Prom

DIVDESMITĀ NODAĻA

131 STUNDA, 3 MINŪTES

- Tas tā gluži vienkārši notika, paziņoja Dreiks.

Keins sēdēja savā pārlieku milzīgajā ādas krēslā tajā pašā, kas kādreiz bija piederējis Perdidoblčas mēram. Viņš tajā izskatījās pārāk sīks. Kā jau bērns. Un, lai padarītu visu vēl ļaunāku, Keins košļāja īkšķa nagu. Gandrīz izskatījās, it kā viņš sūkātu īkšķi.

Diāna gulšņāja uz dīvāna, lasīdama žurnālu un nepievērs­dama gandrīz nekādu uzmanību notiekošajam.

- Tās divas meitenes, kuras tu man liki izsekot. Abas vienkārši izdarīja to lielo lēcienu. Izkūpēja gaisā, kā saka tas idiots Kvinns.

Keins pielēca kājās. Akurāt, kā es paredzēju. Akurāt, kā es teicu. Par to, ka viņa paredzējumi apstiprinājušies, Keins gan nešķita iepriecināts. Viņš panācās nost no rakstāmgalda un, Dreikam par lielu prieku, izrāva žurnālu Diānai no rokām un aizlidināja to pāri telpai. Varbūt tu varētu man veltīt kaut cik uzmanības kā tev šķiet?

Diāna nopūtās un, notraususi no blūzes pūciņu, lēnām uzslējās sēdus. Nekļūsti rupjš pret mani, Kein, viņa brīdi­nāja. Atceries, ka es biju tā, kura teica, ka mums jāsāk vākt dzimšanas apliecības.

Dienu pēc IBJZ uzrašanās Dreikam bija iespēja apskatīt Diānas psiholoģiskā raksturojuma mapi. Taču tūlīt pēc tam viņas mape pazuda. Tās vietā viņa bija atstājusi uz ārsta rakstāmgalda atvērtu Dreika mapi, kurā bija iezīmējusi sīku smaidošu ģīmīti ar parakstu “sadists”.

Dreiks viņu ienīda jau pirms tam. Bet kopš tās reizes naids pret Diānu bija kļuvis par neatņemamu viņa ikdienas dzīves sastāvdaļu.

Dreikam par nepatiku, Diānas nekaunīgo pretī runāšanu Keins uzņēma iecietīgi. Jā. Tā bija laba doma, viņš atzina.

- Izcili laba doma.

- Tur bija klāt ari Diānas draudziņš Sems, pavēstīja Dreiks.

Diāna uz šo provokāciju nereaģēja.

- Viņš turēja to vienu skuķeni aiz rokām brīdī, kad viņa izkūpēja, piebilda Dreiks. Skatījās tieši viņai acīs. Redz, pirmā skuķene pazuda, un šie visi zināja, kas tūlīt notiks. Tā otrā viņa pinkšķēja kā traka. Biju pārāk tālu, lai dzirdētu, ko viņa tur murmuļo, bet bija skaidrs, ka viņa ir apčurājusies.

- Sadisms, konstatēja Diāna. Bauda, ko izraisa cita cilvēka sāpes.

Dreiks papleta platāku savu haizivs smaidu. Runā, ko gribi, vārdi mani neķer.

- Citādi jau tu nebūtu psihopāts, Dreik.

- Izbeidziet, jūs abi! uzsauca Keins. Viņš iekrita atpakaļ milzīgajā krēslā un atsāka košļāt īkšķi. Ir septiņpadsmitais novembris. Manā rīcībā vēl ir piecas dienas, lai izdomātu, kā tikt ar to galā.

- Piecas dienas, atkārtoja Dreiks.

- Es nezinu, ko mēs iesāksim, ja tu, Kein, izgaisīsi, teica Dreiks. Taču skatiens, ko viņš tajā brīdī raidīja Diānai, vēstīja, ka viņš lieliski zina, ko iesāks tad, ja Keina vairs nebūs.

Savā ierastajā manierē satraukti izbolītām acīm stiep­dams sev līdzi atvērtu klēpj datoru, telpā iebrāzās Datordžeks.

- Kas ir? uzrūca Keins.

