Prom

TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

86 STUNDAS, 11 MINŪTES

- Kur mēs esam? atjēdzies no nemaņas, Sems apjucis atklāja, ka Edilio kopā ar kādu nepazīstamu zēnu viņu pa pusei stiepj, pa pusei velk pa ceļu.

Edīlio apstājās. Vai vari nostāvēt?

Sems mēģināja nostāties kājās. Lana viņa celi bija pilnīgi izdziedinājusi. Jā. Ir labi. Nudien jūtos pa pirmo.

Atskatījies Sems ieraudzīja aiz sevis visnotaļ ērmīgu pro­cesiju. Astrīda ar Mazo Pītu, Lana, kas turēja kāda zēna roku, kamēr viņas suns skraidelēja pa mežu, trenkādams vāveri. Kvinns, sadudzis un nokaunējies, viens pats slāja gar ceļa malu. Un gandrīz ducis nepazīstamu bērnu atbrīvotie Koutsas ķertie.

Edīlio ievēroja Sema sejas izteiksmi. Tu esi iemantojis sev sekotāju pulku, Sem.

- Keins mums pakaļ nedzenas?

- Pagaidām vēl ne.

Bērnu bariņš virzījās pa ceļu pa vienam vai sīkās grupi­ņās izklīduši, apjukuši, nedisciplinēti.

Redzot Koutsas bērnu rokas, Sems sarāvās. Betons bija izsūcis no tām visu mitrumu. Āda bija balta un ļengana un vietvietām pat nokarājās lēveros kā šausmu filmu mūmiju sadriskātie apsēji. Ap plaukstu locītavām, kur betons bija noberzis miesu līdz asinīm, rēgojās sarkani loki. Viņus visus klāja netīrumu kārta.

- Jā, Edilio, saprazdams Sema izjūtas, noteica. Lana pa vienam vien ņem viņus priekšā. Dakterē viņus. Tā meitene ir satriecoša.

Sems nodomāja, ka ir saklausījis Edilio balsī ko neparastu.

- Viņa ir arī glīta, vai ne, Edīlio?

Edīlio acis plati iepletās, un viņš lēnām pietvīka. Viņa ir vienkārši… Tu jau saproti…

Sems uzsita viņam pa plecu. Lai tev izdodas!

-Tu domā, ka viņa… Tas ir, tu jau mani pazīsti, esmu tikai… Edīlio stostījās, līdz apklusa.

- Redzēsim vēl, vecīt, vai mēs dzīvi no tā visa izkulsimies. Pēc tam tu varēsi uzaicināt viņu kaut kur aiziet vai kā tamlīdzīgi.

Sems nopētīja apkārtni. Viņi atradās uz Koutsas ceļa, jaulabu gabalu no dzelzs vārtiem, tomēr vēl daudzu jūdžu attā­lumā no Perdidobīčas.

Astrīda, pamanījusi, ka Sems atžilbis, pielika soli. Ak tad beidzot pamodies, viņa noteica.

- Kā tad, Sems tūdaļ pieskaņojās meitenes zobgalīgajam tonim. Pēc tam kad tieku sašauts un palaižu no rokām lāze­rus, man parasti patīk mazliet nosnausties. Notvēris sev pie­vērsto Lanas skatienu, viņš ar lūpām izveidoja vārdu “paldies”.

Lana paraustīja plecus, kā teikdama: “Kas tur liels?”

- Keins to tā neatstās, Astrīda, pēkšņi kļuvusi nopietna, sacīja.

-Jā. Viņš mums uzbruks, piekrita Sems. Bet vēl ne. Keins neko nepasāks, iekams nebūs izstrādājis plānu. Viņš ir zaudējis Dreiku. Un viņš noteikti kreņķēsies, ka visi šie ar spēku apveltītie bērni, kuri viņu ienīst līdz sirds dziļumiem, tagad ir mūsu pusē.

- Kas tev liek domāt, ka viņš jau tagad nedzenas mums pakaļ?

- Atceries pirmo reizi, kas viņš ierullēja Perdidobīčā, atgādināja Sems. Viņam bija plāns. Keins savus ļaudis bija izdresējis ne pa jokam, viņi to visu bija pamatīgi iestudējuši.

- Tātad mēs dodamies atpakaļ uz Perdidobīču? vaicāja Astrīda.

- Tur vēl arvien ir Orks un daži citi. Viņi var sagādāt mums nepatikšanas.

- Mums jāsarūpē tiem bērniem kaut kāda pārtika, teica Edllio. Tas ir pats pirmais.

