Prom

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

»

74 STUNDAS, 10 MINŪTES

- Astrld! ierunājās Edilio. Man tik ļoti žēl tavas mājas. Jūtu tev līdzi.

Astrīda saspieda Edīlio roku. Jā. Jāatzīstas, ka man bija smagi to ieraudzīt.

- Tu vari palikt ugunsdzēsēju depo kopā ar mani un Semu, un Kvinnu, piedāvāja Edīlio.

- Būs jau labi. Mēs ar Pītiju kādu laiku padzīvosim Mātes Marijas un Brāļa Džona mājā. Viņi tur diez vai mēdz uzturē­ties. Un pat tad, ja tur kāds dzīvo, nu, tu jau zini, ir patīkami, ja līdzās ir cilvēki.

Trijotne Edīlio, Astrīda un Mazais Pīts atradās kabinetā, kas kādreiz bija piederējis Perdidobīčas mēram un ko pēc tam bija ieņēmis Keins Sorens. No sākuma Sems bija pretojies domai par kabineta pārņemšanu tas viņam bija licies ārišķīgi un nevajadzīgi. Bet Astrīda viņu pārliecināja gan par to, cik svarīgi ir simboli, gan par to, ko bērniem nozīmē izjūta, ka kāds uzņēmies par viņiem atbildību.

Viņa iesēdināja Mazo Pītu krēslā un iedeva viņam papīra turzu, pilnu ar rīsu pārslām. Mazajam Pītam patika tās ēst sausas, bez piena.

- Kur Sems? jautāja Astrīda. Un kāpēc mēs esam šeit?

Edīlio izskatījās samulsis. Mums tev kaut kas jāparāda.

Tajā brīdī durvīs parādījās Sems. Viņš pat neuzsmaidīja

Astrīdai, savukārt Mazajam Pītam veltīja piesardzīgu skatienu.

Tad viņš, aši pametis sveicienu, teica: Astrīd, ir kaut kas tāds, kas tev jāredz. Un, manuprāt, būtu labāk, ja Mazais Pīts to neredzētu.

- Es nesaprotu.

Sems iekrita krēslā, ko pēdējā laikā bija aizņēmis Keins. Astrīda jutās satriekta, redzot, cik līdzīgi, pavirši uzlūkojot, šķita abi zēni. Un ari par to, cik atšķirīgu reakciju viņā pašā izsauca abu līdzīgās iezīmes. Keins savu augstprātību un cietsirdību slēpa ar mierīgu un savaldīgu stāju, turpretī Sems ļāva savām emocijām brīvi atainoties sejā. Šobrīd viņš bija noskumis, noguris un noraizējies.

- Kā tu domā, vai M. P. nevarētu pasēdēt blakustelpā kopā ar Edīlio?

- Tas izklausās biedējoši, teica Astrīda. Un Sema sejas izteiksme nevedināja domāt par pretējo.

Viņa panāca, lai brālītis pieceltos un izietu, taču tas prasīja zināmas pūles. Mazajam Pītam līdzi izgāja Edīlio.

Sems turēja rokā DVD. Vakar es aizsūtīju Edīlio uz spēksta­ciju sadabūt divas lietas, viņš paskaidroja. Pirmām kārtām automātiskos ieročus no sardzes mājas.

- Mašīnpistoles?

- Jā. Ne tik daudz pašiem, cik tālab, lai tiem netiktu klāt citi.

- Nu jau mums iestājies bruņošanās drudzis, secināja Astrīda.

Viņas tonis, šķiet, Semu kaitināja. Vai gribi, lai atstāju tos Keinam?

- Es jau nekritizēju, tikai… pats saproti. Devltklasnieki ar mašīnpistolēm: ir grūti izdomāt šim stāstam laimīgas beigas.

Sems mazliet atmaiga. Jā. Vārdu savienojums “devītklasnieki ar mašīnpistolēm” kaut kā nesader ar jaukas dienas novēlējumu.

