Prom

ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA

2 STUNDAS, 23 MINŪTES

- Kvinn, Kvinn!

- Vai kāds mani sauca? brīnījās Kvinns.

Braiena norādīja uz torni. Kvinns piemiedza acis un ierau­dzīja Astrīdas tumšo siluetu. Meitene vicinājās ar rokām kā neprātīga rādīdama, žestikulēdama, kaut ko kliegdama.

- Iešu apskatīties, ko viņa grib, pieteicās Braiena. Viņas stāvs aizmiglojās, bet, tikko sasniegusi kāpņu augšgalu, mei­tene pēkšņi apstājās. Ak mans Dievs, paskaties!

No dienvidu puses pa ielu šurp lēkšoja iedzeltenu, mežo­nīgu suņveidīgo bars. Tie spraucās gar stāvošajiem auto, lēca pāri ugunsdzēsēju hidrantiem, ik pa brīdim apstājās, lai apoš­ņātu atkritumus, bet tik un tā tuvojās šausminošā ātrumā.

Dzīvnieki iegriezās sānieliņā un virzījās tieši uz bērnu­dārzu.

Braiena sāka vilkt uz augšu pieslienamās kāpnes. Kvinns pielēca klāt, lai viņai palīdzētu. Viņi tās uzcēla brīdī, kad garām pagāja pirmais koijots.

- Ko man darīt? sauca Kvinns.

- Šauj viņus nost, sacīja Braiena.

- Koijotus? Šaut koijotus?

- Viņi šeit nav nejauši, Braiena kliedza pretī.

Viens no koijotiem, izdzirdis viņu balsis, palūkojās augšup.

- Klusu! nošņācās Kvinns. Viņš pieplaka pie sienas un piespieda pie krūtīm mašīnpistoli.

- Kvinn, viņi iet pie mazajiem, teica Braiena.

- Es nezinu, ko iesākt.

- Zini gan.

Kvinns sparīgi papurināja galvu. Nē. Neviens man nav licis šaut uz koijotiem.

Braiena pārliecās pār malu un atsprāga kā zibens ķerta.

- Tas ir viņš. Dreiks. Un viņš… Ar viņu kaut kas nav kārtībā.

Kvinns negribēja skatīties, nepavisam negribēja, bet Braienas pēkšņi nobālējusī seja mudināja viņu to tomēr darīt. Viņš piecēlās tikai tik daudz, lai redzētu sānieliņu.

Aiz koijotiem lepnā gaitā slāja Dreiks Mervins.

Viņam bija gara, resna, sarkana pātaga.

Tikai viņš to neturēja rokā. Šī pātaga bija viņa roka.

- Nošauj viņu! mudināja Braiena. Izdari taču to!

Kvinns nofiksēja ieroci. Novietojis īso stobru uz spāņu

flīzēm, viņš nomērķēja. Dreiks neskrēja, viņš ari neslapstījās. Viņš soļoja pa pašu ielas vidu un bija labi saskatāms.

- Es nevaru uz viņu pienācīgi nomērķēt, teica Kvinns.

- Melo! Braiena meta viņam sejā.

Kvinns aplaizīja lūpas. Nomērķēja. No Dreika viņu šķīra ne vairāk kā trīsdesmit pēdas. Kvinns bija trenējies šaušanā ar mašīnpistoli. Viņš bija šāvis koka stumbrā un redzējis, kā lode iegraužas mizā.

Nospied mēlīti, un lode tāpat iegrauzīsies Dreika galvā.

Nospied mēlīti. Dreiks gāja tieši zem viņiem.

- Viņš ir prom, Kvinns nočukstēja. Es nespēju…

No bērnudārza viņiem zem kājām atskanēja pārbiedēto bērnu kliedzieni.

Marijai Terafino šī diena bija pagājusi ļoti nelādzīgi. No rīta viņai bija piemetusies šaušalīga rijības lēkme īsta badakāsība, kā viņa to dēvēja. Atradusi kartona kasti ar uzkodu lieluma Doritos čipsu paciņām, Marija sēdēja un plēsa tās vaļā, līdz bija nolocījusi visas divdesmit četras.