- Līdz Ralfam ir trīs vai četras jūdzes, Sems sprieda. Vai viņi tās pārvarēs?

- Domāju, ka viņiem nekas cits neatliks, sacīja Edīlio.

- Bet viņi ir arī pārbijušies. Gandrīz vai jukuši. Galu galā iedomājies, kam viņi gājuši cauri.

- Nobijušies esam mēs visi. Un neko tur nevaram padarīt, secināja Sems. Taču viņam nepatika, kā tas izklausījās. TS bija atruna. Tā bija tukša frāze. Protams, viņi visi bija nobijušies, bet kaut ko taču šajā sakarā varēja darīt.

Patiesībā pat bija jādara.

Sems nostājās ceļa vidū un pagaidīja, līdz pienāk pārējie.

- Klausieties! Viņš pacēla rokas, lai pievērstu svešo bērnu uzmanību un nomierinātu viņus, taču viņi bija redzējuši, kas notiek, kad Sems paceļ rokas. Daudzi sarāvās un šķita gatavi mesties ceļmalas krūmos.

Sems steigšus nolaida rokas. Atvainojiet! Ļaujiet man sākt no jauna: vai es drīkstu lūgt jūsu uzmanību? Sems cen­tās runāt cik vien iespējams laipni. Rokas viņš turēja, nolaistas gar sāniem. Zēns pacietīgi gaidīja, līdz bija pārliecināts, ka visi uzmanīgi klausās. Kvinns vēl arvien turējās atstatu no pārējiem.

- Mēs visi esam piedzīvojuši daudz ļauna, teica Sems.

- Pat ļoti ļauna. Mēs esam satriekti, esam noguruši. Mēs nezi­nām, kas notiek. Pasaule ap mums kļuvusi dīvaina un nesa­protama. Izmaiņas, kas notikušas mūsu prātā un ķermenī, ir pat dīvainākas par pubertāti.

Teiktais izpelnījās dažus smaidus un vienu nīgru smiek­liņu.

-Jā. Es zinu, mēs visi esam satraukti. Esam nobijušies. Apzinos, ka tā notiek arī ar mani pašu, viņš, skumji pasmai­dījis, atzinās. Tad nu nemēģināsim izlikties, ka nekas bries­mīgs nav noticis. Ir gan. Bet reizēm pats ļaunākais ir tieši bai­les. Vai zināt? Sema skatiens slīdēja pār bērnu sejām, un viņš saprata, ka tas, kas viņus nomoka, ir pat varenāks par bailēm.

- Un ari izsalkums nav nekāds joks. Mēs atrodamies dažas jūdzes no pārtikas veikala. Tur mēs jūs visus paēdināsim. Es zinu, ka daži no jums ir pabijuši ellē, un labprāt pavēstītu, ka nu tā ir beigusies. Taču tas tā diemžēl nav.

Drūmas sejas.

Sems bija pateicis visu, kas viņam bija padomā, taču viņiem vajadzēja ko vairāk. Viņš uzmeta skatienu Astrīdai. Viņa bija tik­pat nopietna kā pārējie, taču pamāja, iedrošinādama turpināt.

- Nu labi. Labi, Sems klusi teica tik klusi, ka dažiem, lai sadzirdētu, nācās pievirzīties tuvāk. Lieta tāda, ka mēs netaisāmies padoties. Mēs cīnīsimies.

- Mums uz to ir visas tiesības! izsaucās kāda balss.

- Pirmais, par ko mums jātiek skaidrībā: šeit nav robežas starp normālo un tā saukto ķerto. Ja jums piemīt spēks, jūs esat mums vajadzīgi. Ja jums tāda nav, ari tad jūs esat mums vajadzīgi.

Galvas mājieni un saskatīšanās.

- Koutsas bērni, Perdidobīčas bērni mēs visi tagad esam kopā. Mēs esam kopā. Lai izdzīvotu, jūs varbūt darījāt kaut ko ne visai slavējamu. Varbūt ne vienmēr bijāt drosmīgi. Varbūt bijāt atmetuši cerību.

Kāda meitene piepeši iešņukstējās.

- Nu, vismaz tas tagad ir beidzies, Sems maigi sacīja.

- Viss sākas no jauna. Tieši šeit, tieši tagad. Mēs tagad esam brāļi un māsas. Nav nozīmes tam, ka nezinām cits cita vārdu, mēs tik un tā esam brāļi un māsas. Mēs izdzīvosim, mēs uzva­rēsim un atradīsim iespēju atkal būt laimīgiem.