- Nav brīnums, ka tu izskaties tik nomākts. Taču, to pateikusi, Astrīda saprata, ka ir kļūdījusies. Semam bija vēl kas sakāms. Kaut kas ļaunāks. Saistībā ar DVD.

- Ari es, tāpat kā tu, prātoju, kāpēc IBJZ centrs ir tieši spēkstacijā. Desmit jūdžu rādiusā no turienes. Kāpēc? Tad nu Edīlio izskatīja dažus turienes apsardzes videoierakstus.

Astrīda pielēca kājās tik pēkšņi, ka pati izbrīnījās. Vispār jau nav labi, ka es atstāju PItiju vienu.

- Tu jau zini, kas tajā ierakstā būs redzams, vai ne? Tas neskanēja kā jautājums. Tu to uzminēji jau tajā pirmajā nakti. Atceros, mēs aplūkojām videokarti. Tu apliki roku maza­jam Pītam ap pleciem un uzmeti man ļoti savādu skatienu. Tad es vēl nesapratu, ko šis skatiens var nozīmēt.

- Tad es tevi nepazinu, teica Astrīda. Nezināju, vai varu tev uzticēties.

Sems ieslidināja DVD atskaņotājā un ieslēdza televizoru.

- Skaņas kvalitāte gan nekam neder.

Ekrānā Astrīda ieraudzīja spēkstacijas kontroles telpu, uzņemtu platā leņķī un no ļoti augsta skatpunkta.

Kadrā bija ietverta visa kontroles telpa. Pieci pieaugušie: trīs vīrieši un divas sievietes. Viens no šiem cilvēkiem bija Astrīdas tēvs. Viņa tēls lika sakāpt kaklā kamolam. Tur viņš sēdēja, viņas tētis, šūpodamies savā krēslā un jokodamies ar sievieti, kura turpat līdzās bija pārliekusies pār kaut kādiem dokumentiem.

Un pie tālākās sienas sēdēja Mazais Pīts ar neiztrūkstošā GameBoy gaismas atspīdumu sejā.

Vienīgā skaņa bija neskaidra, grūti saklausāma saruna.

- Tūlīt būs, sacīja Sems.

Pēkšņi atskanēja skaļš elektrisks brīdinājuma signāls; ierakstā tas šķita spalgs un izkropļots.

Visi, kas atradās telpā, pielēca kājās. Cilvēki metās pie monitoriem, pie instrumentu rādījumiem. Astrīdas tēvs uz­meta noraizējušos skatienu dēlam, bet tad pieliecās pie sava monitora un ielūkojās tajā.

Telpā saskrēja vēl citi cilvēki. Visi lietpratīgi metās pie monitoriem.

No visām pusēm tika izkliegtas panikas pilnas instrukcijas.

Gāja vaļā otra trauksme, spalgāka par pirmo.

Skaņai pievienojās gaismas signāls.

Bailes ikkatrā sejā.

Mazais Pīts, ar rokām aizspiedis ausis, drudžaini šūpojās turp atpakaļ. Vientiesīgajā sejiņā vīdēja sāpju grimase.

Desmit pieaugušie, kas tagad atradās telpā, darbojās šausmīgā apvaldīta izmisuma pantomīmā. Tika spaidītas kla­viatūras, raustīti slēdži. Astrīdas tēvs, paķēris biezu instruk­ciju grāmatu, ņēmās to šķirstīt. Un visu laiku, kamēr gaudoja trauksme un cilvēki centās to pārkliegt, Mazais Pīts, ar rokām aizspiedis ausis, spiedza, spiedza, spiedza.

- Es negribu to redzēt, teica Astrīda, tomēr nespēja novērsties.

Mazais Pīts pielēca kājās.

Viņš pieskrēja pie tēva, bet tēvs izmisis viņu atgrūda. Mazais Pīts atsitās vispirms pret krēslu, tad pret garu galdu, uz kura atradās monitors. Viņa skatiens ieurbās ekrānā, kas zibsnīja, zibsnīja, zibsnīja spilgti sarkanā brīdinājuma krāsā.

Skaitlis “četrpadsmit”.

