Prom

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

123 STUNDAS, 52 MINŪTES

Sems, Edīlio, Kvinns, Astrīda un Mazais Pīts kuģoja gar IBJZ sienu tālāk jūrā. Barjeras izliekums veda viņus prom no cietzemes, lai pēc kāda laika atkal tai tuvinātu.

Nekāda cauruma sienā nebija. Nekādas avārijas izejas.

Saulei rietot, viņi virzījās uz ziemeļiem, atstājot aiz sevis sīku, neapdzīvotu saliņu puduri. Vienā no šīm saliņām bija ietriekusies skaista, balta jahta. Sems nolēma piebraukt tuvāk, lai to aplūkotu pamatīgāk, tomēr pārdomāja. Viņš bija apņē­mies nobraukt gar visu IBJZ sienu. Ja jau viņš bija iesprostots kā zelta zivtiņa burkā, tad gribēja redzēt visu burku.

Apmetusi garu pusloku ap spokaini rāmo jūru, IBJZ siena ietiecās krastā Stefanorejas nacionālā parka teritorijā.

Krastu veidoja nepieejams robotu klinšu un radžu cietoks­nis, ko skāra rietošās saules zeltainā gaisma.

- Cik skaistil noteica Astrīda.

- Man labāk patiktu necils kakts, ja tikai tajā būtu iespē­jams piestāt, atzina Sems.

Viļņi vēl arvien bija rāmi, taču klintis jau tā sadragātajā “Bostonas vaļu medniekā” viegli varēja izsist caurumu.

Viņi pagriezās uz dienvidiem un lēni pukšķināja uz priekšu, cerot atrast piestāšanai piemērotu vietu, pirms iestāsies nakts un būs izbeigusies degviela.

Beidzot viņi pamanīja mazītiņu V veida smilšu pleķīti, ne vai­rāk kā divpadsmit pēdas platumā un divreiz mazāk dziļumā.

Ja paveiktos, sprieda Sems, viņš varētu tur piestūrēt laivu un piestāt krastā. Laiva gan tik un tā vairs ilgi nekalpos, un viņi būs palikuši kājāmgājējos bez kartes, septiņdesmit pēdu augstas klints pakājē.

- Kā izskatās ar benzīnu, Edīlio?

Edīlio iemērca tvertnē sprunguli un atkal to izvilka. Necik daudz nav. Varbūt kāda colla.

- Labi. Laikam jau nekas cits neatliks. Aizsprādzējiet ciešāk savas glābšanas vestes.

Sems pagrūda uz priekšu droseli un notēmēja uz niecīgo liedagu. Viņam nācās saglabāt ātrumu, citādi gausie viļņi viņu ietriektu klintīs, kas pacēlās smilšu strēlei abās pusēs.

Laiva ieskrēja smiltīs. Trieciens lika Astrīdai zaudēt līdz­svaru, bet, pirms meitene nokrita, Edīlio viņu satvēra aiz rokas. Četri pusaudži žigli izlēca krastā. Toties Mazais Pīts ne tikai nejuta vēlmi kāpt ārā, bet, šķiet, pat nemanīja viņu klātbūtni. Tāpēc Sems, baidīdamies, ka puisēns kuru katru bridi varētu satrakoties un sākt viņu žņaugt vai kaut kur aizteleportēt, vai vismaz kliegt pilnā kaklā, iznesa mazo krastā.

Edīlio paņēma līdzi laivas avārijas aprīkojumu, kas gan sastāvēja tikai no sērkociņu kastītes, pāris leikoplasta iepako­jumiem, divām signālraķetēm un mazītiņa kompasa.

- Kā mēs uzdabūsim Mazo Pītu tajā klintī? Sems skaļi prātoja. Nav jau īpaši grūti tajā uzkāpt, tomēr…

- Viņš tiks galā, drošināja Astrīda. Reizēm viņš mēdz rāpties kokos. Tad, kad pats to grib.

Semam un Edīlio bija vienāda šaubu pilna sejas izteiksme.

- Viņš to patiešām var, apliecināja Astrīda. Man tikai jāatceras atslēgas vārdi. Tam bija kaut kāds sakars ar kaķi.

- Labi.

- Reiz viņš sekoja kaķim kokā.

- Nezinu, vai tagad vairs pastāv paisumi un bēgumi, ieteicās Kvinns, bet, ja tādi ir, tad šis liedags drīz atradīsies zem ūdens.

