Prom

DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

125 STUNDAS, 57 MINŪTES

Lai sasniegtu riteņu iebraukto sliežu galu, Lanai pagāja krietni ilgāks laiks, nekā viņa bija gaidījusi. Attālums, kas bija izskatījies pēc nepilnas jūdzes, izrādījās kādas trīs jūdzes liels. Gājienu vieglāku nepadarīja arī ūdens un ēdiena stiepšana līdzi kveldējošajā tveicē.

Kad meitene beidzot bija aizvilkusi savas nogurušās kājas līdz laukumam grēdas priekšā, bija jau pēcpusdiena. Tas, kas pavērās viņas pārsteigtajām acīm, bija kaut kas ļoti līdzīgs pamestai kalnraču pilsētiņai. Kādreiz te noteikti bijusi apmetne: šaurajā ielocē starp stāvām klinšu sienām bija iespiests kāds ducis māju. Tagad ēkas gandrīz nebija atšķiramas cita no citas tik vien kā pelēku baļķu krāvumi -, bet kādreiz te bijis kaut kas līdzīgs ielai, lai ari ne vairāk kā puskvartālu garai.

Tā bija rēgaina vieta klusa un drūma; izsistie bezstiklu logi kā skumjas acis nolūkojās atnācējos.

Aiz galvenajā ielā valdošās postažas, paslēpta pavirša garāmgājēja skatienam lai gan Lana nekādi nespēja iztē­loties, kam varētu ienākt prātā spert kāju šajā pamestajā, nemīlīgajā vietā, stāvēja kāda labāk saglabājusies būve. Tā bija celta no tiem pašiem pelēkajiem baļķiem, bet vēl arvien palikusi stipra, un tai bija ari jumts. Šī ēka bija trijiem auto paredzētas garāžas lielumā. Sliedes veda uz turieni.

- Nāc, draudziņ! vedināja Lana.

Patriks metās uz priekšu, apostīja nezāles pie šķūņa dur­vīm un atgriezās ar vēl joprojām augstu izslietu asti.

- Tātad iekšā neviena nav, Lana sevi drošināja. Citādi jau tu būtu rējis.

Negribēdama zagšus lavīties iekšā kā nez kāda šausmu filmas varone, viņa atrāva vaļā durvis.

Pa neskaitāmajām spraugām skārda jumtā un zaru cau­rumiem koka sienās spraucās saulesgaisma. Tomēr iekšā bija tumšs.

Tur stāvēja kravas auto. Jaunāks par vectēva furgonu un ar garāku kravas kasti.

- Ei! Ei! iesaucās Lana. Viņa nogaidīja un tad vēlreiz iesaucās: Ei!

Vispirms viņa nopētīja auto. Degviela tvertnē bija līdz pusei. Atslēgas nekur nebija atrodamas. Viņa pārmeklēja katru mašīnas kvadrātcollu. Nekā.

Lana sapīkusi sāka pārmeklēt pašu būdu. Pārsvarā tur bija visvisādi mehānismi. Viens no tiem izskatījās pēc akmeņu skaldītāja. Cits bija kā liela muca ar apakšdaļā izvietotām sprauslām. Kaktā stāvēja petrolejas tvertne.

- Tā. Mēs vai nu atradīsim atslēgas un, iespējams, dabūsim galu braucot, Lana stāstīja Patrikam, kurš uzmanīgi klausī­jās, vai ari tveicē iesim tās nez cik jūdzes līdz Perdidoblčai un, visai ticams, nomirsim no slāpēm.

Patriks ierējās.

- Piekrītu. Labāk turpināsim meklēt atslēgas.

Bez augstajām divviru ieejas durvīm ēkas aizmugurē bija vēl citas, mazākas durtiņas. Aiz tām Lana uzgāja labi iemītu taku, kas vijās ap neglītiem akmeņu krāvumiem, garām rūsē­jošu tērauda mehānismu kapsētai, un beidzās pie koka brusām nostiprināta atvēruma klints sienā. Greizais, melnais četrstūrveida caurums ar diviem aizlauztiem atbalsta baļķiem, kas veidoja robainus koka zobus, izskatījās kā paša kalna pārsteigumā pavērtā mute.

Šaurs sliežu ceļš veda iekšā raktuvju dzīlēs.

- Šaubos, vai mēs gribam doties tur iekšā, sacīja Lana.

Patriks piesardzīgi pievirzījās tuvāk atvērumam. Piepeši

viņam uz skausta sacēlās spalva un viņš ierūcās.

Taču suns nerūca uz atvērumu.

Lana saklausīja mīkstu ķepu soļus. No kalna kā klusa lavīna lejup plūda koijotu bars: varbūt divi duči, varbūt vairāk.

Pārsteidzošā ātrumā tie traucās lejup pa nogāzi.

Un, viņiem tuvojoties, Lana izdzirda čukstus, kas nāca no aizsmakušajām rīklēm: Barrlba… barrlba.

- Nē, Lana sev teica.

Nē. Viņa noteikti bija to iztēlojusies.

