Prom

TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA

97 STUNDAS, 43 MINŪTES

Lana iededza vienu no Vientuļnieka Džima laternām un pār­lūkoja būdu. lā bija akurāt tāda pati, kādu viņa to bija atstā­jusi. Tikai tagad te bija divi beigti koijoti, trīs pārbijušies pus­audži apmēram viņas vienaudži -, četrgadnieks, kurš kaut kā dīvaini blenza, un zēns, kurš gandrīz beigts gulēja uz grīdas.

Viņa iespēra Nipam ar kāju. Nekādas reakcijas. Lanas mocī­tājs bija pagalam smagais zelta stienis bija sašķaidījis tam smadzenes. Taču viņa sita vēl un vēl, līdz pagura rokas.

Otru koijotu Lana nepazina tik labi, lai zinātu tā vārdu. Bet tas, pārāk aizrāvies ar laupījumu, lai pamanītu briesmas, bija dabūjis tādu pašu galu.

Patriks, apjucis un nesaprazdams, kā izturēties, gulēja kaktā. Viens no svešiniekiem puisis, kas izskatījās pēc sēr­fotāja, šķita tikpat apjucis kā viņas suns.

- Labs suņuks, uzslavēja Lana, un Patriks vārgi pasita ar asti pa grīdu.

- Kas tu esi? Lana jautāja sērfotājam.

- Kvinns. Mans vārds ir Kvinns.

- Un tu? jautāja glīta, gaišmataina meitene.

Lana jau no pirmā acu uzmetiena izjuta pret viņu nepatiku. Meiča izskatījās pārlieku nevainojama tādas parasti uz Lanu mēdz skatīties no augšas. Tomēr bija redzams, cik pašaizlie­dzīgi viņa sargā dīvaino, mazo puisēnu, kā šūpo un mierina viņu. Tad jau svešā meitene varbūt nemaz tik slikta nebija.

Pār ievainoto, nometies ceļos, bija pārliecies puisis ar apaļu seju un tumšiem, īsi apcirptiem matiem. Vai zināt, viņš ir smagi savainots.

Blondā tūdaļ piesteidzās klāt un atrāva vaļā ievainotā zēna kreklu. Pār krūtīm tam aumaļām plūda asinis, vesela asiņu upe.

- Ak Dievs, nē! iekliedzās blondā.

Lana pagrūda viņu sāņus un uzlika roku uz asiņojošās brūces. Redzēsi, viņš būs dzīvotājs, Lana apsolīja. Es viņu salāpīšu.

- Ko tu ar to gribi teikt salāpīsi? noprasīja blondā.

- Mums vajadzīgas šuves, vajadzīgs ārsts. Paskat, kā viņš asiņo.

- Kā tevi sauc? jautāja Lana.

- Astrīda. Bet kāda tam nozīme? Viņš… Tad viņa aprāvās un pieliecās tuvāk. Asiņošana mazinās.

-Jā. Es pamanīju, Lana sausi atbildēja. Atslābinies. Ar viņu viss būs kārtībā. Vispār jau… Viņa pielieca galvu, lai pamatīgāk aplūkotu gulošo. Varu saderēt: ja vien viņš nebūtu vienās asinīs, tad liktos itin glīts. Tavs draugs?

- Par to nav runa! atcirta Astrīda. Tad, klusāk, kā negri­bēdama, lai citi to dzird, piebilda: Apmēram uz to pusi.

- Pati zinu, cik traki tas izklausās, taču pēc dažām minū­tēm viņš būs vesels. Lana atrāva roku, lai parādītu, ka robainā brūce ir gandrīz aizvērusies. Tad viņa to atkal aizse­dza. Nejautā man, kā tas notiek.

- Kaut kas neticams! izdvesa īsi apcirptais.

Ārpusē neganti vaukšķošais koijotu bars tagad metās dur­vīs. Taču bulta turējās stingri. Lana ieķīlēja zem kliņķa krēsla atzveltni un centās izdomāt turpmākās darbības.

Durvis neturēsies mūžīgi. Bet, kamēr Barvedis nebūs atgriezies no savām vientuļajām medībām, bars dimēs bez mērķa, nezinot, kā rīkoties.