- Kods “viens-četri”, Astrīda neskanīgi sacīja. Tētis teica, ka tas esot kodola pārkaršanas kods. Toreiz viņš to pār­vērta par joku. Kods “viens-viens” niecīga trauksme; kods “viens-divi” jāsāk uztraukties; kods “viens-trīs” jāzvana gubernatoram; kods “viens-četri” atliek vairs tikai lūgties. Nākamā pakāpe, kods “viens-pieci” ir… iznīcināšana.

Ierakstā Mazais Pīts atrāva rokas no ausīm.

Trauksmes signāls nerimās.

Tad visu ekrānu pārklāja spožs zibsnis. Dažas sekundes statikas.

Kad attēls nostabilizējās, brīdinājuma signāls bija apklusis.

Un Mazais Pīts telpā bija palicis viens.

- Astrīd, tu varbūt pamanīji, ka uz lentes fiksēts desmi­tais novembris, desmit un astoņpadsmit minūtes no rīta.

Tieši tajā bridi pazuda visi cilvēki, kuri vecāki par četrpa­dsmit gadiem.

Mazais Pīts ierakstā bija pārstājis kliegt.

Viņš pat nelūkojās apkārt, tikai atgriezās pie krēsla, kurā līdz tam bija sēdējis, pacēla spēli un atsāka spēlēt.

- IBJZ izraisīja Mazais Pīts, drūmi pavēstīja Sems.

Astrīda aizklāja seju ar rokām. Viņu pārsteidza spēks, ar

kādu lauzās ārā asaras. Meitene gan centās apvaldīt šņukstus, taču pagāja vairākas minūtes, pirms viņa atkal bija spējīga parunāt. Sems pacietīgi gaidīja.

- Viņš neapzinājās, ko dara, Astrīda nedroši sacīja. Viņš nesaprot, ko dara. Ne tā kā mēs. Viņam nepastāv: ja izdarīšu “to”, tad notiks “tas”.

- Zinu.

- Tu nedrīksti viņu vainot, Astrīda palūkojās augšup, un viņas acis izaicinoši mirdzēja.

- Vainot viņu? Sems piecēlās, lai apsēstos meitenei bla­kus uz dīvāna. Pietiekami tuvu, lai viņu kājas saskartos.

- Astrīd, ir neticami, ka man tev tas jāsaka, bet šķiet, ka tu kaut ko esi palaidusi garām.

Meitene pagrieza pret viņu savu asarām noplūdušo seju. Viņas skatiens bija pētošs.

- Astrīd, tur norisinājās pārkaršana. Neizskatījās, ka viņi to būtu novērsuši. Visi izskatījās pārlieku nobijušies.

Astrīda nopūtās. Semam bija taisnība: viņa to patiesi bija palaidusi garām. Viņš pārtrauca pārkaršanu. Kodolkatastrofa būtu aizgājusi bojā visa Perdidobīča.

-Jā… Lai ari es neesmu sajūsmā par veidu, kā viņš to panāca, bet laikam jau Mazais Pīts ir izglābis mums visiem dzīvību.

- Viņš apturēja pārkaršanu, atkārtoja Astrīda, pat vēl īsti neaptverdama teiktā jēgu.

Sems pasmaidīja. Viņš pat iesmējās.

- Kas tur tik smieklīgs? viņa noprasīja.

- Man kaut kas pielēca ātrāk nekā Astrīdai Ģēnijam. Man tas traki patīk. Tagad es kādu minūti par to patlksmināšos.

- Patlksminies labi dūšīgi, jo tas droši vien vairs nekad neatkārtosies, noteica Astrīda.

- Ak, tici man, es to apzinos. Sems satvēra meitenes roku, un viņa jutās pateicīga par šo pieskārienu. Viņš mūs izglāba.

Bet viņš arī ir radījis visu šo dīvaino pasauli.

- Ne visu, Astrīda papurināja galvu. Mutācijas bija sākušās jau pirms IBJZ. Patiesi, šis process bija obligāts IBJZ priekšnoteikums. Bez mutācijām tāda IBJZ nemaz nebūtu varējusi rasties.

