Prom

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

87 STUNDAS, 46 MINŪTES

Tagad viņi bija seši. Sems, Edīlio, Kvinns, Lana, Astrīda un Mazais Pīts. Visi plāni doties mājās, sekojot IBJZ sienai, tagad bija atmesti. Ziemeļu pusē, nogriežot viņiem ceļu, kā mir­dzoša, dzelteni oranža mozaīka pauguros rāpās ugunsgrēks. Nekas cits neatlika kā vien turpināt virzīties uz dienvidiem.

Beidzot bija klāt rītausma; nemīlīga un pelēka tā atņēma krāsu visam, pat liesmām.

Tagad varēja redzēt, kur likt kāju, tomēr no ķeršanās un klupšanas tas nepaglāba. Nogurums visus bija padarījis neveiklus.

Mazais Pīts nedzirdami saļima un bija jau palicis pārējiem tālu aiz muguras, kad Astrīda pamanīja viņa trūkumu. Pēc tam Edīlio un Sems pēc kārtas nesa puisēnu uz muguras, un līdz ar to viņu virzīšanās kļuva vēl lēnāka un nedrošāka.

Kādu laiku, varbūt stundas divas, Mazais Pīts šādi nogu­lēja, bet, kad puiši vairs nejaudāja paiet, viņš pamodās un nostājās uz savām kājām. Tagad viņi sekoja mazajam zēnam. Visi bija pārāk noguruši, lai strīdētos vai liktu viņam griez­ties uz citu pusi, sevišķi, ņemot vērā, ka virziens, ko ieturēja Mazais Pīts, bija puslīdz pareizs.

- Mums jāapstājas, vecīt, teica Edīlio. Meitenes ir nogurušas.

- Es ne, Lana iebilda. Esmu skrējusi kopā ar koijotiem. Iet ar jums, cilvēkiem, ir kā stāvēt uz vietas.

- Man gan pietiek, teica Sems un apstājās pie tuvākā krūma, kas īstenībā varbūt bija mazs kociņš.

- Pītij! uzsauca Astrīda. Nāc atpakaļ! Mēs apstājamies.

Mazais Pīts pārstāja iet, taču atpakaļ nenāca. Astrīda vārgi

pieslāja viņam klāt; katrs solis izraisīja sāpes.

- Sem! meitene piepeši iesaucās. Ātri šurp!

Semam likās, ka viņam nav spēka pat atbildēt, tomēr viņš kaut kā uzsvempās kājās un devās uz vietu, kur stāvēja Mazais Pīts. Astrīda turpat līdzās bija nometusies ceļos.

Dubļos gulēja meitene. Viņas apģērbs bija vienās skrandās, melnie mati saķepuši lēkšķēs. Viņa bija Āzijas izcelsmes, glīta, lai arī ne skaista, un šausmīgi izkāmējusi vieni vienīgi kauli un āda. Taču pirmais, ko viņi pamanīja, bija tas, ka mei­tenes apakšdelmi nobeidzās ar masīvu betona kluci.

Astrīda žigli pārmeta krustu un pielika divus pirkstus sve­šajai meitenei pie kakla. Lana! viņa pasauca.

Lana ātri aptvēra situāciju. Nekādus savainojumus es neredzu. Domāju, ka viņa ir novārgusi badā vai kā citādi slima.

- Kā viņa te gadījusies? brīnījās Edīlio. Ak mūžs, kas ir izdarīts ar viņas rokām?

- Badu izdziedināt es nespēju, sarija Lana. Izmēģināju uz sevis pašas, kad biju koijotu barā. Nekas nesanāca.

Edīlio atskrūvēja savu ūdens pudeli un uzmanīgi uzsmidzināja ūdeni meitenei uz sejas tā, lai dažas lāses ieslīdētu viņai mutē.

- Paskat, viņa to norija.

Tad viņš nolauza mazu gabaliņu enerģijas tāfelītes un sau­dzīgi ielika to gulētājai mutē. Pēc mirkļa meitenes mute sāka kustēties. Viņa košļāja.