- Viņa vārds ir Sems, teica Astrīda. Tas ir Edīlio, šis ir mans brālītis Mazais Pīts, un es esmu Astrīda. Un, manuprāt, tu tikko izglābi mums visiem dzīvību.

Lana pamāja ar galvu. Nu jau bija labāk. Svešā meitene izturējās pret Lanu ar cieņu. Mans vārds ir Lana. Un klau­sieties, ļaudis, koijoti nav no mums atstājušies. Mums jāno­drošina durvis, lai tās izturētu.

- Es par to parūpēšos, apsolija Edīlio.

Ievainotais zēns satrūcies pamodās.

Viņš palūkojās uz beigtajiem koijotiem. Tad pieskārās pie sava kakla. Paskatījās uz asiņaino roku.

- Tu dzīvosi, apsolīja Lana. Un ari pārējo es salāpīšu. Tikai ļauj man tur uzlikt roku.

Sems izskatījās aizdomu pilns. Viņš pašķielēja uz Astrīdu.

- Viņa izglāba mums dzīvību, apliecināja Astrīda. Un tavu brūci, no kuras vēl pirms minūtes šļācās asinis, viņa vienkārši aizvēra.

Sems ļāva Lanai uzlikt roku uz kakla.

- Kas tu esi? viņš krekšķošā balsi jautāja.

- Lana. Lana Ārvena Lācara, viņa atbildēja.

- Paldies!

- Viss kārtībā. Tikai pārlieku neaizraujies ar pateikšanos: tava dzīvība ir izglābta, taču tas var nebūt uz ilgu laiku.

Sems pamāja ar galvu. Viņš ieklausījās ārā notiekošajā tracī un sarāvās, kad kāds no koijotiem metās durvīs.

- Vai tas, ko Edīlio izmanto par āmuru, ir zelta stienis? Edīlio bija salauzis gultu un patlaban nagloja šķērsām pāri durvīm vienu no tās rāmja dēļiem.

Lana sardoniski iesmējās. Jā. Mums ir daudz zelta. Mēs ar Patriku, vai zini, esam bagāti.

Viņa pārvietoja roku no Sema kakla uz plecu. Tas izdotos labāk, ja tu novilktu kreklu, viņa sacīja.

Sems sāpēs saviebās. Nezinu, vai to varēšu.

Lana paslidināja roku zēnam zem krekla un sajuta, cik briesmīgi saplosīta ir viņa mugura. Pēc dažām minūtēm tu jutīsies labāk.

- Kā tu to panāc? viņš jautāja.

- Pēdējā laikā notiek daudz dīvainību.

Zēns pamāja ar galvu. Jā. Esam pamanījuši. Paldies, ka izglābi man dzīvību!

- Man par to prieks, bet, kā jau teicu, tas var izrādīties īslaicīgi. Viņi vēl nav pa īstam mēģinājuši iekļūt iekšā. Kad atgriezīsies Barvedis, viss var mainīties. Viņi ir stipri, vai zini, un gudri.

- Tev pašai tek asinis, sacīja Sems.

- Gan salāpīšu, Lana nevērīgi attrauca. Esmu jau pie­radusi, ka tieku tā vai citādi savainota.

Viņa piespieda asinīm klāto roku sev pie kājas.

- Kas tas par Barvedi? jautāja Sems.

- Tas ir pats galvenais koijots. Es viņu piemānīju, lai man ļautu nokļūt šeit. Cerēju, ka varēšu te patverties. Vai vismaz dabūšu kaut ko ēdamu kaut ko labāku par aizkostu medī­jumu. Koijoti ir gudri, tomēr tie ir tikai gudri suņveidlgie. Vai jūs neesat izsalkuši? Es, piemēram, esmu.

Sems pamāja ar galvu. Tad viņš stīvi kā večuks uzslējās kājās.

- Līdzko tikšu galā ar savu kāju, pievērsīšos tavējai, sacīja Lana. Mums ir ievērojami pārtikas krājumi un daudz ūdens. Vismaz kādam laikam pietiks. Jautājums ir: vai Barve­dis atradīs iespēju tikt iekšā?