- Vari, cik vien tīk, bombardēt mani ar saviem “patiesi” un “process”, un “obligāts priekšnoteikums”, es tik un tā tīksmināšos. Uz Semu viņas teiktais, kā redzams, nebija atstājis iespaidu.

Astrīda pacēla zēna roku sev pie lūpām un noskūpstīja viņa pirkstus.

Tad viņa palaida tos vajā, piecēlās, aizsoļoja līdz istabas galam un pagriezās. Atceries Diāna apgalvo, ka tās esot kā mobilā telefona strīpiņas. Divas, trīs. Keinam ir četras. Tev droši vien tāpat. Pītijam… domāju, ka viņam varētu būt piecas vai septiņas.

- Vai desmit, piebilda Sems. I

- Diāna domā, ka tā ir tāda kā uztveršana. Ka dažiem no mums tā ir labāka. Ja tas ir tiesa, tad mēs šo spēku neradām, bet tikai sakoncentrējam un izmantojam.

- Tātad?

-Tātad no kurienes tas nāk? Runājot līdzībās: kur ir mobilā telefona tornis? Kas rada spēku?

Sems nopūties piecēlās. Viens gan ir skaidrs: tas nekādā gadījumā nav izpaužams. To zinu es, zini tu un zina Edīlio.

Neviens cits to nedrīkst uzzināt.

Astrīda pamāja ar galvu. Viņu ienīdīs. Vai arī mēģinās izmantot.

Sems pamāja ar galvu. Kaut varētu…

- Nē, Astrīda bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Panākt, lai viņš to anulē, nav iespējams.

- Žēl, noteica Sems. Mute savilkās greizā smaidā, bet acis palika nopietnas. Tāpēc, ka “tik-tak, tik-tak”.

Lana klumzāja nakts tumsā.

Atpakaļ pie koijotiem. Nakts murgs atgriezās.

Un tagad, lai izmisums būtu vēl lielāks, kopā ar viņu slāja Dreiks un Hovards.

Dreiks ar savu ieroci. Dreiks, kurš sāpēs lādējās.

Un Hovards, kas nemitīgi sauca nakts tumsā: Ork, Ork!

Lielākas par jebkuru izmisumu bija bailes no raktuvēm un tā, kas mitinājās turienes dzīlēs.

Viņa nebija paklausījusi Tumsai.

Ko šis bangojošais briesmonis ar viņu izdarīs?

- Apstāsimies, un es mēģināšu salabot Dreika roku, ja? viņa lūdzās.

- Neapstāties, rūca Barvedis.

- Ļaujiet man vismaz pamēģināt.

Barvedis nelikās par Lanu ne zinis, un viņi skrēja un klupa, cēlās un atkal skrēja.

Glābiņa vairs nebija. Nebija vairs nekādas iespējas izglāb­ties.

Ja nu vienīgi…

Viņa pietuvojās Dreikam. Un ja nu viņš neļaus man tevi dziedināt?

- Nemēģini mani apmuļķot! atcirta Dreiks. Lai vai kā, es labprāt redzētu, kas tas par radījumu, kurš tevi tā pārbiedējis.

- Tu nebūsi laimīgs, to redzējis, Lana apsolīja.

- Kas tas ir? nervozi jautāja Hovards. Viņš šķita gandrīz tikpat pārbijies kā Lana.

Lana nemācēja atbildēt.

Katrs nākamais solis bija smagāks par iepriekšējo, un dažas reizes Barvedis iekampa Lanai, lai meitene neatpaliktu. Ja viņš to nedarīja, tad Dreiks, vicinādams pistoli, piedraudēja viņai ar kādu vārdu vai žestu, vai skatienu.

Kad mēness bija norietējis un zvaigznes dzisa rītausmas gaidās, viņi beidzot bija sasnieguši pamesto zeltraču apmetni.