Iestājās ilgs, dziļš klusums.

- Tātad, viņš turpināja, mans vārds ir Sems. Esmu kopā ar jums. Pilnīgi un galīgi. Viņš pagriezās pret Astrīdu.

- Es esmu Astrīda. Ari es esmu kopā ar jums.

- Mans vārds ir Edilio. Kā jau tika teikts. Brāļi un māsas. Hermaņos.

- Čuans Vongs, sacīja kalsns zēns, kura pagaidām vēl neizdziedinātās rokas izskatījās kā beigtas zivis. Esmu kopā ar visiem.

- Deka, sacīja dūšīga, plecīga meitene ar deguna riņķi un neskaitāmām bizītēm. Esmu ar visiem. Un es šo to pieprotu.

- Es arī, atsaucās trausla meitenīte ar iesarkanām peļastēm. Mans vārds ir Braiena. Es… nu, es protu ļoti ātri skriet.

Cits pēc cita viņi paziņoja par savu apņēmību. Balsis, kas no sākuma bija klusas, pamazām pieņēmās spēkā. Katra nākamā balss skaļāka, stingrāka, apņēmīgāka par iepriekšējo.

Vienīgi Kvinns nebilda ne vārda. Viņš stāvēja nokārtu galvu, un asaras bira viņam pār vaigiem.

- Kvinn! Sems viņu pasauca.

Kvinns neatbildēja, tikai urbās ar skatienu zemē.

- Kvinn! Sems pasauca vēlreiz. Tagad viss sākas no jauna. Nekas no tā, kas reiz bijis, netiek ņemts vērā. Itin nekas.

Nu ko, vecīt? Brāļi?

Kvinns cīnījās ar kamolu kaklā. Klusi, tikko dzirdami viņš | atsaucās: Jā. Brāļi.

- Labi. Tagad sadabūsim visiem kaut ko ēdamu, teica Sems.

Kad viņi atsāka virzīties uz priekšu, tas vairs nebija jucek­līgs, uz visām pusēm izklīdis bars. Lai arī viņi nemaršēja kā armija, tomēr gāja cieši cits citam līdzās. Tik cieši, cik vien to spēj pulciņš traumētu bērnu. Viņu gaita šķita kļuvusi brašāka, galvas paceltas mazliet augstāk.

Kāds pat iesmējās. Tas patiešām skanēja jauki.

Astrīda klusā balsī teica: Vienīgais, no kā jābaidās, ir pašas bailes.

- Nez vai es to pateicu tik labi.

Edīlio paklapēja viņam pa muguru. Tu pateici gana labi, vecīt.

- Sems atgriezies.

-Ko?

- Sems. Viņš ir atgriezies. Nāk šurp pa šoseju.

Hovards juta, kā viņam krūtīs viss saspringst. Viņš bija

ticis rātsnama kāpnēm līdz pusei, dodoties uz makdonaldu pie Alberta pēc kārtējā vafeļu burgera.

Šo ziņu atnesa Elvuds, Dāras Beidū puisis. Viņš izskatījās atvieglots, tas nekādi nebija noliedzams. Viņa balsī skanēja prieks. Hovards klusībā secināja, ka Elvuds bijis neuzticams, bet vienlaikus saprata, ka ne jau par Elvudu un tā neuzti­camību viņam patlaban jāuztraucas. Bija citas, krietni vien svarīgākas problēmas.

- Ja jau Sems atgriezies, tad droši vien pavadā, kuras galu tur Dreiks Mervins, izgrūda Hovards.

Bet Elvuds, steigdamies pastāstīt jaunumus Dārai, bija jau gabalā un viņu vairs nedzirdēja.

Hovards pameta skatienu apkārt. Viņš jutās kā apmaldījies un īsti nezināja, ko iesākt. Puisis pamanīja Mariju Terafino stumjam pāri laukumam uz bērnudārza pusi iepirkumu ratus, kas bija piekrauti ar sulas pakām, A&D ziediem un mazliet saspaidītiem āboliem. Hovards rikšiem vien noskrēja pa kāp­nēm un panāca meiteni.

- Kā sviežas, Marij? viņš jautāja.

- Hm, ja kādu kaut kur sviež, vai tikai tas nebūsi tu? Marija, iesmējusies pati par savu asprātību, noteica.

- Ja? Tu tā domā? Ka es tikšu izsviests?

- Sems nāk šurpu.

- Tu viņu redzēji?