Pēc tam viņa to visu izvēma. Bet, tā kā ar to nelikās pietie­kami, lai iztīrītu sevi no apkaunojošās ēdmaņas, viņa iedzēra spēcīgu caurejas līdzekli. Caurejas zāles lika Marijai cauru dienu skraidīt uz tualeti.

Tagad viņai sāpēja vēders tas šķita izgriezts uz āru -, turklāt mocīja kauns un dusmas uz sevi.

Parasti Marija no rīta ieņēma savas tabletes prozaku un vitamīnus. Bet, dienai velkoties, viņa jutās tik pagurusi, ka iedzēra ari diazepamu, ko bija atradusi mātes zāļu skapītī. Diazepams pārplūdināja prātu ar sīrupaini maigu reibumu. Zāļu iespaidā viss bija tapis lēns, miglains un izplūdis. Lai panāktu pretdarbību diazepamam, viņa ielēja sev kafiju, izmaisīja cukuru un, nodrošinājusi krūzīti ar vāciņu, paņēma to sev līdzi uz klases telpu.

Tieši tad ieradās Kvinns ar mašīnpistoli. Bērnus viņa no šī skata bija pasargājusi, taču ieraudzīt mašīnpistoli reālajā pasaulē nevis televīzijā vai videospēlē, bet tieši te, savā acu priekšā, bija kaut kas līdz sirds dziļumiem satricinošs.

Tagad Marija sēdēja sakrustotām kājām un vadīja grupas nodarbību. Kāds desmits bērnu pievērsa lielāku vai mazāku uzmanību, viņai lasot “Kaķenītes bērnus” un “Bizonu vētru”. Visas šeit atrodamās grāmatas viņa bija izlasījusi tik daudz reižu, ka zināja tās no galvas.

Citi bērni bija izklīduši pa kaktiem, zīmēdami, būvēdami klucīšu mājas vai spēlēdami pārģērbšanos.

Marijas brālītis Džons pārbaudīja autiņus “krikšiem”, kā viņi tagad dēvēja mazuļus, kuriem vēl bija vajadzīgi autiņi.

Viena no Marijas palīdzēm, meitene, vārdā Manuela, šūpo­dama uz ceļa mazu puisīti, pie viena centās iztīrīt sev no blūzes flomāstera tintes traipu. Darbodamās viņa kaut ko pusbalsī murmināja.

Izabella, kura kopš atvešanas uz bērnudārzu bija kļuvusi par Marijas ēnu, sēdēja sakrustotām kājām un lūkojās viņai pār plecu. Marija vilka ar pirkstu pa rindiņām vārdu pēc vārda domādama, ka šādi varbūt mazliet iemācīs Izabellai lasīt, un tas viņai sniedza tādu kā neskaidru gandarījumu.

Marija izdzirda atveramies durvis. Varbūt tas bija Kvinns.

Kliedziens.

Marija apsviedās apkārt.

Kliedzieni, un telpā iebruka vesels bars iedzeltenu radī­jumu.

Kliedzieni, koijotiem grūstot bērnus, notriecot viņus no kājām, gāžot krēslus un molbertus.

Mazās mutes kliedza, acis lūdzās, sīkajās sejiņās parādījās neizsakāmas šausmas.

Izabella, panikas pārņemta, pielēca kājās. Un koijots tūdaļ bija klāt. Tas notrieca viņu pie zemes un rūkdams nostājās virs viņas gulošā augumiņa. Slienainais purns ar atieztiem zobiem rēgojās kādas sešas collas no meitenītes kakla.

Marija ne kliedza, ne raudāja. Viņa ierēcās. Pielēkusi kājās un aurodama vārdu, no kura citkārt būtu centusies mazuļu ausis pasargāt, viņa ar dūrēm dauzīja koijota muguru.

- Prom no šejienes! Marija kliedza. Vācies nost no viņas, tu, netīrais kustoni!

