Prom

TREŠĀ NODAĻA

298 STUNDAS, 5 MINŪTES

- Paskatieties uz to kravas auto! norādīja Sems. Vēl viena avārija. Korporācijas FedEx mašīna bija izdrāzusies cauri dzīvžogam un ietriekusies kāda privāta pagalma gobā. Motors turpināja darboties tukšgaitā.

Viņi uzskrēja diviem bērniem, ceturtklasniekam un viņa mazajai māsiņai, kuri savas mājas mauriņā bez īpaša entu­ziasma spēlēja sunīšus. Mammas nav mājās, pavēstīja vecākais bērns. Man pēcpusdienā jāiet uz klavierstundu. Bet es nezinu, kā tur nokļūt.

- Un man ir steps. Mums iedos kostīmus, kuros uzstāties, piebalsoja mazā. Es būšu mārīte.

- Vai zināt, kā nokļūt uz laukumu? Zināt taču pilsētas centrā? vaicāja Sems.

- Laikam gan.

-Jums vajadzētu doties turp.

- Es nedrīkstu iet ārā no pagalma, atbildēja mazā.

- Mūsu vecmamma dzīvo Lagunabīčā, sacīja ceturtklasnieks. Viņa varētu atbraukt mums pakaļ. Bet mēs nevaram viņu sazvanīt. Telefons nedarbojas.

- Zinu. Varbūt tomēr ejiet pagaidīt laukumā, ko? Tā kā puika tikai blenza uz viņu, Sems piebilda: Ei, pārlieku nebē­dājies, sarunāts? Vai jums mājās ir cepumi vai saldējums?

- Laikam ir.

- Nu, patlaban šeit nav neviena, kurš varētu jums aizliegt ēst cepumus, vai ne? Gan jau jūsējie drīz parādīsies, es vismaz tā domāju. Bet tagad notiesājiet pa cepumam un pēc tam dodieties uz laukumu.

- Tāds ir tavs risinājums? Notiesāt pa cepumam? nopra­sīja Astrīda.

- Nē, mans risinājums ir jozt, ko kājas nes, uz pludmali un paslēpties, līdz tas viss būs galā, atbildēja Sems. Bet cepums nekad nenāk par ļaunu.

Viņi turpināja ceļu Sems, Kvinns un Astrīda. Sema māja atradās pilsētiņas austrumu daļā. Viņi abi ar mammu miti­nājās šaurā bēdīga paskata vienstāva namiņā ar mazītiņu iežogotu aizmugures pagalmu. Priekšējā pagalma nebija, tikai celiņš. Sema māte, strādādama par nakts medicīnas māsu Koutsas Akadēmijā, nekādu lielo naudu nepelnīja. Sema tētis atradās ārpus viņa pasaules ainas, un tā tas vienmēr bija bijis. Semam tēva tēls bija noslēpumā tīts. Un pagājušogad no viņiem aizgāja ari patēvs.

- Klāt esam, teica Sems. Mēs, redzi, neuzskatām par vajadzīgu plātīties ar lielu māju un tādā garā.

- Nu, toties tu dzīvo tuvu pilsētas pludmalei, Astrīda norādīja uz vienīgo priekšrocību, kas piemita Sema mājai un tās apkārtnei.

- Jā. Divu minūšu gājiens. Vēl mazāk, ja iet cauri tās mājas pagalmam, kurā iemitinājusies motociklistu banda.

- Motociklistu banda? pārjautāja Astrīda.

- Nu, patiesībā ne jau visa banda. Tikai Rīkļurāvējs un viņa draugaļa Garnadze. Astrīda sarauca uzacis, un Sems steidzās piebilst: Atvaino! Stulbs jociņš. Apkaime gluži vienkārši nav no patīkamajām.

Tagad, kad viņi bija klāt, Semam nemaz negribējās iet iekšā. Mātes tur noteikti nebija.

Turklāt viņa mājā bija kaut kas tāds, kas Kvinnam un jo sevišķi Astrīdai nebūtu jāredz.

Sems devās augšup pa saulē izbalējušajiem pelēki krāso­tajiem koka pakāpieniem, kas brakšķēja, tiklīdz tiem uzmina.

