Prom

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA

128 STUNDAS, 22 MINŪTES

Astrīda juta pāršalcam atvieglojuma vilni, kam sekoja daudz spēcīgāks pašpārmetumu vilnis. Viņa bija ļāvusi Dreikam sevi terorizēt. Bija nosaukusi Mazo Pītu par plānprātiņu.

Meitenes rokas drebēja. Viņa bija nodevusi savu brālīti.

Viņa ienīda Mazo Pītu par to, ka viņš bija tāds, tik nevarīgs, un viņa, lai pasargātu sevi, bija to nodevusi. Un tagad Astrīda dusmojās uz sevi daudz stiprāk, nekā jebkad bija dusmojusies uz viņu.

Bet tagad viņai bija jādomā. Ātri. Ko darīt?

Dreiks viņu atkal notvers. Keins vai tā ļaunprāte Diāna noteikti sapratīs, kas noticis.

Dreikam būs vajadzīgas tikai dažas sekundes, lai aizskrietu viņiem to paziņot. Vēl dažas sekundes Keinam, lai saprastu, | kas noticis. Ja Diāna patiešām spēj nolasīt cilvēku spēka līmeni, viņa sapratīs, ka ne jau Astrīda ir tā, kura viņus teleportējusi. Viņa sapratīs, ka tas bijis Mazais Pīts.

Viņiem abiem jābēg. Tūlīt pat. Bet uz kurieni?

Uz vietu, kur Dreiks viņus nemeklēs. Uz vietu, kur viņus meklēs Sems.

Ja viņš izglābsies.

Ja viņš vispār paliks dzīvs.

Astrīdas smadzenes darbojās lēni, itin kā metot lokus, un viņa nekādi nespēja koncentrēties. Meitene aizvien vēl redzēja šausmīgo, neprātīgo seju, turpināja just Dreika rokas raidīto

aso belzienu un tā izraisīto karstumu, kam pievienojās vēl karstākais kauna pietvīkums.

- Domā, stulbene, viņa sevi rāja. Domā! Tas ir vienīgais, kas tev kaut cik padodas.

Iet cauri pilsētai viņi nevarēja. Nevarēja arī ņemt mašīnu bija par vēlu sākt sevi apmācīt auto vadīšanā.

Astrīdas prāts bija kā fokusu zaudējusi kamera, tas griezās un virpuļoja, atkal un atkal atgriežoties brīdī, kad virsroku guva bailes, kad viņa vairs nespēja tām pretoties, kad nodeva savu brālīti. Atkal un atkal meitenes galvā atbalsojās vārdi “Mans brālis ir plānprātiņš”.

“Virsotne”.

Telpa, kurā viņi bija pārlaiduši pirmo nakti.

Jā. Sems atskārtīs. Bet tur bija arī Kvinns. Viņš var izsecināt to pašu.

Astrīda vilcinājās. Bet vilcināties nebija laika. Dreiks jau nu nevilcināsies. Ap šo laiku viņš jau dzen tiem pēdas. Viņš jau ir ceļā.

Viņa nedrīkst atkal ar Dreiku sastapties.

- Pītij, mums jāiet, Astrīda saķēra puisēnu aiz rokas un vilka sev līdzi. Lejup pa kāpnēm. Nav laika apstāties, lai kaut ko paņemtu. Nav laika itin nekam.

Uz ieejas durvīm. Nē. Labāk uz sētas durvīm.

Viņi gāja Mazais Pīts reti kad bija pierunājams skriet pāri aizmugures pagalmam. Koka žodziņš gan bija itin zems, taču, lai piedabūtu Mazo Pītu tam pārrāpties, nācās tērēt gan spēkus, gan šobrīd tik ļoti dārgo laiku. Kaimiņu pagalmu viņi jau šķērsoja skriešus.

- Izvairies no ielām, Astrīda sev piekodināja.

Viņi gāja, cik tālu vien varēja, šķērsojot pagalmu pēc pagalma, līdz atdūrās pret mūri. Izlavījušies uz ielas, viņi pārgāja tai pāri, lai atkal turpinātu ceļu pa pagalmiem un sānieliņām.

Ceļā viņi nevienu nesastapa. Tomēr nevarēja zināt, vai kāds viņus nenovēro.