Džons jau grasījās skriet māsai palīgā, taču piepeši izdeva aizturētu kliedzienu. Kāds koijots, ar zobiem ieķēries viņa džempera kapucē, pluinīja un purināja to kā azarta pār­ņemts suns savu košļājamo rotaļlietu, ar katru rāvienu ciešāk aizžņaugdams Džonam kaklu.

Manuela, aiz bailēm sastingusi, stāvēja kaktā, rokas aizšā­vusi priekšā mutei.

Koijoti, satracināti un neganti, smilkstēja un lēkāja, un koda visiem, kas gadījās ceļā. Mazs zēns, vārdā Džeksons, kliedza uz koijotu: Pē vauva, pē vauva!

Dzīvnieks viņam iekampa, atstājot asiņainu skrāpējumu uz puisēna potītes.

Džeksons ieraudājās no sāpēm un bailēm.

- Marij! viņš sauca. Marij!

Tad ieņurdējās kāds vecāks un sevišķi noplucis koijots un dzīvnieki mazliet pierima. Bet bērni raudāja un vaimanāja, un Džons grīļojās, un Manuela, piekļāvusi sev divus mazuļus, centās izskatīties drosmīga.

Un tad telpā iesoļoja Dreiks.

-Tu! Marija plosījās. Kā tu uzdrošinies šādi baidīt bērnus!

Dreiks izšāva savu čūskveida roku. Tās gals atstāja sarkanu švīku uz Marijas vaiga.

- Piever žaunas, Marij!

Pātagas plīkšķis dažiem bērniem lika pieklust. Šausmu pilnā izbrīnā tie nolūkojās, kā meitene, kuru viņi bija uzska­tījuši par savu aizbildni, pieskaras ievainotajam vaigam.

- Keinam tas nepatiks, Marija brīdināja. Viņš vienmēr teicis, ka jārūpējas par mazo bērnu drošību.

-Jūs neviens neaiztiks tik ilgi, teica Dreiks, kamēr turēsiet ciet purslas un darīsiet, ko jums likšu.

- Aizvāc no šejienes tos kustoņus, teica Marija. Tūlīt jau laiks doties pie miera. Doties pie miera it kā šiem suņiem vai tam briesmonim viņas priekšā tas kaut ko nozīmētu.

Šoreiz pātaga, tikko izšāvusies, aptinās Marijai cieši ap kaklu. Meitene juta galvā pulsējam asinis, viņa centās ievilkt elpu, taču tas neizdevās. Marija iecirta nagus pātagas zvīņainajā miesā, bet nespēja to pat pakustināt.

- Kuru no šiem vārdiem tu nesaprati? “Piever” vai “žau­nas”? Dreiks pievilka viņu sev tuvāk. Tavs ģīmis jau kļuvis pavisam sarkans, Marij.

Meitene cīnījās pretī, taču bez panākumiem. Dzīvā pātaga bija spēcīgāka par pitonu.

- Tev nāksies šo to saprast, Marij. Šo suņu izpratnē visi tie tavi sīkie nav nekas cits kā lērums hamburgeru. Tie viņus apēdīs tāpat, kā apēd trušus.

To teicis, viņš atbrīvoja meitenes kaklu no sava taustekļa. Marija, kampdama gaisu, noslīga uz grīdas. Rīkle likās kļuvusi šaura kā salmiņš.

- Ko tu gribi? viņa izmocīja. Dreik, tev jādabū koijoti ārā no šejienes. Par ķllnieci tu vari izmantot mani. Bet bērni viņi taču nesaprot, kas notiek, un ir pārbijušies.

Dreiks Jauni iesmējās. Ei, Barvedi! Jūsējie taču neēdīs nost bērnus, ko?

Marijai par pārsteigumu, lielais, kašķainais koijots ierunā­jās. Barvedis ir ar mieru. Nenogalināt. Neēst.

- Līdz…

- Līdz Pātagroka atļaus.

Dreiks staroja. Pātagroka. Rau, kādu mīļvārdiņu tie man devuši.