Lievenis bija šaurs, un pirms pāris mēnešiem kāds bija nočie­pis šūpuļkrēslu, ko mamma bija izlikusi ārā, lai vakaros pirms došanās uz darbu varētu pasēdēt un pašūpoties. Tagad viņiem nekas cits neatlika kā stiept ārā virtuves krēslus.

Viņiem abiem tas allaž bija pats labākais dienas laiks: mātes darbdiena vēl nebija sākusies, bet Semam tā jau bija beigusies. Sems atgriezās no skolas, un mamma, lielāko dienas daļu nogulējusi, tagad bija nomodā. Viņa iebaudīja tasi tējas, bet Sems malkoja minerālūdeni vai sulu. Viņa izjautāja dēlu, kā gājis skolā, un, lai ari viņš mammai necik daudz nestāstīja, bija patīkami apzināties, ka tad, ja gribētu, viņš varētu izstāstīt visu.

Sems atvēra durvis. Iekšā bija klusu, ja neskaita ledus­skapja dūkoņu. Tā kompresors bija vecs un skaļš. Pēdējo reizi, kad viņi abi, pacēluši kājas uz treliņiem, sarunājās uz lieveņa, mamma prātoja, vai vajadzētu kompresoru salabot vai ari lētāk būtu nopirkt citu, lietotu ledusskapi. Un par to, kā viņi bez automašīnas nogādātu ledusskapi mājās.

- Mamm? Sems ierunājās dzīvojamās istabas tukšumā.

Atbildes nebija.

- Varbūt viņa ir kalnā, Kvinns minēja. “Kalns” bija apzīmējums, ko pilsētnieki bija devuši Koutsas Akadēmijai. Paugurs, kurā atradās šī privātā internātskola, patiešām vai­rāk atgādināja kalnu.

- Nē, attrauca Sems. Viņa ir prom tāpat kā visi pārējie.

Plīts bija ieslēgta. Cepamā panna sadegusi melna. Uz

pannas nekā nebija. Sems izslēdza plīts degli.

- Tā ķibele būs uzbrukusi visai pilsētai, viņš teica.

-Jā, Astrīda piekrita, plītis atstātas iedegtas, auto­mašīnas iedarbinātas. Kādam vajadzētu veikt apgaitu un pārliecināties, vai viss izslēgts un mazi bērni palikuši kāda uzraudzībā. Ir taču ari tabletes un alkohols, un atsevišķiem cilvēkiem droši vien kaut kur glabājas šaujamieroči.

- Šajā apkaimē dažam labam ir vesela artilērija, piebilda Sems.

- To noteikti ir izdarījis Dievs, sludināja Kvinns. Jo kurš gan cits to spētu, pareizi? Neviens cits to nevarēja izdarīt.

Panākt, lai ne no šā, ne no tā pazūd visi pieaugušie.

- Visi, kam ir piecpadsmit vai vairāk, izlaboja Astrīda.

- Piecpadsmit gadu vecumā cilvēks vēl nav pieaudzis. Tici man, es mācos ar tādiem vienā klasē. Viņa lēnām izgāja cauri dzīvojamai istabai, kā kaut ko meklēdama. Vai drīkstu izmantot vannasistabu, Sem?

Zēns negribīgi pamāja ar galvu. Meitenei atrodoties šeit, viņa mājās, Sems jutās pazemots. Ar uzkopšanu īpaši neaiz­rāvās ne Sems pats, ne viņa māte. Telpas bija kaut cik tīras, taču nepavisam nevarēja līdzināties Astrīdas mājai.

Meitene aizvēra aiz sevis vannasistabas durvis. Sems dzir­dēja tekoša ūdens skaņu.

- Ko mēs izdarījām? prātoja Kvinns. To es nekādi nevaru saprast. Ko mēs tādu izdarījām, ka tik briesmīgi nokai­tinājām Dievu?

Sems atvēra ledusskapi un nopētīja tā saturu. Piens. Pāris gāzētā ūdens pudeļu. Neliela arbūza pusīte, novietota ar griezuma vietu uz leju šķīvī. Olas. Āboli. Un citroni mammas tējai. Viss kā parasti.

- Tas ir, vai mēs izdarījām kaut ko tādu, ar ko to izpelnī­jāmies? turpināja Kvinns. Dievs kaut ko tādu nedara bez 4 iemesla.