- Čārlijs Tuncis, sacīja Astrīda.

Trīs zēni neizpratnē blenza viņā.

- Kaķis, meitene paskaidroja. Tā vārds bija Čārlijs Tuncis. Viņa notupās līdzās Mazajam Pītam. Pītij! Čārlijs Tuncis. Čārlijs Tuncis! Vai atceries?

- Nav jau nemaz tik traki, Kvinns tikko dzirdami nomur­mināja.

- Labi, noteica Sems. Kā būtu, ja tu, Edīlio, ietu pirmais, tad Astrīda, lai Mazais Pīts varētu viņai sekot. Mēs ar Kvinnu iesim pēdējie, ja nu gadījumā M. P. paslīd.

Izrādījās, ka Astrīdai bija taisnība Mazais Pīts mācēja rāpties. Patiesībā viņš gandrīz pat apsteidza Astrīdu. Tomēr kāpšana vedās lēni, un klints virsotni viņi sasniedza, tikai iestājoties tumsai. Kad gājēji beidzot sabruka priežu skujām piebirušajā zāļainajā laukumiņā zem augstajiem kokiem, tiem lieti noderēja visi Edīlio līdzi paņemtie leikoplasti.

- Domājams, gulēsim tepat, sacīja Sems.

- Vēl ir silti, teica Astrīda.

- Bet ir tumšs, bilda Sems.

- Iekursim ugunskuru, ierosināja Astrīda.

- Lai aizbaidītu lāčus, ko? Edīlio nervozi apjautājās.

- Nelaimīgā kārtā tas ir tikai mīts, teica Astrīda. Sav­vaļas dzīvniekiem itin bieži nākas redzēt uguni. Viņi no tās īpaši nebaidās.

Edīlio nožēlā papurināja galvu. Reizēm, Astrīd, šīs tavas vispusīgās zināšanas nemaz nenāk par labu.

- Saprotu, Astrīda pamāja ar galvu. Nu tad es gribēju teikt, ka lāči, tāpat kā visi pārējie savvaļas dzīvnieki, baidās no uguns.

- Kā tad. Par vēlu. Edīlio nervozi raudzījās naksnīgi mel­najās ēnās zem kokiem.

Kamēr Sems un Kvinns meklēja ugunskuram malku, Astrīda un Edīlio pieskatīja Mazo Pītu.

Kvinns bija nervozs, šķiet, vairāku iemeslu dēļ. Es jau tev neuzbāžos vai kaut kā tamlīdzīgi, Sem, viņš teica, bet,

brač, ja tu tik tiešām spēj veikt kaut kādu burvestību, tev jāizdomā, kā to likt lietā.

- Zinu, attrauca Sems. Tici man, ja es mācētu iedegt gaismu, es to izdarītu.

- Nūja. Tev jau vienmēr ir bijis bail no tumsas.

Pēc briža Sems teica: Nebiju domājis, ka tev tas ir zināms.

- Tas jau nav nekas liels. Katrs no kaut kā baidās, Kvinns klusi sacīja.

- No kā baidies tu?

- Es? Kvinns, turēdams rokās dažus iekura sprunguļus, bridi klusēja un domāja. Laikam jau man ir bail no tā, ka es varētu būt nekas. Varens, liels… nekas.

Viņi savāca pietiekami daudz malkas un krietnu riekšavu priežu skuju iekuram, un drīz jau sprakšķēja gaišs, lai ari dūmojošs ugunskurs.

Edllio lūkojās liesmās. Tā ir labāk, pat ja tas neaizbaida lāčus. Turklāt neesmu vairs tajā laivā. Man labāk patīk cieta zeme.

Sildīties pie ugunskura nebija vajadzības, bet Sems izbau­dīja ari to. Oranžā gaisma meta uz koku stumbriem un zariem blāvu atblāzmu, padarot vakaru vēl tumšāku. Bet, kamēr dega ugunskurs, viņi varēja sev iestāstīt, ka atrodas drošībā.

- Varbūt kāds zina kādu spoku stāstu? puspajokam apjautājās Edllio.