- Tu par šo koijotu runā tā, it kā viņš būtu cilvēks, aiz­rādīja Astrīda.

Lana iesmējās. Katrā ziņā ne tāds cilvēks, ar kuru tu gribētu biedroties.

- Vai viņš… vai viņš ir vienkārši koijots? vaicāja Astrīda.

Lana uzlūkoja blondo meiteni. Aiz mānīgā skaistulītes

veidola viņa beidzot pamanīja ari inteliģenci. Ko tu par to zini? Lana piesardzīgi apjautājās.

- Es zinu, ka ar dzīvniekiem notiek pārmaiņas. Mēs redzē­jām kaiju ar plēsīga putna nagiem. Un čūsku ar tādiem kā spārnu aizmetņiem.

Lana pamāja ar galvu. Jā, ari es redzēju tādas čūskas. Tuvumā. Tās līdz nāvei pārbiedēja koijotus, varu to apgalvot. Gluži lidot šīs klaburčūskas nespēj, taču ar spārnu palīdzību paceļas mazliet virs zemes. Reiz tās patiesi izglāba manu ādu. Un burtiski pirms dažām stundām es redzēju, kā tās nogalina koijotu. Barvedis teica…

- Teica? pārjautāja Edīlio.

- Es jums visu izstāstīšu, bet vispirms paēdīsim. Man ilgu laiku nebija, ko ēst. Lai gan man tika piedāvāta nokosta vāvere. Konservētu pudiņu lūk, ko es vēlos. Es par to sapņoju.

Lana paņēma kārbu un sāka drudžaini darboties ar kon­servu nazi. Viņa nemeklēja šķīvi vai karoti, bet, iebāzusi roku kārbā, iesmēla tās saturu saujā un iegāza sev mutē. Izbaudī­dama brīnišķīgi saldo garšu, viņa bridi stāvēja kā sastingusi.

Tad viņa ar asarām acīs sacīja: Piedodiet, esmu aizmirsusi jebkādu pieklājību. Tūlīt sadabūšu arī jums pa kārbai.

Sems aizkliboja pāri telpai un, sekodams Lanas piemēram, ņēmās zvejot no kārbas pudiņu. Arī es esmu atstājis novārtā pieklājību, viņš pavēstīja, tomēr Lana redzēja, ka viņas vilciskā izturēšanās puisi mazliet šausmina. Tajā brīdī Lana nosprieda, ka viņai šis zēns patīk.

- Paklau, Sem un visi pārējie, jums kaut kas jāzina, citādi tas jūs apstulbinās: Barvedis ir spējīgs runāt. Cilvēku valodā. Kā teica gudrā meitene Bārbija, viņš ir kaut kāds mutants vai kaut kas uz to pusi. Zinu, ka es jums tagad liekos jukusi.

Viņa bija sadabūjusi Vientuļnieka Džima skārda kausu un iesmēla ar to vēl vienu porciju brīnišķīgā, debešķīgā pudiņa. Blondīne Astrīda bija atvērusi augļu kokteiļa kārbu.

- Kas tev ir zināms par IBJZ? vaicāja Astrīda.

Lana pārstāja ēst un uzlūkoja viņu. Par ko?

Astrīda paraustīja plecus un izskatījās samulsusi. Tā cil­vēki to nodēvējuši. Izmešu Bedres Jaunatnes Zona. IBJZ.

- Ko tas nozīmē?

- Vai esi redzējusi barjeru?

Lana pamāja ar galvu. Ak jā. Redzēju gan. Es tai pat pie­skāros, un tā, starp citu, nebija laba doma.

- Kā var noprast, barjera veido lielu, precīzu apli, teica Sems. Vai varbūt sfēru. Mēs domājam, ka tās centrs ir spēk­stacijā. Tas iznāk desmit jūdžu rādiusā no turienes, šķērsām pāri divdesmit jūdzes.

- Perimetrs 62,83 jūdzes, laukums 314,159 kvadrāt­jūdzes, pavēstīja Astrīda.

- Komats, simt piecdesmit deviņi, Kvinns no sava kakta atkārtoja. Tas nu gan ir būtiski.

