Prom

ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA

2 STUNDAS, 22 MINŪTES

Neviens no bērnudārza augstu iebūvētajiem logiem nebija uz laukuma pusi. Lai ielūkotos kādā no tiem, Semam nācās lavīties apkārt ēkai līdz pat sānieliņai. Viņš redzēja koijotus. Dreika paskats lika viņam riebumā novērsties.

Koijoti tūdaļ pat sajuta viņa klātbūtni. Nebija iespējams tiem pielavīties nemanīti. Toties Dreiks, atritinājis savu pātagu, garlaikoti nolaida žalūzijas, teju vai skatīdamies viņam acis.

Bērni, spiezdamies kopā vai pat cits citam virsū, nopietni un nobijušies skatījās DVD “Mazā nāriņa”. Tomēr bija redzams, ka viņu uzmanību saista kas cits.

Sems atgriezās laukumā. Tur viņu nevarēja redzēt ne Dreiks, ne koijoti. Tomēr puisis vēl arvien juta sev pievērstas kāda acis. Tad viņš ļoti lēnām sāka ievērot sev līdzās kādu zēnu.

- Kas tu esi? Un kā šeit nokļuvi?

- Mani saukā par Vaboli. Man labi padodas izspiegot cil­vēkus.

- Laikam jau tā ir.

- Man tev ir ziņa.

- Jā? Ko tad mans brālis grib?

- Keins saka: vai nu tu, vai viņš.

- To es esmu sapratis.

- Viņš saka: ja tu nedarīsi, ko viņš tev liks, tad uzlaidīs sīkajiem Dreiku un koijotus.

Sems apspieda vēlmi iekraut šim nejaucēnam ar dūri par pašapmierināto toni, kādā tas pavēstīja šos šausmīgos drau­dus. Nu, lai notiek.

- Labi. Tātad visiem jāiznāk ārā no savām slēptuvēm. Visiem taviem cilvēkiem. Atklātībā, laukumā, kur mēs varam tos redzēt. Ja kāds paliks paslēpies, tu zini, kas notiks.

- Kas vēl?

- Visiem taviem cilvēkiem jānoliek ieroči vai kas nu viņiem tur ir uz rātsnama kāpnēm. Visiem taviem ķertajiem jāieiet baznīcā.

-Viņš pieprasa, lai es padodos, pirms vēl esam sākuši cīnīties, secināja Sems.

Vabole paraustīja plecus. Viņš teica: ja tu strīdēšoties pretī, Dreiks sākšot dot koijotiem pa vienam sīcim. Tev tas viss jāizdara, un tad Keins un tu cīnīšoties viens pret vienu. Ja tu uzvarēsi, nav problēmu Dreiks laidīs sīkos vaļā. Visi tavējie tiks atbrīvoti, un Keins atgriezīsies Koutsā.

- Kāpēc tu to dari, Vabole? Tev pašam tas liekas normāli? Apdraudēt mazus bērnus.

Vabole atkal paraustīja plecus. Vecīt, man nav nekādas patikas saiet ragos ar Keinu vai Dreiku.

Sems pamāja ar galvu. Viņa domas jau bija citur; tās izmi­sīgi centās atrast kādu ceļu, atrast izeju. Pasaki Keinam, ka atbildēšu viņam pēc stundas.

Vabole pasmaidīja. Keins jau paredzēja, ka tu tā teiksi. Saprati? Viņš ir gudrs. Viņš teica, ka atbilde tev jāatsūta ar mani. Jā vai nē, bez kādiem papildinājumiem un tādā garā.

Sems uzlūkoja torni. Kaut šeit būtu Astrīda! Viņa zinātu atbildi.

Noteikumi bija neiespējami. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, pat vairāk nekā pārliecināts, ka pat tad, ja viņš uzvarētu, pat ja Keins atzītu savu sakāvi, Dreiks vienkārši tāpat neaizietu.

Tā vai citādi, viņam jāsakauj gan Dreiks, gan Keins.