- Vai zini, ko es gribētu? jautāja Astrīda. Pildītos cepumus. Reiz es biju vasaras nometnē. Tā bija vecmodīga nometne ar makšķerēšanu un zirgu izjādēm, un to šausmīgo dziedāšanu, sēžot ap ugunskuru. Tur mums deva pildītos cepumus. Tad man tie nepatika galvenokārt tāpēc, ka man nepatika pati nometne. Bet tagad…

Sems lūkojās viņā cauri liesmām. Astrīdai reiz tik rak­sturīgās stīvinātās, baltās blūzes tagad bija devušas vietu T krekliem. Un nu, kad abi kopā bija tik daudz pieredzējuši, meitene viņam vairs neiedvesa tādu bijāšanu. Tomēr viņa vēl arvien bija tik skaista, ka zēnam brīžiem bija jānolaiž acis. Un tas, ka Sems bija viņu skūpstījis, nozīmēja, ka katra ar Astrīdu saistītā doma tagad bija kā visaptveroša atmiņu, smaržu, garšu un sajūtu lavīna.

Sems sagrozījās un iekoda lūpā, lai sāpes novērstu viņu no domām par Astrīdu un viņas kreklu, viņas matiem un ādu.

- Nav ne īstais laiks, ne īstā vieta, viņš klusībā nomurmināja.

Mazais Pīts sēdēja, sakrustojis kājas, un raudzījās liesmās. Sems prātoja, kas norisinās mazā zēna galvā. Kāds spēks slēp­jas aiz šīm nevainīgajām acīm.

- Ēst, sacīja Mazais Pīts. Ņam, ņam.

Astrīda apkampa viņu. Zinu, mazo brāļuk. Rīt mēs sada­būsim ēdienu.

Pamazām viņu plakstiņi kļuva smagi. Cits pēc cita viņi atlaidās guļus, apklusa, aizmiga. Sems palika pēdējais. Uguns­kurs dzisa. Tumsa apņēma viņus no visām pusēm.

Sems sēdēja sakrustotām kājām jeb turciski, kā to dēvēja tajos laikos, kad viņš vēl gāja bērnudārzā. Plaukstas pavērstas augšup un novietotas uz ceļiem.

Kā?

Kā tas bija noticis? Kā tas ar viņu bija noticis?

Kā viņš to varētu pārvaldīt, panākt, lai tas klausa viņa pavēlēm?

Zēns pievēra acis un centās atsaukt atmiņā paniku, ko bija jutis katru reizi, kad radīja gaismu. Bija viegli to atcerēties, taču neiespējami izjust no jauna.

Cik vien klusi spēdams, viņš aizlavījās no ugunskura. Tumsa zem kokiem varēja slēpt tūkstošiem baismu. Sems devās pretim savām bailēm.

Zem kājām šņirkstēja priežu skujas. Viņš gāja, līdz aiz muguras varēja izšķirt vairs tikai vāju dziestošā ugunskura atblāzmu un nebija sajūtama tā sveķaino dūmu smarža.

Viņš pacēla rokas, kā bija redzējis darām Keinu: plaukstas izvērstas, kā signalizējot kādam, lai apstājas, vai kā mācītā­jam, kurš svētī draudzi.

Sems atsauca prātā atmiņas par nakts murga izraisītajām bailēm paša guļamistabā, par paniku, kad Mazais Pīts viņu žņaudza, un pēkšņo reakciju, kad mazā dedzinātāja centās viņu nogalināt.

Nekā. Tas nedarbojās. Viņš nemācēja nosimulēt bailes, un ari mēģinājums sevi nobaidīt ar tumšu mežu izrādījās neveiksmīgs.

Aiz muguras atskanēja troksnis. Sems apsviedās.

- Nekas nesanāk, vai ne? teica Astrīda.

- Gandrīz sanāca. Tu mani tā sabiedēji, ka vēl mazliet un tas notiktu, sacīja Sems.

Astrīda pienāca tuvāk. Ir kaut kas briesmīgs, ko gribu tev izstāstīt.

- Briesmīgs?

- Es nodevu savu mazo brālīti. Padevos Dreikam. Viņš gri­bēja, lai nosaucu Pītiju tajā vārdā, to teikdama, viņa izlocīja pirkstus nedabiskā leņķī, kā gribēdama tīši darīt sev sāpes.

Sems saņēma viņas rokas savējās. Ko viņš izdarīja?

- Neko. Tikai…

- Tikai ko?

- Viņš mani pāris reižu iepļaukāja. Nu, tas vēl nebija tik briesmīgi, bet…

- Viņš tev sita? Semam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu iedzēris skābi. Viņš tev sita?