- Pamatā tas ir “pī”, teica Astrīda. Jūs taču zināt: 3,14159265… Labi, pietiks.

Lana savu izsalkumu bija remdējusi. Viņa izņēma kausu no augļu kokteiļa kārbas. Sem, vai tu domā, ka to izraisījusi spēkstacija?

Sems paraustīja plecus un pārsteigts saminstinājās. Lana iedomājās, ka viņš vairs nejūt sāpes plecā. Neviens nezina. Pēkšņi visi cilvēki, kuri vecāki par četrpadsmit, pazūd, un parādās šī barjera, un cilvēki… dzīvnieki…

Lana lēnām uzsūca jauno informāciju. Visi pieaugušie? Viņi ir prom?

- Pazuduši, apstiprināja Kvinns. Izgaisuši. Izkūpējuši gaisā. Izčibējuši. Paņēmuši vīli. Aizlaidušies. Aizceļojuši. Pie­augušie un jaunieši. Palikuši tikai un vienīgi bērni.

- Daiiju, ko varēju, lai nostiprinātu durvis, pavēstīja Edīlio.

- Bet man nav nekā cita kā vien naglas. Tās tik un tā var uzlauzt.

- Varbūt tie nemaz nav viņi, kas ir izčibējuši, prātoja Lana. Varbūt pazuduši esam mēs.

- Tā neapšaubāmi ir viena no varbūtībām, piekrita Astrīda, taču patiesībā tas neko nemaina. Faktiski tas ir viens un tas pats.

Tai blondīnei noteikti bija smadzenes. Lanas prātu nodar­bināja viņas mazais brālītis. Tik mazi bērni nemēdz būt tik šausmīgi klusi.

- Mans vectēvs pazuda, vadīdams furgonu, Lana, atsauk­dama atmiņā to šausmīgo dienu, sacīja. Mašīna avarēja. Un es gandrīz aizgāju bojā. Kauli bija izlīduši ārā. Gangrēna. Un tad izrādījās, ka es spēju izdziedināt. Savu suni. Sevi pašu. Un es patiešām nezinu, kā.

No koka durvju ārpuses atskanēja pēkšņs satrauktu smilk­stu koris.

- Barvedis ir klāt, sacīja Lana. Viņa piegāja pie izlietnes un paņēma Vientuļnieka Džima virtuves nazi. Tad, pagriezu­sies pret Semu, cieši uzlūkoja viņu. Ja tas nezvērs te ielau­zīsies, ietriekšu to viņam sirdi.

Sems un Edīlio izvilka savus nažus.

No durvju ārpuses tikai dažu collu attālumā atskanēja aizžņaugta, ņurdoša, augsta balss. Cilvēk. Nāc ārā.

- Nē! nokliedzās Lana.

- Cilvēk. Nāc ārā.

- “Es no vilka nebaidos, nebaidos, nebaidos!” nodziedāja Lana.

- Labi, Astrīda pasmaidījusi čukstus uzslavēja.

- Cilvēk. Nāc ārā. Cilvēks mācīs Barvedi. Cilvēks teica.

- Mācība numur viens, tu, netīrais, nejaukais, pretīgais, kašķainais kustoni: nekad neuzticies cilvēkam.

Tas izraisīja ilgu klusumu.

- Tumsa, noņurdēja Barvedis.

Lana juta, ka sirdi sažņaudz bailes. Uz priekšu! Ej un izstāsti visu savai pavēlniecei tur, raktuvēs. Viņa jau vēra muti, lai teiktu, ka nebaidās no Tumsas. Taču šie vārdi būtu skanējuši neīsti.

- Kas par raktuvēm? jautāja Sems.

- Nekas.

- Kāpēc tad tas koijots tur, ārpusē, par tām runā? Un kas tā tāda par tumsu?

Lana papurināja galvu. Nezinu. Viņi aizvilka mani uz turieni. Tās ir senas zelta raktuves. Tas arī viss.

- Paklau, teica Sems, tu izglābi mums dzīvību. Bet mēs tik un tā gribam zināt, kas te notiek.