Tādas šausmas Lana nekad nebija jutusi. Likās, it kā viņai būtu izsūktas visas asinis un to vietā būtu salti vižņi. Viņa tikko spēja pakustēties. Sirds skaļi dauzījās, tās puksti šķita kā drebinoši belzieni krūtis. Lanai gribējās apmīļot Patriku, gūt no suņa kādu nieciņu mierinājuma, taču viņa nespēja pie­spiest sevi pieliekties, nespēja piespiest sevi bilst kaut vārdu. Viņa tā ari palika klusa, stinga, noslēgta.

Es tur dabūšu galu, Lana domāja.

- Cilvēku gaisma, noņurdēja Barvedis, norādīdams uz lukturi, kas bija iesprūdis starp akmeņiem. Hovards pielēca klāt un iededza to. Viņa roka, turot lukturi, tā drebēja, ka gaisma, lēkādama pa klints sienām, raidīja ēnas, kas līdzinājās ātriem, kustīgiem rēgiem.

Tagad pat Dreiks šķita sarāvies ari viņš juta tādu kā bijību neizskaidrojamā priekšā. Ieejot raktuvju leduspagraba aukstumā, viņu pārņēma vēl lielāks satraukums un viņš sāka uzdot jautājumus.

- Lai kāds man pasaka, ko mēs tur ieraudzīsim, Dreiks uzstāja.

- Man jāzina, kurp mēs dodamies, Dreiks pavēstīja.

- Varbūt labāk parunāsim par mūsu vienošanos, Dreiks ierosināja.

- Cik vēl tālu? Dreiks taujāja.

Bet viņi turpināja virzīties aizvien dziļāk šahtā.

Katrs elpas vilciens Lanai prasīja piepūli. Bija jāatgādina sev: elpo, elpo!

Patriks nekur nebija manāms. Juns bija viņus atstājis pie ieejas raktuvēs.

- Vecīt, es… Es vairs nevaru, īdēja Hovards. Es tūlīt… Es… Viņš cīnījās pēc elpas.

- Pieveries! Dreiks viņam uzbrēca. Labi, ka bija kāds, uz kuru izgāzt aizkaitinājumu.

Pēkšņi Hovards pagriezās un metās bēgt. Lukturis palika pie viņa.

Barvedis norēja komandu, un divi koijoti metās bēglim pakaļ.

Tagad, kad vairs nebija luktura, Lana saskatīja blāvi zaļo mirdzumu, ko izstaroja sienas. Aiz muguras bija tumsa. Priekšā Tumsa.

- Ļauj viņam iet, teica Dreiks.

- Hovards ir ute, rūca Dreiks.

- Es esmu īstais vīrs, plātījās Dreiks. Tikai viņa balss bija kļuvusi neparasti vārga.

Lana cieši aizmiedza acis, bet zaļais mirdzums tik un tā spiedās cauri plakstiem, it kā tas spētu izspraukties cauri viņas miesai, cauri viņas galvaskausa kauliem.

Meitene vairs nespēja paiet tālāk. Viņa nokrita uz ceļiem.

Nu jau pavisam tuvu. Tā bija tur, tieši priekšā, tieši aiz nākamā pagrieziena kustīga, slīdoša, visu samaļoša mir­dzošu akmeņu grēda.

Balss bez skaņas šķita kā vāle, kas bliež Lanai pa galvu. Tumsa bija iegrūdusi savus neredzamos pirkstus viņas prātā, un Lana zināja, ka runā tās vārdus.

- Dziedniece! viņa kliedza izmocītā un svešādi eksaltētā balsī.

Acis viņa turēja ciet, taču juta sev līdzās nometamies ceļos Dreiku.

- Kāpēc tu atnāci pie manis? Lana sauca. Marionete, nekas cits kā tikai instruments Tumsas rokās.

- Koijots… iesāka Dreiks.

- Uzticamais Barvedis, Tumsa ar Lanas lūpām izlaboja.

- Paklausīgs, tomēr vēl nelīdzinās cilvēkam.

Atver acis, Lana sev teica. Esi drosmīga. Esi drosmīga. Uzlūko to, skaties uz to, cīnies ar to. Bet Tumsa bija viņas galvā, tā spraucās cauri un sūcās iekšā, ielūkodamās viņas noslēpumos un smiedamās par viņas nožēlojamo pretošanos.

