SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA

169 STUNDAS, 18 MINŪTES

- Man vajag tabletes! Cepums kliedza balsī, kas, Dārai Beidū par šausmām, ne brīdi nešķita piekususi vai aizsmakusi.

- Vēl par agru, šos vārdus pēdējo triju dienu laikā Dāra izrunāja jau kādu miljono reizi.

- Dod man tabletes! auroja Cepums. Man sāp! Šaus­mīgi sāp!

Dāra aizspieda ar rokām ausis un centās izlobīt kādu jēgu no savā priekšā atvērtās grāmatas teksta. Izlemt, kā rīkoties, droši vien būtu vieglāk, ja vēl arvien darbotos internets. Tad viņa varētu atvērt Google lapu un ierakstīt tur “vikodīns” un “pārdozēšana”. Izvilināt tiešu atbildi no biezā, nobružātā "Medicīnisko uzziņu” sējuma, ko kāds viņai bija atstiepis no Perdidobīčas doktorāta, bija daudz grūtāk.

Viena no daudzajām problēmām bija tā, ka viņa deva savam pacientam visu, sākot ar advilu un beidzot ar vikodīnu un tailenolu ar kodeīnu. Grāmatā nekas nebija teikts par sāpju remdēšanu, jaucot kopā niecīgu devu viena medikamenta ar tikpat niecīgu devu cita. Zāļu bija maz, un tās bija jātaupa.

Dāras puisis Elvuds bija sabrucis krēslā un atslēdzies. Viņš bija uzticams draugs jau tāpēc vien, ka visu laiku bija līdzās. Un viņš allaž palīdzēja pacelt Cepumu, lai paliktu tam zem dibena “šīberi”, kad sirdzējam tas bija nepieciešams.

Bet tam, ko spēj izdarīt tavs puisis, ir savas robežas. Viņš nemazgāja šīberi. Viņš neturēja pudeli, kad ievainotajam vajadzēja čurāt.

To visu darīja Dāra. Trijās dienās, kopš viņa gadījuma pēc bija kļuvusi par cilvēku, kurš atbildīgs par šo baznīcas pagrabtelpās izvietoto nolaisto, tumšo bezlogu un bezprieka izmisuma karaļvalsti, Dāra bija veikusi visus tos darbus, par kuriem agrāk domāja, ka tie viņai nav pa spēkam. Dar­bus, kurus viņai neapšaubāmi negribējās darīt, ieskaitot die­nišķās insulīna injekcijas septiņus gadus vecam cukurslimniekam.

Atskanēja klauvējiens pie durvīm, un Dāra atgrūda krēslu no rakstāmgalda un gaismas apļa, kas apspīdēja gandrīz nekam nederīgo grāmatu.

Marijai Terafino līdzi bija meitenīte, kurai no skata varēja dot kādus četrus gadus.

- Sveika, Marij! Dāra sveicināja. Kas te pie mums ir atnācis?

- Man tik ļoti negribas tevi traucēt, teica Marija. Zinu, cik aizņemta esi. Bet viņai sāp vēderiņš.

Abas meitenes apkampās. Pirms IBJZ viņas nebija pat lāgā pazīstamas, taču nu bija kļuvušas kā māsas.

Dāra pietupās, lai viņas seja būtu vienā augstumā ar mei­tenītes seju. Sveika, mīļā. Kā tevi sauc?

- Ešlija.

- Labi, Ešlij, izmērīsim tev temperatūru un paskatīsimies, kas notiek. Vai tu varētu atnākt un apsēsties uz galda?

Dāra ieslidināja elektronisko termometru tīrā plastmasas apvalkā un ielika to meitenītei mutē.

- Tu nu gan esi ielikta kaktā! Marija smaidīdama noteica.

Pēkšņi ieaurojās Cepums, tik skaļi un neķītri, ka Ešlija

gandrīz norija termometru.

- Man iet uz beigām pretsāpju tabletes, teica Dāra.

- Nezinu, ko iesākt. Esam iztukšojuši ārsta kabinetu un tie­kam ari pie šādām tādām zālēm, ko cilvēki atraduši, pārmek­lējot mājas. Bet viņš cieš tādas sāpes…

- Labāk nekļūst? Viņa plecam, es domāju.

- Nē, atbildēja Dāra. Nekļūst vis. Vienīgais, ko varu izdarīt, ir turēt to allaž tīru. Viņa aplūkoja termometru. Trīsdesmit septiņi un viens. Temperatūra vairāk vai mazāk normāla. Atgulies un ļauj, es kaut ko pārbaudīšu. Es tev paspaidīšu vēderiņu. Varbūt mazliet kutēs.