Astrīda pamāja ar galvu. Viņa centās paskaidrot, taču balss viņu pievīla. Tāpēc meitene norādīja uz vaigu uz vietu, kur Dreika roka bija bliezusi ar pietiekamu spēku, lai liktu viņas galvai noliekties uz pleca. Tad viņa saņēmās un mēģināja vēlreiz. Nav jau nekas liels. Bet es biju pārbijusies. Sem, es biju tā pārbijusies. Viņa pienāca tuvāk, varbūt gribēdama sajust sev apkārt puiša rokas.

Sems atkāpās. Ceru, ka viņš ir pagalam, viņš sacīja.

- Ceru, ka viņš ir pagalam, jo, ja tā nav, es pats viņu nogali­nāšu.

- Sem!

Zēna rokas bija sažņaugtas dūrēs. Bija sajūta, it kā sma­dzenes galvaskausā vārītos. Elpa kļuva sekla un saraustīta.

- Sem, Astrīda čukstus mudināja. Mēģini tagad.

Viņš neizpratnē blenza uz meiteni.

- Tagad! viņa uzkliedza.

Sems pacēla rokas izvērstām plaukstām un nomērķēja tās pret koku.

- Āāāāā! viņš iekliedzās, un no plaukstām izšāvās mir­dzošas, zaļas gaismas bultas.

Sems elsodams nolaida rokas gar sāniem, apdullis no tā, ko bija izdalījis. Koks bija pārdedzis pušu. Tas gāzās. No sākuma lēni, tad jau ātrāk, līdz beidzot smagi iegāzās ērkšķu krūmu puduri.

Astrīda, pienākusi klāt no mugurpuses, apkampa viņu. Sems sajuta uz skausta meitenes asaras, ausi viņas elpu.

- Piedod, Sem!

- Piedot?

- Tu nevari izsaukt bailes, kad tev tas vajadzīgs, Sem. Bet dusmas ir tās pašas bailes, tikai tēmētas uz āru. Izsaukt dus­mas ir vienkārši.

-Tu ar mani manipulēji? Viņš atraisījās no Astrīdas rokām un pagriezās pret viņu.

- Ar Dreiku viss notika tieši tā, kā es tev izstāstīju, teica Astrīda. Bet es nebiju domājusi tev to atklāt, pirms ierau­dzīju tevi šeit. Tu apgalvoji, ka spēku iedarbinot bailes. Tad nu es nodomāju…

-Jā. Zēns jutās savādi satriekts. Tikko viņš pirmo reizi apzināti bija izsaucis gaismu. Tomēr viņš nejutās pacilāts, drīzāk gan noskumis. Tātad man jābūt saniknotam, nevis pārbiedētam. Man jāvēlas darīt cilvēkiem pāri.

- Tu iemācīsies to pārvaldīt, drošināja Astrīda. Tev tas padosies aizvien labāk. Un pienāks brīdis, kad tev, lai iedarbi­nātu spēku, vairs nebūs nekas īpašs jājūt.

- Ak, kas tā būs par laimīgu dienu! Sema balsi skanēja rūgts sarkasms. Es būšu spējīgs kādu sadedzināt, pats neko nejūtot.

- Man žēl, Sem. Patiešām žēl. Žēl tevis tas ir, žēl, ka tam tā bija jānotiek. Tev ir pilnīgs iemesls baidīties no sava spēka. Bet patiesība ir tāda, ka mums šis tavs spēks ir vajadzīgs.

Tā viņi stāvēja tik tālu viens no otra, lai gan abus šķira tikai kāda pēda. Sema domas maldījās tālumā, atdzīvinot atmiņas par notikumiem, kas, šķiet, risinājušies pirms mil­jons gadiem. Pirms miljons gadiem vai varbūt tikai astoņām dienām.

- Piedod, Astrīda čukstus teica un, izstiepusi rokas, pie­vilka Semu sev klāt.

Sems uzlika zodu meitenei uz galvas. Lūkodamies viņai pāri, zēns redzēja sev priekšā uguns atblāzmu. Pārējo apkārtni ietina tumsa tumsa, kas viņu bija biedējusi jau kopš agras bērnības.

- Reizēm tu esi uz vijņa. Reizēm vilnis tevi apgāž, viņš beidzot sacīja.

- Tā ir IBJZ, Sem. Ne jau tu tur esi vainīgs. Vienkārši te ir IBJZ.