Un tomēr Lana atvēra acis. Spēku deva dumpošanās gars, kas viņai bija piemitis jau kopš bērna kājas. Tomēr meitene nespēja sevi piedabūt pacelt skatienu. Spēka bija pieticis, lai atvērtu acis; lai uzlūkotu pašu būtni, tā bija par maz.

Akmeņi zem ceļgaliem mirdzēja.

Viņa bija tai pieskārusies, pieskārusies tās malai.

Barvedis, turpat blakus pieplacis pie alas grīdas, zemojās un līda uz vēdera.

Pēkšņi Lana sajuta šausminošas jaudas elektrisko šoku. Meitenes mugura izliecās, galva atgāzās, rokas pašāvās gaisā.

Sāpes, asas kā ledus adata, iedūrās aci un dedzināja sma­dzenes.

Viņa centās kliegt, taču nespēja izdvest ne skaņu.

Tad tas bija galā, un Lana gulēja uz muguras; kājas vēl arvien bija neveikli salocītas no mešanās ceļos. Nespēdama piepildīt smadzenes ar skābekli, viņa tvēra pēc gaisa kā zivs sausumā.

- Nepakļaušanās! viņa noķērcās balsi, kas nebija viņas pašas.

- Viņai bija jāsalabo mana roka, sacīja Dreiks. Ja tu to skuķeni nogalināsi, viņa nevarēs man palīdzēt.

- Tu esi uzstājīgs, Tumsa atbildēja ar Lanas muti.

- Es neesmu… tas ir… es gribu atgūt savu roku, Dreiks noķērcās.

Lana juta, ka atkal spēj paelpot. Viņa ievilka plaušās skā­bekli. Tad atgrūdās no grīdas. Collu pēc collas viņa šļūca prom no Tumsas.

Dreiks kliedza agonijā. Lana redzēja, ka ar puisi notiek tas, kas pirms mirkļa bija noticis ar viņu pašu, itin kā viņš būtu pieķēries augstsprieguma vadam. Viņa ķermenis raustījās kā marionete.

Tad Tumsa palaida Dreiku vaļā.

- Ak! Tumsa sašķieba Lanas muti pretīgā smīnā. Esmu atradusi tev daudz labāku skolotāju, Barvedi.

Barvedis uzdrošinājās piecelties. Asti un galvu gan koijots atstāja pazemīgi nolaistu. Viņš uzlūkoja Dreiku, kurš, lai ari atbrīvots, bija saliecies līkumā un sāpēs saķēris roku.

- Šis cilvēks tev iemācīs nogalināt ļaudis, teica Lana.

-Jā, atsaucās Dreiks. Izklausījās, it kā katra zilbe viņam

sagādātu piepūli. Bet… mana roka.

- Dod to man, teica Lana un, pati to negribēdama, pie­rāpoja pie Dreika.

Dreiks piecēlās grīļīgs, taču apņēmības pilns. Viņš pa­stiepa savu apdegušo, nozāģēto stumbeni.

- Es došu tev tādu roku, kādas nav bijis nevienam cilvē­kam, Tumsa ar Lanas muti pavēstīja. Tevī pašā nav maģi­jas, bet meitene tev palīdzēs.

Dreiks pārsteidzoši ātri apsviedās apkārt un parāva Lanu aiz matiem. Ņem manu roku, viņš šņāca.

Lana uzlika drebošo plaukstu uz sadegušās miesas. Sajūtot zem pirkstiem svaigi nogriezto kaulu, viņai uznāca vēmiens.

Mirdzums pieņēmās spēkā. Lana juta, ka ar to piepildās viss ķermenis. Tas nebija karsts, bet gan auksts. Auksts kā ledus.

Dreika miesa sāka ataugt.

Lana juta, kā tā kustas viņai zem pirkstiem. Taču tā nebija cilvēka miesa.

Nē, ne cilvēka miesa.

- Nē, viņa čukstēja.

- Jā, dvašoja Dreiks. Jā.