- Trīs cilvēki man teica, ka viņš nākot pa šoseju. Labāk jau pasteidzies un apturi viņu, Hovard, Marija smējās.

- Viņš ir viens, un gan jau mēs sadosim viņam pa kaklu.

- Labu veiksmi! noteica Marija.

Ak, kaut šeit būtu Orks, nodomāja Hovards. Ja Orks būtu līdzās, viņam tiktu aiztaupītas šis Marijas zobgalības. Bet viens pret vienu tas bija cits stāsts.

- Vai gribi, lai es pasaku Keinam, ka tu esi Sema pusē? noprasīja Hovards.

- Es neesmu neviena pusē. Tikai to mazuļu, par kuriem rūpējos. Bet, klau, ko es pamanīju, Hovard: tiklīdz tu izdzirdēji Sema vārdu, tā biji gatavs apslapināties. Tātad vai zini ko? Varbūt tu pats esi neuzticams. Ja jau tas Keins ir tik varens, tad kāpēc tev būtu jābaidās no Sema? Pareizi? To pateikusi, viņa pārliecās pār iepirkumu ratiem un atsāka tos stumt.

Hovards, apspiezdams bailes, smagi norīstījās. Tas nekas, viņš sev teica. Mums ir Keins un Dreiks, un Orks. Mēs esam vareni. Mēs esam vareni.

Viņš ticēja tam savas divdesmit sekundes, pirms ļāvās panikai un skriešus metās pie Orka.

Orks uzturējās mājā, ko bija ieņēmis kopīgi ar Hovardu. Tā atradās tieši pretī mājai, kurā mitinājās Dreiks. īsā ieliņa atdūrās pret rātsnamu, un bērni to bija nodēvējuši par Kaušļu bulvāri.

Orks bija aizmidzis pie DVD ar kungfu filmu grandošā ska­ļumā. Orks bija pasācis naktis pavadīt nomodā, bet dienās gulēt.

Pēc Hovarda domām, tā bija draņķīga, bezgaumīgi iekār­tota māja, kur piedevām vēl oda pēc ķiplokiem, taču Orks par to nebēdāja. Viņš gribēja būt tuvu visam, kas notika pilsētā. Un vēl viņš gribēja paturēt acīs Dreiku otrpus ielai.

Hovards pasniedzās pēc pults un izslēdza televizoru. Uz kafijas galdiņa stikla virsas mētājās tukšas alus skārdenes, pelnu traukā cigarešu gali. Orks tagad ik dienas izdzēra pāris mēriņu alus.

Kopš Betas nāves. Tad dzeršana sākās nopietni. Lai ari Hovardu pašu tas nesajūsmināja, taču viņa liktenis bija saistīts ar Orku, un pasaules aina, kāda tā pavērtos, ja Orks viņu pat­riektu, Hovardam nepavisam nepatika.

- Ork, mosties, vecīt!

Nekādas atbildes.

- Ork! Celies! Ir mēsli! Hovards bakstīja viņa plecu.

Orks pavēra aci šaurā spraudziņā. Kāpēc tu mani traucē?

- Sems Tempis atgriežas.

Pagāja labs brīdis, līdz Orks to sagremoja. Tad viņš piecēlās sēdus un tūdaļ pieķēra sev pie pieres. Ak vai! Galva sāp.

- To mēdz dēvēt par paģirām, atcirta Hovards. Kad Orks uzmeta viņam slepkavīgu skatienu, viņš atmaiga un teica: -Virtuvē jābūt tailenolam. Piepildījis glāzi ar ūdeni un iemetis saujā divas tabletes, viņš aiznesa to visu Orkam.

- Kas tur tik sevišķs? vaicāja Orks. Viņš nekad nebija izcēlies ar apķērību, taču patlaban Orka grūtā galva Hovardam patiešām krita uz nerviem.

- Sevišķs? Sems atgriežas. Tas ir gan kaut kas sevišķs.

-Un?

- Atjēdzies, Ork! Pakustini smadzenes! Tu varbūt iedomā­jies, ka Sems ierodas pilsētā vienkārši tāpat, bez kaut kāda sasodīta plāna? Keina šeit nav, viņš ir tur, kalnā. Dreiks ari. Tas nozīmē, vecīt, ka pie vadības ruļļiem esam mēs ar tevi.

Orks pasniedzās pēc alus skārdenes un pagrabināja to. Izdzirdis, ka tajā klunkšķ kāda colla neizdzertā alus, viņš apmierināti nopūtās un ielēja to sev rīklē.

- Tātad mums jāsadod tam Semam pa mizu? jautāja Orks.