Beidzot abi sasniedza pauguru, kas iezīmēja pilsētas robežu un “Virsotnes” teritorijas sākumu. Ķerdamies pie krū­miem, viņi rāpās augšup pa smilšaino nogāzi. Astrīda vilka Mazo Pītu sev līdzi, izmisīgi vēlēdamās virzīties ātrāk, taču baidīdamās izdarīt ko tādu, kas varētu brālīti satraukt.

“Virsotnē” nekas nebija mainījies. Barjera vēl arvien bija turpat. Vestibils vēl arvien bija tikpat tīrs, tikpat gaišs un tikpat tukšs.

Astrīdai bija elektroniskā atslēga, ko viņi bija izgatavojuši pirmajā naktī. Meitene sameklēja istabu, atvēra durvis un sabruka gultā.

Tā viņa tur gulēja, elsodama un skatīdamās augšup tuk­šajos griestos. Gulta bija mīksta. Dūca gaisa kondicionētājs.

Vārdus, ko Dreiks bija ielicis viņai mutē, vēl varēja kaut kā attaisnot. Tie bija tikai vārdi. Nenozīmīgi vārdi. Un Mazajam Pītam bija vienalga.

Taču Astrīda nespēja attaisnot bailes. Tās lika kaunēties.

Viņa pielika vēso roku pie sejas, lai pārbaudītu, vai tā patiešām ir tik karsta, cik viņas iztēlē.

- Kurp mēs dodamies, Sem? Kvinns noraizējies taujāja. Viņi traucās aulekšiem nevis vienkārši skrēja, bet joza, ko kājas nes.

Sems skrēja cauri pilsētai, taisni cauri laukumam, it kā nemaz neraizētos par sekošanu.

- Mums jāatrod Astrīda, pirms to ir paguvis Dreiks, teica Sems.

- Palūkosim viņas mājā.

- Nē. Ja tev ir darīšana ar ģēnijiem, tad labi ir tas, ka tev nav jāraizējas, vai netiks izdarīta kāda muļķība. Astrīda būs sapratusi, ka ilgi palikt savā mājā nedrīkst.

- Uz kurieni viņa varētu būt devusies?

Sems bridi padomāja. Uz spēkstaciju.

- Uz spēkstaciju?

- Jā. Tāpēc mēs paņemsim laivu un gar krastu virzīsimies turp.

- Labi. Bet, brač… Tas ir, draugs, vai mums nevajadzētu būt mazliet piesardzīgākiem, nevis skriet taisnā ceļā cauri pilsētai?

Sems viņam neatbildēja. Tam, kāpēc viņš devās pa taisno, nevis meta piesardzīgu līkumu, bija savi iemesli. Pirmkārt, viņš cerēja iegriezties ugunsdzēsēju depo un savākt sev līdzi Edīlio. Otrkārt, bija jāuzzina, vai Kvinns viņu pie pirmās izde­vības nenodos.

Un pastāvēja taktikas problēma, ko Sems izjuta gluži intu­itīvi: Keinam bija vairāk spēka, tāpēc Semam bija vajadzīgs lielāks ātrums. Jo vairāk viņš ļaus šai spēlei ieilgt, jo ticamāk, ka uzvarētājs tajā būs Keins.

Viņi sasniedza ugunsdzēsēju depo. Edīlio sēdēja uguns­dzēsēju mašīnā ar iedarbinātu motoru. Pamanījis Semu un Kvinnu, viņš izliecās pa logu. īstajā brīdī, vecīt, es gribu to iemēģināt, dabūt to uz… Ieraudzījis Sema asinīm nošķiesto seju, viņš apklusa.

- Edīlio, nāc! Mums jāiet.

- Labi, vecīt, tikai ļauj man…

- Nē. Es saku tūlīt pat! Dreiks dzen pēdas Astrīdai. Viņš grasās to nogalināt.

Edīlio vienā lēcienā bija ārā no mašīnas. Uz kurieni?

- Uz laivu piestātni. Mēs paņemsim laivu. Domāju, ka Astrīda būs devusies uz spēkstaciju.