Galvā rosījās tūkstoš domu tūkstoš bažīgu apsvērumu; tās drūzmējās, pieprasot uzmanību. Tikmēr Vabole viņā raudzījās, nevarēdams vien sagaidīt, kad varēs doties atpakaļ. Apdomāt nebija laika. Nebija laika kalt plānus. Kā jau Keins bija iecerējis.

Sema pleci saguma. Pasaki Keinam, ka es piekrītu.

- Labi, teica Vabole. Viņš nelikās norūpējies vairāk, kā saņemot paziņojumu, ka pusdienās būs cālis.

Hameleons saplūda ar apkārtni, tomēr pilnīgi nepazuda. Sems vēroja, kā šis gaismas un attēla izkropļojums attālinās. Drīz viņš vairs nebija samanāms.

Sems iedarbināja rāciju. Astrīd! Nāc! Edīlio, kas bija vērojis notiekošo no sava posteņa saimniecības preču veikalā, straujā gaitā iznāca ārā.

Sems nomierināja satraukto elpu un centās saglabāt bez­kaislīgu sejas izteiksmi. Viņā nolūkojās pārāk daudz acu. Pārāk daudz bija to, kuri uz viņu paļāvās.

Toreiz cik gan tas bija sen! skolas autobusā neviens pat lāgā nepamanīja radušos problēmu, kad Sems jau bija to atrisinājis. Daudz grūtāk būt drosmīgam, kad vesela pasaule šķiet vērojam katru tavu kustību.

Sems aši iepazīstināja Astrīdu un Edīlio ar Keina noteiku­miem. Mums ir ļoti maz laika. Tiklīdz tas hameleons būs atgriezies ar atbildi, Keins atkal sūtīs viņu spiegot. Keins rīkosies ātri, viņš nedos mums laiku sagatavoties.

- Vai tev ir plāns? jautāja Astrīda.

- It kā. Vismaz plāna daļa. Mums mazliet jāpiebremzē. Vabole tiekas ar Keinu, Vabole atgriežas. Ceļš līdz vietai, kur uzturas Keins, prasīs vismaz piecas minūtes, varbūt pat mazliet vairāk. Tad Vabolei jāvēro, vai mēs darām, kā teikts. Viņam jāredz, ka cilvēki iznākuši ārā, viņam jāredz, kā viņa Koutsas draugi dodas uz baznīcu. Tad viņš atgriezīsies ziņot. Keins teiks: “Pārliecinies, vai tur ir visi.”

- Laika ir pietiekami. Astrīda piekrītoši pamāja ar galvu.

- Mums nav jāsteidzas. Varbūt daži bērni mums būs jāpie­spiež, varbūt viņi strīdēsies pretī. Tev taisnība, Keins šeit neparādīsies, iekams nebūs pārliecināts, ka viss notiek pēc viņa prāta.

- Ja labi veiksies, mūsu rīcībā būs pusstunda, sacīja Edīlio. Viņš ielūkojās savā rokas pulkstenī, bet strauji uznākušajā tumsā nebija viegli saskatīt, ko tas rāda.

- Nūja. Pagaidām es ar savu darbošanos esmu visu salaidis grīstē. Tātad, ja tas, ko teikšu, liksies traki, pasakiet to man.

- Tu esi mūsējais, Sem, teica Edīlio.

Astrīda saspieda viņa roku.

- Nu tad mēs rīkosimies šādi.

Marija lasīja.

Viņa dziedāja.

Viņa darīja visu iespējamo daudz netrūka, ka sāktu pat dejot stepu. Tomēr novērst bērnu uzmanību no draudoša­jām briesmām nebija iespējams. Ar nopietniem, baiļpilniem skatieniem viņi sekoja katrai Dreika kustībai. Visu acis bija pievērstas pātagas rokai.

Daži koijoti bija nolikušies pagulēt. Toties pārējie vēroja bērnus ar skatieniem, ko nevarēja nosaukt nekā citādi kā par badīgiem.