Hovards vēl nebija tik tālu aizdomājies. Ja Sems atgriezies, tas, protams, nebija labi. Sems atgriezies, bet Keins ne? To bija grūti sagremot.

- Mēs viņu izspiegosim, vecīt. Tad ari redzēsim, kas viņam aiz ādas.

Orks uz viņu pašķielēja. Ja es viņu ieraudzīšu, tad sadošu pa mizu.

- Mums vismaz jānoskaidro, kas viņam padomā, brī­dināja Hovards. Jāsameklē kāds no mūsējiem, kas palicis te, pilsētā. Varbūt Krikets. Vai Čeizs. Kuru nu izdosies dabūt rokā.

Orks piecēlās, atraugājās un teica: Man jāiet pačurāt. Tad mēs paņemsim hammeru. Dosimies sadot kādam pa mizu.

Hovards purināja galvu. Ork, klausies, ko tev teikšu. Es zinu, ka tu to negribi dzirdēt, bet, paliekot Keina pusē, mēs varam attapties mēslos.

Orks viņā blenza ar savu neizteiksmīgo, stulbo skatienu.

- Ork, vecais, un ja nu tas, kurš uzvar, ir Sems? Ja Sems gūst virsroku pār Keinu? Kas tad notiks ar mums?

Orks neatbildēja tik ilgi, ka Hovardam jau sāka likties, ka viņš teikto nav sadzirdējis. Tad, izdvesis nopūtu, kas bija tik smaga, ka gandrīz izklausījās pēc vaida, Orks sagrāba Hovarda roku. Ko tādu viņš nekad netika darījis.

- Hovard, es nogalināju Betu.

- Tas tev sanāca netīšām, Ork, sacīja Hovards.

- Tu esi no gudreļiem, Orks skumji noteica. Un tomēr reizēm esi vēl stulbāks par mani. Vai tu to apzinies?

- Nu labi, pieņemsim.

- Es nogalināju kādu, kurš man nebija nodarījis neko ļaunu. Astrīda uz mani nemūžam vairs pat nepaskatīsies, ja nu vienīgi ar naidu.

- Nē, nē, nē, iebilda Hovards. Semam būs vajadzīga palīdzība. Viņam būs vajadzīgi īsti veči. Ja nu mēs ietu pie viņa tūlīt pat? Norītu to krupi, vai zini, un pateiktu: “Jā, tu tik esi vecis, Semij.”

- Kas nogalina, deg ellē. Orks nelikās viņu dzirdējis.

- Tā teica mana mamma. Reiz tēvs mani piekāva. Mēs bijām garāžā, un es paķēru āmuru. Orks centās ar žestiem atdari­nāt, kā paķer āmuru, paskatās uz to, atvēzējas. Tad viņš ļāva tam nokrist. Mamma teica: “Kas nogalina tēvu, deg ellē.”

- Kas notika pēc tam?

Orks pacēla kreiso roku un piegrūda to Hovardam pie paša deguna. Plaukstā bija rēta, gandrīz pilnīgi apaļa, kādu ceturtdaļcollu diametrā.

- Kas tas? vaicāja Hovards.

- Elektriskais urbis. Trīs sešpadsmitdaļu kalibra. Orks rūgti iesmējās. Laikam jau man paveicās, ka tas nebija trīs ceturtdaļcollas, vai ne?

- Kaut kāds sviests, vecīt, noteica Hovards. Viņš vien­mēr bija zinājis, ka Orks nāk no nelabvēlīgas ģimenes. Bet elektriskais urbis tas nu bija par traku! Viņš pats nāca no vidusmēra ģimenes, un neviens no viņa vecākiem nebija dzē­rājs vai varmāka, vai sazin kas. Hovards, būdams sīks, vārgs un ne visai populārs, darīja, kas darāms, lai izdzīvotu. Viņam patika izrīkot, patika, ka cilvēki no viņa baidās, tāpēc īstais risinājums viņam šķita izvēlēties sev par draugu Orku.

Bet piepeši Hovards attapa, ka Orks, lai arī cik stulbs, šoreiz nekļūdās. Orks un lielais varonis Busiņa Sems nemūžam nesapratīsies.

Un tagad Hovards bija iedzīts stūrī līdz ar Orku.

Iedzīts stūri.

- Nu labi, noteica Hovards. Tad jau dosimies pie Keina.

Orks skaļi atraugājās. Keins uz mums dusmosies.

-Jā, attrauca Hovards. Bet mēs viņam tik un tā esam vajadzīgi.