Visi trīs skriešus devās uz piestātni. Sems zināja, ka Orks un Hovards patlaban ir skolā kopā ar Keinu. Dreiks bija ceļā uz Astrīdas māju. Tas nozīmēja, ka daži no huligāniem vēl arvien blandās kaut kur savā nodabā, taču par tiem Sems īpaši neraizējās.

Viņi pamanīja uz rātsnama pakāpieniem slamstāmies Kri­ketu un kādu Koutsas audzēkni, taču ne viens, ne otrs par garām skrienošo trijotni nelikās ne zinis.

Laivu piestātne nebija liela tikai četrdesmit eliņi, no kuriem aizņemta bija apmēram puse. Te bija doki un gra­bošs, rūsas saēsts skārda angārs, kurā kādreiz bijusi konservu fabrika, bet tagad bija ierīkotas laivu remontdarbnīcas. Dau­dzas laivas bija izceltas no ūdens un novietotas uz blokiem; tās izskatījās tik nestabilas, ka tā vien šķita stiprāka vēja brāzma varētu tās apgāzt.

Neviena nebija. Neviens neaizšķērsoja viņiem ceļu.

- Kuru mēs ņemsim? prātoja Sems. Pirmais mērķis nu bija sasniegts, taču no laivām viņš neko daudz nejēdza. Sems uzlūkoja Edīlio, bet tas tikai paraustīja plecus.

- Labi. Tādu, kurā varētu satilpt pieci cilvēki. Motorlaivu.

Ar pilnu degvielas tvertni. Kvinn, aplūko laivas labajā pusē, bet tu, Edīlio, kreisajā. Es aiziešu līdz doka galam un apska­tīšos tur. Ejiet!

Viņi izšķīrās un sāka darboties, ielecot katrā kaut cik atbilstoša paskata laivā, meklējot tur atslēgas un cenšoties izdomāt, kā pārbaudīt degvielas daudzumu. Bet laiks nepielū­dzami ritēja.

Sems ar prāta acīm redzēja Dreiku pārmeklējam Astrīdas māju. Ar šaujamieroci rokā. Varbūt viņš kustas mazliet lēnāk, nekā ierasts, raizēdamies, ka Astrīda un Mazais Pīts var kuru katru bridi atkal teleportēties. To, ka Mazais Pīts savu spēku nepārvalda, Dreiks nevar zināt, tāpēc noteikti cenšas būt kluss I

un pacietīgs.

Tas bija labi. Jo nepārliecinātāks būs Dreiks, jo lēnāk viņš pārvietosies.

Pēkšņi ierūcās motors. Sems izlēca no laivas, kuru patlaban pārbaudīja, un metās atpakaļ gar doku. Gabaliņu tālāk viņš atrada Kvinnu lepni sēžam vaļējā motorlaivā ar nosaukumu “Bostonas vaļu mednieks”.

- Tā darbojas, Kvinns cauri motora kūtrajiem elsieniem pavēstīja.

- Malacis, vecīt! paslavēja Sems. Viņš ielēca laivā blakus Kvinnam. Edīlio, šurpu!

Edllio nokabināja tauvu no pāļa un ielēca laivā. Man tevi jābridina, vecīt: man ir jūrasslimība.

-Tā gan pašlaik nav mūsu lielākā problēma, vai ne? noteica Sems.

- Es laivu iedarbināju, bet, kā to vadīt, nezinu, sacīja Kvinns.

- Ari es nezinu, atzinās Sems. Bet gan jau iemācīšos.

- Ei, ei! Tā bija Orka dārdošā balss. Nedomājiet aiz­laisties!

Doka galā stāvēja Orks, Hovards un Panda.

- Krikets, attapa Sems. Viņš mūs redzēja. Viņš būs tiem pateicis.

Visi trīs huligāni metās skriet.

Sems izmisīgi noskatīja kontrolierīces. Motors elsa; laiva paceltu enkuru attālinājās no doka, taču pārlieku lēni. Pārlēkt šai spraugai viegli varētu pat Orks.

- Drosele, Edllio norādīja uz kloķi ar sarkanu galu. Tā to iedarbinās.

-Jā. Turieties!

Sems pārvietoja droseli par vienu iedaļu uz augšu. Laiva rāvās uz priekšu un ietriecās pālī. Sems tik tikko noturējās kājās, Edllio iekrampējās laivas apmalē, bet Kvinns smagi nosēdās priekšgalā.