- Vai tu man dosi šprici? jautāja meitenīte.

- Nē, mīļā. Es tikai gribu mazliet paspaidīt tavu puncīti. Dāra iespieda pirkstu galus meitenītes vēderā un tad strauji tos atrāva. Vai sāpēja?

- Kutēja.

- Ko tu šādi pārbaudi? jautāja Marija.

- Apendicītu, Dāra paraustīja plecus. Tas arī ir puslīdz viss, ko zinu, Marij. Kad apskatos “vēdergraizes”, tur priekšā ir viss iespējamais, sākot ar aizcietējumu un beidzot ar kuņģa vēzi. Varbūt viņai vienkārši vajag kakāt.

- Vai tu šodien izkakājies? viņa jautāja mazajai meite­nītei.

- Laikam ne.

- Es liku viņai sēdēt uz podiņa, teica Marija.

- Iedod viņai padzerties ūdeni. Nu zini, pāris glāžu.

Marija saspieda Dāras roku. Es zinu, ka tu neesi ārste,

tomēr ir tik labi, ka tu esi.

Dāra nopūtās. Es cenšos lasīt to grāmatu. Bet jāteic, ka tā mani tikai baida. Pastāv miljons slimību, par kurām neesmu pat dzirdējusi un par kurām nemaz negribu domāt.

- Jā. Varu iedomāties.

Marija vēl kavējās. Dāra apjautājās, vai ir vēl kas uz sirds.

- Paklau, es zinu, ka tas ir dīvaini un tā tālāk, Marija, pieklusinājusi balsi līdz diskrētam čukstam, teica. Bet ja es tev kaut ko pateikšu…

- To, kas te notiek, es nevienam nestāstu, Dāra mazliet stīvi sacīja.

- Zinu. Atvaino. Tas nav… Es gribu teikt, tas ir kaut kas tāds, par ko man ir neērti runāt.

- Marij! Neērtības izjūta man jau sen ir aiz muguras. Tagad esmu ceļā uz pazemojumu un riebumu, tāpēc, lai ari ko tu man teiktu, mani tas nemulsinās.

Marija pamāja ar galvu. Viņa sažņaudza rokas dūrēs un vienā elpas vilcienā izdvesa: Redzi, es lietoju prozaku.

- Pret ko?

- Vienkārši kaut kādu, nu saproti, kaut kādu iemeslu dēļ. Lieta tāda, ka man tas ir izbeidzies. Es zinu, ka tas nav tik svarīgi kā daudz kas cits, ko tu dari, viņa palūkojās uz Cepumu. Bet, ja man nav tablešu, es kļūstu… Viņa strauji ievilka elpu un izdvesa nopūtu, kas bija gandrīz vai šņuksts.

- Nekādu problēmu! attrauca Dāra. Viņai gan būtu gri­bējies iegūt sīkāku informāciju, bet intuīcija ieteica labāk netincināt. Ļauj paskatīties, kas man te ir. Vai tev ir zināms, cik spēcīgas tabletes tu lieto?

- Četrdesmit miligramus reizi dienā.

- Es gribu čurāt, Cepums žēlabaini noīdējās.

Dāra piegāja pie skapja, kurā glabāja medikamentus. Daži bija lielās, baltās farmācijas pudelēs, citi mazākās pudelītēs ar skrūvējamiem vāciņiem. Un vēl viņai bija dažas no ārsta kabineta pievāktas paraugu paciņas.

Elvuds nosprauslājies pamodās. Ak vai! Biju nolūzis.

- Sveiks, Elvud! uzsauca Marija.

- Uhu, norūca Elvuds un, atbalstījis galvu rokā, atkal aizmiga.

- Cik jauki no viņa puses visu laiku palikt kopā ar tevi! atzīmēja Marija.

- No viņa gan nav nekādas jēgas, Dāra noskaldīja, taču tūlīt pat atmaiga. Bet vismaz viņš ir šeit. Domāju, ka varēšu tev piešķirt kaut cik divdesmitmiligramīgo tablešu. Dzer tās pa divām uzreiz. To teikdama, viņa iebēra kapsulas Marijas saujā. Kādai nedēļai pietiks. Piedod, bet man nav pudelītes vai kaut kā tamlīdzīga.

Marija ar pateicību paņēma tabletes.