Izabella, kura līdz šim tupēja, ierāvusies kaktā, panācās uz priekšu. Tas suns māk runāt, viņa teica un izstiepa rociņu, kā gribēdama noglaudīt Barvedi.

- Neej klāt! Marija viņai uzšņāca.

Bet Izabella nepaklausīja un uzlika roku Barvedim uz skausta. Koijots sacēla spalvu un izdeva klusu, rūcošu skaņu. Tomēr nekoda viņai.

Izabella noglāstīja dzīvnieka saraino apkakli. Labs sunī­tis, viņa teica.

- Tikai nelien par tuvu, salti noteica Dreiks. Labajam sunītim pēkšņi var pamosties ēstgriba.

- Viņš uzķērās uz ēsmas, ziņoja Panda. Viņam līdzi ir kaut kāda meitene. Viņai ir tāds traks spēks, tāds kā… es pat nezinu, kā to nosaukt. Viņa liek visam atrauties no zemes.

- Tā droši vien ir Deka, sacīja Diāna Ledrisa. Mēs jau paredzējām, ka ar viņu būs problēmas. Ar viņu un Braienu. Varbūt ari ar Teilori, ja viņa savas prasmes pilnveidos.

Viņi atradās mājā, kuras kādreizējos iemītniekus neviens no viņiem nepazina. Mājā, kas bija ērti izvietota šķērsielā kvartālu no skolas. Žalūzijas bija nolaistas, gaisma atstāta tikai tik, cik bija pirms viņu ierašanās. Neviens neienāca un neizgāja pa parādes durvīm.

- Šobrīd mans brālis steidzas uz bērnudārzu, sacīja Keins. Viņš tikko spēja apvaldīt savu līksmi. Viņš uzķērās. Iegrābās. Pilnīgi un galīgi. Un pats labākais ir tas, ka es jau to zināju. Es zināju, ka viņš gribēs tēlot varoni un nāks ar mani kauties.

- Tu esi nepārspējams, Diāna sausi noteica. Izcils visā, kam vien ķeries klāt.

- Pat tu mani nespēj nokaitināt. Tik laimīgs jūtos, Keins pasmīnēja.

- Kur palicis Džeks? apjautājās Diāna. Kad Keins savie­bās, viņa sacīja: Redzi nu! Es tomēr zinu, kā uzkāpt tev uz varžacs.

Diāna zināja, ka Džeks nobraucis no šosejas un iestūrē­jis tuksnesī. Panda un Dreiks par to bija ziņojuši. Taču viņa nezināja, kas noticis pēc tam. Ja Keinam izdosies Datordžeku dabūt rokā, Diāna nešaubījās, ka sīkais tehnoloģiju ģēnijs viņu nodos. Un ko tad darīs Keins?

Pagaidām Diānai bija apdomīgi jāspēlē teātris, izliekoties, ka arī viņai Džeka bēgšana vai dezertēšana, vai kā to var nosaukt, dara raizes. Tas Keinam un Dreikam sajauks gaisu.

Ja vien viņi nenotvers Džeku.

Diāna cīnījās ar pēkšņo baiļu vilni un noslēpa to, ieliedama sev no virtuves krāna glāzi ūdens.

Bez Diānas un Keina drošajā namiņā atradās arī Hovards, Struņķis, Krikets un Panda. Panda vēl nebija īsti atguvies no saskriešanās ar Semu un Deku. Tas caurums sienā… viņš ik pa brīdim nomurmināja. Tur varēja būt mana galva.

Struņķis centās viņus izklaidēt ar Holivudas stāstiem, ko tie bija dzirdējuši jau miljons reižu. Keins piedraudēja, ka nodos viņu Dreika rīcībā, ja viņš neaizvērsies.

Gandrīz tikpat neciešams bija Hovards. Viņš sēdēja, vārīda­mies un činkstēdams, ka jāiet meklēt Orku. Orks ir karotājs, veči. Ja viņš ir atgriezies, tad atrodas tajā mājā, kurā mēs apmetāmies. Tas nav necik tālu. Es varētu turp aizlavīties. Būtu taču labi, ja mums te būtu Orks.