Marijai būtu gribējies, kaut būtu atlicis vēl kāds diazepams. Vai varbūt trīs. Vai desmit. Viņai trīcēja rokas. Iekšas bija kā sakultas. Viņai gribējās uz tualeti, bet vajadzēja arī palikt bērnu tuvumā.

Marijas brālītis Džons, kā allaž izpalīdzīgs, mainīja autiņus, vienīgi viņa mute tagad bija kā otrādi apgriezts drebošs U.

Marija lasīja priekšā: “Zaļās olas neēdīšu, man tās gauži nepatīk.”

Galvā atkal un atkal kā traks karuselis, ko viņa nekādi nespēja apturēt, griezās viens vienīgs jautājums. Ko es iesākšu? Ko es iesākšu, ja… Ko es iesākšu, kad… Ko es iesākšu?

Puisēns, vārdā Džeksons, pacēla roku: Mamma Marija? Tās vauvas ož.

Marija turpināja lasīt: “Es tās neēdīšu lietū, neēdīšu tumšā vietā.”

Tā bija taisnība koijoti smirdēja. Viņu smaka bija šķebi­noša smags muskusa un kritušu dzīvnieku smārda sajau­kums. Viņi brīvi urinēja uz šūpuļu sliecēm un kaktu ar karne­vāla tērpiem bija izvēlējušies par vietu, kur izkārnīties.

Taču koijoti nejutās mierīgi ne tuvu. Nepieraduši pie slēg­tām telpām, nepieraduši pie cilvēku tuvuma, tie bija satraukti un nervozi. Barvedis ar rūcieniem un ņurdieniem uzturēja kārtību, bet satraukums tik un tā saglabājās.

Mierīgs likās vienīgi Dreiks. Viņš bija atlaidies šūpuļkrēslā, kurā Marija mēdza šūpot mazos, lai tos vakarā iemidzinātu vai pabarotu ar pudelīti. Dreiku bezgalīgi fascinēja viņa pātagas roka. Te viņš to turēja paceltu, lai aplūkotu, te tīksminādamies sarullēja un atkal atrullēja.

Izglābt bērnus? Izglābt Džonu? Vai viņa spētu kādu izglābt? Vai viņa spētu izglābties pati?

Ko man iesākt?

Ko man iesākt, kad sāksies slepkavošana?

Pēkšņi parādījās meitene. Teilore. Nez no kurienes pašā istabas vidū.

- Sveika. Es atnesu pārtiku, viņa pavēstīja. Teilorei rokās bija no makdonalda paņemta plastmasas paplāte. Uz tās bija sakrauta augsta neceptu hamburgeru kaudze.

Visi koijoti izslēja galvu. Dreiks, pārsteigts nesagatavots, noreaģēja pārāk lēni.

Teilore meta paplāti pret sienu, kas atdalīja bērnudārzu no saimniecības preču veikala. Gaļas gabali, atsitušies pret spilgti krāsotajiem betona blokiem, slīdēja lejā.

Dreika pātagas roka noplīkšķēja.

Bet Teilore jau bija prom.

Koijoti vilcinājās tikai mirkli. Tad tie klupa virsū gaļai. Nākamajā mirklī tie jau grūstījās un stumdījās, rūkdami cits uz citu un kāpdami cits citam pāri. Barošanās trakuma pār­ņemti, koijoti kampa, ko spēja.

Dreiks, pielēcis kājās, iesaucās: Barvedi, savaldi viņus! Bet Barvedis, pievienojies vispārējai apsēstībai, mežonīgi mīdīja citus, lai nodibinātu varu un izkamptu no negaidītā cienasta varenāko kumosu.

Divas darbības notika gandrīz vienlaikus. Nodrebēja un ieplaisāja siena, un koijoti, kas atradās vistuvāk, pēkšņi pacē­lās gaisā tā, ka to ķepas bezpalīdzīgi kulstīja gaisu.

- Deka, Dreiks norūca.