- Es to uzlauzu! lepni pavēstīja Datordžeks. Sastapis vienal­dzīgus skatienus, viņš paskaidroja: Medmāsas Templas datoru.

Keins izskatījās apmulsis. Ko? Ak. Vareni. Bet man ir lielākas problēmas. Iedod to Diānai. Un lasies.

Datordžeks pastiepa datoru Diānai un izsteidzās no telpas.

- Pārbijies sīks ute, vai ne? noteica Dreiks.

- Liec viņu mierā. Viņš ir noderīgs, brīdināja Keins.

- Dreik, ko tieši tu redzēji brīdī, kad tā meitene… pārcēlās?

- Tā pirmā… Kad tas notika, es neskatījos tieši uz viņu. No otrās gan es nenolaidu acu. Vienā mirklī viņa bija te, nāka­majā jau prom.

- Vienos septiņpadsmit?

Dreiks paraustīja plecus. Aptuveni.

Keins trieca dūri pret galdu. Man nevajag aptuveni, tu, idiot! viņš kliedza. Es cenšos to saprast. Vai zini, tas neat­tiecas uz mani vien, Dreik. Mēs visi kļūstam vecāki. Arī tev pienāks tā diena, kad tu gaidīsi savu pazušanu.

- Divpadsmitais aprīlis, viena minūte pēc pusnakts,

Dreik, precizēja Diāna. Ne jau tāpēc es esmu iegaumējusi dienu, stundu un minūti, lai… Viņa apklusa, kaut ko lasī­dama datora ekrānā.

- Kas ir? jautāja Keins.

Diāna neatbildēja, bet bija skaidrs, ka Konijas Templas die­nasgrāmatā viņa uzgājusi kaut ko ārkārtīgi interesantu. Tad viņa ar strauju kaķenes grāciju piecēlās kājās un atrāva vaļā dokumentu skapi. Izvilkusi no tā pelēku metāla kasti, Diāna gandrīz godbijīgi nolika to uz Keina rakstāmgalda. |

- Neviens to vēl nav atvēris? viņa noprasīja.

- Mani vairāk interesēja medmāsas Templas dators, sacīja Keins. Kālab?

- Pārmaiņas pēc esi nu noderīgs, Dreik! norīkoja Diāna.

- Atmūķē atslēgu!

Dreiks pakampa papīra nazi, iegrūda asmeni lētajā slē­dzenē un pagrieza. Atslēga salūza.

Diāna atvēra kasti. Izskatās pēc testamenta. Un ak, tas ir interesanti! avīzes izgriezums par notikumu ar to skolas autobusu, par ko mēs visi esam dzirdējuši. Un… te nu ir.

Meitene izvilka plastmasas mapi, kurā bija saudzīgi ievie­tota smalki nodrukāta dzimšanas apliecība. Uzlūkojusi to, viņa sāka smieties.

- Rimsties, Diāna! Keins viņu apsauca. Pielēcis kājās, viņš izrāva dzimšanas apliecību Diānai no rokām. Saraucis uzacis, viņš to aplūkoja. Tad Keins smagi atkrita krēslā kā marionete, kurai kāds pārgriezis aukliņas.

- Divdesmit otrais novembris, Diāna, neganti smaidī­dama, pavēstīja.

- Sakritība, teica Keins.

- Viņš ir trīs minūtes vecāks par tevi.

- Tā ir sakritība. Mēs nemaz neesam līdzīgi.

- Kā apzīmē tos dvīņus, kuri nav kā divas ūdens lāses? Diāna pielika pirkstu pie mutes, parodēdama saspringtu domāšanu. Ak jā, dažādu olšūnu dvīņi. Viena dzemde, vieni vecāki, divas olšūnas.

Keins izskatījās tā, it kā būtu gatavs noģībt. Dreiks viņu tādu nekad nebija redzējis. Tas nav iespējams.

- Neviens no jums nepazīst savu īsto tēvu, turpināja Diāna. Laipnība, ko viņa tēloja, bija tik tuva līdzjūtībai kā vēl nekad. Un cik reižu tu man esi teicis, ka nepavisam nelīdzi­nies saviem vecākiem, Kein?

- Tam nav nozīmes, izdvesa Keins. Viņš pasniedzās pēc Diānas rokas, un pēc īsas svārstīšanās viņa ļāva zēnam to saņemt.