- Kaut kur netālu ir ceļš, teica Sems. Man vismaz tā šķiet. Zemesceļš, tā es gribēju teikt.

- Kāds droši vien braucis garām un izgrūdis viņu, seci­nāja Astrīda.

- Re! Sems norādīja uz zemi. Var redzēt, kā viņa vilkusi to kluci.

- Kaut kāds vājprāts! Edllio dusmīgi nomurmināja. Kas tas par riebekli, kurš spējīgs kaut ko tādu pastrādāt?

Mazais Pīts, pieliecis galvu, raudzījās uz gulošo meiteni. Astrīda to pamanīja. Parasti viņš uz cilvēkiem tā neskatās.

- Laikam nekad nav redzējis tādus šausmu darbus, noteica Edllio.

- Nē, Astrīda domīgi novilka. Pītijs parasti nebiedrojas ar cilvēkiem. Viņam tie pat nav īsti reāli. Reiz es ar virtuves nazi pārgriezu roku. Tas bija patiešām nelādzīgi, asinis plūda aumaļām, bet viņš pat acu nepamirkšķināja. Un es viņam šajā pasaulē esmu vistuvākais cilvēks.

- Sem, uzbilda Lana, vai tu nevari, nu, nodedzināt viņai to betonu no rokām?

- Nē. Man neizdosies tik precīzi notēmēt.

- Es pat nezinu, kas te darāms, Edllio, iebarodams mei­tenei kārtējo mikroskopisko pārtikas drupatiņu, prātoja. Ja mēģinātu pārsist šo kluci ar veseri vai ko tamlīdzīgu, vai pat ar āmuru un kaltu, tas būtu sāpīgi. Varbūt pat salauztu viņai visus sīkos plaukstu kauliņus.

- Kurš būtu varējis viņai to nodarīt? prātoja Lana.

- Viņai ir Koutsas Akadēmijas formas tērps, atbildēja Astrīda. Droši vien neesam tālu no turienes.

- Kuš! uzsauca Lana. Es kaut ko dzirdu.

Visi instinktīvi sarāvās. Klusumā bija skaidri saklausāma automašīnas motora rūkšana. Tā tika vadīta nevienmērīgi, vienu bridi uzraujot ātrumu, nākamo piebremzējot.

- Uz priekšu! Palūkosim, kas tur ir, teica Sems.

- Kā mēs pārvietosim šo meiteni? vaicāja Edīlio. Viņu pašu es varbūt panestu, taču ne jau ar visu to kluci.

- Es ņemšu viņu pašu, tu ņem kluci, ierosināja Sems.

- Smags gan tas krāms, noteica Edīlio. Labāk lai viņš negadās man ceļā tas pendejo\ kurš to sastrādāja. Tā izdarī­ties ar cilvēku! Kas tas par nezvēru, kurš uz to spējīgs?

1 Stulbenis (spāņu vai.).

Izrādījās, ka auto, kas viņiem tuvojās, bija džips. Tajā, cik Sems spēja saskatīt, brauca viens pats zēns.

- Es viņu pazīstu, sacīja Astrīda. Viņa pamāja, un džips grīļīgi apstājās. Astrīda pieliecās pie atvērtā loga. Datordžek?

Sems šo tehnoloģiju gudrīti gan bija redzējis, taču nekad nebija ar viņu runājies.

- Sveiki, sacīja zēns. Ak, labi. Jūs atradāt Teilori. Es tieši viņu meklēju.

- Tu viņu meklēji?

- Jā. Viņa ir slima. Nu, saproti, viņai nav kārtībā ar galvu. Viņa aizbēga no skolas, un es viņu tagad meklēju un…

Tajā mirklī Sems saprata, ka tās ir lamatas. Pussekundi par vēlu.