Laivas priekšgals, strīķēdamies gar pāli, pagriezās pret atklātu ūdeni.

- No sākuma vajadzētu mazliet piebremzēt, ieteica Edl­lio.

- Stop! Apturi laivu! dimdinādams šurp pa doku, aizel­sies kliedza Orks. Ka triekšu pa tavu stulbo pauri!

Sems stūrēja viņš vismaz tā cerēja vajadzīgajā virzienā, un laiva lēnām pukšķināja prom no krasta. Nu jau tā Orkam vairs nebija sasniedzama.

- Keins tevi nogalinās! kliedza Panda.

- Kvinn, tu nodevējs! brēca Hovards.

- Pasaki viņiem, ka es tevi piespiedu, teica Sems.

-Ko?

- Dari, ko tev liek! Sems šņāca.

Kvinns pierausās kājās un, salicis rokas taurītē, nokliedzās:

- Viņš mani piespieda!

- Tagad pasaki viņiem, ka mēs brauksim uz spēkstaciju.

- Bet, vecīt…

- Dari, kā teikts! uzstāja Sems. Un parādi virzienu.

- Mēs braucam uz spēkstaciju, kliedza Kvinns un norā­dīja uz ziemeļiem.

Sems palaida vaļā stūri un raidīja spēcīgu kreiso āķi Kvinnam tieši sejā. Kvinns atkal smagi atsēdās.

- Kas, pie…

- Tas tāpēc, lai izskatītos ticami, teica Sems. Tā nebija atvainošanās.

Laiva tagad bija atklātos ūdeņos. Pacēlis augstu virs galvas roku ar izslietu vidējo pirkstu, Sems pavirzīja droseli par vēl vienu iedaļu uz augšu un pagrieza laivu uz ziemeļiem, uz spēkstacijas pusi.

- Kas te notiek? Edīlio apmulsis jautāja. Viņš stāvēja labu gabalu Semam aiz muguras: ko var zināt ja nu Sems iekrauj arī viņam.

- Spēkstacijā viņas nebūs, pavēstīja Sems. Astrīda būs devusies uz “Virsotni”. Uz ziemeļiem mēs virzīsimies tikai tik ilgi, kamēr mūs vēros Orks.

- Tu man meloji, Kvinns pārmeta. Viņš berzēja zodu, kā pārbaudīdams, vai apakšžoklis vēl arvien ir vietā.

-Jā-

- Tu man neuzticējies.

Orks, Hovards un Panda pazuda skatienam iespējams, bija aizskrējuši atpakaļ, lai ziņotu Keinam. Tiklīdz Sems bija pārliecināts, ka tie ir prom, viņš pagrieza stūri, uzstūma dro­seli līdz pašai augšai un pagrieza laivu uz dienvidiem.

Dreiks mitinājās kādā tukšā mājā netālu no pilsētas lau­kuma. Līdz rātsnamam bija nepilnas minūtes gājiens. Puisis, kuram tā kādreiz piederēja, bija dzīvojis viens. Māja bija neliela tikai divas guļamistabas -, ļoti glīta un ļoti racionāli iekārtota tieši tā, kā patika Dreikam.

Šim puisim, mājas īpašniekam, kura vārdu Dreiks bija aizmirsis, bija piederējuši šaujamieroči. Kopā veseli trīs: apmēram divdesmitā kalibra bise, medību šautene “trīsdesmit-nulle-seši” ar optisko tēmēkli un deviņmilimetriga pusau­tomātiskā pistole Glock.

Visus trīs ieročus Dreiks turēja pielādētus. Tie bija izvietoti uz virtuves galda, izlikti apskatei kā priekšmeti, kas uzlū­kojami ar mīlestību.

Viņš paķēra šauteni. Laide bija gludena kā stikls, nopulēta līdz mirdzumam. Šautene smaržoja pēc tērauda un eļļas. Dreiks bridi svārstījās, vai to ņemt, jo no tik gara stobra līdz šim nekad nebija šāvis. Viņam pat nebija īstas sajēgas, kā lietot optisko tēmēkli. Bet vai tas varēja būt sarežģīti?