- Par ko jūs tur abi runājat? nesaprata Dreiks. Viņam nepatika būt tam, kurš nav sapratis joku. Taču tie abi nelikās viņu dzirdam.

- Tas teikts ari dienasgrāmatā, klāstīja Diāna. Medmā­sas Templas dienasgrāmatā. Viņa zināja, ka tu esi mutants. Viņai bija aizdomas, ka tev piemīt kaut kāds neiespējams spēks, ko viņa neapšaubāmi bija ievērojusi arī dažiem citiem. Viņai bija aizdomas, ka kādu pusduci traumu, kuru iemesli nevienam nebija skaidri, esi izraisījis tieši tu.

Dreiks, apjautis, par ko ir runa, izgrūda rejošu smiekliņu.

- Vai tu gribi teikt, ka medmāsa Tempļa ir Keina māte?

Keina seja iekvēlojās pēkšņā niknumā. Pieveries, Dreik!

- Divdesmit otrajā novembrī piedzimst divi mazi puisēni, klāstīja Diāna. Viens paliek pie mātes. Otrs tiek atdots prom, un to adoptē cita ģimene.

- Tātad viņa bija tava māte? Tevi viņa pameta, bet Semu paturēja? Dreiks smējās, papilnam izbaudīdams Keina paze­mojumu.

Keins aizgriezās no Diānas un, izstiepis rokas, pavērsa tās pret Dreiku.

- Kļūda, noteica Diāna. Nebija gan skaidrs, vai tas tika teikts Dreikam vai Keinam.

Dreiks sajuta briesmīgu belzienu krūtīs. Likās, it kā viņu būtu notriekusi automašīna. Viņš tika atrauts no zemes un grūsts pret sienu. Ar muguru sašķaidījis pāris ierāmētu gra­fiku, viņš nokrita kņūpus.

Dreiks piespieda sevi atgūties. Viņam gribējās pielēkt kājās un mesties virsū Keinam, pirms tas ķertais pagūtu iebliezt viņam vēlreiz. Bet Keins bija pielēcis klāt, piesarkušu seju un atieztiem zobiem tas slējās pār viņu, izskatīdamies pēc traka suņa.

- Atceries, kurš te ir vadonis, Dreik! klusā, aizžņaugtā

balsī, kas likās gandrīz kā dzīvnieka ņurdiens, izgrūda Keins. 4

Dreiks uzvarēts pamāja ar galvu. Pagaidām.

- Celies! pavēlēja Keins. Mums stāv priekšā darbs.

Astrīda atradās uz lieveņa kopā ar Mazo Pītu. Tā bija labākā vieta, kur noķert vēl mazliet saules. Viņa sēdēja lielā, baltā pītā šūpuļkrēslā, atbalstījusi pēdas pret treliņiem. Meitenes kailās kājas saulē spīdēja baltas. Astrīda vienmēr bija bijusi bāla. Viņa nebija no cilvēkiem, kuri apsēsti ar iedeguma iegū­šanu, taču šodien meitene juta vajadzību pēc saules. Esot kopā ar Mazo Pītu, laiks pārsvarā tika vadīts iekštelpās. Un pēc pāris šādām dienām māja pārvērtās par cietumu.

Astrīda prātoja, vai tāpat jutās arī māte. Vai tā bija izskaid­rojams, kāpēc māte, kura caurām dienām un naktīm ziedojās Mazajam Pītam, pēdējā laikā centās sameklēt jebkādu aiz­bildinājumu, lai uzgrūstu dēlu ikvienam, kurš būtu ar mieru viņu pieskatīt?

Iela, kurā dzīvoja Astrīda, kopš IBJZ uzrašanās bija maz mainījusies. Meitene ievēroja tikai šādus tādus sīkumus. Automašīnas stāvēja, kur stāvējušas. Nebija nekādas satik­smes. Mauriņi pamazām kļuva mežonīgi. Puķes, ko divas mājas tālāk dzīvojošais misters Mesiljo allaž bija uzturējis tik skaistas, nu vairs neaprūpētas bija apvītušas un nokārtām galviņām. Dažās pastkastītēs bija pacelti karodziņi, gaidot pastnieku1 , kurš tā arī neatnāca. Uz ielas mētājās atvērts lietussargs, kas, uzpūšot vējiņam, pārvietojās ikreiz par kādu collu. Dažas mājas tālāk kāds meža zvērs vai varbūt izsalcis mājdzīvnieks bija apgāzis atkritumu urnu, izgāžot uz piebrauktuves nomelnējušas banānu mizas, izmirkušas avīzes un vistu kaulus.