Lana ciešāk sažņaudza naža spalu, lai atturētu pirkstus no trīcēšanas. Es nezinu, kas notiek, Sem. Tur lejā, raktuvēs, kaut kas ir. Tas ir viss, ko zinu. Koijoti tajā ieklausās, baidās no tā un dara visu, ko tas viņiem liek.

- Vai tu to redzēji?

- Nezinu. Neatceros. Es patiešām negribu to atcerēties.

Atskanēja skaļš būkšķis, un durvis eņģēs nograbēja. Edī-

lio, pameklēsim vēl kādas naglas, teica Sems.

Koutsas Akadēmijas ēdamzāle Džekam mūždien bija liku­sies savādi drūma un nedraudzīga. Dizains un dekorāciju izvēle gan liecināja par mēģinājumiem piešķirt tai vieglumu un krāsainību. Logi bija lieli, griesti augsti; durvis bija kā augstas arkas, ko greznoja spilgtas, ornamentālas spāņu flīzes.

Smagie, tumšie koka galdi, ko Džeks atcerējās no sava pirmā gada Koutsā un kas bija tik gari, ka pie katra no tiem varēja sasēsties pa sešdesmit audzēkņiem, tikai šajā gadā bija aizvietoti ar diviem dučiem mazāku apaļu galdiņu, kurus rotāja pašu skolēnu izgatavotas dekoratīvas papjēmašē kom­pozīcijas.

Ēdamzāles tālākajā galā bija izveidota krāsainu papīra kvadrātu mozaīka, kam bija jāpauž sauklis “Kopīgi uz priekšu”. Kvadrāti bija sakārtoti tā, lai tie veidotu milzīgu, uz griestiem nomērķētu bultu.

Bet, jo vairāk šo telpu centās atdzīvināt, jo nemīlīgāka tā kļuva, it kā sīkie krāsas un iztēles pieskārieni tikai pastipri­nātu telpas nomācošos izmērus, senumu un nesatricināmo oficiālumu.

Panda ar drūmi aizvainotu sejas izteiksmi sabruka krēslā. Viņa kāja, lai arī nebija lauzta, toties bija smagi sastiepta. Diāna stāvēja atstatu, neslēpdama nepatiku pret notiekošo, kam viņai bija jākļūst par liecinieci.

- Uzkāp uz galda, Endrū! Keins pavēlēja, norādīdams uz vienu no lielajiem, apaļajiem galdiem mozaīkas bultas priekšā.

- Kāpēc man būtu jākāpj uz galda? noprasīja Endrū.

Daži bērni pabāza galvu ēdamzālē. Tiš! uzšņāca Dreiks,

un viņi pazuda.

- Endrū, vai nu tu pats uzkāpsi uz galda, vai ari es tevi tur uzlidināšu.

- Kāp augšā, stulbeni! uzkliedza Dreiks.

Endrū uzkāpa vispirms uz krēsla, tad uz galda. Nesa­protu, kāpēc…

- Sasieniet viņu! Datordžek, sāc uzstādīt aparatūru!

Dreiks atvēra no mašīnas atnesto somu un izvilka no tās

auklu. Apsējis tās galu ap galda kāju, viņš nomērīja apmēram sešas pēdas, pārgrieza auklu un nogriezto galu apsēja ap Endrū kāju.

- Vecais, ko tas nozīmē? iesaucās Endrū. Ko tu dari?

- Tas būs eksperiments, Endrū.

Džeks sāka izvietot statīvus un prožektorus fotografēšanai.

- Tas taču nav nopietni, vecīt. Tā nedrīkst, Kein. Tas nav pareizi.

- Endrū, tev ir palaimējies, ka dodu tev iespēju pārdzīvot lielo izkūpēšanu, pavēstīja Keins. Un tagad beidz činkstēt.

Dreiks piesēja otru Endrū kāju un uzlēca uz galda, lai sasietu ari rokas. 4

- Vecīt, rokas man vajadzīgas spēkam.

Dreiks uzlūkoja Keinu, un tas pamāja ar galvu. Dreiks palaida vaļā Endrū rokas un pameta skatienu uz grezno, smago dzelzs kroņlukturi virs galvas. Koutsas audzēkņi šo priekšmetu jokojot bija nodēvējuši par desmito Nacgulu.