No trešās sēdekļu rindas uzslējās Dreiks. Viņa pistoles stobrs bija notēmēts pret Astrīdas galvu, bet skatiens pie­vērsts Semam. Pat neiedomājies! Lai ari cik ātrs tu pats sev liecies, man ir tik vien kā jānospiež mēlīte.

- Es nekustos, Sems padodoties pacēla rokas.

- Ai, ai, ai nē, nē, nē, Sem, puisīt! Tev ir spēks, un es no tā šo to sajēdzu. Turi rokas gar sāniem.

- Man jāpalīdz nest šo meiteni, sacīja Sems.

- Neviens viņu nekur nenesīs. Viņa ir atstiepusi kājas.

- Mēs viņu šeit neatstāsim, teica Astrīda.

- Izlemj tas, kuram ir šaujamais, smīnēdams pavēstīja Dreiks. Un es tavā vietā, Astrid, jau nu gan pievaldītu mēli. Keins grib, lai es cenšos atstāt tevi un tavu sīko brālīti dzīvus. Bet, ja jūs abi pamanīsieties izgaist, es nošaušu Semu.

- Tu esi psihopāts, Dreik, noteica Astrīda.

- Oho! Kas par vārdu! Laikam jau tāpēc tu esi Astrīda Ģēnijs, ko? Vai zini, kāds vēl ir trakoti labs vārds? Plānprātiņš.

Astrīda sarāvās, it kā viņš būtu tai iesitis.

- Mans brālītis ir plānprātiņš, mēdījās Dreiks. Kaut es būtu varējis to ierakstīt! Nu labi. Tagad mēs cits pēc cita kāpsim mašīnā. Lēni un prātīgi.

- Ne jau bez tās meitenes, Sems neizteiksmīgi noteica.

- Tas tiesa, piekrita Edllio.

Dreiks teatrāli nopūtās. Labi. Paceliet viņu un iemetiet priekšējā sēdekli blakus Džekam.

Tas prasīja zināmas pūles. Meitene bija dzīva, taču pusnesamaņā un pārāk vārga, lai kustētos.

Kvinns savās bailēs un neizlēmībā bija kā pārakmeņojies. Sems redzēja iekšējo ciņu, kas atspoguļojās drauga sejā. Vai viņš paliks uzticams Semam? Vai tomēr mēģinās pieglaimo­ties Dreikam?

Sems prātoja, ko viņa draugs izlems. Kvinna acis bija plaši ieplestas, bālās lūpas drebēja un skatiens drudžaini šaudījās, meklējot atbildi.

- Būs labi, Kvinn, Sems čukstus sacīja.

Bet Kvinns to pat nedzirdēja.

Pirmā iekāpa Astrīda. Viņa apsēdās Džekam tieši aiz mugu­ras. Man patiešām bija licies, ka tev, Džek, ir vēl kāda cerība.

- Kur nu! noteica Dreiks. Džeks mums ir tāds kā skrūv­griezis vai bidmērs. Viņš ir tikai rīks un dara to, ko mēs viņam liekam.

Mazais Pīts un Lana līdz ar Astrīdu ieņēma vidus sēdekli. Edllio un Sems apmetās pēdējā rindā. Dreiks piespieda pistoli pie Edllio pakauša.

- Tev ir problēmas ar mani, nevis kādu citu, Dreik, sacīja Sems.

- Ja uz spēles būs likta tikai tava paša dzīvība, tu vēl vari sasparoties un mēģināt kaut ko pasākt, sacīja Dreiks. Taču, redzot, ka varu nošaut tavu draudzeniti vai tavu piejaucēto meksikāni, tu neriskēsi.

Viņi brauca rāvieniem un grūdieniem, Džeks ik pa brīdim nobrauca no ceļa. Tomēr avārija Sema vienigā cerība neno­tika. Automašīna apstājās pie Koutsas Akadēmijas.

Sems jau reiz šeit bija bijis atvests paskatīties, kur strādā viņa māte. Drūmā, vecā ēka izskatījās kā nolobīta. Viena no augšstāva telpām bija pilnīgi atklāta. Parādes durvis izgāz­tas.