Žilbinošs zaļibaltas gaismas uzliesmojums, un betona blokā itin kā butāna lāpa aizdedzinātā zīdpapīrā parādījās apmēram divas pēdas plats caurums. Tas bija augstu sienā, krietni virs bērnu galvām ap to vietu, kur bezsvarā pla­nēja koijoti. Viens no koijotiem bija saņēmis tiešu triecienu. Gaismas stars pāršķēla to uz pusēm. Daļas palika bezsvarā planējam, šļācot gaisā sarkanas asiņu lodītes.

Bērni kliedza. Kliedza arī Džons, un Dreiks, lai izvairītos no bezsvara zonas, atkāpās no sienas.

Caurumā parādījās Edīlio galva. Marij! Meties uz grīdas!

- Visiem gulties! nokliedzās Marija, un Džons uzgāzās virsū kādam bēgošam knauķim.

- Sem, aiziet! iesaucās Edīlio.

Zemāk izdega vēl viens caurums, krūšu līmenī, un šoreiz gaismas stari pielēja telpu, satricinot izbalējušiem mākslas darbiem klātās sienas, aizdedzinot koijotus un raidot tos gaisā kā liesmojošus Macy’s parādes balonus.

- Pietiek, Deka! sauca Edīlio.

Koijoti krita zemē, smagi atsitoties pret grīdu: daži beigti, daži dzīvi, bet cīnīties vairs nealka neviens. Kādas neredzamas rokas atrautas, atsprāga vaļā durvis, un dzīvnieki, lēkdami cits citam pāri, metās bēgt.

- Barvedi! ieaurojās Dreiks. Tu, gļēvuli!

Viņam pretī šāvās iznīcinošs gaismas stars. Dreiks lamāda­mies atsitās pret grīdu un aizvēlās līdz durvīm.

Siena starp bērnudārzu un saimniecības preču veikalu dār­dēja un plaisāja, un Kvinns to gan dzirdēja, gan sajuta ar kājām.

Pēc dažām sekundēm viņš ieraudzīja koijotus, kas paniskā jūklī izplūda sānieliņā un tad pajuka uz visām pusēm.

Pēc tam parādījās Dreiks.

Kvinns, sarāvies čokurā, paslēpās aiz apmales. Braiena drosmīgi metās klāt, lai palūkotos pāri.

- Tas ir Dreiks. Nu tev ir vēl viena iespēja.

- Slēpies, sīkā idiote! šņāca Kvinns.

Braiena saniknota pagriezās pret puisi. Nu tad dod to šaujamo man, tu, puņķutapa.

- Tu nemāki ar to apieties, īdēja Kvinns. Turklāt viņš jau noteikti ir prom. Viņš bēg.

Braiena atkal palūkojās pār apmali. Viņš slēpjas. Viņš ir aiz miskastes.

Kvinns saņēmās un palūrēja pāri tikai tik daudz, lai ieraudzītu Dreiku. Braienai bija taisnība. Dreiks stāvēja aiz atkritumu konteinera un gaidīja.

Saimniecības preču veikala aizmugures durvis atvērās, un tajās parādījās Sems. Viņš bija viens. Sems palūkojās pa labi un pa kreisi, taču Dreiks no turienes nebija ieraugāms.

- Sem, aiz miskastes! iesaucās Braiena.

Sems pašāvās sāņus, taču Dreiks bija pārāk ātrs. Viņš izšāva savu pātagu, pāršķeļot Sema aizsargājoties izstiepto roku, un metās viņam tieši virsū.

Sems nokrita uz muguras un aši apvēlās. Tomēr ne pie­tiekami aši. Necilvēciskā ātrumā šķeļot gaisu, pātagas roka iecirta Semam mugurā cauri kreklam spilgtu svītru.

Sems iekliedzās.

Braiena sāka vilkt uz malu alumīnija kāpnes, bet pašas ātrums viņu šoreiz pievīla. Kāpnes sasvērās, izslīdēja viņai no rokām un ar troksni nogāzās uz ielas.

Dreiks pa to laiku bija apvijis savu pātagu Semam ap kaklu. Viņš to žņaudza un vilka. Centās nogalināt.