Dreiks atvēzējies pārsvieda tam pāri auklas brīvo galu.

Apmetis auklu Endrū ap padusēm, Dreiks to savilka un rāva uz augšu, līdz zēna kājas tikko skāra galda virsu.

- Parūpējies, lai viņš nevar nomērķēt ar rokām šajā vir­zienā, piekodināja Keins. Es negribu, lai viņa šoka vilnis apgāž kameras.

Dreiks pacēla Endrū rokas un piestiprināja plaukstu locīta­vas pie auklas. Tagad Endrū izskatījās pēc zēna, kurš gatavs padoties.

Džeks vienā no kamerām vēroja LED vizieri. Sašūpojoties uz vienu vai otru pusi, Endrū vēl arvien spētu iziet no kadra. Džekam negribējās neko teikt, viņam bija žēl Endrū, bet ja video noies greizi…

- Ei, viņš tik un tā var mazliet pavirzīties pa labi vai pa kreisi.

Tad Dreiks savilka auklas Endrū ap kaklu, piestiprinot tās pie galdiem visās četrās pusēs. Nu jau Endrū nevienā virzienā vairs nevarēja pārvietoties vairāk par pēdu.

- Cik daudz laika vēl atlicis, Džek? jautāja Keins.

Džeks ielūkojās savā plaukstdatorā. Desmit minūtes.

Džeks rosījās ap kamerām. Pavisam tās bija četras trīs

video un viens automātiskais fotoaparāts. Visas bija novieto­tas uz statīviem. Džekam bija arī divi pie stabiem piestiprināti prožektori, kas izgaismoja vietu, kur atradās Endrū.

Endrū stāvēja prožektoru gaismā kā kaut kāda kinozvaig­zne.

- Es negribu mirt, viņš teica.

- Es arī ne, piekrita Keins. Tāpēc patiešām ceru, ka tu to uzveiksi.

- Tātad es būšu pirmais, ko? novilka Endrū. Viņš nošņaukājās. Pār vaigiem sāka plūst asaras.

- Pirmais un vienīgais, apstiprināja Keins.

- Tas nav godīgi, Endrū iebilda. Džeks noregulēja objek­tīvu, lai ietvertu visu Endrū augumu.

- Piecas minūtes, pavēstīja Džeks. Drošības pēc sākšu jau darbināt video.

- Dari, kas tev jādara, un daudz nekomentē, sacīja Keins.

- Vai tu nevari man palīdzēt, Kein? lūdzās Endrū. Tev taču ir četras strīpiņas. Ja nu mēs abi, tu un es, vienlaikus liktu lietā savu spēku, tad varbūt…

Neviens neatbildēja.

- Man bail vai saproti? kunkstēja Endrū, un nu jau viņam asaras plūda aumaļām. Es nezinu, kas tagad notiks.

- Varbūt tu pamodīsies ārpus IBJZ, ierunājās Panda. Tā bija pirmā reize, kad viņš pavēra muti.

- Varbūt tu pamodīsies ellē, sacīja Diāna, kur tev ari ir īstā vieta.

- Man vajadzētu lūgt Dievu, prātoja Endrū.

- Dievs piedod man, ka biju preteklis un mērdēju cilvēkus badā, teica priekšā Diāna.

- Viena minūte, Džeks klusā balsi pavēstīja. Viņš nervo­zēja, nezinādams, kurā brīdī iedarbināt fotoaparātu. Neviens nedomāja, ka Endrū dzimšanas apliecība ir preciza līdz minū­tei galu galā Benno bija prom jau vairāk nekā nedēļu. Arī Endrū varēja izgaist agrāk.

-Jēzu, piedod man visu ļauno, ko esmu darījis, un aizved mani pie mammas, es tik ļoti skumstu pēc viņas, un, lūdzu, ļauj man dzīvot, esmu taču vēl tikai bērns, tāpēc ļauj man dzīvot, ja? Jēzus vārdā, āmen.

Džeks iedarbināja fotoaparātu.

- Desmit sekundes.