Meitene pameta panikas pilnu skatienu pār plecu uz būdu, kas bija palikusi tālu aiz muguras. Bara labais spārns jau stei­dzās nogriezt Lanai ceļu.

- Patrik! viņa iekliedzās un metās uz ieeju raktuvēs.

Mirkli, kad viņi bija pāri slieksnim, temperatūra nokritās

par kādiem divdesmit grādiem. Itin kā te darbotos gaisa kon­dicionētājs. Gaismas nebija, izņemot to, kas nāca no ārpuses, un Lanas acīm nebija laika pierast pie tumsas.

Tur valdīja šausmīga smaka. Kaut kas sapuvis, šķebīgs un pretīgs.

Patriks, sabozis spalvu, pagriezās, lai stātos pretī koijo­tiem. Tie grozījās ap raktuvju ieeju, taču tālāk negāja.

Lana mēģināja aklajā tumsā kaut ko sataustīt un atrada akmeņus cilvēka dūres lielumā. Viņa sāka tos sviest, pat necenšoties nomērķēt, vienkārši izmisīgi apmētāja ar tiem koijotus.

- Prom! Cui! Prom no šejienes!

Neviens no Lanas sviestajiem akmeņiem netrāpīja mērķī. Koijoti no tiem izvairījās viegli un bez pūlēm, kā spēlēdami kaut kādu ne visai aizraujošu spēli.

Bars sadalījās divās daļās, izveidojot eju. Pa to izslietu galvu tuvojās viens no koijotiem ne lielākais, toties neapšaubāmi pats neglītākais. Viena no tā pārlieku lielajām ausīm bija noplēsta, uz viltīgā purna rēgojās kašķa atstāti plikas ādas laukumi, un zobi mutes kreisajā pusē bija daļēji atsegti sena ievainojuma sekas, kas piešķīra dzīvniekam nezūdošu ņirdzīga smīna izteiksmi.

Koijotu barvedis uzrūca viņai.

Meitene sarāvās, tomēr draudot pacēla lielu akmeni.

- Nenāc klāt! Lana brīdināja.

- Te nav cilvēku vieta. Balss bija smalka, tomēr neskaidra kā zābakiem šņirkstot pa slapjiem oļiem.

Dažas bezgala garas sekundes Lana tikai blenza. Tas nebija iespējams. Tomēr izklausījās, it kā balss nāktu no koijota.

-Ko?

- Nāc ārā! pavēlēja koijots. Šoreiz tas bija nepārprotami. Viņa redzēja, kā kustas dzīvnieka purns, kā starp zobiem neveikli kulstās mēle.

- Tu nespēj runāt, Lana teica. Tas nenotiek īstenībā.

- Nāc ārā!

- Jūs mani nogalināsiet, sacīja Lana.

- Jā. Nāksi ārā, mirsi ātri. Paliksi mirsi lēni.

- Tu nespēj runāt, Lana jutās kā jukusi, nu jau patiešām jukusi.

Koijots neatbildēja.

- Kāpēc es nevaru palikt raktuvēs? Lana jautāja.

- Te nav cilvēku vieta.

- Kāpēc?

- Nāc ārā!

- Nāc, Patrik! Lana drebošā balsī čukstēja. Viņa jau sāka atkāpties, kad piepeši ieraudzīja kāju, kas rēgojās no sakaltu­šām asinīm klāta kombinezona staras. Viņa bija atradusi sma­kas avotu. Vientuļnieks Džims bija beigts, turklāt jau labu laiku.

Meitene pārlēca pāri līķim, atstājot to starp sevi un koijotu.

-Jūs viņu nogalinājāt! Lana iesaucās.

-Jā-

- Kāpēc? Te viņa pamanīja laternu, patiesībā lielu, četr­stūrainu kabatas bateriju. Aši pieliekusies, viņa to pacēla.

- Te nav cilvēku vieta.

Koijots novaukšķēja savam baram pavēli, un tie, lēkdami pāri līķim, metās alā. Lana un Patriks pagriezās un metās bēgt.

Lana skrienot neveikli taustījās ap gaismekli, cenzdamās atrast slēdzi. Tumsa drīz vien kļuva necaurredzama.

Asas sāpes potītē meiteni gandrīz nogāza, tomēr viņai kaut kā izdevās noturēties kājās. Lana atrada baterijas slēdzi, un pēkšņi raktuves šahta pielija ar rēgainu gaismu, kas atklāja vienīgi šķautņainas klintis un stāvus nostutētus baļķus. Ēnas šķita sakļaujamies ap viņiem kā nagaini pirksti.

Koijoti, gaismas apstulbināti, apstājās. Dzīvnieku acis spī­dēja. Zobi atņirgti blāvā smīnā.

Un tad tie metās Lanai virsū.

Ap liela muskuli saslēdzās skrūvspīlēm līdzīgi žokļi, un meitene krita. Virs viņas mudžēja koijoti. Dzīvnieku svars spieda pie zemes, un degunā sitās to smaka.

Lana pūlējās uzslieties uz elkoņiem. Nākamās skrūvspīles saslēdzās ap augšdelmu, un viņa krita, nu jau zinot, ka vairs nemūžam nepiecelsies. Viņa dzirdēja Patrika skaļo, pārbie­dēto riešanu, kas tik ļoti atšķīrās no koijotu sajūsminātās vaukšķēšanas.