Kvinns redzēja, kā Sema seja kļūst sarkana. Sems atlieca rokas pār pleciem un mēģināja dedzināt atmuguriski.

Stari gan apsvilināja Dreika seju, tomēr neapturēja viņu. Viņš smagi trieca Semu pret sienu. Kvinns dzirdēja šausmīgu krakšķošu skaņu, drauga galvai atsitoties pret ķieģeļiem. Sems sabruka pusnemaņā.

- Aizmirsti par Keinu! ķērca Dreiks. Es pats tevi pie­beigšu.

Viņš pacēla savu pātagas roku, gatavs to triekt lejup ar tik negantu spēku, ka tas pāršķeltu Sema ķermeni no guma līdz pat skaustam.

Kvinns izšāva.

Ieroča atsitiens paša rokās viņu izbrīnīja. Tas bija noticis neapzināti. Viņš nebija notēmējis, nebija uzmanīgi nospiedis mēlīti, kā tika mācīts; viņš to bija izdarījis instinktīvi.

Lodes atstāja ķieģeļu sienā skrambas.

Dreiks pagriezās, un Kvinns, grīļīgi piecēlies kājās, pilnīgi atklājās skatienam.

- Tu! uzkliedza Dreiks.

- Es negribu nevienu nogalināt, Kvinns, balsij drebot, tikko dzirdami izdvesa.

- Par to tu mirsi, Kvinn.

Kvinns smagi norīstījās un šoreiz tik tiešām rūpīgi notē­mēja.

Dreikam tas bija par daudz. Nikni ierēcies, viņš skriešus metās ārā no sānieliņas.

Sems lēnām rausās augšā. Kvinnam viņš likās kā vecs vīrs, kas cenšas piecelties pēc tam, kad paslīdējis uz ledus. Bet Sems palūkojās uz draugu un pacēla roku neveiklā sveicienā.

- Esmu tavs parādnieks, Kvinn.

- Žēl gan, ka nenokniebu viņu, attrauca Kvinns.

Sems papurināja galvu. Vecīt, nevajag nožēlot, ka negri­bēji kādu nogalināt. Tad viņš, pamanījis Braienu, pārvarēja vārgumu un sacīja: Brīze? Nāc man līdzi. Kvinn, lai ari kas ielauztos bērnudārzā, tev viņš nav jāšauj nost, labi? Bet, lai mēs zinātu, izšauj gaisā.

- To es varēšu, apsolīja Kvinns.

Pārliecināts, ka Braiena viņu ātri vien panāks, Sems skrie­šus metās uz laukumu. Un patiešām jau pēc pāris sekundēm viņa bija zēnam līdzās.

- Ko tālāk? meitene jautāja.

- Visi piedalās izrādē, pakļaujoties Keina noteikumiem. Ja mums paveiksies, Vabole būs aiznesis ziņu par mūsu piekri­šanu, pirms Dreiks pagūs nokļūt pie Keina un pateikt, ka esam pārņēmuši bērnudārzu.

- Tu gribi, lai sadzenu pēdas Dreikam?

- Liec lietā savas žiglās kājas. Ja vari, tad sameklē viņu. Tikai nemēģini ar viņu cīnīties, vienkārši pasaki man.

Brīze bija prom, pirms viņš paguva piebilst: Esi piesardzīga.

Sems pārgāja riksī, kas salīdzinājumā ar Braienas pārvieto­šanās ātrumu likās mokoši lēns. Laukuma vienā galā grozījās kāds simts bērnu, tā saukto normālo, visi, kurus tajā brīdī varēja sapulcināt. Sems pieņēma, ka Keins nevar precīzi zināt, cik bērnu ir Perdidobīčā: ne cik to ir kopumā, ne arī cik no tiem paslēpušies savās mājās. Vajadzēja panākt, lai tas izskatītos gana pārliecinoši, un vienlaikus daži, par spīti Keina pavēlei, varēja palikt slēptuvē pie Edīlio.

