam glābiņam izsīkt. Viņa aizgrieza kloķi. Misiņa caurules galā nodrebēja pēdējā lāse, un, ļāvusi tai nopilēt uz pirkstgala, meitene ar to notīrīja asins garozu, kas klāja plakstiņu.

Tad Lana pirmo reizi visā šajā laikā iesmējās. Mēs vēl neesam pagalam, vai ne, Patrik? viņa teica. Vēl ne.