- Orks ir dabūjis galu tuksnesi, Panda spalgi noķērcās.

- Tu taču zini, ka viņš krita par laupījumu koijotiem.

- Pieveries, Panda! Hovards viņam uzkliedza.

Mazajā namiņā līdz ar viņiem bija vēl kāds cilvēks. Lana. Kopš meitene bija nodemonstrējusi savas dziedināšanas spē­jas, Keins uzstāja, lai viņa visu laiku būtu tuvumā. Diānai šī meitene bija un palika tracinošs noslēpums. Viņas acis mūž­dien šķita pievērstas kaut kam tālumā. Jebkādi mēģinājumi sarunāties tika atraidīti. Ne dusmīgi, ne tā, it kā kāds būtu viņu apvainojis, bet Lana it kā atradās kaut kur citur, skatot sev vien redzamas ainas un domājot sev vien saprotamas domas.

Pār Lanu gūlās ēna. Viņas acīs bija tukšums.

Keins soļiem mēroja telpu, kātodams no atklātās virtuves zonas uz atpūtas istabu turp un atpakaļ, turp un atpakaļ. Viņš bija atgriezies pie sava stulbā ieraduma košļāt īkšķi. Pie­peši Keins apstājās un pacēla rokas. Kur ir Vabole? viņš vērsās pie Diānas. Kur viņš ir?

Vabole bija viens no ķertajiem, kuri jau no paša sākuma bija pieslējušies Keinam. Tas notika vēl ilgi pirms IBJZ rašanās, kad Keins tikko bija atklājis savu spēku, mācījās to pārvaldīt un pazīt citus sev līdzīgos. Tajās dienās viss grozījās ap varas pārņemšanu skolā. Koutsa nekad nav bijusi mierīga vieta. Puse skolēnu bija kaušļi, huligāni vai citādi “sliktie”. Keins bija apņēmies kļūt par viņu visu virsvadoni, tādu, pār kuru nevienam citam nebūtu teikšanas.

Vabole Diānas acīs allaž bija sīks pielīdējs. Nespēdams pacelties līdz īsta huligāna līmenim, viņš drīzāk atgādināja Hovardu tāds pats roklaiža un iztapoņa. Viņam bija tikai desmit gadu, un viņš bija meistars deguna urbināšanā, citiem par riebumu. Bet kādā jaukā dienā arī viņam parādījās spēks. Frederiko piedraudēja viņam ar spērienu pa dibenu, un Vabole aiz bailēm izgaisa.

Īstenībā jau viņš neizgaisa, bet saplūda ar apkārtni kā hame­leons. Ja zinātu, ka zeņķis ir šeit, viņu pat varētu ieraudzīt.

Tikai Vaboles āda un pat apģērbs ieguva aizsargkrāsu atbil­stoši tam, kas atradās aiz viņa, kā spogulis, kurš atspoguļo fonu. Rezultāts varēja būt patiešām pretīgs. Aizstājies priekšā kaktusam, Vabole izskatījās zaļš un adatains.

- Tu taču pazīsti Vaboli, teica Diāna. Viņš ieradīsies kā likts, lai tikai tiktu paglaudīts pa spalvai. Ja nu vienīgi šo pamanījis Sems vai kāds no viņa cilvēkiem.

Tajā brīdī atvērās un atkal aizvērās durvis. Šurpu virzījās kaut kas grūti saskatāms un grūti apjēdzams kā vilnis pār tapetēm.

- Lūk, arī Vabole, pavēstīja Diāna.

Keins pielēca viņam klāt. Ko tu redzēji?

Vabole pārstāja maskēties un kļuva skaidri saredzams: strups, brūnmatains, vasarraibumains puišelis ar greiziem zobiem. Daudz ko redzēju. Sems ir pilsētā, tieši pretī bēr­nudārzam. Neizskatījās gan, ka viņš grasītos kaut ko pasākt.

- Kā to saprast neizskatījās?

- Es gribēju teikt, ka viņš tur stāv un ēd kaut ko no Mikija D.