Astrīda ieraudzīja Semu nikni minam divriteņa pedāļus. Viņš bija teicis, ka iegriezīšoties, lai kopīgi aizietu uz pārtikas veikalu, un viņa gaidīja puisi ar dalītām jūtām. Viņa gribēja Semu redzēt. Un gaidas darīja viņu nervozu.

Skūpstīšanās noteikti bija kļūda.

Nē, tomēr nebija.

Sems nogāza riteni mauriņā un devās augšup pa kāpnēm.

- Sveiks, Sem! Bija skaidri redzams, ka puisis ir apbēdi­nāts. Astrīda nolaida kājas zemē un pagriezās pret viņu.

- Tikko izgaisa Anna un Emma.

- Ko?

- Es tur biju. Es uz viņām skatījos. Brīdī, kad tas notika, es turēju Annas roku.

' Pacelts karodziņš nozīmē, ka pastkastītē atrodas nosūtāma vēstule. Pastnieks, ieraugot karodziņu, izņem vēstuli, lai to nogādātu pastā, un tad karodziņu nolaiž.

Astrīda piecēlās un, pat nedomādama, ko dara, apkampa Semu tāpat, kā mēdza apkampt Mazo Pītu, kad gribēja brālīti nomierināt.

Bet atšķirībā no Mazā Pīta Sems viņai atbildēja ar neveiklu apskāvienu. Kādu brīdi viņa seja bija paslēpta meitenes matos.

Astrīda pie pašas auss dzirdēja puiša saraustīto elpu. Tā vien šķita, ka viņi to darīs atkal, proti skūpstīsies. Tomēr nē abi reizē kā pēc komandas atrāvās viens no otra.

- Viņai bija bail, teica Sems. Tas ir, Annai. Viņa redzēja, kā pazūd Emma. Viņas piedzima ar sešu minūšu starpību. Vis­pirms Emma. Tad Anna, jau gaidīdama to. Zinādama, kas notiks.

- Cik šausmīgi! Sem, nāc iekšā! Astrīda palūkojās uz brālīti. Viņš, kā jau parasti, bija iegrimis savā spēlē.

Astrīda aizveda Semu uz virtuvi un ielēja viņam glāzi ūdens. Zēns vienā rāvienā izdzēra pusi.

- Man atlikušas piecas dienas, drūmi noteica Sems. Pie­cas dienas. Pat ne nedēļa.

- Tu to tik droši nevari zināt.

- Nevajag, labi? Vienkārši nevajag. Nestāsti man pasaciņas par to, ka viss būs labi. Nekas nebūs labi.

- Lai notiek! Astrīda pamāja ar galvu. Tev taisnība. Piecpadsmit gadi ir kaut kāda robeža, un, to sasniedzot, cil­vēks izgaist. |

Šis apstiprinājums lika Semam nomierināties. Tieši tas viņam bija vajadzīgs skaidros vārdos bez izlocīšanās pateikta patiesība. Astrīda atskārta, ka tikai tā viņa var Semam palī­dzēt ne vien tagad, bet arī nākotnē. Ja vien viņiem pastāv kaut kāda nākotne.

- Es no tā izvairījos. Nedomāju par to. Es sevi kaut kā pārliecināju, ka tas nenotiks. Sems izmocīja greizu smaidu šķiet, galvenokārt Astrīdas dēļ. Viņš redzēja pats savas bailes atspoguļojamies meitenes sejā un tagad centās tās apspiest.

- Pozitīvi ir tas, ka tādā gadījumā man nav jāraizējas, cik nomācoša šeit, IBJZ, būs Pateicības diena.

- Jābūt kaut kādam paņēmienam, kā to uzveikt, Astrīda piesardzīgi bilda.