- Izskatās pēc karadarbības zonas, komentēja Edīlio.

- IBJZ ir karadarbības zona, drūmi noteica Dreiks.

Uzlūkojot šo vietu, Semu pāršalca skumju atmiņu vilnis.

Māte, cik vien labi spēdama, attēloja savu darbu kā kaut ko aizraujošu un Koutsu kā vietu, kurā viņai ir prieks strādāt. Bet pat tad Sems saprata, ka viņa ir šeit tikai tāpēc, ka viņš ir izpostījis savas mātes laulību.

Viņā vēl arvien gruzdēja dusmas uz māti vai, pareizāk sakot, to atliekas. Tas bija bērnišķīgi. Nepamatoti. Pat apkau­nojoši. Un tagad nebija īstais laiks par to domāt. Tagad. Šeit. Pēc visa, kas noticis un, visticamāk, vēl notiks.

Kāds bija tas Edīlio izteiciens? Cabeza de turco? Grēkāzis? Tātad Semam ir bijis vajadzīgs kāds, ko vainot, un dusmas uz māti bija krājušās vēl ilgi pirms IBJZ uzrašanās.

Bet, ja jau es esmu tik nikns, domāja Sems, iznāk, ka Keinam jājūtas vēl sliktāk. Es esmu dēls, kuru viņa tika paturē­jusi. Viņš ir tas, kuru aizdeva prom.

Kad auto apstājās, viņus jau gaidīja Panda un pāris puišu, kurus Sems nepazina. Visi bija bruņojušies ar beisbola nūjām.

- Es gribu satikt Keinu, Sems, izkāpis no mašīnas, sacīja.

- Bez šaubām, attrauca Dreiks. Bet vispirms mums šis tas jānokārto. Nostājieties rindā! Ejiet pa vienam apkārt mājai!

- Pasaki Keinam, ka brālis ieradies, uzstāja Sems.

- Šobrīd tev nav darīšana ar Keinu, Semij. Tev ir darīšana ar mani, sacīja Dreiks. Es vienā mierā varu tevi nošaut. Es vienā mierā varu nošaut jūs visus. Tāpēc labāk nekaitini mani.

Sagūstīto pulciņš darīja, kā pavēlēts. Viņi pagriezās ap stūri un devās uz laukumu aiz galvenās ēkas. Tur atradās neliela skatuve, kas bija izveidota tā, lai izskatītos pēc lapenes.

Gar zemajiem treliņiem, kas apjoza lapeni, stāvēja vairāk nekā divi duči bērnu. Visi bija piesieti pie tās ar auklu, kas tiem

ļāva pārvietoties tikai dažas pēdas. Viņi bija salīkuši uz leju vilka smagie betona kluči, kuros bija ieslēgtas bērnu rokas.

Acis tiem bija tukšas, vaigi iekrituši.

Astrīda izgrūda vārdu, kādu Sems viņas mutē nemūžam nebūtu varējis iedomāties.

- Ak, kas par burvīgiem izteicieniem! nosmīkņāja Dreiks.

- Un vēl tam plānajam prātiņam dzirdot.

Katra gūstekņa priekšā bija nolikta kafetērijas paplāte. Piegādājums acīmredzot bija nesens, jo daži, pārliekušies pāri savām paplātēm, vēl arvien tās laizīja sejām uz leju, izkārtām mēlēm tie ēda kā suņi.

- Tas ir ķerto aplis, ar teatrālu rokas mājienu lepni pazi­ņoja Dreiks.

Gabaliņu sāņus vecā, apķepušā ķerrā trīs bērni ar īskātainu lāpstu maisīja cementu. No tās nāca smagas, klunkšķošas skaņas. Iemetuši masā lāpstu grants, viņi turpināja to maisīt kā kunkuļainu biezputru.

- Ak nē! Lana, kāpdamās atpakaļ, izdvesa, bet viens no Koutsas kaušļiem ieblieza viņai ar beisbola nūju pa celi, un viņa sakņupa.