- Nedomāju vis, ka tas ir Dievs, iebilda Sems.

- Vecīt, tam ir jābūt Viņam!

Atgriezās Astrīda. Varbūt Kvinnam taisnība. Nav taču nekā, vai zini, kas normālā ceļā varētu to izraisīt, viņa teica.

- Vai tad ir? Tajā nav nekādas loģikas. Tas nav iespējams, un tomēr tas ir noticis.

- Dažkārt notiek arī neiespējamais, iebilda Sems.

- Nenotiek vis, Astrīda nebija ar viņu vienisprātis. Visu­mam ir savi likumi. Viss, ko mēs mācījāmies dabaszinību stun­dās. Tu taču zini piemēram, par kustības likumiem vai to,

ka nekas nevar pārspēt gaismas ātrumu. Vai par gravitāciju. Neiespējamais nemēdz notikt. Tāpēc jau tas ir neiespējams, Astrīda iekoda lūpā. Atvaino! Patlaban laikam nav īstais brīdis lekcijai, vai ne?

Sems vilcinājās. Ja nu viņš tiem abiem to parādītu, ja sadūšotos pārkāpt šo robežu? Un pēc tam? Viņš taču nevarēs piespiest viņus to atkal aizmirst. Tie neliksies mierā, iekams viņš būs izstāstījis visu.

Tad tie uz viņu raudzīsies citādi. Būs tādās pašās šausmās kā viņš pats.

- Iešu pārvilkšu kreklu, labi? Savā istabā. Pēc brīža būšu atpakaļ. Ledusskapī var atrast kaut ko dzeramu. Paņemiet!

Sems aizvēra aiz sevis istabas durvis.

Viņš ienīda savu istabu. Logs pavērās uz sānieliņu, un tā stikls bija tik “caurspīdīgs”, ka pa to pat īsti nevarēja redzēt ārā. Pat saulainā dienā istaba šķita krēslaina. Un naktī tā bija absolūti tumša.

Sems ienīda tumsu.

Vakaros, ejot uz darbu, mamma lika viņam aizslēgt māju.

- Tagad gan tu šeit esi saimnieks, viņa mēdza teikt, tomēr es jutīšos labāk, ja zināšu, ka esi aizslēdzis durvis.

Semam šīs runas nepatika. Apgalvojumi, ka viņš esot saim­nieks. Ka viņš tagad esot saimnieks.

Tagad.

Varbūt viņa to nemaz nedomāja nopietni. Bet kā gan lai tas nebūtu teikts nopietni? Bija pagājuši astoņi mēneši, kopš patēvs bija atstājis viņu veco māju. Seši mēneši, kopš Sems kopā ar māti bija pārvācies uz šo noplukušo būdu šajā nožē­lojamā apkaimē un māte bija spiesta strādāt slikti apmaksātu darbu draņķīgā diennakts laikā.

Aizpagājušo nakti plosījās pērkona negaiss un uz brīdi bija pazudusi elektrība. Semu apņēma pilnīga tumsa, ja neskaita vājos zibens uzliesmojumus, kas pazīstamās lietas viņa istabā padarīja svešādas un spokainas.

Uz kādu bridi Semam bija izdevies aizmigt, taču tad viņu pamodināja apdullinošs pērkona grāviens. Uztrūcies no šaus­mīga murga, viņš nokļuva absolūti tumšā un tukšā mājā.

Šis salikums bija par traku. Sems sauca māti. Liels, spēcīgs četrpadsmit, gandrīz jau piecpadsmit gadus vecs puisis tumsā sauca: “Mammu!” Viņš izstiepa roku, kā gribēdams atvairīt tumsu.

Un tad… gaisma.

Tā parādījās viņa drēbju skapī, neaizpildot gluži visu skapja tilpumu. Sems varēja gaismu paslēpt, aizverot skapja durvis.

Taču, kad viņš centās aizvērt durvis pilnīgi, gaisma gluži vienkārši izgāja tām cauri. It kā durvju nemaz nebūtu. Tāpēc durvis bija tikai pievērtas, nevis pilnīgi aizdarītas. Lai kaut cik nomaskētu gaismu, viņš pavirši pārmeta pār durvīm dažus kreklus, bet šī neveiklā blēdība nevarēja vilkties ilgi. Gan jau mamma to ieraudzīs… Nu tad, kad atgriezīsies…

Viņš atrāva vaļā skapi. Aizsegs nokrita.