Telpu pāršķēla Endrū pacelto roku raidītās eksplozijas troksnis. Skaņas viļņu iespaidā sāka plaisāt griestu apme­tums.

Džeks aizspieda ausis un šausmu pilnā aizgrābtībā vēroja notiekošo.

- Laiks! Džeks atcerējās izkliegt apkārt valdošajā troksnī. Apmetuma gabali bira no griestiem kā krusa. Pārsprāgstot kroņluktura spuldzēm, lejup laidās smalku stikla putekļu putenis.

- Plus desmit! nokliedzās Džeks.

Endrū vēl arvien bija tepat augstu paceltām rokām, rau­dot, šņukstot, sākot cerēt, ka varbūt… varbūt tomēr…

- Plus divdesmit, pavēstīja Džeks.

- Turies, Endrū! uzsauca Keins. Cerot, ka izzušanu patiesi ir iespējams pārvarēt, viņš, dedzības pārņemts, bija pielēcis kājās.

Griesti plaisāja aizvien dziļāk, un Džeks prātoja, vai tie nenogāzīsies.

Skaņas brāzma rimās.

Endrū izskatījās pārguris, tomēr vēl arvien bija tur. Vēl arvien stāvēja, kur stāvējis.

- Ak Dievs! viņš izdvesa. Ak, paldies…

Un prom bija.

Auklas, pēkšņi atbrīvojušās, nokrita.

Neviens neteica ne vārda.

Džeks palaida atpakaļgaitā vienu no savām videokame­rām. Attinis atpakaļ pirms desmit sekundēm nofilmēto, viņš nospieda taustiņu “rādīt” un kadru pēc kadra sāka vērot mazo LCD ekrānu.

- Redzi nu, noteica Diāna, cik vērta teorija, ka tu neiz­gaisti, ja esi apveltīts ar spēku.

- Viņš pārstāja to darbināt, iebilda Keins. Un tad ari izgaisa.

- Viņš pārstāja to darbināt, taču pazuda pēc desmit sekun­dēm, izlaboja Diāna. Dzimšanas apliecību ieraksti nekad nav simtprocentīgi uzticami, tie nekad nav absolūti precīzi. Medmāsa var pierakstīt laiku kādas piecas minūtes uz vienu vai otru pusi. Dažkārt ieraksti neatbilst pat par pusstundu.

- Vai tu kaut ko uztvēri, Džek? vaicāja Keins. Viņa balsī juta bezcerību.

Džeks pārskatīja kadru pēc kadra. Viņš redzēja Endrū rai­dām skaņas brāzmas. Tad, pārguris no piepūles, pārtrauc to darīt. Viņš redzēja Endrū nervozo pussmaidu brīdī, kad viņš pavēra muti, izrunājot zilbi pēc zilbes, un tad…

- Mums tas jāapskata lielākā monitorā, sacīja Džeks.

Atstājuši statīvus un prožektorus turpat, viņi paņēma kame­ras un aiznesa tās uz datorcentru. Tur viņi sameklēja kristāl­skaidru divdesmit sešu collu monitoru. Džeks netērēja laiku ar ielādi, vienkārši sasprauda vadus un sāka skatīties. Viņam aiz pleca drūzmējās Keins, Dreiks un Diāna, kuru dedzīgās sejas apspīdēja zila gaisma. Panda, pieklibojis pie krēsla, sabruka tajā.

- Paskat! ierunājās Džeks. Tieši tagad. Vērojiet, kas notiks.

Viņš virzīja ierakstu uz priekšu kadru pēc kadra.

- Ko tas nozīmē? jautāja Diāna.

- Viņš smaida. Redzat? norādīja Džeks. Un viņš uz kaut ko skatās. Un, lūk, kas ir dīvaini: tas it kā nav iespējams, jo šis kadrs aizņem tikai kādu trīsdesmito daļu no sekundes, un tomēr viņš pagūst mainīt sejas izteiksmi no šīs… Džeks atgriezās pie iepriekšējā kadra, uz šo. Re, te viņš atkal pakustina galvu. Un tieši šajā brīdī auklas noslīd un viņa rokas kļūst brīvas. Paejam vēl trīs kadrus uz priekšu, un viņš jau ir pilnīgi izgaisis.