Viņš uzlūkoja meiteni ar cerībām, it kā būtu iespējams, ka viņai ir zināma atbilde. Astrīda papurināja galvu, un viņš teica: Neviens nav pat mēģinājis izkļūt no IBJZ. Jābūt taču veidam, kā tikt no šejienes ārā. Ja nu kaut kur šajā barjerā ir lieli, plaši atvērti vārti? Varbūt uz jūru. Varbūt tuksnesī vai nacionālajā parkā. Neviens tos nav pat meklējis.

Astrīda apspieda sevī vēlmi apzīmēt šo pieņēmumu kā “ķeršanos pie salmiņa”.

Taču viņa sacīja: Ja pastāv ceļš ārā no šejienes, jābūt arī ceļam iekšā. Un visai pasaulei būtu jāzina, kas noticis. Perdidobīča, spēkstacija, šoseja pēkšņi tas viss ir bloķēts. Nevar būt, ka pasaule to nebūtu pamanījusi. Un tur ir nesalīdzināmi vairāk cilvēku un vairāk iespēju nekā mums. Tur vajadzētu darboties vai pusei pasaules zinātnieku. Tomēr mēs vēl arvien esam šeit.

- Zinu. Es to visu zinu. Nu jau kaut cik nomierinājies, Sems sēdēja uz viena no soliņiem, kas bija sarindoti gar virtuves leti. Kā novērtējot akmens vēsumu, viņš pārlaida ar roku pār letes gludo granīta virsmu. Es tiku par to domājis, Astrīd. Ko tu teiktu par olu?

- Hm. Olas mums ir izbeigušās.

- Nē, es gribēju teikt: iedomājies olu. Putnēns cenšas izlauzties no olas, vai ne? Bet, ja tu mēģinātu olā ielauzties, tā tiktu sašķaidīta. Lai to ilustrētu, viņš saspieda pirkstus. Tā kā meitene neatbildēja, Sems smagi nopūtās un teica: Kad es to iedomājos, man tas likās itin sakarīgi.

- Taisnību sakot, tur patiešām ir zināma jēga, piekrita Astrīda.

Sems bija redzami pārsteigts. Zēna acis iezibējās akurāt tā, kā Astrīdai patika, un viņš greizi pasmaidīja. Izskatās, ka tevi tas izbrīna, viņš atzīmēja.

- Izbrīna gan, tā mazliet. Tā patiešām var izrādīties atbils­toša analoģija.

- Tādus vārdus kā “atbilstoša analoģija” tu lieto tāpēc, lai man atgādinātu, ka esi gudrāka par mani, viņš ķircinājās.

Viņu skatieni sastapās. Tad abi novērsās un mulsi pasmai­dīja.

- Vai zini, es nenožēloju, teica Sems. Es zinu, ka nav ne īstais laiks, ne īstā vieta un tamlīdzīgi, bet tik un tā nenožēloju.

- Tu domā…

-Jā-

- Es arī ne, sacīja Astrīda. Nu, man tā bija pirmā reize.

Zini, ja neskaita to, ka pirmajā klasē es sabučoju Alfredo Sleivenu.

- Pirmā reize?

- Nūjā. Un tev?

Sems papurināja galvu un nožēlas pilns saviebās. Bet, viņš teica, tā bija pirmā reize, kad man tas bija nopietni.

Starp viņiem iestājās tīkams klusums.

Tad Astrīda ierunājās: Sem, par to olu. Tu sacīji: ja cilvēki tur, ārpusē, censtos izlauzties cauri barjerai, tas varētu būt bīstami mums. Un cilvēki ārpusē to ir sapratuši. Tad nāktos secināt, ka izlauzties cauri barjerai un izglābties varam vienīgi mēs paši. Varbūt visa pasaule gaida, vēro, cer, ka mēs izdomā­sim, kā to uzlauzt. Meitene atvēra skapīti, kas atradās virs galvas, un izvilka no tā pustukšu cepumu paciņu. Uzlikusi to uz letes, viņa paņēma vienu cepumu sev. Teorija ir lieliska, |

bet pats saproti, ka ne visai ticama.

- Zinu. Bet es negribu vienkārši sēdēt un gaidīt, kamēr pulkstenis skaita sekundes. Ja nu tomēr pastāv kaut kāds ceļš ārā no IBJZ.

- Ko tu gribi darīt?