Tā vēl arvien bija tur.

Gaismiņa bija maza, bet spoža. Tā tur nekustīgi karājās, nekam nepiestiprināta, bez jebkādām saitēm. Ne lampa vai spuldze tikai maza tīras gaismas lodīte.

Tas bija kaut kas neiespējams. Tas bija kaut kas tāds, kas nevar pastāvēt. Un tomēr tā tur bija. Gaisma bija parādījusies |

brīdī, kad Semam tā bija vajadzīga, un nebija pazudusi.

Viņš mēģināja tai pieskarties, taču tas īsti neizdevās. Pirk­sti izgāja tai cauri, sajūtot tikai siltu mirdzumu, ne karstāku par vannas ūdeni.

-Jā, Sem, viņš sev čukstus sacīja. Vēl arvien tepat.

Astrīda un Kvinns domāja, ka viss sācies šodien, bet Sems zināja, ka tā nav. Normālā dzīve bija sākusi brukt pirms asto­ņiem mēnešiem. Pēc tam gan viss atkal bija iegājis normālās sliedēs. Un nu šī gaisma.

Četrpadsmit gadus Sems bija nodzīvojis normāli. Tad viss normālais bija sācis ļodzīties.

Šodien tas bija sabrucis un sadedzis.

- Sem?

Tā bija Astrīda, kas sauca viņu no dzīvojamās istabas. Raizēdamies, ka viņa var ienākt un ieraudzīt gaismu, Sems pameta skatienu uz durvīm. Viņš centās paslēpt gaismu, cik vien labi tas steigā bija iespējams, un atgriezās pie draugiem.

- Tava mamma ir rakstījusi klēpjdatorā, pavēstīja Astrīda.

- Varbūt pārbaudīja e-pastu. Bet, kad Sems apsēdās pie galda un palūkojās ekrānā, tajā bija redzams nevis pārlūks, bet gan atvērts Word dokuments.

Tā bija dienasgrāmata. Tikai viena lapa, trīs rindkopas.

Pagājušonakt tas notika atkal. Man gribētos par to pastāstīt G. Bet viņa nospriestu, ka esmu jukusi. Es varētu zaudēt darbu. Viņa domātu, ka lietoju narkotikas. Ja man būtu iespēja visur izlikt kameras, varētu iegūt kādus pierādījumus. Bet pierādījumu man nav, un K. “māte” ir bagāta un visnotaļ devīga pretK. A. Man parādītu durvis. Pat ja es kādam izstāstītu visu patiesību, mani gluži vienkārši sāktu uzskatīt par psihiski nelīdzsvarotu.

Agrāk vai vēlāk K. vai kāds cits no viņiem pastrādās kaut ko nopietnu. Kāds tiks savainots. Kā tas notika arS. un T.

Varbūt man vajadzētu runāt aci pret aci arK. Nedomāju gan, ka viņš atzītos. Vai tad, ja viņš visu uzzinātu, kaut kas mainītos?

Sems blenza ekrānā. Teksts nebija saglabāts. Viņš pārlaida skatienu darbvirsmai un, atradis mapi ar nosaukumu “dienas­grāmata”, uzklikšķināja uz tās. Tā bija aizsargāta ar paroli. Ja māte būtu paguvusi saglabāt šo pēdējo lapu, ari tās atvēršanai būtu nepieciešama parole.

Atšifrēt saīsinājumu “K. A.” bija pavisam vienkārši. Koutsas Akadēmija. Un “G.” droši vien bija skolas direktore Greisa. Ari “S.” bija viegli atminams: Sems. Bet kas bija “K.”?

Viens teikums viņa acu priekšā šķita vibrējam: “Kā tas notika ar S. un T.”

Astrīda noteikti bija lasījusi viņam pār plecu. Viņa gan centās būt smalkjūtīga, tomēr noteikti bija lūrējusi. Sems aizvēra datoru.

- Ejam!

- Kur? vaicāja Kvinns.

- Vienalga kur, tikai ne šeit, atbildēja Sems.