- Tu esi labs cilvēks, Dāra. Kad tas viss reiz būs beidzies, vai zini, un kad mēs būsim izaugušas, tu varēsi kļūt par ārsti.

Dāra rūgti iesmējās. Pēc tā visa, Marij, šī nu ir pati pēdējā profesija, ko es gribētu apgūt.

Pēkšņi atsprāga vaļā slimnīcas durvis. Abas meitenes, strauji pagriezušās, ieraudzīja Lecīgo Betu. Labo roku piespie­dusi pie galvas, viņa iestreipuļoja telpā. Galva sāp, sacīja Beta. Viņas teiktais bija tikko saprotams. Meitene runāja ar jūtamu piepūli. Viņas kreisā roka ļengani nokarājās gar sānu un šķita kā bez dzīvības. Kad Beta paspēra vēl dažus soļus, kļuva redzams, ka arī kreisā kāja neveikli velkas līdzi.

Dāra pieskrēja, lai saķertu Betu brīdī, kad tā saļima.

- Elvud, mosties! viņa iesaucās.

Dāra, Elvuds un Marija, pa pusei nesot, pa pusei velkot, nogādāja Betu gultā, kurā pirms brīža tika izmeklēta Ešlija.

- Tagad man gribas kakāt, pavēstīja Ešlija.

- Ak Dievs, man vajadzīgas tabletes! gaudoja Cepums.

- Pieveries! Dāra viņam uzkliedza. Tad viņa aizmiedza acis un aizspieda ar rokām ausis. Visi aizverieties!

Beta, gulēdama uz galda, nočukstēja: Piedod! Tikai viņai iznāca “fietot”.

- Uz tevi tas neattiecas, Beta, Dāra atvainojās. Guli mie­rīgi. Ielūkojusies viņai sejā, Dāra norīkoja Elvudu: Iedod man grāmatu!

Atvērusi uz Betas vēdera “Medicīnisko uzziņu” krājumu, viņa ņēmās ātri pārlapot tā saturu.

- Mā sā gav, teica Beta un pacēla veselo roku, lai pieskar­tos asiņainajam piepampumam deniņos.

- Vai tev kāds iesita, Beta? jautāja Elvuds.

Jautājums likās Betu samulsinājis. Viņa saviebās, it kā

nebūtu to sapratusi. Nabadzīte kunkstēja aiz sāpēm.

- Ķermeņa viena puse īsti labi nedarbojas, secināja Dāra.

- Paskat, kā viņai noslīdējis mutes kaktiņš. Un acis. Tās nav simetriskas.

- Mā diti sā gav, Beta kunkstēja.

- Man šķiet, viņa saka, ka viņai sāpot galva, teica Marija.

- Ko mēs iesāksim?

- Nezinu. Kā būtu, ja es vienkārši atgrieztu viņas galvu vaļā un paskatītos, vai varu tur kaut ko salabot? Dāras balss skanēja spiedzīgi. Pēc tam es veikšu vienkāršu ķirurģisku operāciju Cepumam. Nekādu problēmu. Man taču ir šī stulbā grāmata. Pakampusi uzziņu krājumu, viņa to aizlidināja pāri istabai. Grāmata aizslīdēja pa gludo linoleja grīdu.

Dāra mēģināja pāris reižu dziļi ieelpot. Mazā Ešlija raudāja. Marija lūkojās uz Dāru, it kā tā piepeši būtu zaudējusi prātu. Cepums bļaustījās, te pieprasīdams tabletes, te vēstīdams par vajadzību čurāt.

- Paūpiet pa ma bāi, sacīja Beta. Viņa saķēra Marijas roku. Ma mas bāi.

Betas seja sašķiebās sāpēs. Un tad viņas vaibsti atslāba.

- Beta! iesaucās Dāra.

- Beta, ai, tikai ne to, Beta!

- Beta… čukstēja Dāra.

Viņa uzlika divus pirkstus Betai uz kakla.

- Ko viņa teica? jautāja Elvuds.

- Man liekas, viņa lūdza, lai mēs parūpējamies par viņas brālīti, Marija atbildēja.

Dāra atrāva pirkstus no Betas kakla un noglāstīja viņas seju. Tas bija lēns atvadu glāsts.

- Vai viņa… Marija nespēja pabeigt jautājumu.

-Jā, čukstus atbildēja Dāra. Droši vien viņai galvā bijusi iekšēja asiņošana, ne tikai ārēja. Tas, kurš iesita viņai pa galvu, ir viņu nogalinājis. Elvud, aizej uz ugunsdzēsēju māju un sameklē Edllio. Pasaki viņam, ka mums jāapglabā Beta.