- Kaut kas taču ar tiem lecīgajiem ķertajiem bija jādara, pavēstīja Dreiks. Nevar pieļaut, ka jūs, ķēmi, brīvi skraidāt apkārt. Acīmredzot pamanījis, ka Sems sakustas, viņš pie­spieda pistoli pie Astrīdas galvas. Viss ir tavā ziņā, Sem. Ja 4 tu kaut sarausies, mums būs iespēja ieraudzīt, kādas izskatās

ģēnija smadzenes.

- Ei, vecīt, bet man taču nepiemīt spēks, sacīja Kvinns.

- Tas ir kaut kas perverss, Dreik. Tikpat perverss kā tu pats, sacīja Astrīda. Es pat nevaru ar tevi saprasties, jo tu esi pārāk samaitāts. Tu esi pilnīgi un neglābjami sačakarēts.

- Pieveries! uzbļāva Dreiks. Labi, Sem. Tu pirmais. Tas ir pavisam vienkārši. Tu tikai iebāz rokas, un viss, presto, vairs nekāda spēka.

- Sems ir ķertais, vecīt, ne es, gauduļoja Kvinns. Man nav nekāda spēka. Esmu parasts, normāls cilvēks.

Sems grīļīgiem soļiem piegāja pie ķerras. Bērni, kuri mai­sīja betonu, izskatījās gauži nelaimīgi par šo pienākumu, taču Sems sevi nemānīja: tie darīs, ko tiem liks.

Zemē bija izrakta bedre. Tā bija apmēram pēdu gara, uz pusi tik plata un varbūt kādas astoņas collas dziļa.

Cementa maisītāji iegāza liekšķeri iegūtās masas bedrē, piepildot to līdz trešdaļai.

- Bāz rokas iekšā, Sem! pavēlēja Dreiks. Dari, ko lieku, vai arī ģēnijs uzies gaisā.

Sems iemērca rokas cementā. Zēns ar liekšķeri iekrāva por­ciju slapja, smaga cementa un ar ķelli pieblietēja to. Vēl puse liekšķeres, un, pielīdzinājis ari to, pārpalikumu zēns iemeta atpakaļ ķerrā.

Sems tupēja uz ceļiem cementa masā ieslēgtām rokām, un viņa smadzenēs šaudījās izmisīgi plāni un mežonīgi aprēķini. Ja viņš sakustēsies, Astrīda ies bojā. Ja viņš nedarīs neko, viņi kļūs par vergiem.

- Tā, Astrīd, tava kārta! pavēlēja Dreiks.

Vēl viena bedre un tas pats process. Astrīda raudāja. Viss būs labi, Pītij, viss būs labi, viņa caur asarām mierināja brālīti.

Viens no maisītājiem jau steidzās rakt trešo bedri. Lāpsta viņa rokās ar ātrām, ietrenētām kustībām šķēla melnzemi.

- Tas prasa apmēram desmit minūtes, Sem, teica Dreiks.

- Pēc tam viss. Ja grasies paveikt ko varonīgu, tev vairs ir atlikušas kādas astoņas minūtes. Tik-tak!

- Kaut kā jau jums ar tiem ķertajiem galā jātiek, noteica Kvinns. Nekas cits neatliek, Dreik.

Sems juta betonu sacietējam. Jau tagad, mēģinot pakus­tināt pirkstus, viņš manīja, ka tie ir iesprostoti. Astrīda bija satriekta. Tādu Sems viņu nekad nebija redzējis. Viņa atklāti raudāja. Astrīdas bailes pielipa ari viņam. Tas nebija izturams. Jau sevis paša dēļ bija gana slikti, bet redzēt meitenes ciešanas…

Tomēr Astrīda uz viņa skatienu neatbildēja, viņa bija kon­centrējusies tikai uz Mazo Pītu. Gandrīz izskatījās, it kā meitene raudātu viņa dēļ, censtos pārraidīt brālītim savas šausmas.