Dreiks uzkāra sev ādas siksnu plecā un, pārbaudot kustību brīvību, pagrozījās. Šautene bija smaga un mazliet par garu. Tas resnais gals ar gumijas polsteriti nokarājās viņam pie augšstilba. Tomēr viņš varēja ar to rīkoties.

Tad Dreiks paņēma pistoli. Cieši to satvēris, puisis uzlika pirksta galu uz mēlītes. Dreikam patika sajust šo ieroci rokā.

Savulaik tēvs viņam bija iemācījis šaut ar savu dienesta pistoli. Dreiks vēl arvien atcerējās pirmo mācībstundu. Ielādēt aptverē šāviņus. Ieslidināt aptveri ieroča laidē. Nostiprināt aizbīdni. Noklikšķināt drošības slēģu.

Klik! Droši.

Klik! Nāvējoši.

Dreiks atcerējās, kā tēvs viņam bija mācījis turēt laidi cieši, bet ne pārāk stingri. Ielikt labās rokas plaukstu kreisajā un rūpīgi notēmēt, pagriežot augumu sāniski, lai samazinātu mērķa apjomu, ja kāds šauj pretī. Tēvam nācās kliegt, jo abiem bija ausu aizbāžņi.

-Ja tu šauj mērķī, tad cel tēmēkli, līdz tas ir tieši zem mērķa centra. Lēni izelpo un tad piespied.

Pirmais rībiens, atsitiens, šaujampulvera smaka, tas, kā ierocis palēcās teju vai sešas collas, Dreika prātā šīs atmiņas bija spilgtākas par jebkurām citām.

Viņa pirmais šāviens pat neskāra mērķi.

Tāpat bija ar otro, jo pēc pirmajā reizē piedzīvotā atsitiena viņš bija gaidās sarāvies.

Trešais šāviens jau aizķēra mērķa apakšējo stūri.

Todien Dreiks izšāva visu munīcijas kasti, un, kad tas bija izdarīts, viņam kaut kas iešāvās prātā.

- Ko tad, ja es nešauju mērķī? viņš jautāja tēvam. Ko tad, ja es šauju uz cilvēku?

- Nešauj uz cilvēkiem! nobrīdināja tēvs. Taču tad viņš kļuva pieļāvīgāks vecais, bez šaubām, jutās atvieglots, atra­dis lai nu kādu, tomēr iespēju pamācīt savu grūti audzināmo dēlu. Dažādi cilvēki ieteiks tev atšķirīgas tehnikas. Bet ja tas būtu es… Pieņemsim, es apturu satiksmi un man šķiet, ka redzu kādu pilsoni sniedzamies pēc ieroča, un nospriežu, ka man nāksies izšaut. Es tikai notēmēju. Notēmēju tā, it kā stobrs būtu mans sestais pirksts. Tu notēmē un, ja tev jāšauj, izšauj pusi aptveres blaukš, blaukš, blaukš, blaukš!

- Kāpēc tik daudz?

- Jo, ja reiz tev jāšauj, tu šauj, lai nogalinātu. Šādās situā­cijās tu netēmēsi precīzi viņam galvā vai sirdī; tu notēmēsi masas vidū, un tev būs cerība, ka kāds no šāvieniem būs veiksmīgs, bet, ja arī nebūs, ja tu trāpīsi tikai plecā vai vēderā, trieciena spēks viņu tik un tā nogāzīs gar zemi.

Dreiks nedomāja, ka Astrīdas nogalināšanai būs vajadzīgi seši šāvieni.

Viņš tik dzīvi un spilgti, līdz pēdējam sīkumam atcerējās reizi, kad sašāva Holdenu, kaimiņu puiku, kuram patika nākt pie viņa un krist uz nerviem. Ar mazkalibra ieroci šautā lode bija trāpījusi tik vien kā stilbā, tomēr tas puika gandrīz vai atdeva galus. Šī “negadījuma” pēc tad ari Dreiks tika nosūtīts uz Koutsu.

Tagad viņš turēja rokā deviņu milimetru Glock, kas nebija tik spēcīgs kā tēva četrdesmitā kalibra Smith & Wesson, tomēr nopietnāks par “divdesmitdivnieku”, ko viņš bija izmantojis pret Holdenu.