Keins neticīgi blenza puišelī. Ko?

- Viņš ēd. Kartupeļus. Laikam ir izsalcis.

- Vai viņš zina, ka Barvedis un Dreiks ir pie sīčiem?

Vabole paraustīja plecus. Droši vien.

- Un tik un tā mierīgi stāv un ēd?

- Ko tad tu gaidīji, lai viņš iesāktu? noprasīja Diāna.

- Sems zina, ka mazie ir mūsu rokās. Viņš gaida, kad mēs dosim ziņu, ko no viņa vēlamies.

Keins drudžaini grauza īkšķi. Semam kaut kas ir aiz ādas. Viņš droši vien ir nospriedis, ka mums ir kāds paņēmiens, kā viņu novērot. Tāpēc arī rūpējas, lai mēs viņu redzētu. Un vienlaikus kaut ko perina.

- Ko viņš var izdarīt? Dreiks un koijoti ir pie sīkajiem. Semam nav izvēles. Viņam nāksies darīt visu, ko tu no viņa prasīsi.

Keins nebija tik viegli pārliecināms. Viņš kaut ko perina.

Lana sakustējusies uzlūkoja Keinu, it kā tikai tagad būtu saklausījusi viņa teikto.

- Kas ir? jautāja Diāna.

- Nekas, atteica Lana, papliķēdama sava vienmēr klāt­esošā suņa skaustu. Itin nekas.

- Tagad man jāiet to izdarīt, sacīja Keins.

- Plānā bija paredzēts nogaidīt, līdz pavisam tuvu būs tavas dzimšanas stunda. Tad Sems jebkurā gadījumā paliks zaudētājos.

- Tu ko? Domā, ka viņš ir spējīgs mani uzveikt?

- Es domāju, ka viņa rīcībā bija dažas dienas, lai sagatavo­tos, teica Diāna. Turklāt viņam ir vairāk cilvēku. Un daži no viņa cilvēkiem, sevišķi Koutsas ķertie, vai zini, ļoti grib, lai tu būtu pagalam. Viņa piegāja pie Keina un ielūkojās tieši viņam sejā. Kein, tu visu laiku it kā uzklausi mani, bet dari tieši pretējo. Es teicu, lai tu laid vaļā ķertos, kuri negrib ar tevi sadarboties. Bet nē, tev vajadzēja klausīties Dreika paranoiskajos padomos. Es tev teicu: dodies uz Perdidoblču un noslēdz īslaicīgu līgumu par pārtiku. Nē, tev bija jācenšas par katru cenu sagrābt varu. Ari tagad tu taisies darīt sazin ko un beigās, iespējams, visu salaidīsi grīstē.

- Tava paļāvība uz mani ir vienkārši aizkustinoša, sacīja Keins.

- Tu esi gudrs. Tu esi pievilcīgs. Tev piemīt neparasts spēks. Bet tavs ego ir nekontrolējams.

Taiču Keins nevis sāka lamāties, bet gan tikai bezpalī­dzīgi izpleta rokas. Kas tad man būtu bijis jādara? jāpaliek Koutsā? Vai tā? Kā tu vari neredzēt to, kādas iespējas te paveras? Mēs esam vesela jauna pasaule. Un es šajā jaunajā pasaulē esmu pats varenākais. Nav pieaugušo. Ne vecāku, ne skolotāju, ne poliču. Tas ir ideāli. Man tas ir ideāli. Viss, kas man jādara, ir jātiek galā ar Semu un vēl dažiem, un tad mana vara būs neierobežota. Noslēdzot šo skaļo frāzi, viņš sažņaudza rokas dūrēs.

- Nesapņo par neierobežotu varu, Kein. Tev tās nekad nebūs. Ši pasaule nemitīgi mainās. Dzīvnieki. Cilvēki. Kā lai zina, kas būs pēc tam? Mēs šo pasauli neradām. Mēs esam tikai nabagā muļķīši, kuri to apdzīvo.

- Nav taisnība. Es neesmu nekāds muļķis. Un tā būs mana pasaule, Keins piesita sev pie krūtīm. Es. Es valdīšu pār IBJZ, nevis IBJZ valdīs pār mani.