Protams, tā arī bija. Taču tas neiedarbojās. Mazais Pīts bija iegrimis savā spēlē, viņš atradās citā pasaulē.

- Domāju, ka tavs laiks ir cauri, Sem, Dreiks smiedamies pavēstīja. Pamēģini izvilkt rokas. Nevari, vai ne?

Dreiks piegāja viņam no aizmugures un spēcīgi iebelza pa pakausi.

- Nu ko, Sem? No tevis baidās pat Keins, tātad tu noteikti esi baigi skarbais. Nu, parādi man, ko tu spēj! Viņš vēlreiz iebelza Semam, šoreiz ar ieroča stobru. Sems sabruka ar seju dubļos.

Tad viņš uzslējās kājās. Sems vilka, cik spēka, taču rokas bija ieslodzītas. Āda kniesa. Zēns centās apslāpēt sevī paniku. Viņam gribējās skaļā balsī lamāties, bet Dreiku tas tikai uzjaut­rinātu.

- Kā tad, turies kā vīrs! Dreiks klaigāja. Galu galā tev ir četrpadsmit, vai ne? Tātad cik vēl atlicis līdz tavai izkūpēšanai? IBJZ jau ir tikai tāda pārejas fāze, vai ne?

Maisītāji izraka betona kluci no zemes, un tagad, cenšoties nostāties taisni, Sems sajuta šī sloga šausmīgo svaru. Viņš varēja nostāvēt, bet ne bez pūlēm.

Dreiks pienāca pavisam tuvu. Nu, kurš tad šeit ir īstais vīrs? Kurš nolika pie vietas tevi un pārējos ķertos? Es. Un bez sazin kāda tur spēka.

Sems izdzirda aizcērtamies durvis. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja pār mauriņu nākam Keinu un Diānu.

Keins gāja nesteidzīgā soli, un, jo tuvāk viņš nāca, jo pla­tāks pletās viņa smaids.

- Lai es izputu, ja tas nav dumpīgais Sems Tempis! viņš teica. Ļauj man paspiest tavu roku. Ak, atvaino, piemirsu! Viņš izgrūda smiekliņu, kas liecināja ne tik daudz par jautrību, cik par atbrīvošanos no sasprindzinājuma.

- Es viņu notvēru, pavēstīja Dreiks. Es notvēru viņus visus.

- Patiešām. Keins pamāja ar galvu. Labi pastrādāts, Dreik. Ļoti labi. Redz, Sema drauģeļi ari ir pie vietas.

- Kāpēc tu nepaieskā Dreikam aiz auss, Kein? Viņš taču ir tik paklausīgs suns, teica Diāna.

Maisītāji bija izcēluši no bedres Astrīdas iebetonētās rokas. Nespēdama piecelties kājās, viņa histēriski raudāja. Pie viņas piegāja Mazais Pīts. Pārliecis galvu pār savu Gameboy, viņš pārvietojās kā sapni.

Astrīda iebukņīja brālītim ar savu betona kluci.

Un piepeši Sems saprata, kas Astrīdai padomā. Saprata, ka viņam jānovērš gūstītāju uzmanība. Jāparūpējas, lai tie uz kādu bridi aizmirstu gan par Astrīdu, gan Mazo Pītu.

- Šai meitenei gan tev nevajadzētu darīt pāri, Sems pamāja ar zodu Lanas virzienā. Viņas vārds ir Lana. Viņa ir dziedniece.

Keina uzacis uzšāvās pierē. Ko? Dziedniece?

- Viņa spēj izārstēt visu, jebkuru ievainojumu, turpināja Sems. Astrīda, pat lāgā nespēdama paiet, lēni un ritmiski šūpoja savu kluci uz priekšu un atpakaļ, ik pa brīdim trāpot ar to pa Mazā Pīta Gameboy.

- Viņa mani izārstēja, teica Sems. Mani sakoda koijots. Gribi apskatīties?