- Ko tas nozīmē, Džek? Keina balss skanēja gandrīz lūdzoši.

- Ļauj, lai apskatu pārējās kameras, noteica Džeks.

īstā brīža uzņēmums bija tikai vienā no atlikušajām divām

kamerām. Arī šajā bija redzams izplūdis Endrū attēls, viņam piepeši pārmetoties no viena stāvokļa citā. Arī šeit auklas bija kļuvušas vaļīgas un zēna rokas pēc kaut kā stiepās.

- Viņš sniedzas pēc apskāviena, secināja Diāna.

Kaut gan bija maz ticams, ka kaut ko noderīgu būs sagla­bājis fotoaparāts, Džeks to pieslēdza un ātri noregulēja uz vajadzīgo laika atzīmi. Fotoattēliem ielādējoties, atskanēja vairākbalsīgs elsiens.

Endrū bija skaidri saskatāms, smaidošs, pa daļai pārveido­jies, ar izstieptām rokām. Tas, pret ko viņš tiecās, izskatījās kā mirdzošs gaismas atspulgs, tikai tas bija gandrīz fluorescējoši zaļš, kaut gan viss telpas apgaismojums bija balts.

- Pievelc to zaļo pleķi tuvāk, mudināja Keins.

- Pastāv fona dziļuma problēma, teica Džeks. Mēģi­nāšu to vienkārši palielināt. Pagāja dažas sekundes, pirms viņš dabūja fokusu uz zaļo mākoni. Bija vajadzīgas vairākas

palielinājuma pakāpes, līdz viņi ieraudzīja kaut ko līdzīgu alai, ko ietvēra asi adatveida zobi.

- Kas tas tāds? skaļā balsī brīnījās Dreiks.

- Tas izskatās… es nezinu, teica Džeks. Taču tas nepavi­sam neizskatās pēc kaut kā tāda, kam gribētos sniegties pretī.

- Viņš noteikti redzēja kaut ko citu, secināja Diāna.

- Acīmredzot tas kaut kā pārveidojis laiku, Džeks skaļi prātoja. Līdz ar to Endrū viss vilkās daudz ilgāk nekā mums. Mums tas nebija pat acumirklis, bet viņam tās varēja būt desmit sekundes, varbūt pat desmit minūtes. Tas, ka mēs šo mirkli notvērām, patiešām ir tikai laimīgs gadījums.

Tad Keins sagādāja Džekam pārsteigumu, paklapējot tam pa muguru. Nenovērtē sevi par zemu, Džek, viņš teica.

- Viņš neizgaisa vienkārši tāpat, teica Diāna. Viņš kaut ko ieraudzīja. Endrū sniedzās pēc tā. Tas, kas mums izskatās pēc kaut kāda zaļa briesmoņa, Endrū droši vien izskatījās pēc kaut kā cita.

- Pēc kā?

- Pēc kā viņš visvairāk ilgojās, atbildēja Diāna. Ko viņš tajā brīdī tik ļoti gribēja, ka sniedzās pēc tā. Ja man būtu jāmin, es teiktu, ka Endrū redzēja savu mammu.

Kopš ilgāka laika ierunājās Dreiks. Tātad šī lielā izgaišana nenotiek vienkārši tāpat.

- Nē, teica Keins. Tā ir krāpšana. Blēdība. Meli.

- Pievilināšana, precizēja Diāna. Kā tie gaļēdāji augi pievilina kukainīti ar spilgtām krāsām un saldām smaržām un tad… Viņa sakļāva pirkstus ap iedomāto kukaini.

Keins izskatījās kā sastingušā attēla nohipnotizēts. Vai ir iespējams pateikt “nē”? viņš sapņainā balsī novilka. Lūk, kāds ir jautājums. Vai mēs varam pateikt tai košajai “puķei” “nē”? Vai mēs spējam pateikt “nē”… un izdzīvot?

- Nu labi, tas par to mammīti man pielēca. Bet man ir kāds cits jautājums, drūmi noteica Dreiks. Kas tā tāda par zobainu briesmeklību?