Sems paraustīja plecus. Viņš to darīja, nevis kā būdams šaubu vai nedrošības varā, bet drīzāk kā nometot smagu nastu un šādi atbrīvojot sevi darbībai. Gribu sākt ar barjeras izpēti.

Virzīties gar to, vērojot, vai kaut kur tajā nav vārtu. Varbūt atliek iziet pa šiem vārtiem, un viņi visi ir tur. Nu, zini mana mamma, tavi vecāki. Anna un Emma.

- Skolotāji, papildināja Astrīda.

- Nesabojā šo laimīgo ainu, teica Sems.

- Kas notiks, ja tu atradīsi vārtus, Sem? Iziesi pa tiem? Kas tad notiks ar visiem pārējiem IBJZ bērniem?

- Ari viņi izies.

- Tu droši nezināsi, ka tie ir vārti, iekams pats nebūsi pa tiem izgājis. Bet, tiklīdz būsi to izdarījis, tev, visticamāk, vairs nebūs atpakaļceļa.

- Astrīda, pēc piecām dienām es pazudlšu. Izkūpēšu. Prom, un viss.

- Tev jāpadomā pašam par sevi, Astrīda teica bez jebkā­das izteiksmes.

Sems izskatījās satriekts. Diezin vai ir godīgi…

Lai ari ko viņš būtu gribējis teikt, to pārtrauca divi trokšņi, kuri sekoja viens otram. Pirmais bija būkšķis ārpusē. Otrs bija Mazā Pīta kliedziens.

Astrīda metās uz durvīm, izspurdza pa tām un atrada Mazo Pītu, sarāvušos kamolā, brēcam pilnā kaklā. Zēns trīcēja pie visām miesām un bija bīstami tuvu robežai, aiz kuras viņam varēja sākties lēkme.

Uz dēļu grīdas līdzās viņam bija akmens.

Un uz ietves smiedamies stāvēja Panda, Koutsas zēns, vārdā Kriss, un Kvinns. Panda un Kriss turēja rokās beisbola nūjas. Krišam bija arī balts atkritumu maiss, kurā bija labi saskatāmi jaunākā modeļa spēļu datora apveidi.

- Vai jūs sviedāt manam brālītim ar akmeni? Astrīda, nometusies ceļos blakus Mazajam Pītam, uzkliedza. Dusmas bija padarījušas viņu bezbailīgu.

Sems apņēmīgā gaitā devās pāri mauriņam.

- Vai tu tas biji, Panda?

- Viņš mani ignorēja, taisnojās Panda.

- Panda tikai muļķojās, Sem, ierunājās Kvinns. Viņš bija pamanījies nostāties starp Semu un Pandu.

- Mest ar akmeni neaizsargātam bērnam ir tikai muļķoša­nās? noprasīja Sems. Un kas tev vispār prātā, ka vazājies kopā ar šo pretekli?

- Kuru tu nosauci par pretekli? vaicāja Panda. Viņš ciešāk satvēra savu beisbola nūju, tomēr neizskatījās, ka grasītos likt to lietā.

- Kuru es nosaucu par pretekli? Tā es saucu ikvienu, kurš ap­mētā ar akmeņiem mazus bērnus, Sems nedomāja atkāpties.

Kvinns, tēlodams samierinātāju, pacēla rokas. Paklau, elpo dziļi, brač! Mēs tikko bijām nelielā misijā pie Mātes Marijas. Viņa sūtīja Pandu pameklēt mazajiem bērniem kādu spēļu lācīti, saproti? Mēs darījām labu darbu.

- Labu darbu pie viena kādam kaut ko nočiepjot? Sems norādīja uz atkritumu maisu Kriša rokā. Un atpakaļceļā nolēmāt apmētāt ar akmeņiem ar autismu sirgstošu bērnu?

- Ei, liecies taču mierā, teica Kvinns. Mēs to spēli nesam Marijai, lai viņai būtu, ar ko nodarbināt sīkos.

Mazais Pīts tagad kliedza Astrīdai tieši ausī, tāpēc no visa, ko teica aizvien īgnākais Kvinns un salta naida pārņemtais Sems, viņa dzirdēja tikai dusmīgu vārdu fragmentus.

Tad Sems apmetās uz papēža un atgriezās pie Astrīdas. Kvinns viņam aiz muguras parādīja izslietu vidējo pirkstu un aizvilkās pa ielu nopakaļ Pandam un Koutsas puisim.