- Man ir labāka doma, teica Keins. Dreik, sagādā tai skuķenei kaut ko tādu, ko šī var izdziedināt.

Dreiks, skaļi un līksmi iesmējies, piespieda pistoles stobru Semam pie ceļgala.

- Nē! iekliedzās Diāna.

Sprādziens bija satriecošs. Sāpes gan pirmajā brīdī nejuta, taču Sems sabruka. Nokrita uz sāna kā nocirsts koks. Kāja, kļuvusi nelietojama, locījās un raustījās.

Un tad nāca sāpes.

Dreiks, nemitēdamies smaidīt, triumfējoši uzgavilēja:

- Jā-ā!

Pārsteigtā Astrīda trieca betona kluci tik smagi, ka izsita Gameboy Mazajam Pītam no rokām un viņam pašam lika sagrīļoties.

Diāna noraizējusies sarauca uzacis. Viņa tikai tagad bija pamanījusi Mazā Pīta klātbūtni.

Cauri sarkanai sāpju miglai Sems redzēja, kā ieplešas Diānas acis, kā viņa izstiepj pirkstu, norādot uz Mazo Pītu.

- Dreik, tu, idiots tāds! Tas sīkais! Tas sīkais!

Astrīda, nokritusi uz ceļiem, trieca betona kluci pret Game­boy.

Nebija ne gaismas zibšņa, ne skaņas.

Tikai betons, kas ieslēdza Astrīdas rokas, pēkšņi bija pazu­dis. Vienkārši pazudis.

Tas pats notika ar kluci, kurā bija iedzītas Sema rokas.

Un visu pārējo bērnu rokas.

Astrīda atradās četrrāpus; viņas pirkstu kauliņi bija iespiesti mīkstajā zemē.

Betona bluķi bija pazuduši tā, it kā to nekad nebūtu bijis, lai gan tiem, kuri bija iesprostoti visilgāk, rokas klāja bāla, nedzīva, pa pusei nolobījusies āda.

Keins bija žigls. Viņš atkāpās, pagriezās un skriešus metās uz skolas ēku. Diāna, šķiet, kādu bridi svārstījās, bet tad kā bulta metās Keinam pakaļ.

Mazais Pīts pacēla savu spēli. Bluķis bija pazudis kādu sekundes daļu, pirms krītot būtu to sašķaidījis. Spēle bija netīra, un tajā bija iestrēdzis zāles kumšķis, tomēr tā darbojās.

Dreiks stāvēja kā iemiets. Ierocis vēl arvien bija viņam rokā, stobrs dūmoja no Sema ceļgalā iešautās lodes.

Viņš mirkšķināja acis.

Tad pacēla ieroci un izšāva uz Mazo Pītu. Taču netrāpīja. Trāpīt viņam liedza žilbinošs zaļibalts gaismas uzliesmojums.

Dreika roka, kas turēja ieroci, visa roka līdz pat plecam uzliesmoja un aizdegās.

Dreiks kliedza. Pistole izkrita no viņa kūstošajiem pirkstiem.

Miesa pārogļojās melna. No tās cēlās brūni dūmi.

Mežonīgu šausmu pārņemts, Dreiks kliedza un blenza uz savu roku, ko ēda nost uguns. Pārvarējis sastingumu, viņš metās skriešus, taču vējš tikai uzpūta liesmas.

- Labs šāviens, Sem! uzslavēja Edīlio.

- Es gan mērķēju galvā, Sems, sāpēs griezdams zobus, noteica.

Lana notupās blakus Semam un uzlika rokas uz asiņainās putras vietā, kur bija zēna ceļgals.

- Mums jātiek prom no šejienes, Sems ar pūlēm izdvesa.

- Aizmirstiet par mani! Mums jābēg. Atpakaļ uz… Keins būs…

Bet līdz ar to viņa spēki bija galā. Sems krita, it kā viņu sevi iesūktu kaut kāds melns caurums. Viņš virpuļoja lejup un lejup aizvien dziļākā nemaņā.