Pēkšņi koijoti palaida meiteni vaļā. Pārsteigumā smilkstē­dami, tie slējās pakaļkājās un grozīja galvu pa labi un pa kreisi.

Lana gulēja laternas mestās rēgainās gaismas aplī. No daudzajiem kodieniem sūcās asinis.

Barvedis ierūcās, un koijoti nedaudz pierima, lai gan bija skaidrs, ka tos kaut kas nobiedējis un turpina biedēt.

Koijoti nervozi un satraukti dīdījās. To ausis bija saspicētas un pavērstas pret tumšajām ēnām lejā, šahtas dziļumā. It kā tie tur būtu kaut ko saklausījuši.

Lana sasprindzināja dzirdi, bet vienīgais, ko viņa spēja saklausīt, bija pašas saraustītie šņuksti un pārāk skaļā elpa.

Sirds dauzījās kā mehānisks āmurs, kas ar saviem pukstiem, šķiet, gribēja salauzt ribas.

Koijoti viņai vairs neuzbruka. Kaut kas bija mainījies. Kaut kas plīvoja gaisā. Kaut kas bija noticis viņu neizdibināmajos suņveidīgo prātos. No medījuma Lana bija pārvērtusies par gūstekni.

Koijotu vadonis, lēnām pietuvojies, apošņāja viņu. Ej, cilvēk!

Meitene lēnām uzslējās kājās un pārlaida roku pār dziļāka­jiem ievainojumiem. Sākoties dziedināšanai, sāpes mazinājās, taču no desmitiem sīku pušumu vēl arvien sūcās asinis.

Lana piecēlās un devās alas dziļumā. Dziļāk, aizvien dziļāk; Patriks palika viņai cieši blakus, un koijoti sekoja aiz muguras.

Viņi laidās aizvien zemāk un zemāk. Sliežu ceļš beidzās, un viņi iegāja tādā kā jaunā tuneļa atzarā. Baļķi, kas te bals­tīja griestus, bija zaļi, un naglu galviņas spožas. Uz šahtas grīdas neredzēja tik daudz sadrupinātu klintsgabalu, nejuta arī simtgadīgos putekļus.

Šeit bija strādājis Vientuļnieks Džims. Šeit viņš, rokoties aizvien dziļāk, bija sekojis spožā, dzeltenā metāla dzīslai.

Turpinot ceļu, Lanā brieda un aizvien pieņēmās spēkā cita veida bailes. Viņa bija pārdzīvojusi paniskās, smacējošās bai­les no nāves. Šīs bija citādas. Šī jaunā sajūta pārvērta viņas muskuļus galertā, šķita iztecinām no asinīm siltumu un pie­pildām artērijas ar ledainu ūdeni, bet vēderu ar žulti.

Viņai sala. Aukstums bija iezīdies viņā, pārņēmis visu viņas būtni.

Katra kāja svēra simt mārciņu, muskuļi tikko jaudāja tās celt un virzīt uz priekšu.

Ik smadzeņu stūrītis gaudoja: “Bēdz, bēdz, bēdz!” Bet Lana nevarēja aizbēgt, tas nebija viņas spēkos. Vienīgais ceļš bija uz priekšu, nu jau jūtot, ka aizvien dziļāk un dziļāk viņu velk kāda griba, kas nepiemita viņai pašai.

Patriks vairs nespēja ilgāk izturēt. Viņš pagrieza asti un, laužoties cauri ņerkstošo mežonīgo suņu baram, metās bēgt.

Lana gribēja saukt viņu atpakaļ. Bet no nejutīgajām lūpām nenāca ne skaņa.

Dziļāk un dziļāk. Saltāk un saltāk.

Kabatas baterijas gaisma kļuva aizvien vājāka, un, tai kļūstot nespodrai, Lana atskārta, ka alas sienas izstaro blāvi zaļu gaismu.

Nu jau tas bija tuvu.

Tas.

Lai arī kas tas būtu, tas bija tuvu.

Laterna izkrita no nejutīgajiem pirkstiem. Acis pārgriezās augšup, un, vienaldzīga pret visu, nejūtot pat sāpes, ceļga­liem atsitoties pret asajiem akmeņiem, Lana nokrita kņūpus.

Nometusies uz ceļiem, meitene neko neredzošām acīm gaidīja.

Balss eksplodēja viņai galvā. Mugura krampjaini izliecās, un Lana novēlās uz sāniem. Katrs nerva gals, katra ķermeņa šūna sāpēs kliedza. Sāpes bija tādas, it kā viņa tiktu vārīta dzīva.

Viņa nezināja, cik ilgi tas turpinājās.

Vārdus, ko Lana dzirdēja, ja tie vispār bija vārdi viņa vēlāk neatcerējās.

Pēc kāda laika meitene atžilba. Divi koijoti vilka viņu ārā no alas.

Tie izvilka viņu ārā, nakts tumsā.

Un tur pacietīgi gaidīja, vai viņa dzīvos vai mirs.