Sems nikni iemetās lieveņa krēslā. Pagāja vēl desmit minū­tes, līdz Astrīdai izdevās nomierināt mazo brālīti un no jauna pievērst viņu videospēlei. Sems pa šo laiku vārījās dusmās.

-Viņš kļūst nekam nederīgs. Ļaunāk nekā nekam nede­rīgs, sirdījās Sems. Tad, mazliet atmaidzis, piebilda: Gan mēs tiksim tam pāri.

- Tu domā sevi un Kvinnu?

-Jā-

Astrīda bija nospriedusi par to labāk ciest klusu. Bet šo sarunu ar Semu viņai vajadzēja uzsākt agrāk vai vēlāk. Šau­bos, vai viņš grib tikt tam pāri.

- Tu viņu tik labi nepazīsti.

- Viņš tevi apskauž.

- Kā tad, esmu taču tik neizsakāmi daiļš, Sems to mēģi­nāja pārvērst par joku.

- Viņš pieder pie viena cilvēku tipa, tu pie pavisam cita. Kad dzīve rit normāli, jūs it kā esat vienādi. Bet, kad apstākļi izvēršas dīvaini un draudīgi, kad iestājas krīze, pēkšņi izrādās, ka esat pilnīgi pretmeti. Tā tik tiešām nav Kvinna vaina, bet viņš nav drosmīgs. Viņš nav stiprs. Tu gan.

- Tu joprojām gribi redzēt manī nez kādu varoni.

- Es gribu, lai tu būtu tas, kas esi. Astrīda palika līdzās Mazajam Pītam, bet viņas roka pasniedzās pēc Sema rokas.

- Sem, viss kļūs aizvien ļaunāk. Pašlaik visi ir šoka stāvoklī. Visi ir pārbijušies. Tomēr to, cik briesmīgām vajadzētu būt viņu bailēm, viņi vēl nav sapratuši. Agrāk vai vēlāk izsīks pārtikas krājumi. Agrāk vai vēlāk pārstās darboties spēksta­cija. Kad mēs visi sēdēsim tumsā, badā un izmisumā, kurš tad uzņemsies vadību? Keins? Orks? Dreiks?

- Nu, Sems sausi noteica, no tavas mutes tas viss izklausās trakoti jautri.

- Labi, beigšu tev piesieties, Astrīda, juzdama, ka jāat­kāpjas, noteica. Viņa prasīja neiespējamo no zēna, kuru tikko pazina. Un tomēr meitene zināja, ka rīkojas pareizi.

Viņa ticēja Semam. Viņa zināja, ka šim zēnam ir likteņa lemta sūtība.

Astrīda prātoja, kālab tā. Tas patiešām nebija loģiski. Viņa neticēja liktenim. Visu savu mūžu Astrīda bija paļāvusies uz savām smadzenēm, uz savu spēju izprast faktus. Tagad kāda viņas būtnes daļa, kuras eksistenci meitene gandrīz pat neap­zinājās, kāda dziļi aprakta un noniecināta sevis pašas daļiņa ne veselais saprāts, bet tikai un vienīgi instinkts skubināja un bikstīja, lai viņa urda Semu.

Un viņa bija pārliecināta.

Pārliecināta.

Astrīda pagriezās pret Mazo Pītu tā, lai Sems nevarētu redzēt raižpilno vaibstu viņas sejā, tomēr puiša roku vaļā nelaida.

Viņa bija pārliecināta. Kā atbildot uz to, cik ir divi reiz divi. Tik ļoti pārliecināta.

Beidzot meitene palaida Sema roku vaļā. Ievilka dziļu, saraustītu elpu. Un pēkšņi Astrīda vairs nepavisam nebija pārliecināta. Rūpju rieva viņas sejā ievilkās dziļāka. Iesim pēc pārtikas, viņa teica.

Sems bija domās kaut kur aizklīdis, tāpēc nepamanīja, kā Astrīda, aiz sasprindzinājuma saviebusies, skatās pati uz savām rokām. Tad viņa noslaucīja plaukstas šortos.

- Jā, Sems attrauca. Ejam gan, kamēr tas vēl ir iespē­jams.