- Tagad viņa ir pie Dieva, sacīja Marija.

- Šaubos, vai šajā IBJZ maz ir Dievs, noteica Dāra.

Betu apglabāja līdzās mazajai dedzinātājai pilsētas lau­kumā jaunās dienas pirmajā stundā. Nebija vietas, kur uzglabāt līķus. Nebija ari saprašanas, kā sagatavot nelaiķus guldīšanai kapā.

Edllio ar ekskavatoru izraka bedri. Skaņas, ko tas izdeva, motora rūkoņa un pēkšņie kausa rāvieni likās šaušalīgi skaļas un šaušalīgi nevietā.

Klāt bija Sems, arī Astrīda un Mazais Pīts, Marija, Alberts, kurš bija atnācis no makdonalda, Elvuds viņš bija ieradies Dāras vietā, kurai bija jāpaliek pie Cepuma, kā ari dvīnes Anna un Emma. Marijas apskāvienā šņukstēja Betas devi­ņus gadus vecais brālītis. Kvinns bija uzskatījis par labāku neierasties.

Sems un Edīlio bija atnesuši Betas ķermeni no baznīcas pagraba līdz dažu desmitu pēdu attālumā esošajam lauku­mam.

Nespēdami izgudrot pietiekami maigu vai godpilnu veidu, kā ielaist Betu bedrē, viņi to beigās vienkārši ievēla. Skaņa bija tāda, kā nometot mugursomu.

- Mums būtu kaut kas jāpasaka, mudināja Anna. Var­būt kaut kas, ko par Betu atceramies.

Viņi tā ari darīja: izstāstīja tos nedaudzos notikumus, ko nu kurš atminējās. Tuvos draugos ar šo meiteni neviens no viņiem nebija bijis.

Astrīda uzsāka Tēvreizi: Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds. Mazais Pīts to norunāja līdz ar viņu. Tik daudz vārdu no viņa mutes vēl neviens nebija dzirdējis. Visi, atskaitot Semu, pievienojās.

Tad katrs iemeta kapā pa riekšavai zemes un pagaidīja, līdz Edllio ar ekskavatoru aizrok bedri.

- Rīt es uztaisīšu viņai krustu, Edllio, pabeidzis darbu, apsolīja.

Kad ceremonija bija galā, kā rēgi no miglas iznira Orks un Hovards. Nostājušies atstatu, viņi vēroja. Neviens tos neuzru­nāja. Pēc dažām minūtēm abi aizgāja.

- Man nevajadzēja laist viņu mājās, Sems teica Astrīdai.

- Tu neesi ārsts. Tu nekādi nevarēji zināt, ka viņai bija iek­šēja asiņošana. Un vispār ko tu būtu varējis darīt? Jautājums ir: ko mēs iesāksim tagad?

- Ko tad tu gribi iesākt? jautāja Sems.

- Orks noslepkavoja Betu, Astrīda neizteiksmīgā balsi sacīja. Varbūt viņš tā negribēja, tomēr tā ir slepkavība.

-Jā. Viņš Betu nogalināja. Un ko tu gribi darīt?

- Mēs vismaz varam pieprasīt, lai Orks tiktu sodīts.

- Pieprasīt kam? jautāja Sems. Bija vēsi, un viņš aiz­vilka jakas rāvējslēdzēju. Tu gribi prasīt no Keina, lai tas spriež taisnu tiesu?

- Retorisks jautājums, noteica Astrīda.

- Tas nozīmē jautājumu, uz kuru es negaidu atbildi?

Astrīda pamāja ar galvu. Kādu brīdi nevienam no viņiem

nebija, ko teikt. Marija un dvīnes līdz ar Betas mazo brālīti devās atpakaļ uz bērnudārzu.

Elvuds, nevērsdamies ne pie viena tieši, ieteicās: Nezinu, vai Dāra to vēl ilgi spēs izturēt. Tad viņš iztaisnoja plecus un devās atpakaļ uz slimnīcu.

Edīlio, pienācis klāt, nostājās līdzās Semam un Astrīdai.

- To nedrīkst tā atstāt, viņš sacīja. Vai jūs mani dzirdat?

Ja mēs to pieļausim, ar ko tas beigsies? Cilvēki nedrīkst sist

cits citu līdz nāvei. |

- Vai tev ir kādi priekšlikumi? Sems salti noprasīja.