Pietiks ar diviem šāvieniem. Viens iedomīgajai blondī­nei, otrs viņas plānprātiņam. Tas būtu forši. Viņš atgrieztos un ziņotu Keinam: “Divi mērķi, divas lodes.” Tas noslaucītu Diānai no sejas to smīnu.

Astrīdas māja nebija tālu. Bet meistarstiķis būtu novākt skuķi, pirms viņas sīkais brālis pagūst likt lietā savas izgai­šanas spējas.

Dreiks ienīda šo spēku. Bija tikai viens iemesls, kāpēc parādi komandē Keins, nevis Dreiks: Keinam piemīt spēks.

Bet Keins saprata, ka ar spēku apveltītie bērni ir jākontrolē. Un, tā kā Keins un Diāna kontrolē visus ķertos, kas var attu­rēt Dreiku lietot viņa paša deviņmilimetrīgo burvju varu, lai galu galā savāktu visu sev?

Taču pirmām kārtām tas, kas darāms vispirms.

Lūkodamies uz Astrīdas māju no puskvartāla attāluma, Dreiks meklēja kādu zīmi, kas norādītu, kurā no istabāfn meitene varētu būt.

Viņš aizlavījās līdz mājas aizmugurei un nokļuva pie sētas puses lieveņa. Durvis bija aizslēgtas. Tas, kurš slēdz sētas dur­vis, mēdz turēt aizslēgtas ari parādes durvis. Bet logus varbūt tomēr ne. Dreiks uzlēca uz lieveņa margām un pieliecās, lai paceltu logu. Tas padevās viegli. Daudz grūtāk bija, nesaceļot troksni, pa to iespraukties.

Lai izietu cauri visām istabām, ieskatītos katrā skapī, zem katras gultas, aiz katra aizkara, neaizmirstot pat šauro bēniņu kambari, pagāja desmit minūtes.

Piepeši Dreiku pārņēma panika. Astrīda varēja būt jebkur. Nedabūjis snuķi rokā, viņš izskatīsies pēc pēdējā muļķa.

Kurp viņa varēja doties?

Dreiks pārbaudīja garāžu. Nekā. Ne automašīnu, ne Astrī­das. Toties tur bija zāles pļāvējs, un, kur ir zāles pļāvējs, tur jābūt ari… jā, benzīna kannai.

Viņš prātoja, kas notiktu, ja Astrīda un viņas plānprātiņš pēkšņi aizburtu sevi uz degošu māju.

Dreiks atvēra benzīna kannu, aizgāja uz virtuvi un ņēmās smidzināt benzīnu. Vispirms uz letēm, tad ģimenes istabā: šļakatu uz aizkariem, tērcīti dzīvojamā istabā pāri galdam un vēl pēdējo šļakatu uz durvju portjerām.

Nekur nebija atrodami sērkociņi. Dreiks noplēsa papīra dvieli un aizdedzināja to pie plīts. Uzmetis degošo papīra gabalu uz ēdamgalda, viņš izgāja pa parādes durvīm, pat nepapūloties tās aizslēgt.

- Šeit viņa vairs nevarēs paslēpties, viņš sev teica.

Aizsteidzies atpakaļ uz laukumu, Dreiks metās augšup pa baznīcas kāpnēm. Baznīcai bija zvanu tornis. Lai arī ne sevišķi augsts, tomēr no turienes būs gūstams itin labs skats pār apkārtni.

Augšup pa vītņu kāpnēm. Dreiks atgrūda vaļā eņģēs iestip­rināto lūku un ierāpās šaurā, putekļainā, zirnekļu tīkliem klātā telpā. Visvairāk vietas te aizņēma zvans. Viņš no tā rūpīgi izvairījās pieskaroties zvanam, skaņa izplatītos pa visu apkārtni.

Logi bija aizslēģoti. Slēģiem bija slīpi režģveida ielaidumi, pa kuriem iekļūt gaisam un izkļūt rezonējošajai skaņai, taču, skatoties pa tiem, varēja redzēt tikai pašu torņa pakāji. Lik­dams lietā šautenes resno galu, Dreiks izsita pirmo režģi. Tas novēlās zemē.

Bērni, kas tobrīd atradās laukumā, palūkojās augšup. Lai jau. Dreiks izgāza trīs atlikušos režģus, un tie grabēdami nogāzās zemē. Nu viņam pavērās neierobežots skats uz visām pusēm tālu pāri Perdidobīčas oranžajiem dakstiņu jumtiem.