- Vēl nav par vēlu atgriezties.

Keins pasmīnēja drūma atskaņa no viņa kādreiz tik apburošā smaida. Tu kļūdies. Ir laiks uzvarēt. Ir laiks sūtīt pie Sema Vaboli ar maniem noteikumiem.

- Varbūt to varu izdarīt es, piedāvāja Diāna. Tas bija muļķīgi. Viņa zināja, ko par to sacīs Keins. Un saskatīja viņa acīs aizdomu atblāzmu.

- Vabole, tu zini, kas tev sakāms. Ej! Viņš pagrūda Vaboli, un hameleons saplūda ar apkārtni. Durvis atvērās un atkal aizvērās.

Keins saņēma Diānas roku. Meitenei gribējās to izraut, tomēr viņa to nedarīja. Visi ārā no šejienes! pavēlēja Keins.

Hovards smagi uzsvempās kājās. Lana viņam sekoja.

Kad Keins un Diāna bija palikuši divatā, viņš, neveikli apskāvis meiteni, pievilka to sev klāt.

- Ko tu dari? viņa stīvi noprasīja.

- Varbūt es šovakar miršu.

- Vai nav kaut kā pārlieku melodramatiski, ko? Vienā mir­klī tu esi nesalaužams, bet jau nākamajā…

Keins viņu pārtrauca ar strauju, brāzmainu skūpstu. Dažas sekundes Diāna viņam ļāvās. Tad viņa puisi atgrūda, gan ne tik stipri, lai atbrīvotos no viņa apskāviena.

- Ko tas nozīmē? viņa noprasīja.

- Tas ir pats mazākais, ko tu man esi parādā, vai ne tā? teica Keins. Viņš izklausījās tik bērnišķīgs, tik ļoti izslāpis pēc maiguma.

- Es tev būtu parādā?

- Jā, tu man esi parādā. Turklāt es domāju, ka tu… Nu, tu jau zini. Keina pašpārliecinātību nomainījusī neiecietība tagad pamazām izšķīda mulsumā un kaunīgumā.

- īsti nepadodas, ko? Diāna zobojās.

- Kas man būtu jāsaka? Ka tu esi superīga, vai ne?

Diāna atgāza galvu un iesmējās. Esmu superīga? Vai

to tu man gribēji teikt? Vienu minūti tu esi IBJZ valdnieks, bet jau nākamajā nosiekalojies puišelis, kas snaikstās pēc pirmās bučas.

Keina seja satumsa, un Diāna tūdaļ saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Viņa roka izplestiem pirkstiem parādījās tieši meite­nei sejā. Viņa saspringa, gaidīdama enerģijas brāzmu.

Ilgu laiku abi stāvēja nekustēdamies. Diāna tikko uzdro­šinājās elpot.

- Izrādās, ka tu no manis tomēr baidies, Diāna, Keins čukstus sacīja. Šī tava uzvedība un viss pārējais… Bet patie­sībā tu esi nobijusies. Tas redzams tavās acīs.

Viņa neatbildēja. Šis puisis tomēr bija bīstams. No šāda attāluma Keins varētu viņu nogalināt tikai ar domu spēku vien.

- Labi, es negribu izskatīties pēc siekalaina puišeļa, kurš snaikstās pēc pirmās bučas, sacīja Keins. Tāpēc kā būtu, ja tu man dotu to, ko es vēlos? Kā būtu, ja no šī brīža tu vien­kārši darītu visu, ko tev saku?

- Tu man draudi?

Keins pamāja ar galvu. Kā jau tu teici, Diāna, mēs neesam radījuši IBJZ, mēs to tikai apdzīvojam. Šeit, IBJZ, visu nosaka spēks. Man tas ir. Tev ne.

- Gan jau vēl redzēsim, vai tu esi tik stiprs, cik iedomā­jies, teica Diāna piesardzīgi, tomēr nepakļāvīgi. Gan jau vēl redzēsim, Kein.