Astrīda un Mazais Pīts, kā arī Deka, Teilore un pārējie Koutsas ķertie, skaļi protestēdami un tēlodami nepatiku, iegāja baznīcā.

Sems, piegājis pie strūklakas, uzlēca uz apmales. Vabole, es zinu, ka tu novēro. Ej un pasaki Keinam, ka viņa prasību esam izpildījuši. Pasaki viņam, ka es gaidu. Pasaki: ja vien viņš nav gļēvulis, lai nāk šurp un stājas man pretī kā vīrs.

Viņš nolēca no apmales, kāda simta vai vairāk skatienu pavadīts. Visu laukumā sadzīto pārbiedēto un neaizsargāto bērnu acis bija pievērstas viņam.

Vai Vabole redzēja, kas norisinājās bērnudārzā?

Šāvienus viņš noteikti bija dzirdējis. Jācer, ka tos viņš būs piedēvējis Dreikam vai ari noturējis par treniņa šāvieniem.

Un ne mazāk bīstami vai Dreiks pagūs brīdināt Keinu? Drīz tas viņam taps zināms. Lai vai kā, Sems apšaubīja, ka Keins varētu nepiekrist divcīņai. To pieprasīja viņa ego.

Iesprakšķējās Sema rācija. Nogriezis skaļumu, viņš pielika ierīci pie pašas auss.

- Sem!

- Vai tur, baznīcā, viss labi, Astrīd?

- Ar mums abiem viss ir labi. Ar visiem. Kā bērnudārzā?

- Visi ir drošībā.

- Paldies Dievam!

- Paklau, panāc, lai visi guļas zemē. Lai palien zem soliem tie sniegs viņiem kaut cik aizsardzības.

- Es te nejūtos noderīga.

- Galvenais, parūpējies, lai Mazais Pīts būtu mierīgs. Viņš ir neaprēķināms. Viņš ir kā dinamīta gabals. Mēs nezinām, ko tavs brālītis var sadarīt.

- Manuprāt, atbilstošāka analoģija būtu nitroglicerīna pudele. Dinamīts salīdzinājumā ar to ir gluži stabils.

Sems pasmaidīja. Vai tu zini, ka allaž, kad tu saki “atbils­tošāka analoģija”, man sametas karsti?

- Kā tu domā, kāpēc tad es to saku?

Apziņa, ka Astrīda ir tepat, nieka piecdesmit pēdu attā­lumā, ka viņa skumji smaida un, lai arī ir nobijusies, cenšas būt drosmīga, iesvēla tādas ilgas un satraukumu, ka gandrīz izvilināja Semam no acīm asaras.

Žēl, ka Kvinns nebija spējis likvidēt Dreiku. Taču Semam bija aizdomas, ka draugs, to izdarot, būtu aizlauzis savu dvē­seli. Dažiem tādas lietas ir pa spēkam. Citiem ne. Un šie otrie varbūt ir laimīgāki.

- Nāc, Kein, Sems klusībā čukstēja. Nodarīsim to reizi par visām reizēm.

Viņam blakus materializējās Braiena. Dreiks aizgāja uz savu māju. Nu, uz to vietu, kur viņš ir apmeties.

- Vai Keins ir tur?

- Nedomāju vis.

- Malacis, Brīze! Tagad ej iekšā baznīcā. Ej lēnām. Lai Vabole, ja viņš ir te, var tevi ieraudzīt.

- Es gribu palīdzēt.

- Man vajag, lai tu šobrīd darītu tieši to, Braiena. Tēlodama vētrainu sašutumu, meitene aizslāja. Sems palika

viens. Normālie, kā bija licis Keins, drūzmējās laukuma tālajā galā. Ķertie Semam šis vārds riebās, bet bija grūti bez tā iztikt atradās baznīcā.

Viss turpmākais bija atkarīgs no viņa un Keina.

Vai Keins ieradīsies?

Vai viņš nāks viens?

Sems palūkojās pulkstenī. Vēl tikai mazliet vairāk par stundu, un tam vairs nebūs nozīmes.

Kaut kur netālu iekaucās koijots.