- Man? Es esmu salašņa, vai atceries? Es neesmu šejienie­tis, pat nepazīstu šejienes cilvēkus. Es neesmu dižens ģēnijs, vecīt, un neesmu arī apveltīts ar to tur, nu… spēku. Zēns spārdīja dubļus, kā gribēdams izgāzt uz tiem savas dusmas.

Brīdi šķita, ka Edīlio grib vēl ko teikt, taču viņš iekoda lūpā un pagriezies devās prom.

- Keinam ir Dreiks un Orks, Panda un Čeizs, un dzirdēju, ka arī Krikets ar viņu izlīdzis. Un bez šiem varbūt ir vēl kāds pusducis puišu, teica Sems.

- Tu no viņiem baidies? Astrīda viņam jautāja.

- Jā gan, Astrīd, baidos.

- Labi, viņa teica. Bet ari ieiet degošajā mājā tev bija bail.

- Tev nepielec, vai ne? Sema balsi skanēja tāda degsme, ka Astrīda pat pakāpās soli atpakaļ Es zinu gan, ko tu gribi. Es zinu, ko gribi tu un vēl vesels bars cilvēku. Jūs gribat, lai es kļūtu par Keina pretmetu. Jums nepatīk tas, kā viņš izrīkojas, un jūs gribat, lai es ņemu un izsperu viņu ārā. Labi, bet es pateikšu to, ko jūs nezināt: pat ja manos spēkos būtu to visu izdarīt, ieņēmis viņa vietu, es nebūtu ne par matu labāks par viņu.

- Tur nu tu kļūdies, Sem. Tu esi…

- Tajā naktī, kad es pirmoreiz liku lietā spēku, kad es savai­noju savu patēvu, kā tu domā, kā es tad jutos?

- Satriekts. Nožēlas pilns, Astrīda lūkojās zēna sejā tā, it kā tur būtu ierakstīta atbilde. Varbūt nobijies.

-Jā, tas viss tā bija. Taču bija vēl kaut kas. Viņš izstiepa roku un dažu collu attālumā no meitenes deguna sažņaudza pirkstus ciešā dūrē. Es jutu ari pacilātību, Astrīd. Pacilātību. Ak mans Dievs, es domāju, paskat, kāds spēks man piemīt! Paskat, ko es varu izdarīt! Milzīga, traka pacilātība.

- Vara samaitā, Astrīda klusi teica.

-Jā, Sems sarkastiski noteica. Esmu to dzirdējis.

- Vara samaitā, un absolūta vara samaitā absolūti. Neat­ceros tikai, kurš to teicis.

- Esmu pieļāvis daudz kļūdu, Astrīd. Negribu pieļaut vēl ari šo. Negribu kļūt par tādu puisi. Negribu būt otrs Keins. Es gribu… Viņš bezpalīdzīgi izpleta rokas. Es gribētu vien­kārši doties sērfot.

- Tevi tā nesamaitās, Sem. Tu kaut ko tādu nedarīsi. Viņš bija pakāpies atpakaļ. Astrīda pienāca tuvāk, samazinot attā­lumu starp abiem.

- Kā tu vari būt tik pārliecināta?

- Nu, divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas nav tavā dabā. Pro­tams, spēks tevi apreibināja. Taču tu to atgrūdi. Tu tajā

neiekāries, bet atgrūdi to. Tas ir pirmais iemesls. Tu esi tu, tu neesi ne Keins, ne Dreiks, ne Orks.

Semam būtu gribējies meitenei piekrist, pieņemt viņas teikto kā patiesību, taču viņam šķita, ka pašam zināms labāk.

- Neesi jau nu tik pārliecināta.

- Un otrais iemesls: tev esmu es, pavēstīja Astrīda.

- Vai tiešām?

-Jā-

Tas vienā mirkli aizskaloja visas dusmas un aizkaitinā­jumu, it kā kāds būtu izrāvis tām aizbāzni. Labu bridi Sems jutās kā apmaldījies, tikai skatījās meitenei acīs. Viņa bija ļoti tuvu. Sirds viņam pēkšņi bija sākusi pukstēt tik spēcīgi, ka tās ritmā vibrēja viss augums.

Viņus šķīra tikai dažas collas. Sems uz pusi samazināja attālumu, tad apstājās.

- Es nevaru tevi noskūpstīt, kad uz mums skatās tavs brālītis, viņš teica.

Astrīda atkāpās un, saņēmusi Mazo Pītu aiz pleciem, pagrieza viņu tā, lai viņš skatītos uz otru pusi.

- Un tagad?

Загрузка...