Pārlūkošanu Dreiks sāka no Astrīdas mājas, kas jau bija sākusi dūmot. Viņš darbojās metodiski kā mednieks, kas cen­šas notvert jebkādu kustību. Ikreiz, kad Dreiks ieraudzīja kādu ejam vai skrienam, vai braucam ar divriteni, viņš nomērķēja uz to un ielūkojās šautenes tēmēkli.

Viņš jutās kā pats Dievs. Viss, kas viņam bija jādara tikai jānospiež gailis.

Bet neviens no kustīgajiem stāviem tur, tālu lejā, nebija Astrīda. Tik gaišus matus nebija iespējams nepamanīt. Nē. Astrīdas tur nebija.

Kad Dreiks jau grasījās mest mieru, viņš pamanīja dru­džainu rosību pie laivu piestātnes. Puisis pagrozīja tēmēkli, un pēkšņi gaišajā laukumā skaidri parādījās Sems Tempis. Kādu bridi skatiens bija notēmēts tieši viņam krūtis. Bet tad Sems bija prom. Viņš bija ielēcis laivā.

Neiespējami. Keins taču turēja Semu sagūstītu skolā. Kā viņš no turienes izsprucis?

Laivā bija ari Edīlio un Kvinns. Viņi brauca prom. Dreiks redzēja, kā dzenskrūve kuļ ūdeni.

Kvinns. Tad re, kā Sems ticis prom! Tas jau bija sagaidāms.

Gan Dreiks sagādās sev iespēju miļi patērzēt ar Kvinnu.

Uz doka bija saskatāms Orks, kurš, nespēdams neko jēdzīgu izdarīt, kliedza un vicināja rungu. Laiva uzņēma ātrumu un pagriezās uz ziemeļiem, atstādama aiz sevis ķīļūdens strūklu kā garu, baltu bultu.

Nebija šaubu, ka Sems mēģinās sameklēt Astrīdu. Un viņš devās uz ziemeļiem.

Spēkstacija. Droši vien viņa ir spēkstacijā.

Dreiks nolamājās un īsu bridi sajuta gandrīz izmisīgas bailes pievilt Keinu. Viņš neraizējās par to, ko Keins varētu viņam nodarīt viņš galu galā bija Keinam vajadzīgs -, taču viņš zināja: ja neizdosies izpildīt Keina pavēli, Diāna smiesies.

Dreiks nolika šauteni. Kā viņš varētu sasniegt spēkstaciju pirms Sema?

Tas nebija iespējams. Pat tad ne, ja viņš paņemtu laivu un uzspēlētu pakaļdzīšanos. Automašīna? Varbūt. Bet viņš nezi­nāja ceļu, un brauciens ar laivu noteikti bija taisnāks. Paies labs brīdis, pirms viņš sasniegs laivu piestātni un… Bet pag!

Motorlaiva apmeta slaidu līkumu un pagriezās pretējā virzienā.

- Paskat, cik tu gudrs, Sem! nočukstēja Dreiks. Un tomēr ne pietiekami.

Tēmēklī viņš varēja saskatīt Sema seju. Sems stāvēja pie stūres, un vējš pūta viņam sejā. Izglābies no Keina, piemuļ­ķojis Orku, tik pašapzinīgs un apmierināts ar sevi, šis varonis tagad traucās uz dienvidiem.

Šaut no tik liela attāluma nebija jēgas. Dreiks to zināja.

Viņš pagrieza ieroci uz dienvidiem, un skatiens atdūrās pret barjeru. Necik tālu Sems šajā virzienā nevarēja aizbraukt.

Pludmale klinšu pakājē? Ja Astrīda ir tur, Dreiks nekādi netiks pie viņas, pirms Sems būs tur nokļuvis ar motorlaivu. Ja tā meiča ir tur, spēlīte ir zaudēta.

Bet ja nu ne… ja viņa ir, teiksim, viesnīcā, “Virsotnē”? Tad, rīkojoties pietiekami ātri, viņam vēl ir iespēja.

Vai gan nebūtu vareni nošaut to skuķi tieši Sema Tempļa acu priekšā?